–

ZH un KN vārdā – L. Marczingós, ügyvéd,

–

AxFina Hungary Zrt. vārdā – G. Stanka, ügyvéd,

–

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un K. Szíjjártó, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – P. Kienapfel un Zs. Teleki, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 1. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp ZH un KN (turpmāk tekstā kopā – “abi patērētāji”), no vienas puses, un AxFina Hungary Zrt. (turpmāk tekstā – “AxFina”), no otras puses, par tiesiskajām sekām, kādas rodas, atceļot noteikumu par valūtas maiņas kursa risku, kas ietverts starp AxFina un ZH noslēgtajā līzinga līgumā, kurš izteikts ārvalsts valūtā (turpmāk tekstā – “noteikums par valūtas maiņas kursa risku”).

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

3

Direktīvas 93/13 divdesmit pirmajā un divdesmit ceturtajā apsvērumā teikts:

4

Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu:

5

Minētās direktīvas 6. panta 1. punktā noteikts:

6

Šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkts formulēts šādi:

Ungārijas tiesības

Vecais Civilkodekss

7

Polgári Törvénykönyvről szóló 1959. évi IV. törvény (1959. gada Likums Nr. IV, ar ko izveido Civilkodeksu), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “vecais Civilkodekss”), 209./A pantā paredzēts, ka negodīgi noteikumi, kuri patērētāju līgumos iekļauti kā vispārīgi nosacījumi vai kurus pārdevējs vai piegādātājs sagatavojis vienpusēji, iepriekš un bez individuālas apspriešanās, nav spēkā. Atbilstoši 209./A pantam uz spēkā neesamību var atsaukties tikai patērētāja interesēs.

8

Saskaņā ar vecā Civilkodeksa 237. panta 1. punktu līguma spēkā neesamības gadījumā jāatgriežas pie situācijas, kāda bijusi pirms šā līguma noslēgšanas.

9

Šā kodeksa 237. panta 2. punktā noteikts:

10

No minētā kodeksa 361. panta 1. punkta izriet, ka jebkurai personai, kas guvusi mantisku labumu, kaitējot citai personai, šis labums ir jāatmaksā.

11

Saskaņā ar tā paša kodeksa 363. pantu “noteikumi par īpašumtiesību bez dokumentiem esamību [..] ir piemērojami ar iedzīvošanos saistīto mantisko labumu restitūcijai; persona, kurai ir pienākums veikt atmaksu, var prasīt, lai tiktu atlīdzināti nepieciešamie izdevumi, kas radušies saistībā ar lietu”.

Likums DH1

12

Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. törvény (2014. gada Likums Nr. XXXVIII par dažu ar Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumu saistītu jautājumu noregulēšanu, lai vienveidīgi interpretētu civiltiesību normas attiecībā uz kredītlīgumiem, ko kredītiestādes noslēgušas ar patērētājiem), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums DH1”), 3. panta 1. un 2. punktā paredzēts:

Likums DH2

13

Kúriának a pénzügyi intézmények fogyasztói kölcsönszerződéseire vonatkozó jogegységi határozatával kapcsolatos egyes kérdések rendezéséről szóló 2014. évi XXXVIII. törvényben rögzített elszámolás szabályairól és egyes egyéb rendelkezésekről szóló 2014. évi XL. törvény (2014. gada Likums Nr. XL par noteikumiem, ar ko tiek regulēti norēķini, kuri minēti 2014. gada Likumā Nr. XXXVIII, ar ko tiek regulēti atsevišķi jautājumi saistībā ar Kúria (Augstākā tiesa) nolēmumu par tiesību vienveidīgu interpretāciju attiecībā uz aizdevuma līgumiem, kurus kredītiestādes noslēgušas ar patērētājiem), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums DH2”), 3. panta 1. punktā noteikts:

14

Likuma DH2 37. panta 1. punktā paredzēts:

Likums DH7

15

Egyes fogyasztói kölcsönszerződésekből eredő követelések forintra átváltásával kapcsolatos kérdések rendezéséről szóló 2015. évi CXLV. törvény (2015. gada Likums Nr. CXLV par atsevišķiem jautājumiem saistībā ar prasījumu, kas izriet no noteiktiem aizdevuma līgumiem ar patērētājiem, konvertēšanu forintos), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Likums DH7”), 3. pantā paredzēts:

16

Likuma DH7 9. panta 1. punktā noteikts:

17

Šā likuma 12. panta 1. punktā noteikts:

18

Minētā likuma 15. panta 1. punktā noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

19

2007. gada 21. jūnijā ZH nolūkā iegādāties mehānisko transportlīdzekli ar AxFina noslēdza līzinga līgumu, kas izteikts ārvalsts valūtā, proti, Šveices frankos (CHF), savukārt KN uzņēmās solidāru galvojumu par ZH līgumsaistību izpildi. Puses vienojās, ka pamatlietā aplūkotais kredīts jāatmaksā 120 fiksētos mēneša maksājumos Ungārijas forintos (HUF). Šajā līgumā turklāt bija ietverts noteikums par valūtas maiņas kursa risku, saskaņā ar kuru šīs ārvalsts valūtas maiņas kursa izmaiņas tiek aprēķinātas atbilstoši minētajam līgumam un rezultātā risks, kas saistīts ar šīs ārvalsts valūtas vērtības pieaugumu attiecībā pret Ungārijas forintu, pilnībā jāuzņemas abiem patērētājiem.

20

2013. gada 7. maijā AxFina izbeidza pamatlietā aplūkoto līzinga līgumu ar tūlītēju iedarbību uz abiem patērētājiem attiecināmu maksājumu kavējumu dēļ, un tādējādi viss Ungārijas forintos aprēķinātais un no šā līguma izrietošais parāds kļuva atmaksājams vienā reizē. No šā parāda AxFina citastarp atskaitīja summu, kas izriet no Likuma DH2 3. panta 1. punktā paredzētā aprēķina, kā pārmaksāto summu, kas attiecināma uz Likuma DH1 3. panta 1. punktā minēto valūtas maiņas kursa starpību, kā arī summu, kas iegūta no attiecīgā transportlīdzekļa pārdošanas.

21

AxFina cēla prasību, lūdzot, lai gadījumā, ja tiktu konstatēts noteikuma par valūtas maiņas kursa risku negodīgums un līdz ar to minētā līguma spēkā neesamība, šis līgums tiktu atzīts par retroaktīvi spēkā esošu no tā noslēgšanas dienas un abiem patērētājiem tiktu piespriests solidāri samaksāt summu 1 637 682 HUF (aptuveni 4000 EUR) kā pamatsummu un nokavējuma procentus. No šīs summas 972 960 HUF (aptuveni 2250 EUR) esot jāmaksā par valūtas maiņas kursa risku.

22

Savā spriedumā pirmās instances tiesa, vienlaikus konstatējot pamatlietā aplūkotā līzinga līguma spēkā neesamību noteikuma par valūtas maiņas kursa risku negodīguma dēļ, nosprieda, ka abiem patērētājiem šis risks tomēr ir jāuzņemas ierobežotā apmērā. Šajā nolūkā tā samazināja AxFina prasījumu, kas bija balstīts uz šo, tās par spēkā esošu atzīto līgumu, par summu, ko ZH bija zaudējis salīdzinājumā ar situāciju, kurā minētais līgums būtu bijis izteikts Ungārijas forintos.

23

Tiesa, kas izskatīja abu patērētāju iesniegto apelācijas sūdzību par šo spriedumu, to atstāja negrozītu. Tā uzskata, ka minētajā spriedumā rastais risinājums ļāva novērst šo patērētāju interešu aizskārumu, ko bija radījis noteikums par valūtas maiņas kursa risku. Turklāt minētajā līgumā paredzēto pakalpojumu neatgriezeniskums esot izslēdzis tādas situācijas atjaunošanu, kādā minētie patērētāji būtu bijuši, ja nebūtu noteikuma par valūtas maiņas kursa risku.

24

Tie paši patērētāji apelācijas instancē pieņemto nolēmumu pārsūdzēja Kúria (Augstākā tiesa, Ungārija), kas ir iesniedzējtiesa. Šajā ziņā viņi citastarp lūdz, lai tiktu pieņemts nolēmums, ar kuru tiek noraidīta AxFina celtā sākotnējā prasība, šajā ziņā apgalvojot, ka risinājuma – kas izpaužas kā tādas situācijas atjaunošana, kādā viņi būtu bijuši, ja nebūtu noteikuma par valūtas maiņas kursa risku, – izslēgšana ir pretrunā Savienības tiesībām un ka tiesai turklāt nav tiesību grozīt šā negodīgā noteikuma saturu.

25

Iesniedzējtiesa atgādina, ka tādējādi tai ir jālemj par to, kā ir jāizvērtē ārvalstu valūtā izteikts līzinga līgums, ja šajā līgumā ietverts noteikums, saskaņā ar kuru valūtas maiņas risku pilnībā uzņemas attiecīgais patērētājs, tiek atzīts par netaisnīgu, pamatojoties uz to, ka patērētājam nav sniegta pietiekama informācija par šā riska būtību un ka šā noteikuma, kas nosaka šā līguma galveno priekšmetu, atcelšana izraisītu līguma spēkā neesamību kopumā.

26

Šajā ziņā iesniedzējtiesa, pirmām kārtām, paskaidro, ka Ungārijas tiesībās visa līguma spēkā neesamības tiesiskās sekas ir reglamentētas vecā Civilkodeksa 237. panta 1. un 2. punktā. Saskaņā ar šo tiesību normu spēkā neesamības galvenās “un līdzvērtīgas” tiesiskās sekas esot sākotnējās situācijas atjaunošana vai, ja spēkā neesamības iemeslu var novērst, konstatējums, ka attiecīgais līgums ir spēkā ex tunc, un šī spēkā esamība var tikt atzīta citastarp tad, ja nav iespējams atjaunot situāciju, kāda bijusi pirms šā līguma noslēgšanas. Ja arī šāda spēkā esamības atzīšana nav iespējama, tiesa, kurā celta prasība, minēto līgumu atzīst par spēkā esošu līdz brīdim, kad tā pieņems nolēmumu, un uzdod atmaksāt atlīdzību par pakalpojuma vērtību, kas, iespējams, ir palikusi neatlīdzināta.

27

It īpaši attiecībā uz līgumiem, kas ietilpst likumu DH1 un DH2 piemērošanas jomā, kā pamatlietā aplūkotais līzinga līgums, Likuma DH2 37. panta 1. punkts esot pamats uzskatīt, ka šāda līguma spēkā neesamības sekas ir līguma atzīšana par spēkā neesošu vai konstatējums, ka tas rada sekas līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par spēkā neesamību, un tādējādi ir izslēgta sākotnējās situācijas atjaunošana. Tāpat Ungārijas doktrīnā un judikatūrā tiekot uzskatīts, ka, ņemot vērā kredītlīgumu un līzinga līgumu raksturu, šādu līgumu spēkā neesamības gadījumā atjaunot sākotnējo situāciju nav iespējams.

28

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzskata, ka, lai gan Tiesa vairākkārt un it īpaši 2023. gada 27. aprīļa spriedumā AxFina Hungary (C‑705/21, EU:C:2023:352) un 2023. gada 15. jūnija spriedumā Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas) (C‑520/21, EU:C:2023:478), ir lēmusi par tiesiskajām sekām, ņemot vērā Direktīvu 93/13, kad noteikums, kura atcelšana izraisa attiecīgā līguma spēkā neesamību, ir negodīgs, judikatūra, kas izriet no šiem spriedumiem, neattiecas uz visiem interpretācijas jautājumiem, kuriem ir nozīme saistībā ar Ungārijas tiesisko regulējumu un praksi, un to nevar visos gadījumos saskaņot ar tiem.

29

Šajā gadījumā likumu DH1 un DH2 piemērošanas rezultātā saskaņā ar pamatlietā aplūkoto līzinga līgumu sniedzamā pakalpojuma vērtība vienmēr var tikt aprēķināta vai nu Šveices frankos, vai Ungārijas forintos, pat ja noteikums par valūtas maiņas kursa risku ir “neefektīvs”, kas ļautu šim līgumam turpināt radīt sekas. Vispārīgāk runājot, Ungārijas tiesībās līguma spēkā neesamība ne vienmēr izraisītu tā spēkā neesamību no noslēgšanas brīža, līdz ar to uzskatīt “restitutio in integrum” par vienīgajām iespējamām tiesiskajām sekām šādai spēkā neesamībai no noslēgšanas brīža būtu loģiski nepareizs secinājums.

30

Iesniedzējtiesa šajā ziņā uzsver – nešķiet, ka Direktīva 93/13, ar kuru šajā jomā esot veikta tikai minimāla saskaņošana, regulētu jautājumu par to, kādas tiesiskās sekas rodas līguma spēkā neesamības gadījumā. Līdz ar to šo seku noteikšana ietilpstot dalībvalstu procesuālajā autonomijā – ar nosacījumu, ka valsts tiesai ir pienākums raudzīties, lai attiecīgais patērētājs galu galā nonāktu situācijā, kādā viņš būtu, ja par negodīgu atzītais noteikums nekad nebūtu pastāvējis.

31

Tādējādi iesniedzējtiesa jautā, vai nav jāuzskata, ka līgums Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta izpratnē “var pastāvēt” bez negodīgajiem noteikumiem, ja gadījumā, kad šis līgums nav spēkā kopumā pēc tam, kad ir atcelts kāds no tā noteikumiem, kas atzīts par negodīgu, valsts tiesa, piemērojot valsts tiesību aktus, minēto līgumu var atzīt par retroaktīvi spēkā esošu no līguma noslēgšanas datuma tādējādi, ka tajā ietvertais negodīgais noteikums attiecīgajam patērētājam neuzliek nekādus pienākumus, savukārt pārējie šā līguma noteikumi, kas nav negodīgi, turpina pusēm būt saistoši tādā pašā veidā.

32

Šāds risinājums nenozīmētu saskaņā ar judikatūru aizliegtus līguma grozījumus, ciktāl noteikums par maiņas kursa risku tiktu atcelts un pamatlietā aplūkotais līzinga līgums varētu turpināt pastāvēt bez šā noteikuma. Šā līguma būtība arī neesot mainījusies, jo maksājumi, kas veikti, pamatojoties uz ārvalsts valūtu, kurā aizdevums ir izteikts, paliekot spēkā tādēļ, ka turpmāk valūtas maiņas risku uzņemas kredītiestāde.

33

Turklāt tiktu nodrošināta preventīvā ietekme, kas saistīta ar vienkāršu negodīga noteikuma atcelšanu, ievērojot sodu samērīguma principu, proti, attiecīgajam aizdevumam tiktu saglabāta procentu likme, kas pielāgota noteiktajai ārvalstu valūtai un ir izdevīga attiecīgajam patērētājam, bet to nekompensētu ar “maksu”, kas saistīta ar valūtas maiņas risku, ko uzņemas šis patērētājs, un kredītiestādei tad būtu pienākums atmaksāt patērētājam summas, kas saņemtas saskaņā ar noteikumu par valūtas maiņas risku.

34

Ja iesniedzējtiesas piedāvātā interpretācija nebūtu saderīga ar Savienības tiesībām, tā lūdz Tiesu sniegt norādes par to, kādus juridiskus secinājumus tā varētu tieši no šīm tiesībām izdarīt spēkā neesoša līguma gadījumā, ja tā uzskata, ka šādā situācijā tai valsts tiesības jāinterpretē contra legem.

35

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka pamatlietā aplūkotais līzinga līgums ietilpst arī Likuma DH7 piemērošanas jomā. Saskaņā ar šo likumu prasījumi, kas izriet no šā līguma, nākotnē būtu jāpārvērš par Ungārijas forintos izteiktiem prasījumiem pēc Ungārijas Valsts bankas 2015. gada 19. augustā noteiktā valūtas maiņas kursa konkrētajai ārvalsts valūtai. Šajā ziņā no Likuma DH7 noteikumiem un pamatojuma izklāsta neizrietot, ka tā mērķis ir novērst jebkādu spēkā neesamību, jo likumdevējs, gluži pretēji, ir vēlējies attiecīgos patērētājus vispārīgi atbrīvot no pienākuma nākotnē uzņemties valūtas maiņas risku saistībā ar lielu skaitu spēkā esošu līgumu.

36

Tomēr šī tiesa sliecas uzskatīt, ka, lai gan uz līguma noteikumiem, kas ietver tādas imperatīvas tiesību normas kā Likumā DH7 paredzētās, neattiecas Direktīvas 93/13 noteikumi, šis likums tomēr ir pretrunā šai direktīvai, jo tā rezultātā attiecīgajam patērētājam tiek uzlikts noteikta apjoma valūtas maiņas risks, lai gan šis patērētājs no tā būtu pilnībā jāatbrīvo, un tādējādi minētais likums būtu jāatstāj nepiemērots.

37

Šādos apstākļos Kúria (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un trešo jautājumu

38

Pirmais un trešais jautājums ir par to, kā Direktīvas 93/13 1. panta 2. punktā, 6. panta 1. punktā un 7. panta 1. punktā ir reglamentēti noteikumi, saskaņā ar kuriem ir jāizvērtē iespēja atstāt spēkā ārvalsts valūtā izteiktu līzinga līgumu, no kura kā negodīgs ir izslēgts noteikums, ar ko attiecīgajam patērētājam ir pilnībā uzlikts ar šo valūtu saistītais valūtas maiņas risks.

39

Vispirms jāprecizē – tā kā šie jautājumi attiecas uz līgumu, kurā ir ietverts noteikums, kas atzīts par negodīgu saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu, tie noteikti nozīmē, ka šis noteikums ietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un tātad nav no tās izslēgts, piemērojot tās 1. panta 2. punktu, atbilstoši kuram no šīs jomas ir izslēgti citastarp līguma noteikumi, kas atspoguļo imperatīvas tiesību normas.

40

Šajā ziņā, lai gan iesniedzējtiesa pirmajā jautājumā atsaucas uz “dalībvalsts tiesībās ar imperatīvām normām noteiktu valūtas maiņas mehānismu”, nekas Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nenorāda, ka minētais noteikums, kas attiecas uz valūtas maiņas risku pašu par sevi, nevis uz valūtas maiņas kārtību, atspoguļotu šādu tiesību normu saturu, turklāt šī tiesa nenorāda iemeslus, kuru dēļ Tiesai tomēr būtu jāsniedz Direktīvas 93/13 1. panta 2. punkta interpretācija.

41

Šādos apstākļos jāuzskata, ka ar pirmo un trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar 7. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj uzskatīt, ka ārvalsts valūtā izteikts līzinga līgums, kas kļuvis spēkā neesošs pēc tam, kad no tā kā negodīgs ir svītrots viens no tā noteikumiem, ar kuru attiecīgajam patērētājam jāuzņemas ar šo ārvalsts valūtu saistītais valūtas maiņas risks, var “pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” pirmās no šīm tiesību normām izpratnē, ja uz šo līgumu attiecas valsts tiesību akti, kuros šādu līgumu spēkā neesamības tiesiskās sekas izpaužas kā šā patērētāja pilnīga atbrīvošana no konkrētā negodīgā noteikuma nelabvēlīgajām sekām, vienlaikus saglabājot pārējo attiecīgā līguma elementu spēkā esamību un saistošo raksturu. Noliedzošas atbildes gadījumā šī tiesa turklāt vēlas noskaidrot, kādi secinājumi tai būtu jāizdara no šā līguma spēkā neesamības, un precizē, ka tā uzskata, ka šādā gadījumā tai valsts tiesības jāinterpretē contra legem.

Par iespēju līgumam turpināt pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem

42

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ņemot vērā, ka patērētājs salīdzinājumā ar profesionāli ir nelabvēlīgākā situācijā, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta pirmajā teikuma daļā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši. Šī norma ir imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (spriedums, 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana), C‑582/21, EU:C:2024:282, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

43

Ņemot vērā plašas sabiedrības interešu, kuru labad tiek aizsargātas patērētāju tiesības, būtību un svarīgumu, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta kopsakarā ar divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos” (spriedums, 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana), C‑582/21, EU:C:2024:282, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajā nolūkā valsts tiesām negodīgi noteikumi ir jāatstāj bez piemērošanas, lai tie patērētājam neradītu saistošas sekas, ja vien patērētājs pret to neiebilst (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Raiffeisen Bank un BRD Groupe Société Générale, C‑698/18 un C‑699/18, EU:C:2020:537, 53. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

45

No tā izriet, ka līguma noteikums, kas atzīts par negodīgu, principā ir uzskatāms par tādu, kas nekad nav pastāvējis, un tādējādi tam nevar būt nekādas ietekmes attiecībā uz patērētāju. Līdz ar to tiesas konstatējuma par šāda noteikuma negodīgumu sekām principā būtu jābūt šā patērētāja tāda tiesiskā un faktiskā stāvokļa atjaunošanai, kāds tam būtu bijis, ja minētā noteikuma nebūtu bijis (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Valsts tiesas pienākums noraidīt negodīgu līguma noteikumu, ar kuru noteikts pienākums maksāt summas, kas izrādījušās nepamatotas, principā ietver atbilstošas ar atlīdzināšanu saistītas sekas attiecībā uz šīm summām, jo šādu seku neesamība varētu apdraudēt preventīvo iedarbību, kādu ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu – kopsakarā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu – ir paredzēts saistīt ar līgumā, kuru ar patērētāju noslēdzis pārdevējs vai piegādātājs, ietverto noteikumu negodīguma konstatējumu (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Turklāt, lai gan minētās direktīvas 6. panta 1. punkta pirmajā teikuma daļā ir precizēts, lai dalībvalstis paredzētu, ka negodīgi noteikumi “atbilstoši savas valsts tiesību aktiem” nav saistoši patērētājam, ar šo direktīvu patērētājiem garantētās aizsardzības valsts regulējums tomēr nedrīkst grozīt šīs aizsardzības apjomu un tātad būtību (spriedums, 2024. gada 12. decembris, Kutxabank, C‑300/23, EU:C:2024:1026, 160. punkts un tajā minētā judikatūra).

48

Tādējādi, lai gan dalībvalstīm, izmantojot savas valsts tiesības, ir jādefinē kārtība, kādā tiek konstatēts līgumā ietverta noteikuma negodīgums un materializējas šīs konstatācijas konkrētās juridiskās sekas, tomēr šādai konstatācijai ir jāļauj atjaunot juridisko un faktisko stāvokli, kāds patērētājam būtu bijis, ja šā negodīgā noteikuma nebūtu bijis, it īpaši, nosakot tiesības uz tāda labuma atmaksāšanu, kuru, pamatojoties uz šo negodīgo noteikumu, patērētājam par sliktu ir guvis pārdevējs vai piegādātājs (spriedums, 2024. gada 25. aprīlis, Caixabank (Noilguma termiņš), C‑484/21, EU:C:2024:360, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka attiecībā uz tādiem ārvalsts valūtā izteiktiem līzinga līgumiem, kuros ir ietverts negodīgs noteikums par maiņas kursa risku un kuri pēc šā noteikuma izslēgšanas ir zaudējuši spēku, kā tas ir pamatlietā, Ungārijas tiesībās ir paredzēts risinājums, ko veido “spēkā esamības atzīšana” vai “tā seku saglabāšanās līdz tiesas nolēmuma [par spēkā neesamību] pieņemšanas brīdim” atbilstoši Likuma DH2 37. panta 1. punktā izmantotajam formulējumam. Šajā ziņā Likuma DH1 3. pantā esot paredzēts valūtas maiņas mehānisms, lai nodrošinātu, ka pēc negodīgā noteikuma par maiņas kursa risku izslēgšanas vienmēr var tikt aprēķināta saskaņā ar attiecīgo līgumu sniedzamo pakalpojumu vērtība.

50

Šī tiesa norāda, ka tā balstās uz premisu, saskaņā ar kuru šāds risinājums atbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta pirmās teikuma daļas, kā tās interpretētas šā sprieduma 42.–48. punktā atgādinātajā judikatūrā, jo šis risinājums ļautu pilnībā atbrīvot attiecīgos patērētājus no viņu noslēgtajā līgumā ietvertā negodīgā noteikuma par valūtas maiņas kursa risku, vienlaikus paturot spēkā visus pārējos šā līguma noteikumus, un nodrošināt preventīvo iedarbību, kas saistīta ar negodīgā noteikuma izslēgšanu. Proti, pēc minētā risinājuma īstenošanas finansiālās sekas, ko radījis negodīgais noteikums, ciestu nevis patērētāji, bet gan attiecīgā kredītiestāde, lai gan šie patērētāji turpinātu gūt labumu no līgumā noteiktās labvēlīgās procentu likmes, kas saistīta ar ārvalsts valūtu, un pašu noteikumu grozīt nebūtu nepieciešams.

51

Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos nav elementu, kas varētu radīt šaubas par to, ka šāds rezultāts principā varētu nodrošināt, ka saskaņā ar šo tiesību normu šiem patērētājiem tiek atmaksātas summas, ko kredītiestāde ir nepamatoti saņēmusi, pamatojoties uz negodīgo noteikumu.

52

Ņemot to vērā, Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrajā teikuma daļā ir noteikts, ka pēc tam, kad ir izslēgti negodīgie līguma noteikumi, tas “pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”.

53

Šajā ziņā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrajā teikuma daļā tik tiešām nav noteikti kritēriji, kas reglamentētu iespēju turpināt līguma “pastāvēšanu bez negodīgajiem noteikumiem” šīs normas izpratnē, bet tos noteikt ir valsts tiesību sistēmas ziņā, ievērojot Savienības tiesības. Tādējādi principā, tieši ņemot vērā valsts tiesībās paredzētos kritērijus, konkrētajā situācijā ir jāizvērtē iespēja saglabāt līgumu, kura daži noteikumi ir atzīti par spēkā neesošiem (spriedums, 2019. gada 3. oktobris, Dzubiak, C‑260/18, EU:C:2019:819, 40. punkts).

54

Turklāt Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta mērķis ir atjaunot līdzsvaru starp līgumslēdzējām pusēm, principā saglabājot līguma spēkā esamību kopumā, nevis izbeigt visu to līgumu darbību, kuros ir ietverti negodīgi noteikumi (spriedums, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

55

Tomēr dalībvalstu rīcības brīvība, nosakot kritērijus, kuri reglamentē iespēju līgumam turpināt pastāvēt bez tā negodīgajiem noteikumiem, ir ierobežota.

56

Tādējādi, pirmkārt, no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrās teikuma daļas formulējuma izriet, ka attiecīgajam līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot tos, kas izriet no negodīgo noteikumu izslēgšanas, ja vien saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama, un tādējādi valsts tiesām ir vienīgi pienākums nepiemērot negodīgu līguma noteikumu, lai tas attiecīgajam patērētājam neradītu saistošas sekas, bet šīm tiesām nav tiesību koriģēt tā saturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 65. punkts).

57

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi – ja valsts tiesa varētu mainīt šādā līgumā ietvertu negodīgu noteikumu saturu, šāda iespēja varētu apdraudēt Direktīvas 93/13 7. pantā paredzētā mērķa īstenošanu ilgtermiņā. Proti, šādas tiesības varētu mazināt preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz pārdevējiem vai piegādātājiem rada vienkārša un tieša šādu negodīgu noteikumu nepiemērošana patērētājam, jo viņiem saglabātos vilinājums izmantot šādus noteikumus, apzinoties, ka, pat ja tie tiktu atzīti par spēkā neesošiem, līgumu vajadzības gadījumā tomēr varētu koriģēt valsts tiesa, tādējādi garantējot šo pārdevēju vai piegādātāju interešu ievērošanu (spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2019:250, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

58

Otrkārt, ja ir izpildīts šā sprieduma 56. punktā minētais nosacījums, iespēja, ka attiecīgo līgumu saskaņā ar valsts tiesību normām var atstāt spēkā bez tā negodīgajiem noteikumiem, ir jāpārbauda atbilstoši objektīvai pieejai (spriedums, 2023. gada 23. novembris, Provident Polska, C‑321/22, EU:C:2023:911, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi vienas līgumslēdzējas puses situācija nebūtu jāuzskata par noteicošo kritēriju, kas izšķir paša līguma turpmāko likteni (spriedums, 2012. gada 15. marts, Pereničová un Perenič, C‑453/10, EU:C:2012:144, 32. punkts).

59

Līdz ar to rodas jautājums, vai šā sprieduma 49. un 50. punktā minētais risinājums atbilst šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otrajai teikuma daļai, kā tā interpretēta šā sprieduma 53.–58. punktā atgādinātajā judikatūrā.

60

Iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka tas tā ir, jo šajā gadījumā negodīgais noteikums par maiņas kursa risku, pēc tās domām, vienkārši ir izslēgts no pamatlietā aplūkotā līzinga līguma, un līdz ar to šis noteikums vairs neparedz nekādu pienākumu abiem patērētājiem. Tādējādi šis līgums varētu “pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrās teikuma daļas izpratnē, izmantojot likumos DH1 un DH2 paredzēto konversijas mehānismu, un tādējādi šīs tiesību normas izpratnē “pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs”.

61

Tomēr šāda valsts tiesību pielāgošana pati par sevi nav pietiekama, lai varētu uzskatīt, ka līgums var “pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrās teikuma daļas izpratnē.

62

Šajā nolūkā ir jāpierāda, ka šāda attiecīgā līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama un ka tam nav nepieciešami citi grozījumi kā vien tie, kas izriet no šo noteikumu izslēgšanas, kā tas izriet no šā sprieduma 56. un 58. punktā minētās judikatūras, jo pretējā gadījumā šā līguma atstāšana spēkā būtu pretrunā minētajai tiesību normai.

63

Ja, kā tas ir šajā gadījumā, iesniedzējtiesa jau ir konstatējusi, ka noteikums par maiņas kursa risku izsaka pamatlietā aplūkotā līguma galveno priekšmetu un ka tā izslēgšana izraisītu šā līguma spēkā neesamību, līguma paturēšana spēkā nešķiet juridiski iespējama, taču tas jāizvērtē iesniedzējtiesai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. jūnijs, GT, C‑38/17, EU:C:2019:461, 43. punkts, un 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 52. punkts).

64

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesa nevar novērst līguma spēkā neesamību, kas izriet no tajā ietverta noteikuma negodīguma, atzīstot šo līgumu par spēkā esošu, kā arī vienlaikus mainot valūtu, kādā tas izteikts. Šāda tiesas iejaukšanās galu galā nozīmētu, ka tiek pārskatīts šā noteikuma saturs (spriedums, 2023. gada 27. aprīlis, AxFina Hungary, C‑705/21, EU:C:2023:352, 41. punkts).

65

Pretēji tam, ko ierosina iesniedzējtiesa, šo vērtējumu neliek apšaubīt papildu precizējumi, kuri apkopoti šā sprieduma 49. un 50. punktā un kurus tā ir sniegusi attiecībā uz līguma “atzīšanu par spēkā esošu”, ko tā ir paredzējusi darīt un par ko tā norāda, ka vajadzības gadījumā tā var aizstāt “tā seku saglabāšanos līdz tiesas nolēmuma [par spēkā neesamību] pieņemšanas brīdim”.

66

Proti, ņemot vērā, ka saskaņā ar šiem papildu precizējumiem šāda risinājuma sekas galu galā ir tādas, ka valūtas maiņas kursa risku un tā finansiālās sekas, kas sākotnēji bija jāuzņemas attiecīgajiem patērētājiem, piemērojot noteikumu par valūtas maiņas kursa risku, tagad uzņemas kredītiestāde, ir jākonstatē, ka tās noteikti nozīmē šā noteikuma grozīšanu.

67

No tā izriet – nevar uzskatīt, ka attiecīgais līgums var “pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrās teikuma daļas izpratnē.

68

Protams, Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam šādā situācijā nav pretrunā tas, ka valsts tiesa, piemērojot līgumtiesību principus, atceļ līgumā ietverto negodīgo noteikumu, aizstājot to ar dispozitīvu valsts tiesību normu vai normu, kas piemērojama minētā līguma pušu vienošanās gadījumā, situācijās, kurās šā negodīgā noteikuma atzīšanas par spēkā neesošu dēļ tiesai būtu jāatceļ minētais līgums kopumā, tādējādi patērētājam radot īpaši nelabvēlīgas sekas, to sodot (spriedums, 2019. gada 26. marts, Abanca Corporación Bancaria un Bankia, C‑70/17 un C‑179/17, EU:C:2019:250, 56., 59. un 64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

69

Šajā ziņā jāuzsver – lai novērtētu ietekmi uz patērētāja situāciju, ko rada līguma atzīšana par spēkā neesošu kopumā, kā tā aplūkota judikatūrā, noteicošā ir patērētāja šajā ziņā paustā griba (spriedums, 2022. gada 8. septembris, D.B.P. u.c. (Ārvalsts valūtā izteikts hipotekārais kredīts), no C‑80/21 līdz C‑82/21, EU:C:2022:646, 74. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

70

Šajā gadījumā un pat neatkarīgi no tā, vai pastāv dispozitīva Ungārijas tiesību norma vai norma, kura ir piemērojama attiecīgā līguma pušu vienošanās gadījumā, minētās judikatūras izpratnē, abi patērētāji gan iesniedzējtiesā, gan Tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos ir skaidri izteikuši savu vēlmi, lai pamatlietā aplūkotais līzinga līgums tiktu atcelts kopumā. Šādos apstākļos nosacījums, saskaņā ar kuru līguma atcelšana kopumā attiecīgajiem patērētājiem radītu īpaši nelabvēlīgas sekas, kas tiek prasītas, lai valsts tiesa varētu aizstāt atcelto negodīgo noteikumu ar dispozitīvu valsts tiesību normu vai normu, kura ir piemērojama šā līguma pušu vienošanās gadījumā, šajā gadījumā nešķiet izpildīts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, D.B.P. u.c. (Ārvalsts valūtā izteikts hipotekārais kredīts), no C‑80/21 līdz C‑82/21, EU:C:2022:646, 78. punkts).

71

Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktā nav liegts dalībvalstīm ar tiesību aktiem izbeigt negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, ko profesionāļi noslēdz ar patērētājiem, tādējādi saglabājot šo līgumu spēkā esamību, ar nosacījumu, ka valsts likumdevējs šajā kontekstā ievēro no minētās direktīvas 6. panta 1. punkta izrietošās prasības (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 40. un 42. punkts, kā arī 2021. gada 29. aprīlis, Bank BPH, C‑19/20, EU:C:2021:341, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Tomēr nešķiet, ka no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izrietētu, ka šajā gadījumā pastāv šādi tiesību akti attiecībā uz noteikumu par valūtas maiņas kursa risku, jo iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas vienīgi uz valsts tiesību aktiem, kuri attiecas uz noteikumiem par valūtas maiņas kursa starpību un kuru mērķis ir “atbrīvot patērētājus no valūtas kursa riska uzņemšanās nākotnē attiecībā uz lielu skaitu spēkā esošu līgumu”.

73

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka tādu tiesību aktu esamība, kuru mērķis ir novērst problēmas, kas saistītas ar noteikumiem par valūtas maiņas kursa starpību, neietekmē kontroli, kas, ņemot vērā Direktīvu 93/13, jāveic par citiem attiecīgo līgumu noteikumiem, piemēram, tiem, kas attiecas uz valūtas maiņas kursa risku (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 14. marts, Dunai, C‑118/17, EU:C:2019:207, 46. punkts, kā arī 2021. gada 2. septembris, OTP Jelzálogbank u.c., C‑932/19, EU:C:2021:673, 45. punkts).

Par sekām, kas izriet no tā, ka līgums nevar turpināt pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem

74

Attiecībā uz secinājumiem, kas izdarāmi no konstatējuma, ka līgums, kurā ir ietverts negodīgs noteikums, nevar pastāvēt bez šā noteikuma Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta otrās teikuma daļas izpratnē, jāatgādina, ka Direktīvā 93/13 nav skaidri reglamentētas sekas, ko rada starp profesionāli un patērētāju noslēgta līguma spēkā neesamība pēc tajā ietverto negodīgo noteikumu atcelšanas. Līdz ar to dalībvalstīm ir jānosaka, kādas sekas ir šādam konstatējumam, un tas jāsaprot tā, ka noteikumiem, kurus tā ievieš šajā ziņā, jābūt saderīgiem ar Savienības tiesību aktiem, un konkrētāk – ar šīs direktīvas mērķiem (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 64. punkts).

75

Tomēr šajā kontekstā Tiesa arī ir atgādinājusi preventīvo iedarbību, kas jāpanāk, vienkārši nepiemērojot patērētājam negodīgus noteikumus, un šai nepiemērošanai ir jārada patērētājam tiesības saņemt labumu, ko attiecīgais profesionālis ir nepamatoti guvis, pamatojoties uz šādiem noteikumiem. Tādējādi tā ir nospriedusi, ka, ciktāl šādu ar atlīdzināšanu saistītu seku neesamība varētu apdraudēt šo preventīvo iedarbību, ir jāatzīst līdzīgas ar atlīdzināšanu saistītas sekas, ja starp patērētāju un profesionāli noslēgta līguma noteikumu negodīgums izraisa ne tikai šo noteikumu spēkā neesamību, bet arī šā līguma spēkā neesamību kopumā (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 65. un 66. punkts).

76

No tā izriet, ka valsts noteikumu, kuros reglamentētas negodīgu noteikumu izraisītas hipotekārā aizdevuma līguma spēkā neesamības praktiskās sekas, saderība ar Savienības tiesību normām ir atkarīga no jautājuma, vai šie noteikumi, pirmkārt, dod iespēju atjaunot tiesisko un faktisko stāvokli, kādā attiecīgais patērētājs būtu, ja šā līguma nebūtu bijis, un, otrkārt, neapdraud ar Direktīvu 93/13 panākamo preventīvo iedarbību (spriedums, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 68. punkts).

77

Lai īstenotu šādu tiesiskās un faktiskās situācijas atjaunošanu attiecībā uz tādu līzinga līgumu kā pamatlietā aplūkotais, pirmām kārtām, patērētājiem ir jābūt tiesībām vismaz uz samaksāto mēneša maksājumu un saistībā ar šā līguma izpildi samaksāto izmaksu atmaksu, kā arī uz nokavējuma procentu samaksu pēc likumā noteiktās likmes, sākot no formālā paziņojuma dienas (šajā nozīmē attiecībā uz hipotekārā aizdevuma līgumu skat. spriedumu, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 74. punkts).

78

Tādējādi šajā gadījumā nepietiek ar to, ka abiem patērētājiem tiek atmaksātas tikai tās summas, ko attiecīgā kredītiestāde ir saņēmusi, pamatojoties uz noteikumu par valūtas maiņas kursa risku, kā to ierosina iesniedzējtiesa, jo, gluži pretēji, šiem patērētājiem ir jāsaņem visi saskaņā ar pamatlietā aplūkoto līzinga līgumu samaksātie mēneša maksājumi un izmaksas.

79

[Labots ar 2025. gada 8. jūlija rīkojumu] Otrām kārtām, runājot par attiecīgo profesionāli, proti, šajā gadījumā – kredītiestādi, tam nevar tikt piešķirtas tiesības prasīt no patērētājiem kompensāciju, kas pārsniedz to rīcībā nodotās preces atdošanu atpakaļ saistībā ar līzinga līguma izpildi vai atbilstošās vērtības atmaksu, kā arī attiecīgā gadījumā nokavējuma procentus. Proti, tas, ka šai kredītiestādei tiek piešķirtas šādas tiesības un līdz ar to tiesības saņemt atlīdzību par to, ka šie patērētāji šo preci lieto, varētu likvidēt preventīvo iedarbību, ko attiecībā uz pārdevējiem vai piegādātājiem rada šā līguma atcelšana (šajā nozīmē attiecībā uz hipotekārā aizdevuma līgumu skat. spriedumu, 2023. gada 15. jūnijs, Bank M. (Līguma spēkā neesamības sekas), C‑520/21, EU:C:2023:478, 76. un 78. punkts).

80

Šo interpretāciju neliek apšaubīt iesniedzējtiesas minētā nepieciešamība nodrošināt, lai “uzliktais sods [būtu] [..] samērīgs”. Tiesa, pirmkārt, ir nospriedusi, ka līguma ar noteikumu, kurš kvalificēts kā negodīgs, atzīšana par spēkā neesošu nevar būt Direktīvā 93/13 paredzēta sankcija (rīkojums, 2024. gada 30. maijs, Deutsche Bank Polska, C‑325/23, EU:C:2024:453, 74. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Otrkārt, lai gan mērķis atjaunot juridisko un faktisko situāciju, kādā attiecīgais patērētājs būtu bijis, ja viņa noslēgtajā līgumā nebūtu ietverts negodīgs noteikums, ir jāsasniedz, ievērojot samērīguma principu, šis princips var liegt nolemt šo līgumu atzīt par spēkā neesošu kopumā tikai tad, ja, atbilstoši objektīvai pieejai nosakot sekas, kādas saskaņā ar valsts tiesībām ir noteikuma negodīguma konstatējumam attiecībā uz līguma, kurā tas ietilpst, spēkā esamību, valsts tiesai ir atstāta zināma novērtējuma vai interpretācijas brīvība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 23. novembris, Provident Polska, C‑321/22, EU:C:2023:911, 85. un 86. punkts).

82

Taču tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, šādas novērtējuma brīvības esamība ir jāizslēdz, kā izriet no šā sprieduma 67. punkta.

83

Ciktāl iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā valsts tiesības, tai nav iespējams atjaunot juridisko un faktisko situāciju, kādā būtu bijuši attiecīgie patērētāji, ja līgums nebūtu noslēgts, jo pretējā gadījumā šīs tiesības tiktu interpretētas contra legem, jāatgādina, ka tad, ja Tiesas judikatūrā ir sniegta skaidra atbilde uz jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, valsts tiesai jādara viss nepieciešamais, lai šī interpretācija tiktu īstenota (spriedums, 2022. gada 10. marts, Grossmania, C‑177/20, EU:C:2022:175, 42. punkts).

84

Šajā gadījumā, runājot par direktīvas normām, tās tiešām pašas par sevi nevar radīt pienākumus privātpersonai un tāpēc uz tām nevar atsaukties attiecībā pret privātpersonu valsts tiesā (spriedums, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Šādos apstākļos princips atbilstīgi interpretēt valsts tiesības ir inherents līgumu sistēmai, jo tas ļauj valsts tiesām, īstenojot savu kompetenci, nodrošināt Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti, iztiesājot tajās iesniegtās lietas (spriedums, 2024. gada 9. aprīlis, Profi Credit Polska (Tiesvedības, kurā pasludināts galīgs spriedums, atjaunošana), C‑582/21, EU:C:2024:282, 61. punkts).

86

Šajā ziņā tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai, kura iztiesā lietu tikai starp privātpersonām, līdzko tai ir jāpiemēro valsts tiesību normas, kas ir pieņemtas, lai transponētu direktīvā paredzētos pienākumus, jāņem vērā valsts tiesību normu kopums un tas jāinterpretē, cik vien tas ir iespējams, direktīvas teksta un mērķa gaismā, lai rastu risinājumu, kas atbilst direktīvas mērķim (spriedums, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Protams, šim principam, ka valsts tiesības jāinterpretē atbilstīgi, ir zināmas robežas. Tādējādi valsts tiesas pienākuma atsaukties uz direktīvas saturu, interpretējot un piemērojot attiecīgās valsts tiesību normas, robežas nosaka vispārējie tiesību principi, un minētais pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 65. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

88

Katrā ziņā Tiesa arī ir nospriedusi, ka atbilstīgas interpretācijas pienākums liek valsts tiesām vajadzības gadījumā grozīt iedibinātu judikatūru, ja tās pamatā ir valsts tiesību interpretācija, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem, un pēc savas ierosmes atstāt bez piemērošanas par sevi augstākas instances tiesas sniegtu interpretāciju – kas saskaņā ar šiem tiesību aktiem tai būtu bijusi saistoša –, ja šāda interpretācija nav saderīga ar šo direktīvu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

89

Tādējādi valsts tiesa nevar pamatoti uzskatīt, ka tai nav iespējams valsts tiesību normu interpretēt atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tādēļ, ka šī norma pastāvīgi ir tikusi interpretēta nesaderīgi ar šīm tiesībām (spriedums, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Katrā ziņā, ja tiktu konstatēta šāda neiespējamība, abiem patērētājiem kā pusēm, kas cietušas valsts tiesību neatbilstības Savienības tiesībām dēļ, ir jāvar atsaukties uz judikatūru, kas ietverta 1991. gada 19. novembra spriedumā Fancovich u.c. (C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428), lai attiecīgā gadījumā no dalībvalsts saņemtu atlīdzinājumu par nodarīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 18. janvāris, Thelen Technopark Berlin, C‑261/20, EU:C:2022:33, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz pirmo un trešo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar 7. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj uzskatīt, ka ārvalsts valūtā izteikts līzinga līgums, kas kļuvis spēkā neesošs pēc tam, kad no tā kā negodīgs ir svītrots viens no tā noteikumiem, atbilstoši kuram attiecīgajam patērētājam jāuzņemas ar šo ārvalsts valūtu saistītais valūtas maiņas risks, var “pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem” pirmās no šīm tiesību normām izpratnē, ja uz šo līgumu attiecas valsts tiesību akti, kuros šāda līguma spēkā neesamības tiesiskās sekas izpaužas kā šā patērētāja pilnīga atbrīvošana no konkrētā negodīgā noteikuma nelabvēlīgajām sekām, vienlaikus saglabājot pārējo šā līguma elementu spēkā esamību un saistošo raksturu. Šādā gadījumā, tā kā attiecīgais līgums nevar turpināt pastāvēt bez šā noteikuma, minētās tiesību normas liek atjaunot juridisko un faktisko situāciju, kādā šis patērētājs būtu bijis, ja šā līguma nebūtu.

Par otro jautājumu

92

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 93/13 ļauj valsts tiesai nepiemērot valsts tiesību aktus, kuros attiecībā uz ārvalsts valūtā izteiktiem līzinga līgumiem, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, ir paredzēts, ka attiecīgā kredīta summa tiek konvertēta valsts valūtā no šajos tiesību aktos noteiktā datuma, lai patērētājus, kas noslēguši šādus līgumus, nākotnē atbrīvotu no finansiālajām sekām, kas saistītas ar šajos līgumos ietverto noteikumu par valūtas maiņas kursa risku, neatkarīgi no tā, vai šie līgumi ir vai nav spēkā, ja ar šādu tiesisko regulējumu šiem patērētājiem tiek uzlikts noteikta līmeņa valūtas maiņas risks.

93

Šajā ziņā pietiek ar norādi, ka, ņemot vērā uz pirmo un trešo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

94

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.