–

Dānijas valdības vārdā – J. Nymann-Lindegren un M. Jespersen, kā arī M. Wolff, pārstāvji,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un A. M. de Ree, pārstāves,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – B.‑R. Killmann un D. Martin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par Eiropas Ekonomikas kopienas un Turcijas asociācijas attīstību 9. panta pirmo teikumu, to lasot kopā ar šī lēmuma 6. un 7. pantu. Asociācijas padome tika izveidota ar Nolīgumu par asociācijas izveidi starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, un to 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, kā arī EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kurš Kopienas vārdā tika noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas nolīgums”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Turcijas valstspiederīgajiem BY, CX, FU, DW un EV un Stadt Duisburg (Dīsburgas pilsēta, Vācija) saistībā ar to, ka pēdējā minētā noraidīja viņu pieteikumu, ar kuru tika lūgts saņemt uzturēšanās atļauju.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 trešo apsvērumu:

4

Lēmuma Nr. 1/80 6., 7. un 9. pants ir ietverts šī lēmuma II nodaļas “Tiesību normas sociālajā jomā” 1. iedaļā “Jautājumi par darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”.

5

Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktā ir paredzēts:

–

pēc viena likumīgi nostrādāta darba gada šajā dalībvalstī ir tiesības uz darba atļaujas pie tā paša darba devēja pagarināšanu, ja tam ir brīva darba vieta;

–

pēc trim likumīgi nostrādātiem darba gadiem šajā dalībvalstī un ievērojot prioritāti, kas piešķirama Kopienas dalībvalstu darba ņēmējiem, ir tiesības pieņemt darba piedāvājumu līdzīgam darbam pie cita darba devēja pēc paša izvēles, ja šis piedāvājums izteikts normālos apstākļos un reģistrēts šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestos;

–

pēc četriem likumīgi nostrādātiem darba gadiem šajā dalībvalstī ir brīva pieeja jebkuram algotam darbam pēc paša izvēles.”

6

Šī lēmuma 7. panta pirmajā daļā ir noteikts:

–

ievērojot prioritāti, kas piešķirama Kopienas dalībvalstu darba ņēmējiem, ir tiesības pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja viņi šajā dalībvalstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;

–

ir brīva pieeja jebkuram algotam darbam pēc pašu izvēles, ja viņi šajā dalībvalstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.”

7

Minētā lēmuma 9. pants ir formulēts šādi:

Vācijas tiesības

8

2004. gada 30. jūlija Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā, BGBl. 2004 I, 1950. lpp.) redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 4. panta 2. punktā ir paredzēts:

9

Šī likuma 50. panta 1. punktā ir noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10

BY, CX, DW, EV un FU ir Turcijas valstspiederīgie. CX ir BY laulātā, un viņi ir DW, EV un FU vecāki.

11

2015. gada 5. septembrī BY ieceļoja Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā ar vīzu. 2015. gada 4. novembrī Dīsburgas pilsēta viņam piešķīra uzturēšanās atļauju darbības veikšanai pašnodarbinātas personas statusā ar derīguma termiņu līdz 2017. gada 27. martam.

12

2016. gada 19. februārī CX, DW, EV un FU tika atļauts pievienoties BY šīs dalībvalsts teritorijā, īstenojot ģimenes atkalapvienošanos, un 2016. gada 20. aprīlī viņi saņēma uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz valsts tiesībām, ar derīguma termiņu līdz 2017. gada 27. martam.

13

CX strādāja algotu darbu, pirmkārt, no 2016. gada 1. februāra līdz 30. aprīlim, otrkārt, no 2017. gada 15. novembra līdz 31. decembrim, treškārt, no 2018. gada 1. janvāra līdz 15. janvārim un, visbeidzot, ceturtkārt, no 2018. gada 1. augusta līdz 31. decembrim.

14

Kad viņu uzturēšanās atļaujas derīguma termiņš beidzās, prasītāji pamatlietā Dīsburgas pilsētai iesniedza pieteikumu, lūdzot šo atļauju derīguma termiņu pagarināt vai izsniegt jaunas uzturēšanās atļaujas. Ar 2019. gada 18. marta lēmumiem Dīsburgas pilsēta šo pieteikumu noraidīja.

15

2019. gada 22. martā prasītāji pamatlietā šos lēmumus pārsūdzēja iesniedzējtiesā Verwaltungsgericht Düsseldorf (Diseldorfas Administratīvā tiesa, Vācija), būtībā norādot, ka viņi var atsaukties uz uzturēšanās tiesībām, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmo teikumu. Viņu ieskatā ar šo tiesību normu bērniem, kas ir Turcijas valstspiederīgie, ir piešķirtas ne tikai tiesības uz pieeju izglītībai un arodmācībām, bet arī uzturēšanās tiesības. Piedevām, lai nodrošinātu šo tiesību lietderīgo iedarbību, vecākiem, kuriem ir bērnu aizgādības tiesības, noteikti esot jābūt uzturēšanās tiesībām.

16

Lai gan tā konstatē, ka prasītāji pamatlietā nav ieguvuši nekādas tiesības saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 6. un 7. pantu, iesniedzējtiesai būtībā nav skaidrs, vai minētā lēmuma 9. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības uz pieeju izglītībai un arodmācībām nozīmē, ka bērniem, kas ir Turcijas valstspiederīgie, ir autonomas uzturēšanās tiesības, un, kā minētā neizbēgamas sekas, – uzturēšanās tiesības ir vecākiem, kuri faktiski nodrošina viņu aizgādību. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, kādi ir nosacījumi uzturēšanās tiesību piešķiršanai saskaņā ar šo tiesību normu.

17

Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Düsseldorf (Diseldorfas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

18

Ar šiem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to var atsaukties bērni, kuri ir Turcijas valstspiederīgie un kuru vecāki neatbilst šī lēmuma 6. un 7. pantā izvirzītajiem nosacījumiem, un ka tas attiecīgā gadījumā nozīmē, ka uzņēmējā dalībvalstī pastāv autonomas uzturēšanās tiesības par labu šiem bērniem un, kā minētā neizbēgamas sekas, – par labu vecākiem, kas faktiski nodrošina viņu aizgādību. Apstiprinošas atbildes gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, kādi ir nosacījumi uzturēšanās tiesību piešķiršanai, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmo teikumu.

19

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmajā teikumā ir nostiprinātas tiesības bērniem, kas ir Turcijas valstspiederīgie un kas likumīgi dzīvo kādā no Kopienas dalībvalstīm kopā ar saviem vecākiem, kuri tajā ir vai ir bijuši likumīgi nodarbināti, tikt uzņemtiem šajā dalībvalstī vispārējās izglītības, mācekļa un arodmācību programmās, balstoties uz tām pašām uzņemšanas prasībām attiecībā uz vajadzīgo izglītību kā minētās dalībvalsts pilsoņu bērniem (spriedums, 2005. gada 7. jūlijs, Gürol, C‑374/03, EU:C:2005:435, 22. punkts).

20

Šajā tiesību normā ir ietverts pienākums nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret bērniem, kas ir Turcijas valstspiederīgie, un uzņēmējas dalībvalsts pilsoņu bērniem attiecībā uz pieeju izglītībai un arodmācībām šajā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūlijs, Gürol, C‑374/03, EU:C:2005:435, 23. punkts).

21

No paša minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka uz tajā paredzēto tiesību iegūšanu attiecas divi kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, ka bērni, kas ir Turcijas valstspiederīgie, likumīgi dzīvo uzņēmējā dalībvalstī kopā ar saviem vecākiem un, otrkārt, ka pēdējie minētie ir vai ir bijuši likumīgi nodarbināti šajā dalībvalstī.

22

Tātad ir jāpārbauda, vai Turcijas valstspiederīgo – kuri uzņēmējā dalībvalstī neveic vai nav veikuši algotu darbu vai kuri šajā dalībvalstī ir veikuši likumīgu darbu laikposmā, kas ir īsāks par gadu, – bērni, kas ir Turcijas valstspiederīgie, var atsaukties uz tiesībām uz pieeju izglītībai un arodmācībām saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmo teikumu.

23

Šajā ziņā saskaņā ar pirmo no minētajiem nosacījumiem, lai varētu iegūt pieeju izglītībai un arodmācībām uzņēmējā dalībvalstī, attiecīgajiem bērniem, kas ir Turcijas valstspiederīgie, ir kopā ar saviem vecākiem likumīgi jāuzturas šajā dalībvalstī.

24

Attiecībā uz otro nosacījumu – tas ir jāsaprot tādējādi, ka saskaņā ar to vienam no vecākiem uzņēmējā dalībvalstī ir jāveic vai jābūt veikušam algotu darbu, ievērojot tiesību normas par darba veikšanu, kas ir ietvertas Lēmumā Nr. 1/80, proti, tā 6. un 7. pantā.

25

Saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 trešo apsvērumu tā mērķis ir sociālajā jomā uzlabot režīmu, kas attiecas uz Turcijas izcelsmes darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem. Konkrēti, šī lēmuma 6., 7. un 9. pants ir daļa no tā II nodaļas 1. iedaļas “Tiesību normas sociālajā jomā”, kura attiecas uz jautājumiem par Turcijas izcelsmes darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos.

26

Pirmkārt, runājot par Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu, tajā ir uzskaitīti galvenie nosacījumi, kas attiecas uz tādu Turcijas valstspiederīgo algota darba veikšanu darba atļaujas piešķiršanai un pagarināšanai, kuri ir likumīgi nodarbināti dalībvalsts darba tirgū. Šajā tiesību normā ir paredzēts priekšnoteikums, ka attiecīgā persona ir Turcijas izcelsmes darba ņēmēja dalībvalsts teritorijā, kura ir likumīgi nodarbināta uzņēmējas dalībvalsts darba tirgū, un ka tā tajā ir likumīgi veikusi darbu noteiktu laiku (spriedums, 2006. gada 26. oktobris, Güzeli, C‑4/05, EU:C:2006:670, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Konkrēti, kā izriet no Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punkta pirmā ievilkuma, darba ņēmējam ir tiesības saņemt darba atļaujas pagarinājumu, lai turpinātu veikt algotu darbu pie tā paša darba devēja pēc viena likumīgi nostrādāta darba gada (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Gülbahce, C‑268/11, EU:C:2012:695, 37. un 45. punkts).

28

Tāpat nosacījums, saskaņā ar kuru ir nepieciešams, lai attiecīgais Turcijas izcelsmes darba ņēmējs būtu “likumīgi nodarbināts [..] darba tirgū” Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punkta pirmā ievilkuma izpratnē, nozīmē stabilu un nevis pagaidu situāciju minētās dalībvalsts darba tirgū un no tā, pamatojoties uz minēto, izriet neapstrīdamas uzturēšanās tiesības (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Gülbahce, C‑268/11, EU:C:2012:695, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Otrkārt, saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu priekšnoteikums patstāvīgu tiesību uz pieeju darba tirgum iegūšanai saskaņā ar šo tiesību normu ir triju kumulatīvu nosacījumu izpilde, proti, pirmām kārtām, ka attiecīgā persona tiek uzskatīta par Turcijas izcelsmes darba ņēmēja, kurš ir likumīgi nodarbināts uzņēmējas dalībvalsts darba tirgū, ģimenes locekli, otrām kārtām, ka šīs dalībvalsts kompetentās iestādes ir atļāvušas šai personai pievienoties šim darba ņēmējam un, trešām kārtām, ka tā likumīgi dzīvo minētās dalībvalsts teritorijā noteiktu laiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 19. jūlijs, Dülger, C‑451/11, EU:C:2012:504, 29. punkts).

30

Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka bērni, kuri ir Turcijas valstspiederīgie un kuru vecāki neatbilst Lēmuma Nr. 1/80 6. un 7. pantā izvirzītajiem nosacījumiem, kas ir atgādināti šī sprieduma 26.–29. punktā, nevar atsaukties uz Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmajā teikumā paredzētajām tiesībām uz pieeju vispārējai izglītībai un arodmācībām.

31

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 9. panta pirmais teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka uz to nevar atsaukties bērni, kuri ir Turcijas valstspiederīgie un kuru vecāki neatbilst šī lēmuma 6. un 7. pantā izvirzītajiem nosacījumiem.

Par tiesāšanās izdevumiem

32

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.