<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-414/16</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62016CC0414</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:851">EU:C:2017:851</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>30</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>30</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">E. Tanchev</HT> secinājumi – Lieta C‑414/16</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Egenberger</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Jevgenija Tančeva</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Evgeni</HT></HT> <HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Tanchev</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20171109">2017. gada 9. novembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑414/16</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Vera Egenberger</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Evangelisches Werk für Diakonie und Entwicklung e.V.</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības jautājumos</KEYWORD><KEYWORD>Direktīvas 2000/78/EK 4. panta 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju organizācijās, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem</KEYWORD><KEYWORD>Baznīcas palīdzības organizācijas atšķirīga attieksme reliģijas dēļ nodarbinātības jautājumos</KEYWORD><KEYWORD>LESD 17. pants</KEYWORD><KEYWORD>Baznīcas pašnoteikšanās privilēģija</KEYWORD><KEYWORD>Ierobežota tiesas kontrole saskaņā ar dalībvalsts konstitucionālajām reliģisko grupu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>identitātes<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/> tiesībām</KEYWORD><KEYWORD>Savienības vienlīdzīgas attieksmes tiesību pārākums, vienotība un efektivitāte</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkts un 53. pants</KEYWORD><KEYWORD>Konkurējošu tiesību līdzsvarošana</KEYWORD><KEYWORD>Hartas horizontālā iedarbība</KEYWORD></INDEX><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievads</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>II.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Tiesiskais regulējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Līgums par Eiropas Savienību</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>C.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Līgums par Eiropas Savienības darbību</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>D.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Eiropas Savienības Pamattiesību harta</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>E.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīva 2000/78</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>F.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vācijas tiesības</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>III.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>7</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>IV.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Iesniedzējtiesas lēmums</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><?PAGE NO="2"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>V.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Pārskats</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievada apsvērumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Reliģisko organizāciju darbības un Savienības tiesību piemērošanas joma.</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Noteikumi par Hartas piemērošanu un pamatlieta</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Darba attiecību pārbaude tiesā un reliģiskās organizācijas Vācijā</ITEM.CONT><ITEM.REF>14</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>C.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo jautājumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>15</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Reliģisko organizāciju, kas ir darba devēji, pārbaudes tiesā ierobežojumi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru</ITEM.CONT><ITEM.REF>16</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Ievada apsvērumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>17</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir atbalstīti dalībvalstu konstitucionālie ierobežojumi pārbaudei tiesā?</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Formulējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>18</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Konteksts un mērķis</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Izcelsme</ITEM.CONT><ITEM.REF>19</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>LESD 17. pants</ITEM.CONT><ITEM.REF>20</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Secinājums attiecībā uz pirmo jautājumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>23</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>D.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par trešo jautājumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>23</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>E.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par otro jautājumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>27</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>F.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Nobeiguma piezīmes</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>VI.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Izlasījusi darba sludinājumu, kas bija publicēts 2012. gada novembrī, <HT TYPE="ITALIC">Vera Egenberger</HT> nesekmīgi pieteicās darbā uz noteiktu 18 mēnešu termiņu <HT TYPE="ITALIC">Evangelisches Werk für Diakonie und Entwicklung e.V</HT>. (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>atbildētāja<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>). Tā ir apvienība, kurai ir tikai žēlsirdības, labdarības un ar baznīcu saistīti mērķi, kuru reglamentē privāttiesības un kura ir <HT TYPE="ITALIC">Evangelische Kirche in Deutschland</HT> (Vācijas Evaņģēliskā baznīca) palīdzības organizācija. Izsludinātais amats bija saistīts ar ziņojuma sagatavošanu par to, kā Vācijā tiek ievērota Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Rasu diskrimināciju ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>). <HT TYPE="ITALIC">Vera Egenberger</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>prasītāja<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) ir ilggadīga pieredze šajā jomā, un viņa ir autore virknei attiecīgu<?PAGE NO="3"?> publikāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Prasītājas rakstveida apsvērumi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Prasītāja apgalvo, ka viņa netika pieņemta darbā, jo nepieder nevienai konfesijai, ka tādējādi tika pārkāptas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>) 10. pantā atspoguļotās viņas tiesības uz pārliecību un ka viņa tika diskriminēta, pamatojoties uz šo pārliecību, pārkāpjot Hartas 21. pantu un Padomes <DATE ISO="20001127">2000. gada 27. novembra</DATE> Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>Direktīva 2000/78<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="16" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 303, 16. lpp.</REF.DOC.OJ> Pamatlieta attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>nosacījumiem darba [..] iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> saskaņā ar Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta a) apakšpunktu.</P></NOTE>, 1. un 2. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Ņemot vērā, ka atbildētājas nostāja ir pamatota ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, šis strīds būtībā ir par atšķirīgu attieksmi uzskatu dēļ saskaņā ar šo normu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>profesionālo darbību gadījumā baznīcās un citās valsts vai privātās organizācijās, kuru ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>. Tomēr tas ir arī pirmais gadījums, kurā Tiesai tika lūgts interpretēt Direktīvas 2000/78<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Tiesai bija iespēja interpretēt Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu spriedumos, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:204">EU:C:2017:204</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141113">2014. gada 13. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vital Pérez</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑416/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2371">EU:C:2014:2371</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110913">2011. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Prigge</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:573">EU:C:2011:573</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100112">2010. gada 12. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wolf</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑229/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:3">EU:C:2010:3</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161115">2016. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sorondo</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑258/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:873">EU:C:2016:873</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> 4. panta 2. punktu, tādējādi radot sarežģītus jautājumus par šīs normas mijiedarbību ar dažādām Hartas normām, tostarp 22. pantu, kurā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>, kopā ar LESD 17. pantu, kurā saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek saglabāts baznīcu un reliģisko apvienību vai kopienu un filozofisko un nekonfesionālo organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/>statuss<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Robbers, G., <HT TYPE="ITALIC">Religion and Law in Germany</HT>, otrais izdevums, Wolters Kluwer, 2013; Zucca, L., Ungureanu, C. <HT TYPE="ITALIC">Law</HT>, <HT TYPE="ITALIC">State and Religion in the New Europe</HT>, Cambridge University Press, 2012; Doe, N., <HT TYPE="ITALIC">Law and Religion in Europe: a Comparative Introduction</HT>, Oxford University Press, 2011; McCrea, R., <HT TYPE="ITALIC">Religion and the Public Order of the European Union</HT>, Oxford University Press, 2010; Lustean, L.N., Madeley, J.T.S. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Religion, Politics and Law in the European Union</HT>, Routledge, 2010; de Charentenay, P., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>Les relations entre l’Union européenne et les religions<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, no: <HT TYPE="ITALIC">Revue du Marché commun et de l’Union européenne</HT>, 465 (2003), 904. lpp.; Massignon, B., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>Les relations entre les institutions religieuses et l’Union européenne: un laboratoire de gestion et de la pluralité religieuses et philosophique?<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, no: Armogathe, J.-R., un Willaime, J.-P. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Les mutations contemporaines du religieux</HT>, Brepols, 2003, 25. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Turklāt tiek ziņots, ka ar baznīcu saistītās iestādes Vācijā ir otrās lielākās darba devējas un dažos reģionos un darba jomās tām ir gandrīz monopolstāvoklis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><HT TYPE="ITALIC">Parallel Report on the 19<HT TYPE="SUP">th</HT>-22<HT TYPE="SUP">nd</HT> Report submitted by the Federal Republic of Germany to the UN Committee on the Elimination of all forms of Racial Discrimination</HT> [Paralēlais ziņojums par 19.–22. ziņojumu, ko Vācijas Federatīvā Republika iesniegusi ANO Jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanas komitejai) (2015. gads), 42. lpp. Šis ziņojums ir pieejams: http://www.institut-fuer-menschenrechte.de/fileadmin/user_upload/PDF-Dateien/Pakte_Konventionen/ICERD/icerd_state_report_germany_19-22_2013_parallel_FMR_Diakonie_2015_en.pdf. Saskaņā ar lietas materiāliem tas ir atbildētājas publicētais rasu diskriminācijas ziņojums.</P></NOTE>. Tāpēc būtu grūti pārspīlēt to, cik delikāta ir līdzsvara saglabāšana starp Savienības reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Vācijā tiesības uz pašnoteikšanos attiecas gan uz reliģiskām apvienībām, gan organizācijām, kas ar tām saistītas. Skat. 91. punktu, <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT>, <DATE ISO="20141022">2014. gada 22. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">2 BvR</HT> 661/12.</P></NOTE>, no vienas puses (kas ir atbildētājas argumentu galvenais pamatprincips, lai attaisnotu aplūkojamo nevienlīdzīgo attieksmi), un diskriminācijas aizlieguma reliģijas un uzskatu dēļ efektīvu piemērošanu Savienības etniski un reliģiski daudzveidīgajā darba tirgū, no otras puses, kad vienlīdzīga nodarbinātības un profesionālās attīstības pieejamība ir fundamentāli svarīga ikvienai personai ne tikai kā iztikas nopelnīšanas un autonomas dzīves nodrošināšanas līdzeklis, bet arī, lai nodrošinātu pašpiepildījumu un personas potenciāla realizāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:553">EU:C:2016:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kurā minēts ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [<HT TYPE="ITALIC">M. Poiares Maduro</HT>] secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Coleman</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑303/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:61">EU:C:2008:61</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī Direktīvas 2000/78 preambulas 9. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) 9. pantā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="009.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību; šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai, kā vienatnē tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="009.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Brīvība nodoties savai reliģijai vai ticībai var tikt ierobežota tikai likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību vai morāli, vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Līgums par Eiropas Savienību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>LES 4. panta 2. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>Savienība respektē dalībvalstu vienlīdzību saistībā ar Līgumiem, kā arī to nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām. Tā respektē valstu galvenās funkcijas, tostarp nodrošinot valsts teritoriālo integritāti, uzturot likumību un kārtību un aizsargājot valsts drošību. Jo īpaši valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā.<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Līgums par Eiropas Savienības darbību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>LESD 10. pantā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>Nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība tiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>LESD 17. pantā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="017.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Savienība respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="017.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Savienība tāpat ievēro filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="017.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Atzīstot to identitāti un īpašo ieguldījumu, Savienība uztur atklātu, pārredzamu un pastāvīgu dialogu ar šīm baznīcām un organizācijām.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">D.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Pamattiesību harta</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Hartas 10. panta nosaukums ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>Domu, pārliecības un ticības brīvība<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>. Tā 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>Ikvienam ir tiesības uz domu, pārliecības un ticības brīvību. Šīs tiesības ietver brīvību mainīt ticību vai pārliecību un brīvību individuāli vai kolektīvi un publiski vai privāti paust ticību vai pārliecību lūgšanās, mācībās, ieražās un ceremonijās.<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Hartas 22. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>Kultūru, reliģiju un valodu daudzveidība<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>Savienība respektē kultūru, reliģiju un valodu daudzveidību.<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Hartas 53. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>Aizsardzības līmenis<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>Nekas no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos un [..] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un dalībvalstu konstitūcijās.<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">E.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Direktīva 2000/78</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 preambulas 24. apsvērumā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>Eiropas Savienība Deklarācijā Nr. 11 par baznīcu un nekonfesionālo organizāciju statusu, kas pievienota Amsterdamas līguma Noslēguma aktam, ir skaidri atzinusi, ka tā ievēro un saskaņā ar valsts tiesību aktiem neliedz baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām šādu statusu dalībvalstīs un ka tā vienādi ievēro arī filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusu. Ņemot to vērā, dalībvalstis var saglabāt vai noteikt īpašus noteikumus par tādām īstām, likumīgām un attaisnotām prasībām attiecībā uz profesiju, kuras ir vajadzīgas, lai veiktu profesionālo darbību.<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 1. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>Mērķis<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 2. panta nosaukums ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>Diskriminācijas jēdziens<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. 2. panta 1. punktā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>Šajā direktīvā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>vienlīdzīgas attieksmes princips<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>Šā panta 1. punktā:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 4. panta nosaukums ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>Prasības attiecībā uz profesiju<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>. Tā 2. punkta pirmajā daļā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>Dalībvalstis var uzturēt spēkā attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri ir spēkā šīs direktīvas pieņemšanas dienā, vai noteikt turpmākos tiesību aktus, kuros ņem vērā valsts praksi, kas pastāv šīs direktīvas pieņemšanas dienā un saskaņā ar ko profesionālo darbību gadījumā baznīcās un citās valsts vai privātās organizācijās to ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem, dažāda attieksme personas reliģijas vai uzskatu dēļ neveido diskrimināciju, ja šādu darbību īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas<?PAGE NO="6"?> reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu. Šo atšķirīgo attieksmi ievieš, ņemot vērā dalībvalstu konstitucionālās normas un principus, kā arī Kopienas tiesību vispārīgos principus, un tai nekādā gadījumā nebūtu jāattaisno nekāda diskriminācija.<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">F.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vācijas tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Grundgesetz</HT> (Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikums, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/><HT TYPE="ITALIC">GG</HT><QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>) 4. panta 1. un 2. punktā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Apziņas un pārliecības brīvība, kā arī ticības un filozofiskās pārliecības brīvība ir neaizskarama.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA>Ir garantēta kulta brīvība.<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">GG</HT> 140. pantā ir paredzēts, ka <HT TYPE="ITALIC">Verfassung des Deutschen Reiches</HT> (Vācu lielvalsts Satversme, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/><HT TYPE="ITALIC">WRV</HT><QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>) 136.–139. un 141. pants ir Pamatlikuma neatņemama sastāvdaļa. Nozīmīgākajās <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. panta normās ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="137.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Nav valsts baznīcas.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="137.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA>Ir garantēta brīvība veidot reliģiskas kopienas. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="137.003"><NO.PARAG>(3)</NO.PARAG><ALINEA>Katra reliģiskā kopiena kārto un pārvalda savas lietas patstāvīgi, ievērojot visiem piemērojamā likuma noteiktās robežas. Tā ieceļ savas amatpersonas bez valsts pārvaldes vai vietējo pašvaldību iejaukšanās.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="137.007"><NO.PARAG>(7)</NO.PARAG><ALINEA>Apvienībām, kuru mērķis ir izplatīt savu filozofisko pārliecību sabiedrībā, ir tāds pats statuss kā reliģiskajām kopienām.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz</HT> (Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/><HT TYPE="ITALIC">AGG</HT><QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>) 1. pantā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0039" ID="QS0039"/>Šī likuma mērķis ir novērst vai atcelt jebkādu diskrimināciju rases, etniskās izcelsmes, dzimuma, reliģijas vai uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>AGG 7. panta 1. punktā norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0040" ID="QS0040"/>Darba ņēmējus nedrīkst diskriminēt neviena 1. pantā norādītā iemesla dēļ. Šis aizliegums ir piemērojams arī tad, ja diskriminētājs pieļauj tikai vienu no 1. pantā minētajām diskriminācijas formām.<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P><HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 6. panta 1. punkta otrajā teikumā tostarp ir paredzēts, ka kandidāti uz amatiem ir darba ņēmēji <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 7. panta izpratnē.</P></NOTE></P></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>AGG 9. panta 1. punktā ir norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0041" ID="QS0041"/>Neskarot [šī likuma] 8. panta normas, atšķirīga attieksme reliģijas vai uzskatu dēļ ir pieļaujama arī saistībā ar darbu reliģiskās kopienās, tām pakļautās institūcijās, neatkarīgi no to juridiskās formas, vai apvienībās, kuru uzdevums ir kādas reliģijas vai uzskatu izplatīšana sabiedrībā, ja konkrēta reliģija vai uzskati ir pamatota prasība attiecībā uz profesiju, ievērojot darba devēja paša izpratni, ņemot vērā darba devēja tiesības uz autonomiju, vai tā darbības īpatnību dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Pamatlietā izskatāmajā sludinājumā tostarp bija norādīts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0042" ID="QS0042"/>Kandidātam ir jābūt evaņģēliskās vai <HT TYPE="ITALIC">Arbeitsgemeinschaft Christlicher Kirchen in Deutschland</HT> (Vācijas Kristīgo baznīcu asociācijas) baznīcas loceklim un jāidentificē sevi ar diakonisko uzdevumu. Dzīves aprakstā, lūdzu, norādiet savu konfesiju.<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Tajā pašā sludinājumā bija norādīti uzdevumi, tostarp projekta ietvaros personīgi pārstāvēt Vācijas diakoniju attiecībās ar ārējo politisko vidi, sabiedrību un cilvēktiesību aizsardzības organizācijām un sadarboties ar attiecīgajām iestādēm. Tas bija saistīts arī ar informācijas sniegšanu Vācijas diakonijai un viedokļu veidošanas procesa koordinēšanu šīs organizācijas ietvaros.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Kā minēts iepriekš, prasītāja, kura nepieder nevienai reliģiskajai kopienai, nesekmīgi pieteicās darbā uz izsludināto amatu. Beigās darbā tika pieņemts kandidāts, kurš kā savu konfesionālo piederību bija norādījis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0043" ID="QS0043"/>Berlīnes federālās zemes socializēto Evaņģēliski kristīgo baznīcu<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Prasītāja cēla prasību <HT TYPE="ITALIC">Arbeitsgericht Berlin</HT> (Berlīnes Darba lietu tiesa) par kaitējuma atlīdzību vismaz 9788,65 EUR apmērā. <HT TYPE="ITALIC">Arbeitsgericht</HT> (Darba lietu tiesa) apstiprināja, ka prasītāja ir tikusi diskriminēta, taču piesprieda kaitējuma atlīdzību tikai 1957,73 EUR apmērā. Lieta tika pārsūdzēta <HT TYPE="ITALIC">Landesarbeitsgericht Berlin-Brandenburg</HT> (Berlīnes-Brandenburgas federālās zemes Darba lietu tiesa) un tad <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Tā kā iesniedzējtiesa nav pārliecināta par Savienības tiesību normu pareizu interpretāciju apstākļos, kādi ir šajā lietā, tā ir uzdevusi Tiesai šādus jautājumus saskaņā ar LESD 267. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0044" ID="QS0044"/>1)</NO.P><TXT>Vai Direktīvas 2000/78/EK 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba devējs kā atbildētāja šajā lietā – vai baznīca tās vārdā – var pats juridiski saistoši noteikt, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, kandidāta piederība konkrētai reliģijai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā darba devēja/baznīcas ētosu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:</TXT><P>Vai tādā lietā kā šī ir jāatstāj nepiemērota valsts tiesību norma, kāda šajā gadījumā ir <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz</HT>, Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi) 9. panta 1. punkta pirmā alternatīva, saskaņā ar kuru atšķirīga attieksme reliģijas dēļ saistībā ar darbu reliģiskās kopienās un tām piederīgās institūcijās ir pieļaujama arī tad, ja piederība konkrētai reliģijai, saskaņā ar šīs reliģiskās kopienas identitāti un ņemot vērā tās tiesības uz pašnoteikšanos, ir pamatota prasība attiecībā uz profesiju?</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Turklāt, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:</TXT><P>Kādas prasības saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK 4. panta 2. punktu, ievērojot darbību būtību vai to, kādā sakarā tās veic, ir īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu?<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/></P></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza prasītāja, atbildētāja, Vācijas valdība un Īrija, kā arī Eiropas Komisija. Visi lietas dalībnieki, izņemot Īriju, piedalījās tiesas sēdē, kas notika <DATE ISO="20170718">2017. gada 18. jūlijā</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Iesniedzējtiesas lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Pamatlietā nav apstrīdēts, ka ar attiecīgajām <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> normām Vācija ir izmantojusi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā paredzēto iespēju vai nu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0045" ID="QS0045"/>uzturēt spēkā attiecīgās valsts tiesību aktus, kuri ir spēkā [Direktīvas 2000/78] pieņemšanas dienā<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>, vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0046" ID="QS0046"/>noteikt turpmākos tiesību aktus, kuros ņem vērā valsts praksi<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, kāda pastāv minētajā dienā saistībā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0047" ID="QS0047"/>īstām, likumīgām un attaisnotām<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> profesionālajām prasībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Lai gan <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> publicēšanas diena bija <DATE ISO="20060814">2006. gada 14. augusts</DATE>, skat. <HT TYPE="ITALIC">BGB1</HT>. I, 1897. lpp., un Direktīvas 2000/78 spēkā stāšanās diena ir <DATE ISO="20001202">2000. gada 2. decembris</DATE>, saskaņā ar Vācijas valdības priekšlikumu <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> izsludināšanai tajā ir atspoguļota valsts prakse, kāda pastāvēja Direktīvas 2000/78 spēkā stāšanās dienā. Skat. <HT TYPE="ITALIC">Deutscher Bundestag Drucksache</HT> 16/1780, <DATE ISO="20060608">2006. gada 8. jūnijs</DATE>, 35. lpp.</P></NOTE>. Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu prasītāja apgalvo, ka no paziņojuma par vakanci izrietošā reliģiskās piederības ņemšana vērā attiecīgajā darbā pieteikšanās procedūrā – katrā ziņā Savienības tiesībām atbilstošā interpretācijā – neesot saderīga ar diskriminācijas aizliegumu saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 7. panta 1. punktu. Notikusī diskriminācija nevarot tikt pamatota ar <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punktu. Turklāt bija acīmredzams, ka ne visos izsludinātajos amatu konkursos atbildētāja ņēma vērā konfesionālo piederību un ka izsludinātā amata vieta tiekot finansēta arī no projekta finansējuma, ko piešķir baznīcai nepiederošas trešās personas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Atbildētājas skatījumā, atšķirīga attieksme reliģijas dēļ šajā lietā saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punktu esot pamatota. Atbilstoši Vācijas Evaņģēliskās baznīcas noteikumiem piederība kristīgai baznīcai ir obligāts nosacījums darba attiecību nodibināšanai. Tiesības izvirzīt šādu prasību esot ar Vācijas konstitucionālajām tiesībām aizsargāto baznīcas pašnoteikšanās tiesību daļa un izrietot no <HT TYPE="ITALIC">GG</HT> 140. panta kopā ar <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. panta 3. punktu. Tas atbilstot arī Savienības tiesībām, it īpaši saistībā ar LESD 17. pantu. Turklāt, ņemot vērā atbildētājas organizācijas identitāti, reliģiskā piederība esot pamatota prasība attiecībā uz profesiju attiecīgo darbību būtības dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo jautājumu iesniedzējtiesas lēmumā teikts, ka atbilstoši Vācijas likumdevēja tieši izteiktai gribai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts bija jātransponē, saglabājot jau piemērojamās tiesību normas un praksi; šādi valsts likumdevējs izlēma, it īpaši ņemot vērā tā konkrēti minēto <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūru, un skaidri norādīja uz <HT TYPE="ITALIC">GG</HT> 140. pantu kopā ar <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. panta 3. punktu par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0048" ID="QS0048"/>pašnoteikšanās privilēģiju<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>. Tādējādi saskaņā ar Vācijas tiesībām pārbaude tiesā saistībā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu ir ierobežota, piemērojot vienīgi ticamības pārbaudi, pamatojoties uz reliģijas identitāti, ko nosaka to veidojošie uzskati. Tomēr valsts iesniedzējtiesa šaubās, vai šāda <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punkta interpretācija atbilst Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Par otro jautājumu iesniedzējtiesa atzīmē, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai rodas pārdomas par to, vai aizliegums diskriminēt reliģijas dēļ ir subjektīvas tiesības, kad ar šo aizliegumu nesaderīgas dalībvalsts tiesību normas nedrīkst piemērot pat divu privātpersonu strīdos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100119">2010. gada 19. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kücükdeveci</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑555/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:21">EU:C:2010:21</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tomēr vēl nav nolemts, vai tas attiecas uz gadījumiem, kad darba devējs atsaucas uz Savienības primārajām tiesībām, piemēram, LESD 17. pantu, lai attaisnotu neizdevīgu stāvokli reliģijas dēļ.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Runājot par trešo jautājumu, būtībā ir lūgts skaidrojums par to, kā saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas pastāvīgo judikatūru noteiktie kritēriji saistībā ar iesniedzējtiesas lēmumā minētajiem lojalitātes konfliktiem attiecībā uz ticību pastāvošās darba attiecībās varētu būt saistīti ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta interpretāciju. Šie kritēriji it īpaši ir attiecīgā amata raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>ECT, <DATE ISO="20140612">2014. gada 12. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Fernández Martínez</HT> pret Spāniju, CE:ECHR:2014:0612JUD005603007, 131. punkts; <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Obst</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000042503, 48.–51. punkts, un <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Schüth</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000162003, 69. punkts.</P></NOTE>, attiecīgās darbības cieša saikne ar sludināšanas misiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Schüth</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000162003, 69. punkts. Skat. arī – par baznīcas uzticamību gan sabiedrības, gan tās klientūras apziņā, ECT, 2011. gada 3. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Siebenhaar</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2011:0203JUD001813602, 46. punkts, un par to, vai attiecīgā paustā nostāja bija autoritatīva, – ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Obst</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000042503, 51. punkts.</P></NOTE> un citu personu tiesību aizsardzība, piemēram, katoļu universitātes intereses, lai studijas tajā raksturotu katoliskie uzskati<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>ECT, <DATE ISO="20091020">2009. gada 20. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Lombardi</HT> <HT TYPE="ITALIC">Vallauri</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2009:1020JUD003912805, 41. punkts.</P></NOTE>. Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī izsver pastāvošās konkurējošās tiesības un intereses<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Schüth</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000162003, 69. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pārskats</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Sākšu savu analīzi, apskatot trīs iepriekš izvērtējamus jautājumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Pirmkārt, apsvēršu, vai atbildē uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāpārdomā, vai atbildētāja veica <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0049" ID="QS0049"/>saimniecisko darbību<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, kad ievietoja sludinājumu par to, lai norādīto kristīgo baznīcu locekļi sagatavotu ziņojumu par rasu diskrimināciju un to pārstāvētu profesionāli, un beigās izvēlējās šādu personu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Otrkārt, sīki aprakstīšu, kā un kāpēc Hartas 52. panta 3. punktam un 53. pantam ir galvenā nozīme pamatlietā radušos juridisko problēmu atrisināšanai. Hartas 52. panta 3. punktā ir norādīts, ka, ciktāl Hartā ietvertās tiesības atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats. 52. panta 3. punktā ir papildināts, ka šis noteikums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0050" ID="QS0050"/>neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>. Tā 53. panta daļa, kurai ir galvenā nozīme, attiecas uz apgalvojumu, ka – atbilstoši Tiesas interpretācijai spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī ģenerāladvokāta Ī. Bota [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">M.A.S</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M.B</HT></NAME.CASE>., <NO.CASE>C‑42/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:564">EU:C:2017:564</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0157">157.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0158">158.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (spriedums vēl nav pasludināts).</P></NOTE> – nekas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0051" ID="QS0051"/>no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos un [..] dalībvalstu konstitūcijās<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Treškārt, sīki aprakstīšu pretrunas Tiesai iesniegtajos materiālos par Vācijas tiesību precīzu saturu, kas izvērsts <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūrā attiecībā uz reliģisko organizāciju kontroles ierobežojumiem tiesā, atsaucoties uz baznīcas pašnoteikšanās tiesību privilēģiju saistībā ar darba tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tad pievērsīšos atbildei uz prejudiciālajiem jautājumiem. Vispirms atbildēšu uz pirmo un trešo jautājumu, jo tajos būtībā ir aicināts interpretēt Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, ņemot vērā Savienības primārās tiesības, tostarp LESD 17. pantu, un attiecīgo Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Atbildē uz pirmo jautājumu tiks apsvērts, vai LESD 17. pantā atsauce uz reliģisko organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0052" ID="QS0052"/>statusu<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> saskaņā ar dalībvalsts tiesībām kopā ar norādi uz dalībvalsts konstitucionālajām normām un principiem Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Tā kā pamatlieta attiecas uz prasītājas uzskatiem, nevis izturēšanos, tad prasībai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0053" ID="QS0053"/><HT TYPE="ITALIC">izturēties</HT> godprātīgi un lojāli pret organizācijas ētosu<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> (mans izcēlums), kas noteikta Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta otrajā daļā, pamatlietā nav nozīmes.</P></NOTE> ir pietiekama, lai radītu <HT TYPE="ITALIC">atgriezenisko norādi</HT> uz dalībvalstu tiesībām, un pamatlietā Vācijā, attiecībā uz pārbaudes tiesā mērogu un intensitāti, ja darbinieks vai darba kandidāts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Direktīvas 2000/78 3. pants tostarp aptver gan pieņemšanu darbā (3. panta 1. punkta a) apakšpunkts), gan atbrīvošanu no darba (3. panta 1. punkta c) apakšpunkts).</P></NOTE> apstrīd to, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, uz ko norādījusi reliģiskā organizācija, attaisnotu nevienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz reliģiju vai uzskatiem darba attiecībās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Balstīšos uz analīzi, kas sagatavota atbildē uz pirmo jautājumu, identificējot <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0054" ID="QS0054"/>prasības<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, kā minēts trešajā jautājumā (uz ko šajā analīzē labprātāk atsaucos kā būtiskiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0055" ID="QS0055"/>faktoriem<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>) attiecībā uz darbību raksturu vai kontekstu, kādā tās tiek veiktas, kā īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Otrais jautājums, kuru izskatīšu kā pēdējo, ir saistīts ar izrietošajām sekām tiesiskās aizsardzības līdzekļu izpratnē, ja Savienības tiesību normu sniegtā interpretācija, kas attiecas uz izskatāmā strīda izšķiršanu, neatbilst attiecīgo Vācijas tiesību normu tekstam tik ļoti, ka attiecīgās Vācijas tiesību normas nav iespējams interpretēt atbilstoši Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Šī problēma rodas tādēļ, ka saskaņā ar Savienības tiesībām pamattiesības netikt diskriminētam ticības dēļ ir konkrēti izteiktas Savienības direktīvā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Tā kā noteikumiem par direktīvu izpildi dalībvalstu tiesību aktos nav nozīmes, kad horizontāli īstenotās pamattiesības ir atspoguļotas Līguma pantā, juridiskā nostāja ir vienkāršāka. Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19741212">1974. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Walrave</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Koch</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>36/74</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:140">EU:C:1974:140</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19780615">1978. gada 15. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Defrenne</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>149/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:130">EU:C:1978:130</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000606">2000. gada 6. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Angonese</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑281/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:296">EU:C:2000:296</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Vispārīgi skat. Tridimas, T., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0056" ID="QS0056"/>Horizontal effect of general principles: bold rulings and fine distinctions<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, no: Bernitz, U., Groussot, X., Schulyok, F., <HT TYPE="ITALIC">General Principles of EU Law and European Private Law</HT>, Wolters Kluwer, 2013, 213. lpp.</P></NOTE> un pamatlieta attiecas uz horizontālu situāciju, kurā abi lietas dalībnieki savstarpējā strīdā ir atsaukušies uz Savienības direktīvu; prasītāja ir privātpersona, un atbildētāja ir apvienība kā privāto tiesību subjekts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Lietas materiālos nekas neliecina par to, ka atbildētājai būtu prasīts pildīt uzdevumu civildienestā un ka Vācijas valdība tai šajā nolūkā būtu piešķīrusi īpašas pilnvaras, vai ka atbildētāja būtu juridiska persona, kuras darbību reglamentē publiskās tiesības, – tādā gadījumā tā būtu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0057" ID="QS0057"/>pielīdzināma valstij<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> un uz to attiektos tiešās iedarbības doktrīna saistībā ar Direktīvu 2000/78. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171010">2017. gada 10. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Farrell</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:745">EU:C:2017:745</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Prasītāja pret atbildētāju atsaucas uz Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantu, bet atbildētāja pret prasītāju atsaucas uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu. Tomēr Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka direktīva pati par sevi nevar radīt pienākumu privātpersonai un līdz ar to uz to nevar atsaukties, vēršoties pret privātpersonu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. neseno spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Farrell</HT>, turpat, 31. punkts un tajā minētā judikatūra. Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120124">2012. gada 24. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dominguez</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑282/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:33">EU:C:2012:33</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140115">2014. gada 15. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association de médiation sociale</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑176/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2">EU:C:2014:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100119">2010. gada 19. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kücükdeveci</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑555/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:21">EU:C:2010:21</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041005">2004. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pfeiffer</HT> u.c.</NAME.CASE>, no <NO.CASE>C‑397/01 līdz C‑403/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:584">EU:C:2004:584</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0108">108.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Turklāt dalībvalsts tiesu pienākumam interpretēt dalībvalsts tiesības atbilstoši Savienības tiesībām ir robežas. Tādējādi robežas valsts tiesas pienākumam, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, ņemt vērā Savienības tiesības nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību <HT TYPE="ITALIC">contra legem</HT> interpretācijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra. Sal. ar ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumiem lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Farrell</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:492">EU:C:2017:492</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, kuru 150. punktā ģenerāladvokāte lūdza Tiesai atgriezties pie pamatojuma, kas bija izvirzīts spriedumā, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940714">1994. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Faccini Dori</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑91/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:292">EU:C:1994:292</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un pārskatīt to no jauna, lai noraidītu direktīvu horizontālo tiešo iedarbību.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tādējādi šī direktīvu horizontālās tiešās iedarbības klasiskā aizlieguma izpausme saduras ar citu Tiesas judikatūrā izstrādātu noteikumu. Tas ir, lai gan pamattiesības netikt diskriminētam atkarībā no vecuma ir konkrēti izteiktas Savienības direktīvā, tomēr tām ir horizontālā tiešā iedarbība tādā līmenī, ka ir jāatstāj nepiemēroti <HT TYPE="ITALIC">visi</HT> valsts pasākumi, kas ir pretrunā ar tām, pat <HT TYPE="ITALIC">contra legem</HT> pasākumi, un pat strīdos starp divām privātpersonām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Izvērstu diskusiju par direktīvu horizontālās iedarbības ierobežojumiem skat. ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:776">EU:C:2015:776</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tāpēc ar otro jautājumu valsts iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai diskriminācijas aizliegums, pamatojoties uz reliģiju un uzskatiem, pieder pie tā paša tiesību klāsta kā diskriminācijas aizliegums, pamatojoties uz vecumu, tā ka valsts iesniedzējtiesa būs spiesta nepiemērot <HT TYPE="ITALIC">visus</HT> Savienības tiesībām (un it īpaši Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam) neatbilstošos valsts pasākumus neatkarīgi no tās izskatāmā strīda horizontālā rakstura<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:553">EU:C:2016:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punktā</REF.DOC.ECR> ir ierosināts, ka nediskriminācijas princips, balstoties uz reliģiju, tāpat kā diskriminācijas aizliegums vecuma dēļ ir Direktīvā 2000/78 īpaši noteikts tiesību vispārīgais princips. Ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CHEZ Razpredelenie Bulgaria</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑83/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:170">EU:C:2015:170</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0144">144.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0146">146.</REF.NP.ECR> punktā</REF.DOC.ECR> ir apgalvots, ka nediskriminācijas principam, pamatojoties uz etnisko izcelsmi un rasi, kas ir īpaši noteikts Padomes <DATE ISO="20000629">2000. gada 29. jūnija</DATE> Direktīvā 2000/43/EK, ar ko ievieš vienādas attieksmes principu pret personām neatkarīgi no rasu vai etniskās piederības (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="22" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 180, 22. lpp.</REF.DOC.OJ>), ir tāds pats statuss, vismaz tiesiskajās attiecībās, kam <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0058" ID="QS0058"/>ir raksturīga strukturāla nelīdzsvarotība pušu starpā<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>.</P></NOTE>. Turklāt, ja ne no paša otrā jautājuma teksta, tad no iesniedzējtiesas lēmuma ir skaidrs, ka valsts iesniedzējtiesa lūdz arī dot padomu, vai LESD 17. pants jebkādā veidā ir būtisks šīs lietas izskatīšanā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Reliģisko organizāciju darbības un Savienības tiesību piemērošanas joma.</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Reliģija nebija minēta nevienā no trim Eiropas Ekonomikas kopienas, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumiem. Turklāt, tagad varbūt šķietami pieticīgo Romas līguma mērķu dēļ, kas bija panākt ekonomisko integrāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. EEK līguma 2. pantu. Šī tiesību norma kļuva par EK līguma 2. pantu un ir jāsalīdzina ar kompetenču sarakstu, kas tagad iekļauts LES 3. pantā, kur <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0059" ID="QS0059"/>daudz lielāka uzmanība nekā EK līgumā ir pievērsta ar ekonomiku nesaistītiem mērķiem<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>. Skat. Lenaerts, K., un van Nuffel, P., <HT TYPE="ITALIC">European Union Law</HT>, Sweet Maxwell, 2011, 107. lpp.</P></NOTE>, Tiesas agrīnajā judikatūrā bija noteikti apstākļi, kuros dalība kopienā, kam pamatā ir reliģija vai cita veida filozofija, atbilda Kopienu tiesību piemērošanas jomai tikai ar pamatojumu, kas saistīts ar ekonomiku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tiesa 1988. gada nolēmumā <HT TYPE="ITALIC">Steymann</HT> atzina, ka EEK tiesību piemērošanas jomā ir ietverta dalība kopienā, pamatojoties uz reliģiju vai cita veidu filozofiju, ciktāl šāda dalība varētu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0060" ID="QS0060"/>tikt uzskatīta par saimniecisku darbību Līguma 2. panta nozīmē<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19881005">1988. gada 5. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Steymann</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>196/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:475">EU:C:1988:475</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19861023">1986. gada 23. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Roosmalen</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>300/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:402">EU:C:1986:402</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>; skat. ģenerāladvokāta G. Slinna [<HT TYPE="ITALIC">G. Slynn</HT>] tā paša gada secinājumus lietā <HT TYPE="ITALIC">Humbel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Edel</HT> ar argumentu, ka reliģiskie ordeņi <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0061" ID="QS0061"/>nodarbina cilvēkus un maksā par siltumu un gaismu<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/> un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0062" ID="QS0062"/>var arī paredzēt maksu par atsevišķiem pakalpojumiem<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>. Ģenerāladvokāts G. Slinns vēl uzsvēra, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0063" ID="QS0063"/>īstais pārbaudes kritērijs ir tas, vai pakalpojumi tiek sniegti kā daļa no saimnieciskas darbības<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P><REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Humbel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Edel</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>263/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:151">EU:C:1988:151</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 5379. lpp. Tādu pašu pieeju piemēro dalībai sportā un attiecībā uz izglītības iestādēm. Skat. nesenos ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:135">EU:C:2017:135</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tomēr atkarība no saimnieciskās integrācijas, lai pamatotu Savienības kompetenci, tika mazināta ar turpmākajiem Līguma grozījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Pārskatu skat., piemēram, Konstadinides, T., <HT TYPE="ITALIC">Division of Powers in European Union Law</HT>, Wolters Kluwer, 2009, īpaši 1. nodaļā un 12. lpp. Lenaerts un van Nuffel, minēts iepriekš, 106.–111. lpp.</P></NOTE> tādējādi, ka tas, vai reliģiskā organizācija nodarbojas ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0064" ID="QS0064"/>saimniecisko darbību<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, ne vienmēr būs būtiska attiecīgo Savienības tiesību materiāltiesiskā daļa. Piemēram, šādas organizācijas ir cīnījušās pret to intereses ietekmējošiem pārvietošanās brīvības<?PAGE NO="12"?> ierobežojumiem, kurus dalībvalstis ir centušās pamatot, balstoties uz sabiedrisko kārtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000314">2000. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Église de scientologie</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑54/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:124">EU:C:2000:124</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Kritiku attiecībā uz diskusijas trūkumu par reliģijas brīvību šajā lietā skat. McCrea, minēts iepriekš, 188.–190. lpp. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19741204">1974. gada 4. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Van Duyn</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>41/74</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:133">EU:C:1974:133</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, un šī izpausme var ietvert <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0065" ID="QS0065"/>morāla un filozofiska rakstura<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> politikas apsvērumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Ģenerāladvokāta V. van Gervena [<HT TYPE="ITALIC">W. van Gerven</HT>] secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Society for the Protection of Unborn Children Ireland</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑159/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:249">EU:C:1991:249</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940324">1994. gada 24. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schindler</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑275/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:119">EU:C:1994:119</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Saskaņā ar pašreizējo Eiropas Savienības konstitucionālo struktūru gan reliģiskās organizācijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P><HT TYPE="ITALIC">Liga van Moskeeën en Islamitische Organisaties Provincie Antwerpen</HT> u.c., C‑426/16 (spriedums vēl nav pasludināts).</P></NOTE>, gan individuāli prasītāji<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:204">EU:C:2017:204</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:203">EU:C:2017:203</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Skat. arī lietu <HT TYPE="ITALIC">IR</HT>, C‑68/17 (spriedums vēl nav pasludināts).</P></NOTE> var pieprasīt Hartas 10. pantā paredzēto aizsardzību, lai diskutētu par savām tiesībām uz reliģijas brīvību attiecībā uz Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761027">1976. gada 27. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Prais</HT>/Padome</NAME.CASE>, <NO.CASE>130/75</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:142">EU:C:1976:142</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> un dalībvalstu tiesību aktiem, kad tās īsteno Savienības tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlioz Investment Fund</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑682/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:373">EU:C:2017:373</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, neatkarīgi no tā, vai šādi pasākumi noteikti ir vērsti uz saimnieciskās darbības regulējumu. Tas pats attiecas uz tādiem horizontāla rakstura strīdiem kā pamatlietā, kas ietver dalībvalsts tiesību interpretāciju saskaņā ar šo direktīvu, ciktāl to ir iespējams izdarīt<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Noteikts spriedumā, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19901113">1990. gada 13. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marleasing</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑106/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:395">EU:C:1990:395</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Skat. iepriekš 42.–44. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tāpēc, neatkarīgi no Komisijas pārstāvja argumentiem tiesas sēdē, man ir izveidojies uzskats, ka attiecībā uz pamatlietā uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem nav nozīmes, vai atbildētāja nodarbojās ar saimniecisko darbību, kad ievietoja sludinājumu par palīdzību rasu diskriminācijas ziņojuma sagatavošanā, kas adresēts tikai potenciālajiem pretendentiem, kuri pieder noteiktai kristīgās ticības kategorijai, un izvēlējās kandidātu no vienas no šīm kategorijām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Komisijas atbalstītā pieeja patiešām varētu izraisīt LESD 17. panta <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> tvēruma nepamatotu samazināšanu attiecībā uz baznīcu, reliģisko apvienību vai kopienu un filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusa atzīšanu saskaņā ar valsts tiesībām tikai tad, kad tās veic saimniecisko darbību. Tā varētu arī plašāk samazināt Savienības tiesību aktu <HT TYPE="ITALIC">ratione materiae</HT> tvērumu attiecībā uz šīm organizācijām tādā veidā, kas neatbilst Līgumā par ES un Līgumā par ES darbību paredzētajai Savienības kompetences mūsdienu paradigmai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Piemēram, vai reliģiskā organizācija, kas būvē lielu lūgšanu centru, jāatbrīvo no Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20111213">2011. gada 13. decembra</DATE> Direktīvas 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="026" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 26, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> prasību ievērošanas vienkārši tāpēc, ka šim objektam nebūs komerciāla mērķa un tas tiks izmantots tikai lūgšanām, tā ka varētu uzskatīt, ka attiecīgā reliģiskā organizācija nenodarbojas ar saimniecisko darbību? Uz šo jautājumu noteikti ir jāatbild noliedzoši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Šeit Tiesas izskatīto problēmu <DATE ISO="20170627">2017. gada 27. jūnija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:496">EU:C:2017:496</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, var nošķirt no pamatlietas. Minētajā lietā tas, vai prasītāja reliģiskā organizācija veica <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0066" ID="QS0066"/>saimniecisko darbību<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>, bija būtiski, lai noteiktu, vai tās Spānijas valdībai lūgtais atbrīvojums no nodokļa bija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē saskaņā ar Tiesas judikatūru minētajā materiālo tiesību jomā. Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:135">EU:C:2017:135</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Noteikumi par Hartas piemērošanu un pamatlieta</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Harta ir piemērojama pamatlietā saskaņā ar šādiem noteikumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Pirmkārt, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atvasinātās Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot pamattiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170810">2017. gada 10. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tupikas</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑270/17 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:628">EU:C:2017:628</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tiesa ir arī nospriedusi, ka Hartas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0067" ID="QS0067"/>10. panta 1. punktā garantētās tiesības atbilst ECPAK 9. pantā garantētajām tiesībām un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu tām ir tāda pati nozīme un piemērošanas joma<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:204">EU:C:2017:204</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:203">EU:C:2017:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī paskaidrojumus par Hartas 10. pantu (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Hartas 52. panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt saskaņotību starp tiesībām, kas ir ietvertas Hartā, un attiecīgajām ECPAK garantētajām tiesībām, bez negatīvas ietekmes uz Savienības tiesību un Eiropas Savienības Tiesas autonomiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">JZ</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑294/16 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:610">EU:C:2016:610</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra. Skat. arī LES 6. panta 1. punktu.</P></NOTE>. Līdz ar to reliģisko kopienu, piemēram, atbildētājas, tiesības uz autonomu pastāvēšanu garantē Eiropas Cilvēktiesību tiesas noteiktais <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0068" ID="QS0068"/>minimālās aizsardzības robežlielums<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170315">2017. gada 15. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Al</HT> <HT TYPE="ITALIC">Chodor</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑528/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:213">EU:C:2017:213</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Šis reliģiskās brīvības <HT TYPE="ITALIC">forum externum</HT> ir jāņem vērā, interpretējot Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu un LESD 17. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Otrkārt, tajā pašā laikā, ņemot vērā, ka ECPAK 9. pantā garantēta arī reliģijas un ticības brīvības <HT TYPE="ITALIC">forum internum</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GS4 Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:203">EU:C:2017:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, tostarp brīvība nepiederēt pie reliģijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat., piemēram, ECT, <DATE ISO="20170406">2017. gada 6. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Klein</HT> u.c. pret Vāciju, CE:ECHR:2017:0406JUD001013811, 77. punkts un tajā minētā judikatūra. Tiek izskatīts pieteikums par šīs lietas nodošanu Lielajai palātai.</P></NOTE>, pienācīga uzmanība, interpretējot Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantu, ir jāpievērš arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kam ir nozīme saistībā ar šo ECPAK 9. panta daļu, nosakot, vai, pamatojoties uz Savienības tiesībām, prasītāja ir prettiesiski diskriminēta vai tai drīzāk piemērota attaisnota nevienlīdzīga attieksme<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GS4 Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:382">EU:C:2016:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieeja attaisnotajiem ierobežojumiem saskaņā ar ECPAK 9. panta 2. punktu ir saistīta ar apsvērumiem, vai apstrīdētais pasākums ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0069" ID="QS0069"/>vajadzīgs demokrātiskā sabiedrībā<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>. Šādi rīkojoties, Eiropas Cilvēktiesību tiesa noteiks, vai atšķirīgas attieksmes reliģijas vai uzskatu dēļ pamatošanai minētie iemesli ir būtiski un pietiekami un ir samērīgi ar leģitīmo mērķi, kuru cenšas sasniegt, kas ir saistīts ar šo tiesību un citu personu interešu izvērtēšanu attiecībā pret apstrīdēto rīcību. Skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:553">EU:C:2016:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punktu</REF.DOC.ECR>, kurā minēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, 2001. gada 15. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Dahlab</HT> pret Šveici, CE:ECHR:2001:0215DEC004239398.</P></NOTE>. Protams, gan prasītājai, gan atbildētājai ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību savu attiecīgo tiesību īstenošanai saskaņā ar Hartas 47. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. arī LES 19. panta otro daļu. Saskaņā ar Hartai pievienotajiem paskaidrojumiem (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>) Hartas 47. panta pirmās daļas pamatā ir ECPAK 13. pants, lai gan saskaņā ar Savienības tiesībām sniegtā aizsardzība ir plašāka. 47. panta otrā daļa atbilst ECPAK 6. panta 1. punktam. Detalizētu un nesenu analīzi skat. ģenerāladvokāta M. Vatelē [<HT TYPE="ITALIC">M. Wathelet</HT>] secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlioz Investment Fund</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑682/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:2">EU:C:2017:2</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un Prechal, S., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0070" ID="QS0070"/>The Court of Justice and Effective Judicial Protection: What has the Charter Changed?<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>, no: Paulussen, C., Takács, T., Lazic, V., un van Rompuy, B. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Fundamental Rights in International and European Law: Public and Private Law Perspective</HT>, Berlīne: Springer, 2016, 143. lpp. Tiesa nesen ir atkārtoti apstiprinājusi, ka direktīvā paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu īpašības <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0071" ID="QS0071"/>ir jānosaka atbilstoši Hartas 47. pantam<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170927">2017. gada 27. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Puškár</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑73/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:725">EU:C:2017:725</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra. Skat. arī ECT, <DATE ISO="20091020">2009. gada 20. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Lombardi Vallauri</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2009:1020JUD003912805, 66.–72. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Te nonāku pie trešā veida, kādā Hartai ir nozīme pamatlietā. Gan Tiesas, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir iekļauts tas, ka tiesību kolīzijas vai konkurences gadījumā tiesu pamatfunkcija ir iesaistīto konkurējošo interešu rūpīga līdzsvarošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Ar konkurējošo tiesību līdzsvarošanu saistītā analīze bija īpaši nozīmīga Tiesas <DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:203">EU:C:2017:203</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Skat. arī, piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20041014">2004. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Omega</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑36/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:614">EU:C:2004:614</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu skat. turpmāk no 68. līdz 75. punktam.</P></NOTE>. Tāda pati pieeja noteikti jāizmanto strīda atrisināšanai pamatlietā, kurā nav tiešas pretrunas starp indivīdu un valsti attiecībā uz pamattiesību aizsardzību, bet kurā pēdējā minētā aizsargā pretrunīgās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Jellinek, G., <HT TYPE="ITALIC">System der subjektiven őffentlichen Rechte</HT>, Mohr Siebeck, 1905, 125. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tādējādi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu varētu uzskatīt par atbildētājas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju izpausmi Savienības likumdošanā, kas aizsargāta saskaņā ar ECPAK 9. un 11. punktu, kur frāze <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0072" ID="QS0072"/>ņemot vērā organizācijas ētosu<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> ir Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta galvenais elements, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Direktīvas 2000/78 1. un 2. pants ir prasītājas tiesību netikt diskriminētai reliģijas vai uzskatu dēļ<?PAGE NO="14"?> izpausme likumdošanā, kas aizsargātas ar ECPAK 9. un 14. pantu un attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, līdz ar Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu un dalībvalstu pilnvarām saglabāt vajadzīgos pasākumus, lai tostarp <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0073" ID="QS0073"/>aizstāvētu citu tiesības un brīvības<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>, ar ko tiek apzināta līdzsvarošana, kas tiesām ir jāveic, saskaroties ar konkurenci starp tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110913">2011. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Prigge</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:573">EU:C:2011:573</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, vēl viens Hartas 52. panta 3. punkta elements kopā ar Hartas 53. panta tekstu ir būtisks pieejā, kura jāizmanto jautājumiem, kādi radušies pamatlietā. Ar 52. panta 3. punktu bez tam ir norādīts, ka šis noteikums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0074" ID="QS0074"/>neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, bet 53. pantā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0075" ID="QS0075"/>Aizsardzības līmenis<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> tostarp ir noteikts, ka nekas šajā Hartā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0076" ID="QS0076"/>nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas attiecīgās to piemērošanas jomās Savienības tiesību aktos [..] dalībvalstu konstitūcijās<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. arī Hartas 52. panta 4. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Runājot par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0077" ID="QS0077"/>plašāku aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>, kuru Savienībā var paredzēt saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu, kā tiks paskaidrots turpmāk V sadaļas C iedaļā atbildē uz pirmo jautājumu, ir pienācīgi jāapsver, vai LESD 17. pants un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ir izpausme gadījumiem, kad Savienība ir izvēlējusies nodrošināt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0078" ID="QS0078"/>plašāku aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/>, nekā sniegta saskaņā ar ECPAK attiecībā uz to lēmumu pārbaudes tiesā mērogu un intensitāti, kurās tādas reliģiskās organizācijas kā atbildētāja apgalvo, ka īsteno savas autonomijas un pašnoteikšanās tiesības, savukārt trešajā jautājumā jāpārdomā faktori, kādi tiesai jāpiemēro, līdzsvarojot Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantā aizsargātās tiesības netikt diskriminētam reliģijas vai uzskatu dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Ģenerāladvokāte E. Šarpstone secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:553">EU:C:2017:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punktā</REF.DOC.ECR> apgalvo, ka tieša nediskriminēšana reliģijas dēļ Savienības tiesībās tiek aizsargāta spēcīgāk nekā ECPAK.</P></NOTE>, un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā atzītās tiesības uz reliģisko organizāciju pašnoteikšanos un autonomiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Par Hartas 53. pantu Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT> nosprieda, ka šī norma ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nozīmē, ka no dalībvalsts konstitucionālās kārtības izrietošā pamattiesību standartu piemērošana ir aizliegta, ja tas ir apdraudējums <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0079" ID="QS0079"/>Savienības tiesību pārākumam, vienotībai un efektivitātei<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/> šīs valsts teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">M.A.S</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M.B</HT></NAME.CASE>., <NO.CASE>C‑42/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:564">EU:C:2017:564</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0157">157.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> (spriedums vēl nav pasludināts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tomēr to atbildētāja jautā valsts iesniedzējtiesai, tādējādi Direktīvas 2000/78 1. un 2. pantā garantētā diskriminācijas uzskatu dēļ aizlieguma apdraudētā ietekme, kā arī minētajā direktīvā ietvertie plaši un stingri formulētie koriģējošie noteikumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. Direktīvas 2000/78 II nodaļu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0080" ID="QS0080"/>Tiesiskās aizsardzības līdzekļi un to piemērošana<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>, rezumējot tostarp 9. pantu par tiesību aizsardzību un 10. pantu par pierādīšanas pienākumu. Būtiskas ir arī divas IV nodaļā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0081" ID="QS0081"/>Nobeiguma noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> ietvertās normas, proti, 16. pants par atbilstību un 17. pants par sankcijām. Skat. arī Direktīvas 2000/78 preambulas 30.–32. un 35. apsvērumu. Tiesa saistībā ar Direktīvu 2000/78 ir atzinusi, ka visām personām, kuras uzskata, ka tām ir nodarīts kaitējums, nepiemērojot vienlīdzīgas attieksmes principu, ir jābūt iespējai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0082" ID="QS0082"/>apliecināt savas tiesības tiesas procesā<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120419">2012. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Meister</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑415/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:217">EU:C:2012:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, šķiet, noteikti rodas sakarā ar Vācijas konstitucionālajās tiesībās noteiktajiem ierobežojumiem, kā norādīts iesniedzējtiesas lēmumā, pārbaudes tiesā intensitātei attiecībā uz attaisnojumiem, ko tādas organizācijas kā atbildētāja piedāvā nevienlīdzīgai attieksmei, pamatojoties uz reliģiju vai uzskatiem saistībā ar darba attiecībām. Tāpēc ir jāizlemj, vai ir panākta šīs sistēmas saderība ar Savienības tiesībām, apvienojot LESD 17. panta un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta iedarbību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Darba attiecību pārbaude tiesā un reliģiskās organizācijas Vācijā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ir svarīgi atzīmēt, ka Tiesā ir sniegti pretrunīgi <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūras satura apraksti, un kādā apjomā ar to noteikti ierobežojumi tādu reliģisko organizāciju kontrolei tiesā, kas darbojas kā darba devējas, nolūkā saglabāt to baznīcas tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. pantu un it īpaši 137. panta 3. punkta pirmo teikumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Atbilstoši iesniedzējtiesas lēmumam, ar diskrimināciju darbā pieņemšanas/darbam pieteikšanās procedūrā pamatotas prasības par kaitējuma atlīdzību gadījumā ticamības pārbaude nozīmē, ka pats baznīcas noteiktais kritērijs ir nevis jāpārbauda, bet gan tas vienkārši ir jāpieņem, ja vien ar baznīcu saistītais darba devējs var ticami argumentēt, ka konkrēta reliģija kā darbā pieņemšanas nosacījums ir ticības definētās baznīcas identitātes izpausme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tomēr Vācijas pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) nebija atbrīvojusi darba devējus baznīcās no jebkāda veida tiesas kontroles, un šajā ziņā apstrīdēja iesniedzējtiesas lēmumā ietverto analīzi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P><HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) spriedums, <DATE ISO="20141022">2014. gada 22. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">2BvR</HT> 661/12, it īpaši tā 125. punkts tika minēts kā šajā ziņā atbilstīgs.</P></NOTE>. Vācijas pārstāvis sacīja, ka Konstitucionālā tiesa faktiski bija izstrādājusi divpakāpju kontroli attiecībā uz tāda veida konfliktiem, kāds radies pamatlietā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Divpakāpju pārbaudes process tiesā ir minēts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu pārbaudes tiesā formā, ko izstrādājusi <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) saistībā ar atlaišanu un diskrimināciju, pamatojoties uz reliģiju un uzskatiem, bet vēl nav nolemts, vai šie noteikumi ir jāpiemēro attiecībā uz pieņemšanu darbā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Vācijas pārstāvis teica, ka pamatā darba devēji baznīcās paši var izlemt, kādām darbībām pieņemšanai darbā ir vajadzīga piederība attiecīgajai reliģijai, un ticamības pārbaude ir pirmais posms. Šeit Vācijas darba lietu tiesas var izvērtēt baznīcas darba devēja pieņemto lēmumu par klasifikāciju, lai gan izslēdzot doktrinālos jautājumus, piemēram, svēto rakstu interpretāciju. Pēc tam otrajā posmā darba lietu tiesas var sniegt vispārēju vērtējumu, baznīcas intereses un to reliģijas brīvību līdzsvarojot ar jebkurām konkurējošām darbinieku pamattiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Līdzsvarošanas pasākums ir acīmredzams arī ECT, 2011. gada3. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Siebenhaar</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2011:0203JUD001813602, skat. it īpaši 42.–47. punktu, un ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Obst</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000042503. Argumenti, ko paudis Robbers, minēts iepriekš, 136. lpp., atbilst Vācijas pārstāvja izteiktajiem argumentiem tiesas sēdē; Robbers min spriedumus, <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT>, <DATE ISO="19800325">1980. gada 25. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">BVerfGE</HT> 53., 366., 400. un nākamie punkti; <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT>, <DATE ISO="19831213">1983. gada 13. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">BVerfGE</HT> 66., 1., 22. punkts; <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT>, <DATE ISO="19850604">1985. gada 4. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">BVerfGE</HT> 70., 138., 167. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">BVerfG</HT>, <DATE ISO="19860514">1986. gada 14. maijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">BVerfGE</HT> 72., 278., 289. punkts. Skat. arī Freiherr von Campenhausen, A., un de Wall, H., <HT TYPE="ITALIC">Staatskirchenrecht</HT> (4. izdevums, Minhene: C.H. Beck, 2006), 107.–111. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Eiropas Savienības Tiesas uzdevums nav interpretēt dalībvalsts tiesību aktu attiecīgās normas saistībā ar lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130613">2013. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kostov</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑62/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:391">EU:C:2013:391</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Eiropas Savienības Tiesu ierobežo kompetences sadalījums starp Eiropas Savienības tiesām un valsts tiesām, faktiskais un tiesiskais konteksts atbilstoši aprakstam iesniedzējtiesas lēmumā, kurā Tiesai uzdoti jautājumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Turpat, 25. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Kad Tiesa būs interpretējusi LESD 17. pantu un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, kā prasīts pirmajā un trešajā jautājumā, tad iesniedzējtiesai būs jānosaka, vai <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. pantu un <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punktu var interpretēt saskaņā ar Savienības tiesībām, un ja nevar, tad būs jāpiemēro Tiesas atbilde uz otro jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par pirmo jautājumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba devējs kā atbildētāja pamatlietā – vai baznīca tās vārdā – var pats juridiski saistoši noteikt, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, kandidāta piederība noteiktai reliģijai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā atbildētājas ētosu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Vispirms tiks veikta Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras analīze, kas ir būtiska tiesas kontroles ierobežojumiem, ja pastāv konkurence starp reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju, kuras aizsargātas saskaņā ar ECPAK 9. un 11. pantu, un dažām citām tiesībām, kuras tāpat garantētas ar ECPAK, piemēram, 8. pantā paredzētajām tiesībām uz privāto dzīvi. Pēc tam tiks analizēts<?PAGE NO="16"?> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, lai noteiktu, vai tajā ir nodrošināta plašāka reliģiskās organizācijas tiesību aizsardzība uz autonomiju un pašnoteikšanos Hartas 52. panta 3. punkta nozīmē attiecībā uz to reliģisko organizāciju pārbaudes tiesā apjomu un intensitāti, kuras izmanto šīs tiesības darba attiecībās. Treškārt, tādā pašā nolūkā tiks aplūkota LESD 17. panta trešā daļa.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Reliģisko organizāciju, kas ir darba devēji, pārbaudes tiesā ierobežojumi saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Man izveidojies priekšstats, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā netiek atbalstīti pirmajā jautājumā aprakstītā plašuma ierobežojumi pārbaudei tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Nolēmumos, kuros iespējamā ECPAK paredzēto tiesību pārkāpuma pārbaude tiesā ir tikusi ierobežota saskaņā ar līgumslēdzējas puses tiesību aktiem tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar reliģisko organizāciju autonomiju, tas ir, konstitucionālo tiesību normu vai citādi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apstiprinājusi, ka līgumslēdzējas puses nodrošinātas pārbaudes tiesā parametriem tomēr jābūt pietiekamiem, lai noteiktu, vai ir ievērotas citas ECPAK aizsargātās tiesības. Šajā ziņā piemērojamo līdzsvarošanu iepriekš nenosaka tas, vai strīds attiecas uz pieņemšanu darbā vai atbrīvošanu no darba, līdzīgi kā šāda nošķīruma nav Direktīvas 2000/78 3. pantā, kurā noteikts šīs direktīvas tvērums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Piemēram, spriedums <HT TYPE="ITALIC">Fernάndez Martinez</HT> pret Spāniju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>ECT, <DATE ISO="20140612">2014. gada 12. jūnijs</DATE>, CE:ECHR:2014:0612JUD005603007.</P></NOTE> bija saistīts ar tāda vidusskolas skolotāja katoļa ar septiņu gadu darba stāžu tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi aizstāvēšanu saskaņā ar ECPAK 8. pantu, kurš bijis nodarbināts un saņēma samaksu Spānijas valsts iestādē, kad viņa līgums netika pagarināts pēc viņa personiskā statusa kā precēta priestera publiskošanas. Lietā, kura bija saistīta ar katoļu baznīcas pamattiesību uz reliģijas brīvību kolektīvajā vai kopienas dimensijā pārbaudes tiesā pieejamību <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> (Spānijas Konstitucionālā tiesa), Eiropas Cilvēktiesību tiesa punktā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0083" ID="QS0083"/>[Reliģisko organizāciju] autonomijas ierobežojumi<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> nosprieda šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0084" ID="QS0084"/>Reliģiskai kopienai nepietiek vienkārši apgalvot, ka faktiski vai iespējami tiek apdraudēta tās autonomija, lai padarītu jebkādu iejaukšanos tās locekļu tiesībās uz privāto un ģimenes dzīvi atbilstīgu Konvencijas 8. pantam. Turklāt attiecīgajai reliģiskajai kopienai, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus, ir jāpierāda arī tas, ka iespējamais risks ir varbūtējs un būtisks un ka apstrīdētā iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves ievērošanu nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai novērstu minēto risku, un nekalpo nekādam citam nolūkam, kas nav saistīts ar tās reliģiskās kopienas autonomijas īstenošanu. Tam arī nevajadzētu skart tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi būtību. <HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesām ir jānodrošina, ka šie nosacījumi ir izpildīti, veicot padziļinātu lietas apstākļu izpēti un rūpīgi līdzsvarojot konkurējošās intereses</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Turpat, 132. punkts (mans izcēlums) un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tādēļ piekrītu viedoklim, ka, ja reliģiskā kopiena vai organizācija pārliecinoši nepierāda, ka valsts iejaukšanās, kas pamatlietā notiktu Savienības vienlīdzīgas attieksmes tiesību piemērošanas veidā tiesā, rada reālus draudus tās autonomijai, tad tā nevar pieprasīt, lai valsts atturētos no minētās kopienas attiecīgās darbības regulēšanas, izmantojot minētās valsts tiesības. Šajā ziņā reliģiskās kopienas nevar būt pasargātas no valsts jurisdikcijas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>ECT, <DATE ISO="20151201">2015. gada 1. decembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Károly Nagy</HT> pret Ungāriju, CE:ECHR:2015:1201JUD005666509, tiesnešu <HT TYPE="ITALIC">A. Sajó</HT>, <HT TYPE="ITALIC">N. Vučinić</HT> un <HT TYPE="ITALIC">E. Kūris</HT> apvienoto atšķirīgo viedokļu 15. punkts. <DATE ISO="20170914">2017. gada 14. septembrī</DATE> Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta atzina, ka tā piemērošana šajā lietā nav pieļaujama faktisku iemeslu dēļ, jo tam nav nozīmes pamatlietā. Skat. CE:ECHR:2017:0914JUD005666509.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Patiešām, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Schüth</HT> pret Vāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, CE:ECHR:2010:0923JUD000162003.</P></NOTE>, kurā gan <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punktam, gan <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. pantam bija nozīme izskatāmajā strīdā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka Vācija nav ievērojusi savus pozitīvos pienākumus ievērot ECPAK 8. pantā paredzētās tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi attiecībā pret Esenes Svētā Lamberta katoļu draudzes baznīcas ērģelnieku un kora vadītāju, kurš tika atlaists no darba par ārlaulības dēku, kurā bija piedzimis bērns. Tika konstatēts, ka Vācija ir pārkāpusi ECPAK 8. pantu valsts darba lietu tiesas nodrošinātās pārbaudes tiesā kvalitātes dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Schüth</HT> norādīja uz valsts Darba lietu apelācijas tiesas īso argumentāciju attiecībā uz secinājumiem, kas jāizdara no prasītāja rīcības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Turpat, 66. punkts.</P></NOTE>, tādējādi darba devējas baznīcas intereses nebija līdzsvarotas ar prasītāja tiesībām uz viņa privātās un ģimenes dzīves ievērošanu, ko garantē ECPAK 8. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Turpat, 67. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka Darba lietu apelācijas tiesa nav izskatījusi jautājumu par prasītāja darbības tuvumu baznīcas sludināšanas uzdevumam, bet, šķiet, bez papildu pārbaudes bija atspoguļojusi darba devējas baznīcas viedokli šajā jautājumā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka, lai gan saskaņā ar ECPAK darba devējs, kura ētosa pamatā ir reliģija vai filozofiskā pārliecība, saviem darbiniekiem tiešām var noteikt īpašus lojalitātes pienākumus, lēmumam par atbrīvošanu no darba šāda pienākuma pārkāpuma dēļ nevar veikt tikai ierobežotu pārbaudi tiesā, balstoties uz darba devēja tiesībām uz autonomiju, ko īsteno attiecīgā valsts darba lietu tiesa, ņemot vērā attiecīgā amata raksturu un pareizi nelīdzsvarojot iesaistītās intereses saskaņā ar samērīguma principu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Turpat, 69. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Rezultātā ir noticis Konvencijas 8. panta pārkāpums, Vācijai neievērojot savu iepriekš minēto pozitīvo pienākumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vēlētos izteikt divas iepriekšējas piezīmes.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Pirmkārt, situācija pamatlietā attiecas uz tiešu diskrimināciju, pamatojoties uz prasītājas uzskatiem vai konfesionālās ticības neesamību. Tieša diskriminācija pastāv, ja attieksme pret vienu personu ir mazāk labvēlīga uzskatu dēļ nekā tā ir, ir bijusi vai būtu bijusi līdzīgā situācijā pret citu personu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts kopā ar 1. pantu.</P></NOTE>. Tādējādi tiešā diskriminācija rodas, kad iespējami diskriminējošs pasākums ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0085" ID="QS0085"/>nesaraujami saistīts ar strīda pamatā esošo atšķirīgas attieksmes pamatu<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:382">EU:C:2016:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un šo secinājumu 25. zemsvītras piezīmē minētās lietas. <DATE ISO="20080710">2008. gada 10. jūlija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Feryn</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑54/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:397">EU:C:2008:397</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, Tiesa atzina, ka darba devējs, publicējot darba sludinājumu, ir pieļāvis tiešu diskrimināciju.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tāpēc atšķirībā no nesenajiem gadījumiem, kad Tiesa lūdza izvērtēt horizontālo konkurenci starp reliģijas brīvību saistībā ar netiešo diskrimināciju un citām pamattiesībām, īpaši brīvību veikt uzņēmējdarbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:203">EU:C:2017:203</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:204">EU:C:2017:204</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, atbildētājai nav pieejams nevienlīdzīgas attieksmes attaisnojums, kas noteikts Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā. Tajā ir paredzēts, ka netiks uzskatīts, ka notikusi netieša diskriminācija, ja attiecīgā norma, kritērijs vai prakse būs objektīvi pamatota ar leģitīmu mērķi un līdzekļi šī mērķa sasniegšanai būs piemēroti un nepieciešami. Tā kā pamatlieta<?PAGE NO="18"?> attiecas uz tiešu diskrimināciju, vienīgie atbildētājai pieejamie attaisnojumi tādējādi ir tie, kas paredzēti Direktīvā 2000/78<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:553">EU:C:2016:553</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101118">2010. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kleist</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑356/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:703">EU:C:2010:703</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Pamatlietā nozīme ir attaisnojumiem, kas paredzēti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā un 2. panta 5. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Hartas 52. panta 1. punkts pamatlietā nav piemērojams, jo tas paplašinātu attaisnojumus, kas pieejami attiecībā uz tiešu diskrimināciju reliģijas un uzskatu dēļ, papildus tiem, kas pieejami saskaņā ar Direktīvu 2000/78, proti, 2. panta 5. punktā un 4. panta 2. punktā. Tas neatbilstu Hartas 53. pantam, kurā ir noteikts, ka nekas <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0086" ID="QS0086"/>no šajā Hartā noteiktā nav interpretējams kā tāds, kas ierobežo vai negatīvi ietekmē cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras atzītas [..] Savienības tiesību aktos<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>.</P></NOTE>, to interpretācijā ņemot vērā Savienības primāros tiesību aktus, it īpaši LESD 17. pantu un Hartas 47. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Tādēļ, kā tika argumentēts Īrijas rakstveida apsvērumos, man nav nepieciešams aplūkot to, vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir sniegts attaisnojums, kas piemērojams gan tiešajai, gan netiešajai diskriminācijai, pamatojoties uz reliģiju un uzskatiem, attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0087" ID="QS0087"/>profesionālo darbību [..] organizācijās[, kuru] ētoss balstās uz reliģiju vai uzskatiem<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Otrkārt, lai arī es atzīstu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, tāpat kā minētās direktīvas 4. panta 1. punkts un 2. panta 5. punkts, ir atkāpe no nediskriminācijas principa, kura ir jāinterpretē šauri<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110913">2011. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Prigge</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑447/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:573">EU:C:2011:573</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, attiecībā uz Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu, un 56. punkts attiecībā uz Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktu; <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141113">2014. gada 13. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vital Pérez</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑416/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2371">EU:C:2014:2371</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> attiecībā uz Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktu. Vispārīgi skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000111">2000. gada 11. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kreil</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑285/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:2">EU:C:2000:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra saistībā ar to, ka atkāpes no vienlīdzīgas attieksmes direktīvās paredzētajām individuālajām tiesībām ir jāinterpretē šauri.</P></NOTE>, Tiesas judikatūra par Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta teksta interpretāciju nevar tikt attiecināta uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta teksta interpretāciju. Pēdējais minētais ir īpašs noteikums, kas tika izstrādāts rīcībai konkrētas situācijas apstākļos, kādos reliģiskās organizācijas, uz kurām attiecas Direktīvas 2000/78 3. panta tvērums, var likumīgi izmantot nevienlīdzīgu attieksmi. Tā rezultātā tika izsludināts punkts, kurš maz līdzinās Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktam, un tādējādi radās judikatūra, kas pati par sevi nesniedz ziņas par Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta teksta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Piemēram, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā nav nekādas atsauces uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0088" ID="QS0088"/>īpašībām<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/>, kas saistītas ar reliģiskiem uzskatiem, un pievēršanās <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0089" ID="QS0089"/>īpašībām<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> ir bijusi būtiska Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punkta interpretācijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Kā uzsvērts ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:382">EU:C:2016:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punktā</REF.DOC.ECR> un to pašu secinājumu 35. zemsvītras piezīmē minētajās lietās.</P></NOTE>. Direktīvas 2000/78 4. panta 1. punktā ir atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0090" ID="QS0090"/>īstu un izšķirīgu<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> prasību attiecībā uz profesiju, un atšķirīgas attieksmes ierobežojumam ar Direktīvas 2000/78 1. pantā minēto pamatojumu ir skaidri prasīti likumīgi mērķi un samērīgas prasības. Tomēr 4. panta 2. punkts attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0091" ID="QS0091"/>īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>, bez tiešas atsauces uz samērīguma principu (skat. turpmāk V sadaļas D iedaļu).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vai Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir atbalstīti dalībvalstu konstitucionālie ierobežojumi pārbaudei tiesā?</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Formulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Atzīstu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmā daļa attiecas uz dalībvalsts tiesībām divos aspektos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Par Savienības pasākumu interpretācijas principiem skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pinckernelle</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑535/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:996">EU:C:2016:996</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Pirmkārt, tajā ir minēta tiesību aktu uzturēšana spēkā un tiesību aktu pieņemšana, kuros ņemta vērā valsts prakse, kas pastāv Direktīvas 2000/78 pieņemšanas laikā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="19"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Lai gan ar to rezumēts gan <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. pants, gan <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punkts, nevaru piekrist, ka tas nozīmētu, ka <HT TYPE="ITALIC">Bundesverfassungsgericht</HT> (Federālā konstitucionālā tiesa) judikatūra par šo pasākumu interpretāciju ir iesaldēta Direktīvas 2000/78 pieņemšanas laikā. Šāda interpretācija būtu pretrunā Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta formulējumam, kas ir ierobežots ar <HT TYPE="ITALIC">tiesību aktiem</HT> un dalībvalsts tiesu pienākumu vajadzības gadījumā mainīt pastāvīgo judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tāpat Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka šajā normā apskatīto atšķirīgo attieksmi ievieš, <HT TYPE="ITALIC">ņemot vērā</HT> dalībvalstu konstitucionālās normas un principus (skat. arī Hartas 52. panta 4. punktu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">dalībvalstīm kopīgām</HT> konstitucionālajām tradīcijām)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Tomēr šīs tiesību normas formulējumā nav pietiekami atbalstīta tiesu lomas samazināšana, kontrolējot reliģisko organizāciju pamatošanos uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, it īpaši tādēļ, ka šajā normā nav tiešas norādes uz dalībvalsts tiesībām, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0092" ID="QS0092"/>lai noteiktu tās saturu un piemērošanas jomu<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161201">2016. gada 1. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Daouidi</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑395/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:917">EU:C:2016:917</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Tādējādi Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā noteiktajam ierobežojumam ir autonoma nozīme, kurā jāņem vērā šīs normas konteksts un Direktīvas 2000/78 mērķis<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Turpat.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Konteksts un mērķis</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Turklāt Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā ir norādīts uz tiesu lomu līdzsvarošanas īstenošanā, ņemot vērā to, ka Direktīvas 2000/78 mērķis, kā noteikts tās preambulas 37. apsvērumā, ir Eiropas Savienībā izveidot <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0093" ID="QS0093"/>līdzvērtīgus spēles noteikumus attiecībā uz vienlīdzību nodarbinātības un profesijas ziņā<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/>, un pienācīgi ņemt vērā reliģisko organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0094" ID="QS0094"/>statusu<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/> saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kā noteikts Direktīvas 2000/78 preambulas 24. apsvērumā un LESD 17. pantā (skat. turpmāk V sadaļas C iedaļas 3) punktā).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izcelsme</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Visbeidzot, 4. panta 2. punkta sagatavošanas dokumentos man nav izdevies konstatēt neko, kas pamatotu dalībvalsts konstitucionālo tiesību nozīmi atbildētāja argumentētajā apmērā. Piemēram, nav konkrētu priekšlikumu, nemaz nerunājot par vienošanos, sašaurināt kādas Direktīvas 2000/78 tiesību normas, kuru mērķis ir nodrošināt stingru Direktīvas 2000/78<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Skat. iepriekš 52. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> piemērošanu tiesā aiz cieņas pret valsts konstitucionālajās tiesībās noteiktajiem pārbaudes tiesā standartiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Netika pieņemts Vācijas priekšlikums Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam par atsauci uz baznīcām, kas tiek īpaši aizsargātas saskaņā ar Vācijas konstitūciju. Skat. Eiropas Savienības Padome, Sociālo jautājumu darba grupas sēdes rezultāti, <DATE ISO="20000718">2000. gada 18. jūlijs</DATE>, 10254/00 (<DATE ISO="20000727">2000. gada 27. jūlijs</DATE>), SOC 250 JAI 77, 14. lpp., 19. zemsvītras piezīme.</P></NOTE>. Nav nekādas norādes uz to, ka Direktīvas 2000/78 10. pantā ietvertie svarīgie noteikumi par pierādīšanas pienākumu nav jāpiemēro, ja tiek aplūkots tās pašas direktīvas 4. panta 2. punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Par pierādīšanas pienākuma pāreju uz atbildētāju, kad dalībvalsts tiesa secina, ka pastāv pieņēmums par diskrimināciju, skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">FOA</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑354/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2463">EU:C:2014:2463</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Netiek ierosināts pieņemt īpašus noteikumus, ko piemēro saskaņā ar Direktīvas 2000/78 15. pantu attiecībā uz Ziemeļīriju un diskrimināciju, pamatojoties uz reliģiju, vai Direktīvas 2000/78 6. pantu par atšķirīgas attieksmes attaisnojumu uz vecuma pamata, vai Direktīvas 2000/78 3. panta 4. punktu un diskriminācijas invaliditātes un vecuma dēļ attiecībā uz bruņotajiem spēkiem izslēgšanu no Direktīvas 2000/78 tvēruma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100603">2010. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Caja de Ahorros y Monte de Piedad de Madrid</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑484/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:309">EU:C:2010:309</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kurā Tiesa nosprieda, ka Padomes <DATE ISO="19930405">1993. gada 5. aprīļa</DATE> Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="095" PAGE.FIRST="29" DATE.PUB="1993">OV 1993, L 95, 29. lpp.</REF.DOC.OJ>) 4. panta 2. punktu nevarētu interpretēt tā, lai liegtu dalībvalstij pieņemt stingrākas tiesību normas nekā pašā Direktīvā paredzētās tiesību normas, ar nosacījumu, ka to mērķis ir nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tomēr atzīstu, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta izstrādes procesā tajā tika veikti vairāki grozījumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Pārskatu par Padomē izskatītajiem priekšlikumiem un iebildumiem pret priekšlikumiem skat.: http://www.consilium.europa.eu/register/en/content/int/?lang=EN&amp;typ=ADV, Starpiestāžu dokuments: 1999/0225 (CNS). Ja Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ietilpa Komisijas sākotnējā tiesību akta priekšlikumā (COM(1999) 0565, galīgā redakcija, <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="177E" PAGE.FIRST="42" DATE.PUB="2000">OV 2000, C 177 E, 42. lpp.</REF.DOC.OJ>), tiklīdz tas bija iesniegts apspriešanai, par to tika iesniegti vismaz deviņi projekti un daudzas izpētes atrunas un grozījumu priekšlikumi. Tomēr visi projekti attiecās uz profesionālo darbību, kas saistīta ar reliģisko darbību. Skat. arī Eiropas Parlamenta ziņojumu par Komisijas priekšlikumu, A5-0264/2000, <DATE ISO="20000921">2000. gada 21. septembris</DATE>, <DATE ISO="20000924">24</DATE>. punkts. “Nolūks ir paplašināt tekstu, lai tas attiektos uz plašākām reliģisko organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0095" ID="QS0095"/>sociālajām<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> darbībām, vienlaikus attiecinot to vienīgi uz personālu, kas ir tieši iesaistīts ideoloģiskā vadībā (t.i., ne sekretāriem vai sargiem). Tajā arī ir skaidri norādīts, ka atbrīvojums attieksies tikai uz reliģiskiem uzskatiem, nevis, piemēram, uz seksuālo orientāciju.</P></NOTE>, līdzīgi kā Konventa laikā bija domstarpības par LESD 17. panta tekstu, kuru rezultātā tika pieņemts Līgums par Konstitūciju Eiropai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Parakstīts Romā <DATE ISO="20041029">2004. gada 29. oktobrī</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="310" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, C 310, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> (skat. arī turpmāk V sadaļas C iedaļas 3) punktu). No tā varētu secināt, ka dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz profesionālām darbībām, kuru veikšanai reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101012">2010. gada 12. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ingeniørforeningen i Danmark</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑499/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:600">EU:C:2010:600</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, kurā Tiesa saistībā ar strīdu par diskrimināciju vecuma dēļ norādīja, ka dalībvalstīm, izvēloties sociālās politikas un nodarbinātības mērķu sasniegšanai izmantojamos līdzekļus, ir plaša rīcības brīvība, tomēr ar šo rīcības brīvību diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma principam nedrīkst atņemt tā jēgu.</P></NOTE>, taču vienmēr ievērojot Tiesas noteikto šīs normas interpretāciju. Tomēr no sagatavošanas darbiem es nevaru secināt neko vairāk, jo tajos ir redzams, cik sarežģītas bija sarunas, kuru rezultātā beigās tika pieņemts kompromisa teksts, daļēji nesaskaņu dēļ par Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta saturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>Luksemburgā <DATE ISO="20001017">2000. gada 17. oktobrī</DATE> notikušās Padomes 2296. sanāksmes (Nodarbinātība un sociālā politika) protokola projekts, 12458/00, PV/CONS 61 SOC 363, 4. lpp., un <DATE ISO="20001017">2000. gada 17. oktobra</DATE> paziņojums presei par Padomes 2296. sanāksmi, 12125/00 (<HT TYPE="ITALIC">Press</HT> 378).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tādējādi esmu nonācis pie secinājuma, ka Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā pašā ir noteikti parametri standartam, kas piemērojams pārbaudei tiesā, kad tiek apstrīdēta reliģiskās organizācijas nostāja, ka nevienlīdzīga attieksme uzskatu dēļ neveido neatļautu diskrimināciju. Tas ir, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, personas reliģija vai uzskati ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu? Izklāstīšu šīs tiesību normas prasības atbildē uz trešo jautājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">LESD 17. pants</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Ja ir jāinterpretē Savienības atvasināto tiesību norma, priekšroka pēc iespējas dodama interpretācijai, kas šo normu padara cik iespējams atbilstošu Līgumiem un Savienības tiesību vispārīgajiem principiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040401">2004. gada 1. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Borgmann</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑1/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:202">EU:C:2004:202</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tāpēc LESD 17. panta 1. un 2. punktam ir tieša saistība ar interpretāciju, kāda ir jāsniedz par Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu. Tādējādi, manuprāt, LESD 17. panta ietekme uz Savienības konstitucionālo struktūru ir mērenāka, nekā apgalvo atbildētāja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Plašāka Eiropas Savienības konstitucionālā struktūra, it īpaši tās stingrā apņemšanās ievērot pamattiesības, nepieļauj tādu LESD 17. panta 1. punkta interpretāciju, kurā Savienība visos iespējamos apstākļos ievēro un <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0096" ID="QS0096"/>saskaņā ar valsts tiesību aktiem<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/> neliedz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0097" ID="QS0097"/>baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām šādu statusu dalībvalstīs<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>, it īpaši, ja statuss, kas šādām organizācijām piešķirts saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, nenodrošina to pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tas atbilst Tiesas pastāvīgajai judikatūrai. Interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170427">2017. gada 27. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pinckernelle</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑535/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:315">EU:C:2017:315</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Patiešām, no Hartas 52. panta 3. punktā garantētā minimālā aizsardzības līmeņa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru par reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos, izriet ļoti svarīgas sekas LESD 17. panta interpretācijai. Lai gan LESD 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienība <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0098" ID="QS0098"/>respektē un neskar baznīcu un reliģisko organizāciju vai apvienību<?PAGE NO="21"?> statusu, kas noteikts dalībvalstu tiesību aktos<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/>, tas nevar nozīmēt, ka noteikumus attiecībā uz baznīcu un citu reliģisko organizāciju autonomijas aizsardzību, kas ir izstrādāti saskaņā ar ECPAK 9. un 11. pantu (un kas tiks sīkāk izklāstīti turpmāk V sadaļas D iedaļā), varētu vienkārši nepiemērot gadījumā, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem tiek <HT TYPE="ITALIC">pazemināts</HT> baznīcu un reliģisko apvienību un kopienu vai filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statuss, lai gan, LESD 17. panta 1. un 2. punkta tekstu lasot atsevišķi, varētu likties, ka tā tas ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tādā gadījumā gan Tiesai, gan dalībvalstu tiesām, ievērojot saistības, kuras tām noteiktas saskaņā ar Hartas 47. pantu un pamatojoties uz LES 19. pantu, un tajā dalībvalstīm noteikto pienākumu nodrošināt <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0099" ID="QS0099"/>tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Nesen Tiesa nosprieda, ka Hartas 47. pantam <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0100" ID="QS0100"/>atbilst dalībvalstīm LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētais pienākums nodrošināt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>. Skat. ģenerāladvokāta M. Bobeka [<HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT>] secinājumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">El Hassani</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑403/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:659">EU:C:2017:659</NO.ECLI></REF.DOC.ECR> (spriedums vēl nav pasludināts), 70. punktu, kurā minēts spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Berlioz Investment Fund</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑682/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:373">EU:C:2017:373</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, Savienības tiesību aktu piemērošanas jomā būtu saistoši turpināt Hartas 10. pantā paredzētās domu, pārliecības un ticības brīvības, kā arī biedrošanās brīvības saskaņā ar Hartas 12. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Hartas 12. pantam paralēla norma ir ECPAK 11. pants. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka attiecībā uz reliģiskās kopienas organizāciju ECPAK 9. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā ECPAK 11. pantu par biedrošanās brīvību. Skat., piemēram, ECT, <DATE ISO="20130709">2013. gada 9. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sindicatul <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0101" ID="QS0101"/>Păstorul cel Bun</HT><QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/> pret Rumāniju, CE:ECHR:2013:0709JUD000233009, 136. punkts.</P></NOTE> īstenošanu un nodrošināt Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā paredzēto aizsardzības līmeni attiecībā uz reliģisko organizāciju autonomiju. Komisijas rakstveida apsvērumos ir minēts, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0102" ID="QS0102"/>Savienībā, kas balstīta uz tiesiskumu, tās tiesām ir jānodrošina<QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/> Savienības tiesību ievērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160921">2016. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑140/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:708">EU:C:2016:708</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0117">117.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, manuprāt, būtu kļūdaini LESD 17. panta 1. un 2. punktu interpretēt kā sava veida konstitucionālo tiesību <HT TYPE="ITALIC">metaprincipu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">Larry Alexander</HT>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0103" ID="QS0103"/>Ievads<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/>, no: Alexander, L. (red.) <HT TYPE="ITALIC">Constitutionalism: Philosophical Foundations</HT> (Cambridge University Press, 1998), 1. lpp., un tā iztirzājumu 2.–4. lpp. par atšķirību starp metakonstitūciju, kuras elementi ir relatīvi noteikti (piemēram, varas dalīšana), un simbolisku konstitūciju, kuras saturu var mainīt bez grozījumiem metakonstitūcijā.</P></NOTE>, kad Savienībai ir saistoša baznīcu, reliģisko apvienību un kopienu un filozofisko un nekonfesionālo organizāciju statusa ievērošana saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem neatkarīgi no apstākļiem. Šāda pieeja būtu pretrunā citām primāro Savienības tiesību normām, piemēram, LES 7. pantā paredzētajam mehānismam, kad tiek aplūkota <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0104" ID="QS0104"/>droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/> vērtības, pamatojoties uz kurām ir dibināta Eiropas Savienība, kā noteikts LES 2. pantā. Jāņem vērā arī LESD 10. pants un Savienības mērķi, nosakot un īstenojot tās politiku un darbības, kā arī Hartas 22. un 47. pants, no kuriem pirmajā atbalstīts plurālisms, bet otrajā atspoguļots tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību vispārējais princips Savienības tiesībās garantētu tiesību un brīvību pārkāpuma gadījumā. Tas ir Savienības pamattiesību kopumā iekļautais noteikums, pirmkārt, izmantojot strīdu par Savienības vienlīdzīgas attieksmes tiesību pārkāpumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19860515">1986. gada 15. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Johnston</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>222/84</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1986:206">EU:C:1986:206</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>. Nesenāk skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130627">2013. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Agrokonsulting 04</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑93/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:432">EU:C:2013:432</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Atzīstu – var apgalvot, ka LES 5. pantā un tā atsaucē uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0105" ID="QS0105"/>subsidiaritāti<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/> tiek atbalstīta ekskluzīva kompetence dalībvalstīm attiecībā uz reliģisko organizāciju tādu darbību pārbaudes tiesā kontroles apjomu un intensitāti, kurās notiek diskriminācija, pamatojoties uz reliģiju un uzskatiem darba attiecību jomā, un ka LES. panta 4. panta 2. punktā uzsvērtas Eiropas Savienības saistības ievērot dalībvalstu nacionālo identitāti un to politiskās un konstitucionālās pamatstruktūras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Tomēr piekrītu arī tam, ka, lai gan LES 4. panta 2. punktā ir papildināts un īpaši īstenots LESD 17. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Congregación de Escuelas Pías Provincia Betania</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑74/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:135">EU:C:2017:135</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, tikai no tā vien <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0106" ID="QS0106"/>nevar secināt, ka konkrētas tematiskās jomas vai darbības jomas būtu pilnībā izslēgtas no Direktīvas 2000/78 tvēruma. Drīzāk tajā ir pieprasīts, ka šīs direktīvas <HT TYPE="ITALIC">piemērošana</HT> nedrīkst ierobežot dalībvalstu nacionālo identitāti. Tātad nacionālā identitāte neierobežo direktīvas<?PAGE NO="22"?> piemērošanas jomu kā tādu, bet ir pietiekami jāņem vērā, interpretējot tajā ietverto vienlīdzīgas attieksmes principu un iespējamas atšķirīgas attieksmes pamatojumu<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GS4 Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:382">EU:C:2016:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra. Vispārīgi par LES 4. panta 2. punktu skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Remondis</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑51/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:985">EU:C:2016:985</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160602">2016. gada 2. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bogendorff von Wolffersdorff</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑438/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:401">EU:C:2016:401</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. LES 4. panta 2. punktā paredzētā aizsardzība aptver tādus jautājumus kā kompetenču sadalījums starp valdības iestādēm dalībvalstī, piemēram, federālajām zemēm (<HT TYPE="ITALIC">Länder</HT>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140612">2014. gada 12. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Digibet</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑156/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:1756">EU:C:2014:1756</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tādējādi Līgumos ir nepietiekami kategoriski formulētas primāro tiesību aktu normas, lai vai nu no vienas puses piemērotu līdzsvarošanu, ko veic gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa gadījumā, ja rodas konkurence starp pamattiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Skat. iepriekš 55., 56. un 68.–75. punktu.</P></NOTE>, vai izietu no Savienības kompetences attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma reliģijas dēļ tiesisko aizsardzību, kad reliģiskā organizācija atsaucas uz Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20001111">2000. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kreil</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑285/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:2">EU:C:2000:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. No attiecīgajiem Līguma pantiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0107" ID="QS0107"/>nebija iespējams secināt<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0108" ID="QS0108"/>Līgumā ietverts tam raksturīgs vispārīgs izņēmums, ar ko no Kopienu tiesību piemērošanas jomas tiek izslēgti visi pasākumi, kurus veic valsts drošības nolūkos<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>LESD 17. panta mērķi, kas redzami saskaņā ar tā izcelsmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161027">2016. gada 27. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑220/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:815">EU:C:2016:815</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>. Sīkāku analīzi par LESD 17. panta un attiecīgo LES preambulas normu izcelsmi skat., piemēram, McCrea, minēts iepriekš, 53.–74. lpp., un Oanta, G.A., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0109" ID="QS0109"/>The Status of Churches and Philosophical and Non-Confessional Organizations within the Framework of the European Union Reform<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/>, no: <HT TYPE="ITALIC">Lex et Scientia International Journal</HT>, Bukareste (Rumānija), Nr. XV, 2. sēj., 2008, 121. lpp.</P></NOTE>, arī tieši nepamato šādu attīstību. LESD 17. panta teksts tika apspriests Konventā Līgumam par Konstitūciju Eiropai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>17. pants parādījās kā I‑52. pants Līgumā par Konstitūciju Eiropai (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="310" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2004">OV 2004, C 310, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, par kuru tiek ziņots, ka tajā aktīvi lobētajai atsaucei tekstā uz Eiropas reliģisko un it īpaši kristīgo mantojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Skat. <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0110" ID="QS0110"/>Post-Synodal Apostolic Exhortation Ecclesia in Europe of His Holiness Pope John Paul II to the Bishops, Men and Women in the Consecrated Life and All the Lay Faithful on Jesus Christ Alive in His Church the Source of Hope for Europe<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/>, <DATE ISO="20030628">2003. gada 28. jūnijs</DATE>. Citēts COMECE, <HT TYPE="ITALIC">The Treaty Establishing a Constitution for Europe: Elements for an Evaluation</HT>, <DATE ISO="20050311">2005. gada 11. marts</DATE>, pieejams http://www.comece.eu/dl/pmnrJKJOmKkJqx4KJK/20050311PUBCONV_EN.pdf, 3. lpp.</P></NOTE> vienlīdz enerģiski pretojās laicīgās grupas un dalībvalstis, kurās baznīca un valsts ir stingri nošķirtas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>McCrea, minēts iepriekš, 54. lpp. Kā ziņots, starpvaldību konferences laikā 1996. gadā Vācijas delegācija bez panākumiem ierosināja šādu pantu: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0111" ID="QS0111"/>Savienība uzskata, ka reliģisko kopienu konstitucionālās nostādnes dalībvalstīs ir gan dalībvalstu identitātes, gan to kultūras izpausme, kas ir daļa no to kopīgā tiesiskā mantojuma.<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/> Skat. Oanta, minēts iepriekš, 123. lpp.</P></NOTE>. Radusies spriedze atspoguļojas faktā, ka Konventa laikā ierosinātā atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0112" ID="QS0112"/>garīgo impulsu<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/>, pret ko katrā ziņā iebilda dažas reliģiskas grupas tādēļ, ka tajā nebija skaidri minēta kristietība, netika iekļauta Līguma par Konstitūciju Eiropai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="169" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2003">OV 2003, C 169, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> galīgajā versijā. Galu galā, šis Amsterdamas līgumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Deklarācija Nr. 11 Starpvaldību konferences par Amsterdamas līgumu Nobeiguma aktā, kas parakstīta <DATE ISO="19971002">1997. gada 2. oktobrī</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="340" PAGE.FIRST="133" DATE.PUB="1997">OV 1997, C 340, 133. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> pievienotās Deklarācijas Nr. 11 teksts (tas pats pārstrādātais izdevums, kurā tika paplašinātas Savienības pilnvaras cīnīties pret diskrimināciju tostarp reliģijas un uzskatu dēļ)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>EKL 13. pants tika pieņemts saskaņā ar Amsterdamas līguma pārskatīšanu. Tagad – LES 19. pants.</P></NOTE> tika pieņemts kā LESD 17. panta 1. un 2. punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P>Dalībvalstu valdību pārstāvju konferences darba dokuments, SVK prezidentūra, <DATE ISO="20070723">2007. gada 23. jūlijs</DATE>, CIG 1/07, 49. lpp.</P></NOTE>, un LESD 17. panta 3. punkts tika pievienots jau esošā dialoga struktūrai starp Savienības iestādēm un ticīgo un reliģiskajām kopienām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Turpat. Skat., piemēram, Houston, K., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0113" ID="QS0113"/>The Logic of Structured Dialogue between Religious and the Institutions of the European Union<QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/>, no: Leustean, L.N., un Madeley, J.T.S. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Religion, Politics and Law in the European Union</HT> (Routledge, 2010), 201. lpp.; Mudrov, S. A., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0114" ID="QS0114"/>The European Union and Christian Churches: The Patterns of Interaction<QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/>, Diskusiju dokuments, Europa-Kolleg Hamburg, Institute for European Integration, Nr. 3/14.</P></NOTE>. Patiešām, LES preambulā iedvesma ir gūta no dažādiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0115" ID="QS0115"/>kultūras, reliģijas un humānisma<QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> avotiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Skaidri redzams, ka nav neviena pierādījuma par nodomu saskaņā ar LESD 17. pantu lielā apjomā nodot dalībvalstu tiesību aktiem kontroli tiesā pār nevienlīdzīgas attieksmes reliģijas vai uzskatu dēļ pamatojumu, ja šāda nevienlīdzīga attieksme ir no reliģisko organizāciju puses, uz kurām attiecas Direktīvas 2000/78 3. panta tvērums. Manuprāt, LESD 17. panta interpretācija drīzāk ir ciešāk saistīta ar LES 5. panta 2. punktu, kur, atbilstoši atbildētājas rakstveida apsvērumos norādītajam, baznīcu statuss ir atstāts dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Tādējādi LESD 17. panta 1. un 2. punkts nozīmē to, ka dalībvalstīm ir absolūta brīvība, izvēloties modeli attiecībās ar reliģiskajām organizācijām un kopienām, un ka Savienībai ir pienākums saglabāt neitrālu nostāju attiecībā uz šo jautājumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Oanta, minēts iepriekš, 127. lpp. Kādā pētījumā ir identificēti ne mazāk kā pieci modeļi attiecību pārvaldīšanai starp baznīcu un valsti. Skat. Mancini, S., Rosenfeld, M., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0116" ID="QS0116"/>Unveiling the limits of tolerance; comparing the treatment of majority and minority religious symbols in the public sphere<QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/>, no: Zucca un Ungureanu, minēts iepriekš, 160., 162. lpp.</P></NOTE>. Tātad, interpretējot <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0117" ID="QS0117"/>statusu<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/> saskaņā ar dalībvalsts tiesībām, LESD 17. pants atbilst LES 4. panta 2. punktā paredzēto Savienības saistību – ievērot dalībvalstu politiskās un konstitucionālās pamatstruktūras – tvērumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Iepriekš, 95. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Visbeidzot, LESD 17. pants pierāda, ka Savienības konstitucionālajās prasībās ir atspoguļots tas, uz ko kāds zinātnieks ir atsaucies kā uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0118" ID="QS0118"/>vērtību plurālismu<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/>. Saskaņā ar to pretrunas starp atšķirīgām tiesībām vai pieeju tām tiek uzskatītas par normālām un tiek atrisinātas, līdzsvarojot pretrunīgus elementus, nevis kā viena hierarhiska prioritāte pār otru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>McCrea, minēts iepriekš, 60.–61. lpp., citējot Bengoetxea, J., MacCormick, N., Moral Soriano, L., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0119" ID="QS0119"/>Integration and Integrity in the Legal Reasoning of the European Court of Justice<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/>, no: de Búrca, G., un Weiler, J.H.H. (red.), <HT TYPE="ITALIC">The European Court of Justice</HT> (Oxford University Press, 2001), 64. lpp.</P></NOTE>. Tas atbalsojas LES 2. pantā, Hartas 22. pantā un Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punktā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Secinājums attiecībā uz pirmo jautājumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Tāpēc ierosinu uz pirmo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P>Direktīvas 2000/78/EK 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba devējs kā atbildētāja šajā lietā – vai baznīca tās vārdā – var pats juridiski saistoši noteikt, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, kandidāta piederība konkrētai reliģijai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā darba devēja/baznīcas ētosu.</P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">D.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par trešo jautājumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Ne visas darbības aizsargā tiesību sistēma tikai tādēļ, ka tās tiek veiktas, atsaucoties uz kaut kāda veida reliģisku pārliecību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GS4 Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:382">EU:C:2016:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kurā minēti ECT spriedumi, <DATE ISO="20051110">2005. gada 10. novembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Leyla Şahin</HT> pret Turciju, CE:ECHR:2005:1110JUD004477498, <DATE ISO="20140701">2014. gada 1 jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">S.A.S</HT>. pret Franciju, CE:ECHR:2014:0701JUD004383511, un <DATE ISO="20151126">2015. gada 26. novembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Ebrahimian</HT> pret Franciju, CE:ECHR:2015:1126JUD006484611.</P></NOTE>. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā par prasībām, kas ir īstas, likumīgas un attaisnotas prasības attiecībā uz profesiju, ņemot vērā organizācijas ētosu, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Kā var redzēt no iepriekš minētās analīzes saistībā ar atbildi uz pirmo jautājumu, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts ietver spriedzi starp reliģisko organizāciju tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos <HT TYPE="ITALIC">forum externum</HT>, no vienas puses, un darba ņēmēju un darba kandidātu tiesībām uz uzskatu brīvību <HT TYPE="ITALIC">forum internum</HT> un tiesībām netikt diskriminētiem šo uzskatu dēļ.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Papildus pamatu noteikšanai, lai atbildētu uz pirmo jautājumu, šajā analīzē ir noteikti turpmāk minētie faktori vai prasības, kā minēts trešajā jautājumā, kuri ir būtiski tam, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, ar reliģiju vai uzskatiem saistītas prasības attiecībā uz profesiju ir īstas, likumīgas un attaisnotas, ņemot vērā organizācijas ētosu:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>reliģisko organizāciju tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos ir pamattiesības, kas atzītas un aizsargātas saskaņā ar Savienības tiesībām, kā atspoguļots Hartas 10. un 12. pantā. Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, it īpaši tajā ietvertā atsauce uz reliģisko organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0120" ID="QS0120"/>ētosu<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/>, ir jāinterpretē atbilstoši šīm pamattiesībām;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir piešķirta plaša, bet ne neierobežota novērtējuma brīvība attiecībā uz profesionālām darbībām, kuru veikšanai reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Iepriekš, 86. punkts.</P></NOTE>;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0121" ID="QS0121"/>dalībvalstu konstitucionālajām normām un principiem<QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā, interpretējot to saistībā ar LESD 17. panta 1. punktu, nozīmē, ka Direktīva 2000/78 ir jāievieš tā, ka tiek ievērots un netiek aizskarts atsevišķu dalībvalstu izvēlētais modelis attiecībām starp baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām un valsti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P>Iepriekš, 99. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Tā kā Hartas 10. un 12. pants <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0122" ID="QS0122"/>atbilst<QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/> ECPAK 9. un 11. pantam Hartas 52. panta 3. punkta izpratnē, reliģisko organizāciju tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos ietver vismaz šādu aizsardzību saskaņā ar Savienības tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tikai dažos izņēmuma gadījumos ECPAK garantētās tiesības uz reliģijas brīvību izslēdz jebkādu rīcības brīvību valstij noteikt, vai ir likumīgi reliģiskie uzskati vai šo uzskatu paušanai izmantotie līdzekļi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>Piemēram, ECT, <DATE ISO="20140408">2014. gada 8. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Magyar Keresztény Mennonita Egyház</HT> u.c. pret Ungāriju, CE:ECHR:2014:0408JUD007094511, 76. punkts un tajā minētā judikatūra. Piemēram, cilvēku noniecinošas ideoloģijas popularizēšana uzkrītošā veidā neatbilstu Savienības pamatvērtībām saskaņā ar LES 2. pantu. Skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">GS4 Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:382">EU:C:2016:382</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0089">89.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Reliģiskās kopienas tiesības uz autonomu pastāvēšanu ir ECPAK 9. pantā paredzēto garantiju pats pamats, kas ir vienlīdz nepieciešams plurālismam demokrātiskā sabiedrībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>ECT spriedums, <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">İzzettin Doğan</HT> u.c. pret Turciju, CE:ECHR:2016:0426JUD006264910, 93. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Valsts iejaukšanās baznīcu iekšējā organizācijā ir aizliegta saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>ECT, <DATE ISO="20100916">2010. gada 16. septembris</DATE>, Bulgārijas Pareizticīgo baznīcas Svētā sinode (Metropolīts Inokentijs) u.c. pret Bulgāriju, CE:ECHR:2010:0916JUD000041203, 26. punkts.</P></NOTE>, un reliģiskās kopienas reliģiskās piederības noteikšana ir vienīgi tās augstāko garīgo iestāžu, nevis valsts uzdevums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>ECT, <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">İzzettin Doğan</HT> u.c. pret Turciju, CE:ECHR:2016:0426JUD006264910, 110. un 121. punkts un tajos minētā judikatūra.</P></NOTE>. Ja kopienas organizatorisko dzīvi neaizsargātu 9. pants, tad visi citi indivīda reliģijas brīvības aspekti kļūtu neaizsargāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>ECT, <DATE ISO="20130709">2013. gada 9. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sindicatul <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0123" ID="QS0123"/>Păstorul cel Bun</HT><QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/> pret Rumāniju, CE:ECHR:2013:0709JUD000233009, 136. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Valstij ir aizliegts piespiest reliģisku kopienu uzņemt jaunus dalībniekus vai izslēgt esošos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>Turpat, 137. punkts.</P></NOTE>. Tāpat valsts nevar likt reliģiskai kopienai uzticēt kādam konkrētu reliģisku pienākumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0119"><P>ECT, <DATE ISO="20140612">2014. gada 12. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Fernάndez Martínez</HT> pret Spāniju, CE:ECHR:2014:0612JUD005603007, 129. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Valsts atzītu reliģisko kopienu autonomijas principu ievērošana it īpaši nozīmē to, ka valstij ir jāatzīst šādu kopienu tiesības saskaņā ar saviem noteikumiem un interesēm reaģēt uz jebkuru citādi domājošu cilvēku kustības rašanos tajās, kas varētu apdraudēt to saliedētību, tēlu vai vienotību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0120"><P>Turpat, 128. punkts.</P></NOTE>. Tikai visnopietnākie un pārliecinošākie iemesli var attaisnot iespējamo valsts iejaukšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0121"><P>ECT, <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">İzzettin Doğan</HT> u.c. pret Turciju, CE:ECHR:2016:0426JUD006264910, 110. punkts.</P></NOTE> tā, ka valstīm ir tiesības,<?PAGE NO="25"?> piemēram, pārbaudīt, vai kustība vai apvienība, šķietami saskaņā ar reliģiskajiem mērķiem, neveic cilvēku vai sabiedrības drošībai kaitīgas darbības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0122"><P>ECT, <DATE ISO="20011213">2001. gada 13. decembris</DATE>, Besarābijas metropolitāņu baznīca u.c. pret Moldovu, CE:ECHR:2001:1213JUD004570199, 113. punkts.</P></NOTE>. Vispār ECPAK 9. panta sniegtā aizsardzība attiecas tikai uz reliģiskās organizācijas locekļu tādu uzskatu ievērošanu, kas sasniedz noteiktu neapstrīdamības, nopietnības, vienotības un nozīmīguma līmeni<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0123"><P>ECT, 2013. gada 15. janvāris, <HT TYPE="ITALIC">Eweida</HT> u.c. pret Apvienoto Karalisti, CE:ECHR:2013:0115JUD004842010, 81. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Runājot par reliģiskās kopienas organizāciju, 9. pants ir jāinterpretē, ņemot vērā 11. pantu, kas aizsargā apvienības pret nepamatotu valsts iejaukšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0124"><P>ECT, <DATE ISO="20130709">2013. gada 9. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sindicatul <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0124" ID="QS0124"/>Păstorul cel Bun</HT><QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/> pret Rumāniju, CE:ECHR:2013:0709JUD000233009, 136. punkts.</P></NOTE>. Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atkārtoti norādījusi, ka reliģiskā brīvība nozīmē brīvi paust savu reliģiju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0125" ID="QS0125"/>savai ticībai piederīgo lokā<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0125"><P>ECT, <DATE ISO="20080731">2008. gada 31. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Religionsgemeinschaft der Zeugen Jehovas</HT> u.c. pret Austriju, CE:ECHR:2008:0731JUD004082598, 61. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Eiropas Cilvēktiesību tiesa bieži ir uzsvērusi valsts kā dažādu reliģiju, ticību un uzskatu neitrālas un objektīvas organizētājas lomu, uzskatīdama, ka šī loma veicina sabiedrisko kārtību, reliģisko saskaņu un iecietību demokrātiskā sabiedrībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0126"><P>ECT, <DATE ISO="20160426">2016. gada 26. aprīlis</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">İzzettin Doğan</HT> u.c. pret Turciju, CE:ECHR:2016:0426JUD006264910, 107. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Attiecīgo baznīcu autonomiju var apdraudēt valsts mēģinājums rīkoties kā šķīrējtiesnesim starp reliģiskajām kopienām un dažādiem citādi domājošu cilvēku grupējumiem, kas tajās var pastāvēt vai parādīties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0127"><P>ECT, <DATE ISO="20130709">2013. gada 9. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sindicatul <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0126" ID="QS0126"/>Păstorul cel Bun</HT><QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/> pret Rumāniju, CE:ECHR:2013:0709JUD000233009, 165. un 166. punkts.</P></NOTE>. Ir atzīts, ka patvaļīga valsts iejaukšanās iekšējā vadības strīdā baznīcas ietvaros un tādējādi tās iekšējā organizācijā ir nesamērīgs ECPAK 9. panta pārkāpums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0128"><P>ECT, 2009. gada 22. janvāris, Bulgārijas Pareizticīgo baznīcas Svētā sinode (Metropolīts Inokentijs) u.c. pret Bulgāriju, CE:ECHR:2009:0122 JUD000041203.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Tomēr nepiekrītu atbildētājas izteiktajiem apgalvojumiem, ka aizliegums valsts iestādēm izmeklēt reliģisko uzskatu leģitimitāti vai iejaukties reliģisko institūciju iekšējā organizācijā noteikti nozīmē, ka pēdējās minētās arī ir vienīgās iestādes, izņemot tiesu, kuras var izlemt, vai prasība attiecībā uz profesiju ir patiesa, likumīga un attaisnota darbības īpatnību dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu. Drīzāk ir jāpiekrīt Īrijas rakstveida apsvērumos un Komisijas tiesas sēdē paustajiem argumentiem, ka reliģijas ētoss ir subjektīvs un pilnīgi atdalīts un atšķirīgs no darbībām, kas saistītas ar tā atbalstu, kas ir objektīvs, tiesās pārbaudāms jautājums. Citiem vārdiem sakot, atbildētāja ir sajaukusi divus dažādus jēdzienus. Lai gan baznīcas ētosa pārbaude tiesā ir jāierobežo, kā tas ir atspoguļots Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā un šajā saistībā dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0129"><P>Visaptverošu pētījumu par dalībvalstīm skat. Doe, minēts iepriekš, 5. nodaļa, 114.–138. lpp. Autors 120. lpp. apgalvo, ka šajā ziņā raksturīga ir <HT TYPE="ITALIC">Konstitutsionen sad</HT> (Bulgārijas Konstitucionālā tiesa) judikatūra, kuru viņš citē šādi: <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0127" ID="QS0127"/>Valsts iejaukšanās un valdības iejaukšanās reliģisko kopienu un iestāžu iekšējā organizatoriskajā dzīvē, kā arī to publiskajās izpausmēs ir nepieņemama, izņemot, ja tā veikta, pamatojoties uz Konstitūciju.<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/> Skat. Lēmumu Nr. <DATE ISO="19920605">5</DATE>, <DATE ISO="19920611">1992. gada 11. jūnijs</DATE>, Lieta Nr. 11/92, SG Nr. 49, <DATE ISO="19920616">1992. gada 16. jūnijs</DATE>.</P></NOTE>, tas nenozīmē, ka dalībvalsts tiesa ir atbrīvota no <HT TYPE="ITALIC">attiecīgo darbību</HT>, tāpat kā gandrīz nekontrolējamā reliģijas ētosa, vērtēšanas, lai noteiktu, vai nevienlīdzīga attieksme uzskatu dēļ ir īsta, likumīga un attaisnota.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Jāņem vērā vēl trīs faktori, kad valsts iesniedzējtiesa lemj, vai piederība kristīgai ticībai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju amatam, kurš saistīts ar rasu diskriminācijas ziņojuma sagatavošanu, kas ietver atbildētājas sabiedrisko un profesionālo pārstāvību un viedokļu veidošanas procesa koordinēšanu šajā organizācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0130"><P>Iepriekš, 24. punkts.</P></NOTE>:</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>iv)</NO.P><TXT>saistībā ar vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0128" ID="QS0128"/>attaisnota<QUOT.END REF.START="QS0128" CODE="201D" ID="QE0128"/> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir jāanalizē, vai prasības attiecībā uz profesiju, kuras ietver tiešu diskrimināciju reliģijas vai uzskatu dēļ, ir pienācīgi pielāgotas attiecīgās reliģiskās organizācijas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju aizsardzībai tādā nozīmē, ka tās ir piemērotas šī mērķa sasniegšanai;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="26"?><ITEM><NP><NO.P>v)</NO.P><TXT>saistībā ar vārdiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0129" ID="QS0129"/>īsta, likumīga<QUOT.END REF.START="QS0129" CODE="201D" ID="QE0129"/> ir jāanalizē tas, cik attiecīgās darbības ir tuvas atbildētājas sludināšanas uzdevumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0131"><P>Skat., piemēram, ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Schüth</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000162003, 69. punkts. Šis <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0130" ID="QS0130"/>tuvums<QUOT.END REF.START="QS0130" CODE="201D" ID="QE0130"/> ir raksturīgs arī vērtējumam par baznīcas uzticamību gan sabiedrības, gan tās klientūras apziņā, ECT, 2011. gada 3. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Siebenhaar</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2011:0203JUD001813602, 46. punkts, un vērtējumam par to, vai attiecīgā nostāja ir autoritatīva, ECT, <DATE ISO="20100923">2010. gada 23. septembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Obst</HT> pret Vāciju, CE:ECHR:2010:0923JUD000042503, 51. punkts. Arī profesionālo prasību formulējums attiecībā pret darbībām, kas ir tuvas reliģisko organizāciju sludināšanas uzdevumam, ir nozīmīgs likumības saglabāšanā.</P></NOTE>;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>vi)</NO.P><TXT>atbilstoši norādei Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā uz atšķirīgo attieksmi, kas jāievieš saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0131" ID="QS0131"/>tiesību vispārīgajiem principiem<QUOT.END REF.START="QS0131" CODE="201D" ID="QE0131"/>, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieeju ECPAK 9. panta 2. punkta interpretācijai, nosakot, vai reliģiskās organizācijas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju izmantošana rada sekas, kas ir nesamērīgas salīdzinājumā ar citām ECPAK aizsargātajām tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0132"><P>Skat. it īpaši ECT, <DATE ISO="20161004">2016. gada 4. oktobris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Travaš</HT> pret Horvātiju, CE:ECHR:2016:1004JUD007558113, 109. punkts un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>, ietekme samērīguma ziņā uz diskriminācijas aizlieguma reliģijas vai uzskatu dēļ lietderīgās iedarbības likumīgu nodrošināšanu saskaņā ar Direktīvu 2000/78 ir jāizsver attiecībā pret atbildētājas tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0133"><P>Līdzīgi skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000111">2000. gada 11. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kreil</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑285/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:2">EU:C:2000:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, pienācīgi ņemot vērā to, ka Direktīvas 2000/78 3. pantā nav nošķīruma starp pieņemšanu darbā un atbrīvošanu no darba<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0134"><P>Iepriekš, 69. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Minētais iv) un v) punkts ir jāaplūko detalizētāk.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Noteikumi par Savienības pasākumu interpretāciju ir sīki izklāstīti iepriekš 81.–85. punktā. Ņemot vērā iv) punktu, manuprāt, ir noteicoši, ka sagatavošanas dokumentos ir redzamas Luksemburgas delegācijas ierosinātās izmaiņas – vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0132" ID="QS0132"/>attaisnota<QUOT.END REF.START="QS0132" CODE="201D" ID="QE0132"/> mainīt uz vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0133" ID="QS0133"/>nepieciešama<QUOT.END REF.START="QS0133" CODE="201D" ID="QE0133"/>, ņemot vērā Apvienotās Karalistes iesniegto priekšlikumu par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0134" ID="QS0134"/>nepieciešama<QUOT.END REF.START="QS0134" CODE="201D" ID="QE0134"/> aizstāšanu ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0135" ID="QS0135"/>atbilstoša<QUOT.END REF.START="QS0135" CODE="201D" ID="QE0135"/> vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0136" ID="QS0136"/>attiecīga<QUOT.END REF.START="QS0136" CODE="201D" ID="QE0136"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0135"><P>Skat. papildpielikumu, ar kuru groza 12269/00 SOC 344 JAI 112, Eiropas Savienības Padomes <DATE ISO="20001012">2000. gada 12. oktobra</DATE> SOC 345 JAI 113, 2. lpp.</P></NOTE>. Manuprāt, tas liecina par to, ka Savienības likumdevējs, izmantodams vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0137" ID="QS0137"/>attaisnots<QUOT.END REF.START="QS0137" CODE="201D" ID="QE0137"/>, sāk pieņemt vispārējā samērīguma principa piemērošanas pirmo kritēriju. Tas nozīmē izvērtēt attiecīgā pasākuma piemērotību leģitīma mērķa sasniegšanai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0136"><P>Piemēram, spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19970626">1997. gada 26. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Familiapress</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑368/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1997:325">EU:C:1997:325</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Attiecībā uz v) punktu esmu pie šī secinājuma nonācis, ņemot vērā vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0138" ID="QS0138"/>īsta, likumīga<QUOT.END REF.START="QS0138" CODE="201D" ID="QE0138"/> [<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0139" ID="QS0139"/>genuine, legitimate<QUOT.END REF.START="QS0139" CODE="201D" ID="QE0139"/>], kontekstu, jo tie abi ir saistīti gan ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0140" ID="QS0140"/>organizācijas ētosu<QUOT.END REF.START="QS0140" CODE="201D" ID="QE0140"/>, gan attiecīgo darbību <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0141" ID="QS0141"/>būtību<QUOT.END REF.START="QS0141" CODE="201D" ID="QE0141"/> vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0142" ID="QS0142"/>sakaru, kurā tās veic<QUOT.END REF.START="QS0142" CODE="201D" ID="QE0142"/>. Turklāt valodu versijas nesakrīt. Vārds <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0143" ID="QS0143"/>genuine<QUOT.END REF.START="QS0143" CODE="201D" ID="QE0143"/> ir atspoguļots zviedru (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0144" ID="QS0144"/><HT TYPE="ITALIC">verkligt</HT><QUOT.END REF.START="QS0144" CODE="2019" ID="QE0144"/>), maltiešu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0145" ID="QS0145"/><HT TYPE="ITALIC">ġenwin</HT><QUOT.END REF.START="QS0145" CODE="2019" ID="QE0145"/>), latviešu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0146" ID="QS0146"/><HT TYPE="ITALIC">īstu</HT><QUOT.END REF.START="QS0146" CODE="2019" ID="QE0146"/>), somu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0147" ID="QS0147"/><HT TYPE="ITALIC">todellinen</HT><QUOT.END REF.START="QS0147" CODE="2019" ID="QE0147"/>), dāņu, (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0148" ID="QS0148"/><HT TYPE="ITALIC">regulært</HT><QUOT.END REF.START="QS0148" CODE="2019" ID="QE0148"/>), horvātu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0149" ID="QS0149"/><HT TYPE="ITALIC">stvarni</HT><QUOT.END REF.START="QS0149" CODE="2019" ID="QE0149"/>) un ungāru (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0150" ID="QS0150"/><HT TYPE="ITALIC">valódi</HT><QUOT.END REF.START="QS0150" CODE="2019" ID="QE0150"/>) valodu versijās, bet franču valodas versijā ir minēts <QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0151" ID="QS0151"/><HT TYPE="ITALIC">essentielle, légitime</HT><QUOT.END REF.START="QS0151" CODE="2019" ID="QE0151"/>, kas atspoguļots arī spāņu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0152" ID="QS0152"/><HT TYPE="ITALIC">esencial</HT><QUOT.END REF.START="QS0152" CODE="2019" ID="QE0152"/>), itāļu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0153" ID="QS0153"/><HT TYPE="ITALIC">essenziale</HT><QUOT.END REF.START="QS0153" CODE="2019" ID="QE0153"/>), portugāļu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0154" ID="QS0154"/><HT TYPE="ITALIC">essencial</HT><QUOT.END REF.START="QS0154" CODE="2019" ID="QE0154"/>), rumāņu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0155" ID="QS0155"/><HT TYPE="ITALIC">esențială</HT><QUOT.END REF.START="QS0155" CODE="2019" ID="QE0155"/>), holandiešu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0156" ID="QS0156"/><HT TYPE="ITALIC">wezenlijke</HT><QUOT.END REF.START="QS0156" CODE="2019" ID="QE0156"/>), vācu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0157" ID="QS0157"/><HT TYPE="ITALIC">wesentliche</HT><QUOT.END REF.START="QS0157" CODE="2019" ID="QE0157"/>), igauņu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0158" ID="QS0158"/><HT TYPE="ITALIC">oluline</HT><QUOT.END REF.START="QS0158" CODE="2019" ID="QE0158"/>), bulgāru (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0159" ID="QS0159"/><HT TYPE="ITALIC">основно</HT><QUOT.END REF.START="QS0159" CODE="2019" ID="QE0159"/>), slovāku (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0160" ID="QS0160"/><HT TYPE="ITALIC">základnú</HT><QUOT.END REF.START="QS0160" CODE="2019" ID="QE0160"/>), čehu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0161" ID="QS0161"/><HT TYPE="ITALIC">podstatný</HT><QUOT.END REF.START="QS0161" CODE="2019" ID="QE0161"/>), poļu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0162" ID="QS0162"/><HT TYPE="ITALIC">podstawowy</HT><QUOT.END REF.START="QS0162" CODE="2019" ID="QE0162"/>), slovēņu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0163" ID="QS0163"/><HT TYPE="ITALIC">bistveno</HT><QUOT.END REF.START="QS0163" CODE="2019" ID="QE0163"/>) un grieķu (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0164" ID="QS0164"/>ουσιώδης<QUOT.END REF.START="QS0164" CODE="2019" ID="QE0164"/>) valodu versijās. Savukārt var uzskatīt, ka lietuviešu valodas versijā ir atspoguļots ekvivalents angļu vārdiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0165" ID="QS0165"/>common<QUOT.END REF.START="QS0165" CODE="201D" ID="QE0165"/>, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0166" ID="QS0166"/>usual<QUOT.END REF.START="QS0166" CODE="201D" ID="QE0166"/> vai <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0167" ID="QS0167"/>regular<QUOT.END REF.START="QS0167" CODE="201D" ID="QE0167"/> [<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0168" ID="QS0168"/>parasts, ierasts<QUOT.END REF.START="QS0168" CODE="201D" ID="QE0168"/>] (<QUOT.START CODE="2018" REF.END="QE0169" ID="QS0169"/><HT TYPE="ITALIC">įprastas</HT><QUOT.END REF.START="QS0169" CODE="2019" ID="QE0169"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tad, ja valodu redakcijas atšķiras, attiecīgais noteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā tiesiskā regulējuma, kurā tas ietilpst, kontekstu un mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0137"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160921">2016. gada 21. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑140/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:708">EU:C:2016:708</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Tā kā valodniecisku atšķirību dēļ vārdiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0170" ID="QS0170"/>īsta, likumīga<QUOT.END REF.START="QS0170" CODE="201D" ID="QE0170"/> [<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0171" ID="QS0171"/>genuine, legitimate<QUOT.END REF.START="QS0171" CODE="201D" ID="QE0171"/>] nav <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0172" ID="QS0172"/>iespējama tā skaidra un vienveidīga interpretācija<QUOT.END REF.START="QS0172" CODE="201D" ID="QE0172"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0138"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140515">2014. gada 15. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Timmel</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑359/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:325">EU:C:2014:325</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, esmu secinājis, ka, pamatojoties uz sistēmisku pieeju un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā izvirzīto mērķi – saglabāt reliģisko organizāciju autonomiju un pašnoteikšanos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0139"><P>Iepriekš, 106.–109. punkts.</P></NOTE> –, to nosakot, galvenais ir tas, cik attiecīgās profesionālās darbības ir tuvas reliģisko organizāciju sludināšanas uzdevumam. Tas Savienības tiesībās atspoguļojas vārdos <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0173" ID="QS0173"/>īsta, likumīga<QUOT.END REF.START="QS0173" CODE="201D" ID="QE0173"/> [<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0174" ID="QS0174"/>genuine, legitimate<QUOT.END REF.START="QS0174" CODE="201D" ID="QE0174"/>], kas lietoti Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Tāpēc uz trešo prejudiciālo jautājumu ierosinu atbildēt šādi:</TXT><P>“Saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, izvērtējot, vai prasības attiecībā uz profesiju ir īstas, likumīgas un attaisnotas, ņemot vērā šo darbību būtību vai to, kādā sakarā tās veic, kā arī organizācijas ētosu, iesniedzējtiesai pamatlietas apstākļos ir jāņem vērā turpmākais:</P><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>reliģisko organizāciju tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos ir pamattiesības, kas ir atzītas un aizsargātas saskaņā ar Savienības tiesībām, kā atspoguļots Hartas 10. un 12. pantā. Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, it īpaši tajā ietvertā atsauce uz reliģisko organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0175" ID="QS0175"/>ētosu<QUOT.END REF.START="QS0175" CODE="201D" ID="QE0175"/>, ir jāinterpretē atbilstoši šīm pamattiesībām;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir piešķirta plaša, bet ne neierobežota novērtējuma brīvība attiecībā uz profesionālām darbībām, kuru veikšanai reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0176" ID="QS0176"/>dalībvalstu konstitucionālajām normām un principiem<QUOT.END REF.START="QS0176" CODE="201D" ID="QE0176"/> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā, interpretējot to saistībā ar LESD 17. panta 1. punktu, nozīmē, ka Direktīva 2000/78 ir jāievieš tā, ka tiek ievērots un netiek aizskarts atsevišķu dalībvalstu izvēlētais modelis attiecībām starp baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām un valsti;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iv)</NO.P><TXT>saistībā ar vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0177" ID="QS0177"/>attaisnota<QUOT.END REF.START="QS0177" CODE="201D" ID="QE0177"/> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir jāanalizē, vai prasības attiecībā uz profesiju, kuras ietver tiešu diskrimināciju reliģijas vai uzskatu dēļ, ir pienācīgi pielāgotas attiecīgās reliģiskās organizācijas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju aizsardzībai tādā nozīmē, ka tās ir piemērotas šī mērķa sasniegšanai;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>v)</NO.P><TXT>saistībā ar vārdiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0178" ID="QS0178"/>īsta, likumīga<QUOT.END REF.START="QS0178" CODE="201D" ID="QE0178"/> ir jāanalizē tas, cik attiecīgās darbības ir tuvas atbildētājas sludināšanas uzdevumam;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>vi)</NO.P><TXT>atbilstoši norādei Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā uz atšķirīgo attieksmi, kas jāievieš saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0179" ID="QS0179"/>tiesību vispārīgajiem principiem<QUOT.END REF.START="QS0179" CODE="201D" ID="QE0179"/>, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieeju ECPAK 9. panta 2. punkta interpretācijai, nosakot, vai reliģiskās organizācijas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju izmantošana rada sekas, kas ir nesamērīgas salīdzinājumā ar citām ECPAK aizsargātajām tiesībām, ietekme samērīguma ziņā uz diskriminācijas aizlieguma reliģijas vai uzskatu dēļ lietderīgās iedarbības likumīgu nodrošināšanu saskaņā ar Direktīvu 2000/78 ir jāizsver attiecībā pret atbildētājas tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos, pienācīgi ņemot vērā to, ka Direktīvas 2000/78 3. pantā nav nošķīruma starp pieņemšanu darbā un atbrīvošanu no darba.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">E.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par otro jautājumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Otrajā jautājumā ir pievērsta uzmanība neparastajiem apstākļiem, kādos tāds Savienības tiesību vispārīgais princips kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz uzskatiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0140"><P>LES 6. panta 3. punktā tostarp ir apstiprināts, ka ECPAK atzītās pamattiesības ir Savienības tiesību vispārēji principi. Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160215">2016. gada 15. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">JN</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑601/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:84">EU:C:2016:84</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>, ir konkrēti definēts direktīvā, šajā gadījumā Direktīvā 2000/78, bet dalībvalsts tiesai nav iespējams interpretēt valsts tiesības atbilstoši direktīvai, jo tas nozīmētu valsts tiesību interpretāciju <HT TYPE="ITALIC">contra legem</HT>, kas ir aizliegta saskaņā ar Tiesas judikatūru horizontāla rakstura strīdos starp divām privātpersonām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0141"><P>Atbildētāja ir privāto tiesību subjekts, un prasītāja ir privātpersona. Skat. arī iepriekš 41.–45. punktu.</P></NOTE>. Ja iesniedzējtiesa konstatē, ka nav iespējams interpretēt <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. panta 3. punktu un <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punktu saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu un LESD 17. pantu atbilstoši interpretācijai Tiesas spriedumā pamatlietā, – vai <HT TYPE="ITALIC">WRV</HT> 137. panta 3. punkts un <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. panta 1. punkts ir jāatstāj nepiemērots?</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="28"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām, kurām minētās tiesības ir jāinterpretē, ir jāņem vērā tiesību normu kopums un jāpiemēro interpretācijas metodes, kas tiek atzītas šajās normās, lai valsts tiesības interpretētu, cik vien iespējams ņemot vērā attiecīgās direktīvas tekstu un mērķi, lai sasniegtu direktīvai vajadzīgo rezultātu un tātad ievērotu LESD 288. panta trešo daļu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0142"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DI</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>. Kā jau minēju, tas ietver valsts tiesu pastāvīgās judikatūras maiņu, ja tās pamatā ir direktīvas mērķiem neatbilstoša valsts tiesību interpretācija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0143"><P>Turpat, 33. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Tomēr esmu nācis pie secinājuma, ka diskriminācijas aizliegums reliģijas vai pārliecības dēļ, kurš atspoguļots Hartas 21. pantā, nav subjektīvas tiesības, kas ir horizontāli piemērojamas starp privātpersonām apstākļos, kuros dalībvalsts tiesību normas nevar interpretēt saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0144"><P>Ģenerāladvokāte J. Kokote ir ierosinājusi, ka diskriminācijas aizlieguma etniskās izcelsmes un rases dēļ horizontālā iedarbība var atšķirties, ņemot vērā apstākļus, kādos uz šīm tiesībām atsaucas. Skat. iepriekš 24. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Ja tas izriet no pamatlietas, kad to atsāk izskatīt valsts iesniedzējtiesa, prasītājai pieejamais tiesību aizsardzības līdzeklis saskaņā ar Savienības tiesībām būtu prasība pret Vāciju par valsts atbildību par zaudējumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0145"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140115">2014. gada 15. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Association de médiation sociale</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑176/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2">EU:C:2014:2</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Šo secinājumu es izdaru šādu apsvērumu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Pirmkārt, kā izklāstīts iepriekš, saskaņā ar LESD 17. panta 1. un 2. punktu dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē ir to izvēlētā modeļa noteikšana baznīcas un valsts attiecībām. Ja, to darot, likumdošanas sistēma neatbilst dalībvalsts paralēlajiem pienākumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, attiecībā uz Direktīvas 2000/78 lietderīgās iedarbības nodrošināšanu, tad minētajai dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par notikušo netaisnību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Otrkārt, kā norādīts Īrijas rakstveida apsvērumos, diskriminācijas aizlieguma, pamatojoties uz reliģiju, horizontāla tieša iedarbība būtu pretrunā dalībvalstu plašajai novērtējuma brīvībai, kas paredzēta Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā attiecībā uz to, kas ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Treškārt, tāpat kā uzsvērts arī Īrijas rakstveida apsvērumos, atšķirībā no citiem LESD 19. pantā uzskaitītajiem diskriminācijas iemesliem valstu konstitucionālajās tradīcijās nav pietiekamas vienprātības par apstākļiem, kuros atšķirības attieksmē reliģisku apsvērumu dēļ var būt īstas, likumīgas un attaisnotas. To pierāda pati LESD 17. panta un Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta izsludināšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Tāpēc ierosinu uz otro jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P>Pamatlietas apstākļos nav jāatstāj nepiemērota valsts tiesību norma, kāda šajā gadījumā ir <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz</HT>, Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi) 9. panta 1. punkta pirmā alternatīva, saskaņā ar kuru atšķirīga attieksme reliģijas dēļ saistībā ar darbu reliģiskās kopienās un tām piederīgās institūcijās ir pieļaujama arī tad, ja konkrēta reliģija, saskaņā ar šīs reliģiskās kopienas identitāti un ņemot vērā tās pašnoteikšanās tiesības, ir pamatota prasība attiecībā uz profesiju, ja nav iespējams minētās normas interpretēt atbilstoši Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam.</P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="29"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">F.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Nobeiguma piezīmes</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> 9. pants ir problemātiska tiesību norma. Attiecīgā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja ir paudusi kritiku par tās atbilstību Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0146"><P>CERD/C/DEU/C0/<DATE ISO="20150619">19</DATE>-<DATE ISO="20150622">22</DATE>, <DATE ISO="20150630">2015. gada 30. jūnijs</DATE>, astoņdesmit sestā sesija, 15. punkts. Skat. arī rasu diskriminācijas ziņojumu, 43. lpp.</P></NOTE>. Tā reiz bija pārkāpuma procedūras priekšmets, ko Komisija uzsāka pret Vāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0147"><P><DATE ISO="20091029">2009. gada 29. oktobrī</DATE> Eiropas Komisija šajā ziņā nosūtīja argumentētu atzinumu Vācijai. Skat. IP/09/1620. Skat. europa.eu/rapid/press-release_IP-09–1620_en.htm. Pēc tam tiesvedība tika pārtraukta.</P></NOTE>, un to apstrīdēja pat Vācijas valdības iestāde, kura uzrauga nediskriminācijas tiesību aktu ievērošanu šajā valstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0148"><P><HT TYPE="ITALIC">Zweiter Gemeinsamer Bericht der Antidiskriminierungsstelle des Bundes und der in ihrem Zuständigkeitsbereich betroffenen Beauftragten der Bundesregierung und des Deutschen Bundestages</HT>, <DATE ISO="20130813">2013. gada 13. augusts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Bundestags-Drucksache</HT> (Bundestāga publikācija) 17/14400.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Fakts, ka reliģiskās organizācijas Vācijā nodarbina aptuveni 1,3 miljonus cilvēku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0149"><P>Turpat, 238. lpp.</P></NOTE>, liecina par attiecīgās dalībvalsts baznīcu un ar tām saistīto organizāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0150"><P>McColgan, A. <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0180" ID="QS0180"/>Religion and inequality in the European framework<QUOT.END REF.START="QS0180" CODE="201D" ID="QE0180"/>, no: Zucca un Ungereanu, minēts iepriekš, 215. lpp., 230. lpp. Par sarežģījumiem, kādi rodas, kad <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0181" ID="QS0181"/>savstarpēji saduras publiskā un privātā sfēra<QUOT.END REF.START="QS0181" CODE="201D" ID="QE0181"/>, saistībā ar reliģiju skat. Mancini un Rosenfeld, minēts iepriekš, 162. lpp. Kāds komentētājs ir norādījis, ka Tiesas spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170314">2017. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bougnaoui</HT> un <HT TYPE="ITALIC">ADDH</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑188/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:204">EU:C:2017:204</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">G4S Secure Solutions</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑157/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:203">EU:C:2017:203</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, liecina par to, ka civilā sabiedrība ir atturīga pret reliģijas atgriešanos. Skat. Robin-Olivier, S., <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0182" ID="QS0182"/>Neutraliser la religion dans l'entreprise? Arrêts G4S Secure Solutions et Bougnaoui (CJUE <DATE ISO="20170314">14 mars 2017</DATE>, aff. C‑157/15 et C‑188/15)<QUOT.END REF.START="QS0182" CODE="201D" ID="QE0182"/> <HT TYPE="ITALIC">RTDEur</HT>., 2 (2017), 229. lpp.</P></NOTE> ievērojamo iesaisti sabiedriskajā sfērā. Tomēr uzskatu, ka šī situācijas radītā spriedze, kā apliecināts pamatlietā, ir noregulēta, izsludinot LESD 17. pantu, Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu un atzīstot reliģisko organizāciju autonomiju un pašnoteikšanos kā saskaņā ar Savienības tiesībām aizsargātas pamattiesības, apvienojot ietekmi, ko rada Hartas 10. un 12. pants, kā arī 52. panta 3. punkts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Tāpēc iesaku uz <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā darba lietu tiesa, Vācija) iesniegtajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Padomes <DATE ISO="20001127">2000. gada 27. novembra</DATE> Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, 4. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba devējs kā atbildētāja šajā lietā – vai baznīca tās vārdā – var pats juridiski saistoši noteikt, vai šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic, kandidāta piederība konkrētai reliģijai ir īsta, likumīga un attaisnota prasība attiecībā uz profesiju, ņemot vērā darba devēja/baznīcas ētosu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>tādā lietā kā šī nav jāatstāj nepiemērota valsts tiesību norma, kāda šajā gadījumā ir <HT TYPE="ITALIC">AGG</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Allgemeines Gleichbehandlungsgesetz</HT>, Vispārējais likums par vienlīdzīgu attieksmi) 9. panta 1. punkta pirmā alternatīva, saskaņā ar kuru atšķirīga attieksme reliģijas dēļ saistībā ar darbu reliģiskās kopienās un tām piederīgās institūcijās ir pieļaujama arī tad, ja konkrēta reliģija, saskaņā ar šīs reliģiskās kopienas identitāti un ņemot vērā tās pašnoteikšanās tiesības, ir pamatota prasība attiecībā uz profesiju, ja nav iespējams minētās normas interpretēt atbilstoši Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktam;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>saskaņā ar Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktu, izvērtējot, vai prasības attiecībā uz profesiju ir īstas, likumīgas un attaisnotas, ņemot vērā šo darbību būtību vai to, kādā sakarā tās veic, kā arī organizācijas ētosu, iesniedzējtiesai pamatlietas apstākļos ir jāņem vērā turpmākais;</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>reliģisko organizāciju tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos ir pamattiesības, kas ir atzītas un aizsargātas saskaņā ar Savienības tiesībām, kā atspoguļots Hartas 10. un 12. pantā. Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkts, it īpaši tajā ietvertā atsauce uz reliģisko organizāciju <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0183" ID="QS0183"/>ētosu<QUOT.END REF.START="QS0183" CODE="201D" ID="QE0183"/>, ir jāinterpretē atbilstoši šīm pamattiesībām;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="30"?><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā dalībvalstīm ir piešķirta plaša, bet ne neierobežota novērtējuma brīvība attiecībā uz profesionālām darbībām, kuru veikšanai reliģija vai uzskati veido īstu, likumīgu un attaisnotu prasību attiecībā uz profesiju šo darbību būtības dēļ vai tajā sakarā, kurā tās veic;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iii)</NO.P><TXT>atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0184" ID="QS0184"/>dalībvalstu konstitucionālajām normām un principiem<QUOT.END REF.START="QS0184" CODE="201D" ID="QE0184"/> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punkta pirmajā daļā, interpretējot to saistībā ar LESD 17. panta 1. punktu, nozīmē, ka Direktīva 2000/78 ir jāievieš tā, ka tiek ievērots un netiek aizskarts atsevišķu dalībvalstu izvēlētais modelis attiecībām starp baznīcām un reliģiskām apvienībām vai kopienām un valsti;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>iv)</NO.P><TXT>saistībā ar vārdu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0185" ID="QS0185"/>attaisnota<QUOT.END REF.START="QS0185" CODE="201D" ID="QE0185"/> Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā ir jāanalizē, vai prasības attiecībā uz profesiju, kuras ietver tiešu diskrimināciju reliģijas vai uzskatu dēļ, ir pienācīgi pielāgotas attiecīgās reliģiskās organizācijas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju aizsardzībai tādā nozīmē, ka tās ir piemērotas šī mērķa sasniegšanai;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>v)</NO.P><TXT>saistībā ar vārdiem <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0186" ID="QS0186"/>īsta, likumīga<QUOT.END REF.START="QS0186" CODE="201D" ID="QE0186"/> ir jāanalizē tas, cik attiecīgās darbības ir tuvas atbildētājas sludināšanas uzdevumam;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>vi)</NO.P><TXT>atbilstoši norādei Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā uz atšķirīgo attieksmi, kas jāievieš saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0187" ID="QS0187"/>tiesību vispārīgajiem principiem<QUOT.END REF.START="QS0187" CODE="201D" ID="QE0187"/>, un Eiropas Cilvēktiesību tiesas pieeju ECPAK 9. panta 2. punkta interpretācijai, nosakot, vai reliģiskās organizācijas tiesību uz pašnoteikšanos un autonomiju izmantošana rada sekas, kas ir nesamērīgas salīdzinājumā ar citām ECPAK aizsargātajām tiesībām, ietekme samērīguma ziņā uz diskriminācijas aizlieguma reliģijas vai uzskatu dēļ lietderīgās iedarbības likumīgu nodrošināšanu saskaņā ar Direktīvu 2000/78 ir jāizsver attiecībā pret atbildētājas tiesībām uz autonomiju un pašnoteikšanos, pienācīgi ņemot vērā to, ka Direktīvas 2000/78 3. pantā nav nošķīruma starp pieņemšanu darbā un atbrīvošanu no darba.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>