–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un M. Hellmann, kā arī J. Simon, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – S. Noë un K. Walkerová, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 1. panta 1. punktu un 8. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp diviem Čehijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem QE un IJ un diviem Francijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem DP un EB par tiesas uzraudzības atcelšanu QE un IJ iegādātam transportlīdzeklim.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Briseles konvencija

3

1968. gada 27. septembra Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.; turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) I daļā ir noteikts:

Regula (EK) Nr. 44/2001

4

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.), kas bija spēkā līdz 2015. gada 9. janvārim un tika atcelta ar Regulu Nr. 1215/2012, 1. panta 1. punktā bija paredzēts:

Regula Nr. 1215/2012

5

Atbilstoši Regulas Nr. 1215/2012 10. apsvērumam:

6

Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts:

7

Minētās regulas 8. pantā ir noteikts:

8

Saskaņā ar šīs pašas regulas 26. panta 1. punktu:

Čehijas tiesības

Likums Nr. 141/1961 par tiesas kriminālprocesu (Kriminālprocesa kodekss)

9

Zákon č. 141/1961 Sb., o trestním řizení soudním (trestní řád) (Likums Nr. 141/1961 par tiesas kriminālprocesu (Kriminālprocesa kodekss)) 80. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

Likums Nr. 99/1963 par civilprocesu

10

Zákon č. 99/1963 Sb., občanský soudní řád (Likums Nr. 99/1963 par civilprocesu) 88. panta d) punktā ir noteikts:

Likums Nr. 292/2013 par īpašām tiesvedībām

11

Zákon č. 292/2013 Sb., o zvláštních řízeních soudních (Likums Nr. 292/2013 par īpašām tiesvedībām) IV sadaļas pirmās nodaļas nosaukums ir “Uzraudzības tiesvedība”. Tajā ir ietverts konkrēti šī likuma 298. un 299. pants.

12

Minētā likuma 298. panta “Tiesas uzraudzībā nodotā priekšmeta atdošana” 1. punktā ir noteikts:

13

Šī paša likuma 299. pantā “Piekrišanas uzraudzībā nodotā priekšmeta atdošanai aizstāšana” ir noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

14

2017. gada 19. augustā divi Čehijas pastāvīgie iedzīvotāji QE un IJ iegādājās transportlīdzekli Vācijā par summu 13 000 EUR. 2017. gada 12. septembrī Čehijas policija konfiscēja transportlīdzekli, pamatojoties uz to, ka tas varētu būt iesaistīts zādzības izdarīšanā Francijā. Pabeidzot konfiskācijas procesu, šis transportlīdzeklis netika atdots QE un IJ, bet gan nodots tiesas uzraudzībā Okresní soud v Českých Budějovice (Česke Budejovices rajona tiesa, Čehijas Republika), jo agrākā tiesvedībā savas tiesības uz to bija pierādījuši arī divi Francijas pastāvīgie iedzīvotāji.

15

QE un IJ šajā tiesā iesniedza pieteikumu par tiesas uzraudzībā nodotas mantas atdošanu. Tā kā šādā gadījumā Čehijas tiesībās ir prasīta visu iesaistīto personu piekrišana, QE un IJ arī iesniedza pieteikumu, lūdzot minēto tiesu pieņemt nolēmumu, ar kuru šīs atdošanas nolūkiem tiktu aizstāta DP un EB piekrišana. Šis pieteikums tika paziņots DP un EB, kuri neiesniedza apsvērumus noteiktajā termiņā.

16

Tiesa, kas izskata lietu, kā pirmās instances tiesa noraidīja savu starptautisko jurisdikciju pieteikuma par piekrišanas aizstāšanu izskatīšanai, būtībā uzskatot, ka šādu jurisdikciju var noteikt, vienīgi pamatojoties uz Regulas Nr. 1215/2012 26. panta 1. punktu, bet DP un EB, kuriem ir atbildētāju statuss, tajā neesot vērsušies.

17

Izskatot QE un IJ celto apelācijas sūdzību, Krajský soud v Českých Budějovicích (Česke Budejovices apgabaltiesa, Čehijas Republika) ar 2021. gada 5. novembra rīkojumu atstāja spēkā pirmās instances tiesas nolēmumu.

18

OE un IJ par šo nolēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Nejvyšší soud (Augstākā tiesa, Čehijas Republika), kas ir iesniedzējtiesa, apgalvojot, ka tiesvedība ar nolūku aizstāt piekrišanu ir īpaša tiesvedība, kas neizriet no materiālo tiesību attiecībām starp pusēm, tādēļ Regulas Nr. 1215/2012 noteikumi neesot piemērojami.

19

Iesniedzējtiesa uzskata, ka vairāki apsvērumi ļauj secināt, ka tiesvedība, lai aizstātu piekrišanu uzraudzības atcelšanai, ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un līdz ar to – šī panta materiālajā piemērošanas jomā. Tādēļ nodošanas tiesas uzraudzībā mērķis ir civilprasības ietvaros kliedēt visas šaubas par to, kurai no attiecīgajām personām var atdot priekšmetu saskaņā ar īpašumtiesībām vai citām tiesībām. Turklāt šo tiesvedību, kas būtībā ir balstīta uz sacīkstes principu, reglamentē civilprocesa noteikumi, precīzāk, noteikumi par īpašām tiesvedībām.

20

Iesniedzējtiesa tomēr norāda, ka Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamību var apšaubīt attiecīgās tiesvedības papildu rakstura dēļ. Neraugoties uz to, ka nodošanas uzraudzībā tiesvedība un tiesvedība, lai aizstātu piekrišanu uzraudzības atcelšanai, ir divi dažāda rakstura procesi, otrā minētā esamība ir ļoti atkarīga no nodošanas uzraudzībā tiesvedības.

21

Atgādinājusi, ka Čehijas tiesu jurisdikcija izskatīt nodošanas uzraudzībā tiesvedību ir balstīta uz to, ka tiesībaizsardzības iestādes īsteno publiskās varas prerogatīvas, iesniedzējtiesa norāda uz paralēlēm ar 2019. gada 18. septembra spriedumu Riel (C‑47/18, EU:C:2019:754), kurā Tiesa nosprieda, ka prasība konstatēt prasījuma esamību, lai to reģistrētu maksātnespējas procesā, izriet tieši no maksātnespējas procesa, ir cieši saistīta ar to un ir balstīta uz maksātnespējas procesa tiesībām.

22

Turklāt iesniedzējtiesa uzsver – ja tiktu atzīts, ka starptautiskā jurisdikcija tiesvedībās, lai aizstātu piekrišanu uzraudzības atcelšanai, ir jānosaka atbilstoši Regulā Nr. 1215/2012 paredzētajiem jurisdikcijas noteikumiem, nodošanas uzraudzībā tiesvedības dalībnieki varētu tikt mudināti īstenot stratēģisku rīcību, kuras rezultātā daži lietas dalībnieki joprojām būtu pasīvi un gaidītu, kad tiks iesūdzēti to domicila tiesā saskaņā ar šīs regulas 4. pantā paredzēto vispārīgo noteikumu.

23

Iesniedzējtiesas šaubas attiecas arī uz Regulas Nr. 1215/2012 8. panta 2. punkta saistībā ar jurisdikcijas noteikumiem, kas piemērojami pieteikumu par iestāšanos lietā jomā, interpretāciju, it īpaši tādēļ, ka vairākās šīs tiesību normas valodu versijās ir atsauce uz “trešo personu” un “tiesvedību ar trešo personu piedalīšanos” jēdzieniem.

24

Gadījumā, ja atbilde uz jautājumu par to, vai tiesvedība, lai aizstātu piekrišanu uzraudzības atcelšanai, ietilpst jēdzienā “civillieta un komerclieta” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē, ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa jautā, vai šīs regulas 8. panta 2. punktu ir iespējams interpretēt tādējādi, ka tas ir piemērojams šādai tiesvedībai.

25

Šādos apstākļos Nejvyšší soud (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

26

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē ietilpst prasība ar nolūku aizstāt atbildētāja piekrišanu saistībā ar lūgumu atcelt priekšmeta nodošanu uzraudzībā, lai gan šī prasība ir pakārtots process attiecībā pret tiesībaizsardzības iestāžu konfiscētas mantas nodošanas uzraudzībā tiesvedību.

27

Vispirms jāatgādina, ka, ciktāl saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 tiek atcelta un aizstāta Regula Nr. 44/2001, ar kuru savukārt ir aizstāta Briseles konvencija, Tiesas sniegtā šo pēdējo minēto tiesību instrumentu normu interpretācija attiecas arī uz Regulu Nr. 1215/2012, ja šīs tiesību normas var tikt kvalificētas kā “līdzvērtīgas” (spriedums, 2022. gada 30. jūnijs, Allianz Elementar Versicherung, C‑652/20, EU:C:2022:514, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Tā tas ir Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta gadījumā, saskaņā ar kuru šo regulu “piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. [..]”, jo šī tiesību norma ir līdzvērtīga Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktam un Briseles konvencijas 1. panta pirmās daļas pirmajam teikumam.

29

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai pēc iespējas nodrošinātu tiesību un pienākumu, kas dalībvalstīm un ieinteresētajām personām izriet no Regulas Nr. 1215/2012, vienlīdzību un vienveidību, jēdziens “civillietas un komerclietas” nav jāinterpretē kā vienkārša atsauce uz vienas vai otras attiecīgās valsts tiesībām. Šis jēdziens ir jāuzskata par autonomu jēdzienu, kas jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz šīs regulas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārējiem principiem, kuri izriet no visu valstu tiesību sistēmām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 7. maijs, Rina, C‑641/18, EU:C:2020:349, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2020. gada 16. jūlijs, Movic u.c., C‑73/19, EU:C:2020:568, 33. punkts).

30

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet – lai gan noteiktas tiesvedības starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomā, ja prasība tiesā attiecas uz iure gestionis veiktām darbībām, tā tas nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 6. oktobris, TOTO un Vianini Lavori, C‑581/20, EU:C:2021:808, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 22. decembris, Eurelec Trading, C‑98/22, EU:C:2022:1032, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

31

Proti, ja kāds lietas dalībnieks īsteno valsts varu, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu lietu no “civillietu un komerclietu” kategorijas Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē (spriedumi, 2021. gada 6. oktobris, TOTO un Vianini Lavori, C‑581/20, EU:C:2021:808, 38. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 22. decembris, Eurelec Trading, C‑98/22, EU:C:2022:1032, 22. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

Lai noteiktu, vai lieta ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkta izpratnē un tādējādi – šīs regulas piemērošanas jomā, ir jāidentificē tiesiskās attiecības, kas pastāv starp lietas dalībniekiem, un strīda priekšmets, vai arī alternatīvi ir jāizvērtē celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība (spriedumi, 2021. gada 6. oktobris, TOTO un Vianini Lavori, C‑581/20, EU:C:2021:808, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 22. decembris, Eurelec Trading, C‑98/22, EU:C:2022:1032, 23. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

33

Lai gan šis vērtējums ir jāveic iesniedzējtiesai, tomēr šķiet lietderīgi, ka Tiesa, ņemot vērā tai iesniegtos apsvērumus, sniedz dažus precizējumus par elementiem, kas var tikt ņemti vērā.

34

Tādējādi Tiesa jau ir nospriedusi, ka jēdzienā “civillietas un komerclietas” ietilpst strīds starp diviem uzņēmumiem tiesvedībā par apķīlāšanas atcelšanu attiecībā uz degvielas piegādi militārai operācijai, jo tas, ka noteiktām darbībām ir publisks mērķis, pats par sevi nav pietiekams elements, lai šīs darbības kvalificētu par veiktām jure imperii (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Supreme Site Services u.c., C‑186/19, EU:C:2020:638, 65. un 66. punkts). Tomēr tā uzskatīja, ka tas tā nav gadījumā, kad tiek lūgts piešķirt kompetenci noteikt nākotnes pārkāpumu esamību ar vienkāršu attiecīgās valsts pārvaldes iestādes ierēdņa sastādītu protokolu, jo šāda prasība patiesībā attiecas uz pilnvarām, kas ir pārmērīgas salīdzinājumā ar vispārējām tiesību normām, kuras ir piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (spriedums, 2022. gada 22. decembris, Eurelec Trading, C‑98/22, EU:C:2022:1032, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

35

Šajā lietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasība, kuras mērķis ir aizstāt piekrišanu tiesas uzraudzības atcelšanai, ir process, kas ļauj trūkstošo atbildētāja piekrišanu lūgumam atcelt uzraudzību aizstāt ar tiesas nolēmumu, lai noteiktu personu, kurai tiesu iestādei ir jāatdod konfiscētā manta.

36

Kā ir precizējusi iesniedzējtiesa, šī prasība, kuras pamatā ir tiesībsargājošo iestāžu noteiktie konfiskācijas procesi un attiecīgās mantas nodošana uzraudzībā, ir nepieciešams priekšnosacījums tiesas uzraudzības atcelšanai un mantas atdošanai.

37

No tā izriet, ka gan attiecībā uz tās priekšmetu, gan pamatojumu tiesvedība, lai aizstātu piekrišanu, ir nesaraujami saistīta ar attiecīgās mantas konfiskāciju, ko veic tiesībsargājošās iestādes, un tās vēlāku nodošanu uzraudzībā, tādējādi tā nevar tikt izvērtēta, abstrahējoties no šiem procesiem.

38

Mantas konfiskācija kriminālprocesā un tai sekojoša nodošana tiesas uzraudzībā ir valsts varas izpausmes, it īpaši tāpēc, ka par tām vienpusēji lemj tiesībaizsardzības iestādes un tās ir saistošas attiecīgajiem lietas dalībniekiem.

39

Šāda veida strīdi ir saistīti ar to, ka kāds lietas dalībnieks īsteno valsts varas prerogatīvas, jo tas izmanto plašas pilnvaras salīdzinājumā ar parastām tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 15. februāris, Lechouritou u.c., C‑292/05, EU:C:2007:102, 34. punkts).

40

No tā izriet, ka prasība par piekrišanas aizstāšanu, ciktāl tas ir pakārtots process tiesībaizsardzības iestāžu konfiscētās mantas nodošanai tiesas uzraudzībā un notiek pirms šīs uzraudzības atcelšanas, arī ir jāuzskata par valsts varas īstenošanas izpausmi.

41

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi – ja tā priekšmeta dēļ strīds ir izslēgts no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas, iepriekšēja jautājuma esamība, par kuru tiesai ir jālemj, lai izskatītu šo strīdu, neatkarīgi no šī jautājuma satura nevar pamatot šīs regulas piemērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 25. jūlijs, Rich, C‑190/89, EU:C:1991:319, 26. punkts).

42

Turklāt tas, ka Regulas Nr. 1215/2012 piemērojamība varētu mainīties atkarībā no tā, vai pastāv iepriekšējs jautājums, būtu pretrunā tiesiskās drošības principam, kas ir viens no šīs regulas mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 15. maijs, Préservatrice foncière TIARD, C‑266/01, EU:C:2003:282, 42. punkts).

43

Šādu interpretāciju nevar atspēkot arī tas, ka šī iepriekšējā tiesvedība norit starp privātpersonām, nepiedaloties tiesībsargājošajām iestādēm, ka tiesvedība ir balstīta uz sacīkstes principu un ka īstenošanas kārtību reglamentē civilprocesa normas.

44

Proti, ar to, ka prasītājs, kas lūdz atcelt tiesas uzraudzību, rīkojas, pamatojoties uz prasību, kuras pamatā ir valsts varas akts, pietiek, lai šo tiesvedību uzskatītu par izslēgtu no Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas jomas neatkarīgi no piemērojamo procesuālo noteikumu rakstura. Līdz ar to apstāklim, ka iesniedzējtiesā celtā prasība tiek raksturota kā civiltiesiska prasība, ciktāl ar to lūdz noteikt, kam jāatdod konfiscētais un uzraudzībā nodotais priekšmets, nav nozīmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 15. februāris, Lechouritou u.c., C‑292/05, EU:C:2007:102, 41. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē neietilpst prasība aizstāt atbildētāja piekrišanu saistībā ar lūgumu atcelt priekšmeta nodošanu uzraudzībā, lai gan šī prasība ir pakārtots process attiecībā pret tiesībaizsardzības iestāžu konfiscētas mantas nodošanas uzraudzībā tiesvedību.

Par otro jautājumu

46

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.