TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2024. gada 5. septembrī ( *1 )
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Nodokļu tiesību aktu saskaņošana – Kopējā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēma – Direktīva 2006/112/EK – Nepamatoti iekasētais un samaksātais PVN – Rēķina koriģēšana – Pakalpojuma sniedzēja likvidācija – PVN atmaksāšana– Nodokļu iestādes atteikums atmaksāt PVN pircējam tieši – Prioritāte tiesību uz PVN atmaksu jomā – PVN atmaksāšanas kārtība – Nodokļu ieņēmumu zaudēšanas risks
Lietā C‑83/23
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 3. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 15. februārī, tiesvedībā
H GmbH
pret
Finanzamt M,
TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs F. Biltšens [F. Biltgen] (referents), tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu un 2024. gada 11. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
|
– |
H GmbH vārdā – M. Boche, M. von Einem un A. Graf, Rechtsanwälte, D. Hoffmanns un J. Scholz, Steuerberater, |
|
– |
Vācijas valdības vārdā – J. Möller un N. Scheffel, pārstāvji, |
|
– |
Eiropas Komisijas vārdā – B. Eggers un J. Jokubauskaitė, pārstāves, |
ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
|
1 |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvu 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Direktīvu 2010/45/ES (2010. gada 13. jūlijs) (OV 2010, L 189, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”), un Padomes Direktīvu 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112 paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas veic uzņēmējdarbību nevis nodokļa atmaksātājas dalībvalsts teritorijā, bet citā dalībvalstī (OV 2008, L 44, 23. lpp.). |
|
2 |
Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp H GmbH, Vācijā reģistrētu sabiedrību, un Finanzamt M (M finanšu pārvalde, Vācija) par tiesībām atskaitīt priekšnodoklī samaksāto pievienotās vērtības nodokli (PVN) un šī nodokļa taisnīgu atmaksu. |
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
|
3 |
PVN direktīvas 167. pantā ir paredzēts: “Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.” |
|
4 |
Šīs direktīvas 168. panta a) punktā ir noteikts: “Ciktāl preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto darījumiem, par kuriem uzliek nodokli, nodokļa maksātājam ir tiesības tajā dalībvalstī, kurā viņš veic šos darījumus, atskaitīt no nodokļa, par kuru nomaksu viņš ir atbildīgs:
|
|
5 |
Minētās direktīvas 178. panta a) punktā ir noteikts: “Lai izmantotu atskaitīšanas tiesības, nodokļa maksātājam jāizpilda šādi nosacījumi:
|
|
6 |
Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 203. pantu: “PVN maksā ikviena persona, kura PVN norāda rēķinā.” |
Vācijas tiesības
UStG
|
7 |
Umsatzsteuergesetz (Apgrozījuma nodokļa likums), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (BGBl. 2013 I, 1809. lpp.; turpmāk tekstā – “UStG”), 14. panta 4. punktā paredzēts: “Rēķinā jānorāda šādas ziņas: [..] [..] 8. piemērojamā nodokļa likme un nodokļa summa, kas maksājama par atlīdzību, vai, ja ir piemērojams atbrīvojums no nodokļa, norāde, ka uz piegādi vai citu pakalpojumu attiecas atbrīvojums no nodokļa.” |
|
8 |
Atbilstoši UStG 14.c panta 1. punktam: “Ja uzņēmējs rēķinā par preču piegādi vai “citu pakalpojumu” ir atsevišķi norādījis nodokļa summu, kas ir lielāka par summu, kāda viņam atbilstoši šim likumam jāmaksā par minēto darījumu, tad tam jāsamaksā arī atlikusī summa. Ja tas koriģē nodokļa summu attiecībā pret pakalpojuma saņēmēju, pēc analoģijas ir piemērojams 17. panta 1. punkts. [..]” |
|
9 |
UStG 15. panta 1. punktā ir paredzēts: “Uzņēmējs var atskaitīt šādas priekšnodoklī samaksātās summas: 1. uz likuma pamata maksājamo nodokli par piegādēm un citiem pakalpojumiem, kurus cits uzņēmējs veicis viņa uzņēmuma labā. Priekšnodokļa atskaitīšana ir iespējama ar nosacījumu, ka uzņēmēja rīcībā ir atbilstoši [UStG] 14. un 14.a pantam izsniegts rēķins. [..]” |
AO
|
10 |
Abgabenordnung (Nodokļu kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (BGBl. 2002 I, 3866. lpp.; turpmāk tekstā – “AO”), ir 163. pants “Atkāpes no nodokļa noteikšanas taisnīguma apsvērumu dēļ”, kura 1. punkta pirmajā teikumā ir noteikts: “Situācijā, kad nodokļu iekasēšana konkrētajā gadījumā ir vērtējama kā netaisnīga, var aprēķināt mazāku nodokli un, aprēķinot nodokļus, var neņemt vērā nodokļu bāzes, kas palielina maksājamos nodokļus.” |
|
11 |
AO 227. pantā ir noteikts: “Nodokļu iestādes var pilnībā vai daļēji atteikties no prasījumiem, kas izriet no nodokļu parādiem, ja to iekasēšana, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, būtu netaisnīga; ar tādiem pašiem nosacījumiem var tikt veikta jau samaksāto summu atmaksāšana vai ieskaitīšana.” |
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
|
12 |
H, prasītāja pamatlietā, ir Vācijā reģistrētas komandītsabiedrības (turpmāk tekstā – “KG”) tiesību pārņēmēja, kuras darbības mērķis bija kustamu lietu iznomāšana citiem uzņēmumiem, tostarp pārdošanas ar līzingu veidā. Pamatlieta attiecas uz sešiem pārdošanas ar līzingu darījumiem, kurus KG ir veikusi par labu E‑GmbH, kas ir Vācijā reģistrēta sabiedrība, 2007., 2008., 2010. un 2012. gadā. |
|
13 |
Katrā no šiem darījumiem E‑GmbH iegādājās jaunu motorkuģi no E‑sr, Itālijā reģistrētās sabiedrības. Attiecīgajos rēķinos bija norāde “piegāde Kopienas iekšienē”, un tajos nebija iekļauts PVN. Katra kuģa pirkuma cenu E‑GmbH samaksāja pilnībā. |
|
14 |
Pēc katra no šiem pirkumiem E‑GmbH un KG vispirms noslēdza līgumu par pārdošanu ar līzingu, kurā bija paredzēta, pirmkārt, kuģa pārdošana KG par neto pirkuma cenu, tai pieskaitot Vācijas PVN, un, otrkārt, vienošanās par nomas līgumu, ar kuru E‑GmbH tika nodotas šī kuģa lietošanas tiesības. Pēc tam E‑GmbH izsniedza KG rēķinu par attiecīgā kuģa pārdošanu, kurā bija skaidri uzrādīts Vācijas PVN, deklarēja šo PVN savās nodokļa deklarācijās un to samaksāja Finanzamt X (X nodokļu administrācija, Vācija), kuras pakļautībā tā bija. Rēķinos nebija sniegtas ziņas par kuģa atrašanās vietu tā pārdošanas brīdī. Savās PVN deklarācijās KG minētajā rēķinā uzrādīto PVN atskaitīja kā samaksātu priekšnodokli. Visbeidzot, E‑GmbH un KG noslēdza kuģu nomas līgumu uz 36 mēnešiem. |
|
15 |
Nodokļu administrācija, veicot pārbaudi par 2008. gadu, konstatēja, ka brīdī, kad E‑GmbH pārdeva kuģus KG, tie atradās nevis Vācijā, bet Itālijā. 2012. gada oktobrī E‑GmbH informēja KG, ka divos attiecīgi 2008. gada aprīlī un oktobrī izrakstītajos rēķinos tā ir kļūdaini norādījusi Vācijas PVN, un norādīja, ka šie rēķini tiks koriģēti. |
|
16 |
Pēc PVN pārbaudes, kas tika veikta KG telpās, kontrolieris uzskatīja, ka kuģu piegādes jākvalificē kā piegādes bez pārvadājuma, kas saskaņā ar PVN direktīvas 31. pantu, lasot to kopā ar UStG 3. panta 7. punktu, bija apliekamas ar nodokli nevis Vācijā, bet gan Itālijā, kur šie kuģi atradās to pārdošanas brīdī. Tā uzskatīja, ka PVN, ko E‑GmbH iekasēja no KG, esot bijis jāmaksā saskaņā ar PVN direktīvas 203. pantu un UStG 14.c pantu, bet ka KG to nevarēja atskaitīt kā priekšnodoklī samaksāto PVN. |
|
17 |
M nodokļu administrācija piekrita šim vērtējumam un saskaņā ar AO 173. panta 1. punkta 1. apakšpunktu attiecībā uz KG izdeva paziņojumu par PVN korekciju, ar kuru tika samazināta šīs sabiedrības atskaitītā PVN summa par 2008. gadu, kura laikā tika izrakstīti divi kuģa pārdošanas rēķini. Pēc tam tā noraidīja kā nepamatotu pret šo paziņojumu par korekciju iesniegto sūdzību. |
|
18 |
Četri kuģu pārdošanas rēķini tika izrakstīti 2006., 2010. un 2012. gadā. M nodokļu administrācija izdeva arī paziņojumus par PVN korekciju par 2007. un 2010. gadu par PVN priekšnodokļa atskaitīšanu sakarā ar 2006. un 2010. gadā izrakstītajiem rēķiniem. Tā kā par šiem paziņojumiem par korekciju iesniegto sūdzību M nodokļu administrācija noraidīja kā nepamatotu, KG tai pārskaitīja šo PVN. Visbeidzot, KG nav veikusi nekādu PVN atskaitīšanu par kuģu pārdošanu, kas aplūkoti 2012. gada PVN deklarācijā. |
|
19 |
2014. gadā pret E‑GmbH tika uzsākta maksātnespējas procedūra. Par šīs sabiedrības likvidāciju atbildīgais maksātnespējas administrators koriģēja sešus rēķinus par kuģu piegādi, svītrojot tajos kļūdaino norādi par PVN. X nodokļu administrācija norādīja, ka maksātnespējas administrators2014. gada 10. decembrī bija iesniedzis koriģētos rēķinus un ka 2015. gada 8. janvārī viņš iesniedzis lūgumu veikt korekcijas. Tā apmierināja šo pieteikumu un atmaksāja atbilstošo PVN, kas tika iemaksāts maksātnespējīgā parādnieka mantā, vienlaikus informējot maksātnespējas administratora nodokļu pārstāvi, ka viņam ir pienākums aplikt darījumus ar PVN Itālijā. Prasītāja pamatlietā uzskata, ka maksātnespējas administrators tomēr esot atteicies izsniegt rēķinus, kuros ir iekļauts Itālijas PVN. Prasītāja pamatlietā neesot vērsusies tiesā pret E‑GmbH, lai saņemtu šādus rēķinus. |
|
20 |
KG, pamatojoties uz AO 163. pantu, lūdza M nodokļu administrāciju taisnīguma apsvērumu dēļ pārrēķināt PVN par 2007., 2008., 2010. un 2012. gadu. Nodokļu administrācija šo lūgumu noraidīja un pēc tam noraidīja arī KG sūdzību par šo lēmumu kā nepamatotu. |
|
21 |
Prasība, ko prasītāja pamatlietā cēla Finanzgericht Düsseldorf (Diseldorfas Finanšu tiesa, Vācija), tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka M nodokļu administrācijai nebija tai jāatmaksā PVN, par kuru bija kļūdaini izrakstīts rēķins, jo šis PVN tika iemaksāts E‑GmbH maksātnespējīgā parādnieka mantā. Turklāt šī tiesa uzskata, ka prasītājai pamatlietā neesot nekādu civiltiesisku tiesību uz minētā PVN atmaksu attiecībā uz E‑GmbH, bet tai esot tikai tiesības saņemt rēķinu, kurā ir ietverts Itālijas PVN. |
|
22 |
Šādos apstākļos prasītāja pamatlietā iesniedza revīzijas sūdzību (Revision) Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa, Vācija). |
|
23 |
Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka no Tiesas judikatūras, it īpaši no 2007. gada 15. marta sprieduma Reemtsma Cigarettenfabriken (C‑35/05, EU:C:2007:167), izriet, ka noteiktos apstākļos rēķina, kurā ir ietverts nepamatots PVN, adresātam ir “tiešās tiesības” atgūt šo PVN no nodokļu administrācijas. Nesen Tiesa, piemērojot šo judikatūru, 2022. gada 13. oktobra spriedumā HUMDA (C‑397/21, EU:C:2022:790) nosprieda, ka valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, no vienas puses, piegādātājs, kas nodokļu iestādēm ir kļūdaini samaksājis PVN, var prasīt tā atmaksu un, no otras puses, pakalpojumu saņēmējs var celt civilprasību pret šo pakalpojumu sniedzēju par nepamatotu maksājumu atgūšanu, atbilst PVN neitralitātes un efektivitātes principiem, jo tas ļauj pakalpojumu saņēmējam, kurš ir samaksājis kļūdaino PVN, saņemt nepamatoti samaksātās summas atmaksu. Šajā spriedumā Tiesa esot arī norādījusi, ka, ja PVN atmaksāšana kļūst neiespējama vai pārmērīgi grūta, it īpaši pakalpojumu sniedzēja maksātnespējas gadījumā, pakalpojumu saņēmējs, pamatojoties uz PVN neitralitātes un efektivitātes principu, var saņemt atmaksu tieši no nodokļu administrācijas. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Tiesa minētajā spriedumā ir nospriedusi, ka pēdējā minētā iespēja piemērojama arī tad, ja kļūdas attiecībā uz precīzu pakalpojuma sniegšanas vietu dēļ nodoklis ir samaksāts nepareizajā dalībvalstī, ja ļaunprātīgas izmantošanas vai krāpšanas neesamības gadījumā, tā kā gan pakalpojumu sniedzējs, gan saņēmējs ir labticīgi, nepastāv nodokļu ieņēmumu zaudēšanas risks. |
|
24 |
Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlieta konkrētos tās apstākļos līdzinās tai, kas bija pamatā 2022. gada 13. oktobra spriedumam HUMDA (C‑397/21, EU:C:2022:790). Tomēr tā šaubās, vai šajā spriedumā rastais risinājums varētu tikt attiecināts uz pamatlietu. Konkrētāk, minētajā spriedumā neesot atbildēts uz jautājumu, vai pastāv “tiešas tiesības” uz restitūciju gadījumā, kad, kā tas ir šajā lietā, valsts PVN, kas norādīts sākotnējā rēķinā, jāaizstāj ar augstāku PVN citā dalībvalstī. Iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā visu Eiropas Savienību un iekļaujot dalībvalsti, kurā pakalpojums faktiski ir sniegts, drīzāk nepastāv tiesības saņemt rēķinu, kurā ir norādīts Itālijas nodoklis. Šajā kontekstā šajā pat spriedumā arī netiek izskatīts jautājums par to, vai “tiešas tiesības” uz atmaksu tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, varēja tikt pakļautas nosacījumam, ka pakalpojuma saņēmējs ir cēlis civilprasību, lai saņemtu no maksātnespējīgā pakalpojumu sniedzēja rēķinu ar tajā ietverto šīs citas dalībvalsts PVN. Turklāt rodoties jautājums, vai apsvērumi par krāpšanas apkarošanu šādā situācijā varētu ietekmēt pircēja tiesības tieši no nodokļu administrācijas pieprasīt nepamatoti rēķinā iekļautā un samaksātā PVN atmaksu. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, ka apstāklis, ka E‑GmbH likvidators Itālijā nedeklarēs Itālijas PVN, kas saskaņā ar Itālijas tiesībām ir jāmaksā, varētu izraisīt krāpšanu PVN jomā Itālijā. |
|
25 |
Otrām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tādā situācijā kā pamatlietā nodokļu administrācijai jādod priekšroka rēķina izsniedzēja tiesībām uz atmaksu rēķina koriģēšanas dēļ vai rēķina saņēmēja “tiešajai maksai”. Šajā ziņā tā jautā, vai ir jāņem vērā fakts, ka parastā atmaksas ķēde nevar tikt ievērota rēķina izrakstītāja maksātnespējas dēļ un/vai tādu hronoloģisko īpatnību dēļ kā, piemēram, tas, ka brīdī, kad PVN tika atdots rēķina izsniedzējam, nodokļu administrācija zināja, ka rēķina izsniedzējs ir maksātnespējīgs, un tādējādi varēja uzskatīt, ka rēķina saņēmējam ir “tiešas tiesības” uz atmaksu. |
|
26 |
Šādos apstākļos Bundesfinanzhof (Federālā finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
|
Par prejudiciālajiem jautājumiem
|
27 |
Ar abiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīva, lasot to PVN efektivitātes un neitralitātes principu gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka pakalpojuma saņēmējs var tieši pieprasīt tās dalībvalsts nodokļu administrācijai, kuras teritorijā tas ir reģistrēts, atmaksāt PVN, ko tas ir samaksājis pakalpojuma sniedzējam, kurš kļūdaini izrakstīja rēķinu par šīs dalībvalsts PVN citā dalībvalstī likumīgi maksājamā PVN vietā un pārskaitīja to pirmās dalībvalsts nodokļu iestādēm, gadījumā, ja pēdējās minētās jau ir atmaksājušas PVN pakalpojuma sniedzējam, kas ir likvidācijas procesa priekšmets. |
|
28 |
Vispirms jāatgādina, ka PVN neitralitātes princips, kas ir ar Savienības tiesību aktiem izveidotās kopējās PVN sistēmas pamatā, ir nodrošināts ar atskaitīšanas tiesību mehānismu, kura mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību un kas tādējādi garantē visu saimniecisko darbību aplikšanas ar nodokļiem neitralitāti neatkarīgi no šo darījumu mērķiem vai rezultātiem, ar nosacījumu, ka minētie darījumi paši principā ir apliekami ar PVN (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C‑397/21, EU:C:2022:790, 18. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
29 |
Pēc tam, kad ir formulēta šī premisa, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja PVN direktīvā nav tiesību normas par nepamatoti rēķinā iekļautā PVN koriģēšanu, ko veic rēķina izsniedzējs, dalībvalstīm principā ir jānosaka nosacījumi, ar kādiem šis PVN var tikt koriģēts (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C‑397/21, EU:C:2022:790, 19. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
30 |
Lai tiktu nodrošināta PVN neitralitāte, dalībvalstīm savā iekšējā tiesību sistēmā jāparedz iespēja koriģēt rēķinā nepamatoti uzrēķinātos nodokļus, ja rēķina izrakstītājs pierāda savu labticību (spriedums, 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C‑397/21, EU:C:2022:790, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
31 |
Šajā gadījumā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uz šo lietu ir attiecināma judikatūra, kas izriet no 2007. gada 15. marta sprieduma Reemtsma Cigarettenfabriken (C‑35/05, EU:C:2007:167), kurš attiecās uz neitralitātes, efektivitātes un diskriminācijas aizlieguma principiem. |
|
32 |
Šajā spriedumā attiecībā uz jautājumu par to, vai pakalpojumu saņēmējam ir tiesības pieprasīt PVN atmaksu no pakalpojumu sniedzēja, kurš par to ir kļūdaini izrakstījis rēķinu un kurš savukārt varētu nodokļu iestādei pieprasīt tā atmaksāšanu, vai arī šādam pakalpojumu saņēmējam ir jābūt iespējai vērst savu prasību tieši pret šo iestādi, Tiesa nosprieda, ka principā sistēma, kurā, no vienas puses, pakalpojumu sniedzējs, kurš nodokļu iestādēm ir kļūdaini samaksājis PVN, var pieprasīt tā atmaksāšanu, un, no otras puses, pakalpojumu saņēmējs var vērsties pret šo pakalpojumu sniedzēju ar civilprasību par nepamatoti samaksāto summu atmaksāšanu, atbilst neitralitātes un efektivitātes principiem. Proti, šāda sistēma ļauj minētajam pakalpojumu saņēmējam, kas ir samaksājis nodokli, par kuru ir kļūdaini izrakstīts rēķins, panākt nepamatoti samaksātu summu atmaksāšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C‑35/05, EU:C:2007:167, 39. punkts). |
|
33 |
Šajā sakarā, kā to pareizi norāda Komisija, ja PVN atmaksāšanas panākšana ir neiespējama vai pārmērīgi grūta, it īpaši pakalpojumu sniedzēja maksātnespējas gadījumā, šie principi var prasīt, lai pakalpojumu saņēmējs varētu vērsties ar prasību par atmaksāšanu tieši pie nodokļu administrācijas. Tādēļ dalībvalstīm jāparedz līdzekļi un procesuālie noteikumi, kas ļautu minētajam pakalpojumu saņēmējam atgūt nodokli, par kuru ir kļūdaini izrakstīts rēķins, lai ievērotu efektivitātes principu (spriedums, 2007. gada 15. marts, Reemtsma Cigarettenfabriken, C‑35/05, EU:C:2007:167, 41. punkts). |
|
34 |
Šajā ziņā jāprecizē, kā iesniedzējtiesa pati ir norādījusi savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka tiesības uz PVN, par kuru kļūdaini izrakstīts rēķins, tiešu atmaksu, kas izriet no Tiesas judikatūras, attiecās uz pakalpojumu, kas nav apliekams ar PVN dalībvalstī, kurā šis nodoklis tika iekļauts rēķinā un kuras budžetā tas tika iemaksāts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 13. oktobris, HUMDA, C‑397/21, EU:C:2022:790, 25. punkts). Līdz ar to tiesības uz nepamatoti rēķinā iekļauta PVN tiešu atmaksu, kuras zināmos apstākļos ir rēķina saņēmējam, attiecas uz PVN, ko attiecīgā dalībvalsts ir saņēmusi no rēķina izsniedzēja. |
|
35 |
Lai gan ir taisnība, ka strīds pamatlietā ir par lūgumiem atmaksāt PVN, par kuru ir kļūdaini izrakstīts rēķins un kurš ir samaksāts, tomēr jākonstatē, ka šajā lietā X nodokļu administrācija jau ir pārskaitījusi pakalpojumu saņēmēja nepamatoti samaksāto PVN uz pakalpojumu sniedzēja maksātnespējas masu. |
|
36 |
Šādos apstākļos judikatūra, kas izriet no 2007. gada 15. marta sprieduma Reemtsma Cigarettenfabriken (C‑35/05, EU:C:2007:167), nevar tikt attiecināta uz tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā. |
|
37 |
Proti, gadījumā, ja PVN, par kuru ir kļūdaini izrakstīts rēķins un kurš ir samaksāts nodokļu administrācijai, kura pēc pakalpojumu sniedzēja lūguma jau ir veikusi PVN atmaksu, atbilstoši judikatūrai, kas izriet no 2007. gada 15. marta sprieduma Reemtsma Cigarettenfabriken (C‑35/05, EU:C:2007:167), būtu jāatmaksā arī pakalpojumu saņēmējam, tad nodokļu administrācijai PVN būtu jāatmaksā divas reizes. |
|
38 |
Šajā ziņā jāatgādina, ka Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka, ja piegādātājs ir kļūdaini izrakstījis rēķinu un samaksājis PVN, tas principā šim piegādātājam ir jāatmaksā. Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības uz nodokļu, kas dalībvalstī iekasēti pretēji Savienības tiesību normām, atmaksu ir Savienības tiesību normās, kā tās ir interpretējusi Tiesa, personām paredzēto tiesību sekas un papildinājums. Tātad attiecīgajai dalībvalstij principā ir jāatmaksā tie nodokļi, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības. Pieteikuma par nepamatoti samaksātā PVN atmaksāšanu pamatā ir tiesības uz nepamatotu maksājumu atgūšanu, kuru mērķis atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ir novērst no nodokļa nesaderības ar Savienības tiesībām izrietošās sekas, neitralizējot finansiālo slogu, kas nepamatoti uzlikts komersantam, kurš galu galā to ir faktiski samaksājis. Šajā ziņā jāatgādina, ka PVN neitralitātes principa, kas ir kopējās PVN sistēmas pamatprincips, mērķis ir pilnībā atvieglot nodokļa maksātājam tā saimnieciskajā darbībā uzlikto PVN slogu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2020. gada 2. jūlijs, Terracult, C‑835/18, EU:C:2020:520, 23.–25. punkts). |
|
39 |
Apstāklim, ka tāpat kā lietā, kurā ir taisīts 2007. gada 15. marta spriedums Reemtsma Cigarettenfabriken (C‑35/05, EU:C:2007:167), pakalpojumu sniedzējs ir likvidācijas procesā, šajā lietā nav nozīmes. |
|
40 |
Proti, judikatūras, kas izriet no šī sprieduma, mērķis nav apšaubīt kreditoru prioritātes kārtību likvidācijas procesā. |
|
41 |
Šādos apstākļos, protams, ir taisnība, ka no paša sākuma nevarēja tikt izslēgts, ka pircējs nonāktu situācijā, kurā nebūtu iespējams vai būtu pārmērīgi grūti celt civilprasību pret maksātnespējas administratoru, kurš ir atbildīgs par pakalpojumu sniedzēja likvidāciju, lai tam tiktu izrakstīts rēķins, kurā ir ietverts Itālijas PVN, un ka pēc tam būtu tieši jāiesniedz atmaksāšanas pieteikums nodokļu administrācijai. Tomēr, ja vien nodokļu administrācijai netiek uzlikts pārmērīgs slogs, no tās nevar prasīt, lai tā ņemtu vērā apstākli, ka tādā situācijā kā pamatlietā parastā atmaksas ķēde bija būtiski traucēta vai pat pārtraukta tādēļ, ka piegādātājs bija likvidācijas procesā, kā rezultātā PVN, ko tam atmaksās nodokļu administrācija, nonāks maksātnespējīgā parādnieka mantā un radīsies risks, ka tas var netikt atmaksāts pircējam. |
|
42 |
Tāpat ir taisnība, ka cīņa pret krāpšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu ir PVN direktīvā atzīts un veicināts mērķis tādējādi, ka nodokļu iestādēm ir ne tikai jāveic vajadzīgās pārbaudes pie nodokļu maksātājiem, lai atklātu pārkāpumus un krāpšanu PVN jomā, bet arī jāpārbauda nodokļu maksātāju deklarācijas, to pārskati un citi attiecīgie dokumenti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 21. jūnijs, Mahagében un Dávid, C‑80/11 un C‑142/11, EU:C:2012:373, 62. un 63. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
43 |
Tomēr šajā gadījumā prasīt, lai Vācijas nodokļu administrācija noteiktu, vai apstāklis, ka par pakalpojumu sniedzēja likvidāciju atbildīgais maksātnespējas administrators Itālijā nedeklarē Itālijas PVN, kurš saskaņā ar Itālijas tiesībām ir jāmaksā, ir krāpšana PVN jomā šajā dalībvalstī, pārsniedz to, kas atbilstoši iepriekšējā punktā atgādinātajam mērķim var tikt saprātīgi uzlikts valsts nodokļu administrācijai. |
|
44 |
Vēl jāatgādina, ka iespēja pircējam vai pakalpojumu saņēmējam adresēt nodokļu administrācijai savu pieteikumu par nepamatoti rēķinā iekļautā un “tieši” samaksātā PVN atmaksāšanu, ir izņēmums un, kā izriet no šī sprieduma 33. punktā minētās judikatūras, var tikt celta tikai tad, ja šī PVN iekasēšana no piegādātāja vai pakalpojumu sniedzēja ir neiespējama vai pārmērīgi grūta, kas nozīmē, ka pircējs vai pakalpojumu saņēmējs izmantojis visas iespējas norādīt uz savām tiesībām ārpus šīs situācijas. |
|
45 |
Taču, kā tas izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, un it īpaši no iesniedzējtiesas izklāstītajiem apstākļiem sava pirmā jautājuma formulējumā, šajā lietā citā dalībvalstī, kurā arī ir jāmaksā PVN, līdz šim nereģistrētam pakalpojuma sniedzējam ir iespēja reģistrēties šīs dalībvalsts PVN maksātāju reģistrā, tā, lai pēc tam tas, uzrādot šajā dalībvalstī piešķirto nodokļa maksātāja identifikācijas numuru, varētu pakalpojuma saņēmējam izrakstīt šīs pašas dalībvalsts nodokļa rēķinu, kas pakalpojuma saņēmējam tajā ļautu atskaitīt PVN priekšnodokli. |
|
46 |
Līdz ar to, kā ir norādījusi iesniedzējtiesa, šajā gadījumā prasītāja pamatlietā, lai nesegtu attiecīgā PVN izmaksas, būtu varējusi celt civilprasību pret pakalpojumu sniedzēja likvidācijas procesa administratoru, lai viņai tiktu izrakstīts rēķins, kurā ir iekļauts Itālijas PVN, kas ir darbība, kuru tā nav veikusi. |
|
47 |
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka PVN direktīva, to lasot kopā ar PVN efektivitātes un neitralitātes principu, jāinterpretē tādējādi, ka pakalpojuma saņēmējs nevar tieši pieprasīt tās dalībvalsts nodokļu administrācijai, kuras teritorijā tas ir reģistrēts, atmaksāt PVN, ko tas ir samaksājis šī pakalpojuma sniedzējam, kurš kļūdaini izrakstīja rēķinu par šīs dalībvalsts PVN citā dalībvalstī likumīgi maksājamā PVN vietā un pārskaitīja to pirmās dalībvalsts nodokļu iestādēm, gadījumā, ja pēdējās minētās jau ir atmaksājušas PVN pakalpojuma sniedzējam, kas ir likvidācijas procesa priekšmets. |
Par tiesāšanās izdevumiem
|
48 |
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas pušu izdevumi, nav atlīdzināmi. |
|
Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: |
|
Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2010. gada 13. jūlija Direktīvu 2010/45/ES, to lasot kopā ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) neitralitātes un efektivitātes principiem, |
|
jāinterpretē tādējādi, ka |
|
pakalpojuma saņēmējs nevar tieši pieprasīt tās dalībvalsts nodokļu administrācijai, kuras teritorijā tas ir reģistrēts, atmaksāt PVN, ko tas ir samaksājis šī pakalpojuma sniedzējam, kurš kļūdaini izrakstīja rēķinu par šīs dalībvalsts PVN citā dalībvalstī likumīgi maksājamā PVN vietā un pārskaitīja to pirmās dalībvalsts nodokļu iestādēm, gadījumā, ja pēdējās minētās jau ir atmaksājušas PVN pakalpojuma sniedzējam, kas ir likvidācijas procesa priekšmets. |
|
[Paraksti] |
( *1 ) Tiesvedības valoda – vācu.