1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja VC lūdz atcelt Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU‑OSHA) 2023. gada 13. janvāra lēmumu izslēgt to no dalības publiskā iepirkuma procedūrās, subsīdiju piešķiršanas, cenu, līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās un finanšu instrumentu procedūrās, kas segtas no Eiropas Savienības vispārējā budžeta, kā arī līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās saistībā ar Eiropas Attīstības fondu (EAF), ko reglamentē Padomes Regula (ES) 2018/1877 (2018. gada 26. novembris) par finanšu regulējumu, ko piemēro 11. Eiropas Attīstības fondam, un ar ko atceļ Regulu (ES) 2015/323 (OV 2018, L 307, 1. lpp.), uz diviem gadiem, sākot no 2023. gada 18. janvāra (1. un 2. pants), tās nosaukuma iekļaušanu agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē uz izslēgšanas laikposmu (3. pants) un noteiktas ar izslēgšanu saistītas informācijas publicēšanu Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē (4. pants) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

Tiesvedības priekšvēsture un fakti pēc prasības celšanas

2

2021. gada 11. maijā EU‑OSHA publicēja uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus EUOSHA/2021/OP/F/SE/0144 par informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un interneta pakalpojumu sniegšanu. Šim līgumam ir trīs daļas.

3

Tajā pašā dienā Comisión Nacional de los Mercados y la Competencia (CNMC, Valsts tirgus un konkurences komisija, Spānija) pieņēma lēmumu, konstatējot, ka prasītāja ir piedalījusies vienotā un turpinātā konkurences tiesību pārkāpumā, un uzlika tai naudas sodu, kā arī piemēroja aizliegumu slēgt līgumus ar Spānijas administrāciju (turpmāk tekstā – “CNMC lēmums”). CNMC uzskata, ka prasītāja laikā no 2009. gada marta līdz 2017. gada maijam kopā ar vairākiem citiem uzņēmumiem piedalījās sadarbības tīklā, kurā dalībnieki apmainījās ar komerciāli sensitīvu informāciju un iesaistījās kopīgās stratēģijās, lai likvidētu konkurenci dažos konkursos konsultāciju pakalpojumu sniegšanai Spānijas pārvaldes iestādēm un citām publiskām struktūrām.

4

2021. gada 21. jūnijā prasītāja iesniedza piedāvājumu attiecībā uz aplūkojamā līguma otro daļu par projekta vadības atbalsta un konsultāciju pakalpojumu sniegšanu.

5

Pēc iepazīšanās ar CNMC lēmumu EU‑OSHA 2021. gada 29. jūlijā lūdza prasītāju precizēt iemeslus, kāpēc šis lēmums nav minēts tās pašdeklarācijā, un vai tā ir veikusi korektīvus pasākumus, lai labotu konstatēto pārkāpumu.

6

Prasītāja 2021. gada 24. augustā atbildēja, ka tā nav deklarācijā norādījusi CNMC lēmumu tādēļ, ka, pirmkārt, tas nav galīgs, jo Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) nav lēmusi ne par šī lēmuma pārsūdzību, ne par pieteikumu par pagaidu noregulējumu, un, otrkārt, tajā nav ietverts faktisks aizliegums piedalīties publiskajos iepirkumos, jo Spānijas ekonomikas un finanšu ministrs nav noteicis aizlieguma tvērumu.

7

2022. gada 10. februārī kredītrīkotājs, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), 143. pantu, paneļkomitejai lūdza sniegt ieteikumu par prasītājas izslēgšanu vai finansiāla soda uzlikšanu tai.

8

Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) 2022. gada 11. aprīlī izdeva rīkojumu apturēt CNMC lēmuma izpildi (turpmāk tekstā – “valsts lēmums par apturēšanu”).

9

2022. gada 13. jūlijā paneļkomiteja, kas tika sasaukta saskaņā ar Finanšu regulas 143. pantu (turpmāk tekstā – “paneļkomiteja”), paziņoja prasītājai par to, ka tās rīcība provizoriski tiek kvalificēta pēc Finanšu regulas 136. panta 2. punkta.

10

Prasītāja savus apsvērumus par šo provizorisko kvalifikāciju iesniedza 2022. gada 22. augustā.

11

2022. gada 8. decembrī paneļkomiteja nosūtīja rekomendāciju EU‑OSHA. Uzskatot, ka prasītājas rīcība ir jākvalificē par “smagu profesionālās ētikas pārkāpumu”, tā rekomendēja to izslēgt un publicēt informāciju par šo izslēgšanu.

12

Ar apstrīdēto lēmumu, kas prasītājai paziņots 2023. gada 17. janvārī, EU‑OSHA rīkojās atbilstoši rekomendācijai un uzdeva:

–

izslēgt prasītāju no dalības publiskā iepirkuma procedūrās un subsīdiju procedūrās, cenu, līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās un finanšu instrumentos, kas finansēti no Savienības vispārējā budžeta, kā arī līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, kas saistītas ar EAF un ko reglamentē Regula 2018/1877, – uz diviem gadiem, sākot no 2023. gada 18. janvāra (1. un 2. pants);

–

prasītājas nosaukumu ierakstīt agrīnas atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē, kas minēta Finanšu regulas 142. panta 1. punktā, uz izslēgšanas laikposmu (3. pants);

–

trīs mēnešus pēc minētā lēmuma paziņošanas Komisijas interneta vietnē publicēt noteiktu informāciju, kas attiecas uz prasītājas izslēgšanu no dalības līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās saskaņā ar Finanšu regulas 140. pantu (4. pants);

–

izsniegt šo lēmumu prasītājai (5. pants).

13

Pēc prasības celšanas šajā lietā prasītāja 2023. gada 21. novembrī lūdza EU‑OSHA pārskatīt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz Finanšu regulas 136. panta 8. punktu.

Lietas dalībnieku prasījumi

14

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

atcelt apstrīdēto lēmumu;

–

pakārtoti, aizstāt izslēgšanas pasākumu ar finansiālu sankciju un/vai atcelt apstrīdētā lēmuma 4. pantu;

–

piespriest EU‑OSHA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15

EU‑OSHA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

noraidīt prasību;

–

piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

16

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus. Ar pirmo pamatu tiek kritizēta valsts lēmuma par apturēšanu neievērošana un ar otro pamatu – prasītājas noteikto korektīvo pasākumu vērtējums. Trešais attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, piemērojot izslēgšanas sankciju. Ar ceturto pamatu tiek apstrīdēta informācijas par izslēgšanu publicēšana. Ar piekto pamatu, kas izvirzīts pakārtoti, prasītāja pārmet EU‑OSHA, ka tā nav izvērtējusi finansiālas sankcijas piemērošanu kā alternatīvu izslēgšanai.

Par pirmo pamatu – valsts lēmuma par apturēšanu neievērošanu

Par pirmo daļu – iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 2. punkta, Finanšu regulas 136. panta 2. punkta, LES 4. panta 3. punkta un LESD 325. panta 1. punkta pārkāpumu

17

Prasītāja apgalvo, ka no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.), kas grozīta tostarp ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 28. oktobra Regulu (ES, Euratom) 2015/1929 (OV 2015, L 286, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “iepriekšējā Finanšu regula”), 106. panta un Finanšu regulas 136. panta – gan ciktāl to 1. punktos ir noteikts pienākums izslēgt subjektus, kuri ir izdarījuši ar profesionālo darbību saistītu smagu pārkāpumu, kas konstatēts ar galīgu valsts lēmumu, gan ciktāl saskaņā ar to 2. punktiem šāda izslēgšana ir atļauta, pamatojoties uz Savienības iestāžu veiktu provizorisku kvalifikāciju, kas veikta uz valsts lēmuma, kas nav galīgs, pamata – izriet, ka Savienības iestādēm ir jāievēro arī valsts tiesu pagaidu piesardzības nolūkā pieņemti lēmumi attiecībā uz valsts administratīvajiem lēmumiem, kas nav galīgi, it īpaši tad, ja, kā tas ir šajā lietā, minētās iestādes pašas neveic nekādu izmeklēšanas darbību. Tādējādi lēmuma, kas ir vienīgais iepriekš minētās provizoriskās kvalifikācijas pamats, apturēšanas gadījumā šo lēmumu vairs nevarētu izmantot, lai veiktu minēto kvalifikāciju. Prasītāja uzsver, ka ar valsts lēmumu par apturēšanu, pat neveicot fumus boni juris pārbaudi, tiek apšaubīta CNMC lēmuma spēkā esamība un tiesiskums. Tā arī norāda uz līdzību starp apstrīdētajā lēmumā nolemtās izslēgšanas mērķi un CNMC nolemtā aizlieguma noslēgt publiskā iepirkuma līgumu mērķi, kas ir publiskā iepirkuma jomai raksturīga sankcija, kura ir apturēta ar valsts lēmumu par apturēšanu.

18

Prasītāja turklāt pamatojas uz LESD 325. pantu par krāpšanas apkarošanu un LES 4. panta 3. punktu, kurā ir noteikts lojālas sadarbības princips, lai uzsvērtu acīmredzamo pretrunu starp valsts lēmumu par apturēšanu un apstrīdēto lēmumu, kura izrietot no acīmredzamas koordinācijas trūkuma starp kompetentajām iestādēm Savienības finanšu interešu aizsardzībā, kas tomēr ir prasīta šajās tiesību normās.

19

Vispirms ir jāatgādina, ka procesuālie noteikumi principā ir piemērojami visām tiesvedībām, kas notiek brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no materiālo tiesību normām, kuras parasti interpretē tādējādi, ka tās principā neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 12. novembris, Meridionale Industria Salumi u.c., no 212/80 līdz 217/80, EU:C:1981:270, 9. punkts; 1993. gada 6. jūlijs, CT Control (Rotterdam) un JCT Benelux/Komisija, C‑121/91 un C‑122/91, EU:C:1993:285, 22. punkts, un 2015. gada 26. marts, Komisija/Moravia Gas Storage, C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 33. punkts). Tādējādi atbilstošie izslēgšanas procedūrai piemērojamie noteikumi ir tās Finanšu regulas noteikumi, kura stājās spēkā 2018. gadā, bet materiālo tiesību normas, kas piemērojamas izslēgšanai, ir iepriekšējās Finanšu regulas normas, kuras bija spēkā laikā, kad notika vienots un turpināts pārkāpums, kurš ir izslēgšanas pamatā, un beidzās 2017. gadā.

20

Turklāt ir jānorāda, ka iepriekšējās Finanšu regulas 106. pants un Finanšu regulas 136. pants satur identiskas normas, kurām ir nozīme šajā lietā.

21

Tādējādi saskaņā ar katra no minētajiem pantiem 1. punkta c) apakšpunkta ii) daļu persona vai subjekts ir izslēgts no dalības Finanšu regulā reglamentētajās līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās, ja ar galīgu spriedumu vai galīgu administratīvo lēmumu ir atzīts, ka persona vai subjekts ir vainīgs smagā pārkāpumā saistībā ar profesionālo rīcību, jo ir pārkāpis piemērojamos normatīvos aktus vai tādus ētikas standartus, ko piemēro profesijā, kurā darbojas attiecīgā persona vai subjekts, vai ir iesaistījies jebkādā prettiesiskā rīcībā, kurai ir ietekme uz tā profesionālo uzticamību, ja šāda rīcība liecina par ļaunprātīgu nodomu vai rupju neuzmanību, tostarp gadījumā, ja ir noslēgts līgums ar citām personām vai subjektiem nolūkā izkropļot konkurenci.

22

Tāpat saskaņā ar katra no minētajiem pantiem 2. punkta pirmo un otro daļu, ja nav galīga sprieduma vai attiecīgā gadījumā galīga administratīva lēmuma saskaņā ar 1. punkta c) apakšpunktu, atbildīgais kredītrīkotājs izslēdz personu vai subjektu, pamatojoties uz tā rīcības provizorisku juridisko kvalifikāciju, ņemot vērā konstatētos faktus vai citus konstatējumus, kas iekļauti paneļkomitejas ieteikumā. Provizoriskā kvalifikācija neskar attiecīgās personas vai subjekta rīcības novērtējumu, ko veic dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesībām. Nekavējoties pēc tam, kad ir paziņots par galīgo spriedumu vai galīgo administratīvo lēmumu, atbildīgais kredītrīkotājs pārskata savu lēmumu izslēgt personu vai subjektu un/vai piemērot tam finansiālu sankciju. Ja galīgajā spriedumā vai galīgajā administratīvajā lēmumā nav noteikts izslēgšanas ilgums, atbildīgais kredītrīkotājs nosaka minēto ilgumu, pamatojoties uz konstatētajiem faktiem un konstatējumiem un ņemot vērā paneļkomitejas ieteikumu.

23

Saskaņā ar katra no minētajiem pantiem 2. punkta trešo daļu: ja šādā galīgā spriedumā vai galīgajā administratīvajā lēmumā noteikts, ka persona vai subjekts nav vainīgs rīcībā, uz ko attiecas provizoriska juridiska kvalifikācija, kura bijusi pamatā tam, ka minētā persona vai subjekts ir izslēgts, atbildīgais kredītrīkotājs nekavējoties pārtrauc šādu izslēgšanu un/vai attiecīgā gadījumā atlīdzina visus noteiktos finansiālos sodus. Turklāt saskaņā ar katra no minētajiem pantiem 2. punkta ceturto daļu pirmajā daļā minētie fakti un konstatējumi ietver tostarp faktus, kas konstatēti Eiropas Revīzijas palātas, Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) vai iekšējā revidenta veiktās revīzijās vai izmeklēšanās vai jebkādās citās pārbaudēs, revīzijās vai kontrolēs, par kuru veikšanu ir atbildīgs kredītrīkotājs, kā arī Komisijas lēmumus saistībā ar Savienības konkurences tiesību pārkāpumu vai valsts kompetentās iestādes lēmumi saistībā ar Savienības vai valsts konkurences tiesību pārkāpumu.

24

No šīm tiesību normām izriet, ka subjekts ir izslēgts no dalības attiecīgajās procedūrās vai nu tad, ja ar galīgu spriedumu vai galīgu administratīvu lēmumu ir pierādīts, ka tā ir vainīga smagā pārkāpumā saistībā ar profesionālo darbību, vai arī, ja nav galīga sprieduma vai galīga administratīvā lēmuma, pamatojoties uz tās rīcības provizorisko juridisku kvalifikāciju, ko veikusi kompetentā Savienības iestāde, ņemot vērā tostarp valsts konkurences iestādes lēmumos konstatētos faktus vai konstatējumus.

25

No tā izriet, ka galīga sprieduma vai lēmuma, kurā konstatēta attiecīgā nepareizā rīcība, neesamība neliedz kompetentajai Savienības iestādei noteikt izslēgšanas pasākumu, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses (šajā ziņā skat. spriedumus, 2022. gada 9. februāris, Elevolution – Engenharia/Komisija, T‑652/19, nav publicēts, EU:T:2022:63, 76. punkts, un 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 142. punkts).

26

No tā izriet arī Savienības likumdevēja griba ļaut Savienības kompetentajai iestādei veikt pašai savu vērtējumu par attiecīgā saimnieciskās darbības subjekta rīcību, negaidot, kad tiesa pasludinās spriedumu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, Meca, C‑41/18, EU:C:2019:507, 31. punkts). Tas pats attiecas uz izslēgšanas sistēmas efektivitāti, kas nozīmē, ka tā tiek piemērota pēc iespējas ātrāk, negaidot galīgo spriedumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 9. februāris, Elevolution – Engenharia/Komisija, T‑652/19, nav publicēts, EU:T:2022:63, 77. punkts).

27

Elementi, kas šajā ziņā var tikt ņemti vērā, turklāt ir precizēti iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 2. punkta ceturtajā daļā un Finanšu regulas 136. panta 2. punkta ceturtajā daļā, lai gan uzskaitījums nav izsmeļošs (skat. šā sprieduma 23. punktu), un tie ir balstīti tostarp uz citu Savienības vai dalībvalstu struktūru izmeklēšanas darbībām, tādēļ nav nozīmes tam, ka attiecīgā Savienības iestāde pati neveic izmeklēšanu pirms iespējamā lēmuma par izslēgšanu pieņemšanas.

28

Tādējādi šajā gadījumā, tā kā netika pieņemts galīgs lēmums, EU‑OSHA – saistībā ar CNMC lēmuma pārsūdzību, kas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl bija izskatīšanā, – bija jāsniedz savs vērtējums par prasītājas rīcību, pamatojoties uz CNMC lēmumu, kurš ir viens no attiecīgajos noteikumos uzskaitītajiem elementiem (skat. šā sprieduma 23. punktu), kā arī pamatojoties uz citiem atbilstošajiem konteksta elementiem, it īpaši šī lēmuma apturēšanu. Proti, iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 2. punktā un Finanšu regulas 136. panta 2. punktā reglamentētais gadījums ir tieši tas, ka lēmums, ar kuru var pamatot izslēgšanu, nav galīgs, vai tas, ka nav beidzies tā pārsūdzības termiņš, vai arī tas, ka šāda pārsūdzība ir iesniegta, vai arī tas, ka tās izskatīšana apturēta, kā tas ir šajā lietā. Uzskatīt, kā to apgalvo prasītāja, ka apturēts lēmums vairs nevarētu būt pamats lēmumam par izslēgšanu, nozīmētu atņemt iedarbību šim gadījumam, kurš paredzēts piemērojamajās tiesību normās, tāpat kā iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta c) apakšpunktā un Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunktā, kuros personas vai subjekti, attiecībā uz kuriem nav pieņemts galīgais spriedums, tiek mudināti noteikt korektīvus pasākumus, lai pierādītu to uzticamību, neraugoties uz lēmumu, ar kuru konstatēts konkurences tiesību pārkāpums (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, Meca, C‑41/18, EU:C:2019:507, 40. punkts; skat. arī šā sprieduma 55. punktu).

29

Tomēr ir jākonstatē, pirmām kārtām, ka EU‑OSHA, šādi ievērojot paneļkomitejas ieteikumā ietvertos konstatējumus, faktiski ir ņēmusi vērā CNMC lēmuma izpildes apturēšanu, atbildot uz prasītājas argumentu, kas balstīts uz šādu apturēšanu. Apstrīdētā lēmuma 35.–37. apsvērumā tā vispirms atgādināja šo argumentu, un tad izklāstīja iemeslus, kuru dēļ, pēc tās domām, apturēšana šajā lietā neskar Savienības tiesību normu piemērošanu. Konkrētāk, EU‑OSHA uzskatīja: tā kā nav pausta nostāja par fumus boni juris, valsts lēmums par apturēšanu nerada šaubas par CNMC lēmuma spēkā esamību un tiesiskumu un ir balstīts uz apsvērumiem, kas nav saistīti ar šo administratīvo procesu, kuram ir cits mērķis nekā valsts sankcijas pamatā esošajam. Tā piebilda, ka šis lēmums par apturēšanu pēc būtības nav galīgs un tādēļ tai nav saistošs.

30

Otrām kārtām, ir arī jānorāda, ka EU‑OSHA pamatoti uzskatīja, ka CNMC lēmuma izpildes apturēšana nav šķērslis tam, lai šī lēmuma konstatējumi tiktu ņemti vērā, lai pierādītu, ka prasītāja ir izdarījusi smagu pārkāpumu saistībā ar profesionālo darbību, un lai noteiktu izslēgšanas pasākumu.

31

Proti, pirmkārt, prasītājai pārmestie nodarījumi nav balstīti tikai uz pieņēmumiem, bet ir konstatēti, pamatojoties uz pierādījumiem, kas izriet no CNMC veiktās izmeklēšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 143. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias, C‑66/22, EU:C:2023:1016, 78. punkts).

32

Otrkārt, no valsts lēmuma par apturēšanu neizriet nekāda nostāja par CNMC lēmuma pamatotību. Tādējādi valsts tiesa nekādā veidā neapstrīd un pat neapšauba pēdējā minētā lēmuma konstatējumus un apsvērumus, kas attiecas uz to, ka prasītāja nav ievērojusi konkurences tiesības. Tā savu lēmumu par apturēšanu pamato ar apsvērumiem, kas attiecas vienīgi uz uzliktā naudas soda un aizlieguma slēgt līgumus ietekmi uz prasītājas darbības turpināšanu. Turklāt pēdējā minētā atzīst, ka valsts tiesa nav tieši izvērtējusi fumus boni juris esamību. Ciktāl prasītāja apgalvo, ka valsts tiesa netieši, bet noteikti esot atzinusi to prasītājas apgalvojumu ticamību, ar kuriem tiek apstrīdēts CNMC lēmums, jo saskaņā ar valsts judikatūru pagaidu pasākuma noteikšana prasot šādu ticamību, ir jānorāda, ka šādi netieši apsvērumi katrā ziņā nav pietiekami, lai apstrīdētu CNMC lēmumā ietvertos tiešos konstatējumus un apsvērumus.

33

Turklāt nav nozīmes tam, ka ar valsts lēmumu par apturēšanu tiek apturēta ne tikai ar CNMC lēmumu uzliktā naudas soda samaksa, bet arī ar šo lēmumu prasītājai noteiktais aizliegums slēgt līgumus Spānijā. Protams, runa ir par aizliegumu, kas līdzinās apstrīdētajā lēmumā pasludinātajai izslēgšanai, vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar prasītājas apgalvojumiem atsevišķi aizliegumi slēgt līgumus netiek noteikti vai piemēroti, ja attiecīgais saimnieciskās darbības subjekts ir veicis korektīvus vai atbilstības pasākumus, lai novērstu kaitējumu, ko radījusi tā prettiesiskā rīcība. Tomēr aizlieguma slēgt līgumus apturēšanas pamatojums, kā tas izriet no šā sprieduma 32. punkta, nav atkarīgs no CNMC lēmumā ietvertajiem konstatējumiem un apsvērumiem un tādēļ neļauj tos apstrīdēt. Tādējādi, pat ja, kā apgalvo prasītāja, atšķirība starp Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētās izslēgšanas procedūras un valsts procedūras priekšmetu kā tādu nav pietiekama, lai izslēgtu to, ka EU‑OSHA ņem vērā valsts lēmumu par apturēšanu (skat. šā sprieduma 28. punktu), tomēr šajā lietā CNMC lēmuma apturēšanas iemesli neliek apšaubīt to faktu patiesumu, uz kuriem apstrīdētais lēmums ir balstīts, lai pieņemtu lēmumu par prasītājas izslēgšanu. Turklāt no valsts lēmuma par apturēšanu neizriet nekāda informācija par to, ka prasītāja būtu noteikusi korektīvus pasākumus, un par to, ka apturēšana ir pamatota ar šādu pasākumu noteikšanu.

34

Turklāt no EU‑OSHA pareizi veiktās CNMC lēmuma un valsts lēmuma par apturēšanu izsvēršanas šajā lietā izriet, ka tai nevar pārmest ne pretrunu starp apstrīdētā lēmuma un valsts lēmuma par apturēšanu pamatojumiem, ne koordinācijas ar valsts iestādēm neesamību, kas apdraudētu LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu un LESD 325. pantā reglamentēto krāpšanas apkarošanu.

35

No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

Par otro daļu – Hartas 47. panta un LES 19. panta 1. punkta pārkāpumu

36

Prasītāja apgalvo, ka, atņemot valsts lēmumam par apturēšanu jebkādu nozīmi, ar apstrīdēto lēmumu tiek apšaubīta tiesību aizsardzība tiesā, ko tā ir saņēmusi no valsts tiesas, un tādējādi esot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pants kopsakarā ar LES 19. panta 1. punktu. Valsts procedūru tiesā ievērošana esot vēl jo vairāk nepieciešama “kombinēto procedūru” gadījumā, piemēram, izslēgšanas procedūrā, kurā Savienības iestādes pieņem lēmumus, pamatojoties uz valsts lēmumiem. Prasītāja piebilst, ka tiesības lūgt pārskatīt lēmumu par izslēgšanu vai iespēju iesniegt apsvērumus atbildīgajai instancei vai kredītrīkotājam ir administratīvas garantijas, kas neļauj aizstāt nelabvēlīga akta tiesiskuma pārbaudes garantijas un tiesas nolēmumu ievērošanas garantijas, kas ir raksturīgas efektīvai tiesību aizsardzībai tiesā.

37

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību, kuras indivīdi gūst no Savienības tiesībām, efektīvas aizsardzības tiesā princips, uz ko ir atsauce LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir Savienības tiesību vispārējs princips, kas izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām un kas tika atzīts 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā, un kas šobrīd ir apstiprināts Hartas 47. pantā (skat. spriedumu, 2018. gada 27. februāris, Associação Sindical dos Juízes Portugueses, C‑64/16, EU:C:2018:117, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

No judikatūras arī izriet, ka sekas, ko rada administratīvā vai tiesas procesa uzsākšana, ir cieši saistītas ar tādu pamattiesību uz tiesību aizsardzību tiesā īstenošanu un aizsardzību, kuru ievērošanu nodrošina arī Savienības tiesību sistēma, un ka ar tiesisko regulējumu, kurā pilnībā netiek ņemta vērā administratīvā vai tiesas procesa uzsākšanas ietekme uz iespēju piedalīties publiskā iepirkuma procedūrā, varētu tikt pārkāptas attiecīgo personu pamattiesības (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 9. februāris, La Cascina u.c., C‑226/04 un C‑228/04, EU:C:2006:94, 38. punkts).

39

Šajā lietā nevar uzskatīt, ka valsts lēmums par apturēšanu būtu ticis ignorēts un ka būtu apdraudēta prasītājas tiesību aizsardzība tiesā.

40

Pirmkārt, kā izriet no šā sprieduma 29.–33. punkta, šo lēmumu paneļkomiteja un pēc tam EU‑OSHA apstrīdētajā lēmumā ir pienācīgi ņēmušas vērā. It īpaši EU‑OSHA pamatoti uzskatīja, ka, tā kā valsts lēmumā par apturēšanu nav pausta nostāja par CNMC lēmuma pamatotību, tā varēja balstīties uz šajā lēmumā izdarītajiem konstatējumiem, lai konstatētu ar profesionālo darbību saistīta smaga pārkāpuma esamību un noteiktu izslēgšanas pasākumu (skat. šā sprieduma 30. un 32. punktu). Turklāt saskaņā ar piemērojamajām tiesību normām, ja nav galīga sprieduma vai galīga lēmuma, izslēgšanas sankciju var noteikt, tikai pamatojoties uz strīdīgās rīcības provizorisko juridisko kvalifikāciju, ko veic paneļkomiteja, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, tostarp CNMC lēmuma izpildes apturēšanu (skat. šā sprieduma 22., 23. un 28. punktu), – provizorisko juridisko kvalifikāciju, par kuru prasītājai turklāt bija iespēja iesniegt apsvērumus (skat. šā sprieduma 10. punktu) saskaņā ar Finanšu regulas 143. panta 5. punktu. Protams, kā uzsver prasītāja, tās ir administratīva rakstura garantijas, bet tās tomēr ļauj nodrošināt, ka pareizi un pienācīgi tiek ņemts vērā valsts tiesas nolēmums. Tāpat ir jāuzsver, ka ar apstrīdēto lēmumu, ar kuru prasītāja ir izslēgta no Savienības administrāciju piešķirtajiem līgumiem, nekādi netiek apšaubītas valsts lēmuma par apturēšanu sekas, ciktāl ar to tiek apturēts aizliegums slēgt līgumus ar Spānijas administrāciju.

41

Otrkārt, kā izriet no šā sprieduma 24.–26. punkta, no piemērojamajām tiesību normām izriet, ka, ja nav galīga sprieduma vai galīga lēmuma, kā tas ir šajā lietā, Savienības iestādei nav saistoši valsts līmenī pieņemti administratīvie vai tiesas lēmumi un tādējādi tai ir iespēja no Savienības publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām izslēgt personu vai subjektu, šajā gadījumā prasītāju, pamatojoties uz tās rīcības provizorisku juridisko kvalifikāciju.

42

Šīs iespējas izmantošana nav pretrunā Hartas 47. pantam. Proti, tas, ka pastāv tiesību aizsardzības līdzeklis – ko prasītāja nav apstrīdējusi un par ko liecina šī prasība –, lai apstrīdēto lēmumu apstrīdētu Savienības tiesā, tieši ļauj nodrošināt prasītājas tiesību aizsardzību tiesā. Konkrētāk, Vispārējās tiesas kompetencē šajā lietā ir gan atcelt apstrīdēto lēmumu, gan pārskatīt šo lēmumu saskaņā ar tās neierobežoto kompetenci, kas paredzēta Finanšu regulas 143. panta 9. punktā (spriedums, 2022. gada 9. februāris, Elevolution – Engenharia/Komisija, T‑652/19, nav publicēts, EU:T:2022:63, 80. punkts; skat. arī šā sprieduma 127. punktu). Pagaidu tiesību aizsardzību tiesā nodrošina arī Vispārējās tiesas pagaidu noregulējuma tiesnesis, kurš var izdot rīkojumu apturēt apstrīdētā lēmuma izpildi, it īpaši, ja viņš uzskata – kā tas ir šajā lietā –, ka pirmšķietami nevar izslēgt, ka EU‑OSHA bija jāizdara secinājumi no valsts lēmuma par apturēšanu (rīkojums, 2023. gada 14. jūlijs, VC/EU‑OSHA, T‑126/23 R, nav publicēts, EU:T:2023:405, 51. punkts).

43

Tāpēc valsts lēmumam par apturēšanu nav jāatzīst tādas pašas sekas, kādas ir galīgajiem lēmumiem vai spriedumiem, ar kuriem Savienības iestādēm tiek uzlikts pienākums izslēgt attiecīgo personu vai subjektu saskaņā ar Finanšu regulas 136. panta 1. punktu vai, attiecīgā gadījumā, ļaut tam piedalīties Savienības publiskā iepirkuma procedūrās. Ja Savienības iestāžu izslēgšanas pilnvaras tiktu paralizētas tikai tādēļ, ka ir celta prasība ar apturošu iedarbību par valsts lēmumu, kas var būt pamats izslēgšanai vai šī lēmuma apturēšanai, šīm pilnvarām tiktu atņemta lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, Meca, C‑41/18, EU:C:2019:507, 37. un 38. punkts).

44

Jāpiebilst, ka gadījumā, ja pēc valsts lēmuma par apturēšanu tiktu pieņemts galīgs spriedums, ar kuru tiktu atcelts CNMC lēmums, Finanšu regulas 136. panta 2. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka kredītrīkotājs nekavējoties izbeidz izslēgšanu, tādējādi sniedzot valsts tiesas nolēmumam pilnīgu iedarbību un vienlaikus nodrošinot prasītājai tiesību aizsardzību tiesā, kas šajā gadījumā ir saistīta ar valsts tiesas lēmumu, kurš šādā gadījumā ir saistošs Savienības iestādei.

45

No tā izriet, ka pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida, un tādēļ šis pamats ir jānoraida kopumā.

Par otro pamatu, kas attiecas uz prasītājas noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem

46

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļautas nopietnas kļūdas vērtējumā un ir pārkāpts iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta a) apakšpunkts un Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunkts, jo, pamatojoties uz informāciju, ko tā bija paziņojusi EU‑OSHA, tai esot bijis jākonstatē, ka prasītāja ir veikusi pietiekamus korektīvus pasākumus. EU‑OSHA attiecībā uz katru korektīvo pasākumu esot prasījusi no prasītājas nesamērīgu pierādījumu līmeni, nedodot tai nekādu iespēju labot vai papildināt pieprasīto informāciju. Prasītāja šajā ziņā pauž nožēlu par to, ka paneļkomiteja nav patstāvīgi izvērtējusi šos pasākumus un ka tā balstās uz CNMC vērtējumu, kas tomēr ir pamatots ar atšķirīgiem dokumentiem. Turklāt tā uzskata, ka plašā rīcības brīvība attiecībā uz publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu nevar tikt attiecināta uz lēmumu, ar kuru tiek piemērota sankcija un kurš pārsniedz konkrētas iepirkuma procedūras robežas un rada būtisku kaitējumu, kas nerodas tikai tādēļ, ka nav piešķirtas līguma slēgšanas tiesības.

47

Prasītāja piebilst, ka, tā kā Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence pārskatīt apstrīdēto lēmumu saskaņā ar Finanšu regulas 143. panta 9. punktu, kurš balstīts uz LESD 261. pantu, tā šajā tiesvedībā iesniedz jaunus dokumentus, kas apliecina korektīvo pasākumu ticamību. Šajā ziņā tā uzsver, ka korektīvi pasākumi nav pārkāpumu veidojoši elementi, kuri nebūtu Vispārējās tiesas kompetencē. Prasītāja uzskata, ka katrā ziņā neatkarīgi no šīs neierobežotās kompetences šie dokumenti ir nozīmīgi, lai pārbaudītu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tie attiecas uz korektīvajiem pasākumiem, kas noteikti pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

48

Noslēgumā prasītāja replikas rakstā uzsver, ka kopš 2018. gada tā neesot veikusi nekādas pret konkurenci vērstas darbības, kas pierādot, ka sistēma, kuru tā ir ieviesusi, kopumā ir pietiekami uzticama. Pilnības labad tā replikas pielikumā iesniedz dokumentus, kas apliecinot šo uzticamību.

49

Vispirms ir jānorāda, ka prasītāja Vispārējā tiesā neapstrīd, ka ir izdarījusi CNMC lēmumā konstatēto un sodīto pārkāpumu. Tā arī neapstrīd, ka tās izslēgšanai, par kuru tika nolemts pēc konstatētā Spānijas konkurences tiesību un LESD 101. panta pārkāpumu, ir sankcijas raksturs.

50

Tomēr prasītāja apstrīd tās izslēgšanu šajā lietā, pamatojoties uz smagu pārkāpumu saistībā ar profesionālo darbību, jo tā esot veikusi korektīvus pasākumus, kas pierādot tās uzticamību, atbilstoši iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta c) apakšpunktam un Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunktam, kas, ņemot vērā attiecīgo korektīvo pasākumu noteikšanas datumu, ir secīgi piemērojami šajā lietā.

51

Pirms tiek izvērtēti prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apstrīdēts EU‑OSHA vērtējums par noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem, ir jānoskaidro kompetences raksturs, kā arī pārbaudes intensitāte, ko Vispārējā tiesa var veikt attiecībā uz aplūkojamajiem vērtējumiem, par kuriem arī pastāv strīds starp lietas dalībniekiem.

Par Vispārējās tiesas kompetences raksturu un pārbaudes intensitāti attiecībā uz korektīvajiem pasākumiem

52

Saskaņā ar Finanšu regulas 143. panta 9. punktu:

53

Tādējādi Savienības likumdevējs ir izmantojis LESD 261. pantā piedāvāto iespēju: “regulas, ko saskaņā ar Līgumiem pieņem Eiropas Parlaments kopā ar Padomi, kā arī Padome, var piešķirt Eiropas Savienības Tiesai neierobežotu jurisdikciju attiecībā uz šajās regulās paredzētajām sankcijām”.

54

Tādējādi Finanšu regulas 143. panta 9. punkts ir jāinterpretē LESD 261. panta gaismā, tādēļ šīs neierobežotās kompetences apjoms ir strikti ierobežots ar soda noteikšanu, izslēdzot jebkādas izmaiņas rīcību, kas pamato šo sankciju, veidojošajos elementos (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 76. un 77. punkts un tajos minētā judikatūra).

55

Šajā lietā, pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, ir jāuzskata, ka korektīvo pasākumu pārbaude ietilpst šādas rīcības vērtējumā. Saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta c) apakšpunktu un Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunktu atbildīgais kredītrīkotājs “neizslēdz” personu vai subjektu, ja tas “ir veicis [..] korektīvos pasākumus tiktāl, ciktāl tie ir pietiekami, lai pierādītu tā uzticamību”. Minētajā tiesību normā ir paredzēta neiespējamība izslēgt no līgumiem tirgus dalībnieku, kas īstenojis noteiktus korektīvus pasākumus, kuri liecina par tā uzticamību (spriedums, 2017. gada 27. jūnijs, NC/Komisija, T‑151/16, EU:T:2017:437, 58. punkts). Proti, atbilstoši Savienības finanšu interešu aizsardzības mērķim, ar kādu tiek piemērota izslēgšanas sankcija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 159. un 164. punkts; skat. arī šā sprieduma 25. punktu), nevar izslēgt uzņēmēju, kas izdarījis pārkāpumu, bet atkal kļuvis uzticams. Šajā gadījumā sākotnēji konstatētais smagais pārkāpums saistībā ar profesionālo darbību tika labots tādā mērā, ka tas vairs nevar pamatot izslēgšanu. Vērtējums, kas ir jāveic par korektīvajiem pasākumiem, tātad ir līdzvērtīgs tam, lai pārbaudītu, vai turpina pastāvēt smags pārkāpums saistībā ar profesionālo darbību, kas šajā gadījumā ir secināts no valsts iestādes konstatētā pārkāpuma, un vai tas var atkārtoties, un tas izriet no attiecīgā saimnieciskās darbības subjekta rīcības, kā arī ar to tieši saistīto faktisko apstākļu novērtējuma, nevis no sankcijas novērtējuma.

56

Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka korektīvie pasākumi parasti tiek veikti pēc valsts iestādes konstatētā pārkāpuma izdarīšanas. Proti, kā izriet no šā sprieduma 26.–28. punkta, tas, ka valsts iestāde konstatē pārkāpumu, ir tikai priekšnoteikums tam, lai pēc Savienības iestādes veikta vērtējuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 15. februāris, RH/Komisija, T‑175/21, nav publicēts, EU:T:2023:77, 29. punkts) šis pārkāpums tiktu kvalificēts par smagu pārkāpumu saistībā ar profesionālo darbību. Rīcība, kas ir jānošķir no sankcijas, lai noteiktu neierobežotas kompetences tvērumu, ņemot vērā it īpaši Finanšu regulā paredzēto divu posmu procedūru, publisko iepirkumu jomā neaprobežojas ar valsts iestādes konstatēto pārkāpumu un to veidojošajiem elementiem, bet ietver arī citus elementus, kas attiecīgā gadījumā radušies pēc šā pārkāpuma un kas var likt Savienības iestādei no tā secināt attiecīgā saimnieciskās darbības subjekta uzticamību, neraugoties uz minēto pārkāpumu.

57

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa nevar īstenot savu neierobežoto kompetenci, kas paredzēta Finanšu regulas 143. panta 9. punktā, lai izvērtētu šo pamatu. Tātad tā nevar EU‑OSHA vērtējumu par attiecīgajiem korektīviem pasākumiem aizstāt ar savu vērtējumu, bet vienīgi pārbaudīt minētā vērtējuma tiesiskumu.

58

Jāprecizē, pirmkārt, ka, ņemot vērā pušu atšķirīgās nostājas šajā jautājumā, tiesiskuma pārbaude šajā ziņā ir jāattiecina tikai uz to, ka tiek pārbaudīts, vai ir ievērotas tiesību normas, tostarp procesuālie un pamatojuma noteikumi, vai ir izvērtēta faktu saturiskā precizitāte, kā arī vai nav pieļauta acīmredzama kļūda faktu novērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana (skat. spriedumu, 2023. gada 15. februāris, RH/Komisija, T‑175/21, nav publicēts, EU:T:2023:77, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Runājot par pārbaudi Savienības tiesā par to, vai iestādes aktā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jāprecizē, ka, lai konstatētu, ka šī iestāde ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, novērtējot sarežģītus faktus, kas varētu pamatot minētā akta atcelšanu, pierādījumiem, ko iesniedzis prasītājs, ir jābūt pietiekamiem, lai atņemtu šajā aktā konstatēto faktu vērtējumam ticamību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 12. decembris, AIUFFASS un AKT/Komisija, T‑380/94, EU:T:1996:195, 59. punkts, un 2012. gada 28. februāris, Grazer Wechselseitige Versicherung/Komisija, T‑282/08, EU:T:2012:91, 158. punkts). Neskarot šo ticamības pārbaudi, Vispārējai tiesai nav pienākuma aizstāt šī lēmuma autora veikto sarežģītu faktu vērtējumu ar savu vērtējumu (spriedumi, 2009. gada 15. oktobris, Enviro Tech (Europe), C‑425/08, EU:C:2009:635, 47. punkts, un 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija, T‑289/03, EU:T:2008:29, 221. punkts).

59

Proti, tā kā iestādēm ir liela rīcības brīvība, lai izvērtētu, vai rīcību var kvalificēt par smagu pārkāpumu saistībā ar profesionālo darbību (spriedums, 2023. gada 15. februāris, RH/Komisija, T‑175/21, nav publicēts, EU:T:2023:77, 30. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2008. gada 4. jūlijs, Entrance Services/Parlaments, T‑333/07, nav publicēts, EU:T:2008:250, 59. punkts, un 2022. gada 9. februāris, Companhia de Seguros Índico/Komisija, T‑672/19, nav publicēts, EU:T:2022:64, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), un tā kā korektīvo pasākumu novērtējums ir šādas rīcības novērtējuma neatņemama sastāvdaļa (skat. šā sprieduma 55. punktu), tām arī ir jāatzīst rīcības brīvība, izvērtējot korektīvos pasākumus.

60

Atbildot prasītājai, ir jāpiebilst, ka lēmuma par izslēgšanu potenciālās sekas, kas pārsniedz konkrētas iepirkuma procedūras robežas un var radīt būtisku kaitējumu izslēgtajam subjektam, ir faktori, kas ir jāņem vērā, īstenojot iestādei piešķirto rīcības brīvību, un pašas par sevi nevar nozīmēt šīs rīcības brīvības apšaubīšanu.

61

Otrkārt, ir jāprecizē arī faktori, kurus Vispārējā tiesa var ņemt vērā, lai veiktu EU‑OSHA vērtējuma par prasītājas noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem tiesiskuma pārbaudi, ņemot vērā lietas dalībnieku atšķirīgos viedokļus šajā ziņā.

62

No Tiesas judikatūras konkurences jomā izriet, ka LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma pārbaudes tvērums attiecas uz visiem Komisijas lēmumu par LESD 101. un 102. panta piemērošanas procedūru elementiem, kuriem Vispārējā tiesa – prasītāju izvirzīto pamatu gaismā un ņemot vērā visu to iesniegto informāciju – nodrošina pārbaudi neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz laiku pirms vai pēc apstrīdētā lēmuma, vai tie jau tikuši iesniegti iepriekš administratīvajā procesā vai arī pirmoreiz – tiesvedībā lietā, ko izskata Vispārējā tiesa, ciktāl šai informācijai ir nozīme Komisija lēmuma tiesiskuma pārbaudē (spriedumi, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts, un 2022. gada 14. septembris, Google un Alphabet/Komisija (Google Android), T‑604/18, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2022:541, 89. punkts).

63

Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no šīs judikatūras nevar secināt, ka šajā gadījumā Vispārējai tiesai būtu jāņem vērā dokumenti, kurus prasītāja tai iesniegusi šīs tiesvedības ietvaros, bet kuri iepriekš netika iesniegti administratīvajā procesā EU‑OSHA.

64

Proti, saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. pantu tiesvedības par konkurences tiesību normu pārkāpuma esamību gadījumā Komisijai ir jāsniedz pierādījumi par tās konstatētajiem pārkāpumiem un jāiesniedz tādi pierādījumi, kas juridiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (skat. spriedumu, 2016. gada 8. septembris, Lundbeck/Komisija, T‑472/13, EU:T:2016:449, 105. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi attiecīgajam uzņēmumam ir iespēja iesniegt pretējus pierādījumus, tostarp pamatojoties uz informāciju, kas netika iesniegta administratīvajā procesā (skat. spriedumu, 2016. gada 9. jūnijs, PROAS/Komisija, C‑616/13 P, EU:C:2016:415, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Turpretī, paredzot, ka persona vai subjekts nav izslēgts, ja tas ir veicis pietiekamus korektīvus pasākumus, lai pierādītu savu uzticamību, iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta c) apakšpunktā un pēc tam Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunktā attiecīgajai personai vai subjektam ir noteikts pienākums pierādīt, ka noteiktie korektīvie pasākumi ir tādi, kas liedz to izslēgt (skat. arī iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 10. punktu un Finanšu regulas 137. panta 1. punktu). No tā izriet, ka nevar, neatņemot šajās tiesību normās noteiktā pierādīšanas pienākuma iedarbību, tikt pieļauts, ka attiecīgais uzņēmējs Vispārējā tiesā iesniedz pierādījumus, kas netika iesniegti izslēgšanas procedūras laikā, lai panāktu lēmuma, ar kuru tas izslēgts, atcelšanu, ja šis uzņēmējs nav iesniedzis pierādījumus, kas uzskatīti par pietiekamiem, lai pierādītu tā uzticamību. A fortiori Vispārējā tiesa šajā tiesvedībā nevar lemt par korektīvajiem pasākumiem, par kuriem EU‑OSHA netika informēta.

66

Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka Finanšu regulas 136. panta 8. punktā ir regulēti gadījumi, kad korektīvi pasākumi vai informācija tiek sniegti pēc lēmuma par izslēgšanu, šajā gadījumā paredzot, ka atbildīgais kredītrīkotājs nekavējoties pārskatīs šo lēmumu. Tas, ka Vispārējā tiesa lemtu par jauniem korektīviem pasākumiem vai jauniem pierādījumiem, kas attiecīgā gadījumā vienlaicīgi iesniegti kredītrīkotājam un kas tam varētu likt pārskatīt apstrīdēto lēmumu tiesvedības laikā, kaitētu labai tieslietu pārvaldībai un institucionālajam līdzsvaram (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 13. maijs, Agmin Italy/Komisija, T‑290/18, nav publicēts, EU:T:2020:196, 46. un 47. punkts). Turklāt šajā lietā šāds risks ir reāls, jo prasītāja 2023. gada 21. novembrī iesniedza EU‑OSHA šīs tiesvedības laikā pārskatīšanas pieteikumu saskaņā ar Finanšu regulas 136. panta 8. punktu, tam pievienojot prasības pieteikuma pielikumā ietverto informāciju un replikas rakstu, kas iepriekš nebija iesniegti EU‑OSHA.

67

Citādi būtu gadījumā, ja EU‑OSHA tajā notiekošajā procesā nebūtu ļāvusi prasītājai iesniegt visu informāciju, ko tā vēlējās norādīt, lai pierādītu, ka tās noteiktie korektīvie pasākumi pierāda tās uzticamību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 7. jūnijs, TC/Parlaments, T‑309/21, pārsūdzēts apelācijas kārtībā, EU:T:2023:315, 131. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr tā tas nav šajā lietā.

68

Prasītājas apgalvojumi, ka EU‑OSHA tai neesot devusi nekādu iespēju labot vai papildināt informāciju par tās noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem, nav pamatoti. Kā izriet no lietas materiāliem, EU‑OSHA ar 2021. gada 29. jūlija vēstuli aicināja prasītāju (skat. šā sprieduma 5. punktu) tai norādīt, vai ir veikti korektīvi pasākumi, un pēc šo pasākumu paziņošanas, tai paziņojot par paneļkomitejas 2022. gada 13. jūlija provizorisko kvalifikāciju, tai lūdza (skat. šā sprieduma 9. punktu) nosūtīt atbilstošos dokumentāros pierādījumus, lai paneļkomiteja varētu “izvērtēt šo pasākumu saturu, pamatojoties uz to piemērošanas ilgumu un pierādījumiem par to, kā un cik lielā mērā tie tiek īstenoti”. Turklāt paneļkomiteja savā kvalifikācijā precizēja, ka prasītāja varētu to informēt arī par citiem iespējamiem pēc 2021. gada 24. augusta noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem un pierādīt, kādā veidā un kādā mērā tie īstenoti un ir pietiekami, lai pierādītu tās uzticamību.

69

No tā izriet, ka, lai izvērtētu prasītājas argumentus, ar kuriem tiek apstrīdēts EU‑OSHA veiktais tās korektīvo pasākumu vērtējums, tiks ņemti vērā tikai tie pierādījumi, kas tai tika iesniegti pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

Par noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem

70

Saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 8. punkta a) apakšpunktu un vēlāk Finanšu regulas 136. panta 7. punkta a) apakšpunktu, kas šajā ziņā ir identiski, korektīvie pasākumi it īpaši var būt “pasākumi, ar ko konstatē izslēgšanas situāciju cēloni un konkrētus un tehniskus, organizatoriskus un ar personālu saistītus pasākumus, kas ir piemēroti, lai labotu rīcību un novērstu tās turpmāku atkārtošanos”.

71

Kā izriet no šo tiesību normu formulējuma, kas it īpaši paredz “konkrētus [..] pasākumus, kas ir piemēroti, lai labotu rīcību”, attiecīgā persona vai subjekts nevar pierādīt tikai jaunu iekšējo noteikumu pieņemšanu vai jaunu vienību izveidošanu, bet tai ir jāpierāda to īstenošana un efektivitāte, jo tikai tā var “labot” faktisku rīcību, kas bija izslēgšanas pamatā. Tādējādi EU‑OSHA nevar pārmest, ka, pieprasīdama šādus pierādījumus, tā prasītājai būtu noteikusi nesamērīgu pierādījumu līmeni. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka ir jāatgādina, ka attiecīgais izslēgšanas iemesls ir balstīts uz būtisku elementu izraudzītā pretendenta un līgumslēdzējas iestādes attiecībās, proti, uz izraudzītā pretendenta uzticamību, uz kuru pamatojas līgumslēdzējas iestādes uzticēšanās tam (skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, Infraestruturas de Portugal un Futrifer Indústrias Ferroviárias, C‑66/22, EU:C:2023:1016, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Šajā lietā prasītāja ir iesniegusi pierādījumus tam, ka tā ir veikusi šādus korektīvus pasākumus:

–

iekšēja izmeklēšana;

–

amata pilnvaru izbeigšana ar attiecīgajā rīcībā iesaistītajām personām;

–

atbilstības programma;

–

atbilstības programmas uzraudzība un atjaunināšana;

–

ziņošanas kanāla uzlabošana;

–

risku pārvaldības un risku novēršanas komiteju esamība;

–

ētikas politikas un procedūru pieņemšana

–

un darbinieku apmācība.

73

Vispirms ir jāuzsver, ka visus šos pasākumus, no kuriem daži tika veikti pirms CNMC lēmuma, EU‑OSHA jau izvērtēja, turklāt neminot CNMC apsvērumus, kuros jau bija ņemti vērā daži no tiem. No tā var secināt, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, EU‑OSHA veica autonomu vērtējumu un nav tikai pārņēmusi CNMC apsvērumus. Šis autonomais vērtējums, ko pamato pašas Savienības iestādes rīcības brīvība attiecībā pret valsts iestādēm (skat. šā sprieduma 26.–28. punktu), tātad, pretēji EU‑OSHA apgalvotajam, nozīmē, ka CNMC jau analizētie korektīvie pasākumi no analīzes netiek izslēgti.

–

Par iekšējo izmeklēšanu

74

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 57.–61. apsvērumu EU‑OSHA uzskata, ka rīcības plāns, ko prasītāja paziņojusi, lai apliecinātu iekšējās izmeklēšanas uzsākšanu, nesniedz nekādu informāciju par izmeklēšanas datumu, procesa norisi, izmeklēšanas apjomu, tai veltītajiem resursiem vai personu, kas to veikusi, un tās autoritātes līmeni. Tāpat EU‑OSHA uzskata, ka prasītāja nav arī ņēmusi vērā izmeklēšanas rezultātus un it īpaši pēc tās veiktos pasākumus, garantētās atbildības līmeni, izdarītos secinājumus un, visbeidzot, rezultātu paziņošanu darbiniekiem un vadībai. EU‑OSHA no tā secina, ka, lai gan iekšējās izmeklēšanas veikšana var būt piemērots līdzeklis, lai noteiktu attiecīgās rīcības cēloni, šajā gadījumā informācijas trūkums par iepriekš minētajiem aspektiem neļauj to pilnībā uzskatīt par korektīvu pasākumu.

75

Prasītāja uzsver, ka paneļkomitejai iesniegtais rīcības plāns bija tikai iekšējās izmeklēšanas veikšanai izmantotās būtiskās informācijas izklāsts, ka šī izmeklēšana ilga vismaz trīs mēnešus, ļāva iegūt informāciju par procesiem un personām, kas saistītas ar rīcību, uz kuru attiecas izmeklēšana, un tai sekoja īpaši rīcības plāni, lai labotu attiecīgo rīcību, kā arī disciplināro pasākumu veikšana pret identificētajām atbildīgajām personām.

76

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 8. punkta a) apakšpunktu un pēc tam Finanšu regulas 136. panta 7. punkta a) apakšpunktu pēc korektīvajiem pasākumiem, kas ļauj izvairīties no izslēgšanas tad, ja to mērķis ir identificēt situācijas, kas izraisa izslēgšanu, cēloni, ir jāveic konkrēti pasākumi, lai labotu šo situāciju vai novērstu tās atkārtošanos.

77

No tā izriet, ka pasākums, kurā ir tikai identificētas grūtības, kas ir izslēgšanas cēlonis, piemēram, iekšējā izmeklēšana, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par pietiekamu korektīvu pasākumu.

78

No tā arī izriet, ka, pat pieņemot, kā to apgalvo prasītāja, ka attiecīgā iekšējā izmeklēšana ilga vismaz trīs mēnešus, ir jāpārbauda pārējie noteiktie korektīvie pasākumi, lai pārbaudītu, vai, skatot tos kopā ar šo izmeklēšanu, EU‑OSHA tie bija jāuzskata par tādiem, kas pierāda prasītājas uzticamību.

–

Par attiecīgajā rīcībā iesaistīto personu amata pilnvaru izbeigšanu

79

Apstrīdētā lēmuma 62. un 63. apsvērumā EU‑OSHA uzskatīja, ka attiecīgajā rīcībā iesaistīto personu atlaišana vai atkāpšanās no amata ir pozitīva darbība, ja tā ir ar minēto rīcību saistīto disciplinārlietu tiešs iznākums, taču tas šajā gadījumā neesot pierādīts.

80

Prasītāja uzsver, ka divu attiecīgajā rīcībā iesaistīto personu amata pilnvaru izbeigšana bija minēta CNMC lēmumā, un apgalvo, ka EU‑OSHA ir pieļāvusi būtisku kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka šis pasākums nav pietiekams, jo nav disciplinārlietas iznākums, lai gan minētā pasākuma atturošā iedarbība izrietot no tā paziņošanas darbiniekiem. Katrā ziņā prasītāja prasības pieteikuma pielikumā pievieno papildu dokumentus, lai apliecinātu par strīdīgo rīcību atbildīgā partnera amata pilnvaru izbeigšanu.

81

Jānorāda, ka no prasītājas iesniegtajiem dokumentiem neizriet nekāda saikne starp attiecīgo personu amata pilnvaru izbeigšanu un attiecīgo rīcību. Protams, saskaņā ar CNMC lēmumu, uz kuru galvenokārt balstījusies prasītāja, vismaz viens prasītājas darbinieks pārtrauca pildīt amata pienākumus 2018. gada 31. decembrī. Tomēr tajā nav nevienas norādes par šo amata pilnvaru izbeigšanas, atkāpšanās no amata vai atlaišanas iemeslu un būtību, un tas neļauj konstatēt saikni ar attiecīgo rīcību. Šī saikne ar attiecīgo rīcību turklāt ir vēl jo mazāk ticama tāpēc, ka no iekšējās izmeklēšanas sākuma līdz amata pilnvaru izbeigšanai ir pagājuši gandrīz divi gadi.

82

Taču tikai šāda saikne var radīt prasītājas minēto preventīvu iedarbību, lai izvairītos no attiecīgās rīcības atkārtošanās.

83

Tādējādi EU‑OSHA, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīja, ka attiecīgajā rīcībā iesaistīto personu amata pilnvaru izbeigšana šajā gadījumā nav pietiekams korektīvs pasākums.

–

Par atbilstības programmu

84

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 64.–71. apsvērumu neesot pierādīts, ka pēc iekšējās izmeklēšanas īstenotā atbilstības programma, ko veido īpašs atbilstības plāns sarunu procedūrām bez publicēšanas (2017. gada maijs) un jauns rīcības plāns publiskā sektora atbilstības stiprināšanai (2017. gada novembris), patiešām būtu īstenota. Turklāt EU‑OSHA apšauba “īpašā kontroles partnera”, kas izveidots ar 2017. gada maija plānu, veikto pārbaužu efektivitāti.

85

Prasītāja uzsver, pirmkārt, ka 2017. gada maija īpašais atbilstības plāns sarunu procedūrām bez publicēšanas, kā arī jaunais 2017. gada novembra publiskā sektora atbilstības stiprināšanas rīcības plāns ir kļuvuši galīgi un, otrkārt, ka “īpašais kontroles partneris” katru mēnesi pārbauda publiskā sektora konsultāciju projektus, ko apstiprinot trīs šā partnera kontroles ziņojumi, kuri tika iesniegti EU‑OSHA, tāpat kā visi 2018. gadā sagatavotie kontroles ziņojumi, kas iesniegti prasības pieteikuma pielikumā. Tā arī piebilst, ka ir īstenojusi pasākumus, kuru mērķis ir novērst attiecīgās rīcības atkārtošanos, un to pierādot prasības pieteikuma pielikumā pievienotie dokumenti.

86

Pirmkārt, ir jānorāda, ka dokumenti, kurus prasītāja ir iesniegusi, lai sagatavotu 2017. gada novembra rīcības plānu, ir “iekšējs dokuments”, kurā ir norādīts šis datums un detalizēti norādīti dažādi pasākumi, tomēr nav ietverta ne norāde par tā autoru, ne pat norāde uz prasītājas nosaukumu, kā arī shematisks noformējums, kurā ir pārņemti šie pasākumi un kuram ir tāds pats datums un prasītājas nosaukums. Šādi dokumenti, abi ar plāna pieņemšanas datumu, neļauj novērst EU‑OSHA šaubas par 2017. gada novembra plāna faktisku īstenošanu, un tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka prasītāja, lai kliedētu šīs šaubas, būtu varējusi iesniegt dokumentus, kas apliecina šajā plānā paredzēto un abos dokumentos detalizēti izklāstīto turpmāko posmu īstenošanu, tostarp iesniedzot “ziņojumu, kurā ietverti secinājumi, izmantotā metodoloģija un veiktā novērtējuma apraksts”, kura iesniegšana bija paredzēta plānā.

87

Otrkārt, attiecībā uz 2017. gada maija atbilstības plānu ir jākonstatē, ka tas ir iesniegts arī “iekšēja dokumenta” formā, nenorādot ne tā autoru, ne prasītājas nosaukumu. Vienīgie dokumenti, kas apliecina tā īstenošanu, attiecas uz vienu no plānā paredzētajiem pasākumiem, kas ir ikmēneša pārbaude, ko veic “īpašās kontroles partneris”. Tomēr iesniegtie mēneša pārbaužu ziņojumi, tostarp šajā tiesvedībā paziņotie, attiecas tikai uz 2018. gadu, lai gan plānā nebija paredzēts šīs pārbaudes beigu datums, un tas neļauj novērst EU‑OSHA šaubas par minētās kontroles turpināšanu pēc 2018. gada līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumam.

88

No tā izriet, ka EU‑OSHA, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka abi pēc iekšējās izmeklēšanas pieņemtās atbilstības programmas ietvaros izstrādātie plāni nav pietiekami korektīvi pasākumi.

–

Par atbilstības programmas uzraudzību un atjaunināšanu

89

Apstrīdētā lēmuma 78. un 79. apsvērumā EU‑OSHA uzskatīja, ka prasītāja nav iesniegusi būtiskus pierādījumus par atbilstības programmas ietvaros veikto pasākumu faktisku uzraudzību.

90

Prasītāja uzskata, ka piemērs par 2019. gada 29. aprīļa atbilstības programmas ietvaros veikto pasākumu atjaunināšanu, par ko paziņots EU‑OSHA un kas apliecinot šīs programmas uzraudzību, esot pietiekams pierādījums, un gadījumam, ja Vispārējā tiesa to uzskatītu par nepieciešamu, šajā tiesvedībā iesniedz divas risku direktora elektroniskā pasta vēstules, kas paredzētas attiecīgajiem darbiniekiem, ar kurām tie tiek informēti tostarp par to līgumu paraugu atjaunināšanu, kuri attiecas uz visbiežāk sastopamajām darījumu attiecībām.

91

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka prasītāja tikai nosūtīja EU‑OSHA 2019. gada 29. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli, kurā paziņots par papildinājumu “uzņēmuma politikai attiecībā uz dāvanām un tām pielīdzināmiem izdevumiem”, nepievienojot elektroniskā pasta vēstules pielikumā atjauninātu dokumentu. Tā kā nav citu dokumentu, kas varētu tikt ņemti vērā, jo tie netika iesniegti EU‑OSHA, šī elektroniskā pasta vēstule vien neļauj apšaubīt konstatējumu par pierādījumu nepietiekamību attiecībā uz prasītājas atbilstības programmas uzraudzību un atjaunināšanu, jo tā attiecas tikai uz vienu šīs programmas aspektu un turklāt uz aspektu, kas nav tieši saistīts ar attiecīgo rīcību, tādējādi to nevar uzskatīt par to pārkāpumu “koriģējošu”, kura dēļ prasītāja tika izslēgta.

92

Tādējādi EU‑OSHA nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka atbilstības programmas atjaunināšana un uzraudzība nav pietiekami pierādīta, lai raksturotu izslēgšanas pamatā esošu pārkāpumu koriģējošus pasākumus.

–

Par ziņošanu

93

Apstrīdētā lēmuma 72.–74. apsvērumā EU‑OSHA atzinīgi novērtēja iekšējā ziņošanas kanāla uzlabojumus, uzsverot, ka konfidenciāla ziņošanas mehānisma un efektīva un uzticama izmeklēšanas procesa esamība attiecībā uz apgalvojumiem par nepiemērotu rīcību ir viens no principā visefektīvākajiem korektīvajiem pasākumiem. Tomēr tā konstatēja, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai apliecinātu tās ziņošanas kanāla uzlabojumu īstenošanu un efektivitāti.

94

Prasītāja norāda, ka tās ziņošanas kanāls tika nodots ārpakalpojumiem citam uzņēmumam, lai to uzlabotu, un tas esot pierādīts ar EU‑OSHA iesniegtajiem dokumentiem, kuri apliecina ziņojumu apstrādes procedūru, šīs procedūras izmantošanas ikgadējo novērtējumu un tās popularizēšanu uzņēmumā, – kopā ar datiem, kas ietverti tās 2021. gada ietekmes ziņojumā, kurš ir pieejams prasītājas interneta vietnē.

95

No prasītājas iesniegtajiem pierādījumiem var secināt, ka 2018. gada jūlijā uzņēmumā faktiski tika pieņemta un veicināta jauna ziņošanas procedūra.

96

Savukārt elektroniskā pasta vēstule, kas 2019. gada 22. maijā nosūtīta prasītājas darbiniekiem, lai tos aicinātu atbildēt uz aptaujas anketu ikgadējā ētikas apsekojuma ietvaros, neļauj pierādīt, ka pastāv ikgadēja uzraudzība pār jaunās procedūras īstenošanu, jo nebija nosūtīta pievienotā anketa. Dati par saņemtajiem ziņojumiem un turpmāko rīcību attiecībā uz 2021. gadu, kas minēti prasības pieteikumā, nekādi nav pierādīti, izņemot atsauci uz prasītājas interneta vietni. Lai gan šāda atsauce principā ir pieņemama (skat. rīkojumu, 2023. gada 13. decembris, Hamoudi/Frontex, T‑136/22, nav publicēts, pārsūdzēts apelācijas kārtībā, EU:T:2023:821, 51. punkts un tajā minētā judikatūra), prasītājas interneta vietnē esošos datus šajā lietā nevar ņemt vērā, jo tie netika paziņoti EU‑OSHA ne tieši, ne ar atsauci uz interneta vietni, lai gan pierādīšanas pienākums ir prasītājai. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka 2021. gada ietekmes ziņojumā, kurš ir pieejams prasītājas interneta vietnē, ir tikai norādīts 2021. gadā saņemto ziņojumu skaits (18), tas, ka tie tostarp attiecās uz “integritāti” un ka visi incidenti bija atrisināti ziņojuma iesniegšanas dienā, bet nav sniegti citi precizējumi, un tas neļauj konstatēt apgalvoto ziņojumu skaita būtisko pieaugumu, nedz arī sniedz konkrētas norādes par turpmāko rīcību, kas veikta saistībā ar šiem ziņojumiem.

97

No tā izriet, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas ļautu atspēkot EU‑OSHA konstatējumu par nepietiekamiem pierādījumiem par jaunās ziņošanas procedūras īstenošanu un efektivitāti.

–

Par risku pārvaldības un risku novēršanas komitejām

98

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 75.–77. apsvērumu tas, ka pastāv, kā apgalvots, risku pārvaldības komiteja un risku novēršanas komiteja, nekādi neesot pierādīts, tāpat kā tās locekļu pieredze un darba stāžs un šo komiteju veiktās darbības.

99

Prasītāja uzsver, ka grupas politikas rokasgrāmatā ir paredzēts risku uzraudzītājs, kuram ir noteikts darba stāžs un pieredze un kurš atskaitās vadībai.

100

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā to saturu, proti, pamatnostādnes, kurās turklāt nav minētas risku pārvaldības un risku novēršanas komitejas, un to pieņemšanas datumu – 2016. gadā, proti, pārkāpuma laikposmā, ar prasītājas nosūtīto dokumentu nevar pierādīt, ka šīs komitejas kopā ar citiem pasākumiem būtu uzskatāmas par tādu korektīvu pasākumu, ar kuru varētu pierādīt prasītājas uzticamību.

101

Tādējādi nevar konstatēt acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz EU‑OSHA veikto prasītājas risku pārvaldības un risku novēršanas komiteju efektivitātes novērtējumu.

–

Par ētikas procedūrām un politiku

102

Apstrīdētā lēmuma 80.–87. apsvērumā EU‑OSHA uzskatīja, ka prasītājas iesniegtā informācija neļauj pierādīt nedz uzņēmuma ētikas kodeksa faktisku ieviešanu, nedz ētikas komitejas autonomiju, nedz arī to, ka šī komiteja faktiski būtu izskatījusi kādus jautājumus vai veikusi pasākumus attiecībā uz personālu. Attiecībā uz citām prasītājas īstenotajām politikām nekas neliecinot par to, vai tā tiek īstenota un piemērota uzņēmumā.

103

Prasītāja uzsver, ka ētikas kodeksu ir publiski apstiprinājis grupas izpilddirektors un ka ar to var iepazīties tās interneta vietnē. Turklāt tā iesniedz Vispārējai tiesai ētikas kodeksa atjauninātu versiju, kā arī virkni 2019. gadā darbiniekiem adresētu paziņojumu, kuros atgādināts, cik svarīgi ir ievērot ētikas kodeksu. Prasītāja turklāt atgādina ētikas komitejas funkcijas un pēdējās izmeklēšanas uzsākšanu 2019. gadā, kas ļaujot uzzināt šīs komitejas izskatītos jautājumus un tās noteiktos pasākumus. Attiecībā uz citiem veiktajiem pasākumiem, proti, grupas politikas rokasgrāmatu, atbilstības un korupcijas apkarošanas rokasgrāmatu un atbilstības politiku, kā arī atbilstības vadlīnijām konkurences jomā, prasītāja atsaucas uz to paziņošanu savam personālam, papildinot šajā ziņā sniegtos pierādījumus, un attiecībā konkrēti uz grupas politikas rokasgrāmatu norāda uz pamatojuma neesamību, jo apstrīdētajā lēmumā neesot skaidrojuma par šī pasākuma nepietiekamo raksturu.

104

Attiecībā uz ētikas kodeksu ir jānorāda, ka prasītājas iesniegtie pierādījumi, kas apliecina tā pastāvēšanu, neļauj atspēkot EU‑OSHA konstatējumu, ka nav pierādījumu par šī kodeksa faktisku īstenošanu, lai gan šādi pierādījumi varēja tikt sniegti, tostarp pamatojoties uz darbībām, ko veikusi ar ētikas kodeksu izveidotā ētikas komiteja.

105

Runājot tieši par ētikas komiteju, prasītājas sniegtā informācija, kas galvenokārt attiecas uz noteikumiem, kuri reglamentē šīs komitejas darbību, neļauj konstatēt tās konkrētās darbības, kas tostarp vērstas uz to, lai nodrošinātu ētikas kodeksa pilnīgu piemērošanu. Prasītāja gan ir iesniegusi elektronisko vēstuli, kas apliecina, ka ētikas komiteja ir uzsākusi ētikas izmeklēšanu attiecībā uz visiem darbiniekiem, lai novērtētu zināšanas par kodeksu un identificētu iespējamos uzlabojumus. Tomēr papildus tam, ka prasītāja nav pievienojusi šai elektroniskajai vēstulei pievienoto anketu (skat. šā sprieduma 96. punktu), netika paziņots neviens pierādījums par šīs izmeklēšanas rezultātiem un turpmāko rīcību.

106

Visbeidzot, runājot par rokasgrāmatām, vadlīnijām un politiku, ko prasītāja pieņēmusi, lai veicinātu ētikas prasību ievērošanu, pierādījumi par to pastāvēšanu, kad tie faktiski tika iesniegti, vai pat par to izplatīšanu neļauj apšaubīt EU‑OSHA konstatējumu, ka nav pierādījumu par to faktisku īstenošanu. Turklāt izplatīto dokumentu skaita palielināšanās ne vienmēr veicina šādu efektīvu īstenošanu. Konkrētāk, attiecībā uz grupas politikas rokasgrāmatu, attiecībā uz kuru prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pamatojums, ir jāprecizē, ka EU‑OSHA to ir ņēmusi vērā un apstrīdētā lēmuma 81.–83. apsvērumā ir izteikusies par to kopā ar citām uzņēmuma politikām, uzskatot, ka to vienkārša iesniegšana bez papildu pierādījumiem par to īstenošanu ir nepietiekama.

107

Tādējādi EU‑OSHA nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā par to, kā prasītāja ir īstenojusi ētikas procedūras un politikas.

–

Par darbinieku apmācību

108

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 88.–90. apsvērumu prasītājas iesniegtie pierādījumi neļauj novērtēt tās apmācības piedāvājuma iespējamo kopējo ietekmi uz darbinieku uzvedību, jo nav pierādījumu par apmācību apmeklējuma līmeni un apmācību ietekmi uz darbinieku faktiskajām zināšanām.

109

Prasītāja apgalvo, ka apmācību programma, kas tika ieviesta pirms CNMC veiktās izmeklēšanas, un programma, kas tika īpaši izstrādāta pēc šīs izmeklēšanas, nepārprotami pierāda tās vēlmi ievērot noteikumus, un uzsver, ka uzņēmumā ir iekšējām apmācībām paredzēta nodaļa un ka attiecīgās apmācības ir obligātas, kā to apliecinot dažādi Vispārējai tiesai iesniegtie dokumenti.

110

Netiek apstrīdēts, ka dažas no attiecīgajām apmācībām tika īpaši izveidotas, lai novērstu attiecīgās rīcības atkārtošanos, ko turklāt apstiprina prasītājas iesniegtie dokumenti, kuros ir norādīts vai pārņemts šo apmācību saturs.

111

Tomēr šajos dokumentos nav nedz identificētas personas, kas izgājušas attiecīgo apmācību, nedz arī apliecināta apmācību efektivitāte. To apgalvotais obligātais raksturs, protams, veicina attiecīgo apmācību plašāku izplatīšanu, bet tas pats par sevi neļauj uzzināt ne precīzu dalības līmeni, nedz it īpaši to, kādai mērķauditorijai tās paredzētas, lai gan tieši noteiktas mērķauditorijas aptveršana ir noteicošs to lietderīgajai iedarbībai, un vēl jo mazāk var uzzināt, cik lielā mērā informācija ir uztverta, ko varētu apliecināt, iesniedzot pierādījumus par testu veikšanu mācību sesiju beigās un par šo testu rezultātiem.

112

Tādējādi EU‑OSHA nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka prasītājas veiktā apmācība nav pietiekams korektīvs pasākums.

113

No visa iepriekš minētā izriet, ka EU‑OSHA nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā par prasītājas noteiktajiem korektīvajiem pasākumiem neatkarīgi no tā, vai tie tiek aplūkoti atsevišķi vai pat kopā un to hronoloģiskā secībā, ņemot vērā, ka attiecībā uz visiem pasākumiem nav pietiekamu pierādījumu par to īstenošanu un efektivitāti.

114

Šo secinājumu neatspēko prasītājas replikā izvirzītais arguments, saskaņā ar kuru kopš CNMC lēmuma par 2017. gada nodarījumiem pieņemšanas tā vairs nav tikusi sodīta, un tas liecinot par tās uzticamību kopš šīs dienas. Proti, tas, ka konkurences iestāde nav piemērojusi sankciju, nenozīmē nedz to, ka nav notikuši pārkāpumi, nedz a fortiori noteikto korektīvo pasākumu efektivitāti.

115

Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.

Par trešo pamatu – lēmuma par izslēgšanu nesamērīgo raksturu

116

Prasītāja norāda uz iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 3. punkta un 7. punkta a) un d) apakšpunkta un Finanšu regulas 136. panta 3. punkta a) apakšpunkta, lasot tos kopsakarā ar samērīguma principu, pārkāpumu un apgalvo, ka pamatojoties uz šīm tiesību normām piemērotās sankcijas samērīguma analīzē esot pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

117

Attiecībā uz atbildību pastiprinošu apstākli, kas saistīts ar situācijas smagumu un rīcības ietekmi, prasītāja uzskata, ka šajā lietā situācija nav smaga un ka nevar konstatēt apgalvoto lielo rīcības ietekmi. Šajā ziņā tā uzsver, ka Savienības finanšu interesēm tiešs kaitējums nav nodarīts, nav notikusi korupcija vai krāpšana, attiecīgajai rīcībai ir ierobežots teritoriālais tvērums, tajā piedalījusies tikai viena prasītājas partnere, ka kopš nodarījuma ir pagājis laiks un ka Finanšu regulā nav paredzēti atbildību pastiprinoši apstākļi saistībā ar rīcības ietekmi uz konkurenci, bet ņemtas vērā tikai finansiālās sekas. Prasītāja uzskata, ka tas, ka prasītājai ir atļauts piedalīties Savienības iestāžu un struktūru iepirkuma procedūrās, nevarētu ietekmēt Savienības budžetu, jo attiecīgā rīcība notika nozarē, kuru nereglamentē Savienības publiskā iepirkuma tiesiskais regulējums.

118

Kas attiecas uz apgalvojumu, ka tai ir attiecīgās rīcības iniciatora loma, prasītāja apgalvo, ka EU‑OSHA ir pieļāvusi būtisku kļūdu vērtējumā, pieņemdama, ka CNMC uzskatīja, ka tai bija dzinējspēka loma pārkāpumā, un ka katrā ziņā šāds apstāklis Finanšu regulā nav paredzēts, jo tajā ir norādīts tikai uz nodomu un neuzmanības pakāpi, kas šajā gadījumā neesot pierādīta.

119

Replikā prasītāja kritizē to, ka EU‑OSHA iebildumu rakstā ir pievienojusi jaunus atbildību pastiprinošus apstākļus, kas nebija norādīti apstrīdētajā lēmumā, un no tā secina, ka attiecīgie apgalvojumi ir nepieņemami.

120

Visbeidzot prasītāja atkārto, ka, ņemot vērā tās veiktos korektīvos pasākumus, kas attiecīgās rīcības atkārtošanos padarot maz ticamu, izslēgšanas sods esot nesamērīgs.

121

Saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 3. punktu, kā arī Finanšu regulas 136. panta 3. punkta a) apakšpunktu kredītrīkotājs lēmumus pieņem, ievērojot samērīgumu principu un ņemot vērā citastarp situācijas nopietnību, tostarp ietekmi uz Savienības finanšu interesēm un reputāciju, laiku, kas pagājis kopš attiecīgās rīcības konstatēšanas, rīcības ilgumu un iespējamo atkārtošanos, rīcības tīšumu vai nolaidības pakāpi un jebkādus citus atbildību mīkstinošus apstākļus, piemēram, personas vai subjekta sadarbošanos ar attiecīgo kompetento iestādi un šīs personas vai subjekta ieguldījumu izmeklēšanā. Tāpat iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta c) apakšpunktā un tad Finanšu regulas 136. panta 6. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka persona vai subjekts nav izslēgts, ja šāda izslēgšana ir nesamērīga. Turklāt saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 14. punkta c) apakšpunktu un pēc tam Finanšu regulas 139. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) punktu izslēgšanas ilgums nepārsniedz trīs gadus, ja šī izslēgšana, kā tas ir šajā lietā, ir pamatota attiecīgi ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 1. punkta c) apakšpunktu vai Finanšu regulas 136. panta 1. punkta c) apakšpunktu un ja nav galīga sprieduma vai galīga administratīva lēmuma.

122

Turklāt no pastāvīgās judikatūras sankciju tiesību jomā izriet, ka saskaņā ar samērīguma principu iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai. Pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus faktorus, un nevienam no šiem faktoriem nevajag piešķirt nesamērīgu nozīmīgumu salīdzinājumā ar citiem novērtējuma faktoriem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka sankcija ir jānosaka samērīgi ar faktoriem, kas ņemti vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka šie faktori ir jāpiemēro saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (spriedums, 2022. gada 9. februāris, Companhia de Seguros Índico/Komisija, T‑672/19, nav publicēts, EU:T:2022:64, 80. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2011. gada 17. maijs, Arkema France/Komisija, T‑343/08, EU:T:2011:218, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

123

Vērtējumā par iespējamās izslēgšanas samērīgumu EU‑OSHA uzskatīja, ka ir jāņem vērā CNMC vērtējums par prasītājas dalību aizliegtās vienošanās darbībā, kas ir smags valsts konkurences noteikumu un Savienības tiesību pārkāpums (apstrīdētā lēmuma 99. apsvērums), un uzskatīja, ka šis pārkāpums ir būtiska pārkāpuma saistībā ar profesionālo darbību forma, kas ietver riskus Savienības budžetam (apstrīdētā lēmuma 101. apsvērums), vienlaikus piekrītot, ka Savienības finanšu interesēm nav nodarīts tiešs kaitējums. EU‑OSHA no tā secināja, ka prasītājas izslēgšana šajā gadījumā nav nesamērīga.

124

Runājot par izslēgšanas ilgumu, EU‑OSHA apstiprināja izslēgšanu uz diviem gadiem, kas bija mazāk par maksimālo trīs gadu laikposmu, pamatojoties uz trim atbildību pastiprinošiem apstākļiem, proti, strīdīgās rīcības ilgstošo raksturu (99 mēneši), šīs rīcības ietekmi (vairāk nekā 80 skarti līgumi un tas, ka prasītājai bija visaugstākais pārklājums attiecīgajā tīklā) un prasītājas vadošo lomu (apstrīdētā lēmuma 112. apsvērums), vienlaikus ņemot vērā arī laiku, kas pagājis kopš attiecīgās rīcības (vairāk nekā pieci gadi), tieša kaitējuma Savienības finanšu interesēm neesamību un atbilstošu korektīvu pasākumu noteikšanu, pat ja tie nav pietiekami, lai pierādītu prasītājas uzticamību (apstrīdētā lēmuma 113.–115. apsvērums).

125

Šajā lietā argumentācija, ar kuru prasītāja apstrīd lēmuma par izslēgšanu uz diviem gadiem samērīgumu, ņemot vērā lietas apstākļus, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to Vispārējai tiesai tiek lūgts, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, izvērtēt izslēgšanas sankcijas un tās ilguma samērīgumu, ņemot vērā apgalvotos apstākļus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 29. jūnijs, LA International Cooperation/Komisija, T‑609/20, EU:T:2022:407, 158. punkts). Proti, ņemot vērā arī pakārtoti izvirzīto prasījumu, ar kuru prasītāja lūdz Vispārējo tiesu aizstāt izslēgšanas pasākumu ar finansiālu sankciju, šis pamats ir vērtējams kā tāds, ar kuru Vispārējai tiesai tiek lūgts, ja tā uzskata, ka izslēgšanas sods ir nesamērīgs, aizstāt to ar mazāk bargu pasākumu, un to prasītāja apstiprināja tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu.

126

Neierobežotās kompetences īstenošana gan nav pielīdzināma pārbaudei pēc savas ierosmes un notiek uz sacīkstes principu balstītā tiesvedībā. Tādējādi neierobežota kompetence neuzliek Vispārējai tiesai pienākumu pēc savas ierosmes no jauna veikt pilnīgu lietas materiālu izskatīšanu neatkarīgi no prasītāja izvirzītajiem iebildumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 8. novembris, “Pro NGO!”/Komisija, T‑454/17, EU:T:2018:755, 83. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2017. gada 26. janvāris, Duravit u.c./Komisija, C‑609/13 P, EU:C:2017:46, 32., 33. un 36. punkts). Tomēr, lai izpildītu prasības par neierobežotas kompetences pārbaudi Hartas 47. panta nozīmē attiecībā uz sankciju, Savienības tiesai ir pienākums pārbaudīt visus iebildumus attiecībā uz tiesību jautājumiem vai faktiem, kuri vērsti uz to, lai pierādītu, ka sankcija neatbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija, C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 195. punkts un tajā minētā judikatūra). Apstrīdot izslēgšanas samērīgumu, prasītāja apstrīd tieši atbilstību šajā gadījumā.

127

No tā izriet, ka šis pamats, kas attiecas uz prasītājai šajā lietā uzlikto sodu, un visi tā pamatojumam izvirzītie argumenti, kas attiecas uz vērā ņemto atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu novērtējumu, ir jāizskata, izmantojot Vispārējās tiesas neierobežoto kompetenci saskaņā ar Finanšu regulas 143. panta 9. punktu (skat. arī šā sprieduma 52.–54. punktu).

128

Tāpat arī no minētā izriet, ka – pretēji tam, ko apgalvo EU‑OSHA, – Vispārējā tiesa neierobežotās kompetences ietvaros ir pilnvarota grozīt apstrīdēto aktu, ņemot vērā visus faktiskos apstākļus, lai, piemēram, mainītu izslēgšanas ilgumu (spriedums, 2022. gada 29. jūnijs, LA International Cooperation/Komisija, T‑609/20, EU:T:2022:407, 157. punkts), un tā nevar tikai ierobežoti pārbaudīt attiecīgo atbildību pastiprinošo un mīkstinošo apstākļu vērtējumu.

129

Pirmkārt, attiecībā uz atbildību pastiprinošu apstākli saistībā ar situācijas smagumu vispirms ir jākonstatē, ka no izteiciena “tostarp” lietojuma pirms norādes “ietekme uz Savienības finanšu interesēm un reputāciju” piemērojamajās tiesību normās (skat. šā sprieduma 121. punktu) izriet, ka šī ietekme nav vienīgā, ko var ņemt vērā, izvērtējot šo atbildību pastiprinošo apstākli. Arī pārkāpuma smagums var tikt ņemts vērā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2022. gada 29. jūnijs, LA International Cooperation/Komisija, T‑609/20, EU:T:2022:407, 159. punkts, un 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 160. punkts), kā tas tika izdarīts apstrīdētajā lēmumā (99. un 101. apsvērums).

130

Turklāt prasītājas rīcība ir jāuzskata par nopietnu. Prasītāja neapstrīd, ka CNMC – kas ir lēmuma, kas ir šīs izslēgšanas pamatā, autore – konkurences tiesību pārkāpumu, kurā prasītāja piedalījās, ir kvalificējusi kā “smagu”. Prasītāja arī neapstrīd, ka tās rīcība bez korektīviem pasākumiem varēja būt “ar profesionālo darbību saistīts smags pārkāpums” šajā lietā piemērojamo tiesību normu izpratnē. Protams, kā pamatoti uzsver prasītāja, ar šādu kvalifikāciju nepietiek, lai raksturotu “situācijas smagumu”, pretējā gadījumā izslēgšana par jebkuru smagu pārkāpumu saistībā ar profesionālo darbību tiktu uzskatīta par samērīgu. Tomēr šajā lietā pārkāpuma nopietnību apstiprina liels skaits līgumu, kurus skāris pārkāpums (80), un tas, ka prasītājai ir vislielākais segums attiecīgajā tīklā (apstrīdētā lēmuma 112. punkta b) un c) apakšpunkts), – kā izriet no apstrīdētā lēmuma, prasītājai neapstrīdot attiecīgos datus. Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka tieši atbildīgās personas kopš pārkāpuma izdarīšanas ir izbeigušas pildīt amata pienākumus pie prasītājas, jo šo pilnvaru izbeigšana, kura notikusi pēc prettiesiskās rīcības beigām un kuras saikne ar šo rīcību nav pierādīta, neliek apšaubīt ne šo rīcību, ne tās smagumu. Tas pats attiecas uz laiku, kas pagājis kopš nodarījuma, uz ko arī atsaucas prasītāja, kas, ja to var ņemt vērā (skat. šā sprieduma 139. punktu), neietekmē rīcībai raksturīgo smagumu. Korupcijas vai krāpšanas neesamība savukārt pati par sevi neļauj secināt, ka visu pārējo veidu rīcība, lai arī mazāk smaga, nav tik smaga, lai izslēgšanas pasākums būtu pamatots.

131

Visbeidzot, ir konstatējams, ka EU‑OSHA ir ņēmusi vērā arī tieša kaitējuma Savienības finanšu interesēm neesamību, uz ko atsaucas prasītāja (apstrīdētā lēmuma 101. un 113. apsvērums). Tomēr, ciktāl attiecīgā rīcība ir smags pārkāpums saistībā ar profesionālo darbību, tā rada riskus Savienības budžetam, jo tā varētu tikt atkārtota turpmākajos Savienības iepirkumos, ja prasītāja izvēlētos tajos piedalīties (skat. apstrīdētā lēmuma 101. un 107. apsvērumu). No šajā lietā piemērojamajām tiesību normām izriet, ka to mērķis ir izvairīties no tā, ka subjekti, kas nav uzticami it īpaši tāpēc, ka nav ievērojuši konkurences tiesības, varētu noslēgt Savienības publiskā iepirkuma līgumus (skat. šā sprieduma 21.–24. un 71. punktu). Turklāt no tā izriet, ka šajā lietā nav nozīmes attiecīgās rīcības ierobežotajam teritoriālajam tvērumam, ņemot vērā tostarp šīs rīcības smagumu.

132

Otrkārt, attiecībā uz prasītājas iespējamo iniciatores lomu jānorāda, ka prasītāja kļūdaini interpretē CNMC lēmumu. No šī lēmuma daļas, kas veltīta sankcijas noteikšanai (271. un 272. lpp.), izriet, ka CNMC, pirmām kārtām, ņēma vērā 2007. gada 3. jūlija ley 15/2007 defensa de la competencia (Likums 15/2007 par konkurences aizsardzību; 2007. gada 4. jūlija BOE Nr. 159, 28848. lpp.) 64. panta 1. punktā paredzētos apstākļus attiecībā uz pārkāpuma ilgumu, attiecīgo publisko iepirkumu skaitu, kā arī apgrozījumu tirgū, kuru skāris pārkāpums, un, otrām kārtām, vēl jo vairāk – atbildību pastiprinošo apstākli, kas paredzēts šī paša likuma 64. panta 2. punkta b) apakšpunktā par atbildīgās personas vai pārkāpuma iniciatora statusu. Tādējādi CNMC bija atzinusi prasītājas īpašo lomu pārkāpumā šīs tiesību normas izpratnē. Turklāt šāda loma ir pietiekama, lai raksturotu vismaz noteiktu nolaidību, kas piemērojamajās tiesību normās ir skaidri minēta kā viens no atbildību pastiprinošiem apstākļiem (skat. šā sprieduma 121. punktu).

133

Treškārt, attiecībā uz atbildību mīkstinošo apstākli, ko veidojot prasītājas noteiktie korektīvie pasākumi, vispirms ir jāprecizē, ka EU‑OSHA šajā gadījumā ņēma vērā šos korektīvos pasākumus, kas tika uzskatīti par atbilstošiem, nevis lai no tā secinātu pietiekamu prasītājas uzticamību, kas ļautu to neizslēgt (skat. otro pamatu; skat. arī apstrīdētā lēmuma 102. un 103. apsvērumu), bet lai ierobežotu izslēgšanas ilgumu saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 3. punktu un pēc tam Finanšu regulas 136. panta 3. punktu (apstrīdētā lēmuma 114. un 115. apsvērums). Tādējādi šajā lietā ir jāanalizē prasītājas noteiktie korektīvie pasākumi, ciktāl tie veicina nevis pārkāpjošās rīcības noteikšanu, bet gan sankcijas noteikšanu, kas tātad pamato to, ka Vispārējā tiesa īsteno savu neierobežoto kompetenci. Šādi rīkojoties, pat ja tiek apgalvoti tie paši korektīvie pasākumi, EU‑OSHA tos savā analīzē ir ņēmusi vērā atšķirīgos nolūkos, turklāt pamatojoties uz citām tiesību normām, pirmām kārtām, lai pārbaudītu, vai pastāv rīcība, kas pamato izslēgšanu (iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 7. punkta c) apakšpunkts un Finanšu regulas 136. panta 6. punkta a) apakšpunkts), otrām kārtām, lai noteiktu izslēgšanas ilgumu (iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 3. punkts un Finanšu regulas 136. panta 3. punkts) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 20. marts, Westpole Belgium/Parlaments, T‑640/22, nav publicēts, EU:T:2024:188, 83.–86. punkts), kas nozīmē arī to, ka Vispārējai tiesai jāveic atšķirīga šo divu vērtējumu pārbaude.

134

Lai šajā lietā īstenotu savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa tātad ir tiesīga ņemt vērā pierādījumus, kas pirmo reizi iesniegti šajā tiesvedībā, bet iepriekš netika paziņoti EU‑OSHA (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2000. gada 16. novembris, Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, C‑286/98 P, EU:C:2000:630, 57. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Fuji Electric/Komisija, T‑132/07, EU:T:2011:344, 209. un 210. punkts), tomēr ievērojot Vispārējās tiesas Reglamentā paredzētos pieņemamības noteikumus.

135

Tādējādi, piemērojot Reglamenta 85. pantu, replikas pielikumā iesniegtie pierādījumi ir jānoraida kā nepieņemami. Proti, visi šie pierādījumi varēja tikt iesniegti iepriekš, vai nu tāpēc, ka tie ir radušies pirms prasības pieteikuma iesniegšanas dienas (C.1. un C.3. pielikums), vai arī tāpēc, ka, lai gan tiem ir vēlāks datums, tajos ir norāde uz gada pārskatu un gada deklarāciju (C.2. un C.4. pielikums), kuru iepriekšējo gadu versija varēja tikt iesniegta, vai arī tie ir ekrānšāviņi, kas varēja tikt uzņemti iepriekš (C.5. pielikums). Turklāt, tā kā EU‑OSHA kopš apstrīdētā lēmuma pieņemšanas pārmeta prasītājai nepietiekamu pierādījumu iesniegšanu par apgalvoto korektīvo pasākumu īstenošanu, kuru ir paredzēts pierādīt ar pierādījumiem, minētie pierādījumi nav pierādījumi par pretējo, kuru pieņemamība tiek atzīta pat replikas stadijā (skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, EU:T:2020:471, 161. un 162. punkts (nav publicēti) un tajos minētā judikatūra).

136

Savukārt šā sprieduma 134. punktā minēto iemeslu dēļ par pieņemamiem ir jāatzīst pierādījumi, kas šīs tiesvedības ietvaros pirmo reizi iesniegti prasības pieteikuma pielikumā, bet iepriekš netika paziņoti EU‑OSHA.

137

No šo pierādījumu pārbaudes izriet, ka tie apstiprina datus, kas jau ir konstatēti ar pierādījumiem, kuri iepriekš nosūtīti EU‑OSHA (A.31. pielikums – attiecībā uz atbildīgās partneres amata pilnvaru izbeigšanu), ka tie attiecas uz jauniem korektīviem pasākumiem (iekšējo revīziju veikšana izlases veidā un “īpašā risku padomnieka” amata izveide, kas noteiktas A.32.–A.34. pielikumā) un pat liecina par noteiktu pasākumu esamību vai pat par dažu no tiem īstenošanas sākšanu (A.35. līdz A.48. pielikums – attiecībā uz atbilstības programmas, procedūru un politiku ētikas jomā īstenošanu, kā arī personāla apmācību).

138

No tā var secināt, kā to ir konstatējusi EU‑OSHA, ka prasītājas noteiktie korektīvie pasākumi ir atbilstoši. Tomēr sankcijas samazināšana – šajā gadījumā izslēgšanas ilguma samazināšana –, pamatojoties uz šādiem korektīvajiem pasākumiem, ir jāveic tikai ļoti piesardzīgi, lai to neuzskatītu par pamudinājumu izdarīt smagus pārkāpumus saistībā ar profesionālo darbību, spekulējot ar iespējamu soda samazināšanu sakarā ar vēlākām izmaiņām attiecīgās personas vai subjekta rīcībā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 18. jūlijs, Scandinavian Airlines System/Komisija, T‑241/01, EU:T:2005:296, 228. punkts).

139

Ņemot vērā visus iepriekš minētos konstatējumus un apstākļus, kā arī neapstrīdēto atbildību pastiprinošo apstākli par attiecīgās rīcības ilgumu un atbildību mīkstinošo apstākli (kurš tāpat nav apstrīdēts) – par laiku, kas pagājis kopš attiecīgās rīcības, ir jāuzskata, ka EU‑OSHA noteiktais divu gadu izslēgšanas līdzeklis, kas ir mazāks par attiecīgajos Finanšu regulas noteikumos paredzēto maksimālo trīs gadu laikposmu, ir uzskatāms par samērīgu sankciju, lai novērstu to, ka neuzticami subjekti var noslēgt Savienības publiskā iepirkuma līgumus, un lai aizsargātu Savienības finanses.

140

Tādējādi trešais pamats ir jānoraida.

Par ceturto pamatu – informācijas par izslēgšanu publicēšanu

141

Prasītāja apgalvo, ka, nolemjot publicēt informāciju par izslēgšanas sankciju, EU‑OSHA nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi samērīguma principu.

142

Pirmkārt, informācijas par izslēgšanu publicēšanas pamatojums esot balstīts uz stereotipiem un tādējādi neatbilstot Finanšu regulas noteikumiem, kuri prasa pamatojumu attiecībā uz publicēšanas nepieciešamību konkrētās lietas apstākļos un publicēšanas atturošo iedarbību.

143

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka šajā lietā izlemtā publikācija ir acīmredzami nepamatota, ņemot vērā Finanšu regulas 140. pantā noteiktos kritērijus, kas paredz publicēšanu tad, ja nepieciešams pastiprināt izslēgšanas preventīvo iedarbību, un izslēdz publicēšanas iespēju gadījumā, ja attiecīgajam saimnieciskās darbības subjektam tiktu nodarīts nesamērīgi zaudējumi. Šajā ziņā tā uzsver, ka Savienības finanšu interesēm nav nodarīts tiešs kaitējums, ka pastāv daudzi izslēgšanas gadījumi, kas ir daudz nosodāmāki nekā tas, kas pamatojis tās izslēgšanu, ka strīdīgajam nodarījumam ir ierobežots teritoriālais tvērums, ka noteiktie korektīvie pasākumi ir atbilstoši, ka rīcība tika izbeigta pirms vairāk nekā pieciem gadiem un ka pastāv īpaši zems risks, ka tā atkārtos strīdīgo rīcību, it īpaši ņemot vērā Spānijas tiesību aktu grozījumus un to, ka par minēto rīcību atbildīgās partneres amata pilnvaras ir izbeigtas. Turklāt prasītāja apstrīd EU‑OSHA neierobežoto rīcības brīvību publicēšanas jautājumā, ņemot vērā nepieciešamību ievērot Finanšu regulas 140. pantā skaidri noteiktos ierobežojumus.

144

Treškārt, publicēšana esot pilnīgi nesamērīga, ņemot vērā viena vienīga atbildību pastiprinoša apstākļa esamību un neatgriezenisko kaitējumu, ko publiskošana radījusi prasītājas, kā arī visu to vienību reputācijai, kas darbojas ar grupas preču zīmi. Prasītāja piebilst, ka tas, ka CNMC lēmums publicēts tās interneta vietnē un Spānijas presē, apstiprinot apstrīdētā lēmuma publicēšanas nelietderīgo raksturu.

145

Jāprecizē, ka šajā lietā piemērojamā tiesību norma, ņemot vērā apstrīdētā lēmuma publicēšanas datumu, ir Finanšu regulas 140. pants, kas ir līdzīgs iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 16. punktam un ir formulēts šādi:

146

Šajā gadījumā EU‑OSHA apstrīdētā lēmuma 4. pantā nolēma publicēt informāciju par prasītājai piemēroto izslēgšanu Komisijas interneta vietnē uz visu šīs izslēgšanas laikposmu. Tā uzskatīja, ka prasītājas rīcība, kuras dēļ tā tika izslēgta, bija “īpaši kaitējoša un nosodāma”, jo tā “pierāda būtisku tirgus darbību regulējošo noteikumu pārkāpumu sakarā ar intensīvu un turpinātu dalību koluzīvajās darbībās ar mērķi ierobežot un izkropļot konkurenci”. Turklāt tā norādīja, ka publicējusi informāciju par izslēgšanu, lai pastiprinātu tās preventīvo iedarbību (apstrīdētā lēmuma 119.–121. apsvērums).

147

Vispirms ir jāuzskata, ka lēmuma publicēt informāciju par prasītājas izslēgšanu pamatojums ir pietiekams.

148

Apstrīdētā lēmuma 119.–121. apsvērumā skaidri un nepārprotami ir norādīta EU‑OSHA argumentācija, kas balstīta uz prasītājas rīcības smagumu un sasniedzamo mērķi – pastiprināt izslēgšanas preventīvo iedarbību (skat. šā sprieduma 146. punktu), kas tādējādi saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ļauj prasītājai uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un Vispārējai tiesai veikt pārbaudi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c., C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 88. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, ņemot vērā precizējumu par prasītājas rīcības īpašo smagumu, kas ir jālasa tostarp apstrīdētā lēmuma 40.–44. apsvēruma gaismā, kuros ir precizēta šajā lietā aplūkotā nodarījuma kvalifikācija – smags pārkāpums saistībā ar profesionālo darbību, nevar uzskatīt, ka šāds pamatojums ir balstīts uz stereotipiem. Tas pats attiecas uz norādi, nesniedzot citus precizējumus, par nepieciešamību pastiprināt izslēgšanas preventīvo iedarbību, jo šī nepieciešamība ir raksturīga izdarītā pārkāpuma īpašajam smagumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 160. punkts).

149

Attiecībā uz publicēšanas pamatotību vispirms ir jāprecizē, ka smaga pārkāpuma saistībā ar profesionālo darbību gadījumā izslēgšana un informācijas par to publicēšana ir viena otru papildinošas, jo tās in fine ir vērstas uz vienu un to pašu mērķi – panākt, ka visas ieinteresētās personas atsakās no iespējamas noteikumu pārkāpšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 152. un 171. punkts). Kā izslēgšanas sankcijas papildinājums ir jāuzskata, ka saskaņā ar judikatūru par sankciju tiesiskuma pārbaudi publicēšanas samērīguma pārbaude nevar tikt ierobežota, bet gan ir jāveic padziļināti gan attiecībā uz tiesību jautājumiem, gan faktiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 9. jūnijs, DI/ECB, T‑514/19, EU:T:2021:332, 197. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī šā sprieduma 128. punktu).

150

Tomēr izslēgšana un publicēšana nav līdzvērtīgas pēc to sekām, jo izslēgšanai būtībā ir sodošs raksturs, bet publicēšanai ir preventīvs un atturošs raksturs. No tā izriet, ka attiecībā uz lēmumu par publicēšanu ir jāveic īpaša samērīguma analīze, pat ja nodarījumi, kas ir publicēšanas pasākuma un izslēgšanas sankcijas pamatā, var būt tie paši un tikt izpētīti vienlaikus un ja to samērīguma kritēriji daļēji ir kopīgi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 21. decembris, Vialto Consulting/Komisija, T‑537/18, nav publicēts, EU:T:2022:852, 171. un 173. punkts).

151

Šajā lietā, pirmkārt, attiecībā uz nepieciešamību pastiprināt izslēgšanas preventīvo iedarbību ir jāatgādina, ka šāda nepieciešamība ir raksturīga attiecīgās rīcības smagumam (skat. šā sprieduma 148. punktu). Kā izriet no izslēgšanas samērīguma pārbaudes, prasītāja šajā tiesvedībā neapstrīd ne CNMC sodītā pārkāpuma izdarīšanu, ne pierādījumus par šim pārkāpumam raksturīgo smagumu (skat. šā sprieduma 130. punktu; skat. arī šā sprieduma 49. punktu), ko neliek apšaubīt nosodāmāku izslēgšanas gadījumu esamība. Turklāt no prasītājas noteikto korektīvo pasākumu analīzes izriet, ka, lai gan tie ir atbilstoši, tie neļauj secināt prasītājas atgūto uzticamību (skat. šā sprieduma 113. un 138. punktu), un šo uzticamību arī nevar secināt tikai no laika, kas pagājis kopš pārkāpuma izbeigšanas. Turklāt ne strīdīgo nodarījumu apgalvotais ierobežotais teritoriālais tvērums, ne tas, ka Savienības finanšu interesēm kaitējums nav nodarīts tieši, ne apgalvotais Spānijas tiesību aktu grozījums, ar kuru esot likvidēts publiskā iepirkuma līguma veids, ko skārusi attiecīgā rīcība, nav noteicoši, lai izvērtētu nepieciešamību pastiprināt izslēgšanas preventīvo iedarbību Finanšu regulas 140. panta 1. punkta izpratnē, jo preventīvais mērķis ir novērst attiecīgās rīcības atkārtošanos attiecīgās personas vai subjekta turpmākajās attiecībās ar Savienības iestādēm un struktūrām. Attiecībā uz apgalvoto īpaši zemo risku, ka prasītāja atkārtos attiecīgo rīcību, papildus tam, ka prasītāja to pamato tikai ar Spānijas tiesību aktu grozījumiem un korektīvo pasākumu, ko veido par attiecīgo rīcību atbildīgās partneres amata pilnvaru izbeigšana (abi šie argumenti iepriekš noraidīti), ir jāatgādina, ka prevencija attiecas ne tikai uz attiecīgo uzņēmumu, bet arī uz trešām personām (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 29. novembris, Union Pigments/Komisija, T‑62/02, EU:T:2005:430, 174. punkts). No tā izriet, ka EU‑OSHA nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka bija nepieciešams pastiprināt izslēgšanas preventīvo iedarbību, publicējot par to informāciju.

152

Otrkārt, attiecībā uz prasītājas reputācijas aizskārumu ir jāuzskata, ka šāds aizskārums ir raksturīgs informācijas par izslēgšanu publicēšanai un šajā gadījumā nav nesamērīgs zaudējums Finanšu regulas 140. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

153

Proti, pirms publicēšanas CNMC lēmums bija pieejams tās interneta vietnē, un Spānijas prese par šo lēmumu ziņoja. Turklāt publicēšanas, par ko izlēma EU‑OSHA, ietekmi ierobežos Finanšu regulas 140. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētā norāde par to, ka CNMC lēmums nav galīgs, šajā gadījumā ņemot vērā par šo lēmumu celto prasību Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa), un par šīs tiesas noteikto apturēšanu. Šāda publicitāte par to, ka CNMC lēmums nav galīgs, kas pārsniedz valsts tiesisko regulējumu, pat varētu mazināt sekas, ko radīja CNMC lēmuma publicēšana tās tīmekļa vietnē un tā reproducēšana Spānijas presē.

154

No tā izriet, ka ceturtais pamats ir jānoraida.

155

Tāpat tas būtu gadījumā, ja, kā to tiesas sēdē lūdza prasītāja, Vispārējā tiesa īstenotu neierobežoto kompetenci lemt par šo pamatu. Nepastāvot vajadzībai lemt par šīs prasības pieņemamību un iespēju Vispārējai tiesai aizstāt EU‑OSHA vērtējumu ar savu vērtējumu attiecībā uz informācijas par izslēgšanu publicēšanu saskaņā ar Finanšu regulas 143. panta 9. punktu, ir jāuzskata, ka, tā kā prasītāja nav iesniegusi papildu pierādījumus sava lūguma pamatojumam un ņemot vērā iepriekš izvērtētos elementus, informācijas par prasītājas izslēgšanu publicēšana ir pamatota.

Par piekto pamatu, kas attiecas uz to, ka nav izvērtēta finansiālas sankcijas piemērošana kā alternatīva izslēgšanai

156

Pakārtoti prasītāja pārmet, pirmkārt, ka EU‑OSHA nav novērtējusi finansiālas sankcijas piemērošanu kā alternatīvu izslēgšanas lēmumam saskaņā ar iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 13. punkta a) apakšpunktu, kurš esot piemērojams šajā lietā. Prasītāja no tā replikas rakstā secina, ka apstrīdētajā lēmumā šajā ziņā acīmredzami nav norādīts pamatojums.

157

Otrkārt, gadījumā, ja Vispārējā tiesa neņemtu vērā šo iebildumu, prasītāja lūdz, lai tā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, aizstātu izslēgšanas sankciju ar saprātīgu finansiālu sankciju, ņemot vērā lietas apstākļus, kas būtu robežās no 2 % līdz 10 % no iepirkuma līguma vērtības. Tā uzsver šīs prasības pieņemamību, ko šajā gadījumā pamatojot īpašais arguments par labvēlīgākas tiesību normas sankciju jomā piemērošanu.

158

Vispirms ir jāprecizē, ka, ņemot vērā, ka noraidīts pirmais, otrais, trešais un ceturtais pamats, šis pakārtoti izvirzītais pamats ir jāizvērtē gadījumā, ja tiktu noraidīti pārējie pamati, ar kuriem apstrīdēts izslēgšanas sods.

159

Ir jānorāda, ka šajā lietā ir piemērojama iepriekšējā Finanšu regula, ko turklāt lietas dalībnieki nav apstrīdējuši.

160

Tikai šajā tiesību normā ir paredzēta iespēja atbildīgajam kredītrīkotājam aizstāt izslēgšanas sankciju ar finansiālu sankciju, ja izslēgšana būtu nesamērīga jebkuram saimnieciskās darbības subjektam, piemēram, prasītājai, savukārt Finanšu regulas 138. panta 1. punktā šāda aizstāšana ir atļauta tikai dažiem saimnieciskās darbības subjektiem – “saņēmēj[iem], ar kur[iem] ir noslēgtas juridiskas saistības”. Tādējādi saskaņā ar judikatūru, ņemot vērā izmaiņas tiesiskajā regulējumā saistībā ar administratīvajiem sodiem, kuras izraisīja to, ka noteikti jaunā regulējuma aspekti ir mazāk bargi, taču citos aspektos bargāki nekā iepriekšējie, ir jāpiemēro labvēlīgāks tiesiskais regulējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 27. jūnijs, NC/Komisija, T‑151/16, EU:T:2017:437, 55. punkts un tajā minētā judikatūra), proti, šajā gadījumā – iepriekšējā Finanšu regula.

161

Atbilstoši iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 13. punkta a) apakšpunktam:

162

Pirmām kārtām, no šīs tiesību normas formulējuma, kurā ir paredzēta aizstāšanas iespēja, var secināt, ka EU‑OSHA šajā gadījumā nebija pienākuma pārbaudīt iespēju izslēgšanas sankciju aizstāt ar finansiālu sankciju. Tas tā ir vēl jo vairāk tāpēc, ka no iepriekš minētā izriet, ka EU‑OSHA ir pamatoti uzskatījusi, ka izslēgšana nav nesamērīga sankcija. Tātad tai šajā ziņā nevar pārmest pamatojuma nesniegšanu.

163

Otrām kārtām, attiecībā uz Vispārējai tiesai adresēto lūgumu pašai veikt šo aizstāšanu, īstenojot neierobežoto kompetenci, ir jākonstatē, ka tas ir jānoraida kā nepamatots, un nav jālemj par tā pieņemamību, ko apstrīdējusi EU‑OSHA. Proti, prasītāja vienīgi atsaucas uz iepriekšējās Finanšu regulas 106. panta 13. punkta a) apakšpunkta piemērošanu, bet nenorāda iemeslus, kuru dēļ šajā lietā izslēgšanas sankcija būtu jāaizstāj ar finansiālu sankciju. Turklāt un katrā ziņā no trešā pamata vērtējuma izriet, ka šajā lietā piemērotā izslēgšanas sankcija ir atbilstoša un tādēļ nav jāaizstāj ar finansiālu sankciju.

164

Tādējādi piektais pamats ir jānoraida.

165

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šī prasība ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

166

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību, saskaņā ar EU‑OSHA prasījumiem.

1)

Prasību noraidīt.

2)

VC atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tai skaitā tos, kas ir saistīti ar pagaidu noregulējuma tiesvedību.