1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 11. maija spriedumu Čehijas Republika/Komisija (T‑151/20, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:281), ar kuru tā daļēji apmierināja Čehijas Republikas prasību, kas pamatota ar LESD 268. pantu un ar ko lūgts atmaksāt summu 40 482 255 Čehijas kronu (CZK) (aptuveni 1,6 miljoni EUR), kura samaksāta kā Savienības pašu resursi.

Atbilstošās tiesību normas

Muitas kodekss

2

Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (1992. gada 12. oktobris) par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), tās redakcijā, kas bija piemērojama lietas faktu rašanās laikā, 217. panta 1. punkta pirmajā daļā bija paredzēts:

3

Muitas kodeksa 218. pantā bija noteikts:

Regula (EK) Nr. 515/97

4

Padomes Regulas (EK) Nr. 515/97 (1997. gada 13. marts) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (OV 1997, L 82, 1. lpp.), 17. panta 2. punktā noteikts:

5

Šīs regulas 20. pantā paredzēts:

6

Minētās regulas 45. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikts:

Regula (EK) Nr. 1073/1999

7

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1073/1999 (1999. gada 25. maijs) par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (OV 1999, L 136, 1. lpp.), tās redakcijā, kas bija piemērojama lietas faktu rašanās laikā, 1., 3. un 16. apsvērumam:

8

Šīs regulas 1. panta 1. un 2. punktā bija noteikts:

9

Minētās regulas 9. panta “Ziņojums par izmeklēšanu un turpmākā rīcība” 1.–3. punktā bija paredzēts:

10

Šīs regulas 10. panta par informācijas nodošanu, ko veic OLAF, 1. punktā bija noteikts:

Lēmumi 2000/597/EK, Euratom un 2007/436/EK, Euratom

11

Laikposmā, uz kuru attiecas tiesvedības rašanās fakti, secīgi bija piemērojami divi lēmumi par Savienības pašu resursu sistēmu, proti, Padomes Lēmums 2000/597/EK, Euratom (2000. gada 29. septembris) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2000, L 253, 42. lpp.) un pēc tam – no 2007. gada 1. janvāra – Padomes Lēmums 2007/436/EK, Euratom (2007. gada 7. jūnijs) par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV 2007, L 163, 17. lpp.).

12

Saskaņā ar Lēmuma 2000/597 2. panta 1. punkta b) apakšpunktu, kura saturs būtībā ir pārņemts Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, Savienības budžetā iekļaujamos pašu resursus veido ieņēmumi, ko rada, citstarp, “kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko [Savienības] iestādes noteikušas vai var noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar valstīm, kas nav dalībvalstis”.

13

Lēmuma 2000/597 8. panta 1. punkta pirmajā un trešajā daļā un Lēmuma 2007/436 8. panta 1. punkta pirmajā un trešajā daļā paredzēts, ka, pirmkārt, dalībvalstis šos Savienības pašu resursus iekasē saskaņā ar savu normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ko vajadzības gadījumā pielāgo, lai tie atbilstu Savienības noteikumos ietvertajām prasībām, un, otrkārt, dalībvalstis minētos resursus nodod Komisijas rīcībā.

Regula Nr. 1150/2000

14

Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 1150/2000 (2000. gada 22. maijs), ar ko īsteno Lēmumu 2007/436 (OV 2000, L 130, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1150/2000”) ir divu grozījumu rezultāts, kuri laikposmā, uz kuru attiecas tiesvedības rašanās fakti, ieviesti attiecīgi ar Padomes 2004. gada 16. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2028/2004 (OV 2004, L 352, 1. lpp.) – spēkā no 2004. gada 28. novembra – un Padomes 2009. gada 26. janvāra Regulu (EK, Euratom) Nr. 105/2009 (OV 2009, L 36, 1. lpp.) – spēkā no 2007. gada 1. janvāra.

15

Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktā bija noteikts, ka Savienības pašu resursu prasījumus “nosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram”. Minētā 2. panta 2. punkta pirmajā daļā bija precizēts, ka “diena, kas jāņem vērā 1. punktā paredzētajai noteikšanai, ir diena, kurā izdara ierakstu muitas noteikumos paredzētajās norēķinu grāmatās”. Visbeidzot, 2. panta 3. punkta pirmajā daļā bija norādīts, ka “strīdu gadījumos 1. punktā minētās noteikšanas nolūkos ne vēlāk par dienu, kad pieņem pirmo administratīvo lēmumu, ar kuru debitoram paziņo par parādu, vai sāk tiesvedību, ja tas notiek vispirms, prasījuma summu aprēķina kompetentā administratīvā iestāde”.

16

Šīs regulas 6. panta 1. un 3. punktā bija paredzēts:

17

Minētās regulas 9. panta 1. punkta pirmajā daļā bija noteikts:

18

Regulas Nr. 1150/2000 10. panta 1. punkta pirmajā daļā citstarp bija noteikts termiņš pašu resursu ierakstīšanai šīs regulas 9. pantā minētajā kontā, savukārt tās 11. pantā bija noteikts, ka par visiem kavējumiem, izdarot šos ierakstus, attiecīgai dalībvalstij jāmaksā nokavējuma procentus.

19

Minētās regulas 17. panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

Tiesvedības priekšvēsture

20

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–15. punktā un, ciktāl tā attiecas uz šo apelācijas sūdzību, to var rezumēt šādi.

21

No 2007. gada 2. līdz 26. novembrim OLAF veica Kopienas administratīvās un izziņas sadarbības darbību Laosā; tajā piedalījās pārstāve no Čehijas muitas dienestiem (turpmāk tekstā – “pārbaudes misija”). Izmeklēšana attiecās uz pārbaudēm saistībā ar Laosas izcelsmes neuzpildāmu gāzes kabatas krama šķiltavu (turpmāk tekstā – “kabatas šķiltavas”) importu dažādās dalībvalstīs laikposmā no 2004. līdz 2007. gadam. 2007. gada 15. novembrī tika sagatavots dokuments “agreed joint minutes” [“saskaņotais kopīgais protokols”], ko parakstīja visi misijas dalībnieki, kā arī Laosas kompetentās iestādes (turpmāk tekstā – “2007. gada 15. novembra protokols”).

22

Pēc pārbaudes misijas OLAF 2008. gada 30. maijā sagatavoja misijas gala ziņojumu (turpmāk tekstā – “OLAF ziņojums”). Šis ziņojums angļu, franču un vācu valodā 2008. gada 9. jūlijā tika nosūtīts Čehijas Republikai. Galīgo izmeklēšanas ziņojumu OLAF sagatavoja 2008. gada 10. decembrī.

23

No OLAF ziņojuma secinājumiem izriet, ka laikposmā, uz kuru tas attiecas, Baide lighter Industry (LAO) Co., Ltd. (turpmāk tekstā – “BAIDE”) importēja Ķīnas izcelsmes kabatas šķiltavas, kuras muitā tika uzrādītas kā Laosas izcelsmes šķiltavas, tādējādi izvairoties no Ķīnas izcelsmes kabatas šķiltavām piemērojamā antidempinga maksājuma.

24

OLAF ziņojumā šajā ziņā bija norādīts, ka “pārbaudes laikā konstatētie pierādījumi par Ķīnas izcelsmi [bija] pietiekami, lai dalībvalstis uzsāktu administratīvu nodokļu uzrēķina procedūru”. Minētajā ziņojumā teikts, ka ir nepieciešams, “lai dalībvalstis veiktu uzraudzības revīziju un vajadzības gadījumā izmeklēšanu par attiecīgajiem importētājiem un lai tās steidzami uzsāktu piedziņas procedūru, ja tas vēl nav izdarīts”.

25

OLAF ziņojuma secinājumos citstarp bija norādīti 28 importa gadījumi, kad laikposmā no 2005. gada 26. septembra līdz 2007. gada 1. martam BAIDE Čehijas Republikā bija ievedusi un laidusi apgrozībā kabatas šķiltavas (turpmāk tekstā – “strīdīgais imports”).

26

Čehijas kompetentās muitas iestādes īstenoja pasākumus, lai šajos gadījumos veiktu nodokļu uzrēķinu un piedziņu. Tomēr ne visos šajos gadījumos bija iespējams veikt uzrēķinu un atgūt visas noteikto prasījumu summas.

27

No 2008. gada 22. septembra līdz 2009. gada 18. februārim summas, kas atbilst noteiktajiem, bet vēl neatgūtajiem prasījumiem par strīdīgo importu, tika ierakstītas B kontos.

28

Tad no 2013. gada novembra līdz 2014. gada novembrim Čehijas Republika saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem informācijas sistēmā WOMIS (Write‑Off Management and Information System [Norakstīto līdzekļu pārvaldības un informācijas sistēma]) reģistrēja gadījumus, kad nebija iespējams atgūt Savienības pašu resursu summu.

29

Čehijas Republika turklāt lūdza Komisiju atbrīvot to no pienākuma nodot šīs iestādes rīcībā iepriekšējā punktā minētos Savienības pašu resursus.

30

2015. gada 20. janvāra vēstulē Komisija, atbildot uz šo lūgumu, informēja Čehijas Republiku, ka nevienā no attiecīgajiem gadījumiem nav izpildīti Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi. Komisija tāpēc aicināja Čehijas iestādes veikt vajadzīgos pasākumus, lai summa 53 976 340 CZK (aptuveni 2,1 miljons EUR) tiktu ieskaitīta šīs iestādes kontā vēlākais pirmajā darbdienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā bija nosūtīta šī vēstule.

31

2015. gada 17. martā Čehijas Republika šim nolūkam paredzētajā Komisijas kontā ieskaitīja 75 % no šīs summas – pēc tam, kad no tās bija atskaitītas iekasēšanas izmaksas 25 % apmērā –, proti, 40 482 255 CZK (aptuveni 1,6 miljoni EUR). 2015. gada 27. februāra vēstulē Čehijas Republika pirms tam bija paudusi atrunas, norādot Komisijai, ka tas ir no šīs iestādes prasījumu pamatotības atkarīgs nosacīts pārskaitījums, lai izvairītos no pienākuma maksāt Regulas Nr. 1150/2000 11. pantā paredzētos procentus.

Vispārējā tiesā celtā prasība un pārsūdzētais spriedums

32

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. martā, Čehijas Republika cēla prasību, kura pamatota ar LESD 268. pantu un ar kuru lūgts piespriest atmaksāt 40 482 255 CZK (aptuveni 1,6 miljoni EUR) Savienības nepamatotas iedzīvošanās dēļ.

33

Ar 2020. gada 16. septembra lēmumiem Vispārējās tiesas sestās palātas priekšsēdētāja atļāva Beļģijas Karalistei un Polijas Republikai iestāties lietā Čehijas Republikas prasījumu atbalstam.

34

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa daļēji apmierināja Čehijas Republikas prasījumus. Tā apmierināja prasību daļā, kurā lūgts uzdot Komisijai atlīdzināt 17 828 399,66 CZK (aptuveni 700 000 EUR), kas samaksātas kā Eiropas Savienības pašu resursi (rezolutīvās daļas 1. punkts), un pārējā daļā šo prasību noraidīja (rezolutīvās daļas 2. punkts).

Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

35

Komisija apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

–

atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1. punktu;

–

noraidīt Čehijas Republikas prasību lietā T‑151/20 vai – pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā lemtu par vēl neizskatīto pamatu daļu, un

–

gadījumā, ja Tiesa taisītu galīgo spriedumu lietā, piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus, kas tai radušās pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā vai, ja lieta tiktu nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

36

Čehijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–

noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai – pakārtoti – kā nepamatotu un

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37

Beļģijas Karaliste un Polijas Republika lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 11. janvārī, Nīderlandes Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā apelācijas tiesvedībā Čehijas Republikas prasījumu atbalstam. Tiesas priekšsēdētājs ar 2023. gada 13. februāra lēmumu šo lūgumu apmierināja. Nīderlandes Karaliste nav iesniegusi iestāšanās rakstu.

Par lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu

39

Ar dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2024. gada 22. martā, Čehijas Republika lūdza Tiesu, piemērojot Reglamenta 83. pantu, atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

40

Šī lūguma pamatojumam Čehijas Republika apgalvo, ka ģenerāladvokātes secinājumi par apelācijas sūdzības otrā pamata vērtējumu ir balstīti uz kļūdainu faktu izpratni. Proti, ģenerāladvokāte šo secinājumu 133. punktā esot atzinusi, ka šī dalībvalsts nav nedz rīkojusies proaktīvi, nedz pieprasījusi OLAF nepieciešamo informāciju, un minēto secinājumu 138. un 143. punktā – ka tā ir vienīgi pasīvi gaidījusi, kamēr OLAF nosūtīs tai informāciju. Tomēr šie apgalvojumi nav pamatoti ar faktiem, kurus Vispārējā tiesa citstarp konstatēja pārsūdzētā sprieduma 99.–103., kā arī 122. un 124. punktā. Tādēļ jāprecizē šie dažādie aspekti.

41

Šajā ziņā Tiesas Reglamenta 83. pantā paredzēts, ka Tiesa jebkurā brīdī, uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja tā uzskata, ka tā nav pietiekami informēta, vai ja kāds lietas dalībnieks pēc šīs daļas pabeigšanas iesniedz ziņas par jaunu faktu, kam var būt izšķiroša ietekme uz Tiesas nolēmumu, vai arī ja lieta jāizskata, pamatojoties uz argumentu, kuru lietas dalībnieki nav apsprieduši.

42

Tāpat jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtos un Reglamentā lietas dalībniekiem nav paredzēta iespēja iesniegt apsvērumus par ģenerāladvokāta sniegtajiem secinājumiem. Saskaņā ar LESD 252. panta otro daļu ģenerāladvokāts, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē sniedz pamatotus secinājumus lietās, kurās vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās. Tiesai nav saistoši nedz šie secinājumi, nedz pamatojums, ar kādu ģenerāladvokāts tos izdara. Tādējādi viena lietas dalībnieka nepiekrišana ģenerāladvokāta secinājumiem, lai kādi arī būtu viņa šajos secinājumos aplūkotie jautājumi, pati par sevi nevar būt tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu pamatojošs iemesls (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 13. jūlijs, Grupa Azoty u.c./Komisija, C‑73/22 P un C‑77/22 P, EU:C:2023:570, 25. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2024. gada 8. februāris, Pilatus Bank/ECB, C‑256/22 P, EU:C:2024:125, 29. un 30. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

43

No pamatojuma, kas norādīts tās lūguma atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu atbalstam, izriet, ka Čehijas Republika vēlas atbildēt tikai uz dažiem ģenerāladvokātes secinājumos ietvertajiem faktu vērtējumiem, un tas nav pamats tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotai sākšanai.

44

Šādos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokāti, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.

Par apelācijas sūdzību

45

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija ir izvirzījusi divus pamatus.

46

Čehijas Republika visupirms ir apstrīdējusi abu šo pamatu pieņemamību un tātad arī apelācijas sūdzības pieņemamību kopumā.

47

Šajā ziņā apgalvoto minēto pamatu nepieņemamību ir lietderīgi aplūkot brīdī, kad tiks izvērtēts katrs no šiem pamatiem.

Par pirmo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

48

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzīto pamatu Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 85.–93. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, interpretējot Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktu un 17. panta 2. punktu. Šim pamatam ir divas daļas.

49

Šī pamata pirmajā daļā Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 88., 90. un 93. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktu.

50

Šajā ziņā tā uzsver, ka saistībā ar muitas nodokļiem katrai dalībvalstij, kas ir atbildīga par pašu resursu sistēmas pārvaldību, ir pienākums pēc savas iniciatīvas un Savienības tiesībās paredzētajos termiņos veikt trīs secīgas darbības, kuras attiecīgi paredzētas Regulas Nr. 1150/2000 2., 6. un 10. pantā, proti, prasījumu noteikšanu, to ierakstīšanu A vai B kontos un prasījumiem atbilstošo summu nodošanu. Šīs darbības esot tik cieši saistītas, ka, neievērojot noteikumus vai termiņus, kas piemērojami vienai no tām, neizbēgami tiek ietekmētas arī turpmākās darbības.

51

Šīs regulas 17. panta 2. punktā esot paredzēts atbrīvojums no pienākuma veikt prasījumiem atbilstošo summu nodošanu. Kā Vispārējā tiesa pareizi norādīja pārsūdzētā sprieduma 84. punktā, šāda atbrīvojuma priekšnosacījums papildus šajā tiesību normā paredzēto nosacījumu ievērošanai ir prasījumu pareiza ierakstīšana B kontos.

52

Tomēr Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka saskaņā ar 2010. gada 8. jūlija sprieduma Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414) 69. punktu pareiza ierakstīšana kontos nozīmē arī to, ka tā ir veikta, “ievērojot Savienības tiesības”. Šī prasība attiecas ne tikai uz prasījumu ierakstīšanai A vai B kontos noteikto termiņu ievērošanu, bet arī uz prasījumu noteikšanu, tiklīdz ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi.

53

Tādēļ pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 90. punktā, prasījumu ierakstīšana B kontos tādā termiņā, kas aprēķināts, sākot no vēlīnā datuma, kurā attiecīgie prasījumi faktiski noteikti, nevar būt pareiza ierakstīšana. Šajā ziņā neesot nozīmes tam, ka Vispārējās tiesas ieskatā ierakstīšana B kontos ir “pilnībā grāmatvedības darbība”.

54

Pirmā pamata otrajā daļā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 85.–88. un 93. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, interpretējot Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu.

55

Pirmkārt, Komisija uzsver, ka šī tiesību norma nav piemērojama nepareizas ierakstīšanas B kontos gadījumā. Ieraksts ir nepareizs, ja – kā šajā lietā – saskaņā ar šīs regulas 2. pantu nosakāmie prasījumi ir noteikti novēloti.

56

Otrkārt, Komisija uzskata – gadījumā, ja Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkts nav piemērojams, dalībvalstij jānodod Savienības rīcībā summa, kas atbilst novēloti noteiktajiem prasījumiem. Tātad šīs dalībvalsts mantas samazinājums, kā arī ar to saistītā Savienības iedzīvošanās pamatojama ar resursu nodošanas pienākumu.

57

Tādēļ Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 85.–88. punktā kā neefektīvu noraidīdama Komisijas izvirzīto argumentu un šī sprieduma 87. punktā izvērtēdama tikai Regulas Nr. 1150/2000 6. pantā paredzēto termiņu ievērošanu. No tā arī izrietot, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa nospriedusi minētā sprieduma 88. punktā, dalībvalstij jāpierāda, ka visas darbības, kas attiecas uz pašu resursiem, ir veiktas, ievērojot atbilstošos noteikumus, termiņus un Savienības finanšu interešu aizsardzību.

58

Visbeidzot Komisija apgalvo, ka Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija var kaitēt Savienības finanšu interesēm.

59

Čehijas Republika tam nepiekrīt un apgalvo, ka pirmais pamats ir nepieņemams, jo neatbilst Reglamenta 169. panta 2. punkta prasībām. Proti, šī pamata atbalstam izvirzīto argumentu struktūra un saturs neatbilst Komisijas noteiktajam minētajam pamatam.

60

Konkrētāk, Komisija esot izvirzījusi argumentus, kuriem nav nekādas saistības ar apstrīdēto attiecīgo prasījumu ierakstīšanas B kontos kvalificēšanu par “vienīgi grāmatvedības darbībām”, un esot paudusi pretrunīgus apsvērumus par šīs kvalifikācijas nozīmību. Tā neesot izvirzījusi konkrētus argumentus, lai pamatotu šo apstrīdēšanu un apgalvojumu, ka Čehijas Republikai bija jāpierāda, ka viss pašu resursu prasījumu noteikšanas, iekasēšanas un nodošanas process bija nevainojams. Abu šī prasības pamata daļu virsraksti neatbilst to būtībai. Vienīgie izvirzītie argumenti pēc būtības attiecas nevis uz termiņa prasījumu ierakstīšanai B kontos ievērošanu, bet gan uz to savlaicīgu noteikšanu un novēlotas noteikšanas sekām, un tas neietilpst pārsūdzētā sprieduma 85.–93. punkta tvērumā un turklāt ir otrā pamata priekšmets. Tāpat no pirmā pamata neesot skaidrs, vai Komisija ir domājusi novēlotu prasījumu ierakstīšanu B kontos vai arī tā uzskata, ka pārkāpuma gadījumā šos prasījumus vispār nevar ierakstīt šajos kontos.

61

Katrā ziņā pirmais pamats ir arī nepamatots.

62

Šajā ziņā Čehijas Republika apgalvo, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktā ir skaidri paredzēts, ka termiņš prasījumu ierakstīšanai B kontos tiek aprēķināts, sākot no brīža, kad “prasījums ir noteikts”, un tātad no šo prasījumu faktiskās noteikšanas brīža. Nedz šīs regulas 17. panta 2. punkta formulējums, nedz mērķis neliedzot piemērot šo tiesību normu gadījumā, ja šie prasījumi novēloti ierakstīti B kontos. Komisijas piedāvātā interpretācija esot pretrunā šīs tiesību normas mērķim, jo tā liedz dalībvalstij saņemt atbrīvojumu no pienākuma nodot pašu resursus, ja tā nevar atgūt prasījumu summu force majeure apstākļu vai citu tādu iemeslu dēļ, kuros to nevar vainot. Ierakstīšana B kontos esot vienīgi grāmatvedības darbība.

63

Otrkārt, Čehijas Republika apgalvo, ka 2010. gada 8. jūlija spriedumā Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414) Tiesa lēma par Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta materiāltiesiskajiem nosacījumiem konkrētā kontekstā, ko raksturo krāpnieciskas darbības, par kurām atbildīga attiecīgā dalībvalsts. Ņemot vērā šo kontekstu, Komisija no šī sprieduma nevar secināt, ka šīs tiesību normas piemērošanas priekšnosacījums ir attiecīgo prasījumu savlaicīga ierakstīšana B kontos termiņā, kas aprēķināts no dienas, kad šie prasījumi bija jānosaka. Tiesa neesot nedz pārbaudījusi prasījumu ierakstīšanas B kontos termiņa aprēķinu, nedz arī aplūkojusi novēlotas ierakstīšanas sekas.

64

Treškārt, Čehijas Republika norāda, ka pārsūdzētais spriedums nerada kaitīgas sekas Savienības budžetam.

65

Ceturtkārt, Čehijas Republika apgalvo, ka Komisijas argumentam – par to, ka dalībvalstij, ceļot prasību par nepamatotu maksājumu atgūšanu, jāpierāda, ka viss process muitas procedūrā ir veikts saskaņā ar visiem noteikumiem: pareizi, savlaicīgi un ievērojot Savienības finanšu interešu aizsardzību, – nav nekādas saistības ar pirmā pamata būtību.

66

Beļģijas Karaliste un Polijas Republika arī lūdz noraidīt pirmo pamatu kā nepamatotu.

67

Beļģijas Karaliste norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu termiņš parāda ierakstīšanai B kontos sākas dienā, kad šis parāds ir noteikts. Tātad novēlota ierakstīšana B kontos var tikt konstatēta tikai tad, ja attiecīgais parāds noteikts novēloti. Šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 92. punkta izrietot, ka attiecīgo prasījumu noteikšana nebija novēlota.

68

Turklāt novēlota ierakstīšana automātiski neizslēdzot iespēju atsaukties uz Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu. Proti, 2010. gada 8. jūlija sprieduma Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414) 69. punkts saistībā ar lietu, kurā pasludināts šis spriedums, esot jālasa tādējādi, ka tas attiecas tikai uz situāciju, kad noteiktais parāds ir iegrāmatots B kontos, lai gan tas neatbilst iegrāmatošanas materiāltiesiskajiem nosacījumiem.

69

Polijas Republika būtībā arī ir atsaukusies uz šo pēdējo minēto argumentam par 2010. gada 8. jūlija sprieduma Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414) 69. punkta tvērumu.

70

Tā piebilst, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 3. punktā ietverto neskaidro un subjektīvo formulējumu “aprēķina”, muitas nodokļu noteikšanas termiņš nav balstīts uz objektīvu un konkrētu kritēriju. Praksē Komisija patvaļīgi nosakot brīdi, kad tiek uzskatīts, ka valsts muitas dienesti var aprēķināt un tātad noteikt muitas nodokļus. Lai izvairītos no patvaļas, šīs regulas 6. panta 3. punktā paredzētais termiņš būtu jāaprēķina no dienas, kad muitas nodokļi ir faktiski noteikti.

71

Visbeidzot – Komisijas argumentam par Savienības finanšu interešu aizsardzību neesot nozīmes, jo strīdi par tradicionālajiem pašu resursiem veido tikai nelielu daļu no visām lietām, kas saistītas ar dalībvalstu iemaksām atbilstoši šiem resursiem, un tādējādi tas nevar likt apšaubīt Savienības finansēšanas sistēmu. Tas tā esot vēl jo vairāk tāpēc, ka jebkāda novēlota pašu resursu nodošana radītu attiecīgajai dalībvalstij pienākumu maksāt nokavējuma procentus saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 11. pantu.

Tiesas vērtējums

–

Par pieņemamību

72

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 169. panta 2. punktu izvirzītajos tiesību pamatos un argumentos ir precīzi jānorāda apstrīdētie Vispārējās tiesas nolēmuma motīvu daļas punkti. Tādējādi atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai apelācijas sūdzībā jābūt skaidri norādītiem elementiem, kas kritizēti spriedumā, kuru lūgts atcelt, kā arī juridiskajiem argumentiem, kuri konkrēti pamato šo lūgumu, citādi apelācijas sūdzība vai attiecīgais pamats ir nepieņemams (spriedumi, 2018. gada 20. septembris, Agria Polska u.c./Komisija, C‑373/17 P, EU:C:2018:756, 33. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 186. punkts).

73

Šajā ziņā šī sprieduma iepriekšējā punktā atgādinātajām prasībām neatbilst un par nepieņemamu jāatzīst pamats, kura argumentācija nav pietiekami skaidra un precīza, lai Tiesa varētu veikt tiesiskuma pārbaudi, citstarp tāpēc, ka būtiskie apstākļi, uz kuriem balstīts šis pamats, pietiekami loģiski un saprotami neizriet no apelācijas sūdzības, kas šajā gadījumā formulēta neskaidri un divdomīgi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 30. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2022. gada 28. aprīlis, Changmao Biochemical Engineering/Komisija, C‑666/19 P, EU:C:2022:323, 187. punkts).

74

Šajā lietā Komisija apelācijas sūdzībā ir precīzi un nepārprotami identificējusi pārsūdzētā sprieduma punktus, kurus tā ir apstrīdējusi pirmajā apelācijas sūdzības pamatā, un izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskata, ka šajos punktos ietvertajā vērtējumā pieļautas tiesību kļūdas, kuras tā arī ir skaidri izklāstījusi.

75

No Čehijas Republikas procesuālajiem rakstiem turklāt izriet, ka tā varēja saprast minētā pirmā apelācijas sūdzības pamata tvērumu un paust argumentus aizstāvībai.

76

Tātad pirmais apelācijas sūdzības pamats ir pieņemams.

–

Par lietas būtību

77

Ar apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītā pirmā pamata abām daļām, kuras ir cieši saistītas un tātad jāizskata kopā, Komisija apstrīd pārsūdzētā sprieduma 85.–93. punktu.

78

Šajos punktos Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas argumentus par to, ka Čehijas Republika šajā lietā būtībā nevarēja izmantot Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzēto atbrīvojumu no pienākuma nodot pašu resursus, pamatojoties uz to, ka novēlotas attiecīgo prasījumu noteikšanas saskaņā ar šīs regulas 2. pantu dēļ šie prasījumi nebija pareizi ierakstīti B kontos atbilstoši minētās regulas 6. panta 3. punktam.

79

Vispārējās tiesas argumentācija šajā ziņā ir balstīta uz diviem motīviem, kuru pamatotību Komisija apstrīd šajā pamatā.

80

Pirmkārt, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 86.–88. punktā nosprieda, ka šīs iestādes argumentācija ir neefektīva. Šajā ziņā tā norādīja, ka saistībā ar prasību sakarā ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos “Čehijas Republikai [..] nevar likt pierādīt [..], ka “viss process muitas procedūrā, parāda piedziņā un ar pašu resursiem saistītajās darbībās ir veikts saskaņā ar visiem noteikumiem, pareizi, savlaicīgi un ievērojot Savienības finanšu interešu aizsardzību””. Vispārējās tiesas ieskatā pašu resursu nodošanas pamatojums neizriet no pienākuma ievērot Regulas Nr. 1150/2000 6. pantā paredzētos termiņus, kuru neievērošanas rezultātā nav jāveic nekāds maksājums, pat ne nokavējuma procentu maksājums.

81

Otrkārt, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 89.–92. punktā atzina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu termiņi prasījumu ierakstīšanai B kontos katrā ziņā jāaprēķina nevis no dienas, kad attiecīgie prasījumi bija jānosaka saskaņā ar šīs regulas 2. pantu, bet gan no dienas, kad šie prasījumi faktiski tika noteikti. Šajā gadījumā šis nosacījums esot bijis izpildīts.

82

Lai izvērtētu šo motīvu pamatotību, ņemot vērā lietas dalībnieku argumentus, pirmām kārtām, jāatgādina noteikumi par pierādījumiem, kas piemērojami prasībai sakarā ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos.

83

Saskaņā ar Tiesas judikatūru, lai celtu šādu prasību, pamatojoties uz LESD 268. pantu un tā 340. panta otro daļu, ir nepieciešami pierādījumi par atbildētāja iedzīvošanos bez spēkā esoša tiesiska pamata, kā arī pierādījumi par prasītāja mantas samazinājumu, ko izraisījusi minētā iedzīvošanās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 16. decembris, Masdar (UK)/Komisija, C‑47/07 P, EU:C:2008:726, 49. punkts, un 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 82. punkts).

84

Izskatot šāda veida prasību, ko cēlusi dalībvalsts, kura Komisijas rīcībā nodevusi Savienības pašu resursu summu, vienlaikus paužot iebildumus par šīs iestādes nostājas pamatotību, Vispārējai tiesai it īpaši jāizvērtē, vai prasību cēlušās dalībvalsts mantas samazinājumu, kas atbilst šai Komisijas rīcībā nodotajai summai, un šīs iestādes attiecīgo iedzīvošanos var attaisnot ar minētās dalībvalsts pienākumiem, kuri izriet no Savienības tiesību normām Savienības pašu resursu jomā, vai – gluži pretēji – tam trūkst šāda attaisnojuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 83. punkts).

85

Šajā kontekstā prasību cēlušajai dalībvalstij jāpierāda, ka tai saskaņā ar Savienības pašu resursu sistēmu reglamentējošajām tiesību normām nav jānodod Komisijas rīcībā šajā lietā aplūkoto pašu resursu summu un ka tā ir izpildījusi šajā ziņā paredzētos pienākumus.

86

Pretēji tam, ko ļauj noprast Čehijas Republika, pārmezdama Komisijai, ka laikā starp šīs lietas pirmstiesas un tiesvedības stadijām tā vairākkārt ir mainījusi savu nostāju, no iepriekš minētā arī izriet, ka šī sprieduma 84. punktā minētajos apstākļos celtas prasības sakarā ar Savienības nepamatotu iedzīvošanos priekšmetu nedrīkst ierobežot tikai ar tās Komisijas nostājas atspēkošanu, kuru tā bija ieņēmusi pirms prasības celšanas. Šī iestāde kā atbildētāja var iesniegt jaunus argumentus, lai apstrīdētu prasību cēlušās dalībvalsts nostāju.

87

Otrām kārtām, jāatgādina Savienības pašu resursu sistēmas iezīmes, kā Tiesa tās ir apkopojusi savā judikatūrā.

88

Šajā ziņā pašreiz spēkā esošo Savienības tiesību kontekstā Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldība ir uzticēta dalībvalstīm un par to atbildīgas ir vienīgi tās (spriedumi, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 62. punkts, un 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 345. punkts).

89

No Lēmumu 2000/597 un 2007/436 8. panta 1. punkta tādējādi izriet, ka Savienības pašu resursus, kas minēti attiecīgi Lēmuma 2000/597 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā un Lēmuma 2007/436 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā, iekasē dalībvalstis un ka dalībvalstīm ir pienākums šos resursus nodot Komisijas rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑334/08, EU:C:2010:414, 34. punkts, kā arī 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 340. punkts un tajā minētā judikatūra).

90

Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu dalībvalstīm Savienības pašu resursu prasījumi šajā nolūkā jānosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi “par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram”. Tādēļ dalībvalstīm ir pienākums atbilstoši šīs regulas 2. pantam noteiktās prasījumu tiesības pārņemt Savienības pašu resursu kontos – ar minētās regulas 6. pantā noteiktajiem nosacījumiem. Šajā ziņā jāprecizē, ka saskaņā ar šīs regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu noteiktos prasījumus, kuru summa vēl nav piedzīta un par kuriem nav sniegts nekāds nodrošinājums, ieraksta atsevišķos kontos, kas tiek dēvēts par “B kontu” (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 57. punkts, kā arī 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 341. punkts).

91

Dalībvalstīm Savienības pašu resursi pēc tam jānodod Komisijas rīcībā, ievērojot Regulas Nr. 1150/2000 9.–11. pantā noteiktos nosacījumus un paredzētajos termiņos ierakstot maksājamās summas kontā, kas šim nolūkam atvērts šīs iestādes vārdā. Saskaņā ar šīs regulas 11. panta 1. punktu par jebkuru kavējumu, kas pieļauts, izdarot ierakstus minētajā kontā, attiecīgā dalībvalsts maksā nokavējuma procentus (spriedumi, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 58. punkts, kā arī 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 342. punkts).

92

Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punktā turklāt paredzēts, ka dalībvalstīm jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošā summa tiek nodota Komisijas rīcībā. Dalībvalstis no šī pienākuma ir atbrīvotas vienīgi tad, ja atgūšanu nav bijis iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ vai ja izrādās, ka ar tām nesaistītu apstākļu dēļ naudas piedziņa vispār nav iespējama. Summas, kas deklarētas vai atzītas par neatgūstamām, galīgi atskaita no šīs regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā atsevišķā konta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 60. punkts).

93

Šobrīd izskatāmā pamata pamatotība jāizvērtē, ņemot vērā šos apsvērumus.

94

Šajā ziņā, pirmkārt, jānosaka prasījumu ierakstīšanas B kontos termiņa sākumpunkts atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktam.

95

Šajā tiesību normā paredzēts, ka “prasījumus, kas noteikti saskaņā ar [šīs regulas] 2. pantu”, ieraksta pašu resursu kontos “vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti”, un precizēts, ka šis termiņš jāievēro prasījumu ierakstīšanai abos – gan A, gan B kontos.

96

Vispirms – kā tostarp apgalvo Čehijas Republika – saliktās pagātnes laika izmantošanu, protams, varētu saprast tādējādi, ka Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktā paredzētais termiņš sākas dienā, kad prasījumi faktiski noteikti, tai skaitā arī novēlotas noteikšanas gadījumā, – neatkarīgi no dienas, kad šie prasījumi bija jānosaka.

97

Tomēr, šīs regulas 6. panta 3. punktā paredzot, ka “prasījumus, kas noteikti saskaņā ar [Regulas Nr. 1150/2000] 2. pantu” jāieraksta pašu resursu kontos, šīs tiesību normas formulējumā noteikta nesaraujama saikne starp prasījumu ierakstīšanu šajos kontos un prasījumu iepriekšēju noteikšanu, kura ir atzīta arī Tiesas judikatūrā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 20. marts, Komisija/Vācija, 303/84, EU:C:1986:140, 11. punkts, un 2020. gada 9. jūlijs, Čehijas Republika/Komisija, C‑575/18 P, EU:C:2020:530, 59. punkts).

98

Termiņš noteikto prasījumu ierakstīšanai pašu resursu kontos tātad jānosaka, ņemot vērā Regulas Nr. 1150/2000 2. pantā paredzēto pienākumu noteikt prasījumus. Tādējādi nosacījums prasījumu ierakstīšanai kontos ir to noteikšana saskaņā ar šo 2. pantu, kas jāveic savlaicīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2006. gada 5. oktobris, Komisija/Nīderlande, C‑312/04, EU:C:2006:643, 58.–62. punkts), proti, tiklīdz ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram.

99

Tā kā nosacījumi, ar kādiem rodas pienākums noteikt Savienības pašu resursu prasījumus, šajā pēdējā minētajā tiesību normā tādējādi paredzēti abstrakti un objektīvi, nevar – kā Polijas Republika – apgalvot, ka Komisija ir patvaļīgi konstatējusi prasījumu noteikšanas brīdi.

100

Tādēļ pretēji Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 90. punktā nospriestajam tas, vai ir ievērots termiņš, kurā prasījumi jāiegrāmato pašu resursu kontos saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punktu, jāizvērtē, sākot no dienas, kad prasījumi ir jānosaka vai bija jānosaka saskaņā ar šīs regulas 2. pantu.

101

Šo secinājumu apstiprina dalībvalstu atbildība pašu resursu sistēmas pārvaldības jomā, kas – kā ģenerāladvokāte būtībā norādījusi secinājumu 94. punktā – liek šauri interpretēt šo dalībvalstu pienākumus attiecībā uz prasījumu noteikšanu, to ierakstīšanu pašu resursu kontos un maksājamo summu nodošanu.

102

Tas vēl jo vairāk ir secināms tāpēc, ka pretēja Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta interpretācija ļautu dalībvalstīm nepamatoti kavēt prasījumu noteikšanu un pēc tam to ierakstīšanu pašu resursu kontos un maksājamo summu nodošanu, tādējādi veicinot tādu apstākļu rašanos, kuru dēļ to atgūšana vairs nebūtu iespējama.

103

Otrkārt, Tiesa jau ir nospriedusi, ka, lai dalībvalstis varētu tikt atbrīvotas no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu noteiktajiem prasījumiem, jābūt ievērotiem ne tikai šajā normā paredzētajiem nosacījumiem, bet minētajiem prasījumiem arī jābūt pareizi ierakstītiem B kontos, citiem vārdiem sakot, ierakstīšanai jābūt veiktai, ievērojot Savienības tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Itālija, C‑334/08, EU:C:2010:414, 65. un 69. punkts).

104

Lai gan – kā apgalvo visas dalībvalstis, kas piedalījās šajā tiesvedībā, – ir taisnība, ka lieta, kurā pasludināts 2010. gada 8. jūlija spriedums Komisija/Itālija (C‑334/08, EU:C:2010:414), attiecās uz faktisko situāciju, kas atšķiras no šajā lietā pastāvošās situācijas, nekas šajā spriedumā neliecina, ka Tiesa būtu vēlējusies ierobežot prasības par pareizu ierakstīšanu B kontos tvērumu, attiecinot to tikai uz konkrēto tās izskatīto faktisko situāciju.

105

Tādēļ saskaņā ar šī sprieduma 103. punktā minēto judikatūru un ņemot vērā arī tā 101. un 102. punktā izklāstītos motīvus, jākonstatē – tāpat kā Komisija –, ka dalībvalsti nevar atbrīvot no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst prasījumiem, kuri nav pareizi ierakstīti B kontos, ievērojot Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopā ar tās 2. pantu, paredzēto termiņu, jo šie prasījumi ir noteikti novēloti.

106

Tātad, ja dalībvalsts, šī sprieduma 83.–85. punktā izklāstītajos apstākļos ceļot prasību sakarā ar nepamatotu iedzīvošanos, ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzēto atbrīvojumu no pienākuma nodot Komisijas rīcībā pašu resursus, šai dalībvalstij jāpierāda attiecīgo prasījumu noteikšanas un šo prasījumu ierakstīšanas B kontos procesa pareizība, tai skaitā atbilstošo termiņu ievērošana. Ja šāda pierādījuma nav, minētā dalībvalsts nevar izmantot šo atbrīvojumu un tai attiecīgi jānodod pašu resursi. Tādēļ šo pašu resursu nodošanu nevar uzskatīt par Savienības iedzīvošanos bez spēkā esoša tiesiska pamata.

107

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. un 88. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka Čehijas Republikai nav jāpierāda ar pašu resursiem saistīto darbību pareizība.

108

Ņemot vērā iepriekš minētos motīvus, pirmā pamata abas daļas jāapmierina.

Par otro pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

109

Otrajā apelācijas sūdzības atbalstam izvirzītajā pamatā Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 94.–126. punktā Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdas, interpretējot Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu un 17. panta 1. punktu, lasot tos kopsakarā ar Muitas kodeksa 217. panta 1. punktu un LESD 325. pantu. Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Čehijas Republika varēja gaidīt, kamēr OLAF oficiāli paziņos pārbaudes misijas laikā savāktos pierādījumus, lai gan Čehijas muitas iestādes pārstāvei bija tiesības pieprasīt un saņemt no OLAF savāktos pierādījumus, tiklīdz viņa atgriezās no misijas. Komisijas skatījumā Čehijas Republikai, gluži pretēji, tiklīdz šī pārstāve atgriezās, bija jālūdz OLAF sniegt šajā misijā savāktos pierādījumus, kas tai būtu ļāvuši noteikt Savienības pašu resursu prasījumus jau nākamajās dienās pēc šīs atgriešanās.

110

Komisija, pirmām kārtām, ir atsaukusies uz Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar 17. panta 1. punktu, kā arī Muitas kodeksa 217. panta 1. punktu.

111

Tā apgalvo, ka dalībvalstīm ir pienākums pēc iespējas ātrāk veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu un pilnīgu muitas nodokļu iekasēšanu. Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu pašu resursu prasījumi jānosaka, “tiklīdz ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram”. Tādējādi, ņemot vērā Muitas kodeksa 217. panta 1. punktu, muitas dienestiem muitas parāda rezultātā radušies prasījumi jānosaka, tiklīdz to rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgie dati un tie var aprēķināt šo prasījumu summu un noteikt parādnieku. Tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par muitas parāda konstatēšanu un pašu resursu prasījumu noteikšanu, tām atbilstīgi Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. punktam jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai summas, kas atbilst saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteiktajiem prasījumiem, tiktu nodotas Komisijas rīcībā, kā noteikts šajā regulā.

112

Komisija atzīst – dalībvalsts var sadarboties ar OLAF, lai konstatētu muitas parādu, vienlaikus uzsverot, kā izriet no Regulas Nr. 1073/1999 3. apsvēruma, ka OLAF izveide un izmeklēšanas pilnvaras neietekmē pašreizējo atbildības sadalījumu un līdzsvaru starp valstīm un Savienību. No šīs regulas 1. panta 2. punkta tādējādi izrietot, ka OLAF ir tikai atbalsta loma un tas var sniegt tikai nesaistošus ieteikumus Savienības vai valstu iestādēm.

113

Šajos apstākļos Komisija uzskata, ka OLAF veiktā izmeklēšana nevar atbrīvot dalībvalstis no pienākuma veikt Savienības tiesību aktos paredzētos pasākumus un OLAF atbalsts nevar atbrīvot dalībvalstis no rūpības pienākuma, iekasējot muitas nodokļus. Tātad šajā gadījumā Čehijas Republikai līdztekus pārbaudes misijai un neatkarīgi no tās bija jāveic vajadzīgie pasākumi, lai konstatētu muitas parādu. Kā Vispārējā tiesa esot konstatējusi pārsūdzētā sprieduma 119. punktā, Čehijas muitas iestādes pārstāve, atgriežoties no šīs misijas, varēja lūgt un saņemt no OLAF pierādījumus, kas pievienoti 2007. gada 15. novembra protokolam, un nodot tos Čehijas kompetentajām iestādēm, ņemot vērā, ka šie pierādījumi bija pietiekami, lai konstatētu BAIDE muitas parādu. Turklāt Čehijas Republikas rīcībā esot bijusi pietiekama informācija jau pirms pārbaudes misijas noslēgšanas.

114

Šāds secinājums vēl jo vairāk izdarāms, ņemot vērā dalībvalstu atbildību pašu resursu jomā. Vispārējās tiesas izmantotā pieeja tieši pretēji ļaujot dalībvalstij rīkoties pasīvi un nolaidīgi tikai tādēļ vien, ka OLAF ir apņēmies nosūtīt tai pārbaudes misijas laikā savāktos pierādījumus.

115

Prasība par ātru muitas parāda konstatēšanu esot pamatota arī ar Regulas Nr. 515/97 45. panta 1. punktu. Tā ļaujot nodrošināt šīs regulas 20. panta 2. punkta b) apakšpunkta lietderīgo iedarbību un it īpaši dalībvalstu nosūtīto ekspertu dalību OLAF vadītajās izmeklēšanas misijās trešās valstīs.

116

Otrām kārtām, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi arī LESD 325. pantu. Šajā tiesību normā dalībvalstīm esot noteikts beznosacījuma pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai garantētu efektīvu un pilnīgu muitas nodokļu iekasēšanu, saglabājot dalībvalstīm vienīgi iespēju izvēlēties veicamos pasākumus atbilstoši samērīguma, līdzvērtības un efektivitātes principiem. Tādēļ atbilstoši minētajai tiesību normai Čehijas Republikai bija pienākums konstatēt muitas parādu vēlākais nākamajās dienās pēc pārbaudes misijas noslēgšanas.

117

Komisija secina, ka muitas parāds konstatēts novēloti, tādēļ šim parādam atbilstošās summas netika pareizi ierakstītas B kontos. Novēloti konstatēdama muitas parādu, Čehijas Republika pati esot radījusi apstākļus Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunkta piemērošanai, tādēļ Vispārējā tiesa, nepieļaujot kļūdu, nevarēja nospriest, ka piemērojams šīs regulas 17. panta 2. punkts.

118

Čehijas Republika tam nepiekrīt un apgalvo, ka otrais pamats ir nepieņemams. Pirmkārt, apelācijas sūdzības 55. zemsvītras piezīmē norādītajai argumentācijai – ka šīs dalībvalsts rīcībā bija pietiekama informācija, lai pirms dalības pārbaudes misijā noteiktu antidempinga maksājumus, kas jāmaksā BAIDE, – nav saistības ar šī pamata priekšmetu. Tā arī esot jauna argumentācija, jo Vispārējā tiesā Komisija nav apgalvojusi, ka Čehijas Republikas rīcībā bija pietiekama informācija, lai veiktu šādu noteikšanu pirms pārbaudes misijas beigām. Otrkārt, arguments par apgalvoto LESD 325. panta pārkāpumu pirmo reizi esot izvirzīts apelācijas tiesvedības stadijā. Treškārt, lai gan otrais pamats formāli ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 94.–126. punktu, patiesībā tas attiecoties tikai uz minētā sprieduma 122.–125. punktu.

119

Katrā ziņā Čehijas Republikas ieskatā arī otrais pamats ir nepamatots, jo tā varēja pamatoti gaidīt, kamēr OLAF nosūtīs savu ziņojumu.

120

Pirmām kārtām, nedz Komisijas lēmumpieņemšanas pilnvaru pašu resursu jomā neesamība, nedz OLAF ieteikumu nesaistošais raksturs nevar atspēkot to, ka dalībvalstu efektīva sadarbība ar Komisiju un OLAF noteiktos gadījumos ir būtisks nosacījums, lai dalībvalstis varētu noteikt pašu resursu prasījumus un atgūt maksājamās summas.

121

Otrām kārtām, no Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem izrietot, ka ar strīdīgo importu saistītos prasījumus varēja noteikt, tikai pamatojoties uz pārbaudes misijā iegūtajiem pierādījumiem. OLAF, kas esot apņēmies nosūtīt šos pierādījumus Čehijas Republikai, minētos pierādījumus tai esot nosūtījis novēloti, proti, 2008. gada 9. jūlijā, tādējādi neizpildot savu apņemšanos. Čehijas Republika uzskata, ka atbilstoši LES 4. panta 3. punktā nostiprinātajam lojālas sadarbības principam tā pamatoti varēja sagaidīt, ka OLAF ievēros savu apņemšanos.

122

Trešām kārtām, Komisija mēģinot pārnest uz Čehijas Republiku atbildību par savu nokavējumu, kas radies tāpēc, ka OLAF novēloti iesniedza pierādījumus.

123

Tādēļ Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 123. un 126. punktā nospriezdama, ka šīs lietas apstākļos šai dalībvalstij nevar pārmest, ka tā nav lūgusi OLAF iesniegt pierādījumus, tiklīdz bija noslēgusies pārbaudes misija.

124

Katrā ziņā, ciktāl Komisija ir apstrīdējusi, ka Čehijas Republika varēja – kā Vispārējā tiesa nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 124. punktā – uzskatīt, ka jāsagaida, kamēr OLAF izanalizēs un pārbaudīs pierādījumus, šī dalībvalsts norāda, ka piemērojamajā tiesiskajā regulējumā tieši paredzēts, ka OLAF izmeklēšanas gaitā savāktie pierādījumi tiek analizēti, izvērtēti un pēc tam nosūtīti dalībvalstīm misijas un izmeklēšanas ziņojumu veidā. Turklāt no Regulas Nr. 1073/1999 9. panta 2. punkta, lasot to kopā ar tās 16. apsvērumu, izriet, ka OLAF misijas ziņojumam ir būtiska pierādījuma vērtība. Kā Vispārējā tiesa norādījusi pārsūdzētā sprieduma 124. punktā, OLAF bija vislabākās iespējas veikt pierādījumu analīzi un vērtējumu, vēl jo vairāk tad, ja šie pierādījumi iegūti, veicot pārbaudes misiju trešā valstī, un tie var ietekmēt lielu skaitu dalībvalstu.

125

Čehijas Republika piebilst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. pantu, lasot to kopā ar Regulas Nr. 515/97 17. panta 2. punktu, OLAF bija iespēja nosūtīt dalībvalstīm atbilstošos pierādījumus pirms misijas ziņojuma sagatavošanas. OLAF zināja, ka Čehijas Republikai bija nepieciešami savāktie pierādījumi un tas varēja izmantot šo iespēju, ņemot vērā ilgo misijas ziņojuma aizkavēšanos.

126

Beļģijas Karaliste un Polijas Republika būtībā pievienojas Čehijas Republikas aizstāvētajai nostājai.

127

Beļģijas Karaliste piebilst, ka Komisijas argumentācija, kas balstīta uz dalībvalstu atbildību, nozīmē, ka Čehijas Republikai vienai pašai būtu jāuzņemas negatīvās finanšu sekas, kas izriet no kavējuma, par kuru ir atbildīgs OLAF. Komisijas argumentam par Regulas Nr. 515/97 20. panta 1. un 2. punkta lietderīgo iedarbību arī nevar piekrist. Visbeidzot – LESD 325. pantu nevar interpretēt tādējādi, ka šīs lietas apstākļos dalībvalstīm tajā ir noteikti papildu pienākumi salīdzinājumā ar Regulā Nr. 1150/2000 paredzētajiem pienākumiem.

128

Polijas Republika uzsver – nav uzskatāms, ka Čehijas Republika ir pārkāpusi LESD 325. pantu, jo tā ir pielikusi atbilstošas pūles, lai konstatētu attiecīgo muitas parādu.

Tiesas vērtējums

–

Par pieņemamību

129

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ļaut lietas dalībniekam pirmo reizi Tiesā izvirzīt pamatu, ko tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, nozīmētu ļaut tam vērsties Tiesā, kuras kompetence apelācijas tiesvedībā ir ierobežota, ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir vienīgi izvērtēt juridisko risinājumu, kāds pirmajā instancē rasts attiecībā uz izskatītajiem pamatiem (spriedumi, 1994. gada 1. jūnijs, Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 59. punkts, kā arī 2020. gada 26. februāris, SEAE/Alba Aguilera u.c., C‑427/18 P, EU:C:2020:109, 45. punkts).

130

Tomēr Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs Tiesā iesniegtās apelācijas sūdzības pamatojumam var izvirzīt pamatus, kuri izriet no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā juridisko pamatotību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, C‑176/06 P, EU:C:2007:730, 17. punkts, kā arī 2020. gada 26. februāris, SEAE/Alba Aguilera u.c., C‑427/18 P, EU:C:2020:109, 54. punkts).

131

Šajā lietā, pirmkārt, jānorāda – pat ja apelācijas sūdzības 55. zemsvītras piezīmi, kā uzskata Čehijas Republika, būtu jāsaprot kā apgalvojumu, ka šīs dalībvalsts rīcībā jau pirms pārbaudes misijas noslēgšanas bija pietiekami pierādījumi, lai varētu noteikt attiecīgos prasījumus, šāds apgalvojums otrā pamata formulējumā nav pārņemts. Tādēļ šīs zemsvītras piezīmes esamība nevarot ietekmēt minētā pamata pieņemamību.

132

Otrkārt, lai gan ir taisnība, ka Komisija Vispārējā tiesā nav atsaukusies uz LESD 325. pantu, tomēr uz šo tiesību normu balstītā argumenta mērķis ir pierādīt Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu. Tādēļ šis arguments ir pieņemams.

133

Treškārt, tas, ka ar otro pamatu apstrīdētie punkti nav skaidri identificēti – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, nekādi neliedza Čehijas Republikai saprast šī pamata būtību – tas skaidri izriet no Komisijas procesuālajiem rakstiem – un iesniegt argumentus aizstāvībai.

134

Tādējādi otrais pamats ir pieņemams.

–

Par lietas būtību

135

Ar otro pamatu Komisija būtībā apstrīd tā vērtējuma pamatotību, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 94.–126. punktā veikusi attiecībā uz dienu, kad Čehijas Republikai bija jānosaka antidempinga maksājumi, kas BAIDE jāmaksā saistībā ar strīdīgo importu.

136

Minētajos punktos Vispārējā tiesa būtībā atzina, ka Čehijas Republikai nebija pienākuma noteikt šos prasījumus jau nākamajās dienās pēc pārbaudes misijas noslēgšanas un tā pamatoti varēja sagaidīt OLAF ziņojuma nosūtīšanu, kam pievienoti šīs misijas laikā savāktie pierādījumi.

137

Konkrētāk – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 119. un 121. punktā nosprieda, ka Čehijas muitas iestādes pārstāvei, kura piedalījās pārbaudes misijā, bija tiesības pieprasīt un saņemt no OLAF 2007. gada 15. novembra protokolam pievienotos pierādījumus un nosūtīt tos kompetentajām Čehijas iestādēm, lai tās varētu tos izmantot kā pierādījumus pret BAIDE, pat ja OLAF pirms šo pierādījumu nodošanas tie bija jāpārbauda. Minētā sprieduma 122.–124. punktā tā tomēr konstatēja, ka OLAF bija apņēmies nosūtīt šos pierādījumus Čehijas Republikai jau 2008. gada sākumā, taču savu ziņojumu, kuram bija pievienoti minētie pierādījumi, nosūtīja novēloti. Šajos apstākļos Vispārējās tiesas ieskatā Čehijas Republikai nevar pārmest, ka tā gaidīja OLAF ziņojuma iesniegšanu un neprasīja iesniegt pierādījumus uzreiz pēc pārbaudes misijas noslēgšanas. Ņemot vērā šos apstākļus, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 125. punktā secināja, ka Čehijas Republika ir pierādījusi, ka tās rīcībā uzreiz pēc pārbaudes misijas noslēgšanas nevarēja būt vajadzīgo pierādījumu, lai noteiktu antidempinga maksājumus, kas BAIDE jāmaksā par strīdīgo importu.

138

Šajā ziņā jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 88. punktā minētās judikatūras, ka pašreiz spēkā esošo Savienības tiesību kontekstā Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldība ir uzticēta dalībvalstīm un par to ir atbildīgas vienīgi tās.

139

Turklāt, tā kā pastāv tieša saikne starp ieņēmumu no muitas nodokļiem iekasēšanu un atbilstošo resursu nodošanu Komisijas rīcībā, dalībvalstīm saskaņā ar tām LESD 325. panta 1. punktā noteiktajiem pienākumiem jāaizsargā Savienības finanšu intereses pret krāpšanu vai citu nelikumīgu rīcību, kas apdraud šīs intereses, jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu efektīvu un pilnīgu šo nodokļu un līdz ar to – šo resursu iekasēšanu (spriedums, 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 346. punkts un tajā minētā judikatūra).

140

Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktu dalībvalstīm, pildot šīs saistības, Savienības pašu resursu prasījumi jānosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi “par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram”. Tāpēc dalībvalstu pienākums noteikt Savienības pašu resursu prasījumus rodas, tiklīdz ir izpildīti šie nosacījumi, un nav nepieciešams, lai ierakstīšana kontos būtu faktiski notikusi. Kā izriet no Muitas kodeksa 217. un 218. panta, minētie nosacījumi ir izpildīti, ja muitas dienestu rīcībā ir vajadzīgie dati un tādējādi tie var aprēķināt no muitas parāda izrietošo prasījumu summu un noteikt parādnieku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. novembris, Komisija/Dānija, C‑392/02, EU:C:2005:683, 57.–59. punkts).

141

Šajā gadījumā no Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 1., 99., 178. un 183. punktā konstatētajiem faktiem, kuri nav apstrīdēti Tiesā un kurus tai nav jāpārbauda, jo nav apgalvota to sagrozīšana, izriet, ka, pirmkārt, Čehijas Republikai krietnu laiku pirms pārbaudes misijas bija zināms par deklarēto krāpniecisko importu no Laosas, ko tās teritorijā īstenoja BAIDE, otrkārt, šī dalībvalsts pirms šīs misijas bija nosūtījusi OLAF to strīdīgo importu sarakstu, kuru izcelsme bija jāpārbauda, un, treškārt, Čehijas muitas iestādes pārstāve piedalījās minētajā misijā un šīs misijas beigās parakstīja 2007. gada 15. novembra protokolu.

142

No Vispārējās tiesas faktu konstatējumiem pārsūdzētā sprieduma 2., 122. un 124. punktā arī izriet, ka, noslēdzot pārbaudes misiju, OLAF apņēmās nosūtīt Čehijas Republikai šīs misijas laikā, sākot no 2008. gada sākuma, savāktos pierādījumus un ka OLAF savu ziņojumu, kam pievienoti šie pierādījumi, nosūtīja tikai 2008. gada 9. jūlijā, savukārt Čehijas Republika uzskatīja par nepieciešamu sagaidīt, kamēr OLAF izanalizēs un pārbaudīs minētos pierādījumus, pirms izmantot tos nodokļu uzrēķina procedūrā.

143

Ievērojot šos apstākļus, Vispārējā tiesa, nepieļaudama tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 124.–126. punktā nekādi nevarēja nospriest, ka Čehijas Republika varēja sagaidīt OLAF ziņojuma kopā ar pierādījumiem nosūtīšanu, vajadzības gadījumā nelūdzot nosūtīt šos pierādījumus pirms šī ziņojuma pabeigšanas, un ka šī dalībvalsts nav pārkāpusi Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldības jomā paredzētos pienākumus, jo nav noteikusi attiecīgos prasījumus uzreiz nākamajās dienās pēc pārbaudes misijas noslēgšanas.

144

Ņemot vērā dalībvalsts atbildību saistībā ar pašu resursu sistēmas pārvaldību, kā arī Savienības finanšu interešu aizsardzību, šī dalībvalsts – ja tai zināms par nopietnu ar identificēto importu saistītu krāpšanas risku un ja šis risks ir pārbaudīts un apstiprināts ārējā izmeklēšanā, ko OLAF veicis trešā valstī, klātesot šīs dalībvalsts pārstāvim, – nevar vienkārši vairākus mēnešus gaidīt, kamēr saņems OLAF galīgo ziņojumu kopā ar pierādījumiem, nevienā brīdī nelūdzot agrāk nosūtīt šos pierādījumus. Gluži pretēji, minētajai dalībvalstij, ievērojot šo atbildību, jāveic visi atbilstošie pasākumi, kas ļautu tai iegūt attiecīgo prasījumu noteikšanai nepieciešamo informāciju.

145

Neviens no aizstāvībai izvirzītajiem argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

146

Pirmām kārtām, attiecībā uz argumentu, ka OLAF novēloti nosūtīja savu ziņojumu un pierādījumus, jākonstatē – tas, ka OLAF veica ārēju izmeklēšanu trešā valstī, neatbrīvo dalībvalstis no atbildības, kas saskaņā ar pašreiz spēkā esošajām Savienības tiesībām tām ir Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldībā.

147

Tādējādi, pirmkārt, ņemot vērā Regulas Nr. 1073/1999 3. apsvērumu, izmeklēšanas veikšana nevar mainīt atbildības sadalījumu un līdzsvaru starp valstīm un Savienību. Kā izriet no šīs regulas 1. panta 2. punkta, OLAF uzdevums ir atbalstīt un koordinēt darbības, lai aizsargātu Savienības finanšu intereses pret krāpšanu. Saskaņā ar minētās regulas 9. panta 1. punktu OLAF izmeklēšanas noslēgumā sagatavotie ziņojumi ietver “konstatētos faktus, finanšu zaudējumus, ja tādi ir, un izmeklēšanas secinājumus, tostarp [OLAF] direktora ieteikumus par turpmāku rīcību”. Tādējādi dalībvalstīm, pildot Savienības tiesībās paredzētās saistības, jāizlemj, kā rīkoties saistībā ar šādu ziņojumu.

148

Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1073/1999 10. panta 1. punktu OLAF “jebkurā laikā var nodot attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm ārējā izmeklēšanā iegūto informāciju”. Ņemot vērā darbības vārda “var” lietojumu, kas norāda, ka OLAF šajā ziņā ir rīcības brīvība, no šīs tiesību normas nevar secināt – tas, ka OLAF nav nosūtījis pierādījumus pirms sava ziņojuma pabeigšanas, atbrīvo attiecīgo dalībvalsti no atbildības saistībā ar pašu resursu sistēmas pārvaldību.

149

Otrām kārtām, arī OLAF lojālas sadarbības pienākums nevar nedz mainīt Regulas Nr. 1073/1999 īstenošanai noteikto uzdevumu un atbildības sadalījumu (pēc analoģijas skat. Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu, 2005. gada 19. aprīlis, Tillack/Komisija, C‑521/04 P(R), EU:C:2005:240, 33. punkts), nedz atbrīvot dalībvalstis no atbildības, kas tām ir saistībā ar Savienības pašu resursu sistēmas pārvaldību.

150

Turklāt saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta otrajā daļā nostiprināto lojālas sadarbības principu dalībvalstīm, uz kurām pašām attiecas šis princips, jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana), C‑213/19, EU:C:2022:167, 584. punkts un tajā minētā judikatūra).

151

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzības otrais pamats jāapmierina.

152

Tādējādi pārsūdzētais spriedums jāatceļ daļā, kurā tā rezolutīvās daļas 1. punktā ir apmierināta Čehijas Republikas prasība, ciktāl tajā lūgts piespriest Komisijai atmaksāt 17 828 399,66 CZK (aptuveni 700 000 EUR), kas samaksātas kā Savienības pašu resursi.

Par prasību Vispārējā tiesā

153

Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

154

Šajā lietā Vispārējā tiesā celtā Čehijas Republikas prasība balstīta uz argumentiem, par kuriem Vispārējā tiesā ir notikušas uz sacīkstes principu balstītas debates un kuru izvērtēšanai nav jāveic nekādi papildu procesa organizatoriskie pasākumi vai pierādījumu savākšanas pasākumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 130. punkts). Šādos apstākļos, Tiesa pati var taisīt galīgo spriedumu lietā, jo to ļauj tiesvedības stadija.

155

Šajā ziņā no šī sprieduma 152. punkta izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir atcelts tikai daļā, kurā tā rezolutīvās daļas 1. punktā ir apmierināta Čehijas Republikas prasība, ciktāl tā ir vērsta uz to, lai piespriestu Komisijai atmaksāt 17 828 399,66 CZK (aptuveni 700 000 EUR) (turpmāk tekstā – “strīdīgā summa”).

156

Savukārt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punkts, kurā Vispārējā tiesa noraidīja Čehijas Republikas prasību pārējā daļā, nav apelācijas sūdzības priekšmets, un tādēļ tam ir res judicata spēks, lai arī šis spriedums ir daļēji atcelts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 109.–111. punkts).

157

Tādējādi prasība lietā T‑151/20 ir spēkā tikai, ciktāl tās mērķis ir panākt strīdīgās summas atmaksu.

158

Šīs prasības pamatojumam Čehijas Republika būtībā apgalvo, ka tai nav jāmaksā strīdīgā summa, jo tās atgūšanai vajadzīgos pasākumus tā varēja veikt tikai pēc OLAF ziņojuma iesniegšanas. Tā norāda, ka ir atbrīvojama no pienākuma nodot pašu resursus saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu, jo pēc tam, kad no 2008. gada maija tika izbeigta BAIDE darbība Čehijas Republikas teritorijā, muitas parādu vairs nav iespējams atgūt.

159

Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 100., 103. un 105. punktā, dalībvalsti nevar atbrīvot no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst prasījumiem, kuri nav pareizi ierakstīti B kontos Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopā ar tās 2. pantu, paredzētajā termiņā, ja šie prasījumi ir noteikti novēloti. No šī sprieduma 141.–144. punkta izriet, ka, konkrētajos šīs lietas apstākļos neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu prasījumu noteikšanu, Čehijas Republika nav pierādījusi, ka tā ir laikus noteikusi attiecīgos prasījumus un tādēļ nav arī pierādījusi, ka ir tos pareizi ierakstījusi B kontos šīs regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteiktajā termiņā.

160

Tādēļ Čehijas Republika nevar atsaukties uz Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu, lai varētu tikt atbrīvota no pienākuma nodot strīdīgo summu Komisijas rīcībā. Tādējādi šī dalībvalsts nav pierādījusi, ka tās atteikums nodot Savienības rīcībā strīdīgo summu atbilst visiem tās pienākumiem, un tātad nav pierādījusi Savienības iedzīvošanos bez spēkā esoša tiesiska pamata šī sprieduma 83. punktā minētās judikatūras izpratnē.

161

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, Čehijas Republikas prasība lietā T‑151/20 jānoraida, ciktāl tās mērķis ir panākt strīdīgās summas atmaksu.

Par tiesāšanās izdevumiem

162

Reglamenta 184. panta 2. punktā paredzēts, ka tad, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam nolēmums ir labvēlīgs.

163

Šajā lietā Čehijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs gan lietā C‑494/22 P, gan lietā T‑151/20 tajā daļā, uz kuru ir atsaukusies Tiesa. Turklāt Vispārējās tiesas spriedums lietā T‑151/20 bija nelabvēlīgs Čehijas Republikai pārējā daļā. Tādēļ Čehijas Republikas prasība atbilstoši pārsūdzētajam spriedumam un šim spriedumam tiek noraidīta pilnībā. Šādos apstākļos jāpiespriež Čehijas Republikai segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā, kā to ir prasījusi Komisija.

164

Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Beļģijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, kā arī Polijas Republika – personas, kas iestājušās lietā, – savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

1)

Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 11. maija spriedumu Čehijas Republika/Komisija (T‑151/20, EU:T:2022:281) daļā, kurā tā rezolutīvās daļas 1. punktā ir apmierināta Čehijas Republikas prasība, ciktāl tajā lūgts piespriest Eiropas Komisijai atmaksāt 17 828 399,66 Čehijas kronu (CZK) (aptuveni 700 000 EUR), kas samaksātas kā Eiropas Savienības pašu resursi.

2)

Noraidīt prasību lietā T‑151/20 daļā, kurā lūgts piespriest Eiropas Komisijai atmaksāt 17 828 399,66 Čehijas kronu (CZK) (aptuveni 700 000 EUR), kas samaksātas kā Eiropas Savienības pašu resursi.

3)

Čehijas Republika sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

4)

Beļģijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, kā arī Polijas Republika – personas, kas iestājušās lietā – savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.