1

Ar apelācijas sūdzību Grail LLC lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 13. jūlija spriedumu Illumina/Komisija (T‑227/21, EU:T:2022:447), ar ko tā noraidīja prasību atcelt, pirmkārt, Komisijas 2021. gada 19. aprīļa Lēmumu C(2021) 2847 final, ar kuru apmierināts Autorité de la concurrence française (Francijas konkurences iestāde) pieprasījums izvērtēt koncentrācijas darījumu, ar ko Illumina, Inc. iegūst pilnīgu kontroli pār Grail, Inc. (Lieta COMP/M.10188 – Illumina/Grail), otrkārt, Komisijas 2021. gada 19. aprīļa Lēmumus C(2021) 2848 final, C(2021) 2849 final, C(2021) 2851 final, C(2021) 2854 final un C(2021) 2855 final, ar kuriem apmierināti Grieķijas, Beļģijas, Norvēģijas, Islandes un Nīderlandes konkurences iestāžu pieprasījumi pievienoties šim lietas nodošanas pieprasījumam, un, treškārt, Komisijas 2021. gada 11. marta vēstuli, ar kuru tā informēja Illumina un Grail par minēto lietas nodošanas pieprasījumu.

2

Ar dokumentiem, kas Tiesas kancelejā iesniegti 2023. gada 9. janvārī, Association française des juristes d’entreprise (Francijas Uzņēmumu juristu apvienība (AFJE)) un Association européenne des juristes d’entreprise (Eiropas Uzņēmumu juristu apvienība (AEJE)), pamatojoties uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otro daļu un Tiesas Reglamenta 130. un 190. pantu, lūdza atļauju iestāties šajā lietā Grail prasījumu atbalstam.

3

Pēc tam, kad Tiesas sekretārs atbilstoši Reglamenta 131. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši šā paša reglamenta 190. panta 1. punktam, lietas dalībniekiem bija izsniedzis AFJE un AEJE pieteikumus par iestāšanos lietā, Illumina, Grail un Eiropas Komisija noteiktajā termiņā iesniedza apsvērumus par šiem pieteikumiem.

4

Illumina un Grail norādīja, ka atbalsta šos pieteikumus par iestāšanos lietā, savukārt Komisija lūdza noraidīt minētos pieteikumus.

Par pieteikumiem par iestāšanos lietā

5

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrajai daļai ikviena persona, kas var pierādīt savu ieinteresētību attiecībā uz Tiesai iesniegtas lietas iznākumu, izņemot lietās starp dalībvalstīm, lietās starp Savienības iestādēm vai lietās starp dalībvalstīm, no vienas puses, un Savienības iestādēm, no otras puses, ir tiesīga iestāties lietā.

6

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jēdziens “ieinteresētība attiecībā uz lietas iznākumu” šīs tiesību normas izpratnē jādefinē atbilstoši lietas priekšmetam un jāsaprot kā tieša un pastāvoša interese par pašu prasījumu iznākumu, nevis kā interese attiecībā uz izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem. Proti, formulējums “lietas iznākums” norāda uz prasīto galīgo nolēmumu, kāds tiks iekļauts pasludināmā sprieduma rezolutīvajā daļā (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2019. gada 7. februāris, Bayer CropScience un Bayer/Komisija, C‑499/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:107, 5. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

7

Šajā ziņā it īpaši jāpārliecinās, ka personu, kas iesniegusi pieteikumu par iestāšanos lietā, apstrīdētais tiesību akts skar tieši un ka tās interese lietas iznākumā ir noteikta. Principā ieinteresētība attiecībā uz lietas iznākumu par pietiekami tiešu ir uzskatāma vienīgi tad, ja šis iznākums varētu mainīt pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēja tiesisko stāvokli (Tiesas priekšsēdētāja rīkojums, 2019. gada 27. februāris, Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA, C‑515/17 P un C‑561/17 P, nav publicēts, EU:C:2019:174, 8. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

8

Tomēr no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka pārstāvošai profesionālai apvienībai, kuras mērķis ir tās biedru interešu aizstāvība, var ļaut iestāties lietā, ja tā skar principiālus jautājumus, kas var ietekmēt minētās intereses (Tiesas priekšsēdētāja rīkojumi, 2019. gada 1. oktobris, Komisija/Ville de Paris u.c., C‑179/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:836, 7. punkts, kā arī 2022. gada 1. septembris, Google un Alphabet/Komisija, nav publicēts, EU:C:2022:667, C‑48/22 P, 7. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Tāpēc prasība, ka apvienībai ir tieša un pastāvoša ieinteresētība attiecībā uz lietas iznākumu, ir uzskatāma par izpildītu, ja šī apvienība pierāda, ka atrodas šādā situācijā, un tas ir neatkarīgi no tā, vai lietas iznākums varētu mainīt apvienības tiesisko stāvokli kā tādu.

9

Būtībā šāda tiesību iestāties lietā plaša interpretācija par labu pārstāvošām profesionālajām apvienībām ir vērsta uz to, lai ļautu labāk novērtēt apstākļus, kādos attiecīgās lietas ir iesniegtas Savienības tiesai, vienlaikus novēršot individuālas iestāšanās lietās lielo skaitu, kas mazinātu procesa efektivitāti un pienācīgu norisi (šajā nozīmē skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumus, 1997. gada 17. jūnijs, National Power un PowerGen/Komisija, C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I), EU:C:1997:307, 66. punkts, kā arī 2019. gada 1. oktobris, Komisija/Ville de Paris u.c., C‑179/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:836, 12. punkts). Tomēr atšķirībā no fiziskām un juridiskām personām, kas rīkojas savā vārdā, pārstāvošās profesionālās apvienības var lūgt iestāties lietā, ko izskata Tiesa, nevis lai aizstāvētu savas individuālās intereses, bet gan savu biedru kolektīvo interešu aizstāvībai. Būtībā šādas apvienības iestāšanās lietā ļauj skatīt kopumā šīs kolektīvās intereses, kuras skar principiālais jautājums, no kā ir atkarīgs lietas iznākums un kas tādējādi ļauj Tiesai labāk izvērtēt tai iesniegtās lietas apstākļus.

10

Tāpēc saskaņā ar šā rīkojuma 8. punktā atgādināto judikatūru un, konkrētāk, kā izriet no Vispārējās tiesas judikatūras (skat. Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja rīkojumu, 2021. gada 6. oktobris, Illumina/Komisija, T‑227/21, EU:T:2021:672, 24. punkts un tajā minētā judikatūra), apvienībai var atļaut iestāties lietā, ja, pirmkārt, tā pārstāv ievērojamu skaitu uzņēmumu, kuri darbojas attiecīgajā nozarē, ja, otrkārt, tās mērķis ir aizsargāt tās biedru interešu aizsardzība, ja, treškārt, lieta var raisīt principiālus jautājumus, kas ietekmē attiecīgās nozares darbību, un ja, ceturtkārt, pasludināmais spriedums tādējādi var būtiski ietekmēt tās biedru intereses.

11

Lai novērtētu AFJE un AEJE pieteikumu par iestāšanos lietā pamatotību, ir jāpārliecinās, ka šie nosacījumi ir izpildīti.

12

Lai pamatotu pieteikumus, AFJE un AEJE norāda, pirmkārt, ka tās pārstāv ievērojamu skaitu uzņēmumu, kuri darbojas attiecīgajā ekonomikas nozarē, ko skar šajā lietā aplūkotā koncentrācija. AFJE būtībā pārstāv visu Francijas teritorijā darbojošos uzņēmumu juristu kopienu un aptver visas Francijas ekonomikas nozares. Savukārt AEJE ir organizācija, kuras paspārnē ir 22 Eiropas Uzņēmumu juristu apvienības, un tā pārstāv visu Eiropas ekonomikas nozaru uzņēmumu juristu apvienību kopīgās intereses. Otrkārt, AFJE un AEJE, kuru mērķis ir aizsargāt tiesiskumu un tiesiskās drošības principu Eiropā, pienākums ir aizsargāt un aizstāvēt savu biedru intereses. Treškārt, šī lieta raisa principiālus jautājumus par Padomes Regulas (EK) Nr. 139/2004 (2004. gada 20. janvāris) par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (OV 2004, L 24, 1. lpp.) 22. panta interpretāciju, kas ietekmē dažādu ekonomikas nozaru juridiskās darbības. Ceturtkārt, pastāv risks, ka apelācijas tiesvedības iznākums būtiski ietekmēs AFJE un AEJE pārstāvētās intereses. Proti, saistībā ar koncentrācijas darījumiem uzņēmumu juristiem būtu jāspēj ieviest skaidras un paredzamas procedūras, lai nepieļautu, ka regulators, kura kompetencē ir kontrolēt šos darījumus, uzņēmumiem, kas tos algo, rada grūtības vai, ja darījums jau ir uzsākts vai pat jau pabeigts – liek pārtraukt darījumu.

13

Tomēr šāda argumentācija neļauj apmierināt šos pieteikumus par iestāšanos lietā.

14

Pirmkārt, AFJE un AEJE nav pierādījušas, ka šīs lietas iznākums varētu ietekmēt to intereses vai to biedru intereses šā rīkojuma 6. un 7. punktā minētās judikatūras izpratnē. Faktiski, ņemot vērā, ka ne šīs apvienības, ne to biedrus šajā lietā aplūkotā koncentrācija neietekmē, un tās to arī neapgalvo, pasludināmā sprieduma rezolutīvā daļa nevarētu tieši un faktiski ietekmēt to tiesisko situāciju.

15

Otrkārt, AFJE un AEJE nav pierādījušas, ka, pirmām kārtām, tās saskaņā ar šā rīkojuma 10. punktā minētajiem principiem pārstāv ievērojamu skaitu uzņēmumu, kuri darbojas nozarē, uz ko attiecas šajā lietā aplūkotā koncentrācija, otrām kārtām, ka šī koncentrācija varētu radīt principiālus jautājumus, kuri ietekmē šīs nozares darbību, un, trešām kārtām, ka pasludināmais spriedums varētu būtiski ietekmēt šo apvienību biedru intereses.

16

Faktiski jānorāda, ka šajā lietā aplūkotā koncentrācija attiecas uz nozari, kurā darbojas uzņēmumi, kas veic asins testus vēža skrīninga vajadzībām, izmantojot jaunākās paaudzes genoma sekvencēšanu (next‑generation sequencing [nākamās paaudzes sekvencēšana], saukta “NGS”), un plašāk, uz farmācijas nozari un/vai medicīnas ierīču nozari.

17

Šajā ziņā jānorāda – lai gan, kā izriet arī no šā rīkojuma 9. punktā minētās judikatūras, tiesību iestāties lietā plaša interpretācija par labu pārstāvošām profesionālajām apvienībām ir paredzēta, lai labāk varētu izvērtēt apstākļus, kādos attiecīgās lietas ir iesniegtas Savienības tiesai, vienlaikus novēršot individuālas iestāšanās lietās lielo skaitu, kas mazinātu procesa efektivitāti un pienācīgu norisi, tās mērķis tomēr nav ļaut iestāties lietā apvienībām, kurām nav pārstāvības un kurām ir tikai netieša un hipotētiska ieinteresētība attiecībā uz lietas iznākumu.

18

Ja Tiesa atzītu, ka apvienība, kas pārstāv uzņēmumu juristus, drīkst iestāties tādā lietā kā šī, pamatojoties uz iemesliem, kādus ir izvirzījusi AFJE un AEJE, tas nozīmētu, ka šāda apvienība varētu iestāties lielākajā daļā tiesvedību, kas norisinās Savienības tiesās saistībā ar Savienības tiesību normas interpretāciju konkurences jomā, jo šāda veida tiesvedībā vienmēr varētu atsaukties uz analoģiskiem iemesliem.

19

Tāpēc, ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka, neatkarīgi no tā, vai AFJE un AEJE ir pārstāvošas profesionālās apvienības un vai to mērķis ir savu attiecīgo biedru interešu aizstāvība, tās nav pierādījušas, ka tām ir ieinteresētība attiecībā uz lietas iznākumu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē. Tādēļ to pieteikumi par iestāšanos lietā ir jānoraida.

20

Šo secinājumu neatspēko tas, ka Savienības tiesas noteiktās lietās ir ļāvušas iestāties profesionālām apvienībām, kas pārstāv advokātus un juriskonsultus, ja šīs lietas skar principiālus jautājumus, kuri varētu ietekmēt šo apvienību biedru intereses. Šajā saistībā ir arī jānorāda, ka tiesību jautājums, kas tika skatīts lietā, kurā Tiesas priekšsēdētājs izdeva 2018. gada 5. jūlija rīkojumu Uniwersytet Wrocławski un Polija/REA (C‑515/17 P un C‑561/17 P, nav publicēts, EU:C:2018:553), attiecās uz to, vai ir ievērots neatkarības nosacījums, kas tiek prasīts gadījumā, kad lietas dalībnieku Savienības tiesās juridiski pārstāv juriskonsults, kurš ir saistīts ar šo lietas dalībnieku saskaņā ar civiltiesisku līgumu par pakalpojumu sniegšanu ārštata pasniedzēja statusā, un tāpēc tas bija principiāls jautājums, kas varētu ietekmēt juriskonsultus pārstāvošās profesionālās apvienības intereses.

21

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka AFJE un AEJE nav pierādījušas, ka tām ir ieinteresētība attiecībā uz lietas iznākumu Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otrās daļas izpratnē, un tāpēc to iesniegtie lūgumi iestāties lietā ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

22

Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā piemērojams saskaņā ar šī paša reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā AFJE un AEJE spriedums saistībā ar to pieteikumiem par iestāšanos lietā ir nelabvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tām ir jāpiespriež segt saistībā ar šiem pieteikumiem par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus.

1)

Noraidīt pieteikumus par iestāšanos lietā, kurus ir iesniegušas Association française des juristes d’entreprise (AFJE) un Association européenne des juristes d’entreprise (AEJE).

2)

Association française des juristes d’entreprise (AFJE) un Association européenne des juristes d’entreprise (AEJE) sedz saistībā ar šiem pieteikumiem par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus.