TIESAS RĪKOJUMS (trešā palāta)

2012. gada 12. jūlijā ( *1 )

“Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu — Reglamenta 92. panta 1. punkts — Slaktiņā cietušo celta prasība pret dalībvalsti kā pret atbildīgo par tās bruņoto spēku veiktajām darbībām kara laikā — Eiropas Savienības Pamattiesību harta — Acīmredzama Tiesas kompetences neesamība”

Lieta C-466/11

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale ordinario di Brescia (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 25. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 9. septembrī, tiesvedībā

Gennaro Currà u.c.

pret

Bundesrepublik Deutschland ,

piedaloties

Repubblica italiana .

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský] (referents), E. Juhāss [E. Juhász], T. fon Danvics [T. von Danwitz] un D. Švābi [D. Šváby],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

noklausījusies ģenerāladvokāti,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LES un LESD, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17., 47. un 52. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts strīdā starp Itālijas Republikas pilsoņiem un Bundesrepublik Deutschland par to prasību atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti, Otrā Pasaules kara laikā deportējot viņus vai tās personas, kuru tiesību pārņēmēji viņi ir.

Atbilstošās tiesību normas

3

Saskaņā ar 1969. gada 23. maija Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 28. pantu:

“Ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, tad dalībniekam līguma noteikumi nav saistoši attiecībā uz jebkuru darbību vai faktu, kurš noticis, vai situāciju, kura beigusies, pirms līguma spēkā stāšanās datuma attiecībā uz šo līguma dalībnieku.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

4

Savā 2003. gada 6. novembra spriedumā lietā Ferrini, kas publicēts 2004. gada 11. martā, Corte suprema di cassazione ir nospriedusi, ka Itālijas pilsonis var celt prasību Itālijas tiesās par zaudējumu atlīdzību, kas tam nodarīti sakarā ar viņa deportāciju, pret Bundesrepublik Deutschland, jo, ņemot vērā pret šo pilsoni pastrādāto noziedzīgo nodarījumu smagumu, tā nevar atsaukties uz tiesisko imunitāti, kas tai ir starptautiskajās tiesībās.

5

Pēc šī sprieduma prasītāji pamatlietā cēla prasību Tribunale ordinario di Brescia, lai no Bundesrepublik Deutschland saņemtu taisnīgu atlīdzinājumu par piespiedu darbu un deportāciju, no kuras viņi vai personas, kuru tiesību pārņēmēji viņi ir, tika cietuši.

6

2008. gada 3. decembrīBundesrepublik Deutschland cēla prasību Starptautiskajā tiesā pret Itālijas Republiku, pamatojot ar to, ka pēdējā minētā neievēro starptautisko tiesību valstu imunitātes no jurisdikcijas principu.

7

Gaidot Starptautiskās tiesas spriedumu, Repubblica italiana pasludināja 2010. gada 23. jūnija Likumu Nr. 98/2010 (2010. gada 26. jūnijaGURI Nr. 147) par steidzamiem noteikumiem saistībā ar ārvalstu imunitāti Itālijas tiesās un par Itāliju ārvalstīs pārstāvošo veidojumu vēlēšanām, ar kuru aptur notiesājošo spriedumu attiecībā pret Bundesrepublik Deutschland izpildes pasākumus, šo pasākumu apturot no šīs tiesas sprieduma publikācijas.

8

Ņemot vērā starptautisko kontekstu un šī likuma pasludināšanu un uzskatot, ka Vācijas tiesas un Itālijas tiesas nav ievērojušas starptautiskās normas, kuras garantē, ka Itālijas pilsoņi var baudīt savas tiesības, un it īpaši Hartas 17. un 47. pantu, prasītāji pamatlietā lūdza Tribunale ordinario di Brescia vērsties Tiesā.

9

Bundesrepublik Deutschland uzskata, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tā bauda tiesisku imunitāti, kas ir tikusi apliecināta vairākās dalībvalstīs, vairākos Cilvēktiesību tiesas spriedumos, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par valstu un to īpašuma imunitāti, ko ir pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja 2004. gada 2. decembrī. Tā piebilst, ka prasība ir nepieņemama, jo saskaņā ar 1947. gada Miera līgumu Repubblica italiana atteicās no jebkādām zaudējumu prasībām pret Bundesrepublik Deutschland.

10

Iesniedzējtiesa, uzskatot, ka ir apmierināma prasītāju prasība pamatlietā, pauž, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz jautājumu par iebildi par imunitāti saistībā ar Savienības tiesībām, proti, Lisabonas līgumu, kā arī Hartu. Šī tiesa piebilst, ka lūgtā interpretācija, tā kā tā skar divas dalībvalstis, tai ļaus atrisināt jautājumu par Bundesrepublik Deutschland imunitāti.

11

Tādējādi Tribunale ordinario di Brescia nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai, ievērojot Bundesrepublik Deutschland starptautiskās saistības (Londonas 1953. gada 27. februāra nolīguma par Vācijas ārējiem parādiem 2. pants un 5. panta 2. punkts [..]), Itālijas tiesā saistībā ar faktiskajiem lietas apstākļiem izvirzītā [šīs valsts] iebilde par imunitāti no jurisdikcijas civillietās […] – uz kuru kopš 2004. gada 11. novembra (iepriekš minētais [Corte suprema di cassazione] spriedums lietā Ferrini) vairs nevar atsaukties – un [2008. gada 18. novembrī Triestē ar Itālijas valdību noslēgtā] vienošanās par tiesvedības uzsākšanu Starptautiskajā tiesā ([lieta] Nr. 143/2008 General list), [kopā ar] attiecīgo no Likuma Nr. 98/2010 [izrietošo] Itālijas tiesisko regulējumu, kas izslēdz Itālijas tiesu spriedumu izpildi jautājumā par smagiem noziegumiem pret cilvēci, ir pretrunā [LES] 6. pantam un [..] Hartas 17., 47. un 52. pantam?

2)

Vai ar 1910. gada 22. maijaReichsbeamtenhaftungsgesetz 7. panta (Bundesgerichtshof2003. gada 26. jūnija spriedums, III ZR 245/98, [un] Bundensverfassungsgericht2006. gada 15. februāra spriedums, 2 Bvr 1476/03) piemērošanu attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kas, pārkāpjot nolīguma par Vācijas ārējiem parādiem 2. pantu, Savienības pilsoņiem liedz tiesības saņemt atlīdzinājumu no Bundesrepublik Deutschland, laikā līdz 2004. gada 11. martam ([Corte suprema di cassazione] spriedums lietā Ferrini) tiek aizskartas [..] Hartas 17. un 47. pantā paredzētās prasītāju tiesības un [vai] tādēļ atsaukšanās uz noilguma termiņu ir pretrunā saistībām, kas izriet no Kopienu tiesībām, konkrēti, [LES] 3. panta un 4. panta 3. punkta pēdējai daļai un principam “non conceditur contra venire factum proprio”?

3)

Vai atbildētājas statusā esošās Bundesrepublik Deutschland izvirzītā iebilde par imunitāti no jurisdikcijas ir pretrunā [LES] 4. panta 3. punkta pēdējai daļai un 21. pantam tāpēc, ka tādējādi tiktu izslēgta atbildētājas uz Savienības tiesībās vispāratzītajiem principiem ([LESD] 340. pants) balstītā civiltiesiskā atbildība attiecībā pret citas dalībvalsts pilsoņiem par starptautisko tiesību (verdzības un piespiedu darba aizlieguma) pārkāpumu?”

Par Tiesas kompetenci

12

Saskaņā ar Reglamenta 92. panta 1. punktu un 103. panta 1. punktu, ja Tiesas kompetencē acīmredzami nav izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, neveicot tālākas procesuālās darbības, var lemt, izdodot attiecīgu motivētu rīkojumu.

13

Ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai starptautiskajās tiesībās paredzētā imunitāte no civiltiesiskās jurisdikcijas, uz kuru atsaucas Bundesrepublik Deutschland Itālijas tiesās un kuru tā piemēro pamatlietas faktiem savās iekšējās tiesībās, kā arī Likums Nr. 98/2010 ir pretrunā LES 3. pantam, 4. panta 3. punktam, 6. pantam, LESD 340. pantam, kā arī Hartas 17., 42. un 52. pantam.

14

Vispirms ir jāatgādina, ka no LES 5. panta 2. punkta izriet, ka Eiropas Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus, un ka saskaņā ar Līgumiem visa Savienībai nepiešķirtā kompetence ir dalībvalstīm.

15

Turklāt pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka prejudiciālā nolēmuma lūguma saskaņā ar LESD 267. pantu ietvaros Tiesa var interpretēt Savienības tiesības tai piešķirtās kompetences robežās (skat. 2010. gada 5. oktobra spriedums lietā C-400/10 PPU McB., Krājums, I-8965. lpp., 51. punkts, kā arī 2011. gada 14. decembra rīkojumu apvienotajās lietās C-483/11 un C-484/11 Boncea u.c. un Budan, 32. punkts). Konkrētāk, saskaņā ar LESD 267. pantu Tiesai nav kompetences lemt par starptautisko tiesību normu interpretāciju, kas saista dalībvalstis ārpus Savienības tiesību ietvariem (1973. gada 27. novembra spriedums lietā 130/73 Vandeweghe u.c., Recueil, 1329. lpp., 2. punkts).

16

Šajā lietā pamatstrīds attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību, ko cēluši vienas dalībvalsts pilsoņi pret citu dalībvalsti attiecībā uz faktiem, kuri ir notikuši Otrā Pasaules kara laikā, proti, pirms Eiropas Kopienu izveidošanas.

17

Iesniedzējtiesa nenorāda nevienu faktu, kas ļautu pierādīt, ka Tiesa ir kompetenta ratione materiæ. Tā lūdz Tiesai, pirmkārt, lemt par starptautisko tiesību vispārējā principa par valstu imunitāti, kā arī par līguma par Vācijas ārējiem parādiem, kuras dalībniece Savienība nav, interpretāciju un, otrkārt, pārbaudīt, vai saskaņā ar šādu interpretāciju abu dalībvalstu tiesības un rīcība atbilst dažādām LES, LESD un Hartas normām.

18

Ir skaidrs, ka Savienībai tās kompetence ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības (pēc analoģijas skat. 1992. gada 24. novembra spriedumu lietā C-286/90 Poulsen un Diva Navigation, Recueil, I-6019. lpp., 9. punkts, kā arī 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C-366/10 Air Transport Association of America u.c., Krājums, I-13755. lpp., 123. punkts). Tādējādi Tiesai jāpiemēro starptautiskās tiesības un tai var būt jāinterpretē atsevišķas šo tiesību normas, bet tikai tās kompetences ietvaros, ko dalībvalstis ir piešķīrušas Savienībai.

19

Tomēr nekas neliecina par to, ka situācija, par kuru ir pamatlieta, varētu ietilpt Savienības tiesību piemērošanas jomā, ne tādējādi starptautisko tiesību normu jomā, kuras ietekmē Savienības tiesību interpretāciju. Tādējādi Tiesa nav kompetenta interpretēt un piemērot starptautiskās tiesību normas, kuras iesniedzējtiesa paredz piemērot šai situācijai.

20

Tiesa šajā ziņā turklāt norāda attiecībā uz valstu imunitātes principa interpretāciju prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, ko cēluši kādas valsts pilsoņi pret citu valsti attiecībā uz Otrā Pasaules kara laikā notikušiem faktiem, ka abas dalībvalstis, par kurām ir pamatlieta, ir vērsušās Starptautiskajā tiesā, neapstrīdot pēdējās minētās kompetenci. Šī Tiesa ir atzinusi savu jurisdikciju un pasludinājusi spriedumu lietā pēc būtības 2012. gada 3. februārī.

21

No visa iepriekš minētā izriet, ka Tiesa ir acīmredzami nekompetenta ratione materiæ atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

22

Pat ja pieņemtu, ka Savienība var interpretēt tādas starptautisko tiesību normas, uz kurām norāda iesniedzējtiesa, no Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām, kas ir saistoša Savienības iestādēm un kas kā starptautiskās paražu tiesības ir Savienības tiesību sistēmas daļa, 28. panta izriet (pēc analoģijas skat. 2010. gada 25. februāra spriedumu lietā C-386/08 Brita, Krājums, I-1289. lpp., 42. punkts), ka, ja attiecīgajā līgumā nav noteikts citādi, tad līgumslēdzējai dalībvalstij līguma noteikumi nav saistoši attiecībā uz jebkuru darbību vai faktu, kurš noticis pirms līguma spēkā stāšanās datuma.

23

Šāds cits nodoms, saskaņā ar kuru Savienības kompetence varētu tikt attiecināta uz tādiem faktiem, kādi ir pamatlietā, pirms Savienības pastāvēšanas, no Līgumiem nekādi neizriet.

24

No tā izriet, ka Tiesa ir acīmredzami nekompetenta ratione temporis atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

25

Konkrētāk, attiecībā uz Hartas noteikumiem, kurus lūdz interpretēt iesniedzējtiesa, ir tikai jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesības. Turklāt saskaņā ar šī paša panta 2. punktu ar Hartu netiek paplašināta Savienības tiesību piemērošanas joma, paplašinot Savienības kompetenci, un Savienībai netiek nedz noteikta kāda jauna kompetence vai uzdevumi, nedz grozīta kompetence un uzdevumi, kā tie noteikti Līgumos. Tādējādi Tiesai, ņemot vērā Hartu, Savienības tiesības ir jāinterpretē tai piešķirtās kompetences robežās (2011. gada 15. novembra spriedums lietā C-256/11 Dereci u.c., Krājums, I-11315. lpp., 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Situācija pamatlietā neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, un, tā kā Tiesa tādējādi nav kompetenta, norādītie Hartas noteikumi paši nevar izveidot jaunu kompetenci.

27

Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Tiesa ir acīmredzami nekompetenta izskatīt Tribunale ordinario di Brescia lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

Par tiesāšanās izdevumiem

28

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

 

Eiropas Savienības Tiesa ir acīmredzami nekompetenta izskatīt Tribunale ordinario di Brescia (Itālija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.