I.

Ievads

1.

Verein für Konsumenteninformation (turpmāk tekstā – “VKI”), patērētāju tiesību aizsardzības apvienība, kas reģistrēta Austrijā, attiecībā pret TVP Treuhand‑ und Verwaltungsgesellschaft für Publikumsfonds mbH & Co KG (turpmāk tekstā – “TVP”), kas ir Hamburgā (Vācija) reģistrēta sabiedrība, iesniedza prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu  ( 2 ), lai šai sabiedrībai tās darījumu attiecībās ar patērētājiem, kuri dzīvo Austrijā, aizliegtu izmantot atsevišķus līguma noteikumus. Šie noteikumi ir ietverti fiduciārajos līgumos, kuru priekšmets ir kapitāla daļu pārvaldība slēgtos nekustamā īpašuma fondos, kuri reģistrēti Vācijā un kuri izveidoti kā komandītsabiedrības. Attiecīgo noteikumu starpā ir noteikums par piemērojamo tiesību aktu izvēli, kuros ir norādīts uz Vācijas tiesībām.

2.

Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) vēlas noskaidrot jautājumu par šāda noteikuma par piemērojamo tiesību aktu izvēli saderību ar Direktīvu 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos  ( 3 ), ņemot vērā it īpaši šīs direktīvas interpretāciju, ko Tiesa sniegusi spriedumā Verein für Konsumenteninformation  ( 4 ). Atbilde uz šo jautājumu galvenokārt ir atkarīga no tā, vai tās ir Austrijas tiesības, kas ir piemērojamas aplūkotajiem fiduciārajiem līgumiem šādas izvēles neesamības gadījumā, vai, tieši pretēji, tās ir Vācijas tiesības. Šis pēdējais punkts savukārt ir atkarīgs no Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām  ( 5 ), un Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām  ( 6 ), interpretācijas.

3.

Tādējādi šī tiesa ir uzdevusi Tiesai vairākus jautājumus, cenšoties panākt, lai vispirms tiktu noteikts, vai šajos fiduciārajos līgumos ir izvirzīti “jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, kuri ir izslēgti no Romas konvencijas un Romas I regulas materiālās piemērošanas jomas, ciktāl tie attiecas uz komandītsabiedrību kapitāla daļām un ir cieši saistīti ar attiecīgo komandītsabiedrību statūtiem. Pieņemot, ka tas tā nav, šie jautājumi turpinājumā attiecas uz to, vai minētie līgumi ir izslēgti no aizsargājošo noteikumu patērētāju līgumu jomā, kuri paredzēti šajos instrumentos, piemērošanas jomas, pamatojoties uz to, ka pakalpojumi patērētājiem saskaņā ar šiem pašiem līgumiem tiekot sniegti tikai un vienīgi ārpus Austrijas. Minētie jautājumi visbeidzot attiecas uz strīdīgā noteikuma par tiesību aktu izvēli saderību ar Direktīvu par negodīgiem noteikumiem.

4.

Šajos secinājumus es paskaidrošu, kāpēc, manuprāt, tiesību akti, kuri piemērojami tādiem fiduciārajiem līgumiem kā pamatlietā aplūkotie, ir jānosaka atbilstoši Romas konvencijas un Romas I regulas normām. Turklāt es izklāstīšu iemeslus, kādēļ, manuprāt, uz šādiem līgumiem – kuru ietvaros pakalpojumi patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valstī ir sniedzami “attālināti” no kādas citas valsts teritorijas – attiecas aizsargājošie noteikumi patērētāju līgumu jomā, kuri ir paredzēti šajos instrumentos. Visbeidzot paskaidrošu, ka tāds noteikums par tiesību aktu izvēli, kāds ir ietverts šajos strīdīgajos līgumos, ir negodīgs, jo tajā patērētājs netiek informēts par to, ka neatkarīgi no šīs izvēles viņam ir tiesības atsaukties uz aizsardzību, kas viņam ir garantēta viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktu imperatīvajās normās.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Romas konvencija

5.

Romas konvencijas 1. panta “Konvencijas piemērošanas joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:

6.

Romas konvencijas 5. pantā “Konkrēti patērētāju līgumi” ir paredzēts:

–

ja attiecīgajā valstī pirms līguma noslēgšanas viņam tika adresēts īpašs uzaicinājums vai ieteikums, un viņš šajā valstī no savas puses ir veicis visus nepieciešamos pasākumus, lai noslēgtu līgumu,

–

ja otra puse vai tās pārstāvis attiecīgajā valstī ir saņēmis patērētāja pasūtījumu,

B.

Romas I regula

7.

Romas I regulas 1. panta “Materiāltiesiskā darbības joma” 1. un 2. punktā ir noteikts:

8.

Šīs regulas 6. pantā “Patērētāju līgumi” ir paredzēts:

9.

Ar Romas I regulu tika aizstāta Romas konvencija. Atbilstoši tās 28. pantam šo regulu piemēro līgumiem, kas noslēgti kopš 2009. gada 17. decembra. Nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkotā prasība par noteikuma izmantošanas izbeigšanu attiecas gan uz līgumiem, kas noslēgti pirms šī datuma, gan līgumiem, kas noslēgti un noslēdzami pēc šī datuma, un tādējādi abi šie instrumenti ir piemērojami ratione temporis.

C.

Direktīva par negodīgiem noteikumiem

10.

Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punktā ir noteikts:

III.

Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

11.

Sabiedrība MPC Münchmeyer Capital AG Hamburg (turpmāk tekstā – “MPC”) strukturē un pārdod slēgtus nekustamā īpašuma fondus, kas ir izveidoti kā saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātas komandītsabiedrības  ( 7 ). TVP, kas ir MPC pilnībā piederošs meitasuzņēmums, ir attiecīgo sabiedrību pārvaldītāja un dibinātāja komandīte.

12.

Šie fondi jau sākotnēji tika veidoti tā, lai privātajiem un institucionālajiem ieguldītajiem ļautu tajos iegādāties kapitāla daļas kā komandītiem. Tādējādi ar komandītsabiedrību statūtiem, kuros ir strukturēti minētie fondi, TVP kā pārvaldītājai un dibinātājai komandītei ir dotas tiesības uzņemt papildu komandītus.

13.

Šajā nolūkā kādam citam MPC pilnībā piederošam meitasuzņēmumam tika uzticēts piesaistīt potenciālos ieguldītājus. Prospekti saistībā ar kapitāla daļām fondos, kurus ir izveidojusi MPC, it īpaši (un atsevišķos gadījumos tikai un vienīgi) ir tikuši izplatīti Austrijā.

14.

Ieinteresētie ieguldītāji varēja iegādāties kapitāla daļas šajos fondos, tostarp nosūtot TVP paziņojumu par pievienošanos, kas izpaudās kā priekšlikums par fiduciārā līguma (Treuhandvertrags) noslēgšanu. Summa, kas atbilst kapitāla daļām, bija jāiemaksā kādā no fiduciārajiem kontiem (Treuhandkonten), kuri šim nolūkam atvērti Austrijas bankās. Tādējādi šie ieguldītāji ar TVP starpniecību, kas rīkojās kā fiduciāre saistībā ar viņu komandītsabiedrības kapitāla daļām, netieši pievienojās minētajiem fondiem kā fiducianti. Šajā ziņā šī sabiedrība savā vārdā, bet konkrēto ieguldītāju interesēs īsteno viņu tiesības, kas izriet no viņu līdzdalības. Tā viņiem nodod dividenžu maksājumus un citus mantiskos labumus, kas no tās izriet. Tāpat TVP ieguldītājiem nosūta informāciju, kuru tai sniedz fonds par darbības norisi. Par šiem dažādiem pakalpojumiem TVP saņem fiksētu atlīdzību.

15.

Fiduciārajos līgumos, kuri tādējādi noslēgti ar TVP, konkrēti ir paredzēts šāds noteikums (vai tam līdzvērtīgs noteikums):

16.

2013. gada 6. septembrī VKI iesniedza prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa, Austrija), lai TVP savās darījumu attiecībās ar patērētājiem, kuri dzīvo Austrijā, aizliegtu izmantot noteiktu skaitu noteikumu, kas ietverti vispārējos nosacījumos, uz kuriem ir balstīti tās noslēgtie fiduciārie līgumi, un/vai standarta līguma veidlapās, kas tiek izmantotas šim nolūkam, pamatojoties it īpaši uz to, ka tie esot negodīgi Direktīvas par negodīgiem noteikumiem un Austrijas tiesību normu, ar kurām ir transponēta šī direktīva, izpratnē. Turklāt VKI lūdz, lai tā tiktu pilnvarota publicēt spriedumu.

17.

VKI celtā prasība it īpaši attiecas uz šo secinājumu 15. punktā minēto noteikumu par fiduciāro pakalpojumu izpildes vietu un tiesību aktiem, kuri ir piemērojami fiduciārajiem līgumiem. Šajā saistībā VKI norādīja, ka it īpaši atbilstoši Regulas (EK) Nr. 864/2007 par tiesību aktiem, kas piemērojami ārpuslīgumiskām saistībām  ( 8 ), normām apstrīdēto noteikumu likumība esot jāizvērtē, nevis ņemot vērā tiesības, kas piemērojamas šiem līgumam, bet atbilstoši lex loci damni [tās vietas tiesībām, kurā notikusi neatļautā darbība], proti, Austrijas tiesībām. Turklāt šīs pēdējās minētās tiesības esot piemērojamas arī saskaņā ar Romas konvenciju un Romas I regulu.

18.

TVP lūdza noraidīt VKI celto prasību. Šī sabiedrība uzskata, ka saskaņā ar Romas I regulas normām strīdīgo līgumu noteikumu likumība ir jāizvērtē, ņemot vērā Vācijas tiesības, kas izvēlētas kā piemērojamas fiduciārajiem līgumiem. Turklāt šie līgumi un attiecīgo komandītsabiedrību statūti ir tik cieši saistīti, ka uz šiem pirmajiem minētajiem obligāti esot jāattiecina tās pašas tiesības, kādas attiecas uz šiem otrajiem minētajiem, proti, arī Vācijas tiesības. Turklāt visus minētajos līgumos paredzētos pakalpojumus TVP esot sniegusi Vācijā, un Austrijā tai neesot ne filiāles, ne pārstāvniecības, ne arī personāla.

19.

Ar 2015. gada 3. septembra spriedumu Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa) apmierināja VKI prasību. Piemērojot Austrijas tiesības, šī tiesa uzdeva TVP savās darījumu attiecībās ar patērētājiem, kuri dzīvo Austrijā, pārtraukt izmantot šajā prasībā minētos līguma noteikumus, tostarp noteikumu par tiesību aktu izvēli. Tā arī apmierināja lūgumu par sprieduma publicēšanu.

20.

Ar 2016. gada 13. septembra rīkojumu Oberlandesgericht Wien (Apelācijas tiesa Vīnē, Austrija) atcēla spriedumu, kuru bija pasludinājusi Handelsgericht Wien (Vīnes Komerctiesa), un nodeva lietu atpakaļ šai tiesai, lai tā veiktu izmeklēšanu un pieņemtu jaunu nolēmumu. It īpaši, atsaucoties uz spriedumu VKI/Amazon, apelācijas tiesa nosprieda, ka strīdīgā noteikuma par tiesību aktu izvēli spēkā esamības pārbaude ir jāveic, ņemot vērā Vācijas tiesības, tomēr atbilstoši šīm tiesībām šāds noteikums esot negodīgs, jo tas maldinot patērētāju, sniedzot viņam kļūdainu priekšstatu, ka līgumam ir piemērojami tikai šīs dalībvalsts tiesību akti, un neinformējot par to, ka saskaņā ar Romas konvencijas un Romas I regulas tiesību normām viņam ir arī tiesības atsaukties uz aizsardzību, kas tam piedāvāta viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts imperatīvajās tiesību normās, kuras šajā gadījumā ir Austrijas tiesības.

21.

Gan VKI, gan TVP cēla prasību par šo rīkojumu Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa). Šajos apstākļos šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas pieņemts 2018. gada 28. martā, Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2018. gada 20. aprīlī. Rakstveida apsvērumus iesniedza VKI, TVP un Eiropas Komisija. Tie paši lietas dalībnieki bija pārstāvēti tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2019. gada 27. februārī.

IV.

Analīze

23.

Prasības par noteikuma izmantošanas izbeigšanu, ko šajā gadījumā VKI ir cēlusi pret TVP, pamatā ir kapitāla daļas, kuras iegādājušies privātie ieguldītāji, kas dzīvo Austrijā, slēgtajos nekustamā īpašuma fondos, kas ir izveidoti kā saskaņā ar Vācijas tiesībām dibinātas komandītsabiedrības  ( 9 ). Precīzāk, parakstot pieteikumu par pievienošanos šiem fondiem, ieguldītāji tieši nav iesaistījušies attiecīgo sabiedrību kapitālā. Patiesībā viņi ir uzticējuši savu kapitāla daļu summu TVP (kas ir šo sabiedrību pārvaldītāja un dibinātāja komandīte) un ar šo sabiedrību ir parakstījuši fiduciāros līgumus (Treuhandverträge), kuru priekšmets ir šo kapitāla daļu pārvaldīšana  ( 10 ).

24.

Šajā brīdī īsi ir jāatgādina, ka Treuhand (termins, kas norāda uz saskaņā ar Vācijas tiesībām izveidotu iestādi, kura ir radnieciska fiducijai [uzticības pilnvarojumam] Francijas tiesībās) darījuma ietvaros persona, kas saukta par fiduciantu (Treugeber), nodod aktīvu īpašumtiesības kādai citai personai, kas saukta par fiduciāru (Treuhänder), kurai šie aktīvi ir jāglabā atsevišķi no sava paša kapitāla un tie ir jāpārvalda ar noteiktu mērķi labuma guvēja (kas var būt, bet ne vienmēr ir fiduciants) labā. Kā nodoto aktīvu īpašnieks fiduciārs rīkojas savā vārdā, bet labuma guvēja interesēs  ( 11 ).

25.

Tādējādi, izmantojot strīdīgos fiduciāros līgumus, TVP, kas ir attiecīgo komandītsabiedrību “tieša” komandīte dalībniece, pārvalda kapitāla daļas, kuru īpašniece tā ir šajās sabiedrībās, savā vārdā, bet daudzo ieguldītāju, kuri vienlaikus ir fiducianti un labuma guvēji no fiduciārajiem darījumiem, kas attiecas uz kapitāla daļām, interesēs. Tādējādi šie attiecīgie ieguldītāji (pārņemot iesniedzējtiesas izmantoto formulējumu) minētajām sabiedrībām ir “pievienojušies netieši”  ( 12 ).

26.

Prasības par noteikuma izmantošanas izbeigšanu, ko VKI cēlusi pret TVP, priekšmets ir dažādu noteikumu, kuri ietverti šajos fiduciārajos līgumos (vai, precīzāk, vispārējos nosacījumos, uz kuriem ir balstīti šie paši līgumi, un šim nolūkam izmantotajās standarta līguma veidlapās), likumība. VKI it īpaši norāda, ka šie noteikumi ir negodīgi Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punkta izpratnē. Tā kā TVP juridiskā adrese ir Vācijā un VKI aizstāv Austrijā dzīvojošu patērētāju tiesības, rodas jautājums par attiecībā uz šo prasību piemērojamajām tiesībām.

27.

Spriedumā VKI/Amazon Tiesa būtībā ir nospriedusi, ka tādai prasībai par noteikuma izmantošanas izbeigšanu, kas vērsta pret apgalvoti nelikumīgiem līguma noteikumiem, kurus izmanto dalībvalstī reģistrēts uzņēmums, kas slēdz līgumus ar patērētājiem, kuri dzīvo citās dalībvalstīs, piemērojamie tiesību akti ir jānosaka saskaņā ar Romas II regulas 6. panta 1. punktu  ( 13 ). Savukārt uz jautājumu par konkrēta līguma noteikuma negodīgo raksturu attiecas līgumam piemērojamie tiesību akti, proti, tiesību akti, uz kuriem kā uz piemērojamajiem tiesību aktiem norādīts Romas konvencijā un Romas I regulā  ( 14 ). Spriest par prasību, ko šajā lietā VKI cēlusi pret TVP, nozīmē noteikt tiesību aktus, kuri ir piemērojami strīdīgajiem fiduciārajiem līgumiem.

28.

Šajā ziņā TVP atsaucas uz noteikumu par tiesību aktu izvēli, kurš ir paredzēts šajos līgumos un kurā kā piemērojamas ir norādītas Vācijas tiesības, proti, tās juridiskās adreses un komandītsabiedrības juridiskās adreses atrašanās vietas tiesību akti. VKI tomēr atsaucas uz šī līguma noteikuma negodīgumu. Proti, spriedumā VKI/Amazon Tiesa ir nospriedusi, ka līdzīgs noteikums var maldināt patērētāju, ja tajā šis patērētājs netiek informēts par to, ka atbilstoši aizsargājošiem noteikumiem patērētāju līgumu jomā, kuri paredzēti Romas I regulā, lai kādi arī būtu izraudzītie tiesību akti, viņš var saņemt aizsardzību, ko viņam nodrošina viņa pastāvīgās dzīvesvietas tiesību aktu imperatīvās normas  ( 15 ). TVP iebilst, ka šī judikatūra nav attiecināma uz pamatlietu. Proti, strīdīgais noteikums par tiesību aktu izvēli esot pilnībā deklaratīvs – uz pamatlietā aplūkotajiem fiduciārajiem līgumiem jebkurā gadījumā esot jāattiecina Vācijas tiesību akti, kuri ir piemērojami konkrētajām sabiedrībām.

29.

Šajā kontekstā ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā Tiesai par to, vai, kā apgalvo TVP, fiduciārie līgumi ir izslēgti no Romas konvencijas un Romas I regulas materiālās piemērošanas jomas atbilstoši izņēmumam, kas ir paredzēts šīs konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā un šīs regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā, saistībā ar “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, un, ja tas tā ir, tad kādā mērā. Pirmām kārtām es pievērsīšos šai problemātikai (A sadaļa).

30.

Gadījumā, ja strīdīgie fiduciārie līgumi ietilptu Romas konvencijas un Romas I regulas materiālajā piemērošanas jomā, ar trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas, lai tiktu noteikts, vai uz šiem līgumiem attiecas aizsargājošie noteikumi patērētāju līgumu jomā, kuri ietverti šīs konvencijas 5. pantā un šīs regulas 6. pantā. Precīzāk, tā šaubās par šo abu pantu 4. punktā paredzētā izņēmuma, uz kuru atsaucas TVP un saskaņā ar kuru šos aizsargājošos noteikumus nepiemēro “līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuriem pakalpojumus patērētājam sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts”, piemērojamību. Ērtības labad es izvērtēšu šos jautājumus kopā un otrām kārtām (B sadaļa).

31.

Visbeidzot es pabeigšu šos secinājumus ar iesniedzējtiesas otrā jautājuma analīzi attiecībā uz noteikuma par tiesību aktu izvēli negodīgumu Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punkta izpratnē (C sadaļa).

A.

Par izņēmuma saistībā ar “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, nepiemērojamību (pirmais jautājums)

32.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunkts un Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētais izņēmums attiecībā uz “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, ietver līgumsaistības, kuru pamatā ir fiduciārais līgums, kā priekšmets ir kapitāla daļas komandītsabiedrībā pārvaldība, it īpaši tad, ja starp šo līgumu un sabiedrības statūtiem pastāv savstarpēja saikne.

33.

Romas konvenciju un Romas I regulu, kā tas ir paredzēts to 1. panta 1. punktā, piemēro “līgumsaistībām”  ( 16 ). Šādām saistībām piemērojamie tiesību akti principā ir jānosaka saskaņā ar šajos instrumentos paredzētajiem kolīzijas noteikumiem.

34.

Tomēr minēto instrumentu 1. panta 2. punktā no to piemērošanas jomas skaidri ir izslēgti noteikti jautājumi. It īpaši atbilstoši Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktam un Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktam tos nepiemēro “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”. Līdz ar to tiesību akti, kuri ir piemērojami šādiem “jautājumiem”, ir jānosaka saskaņā ar valsts tiesību normu kolīzijas noteikumiem  ( 17 ).

35.

Netiek apstrīdēts, ka vispār fiduciārais līgums starp pusēm rada “līgumsaistības”, kas ietilpst Romas konvencijas un Romas I regulas materiālajā piemērošanas jomā.

36.

Tomēr fiduciāro līgumu, uz kuriem attiecas prasība, ko VKI šajā lietā cēlusi pret TVP, īpatnība ir tāda, ka, pirmkārt, tie attiecas uz kapitāla daļu komandītsabiedrībās pārvaldību un ka, otrkārt, pārņemot iesniedzējtiesas izmantoto terminu, pastāv “savstarpēja saikne” starp šiem līgumiem un konkrēto sabiedrību statūtiem.

37.

No iesniedzējtiesas nolēmuma un Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka šī “savstarpējā saikne” ir tajā, ka ieguldītāju iespēja noslēgt fiduciāro līgumu ar TVP un “netieši” iesaistīties komandītsabiedrībās kā fiduciantiem ir paredzēta šo sabiedrību statūtos. Turklāt statūtos ir paredzēts, ka fiduciantus uzskata par “tiešiem” komandītiem dalībniekiem attiecībās ar konkrēto sabiedrību un attiecībās ar citiem dalībniekiem, kuriem ir tādi paši pienākumi (tostarp līdzdalība kapitālā un zaudējumu segšanā) un tiesības (tostarp tiesības saņem dividendes un balsošanas tiesības). Pati TVP atlīdzība par tās sniegtajiem fiduciāres pakalpojumiem esot paredzēta statūtos un to maksā nevis fiducianti, bet komandītsabiedrības.

38.

Tātad ir jānoskaidro, vai, ņemot vērā šīs īpatnības, tiesību akti, kas piemērojami līgumsaistībām, kuras izriet no šiem līgumiem, ir jānosaka saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām kolīzijas normām attiecībā uz izņēmumu saistībā ar “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, kas paredzēts Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā un Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā.

39.

VKI norāda, ka tā tas nav. Fiduciārajos līgumos esot noteiktas tikai vienas attiecības starp fiduciantiem un TVP, uz kurām attiecas nevis sabiedrību tiesības, bet gan saistību tiesības. Fiduciantiem neesot dalībnieka statusa, kas ir rezervēts vienīgi personām, kuras šajā nolūkā ir ierakstītas Vācijas Komercreģistrā. Tiem neesot tieša juridiska saikne ar šīm sabiedrībām un to dalībniekiem. Dalībnieki arī nevar tieši sabiedrības priekšā atsaukties uz balsstiesībām vai tiesībām uz dividendēm, kā to var darīt dalībnieks. Viņi varētu vienīgi dot rīkojumu TVP viņiem pārskaitīt dividendes, ko tā saņem kā dalībniece, un zināmā veidā savās interesēs izmantot savas balsstiesības.

40.

Pretēji tam TVP apgalvo, ka, tā kā fiduciantiem ir tās pašas tiesības un pienākumi kā “tiešajiem” dalībniekiem, viņi ir tieši iesaistīti komandītsabiedrībās un, ņemot vērā sabiedrību tiesības, šo sabiedrību iekšējās attiecībās ir jāuzskata par dalībniekiem (vai par “kvazidalībniekiem”). Pastāvot tieša saikne starp šiem fiduciantiem un minētajām sabiedrībām un to dalībniekiem. TVP iesaistoties kā fiduciāre vienīgi, lai atvieglotu fiduciantu kā dalībnieku statusa izmantošanu saistībā ar reģistrāciju un lai sekmētu minēto sabiedrību iekšējo pārvaldību. Arī attiecības starp fiduciantiem un TVP raksturo sabiedrību tiesības. Fiduciārie līgumi tātad neesot nodalāmi no komandītsabiedrību statūtiem. Pastāvot vienotas tiesiskās attiecības, kas sniedzas līdz sabiedrībai, “tiešajiem” dalībniekiem, fiduciāram un fiduciantiem, kas pilnībā izriet no izņēmuma, kurš paredzēts Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā un Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā.  ( 18 )

41.

Savukārt es uzskatu, ka uz tādām līgumsaistībām kā pamatlietā aplūkotās, kuru pamatā ir strīdīgie fiduciārie līgumi, neattiecas izņēmums saistībā ar “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunkta un Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta izpratnē turpmāk norādīto iemeslu dēļ. Tā kā šīm tiesību normām būtībā ir viens un tas pats saturs, nākamajos punktos ērtības labad es atsaukšos tikai uz regulu, tomēr mana analīze būs pilnībā attiecināma uz šo konvenciju.

42.

Romas I regulā nav definēts jēdziens “jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām” šīs regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Tomēr tā izpratne, manuprāt, nevar tikt atstāta katras dalībvalsts tiesību ziņā. Tā kā šis jēdziens piedalās minētās regulas piemērošanas jomas definēšanā un lai garantētu tajā paredzēto tiesību normu kolīzijas noteikumu vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs, attiecībā uz to ir jāsniedz autonoma izpratne, atsaucoties uz šīs tiesību normas formulējumu, tās rašanās vēsturi, kā arī šīs pašas regulas sistēmu un mērķiem  ( 19 ). Ņemot vērā izskatāmās lietas faktiskos apstākļus, es pievērsīšos vienīgi “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, tādējādi nepievēršot uzmanību apvienībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām.

43.

Vispirms Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta formulējumā ir sniegts šo “jautājumu” uzskaitījums, kas, protams, nav izsmeļošs, tomēr tas ir ilustratīvs. Runa ir par tādiem jautājumiem kā uzņēmējsabiedrību “izveide[..], tiesībspēja un rīcībspēja, iekšējā organizācija vai likvidācija un institūciju vai amatpersonu un dalībnieku personiskā atbildība par uzņēmējsabiedrības [..] saistībām”. M. Giuliano un P. Lagarde ziņojumā ir sniegtas analoģiskas norādes, precizējot, ka šis izņēmums “attiecas uz visiem kompleksa rakstura aktiem (līgumiskiem, administratīviem, reģistrācijas aktiem), kas vajadzīgi sabiedrības izveidošanai vai kas regulē tās iekšējo organizāciju vai likvidēšanu”, proti, aktiem, uz kuriem “attiecas sabiedrību tiesības”  ( 20 ).

44.

Turpinājumā attiecībā uz šī izņēmuma rašanās vēsturi M. Giuliano un P. Lagarde ziņojumā ir paskaidrots, ka tā ieviešana Romas konvencijā bija pamatota tādu darbību dēļ, kuras Eiropas Kopiena veica materiālo sabiedrību tiesību jomā šīs konvencijas izstrādāšanas laikā, lai tuvinātu dalībvalstu tiesību aktus šajā jomā  ( 21 ). Turklāt atšķirības, kas pastāv starp dalībvalstīm, attiecībā uz tiesību normu kolīzijas noteikumiem, kuri ir piemērojami tiesību aktiem par uzņēmējsabiedrībām, manuprāt, arī var izskaidrot minētā izņēmuma esamību  ( 22 ).

45.

Visbeidzot saistībā ar Romas I regulas sistēmu un mērķiem atgādinu, ka tajā ir paredzēti tiesību normu kolīzijas noteikumi, kuri tiecas būt lielā mērā paredzami, lai nodrošinātu tiesisko drošību attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem  ( 23 ). Tomēr, manuprāt, Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, iekļaujas šī mērķa sasniegšanā. Šajā ziņā sabiedrības, kuras darbojas starptautiskā līmenī, saskaras ar dažādām tiesību sistēmām, kuras varētu būt vērstas uz to, lai tās reglamentētu. Šajā kontekstā dalībvalstu tiesību sistēmās ir vispārīgi atzīts, ka tāpat, lai nodrošinātu paredzamību un tiesisko drošību, it īpaši sabiedrības kreditoru un dalībnieku interesēs, attiecībā uz dažādiem jautājumiem par sabiedrībām ir vienveidīgi jāpiemēro konkrētie tiesību akti, kas parasti saukti par sabiedrību tiesību aktiem (jeb lex societatis).

46.

Visbeidzot Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkta mērķis ir izslēgt no šīs regulas piemērošanas jomas jautājumus, kuri attiecas uz sabiedrību tiesībām, vai, citiem vārdiem, jautājumus, kuri ietilpst lex societatis jomā, lai izvairītos no tā, ka šos īpašos jautājumus reglamentē dažādas tiesību sistēmas, jo mērķis ir nodrošināt paredzamību un tiesisko drošību attiecībā uz sabiedrībām piemērojamajām tiesībām un tādējādi to apriti starptautiskā līmenī  ( 24 ).

47.

Nepastāvot vienveidīgam un pilnīgam noteikumu kopumam, kas ir piemērojams sabiedrībām Savienības tiesībās  ( 25 ), ir grūti un pat neiespējami sniegt izsmeļošu definīciju tam, kas ir jautājums, ko reglamentē sabiedrību tiesības un lex societatis. Katrā atsevišķā gadījumā ir jāpievēršas vispārējiem tiesību principiem, kuri ir nostiprināti valstu tiesību sistēmās. Turklāt norādu, ka atsevišķās tiesību sistēmās tiesību normu kolīzijas noteikumos ir paredzēts jautājumu, kuri ietilpst lex societatis jomā, uzskaitījums. Tomēr šie uzskaitījumi ir vienīgi ilustratīvi, un starp dalībvalstīm pastāv atšķirības attiecībā uz jautājumiem, kuri ietilpst šajos tiesību aktos  ( 26 ). Saskaroties ar šīm atšķirībām, bez šaubām, ir jāpievēršas šajās valstīs vispārīgi atzīto jautājumu “kodolam”  ( 27 ), nodrošinot attiecībā uz tiesībām, kas piemērojamas sabiedrībai, tādu paredzamības un tiesiskās drošības mērķi uz kura sasniegšanu ir vērsts Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunkts.

48.

Šajā kontekstā sabiedrības statūti, ciktāl tie reglamentē jautājumus par to iekšējo organizāciju, kā, piemēram, jautājumus par sociālo tiesību (balsstiesības) un finansiālo tiesību (tostarp tiesības uz dividendēm) apjomu un īstenošanu, kas izriet no dalībnieka statusa, ietilpst šajā tiesību normā minētajā izņēmumā.

49.

Savukārt uzskatu, ka tikai apstāklis, ka līgums attiecas uz kapitāla daļu, neatkarīgi no tā, vai tas būtu, piemēram, pārdošanas līgums vai, kā šajā gadījumā, fiduciārais līgums, nevar pamatot to, ka šie pienākumi, kuri izriet no šī līguma, tiek izslēgti no Romas I regulas piemērošanas jomas atbilstoši šīs regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktam.

50.

Ir taisnība, ka ar tādiem darījumiem kā pārdošana vai fiducija, kuri attiecas uz kapitāla daļām, var tikt izvirzīti “jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, kuri ir izslēgti no Romas I regulas  ( 28 ). Tomēr es uzskatu, ka šie jautājumi ir jānošķir no tiem, kuri ir izvirzīti ar līgumiem, kas ir šo darījumu pamatā, un uz kuriem savukārt attiecas lex contractus joma  ( 29 ) un šī regula.

51.

Tātad katrā gadījumā ir jāveic rūpīga kvalificēšana. Šajā kontekstā, kā pareizi atzīmē iesniedzējtiesa, vispār ir jāpieņem nodalīta kvalifikācija atkarībā no tiesību jautājumiem, kuri izriet no prasības.

52.

Piemēram, lietā, kurā tika pasludināts spriedums KA Finanz  ( 30 ) un kura tieši attiecas uz izņēmumu saistībā ar “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām” (tā atkārtojumā, kas ietverts Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā), tika aplūkots jautājums par to, kādi tiesību akti ir jāpiemēro pēc tam, kad ir notikusi pārrobežu apvienošana pievienojot, aizdevuma līguma, kuru noslēgusi iegūstamā sabiedrība pirms šīs apvienošanas, interpretācijai, saistību izpildei, kā arī darbības izbeigšanai. Tiesa norādīja, ka interpretācija, saistību, ko rada šie līgumi, izpilde un izbeigšana ir jautājumi, uz kuriem attiecas lex contractus un šīs konvencijas joma. Savukārt jautājums par apvienošanās pievienojot ietekmi uz līgumiem, kurus noslēgusi iegūstamā sabiedrība, ietilpst lex societatis un minētā izņēmuma jomā  ( 31 ).

53.

Citiem vārdiem, tikai ar apstākli, ka līgumam ir saistība ar šādiem “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, no Romas I regulas piemērošanas jomas netiek izslēgtas saistības, kuras izriet no šī līguma. Tas tā ir vienīgi šādu “jautājumu” gadījumā, kuri ir jākvalificē atsevišķi no līgumiska rakstura jautājumiem  ( 32 ).

54.

Šādos apstākļos prasība par noteikuma izmantošanas izbeigšanu, ko šajā gadījumā cēlusi VKI, atgādināšu, attiecas uz strīdīgo fiduciāro līgumu atsevišķu noteikumu negodīgo raksturu un tādējādi uz to likumību, proti, noteikumu, kuri ir saistīti ar tādiem jautājumiem kā TVP kā fiduciāres atbildības apmērs, noilguma termiņš un prasības celšanas termiņš, kuros ieguldītājs kā fiduciants var celt prasību par atbildību pret TVP, fiduciāro pakalpojumu izpildes vieta un tas, kādi tiesību akti ir piemērojami fiduciārajam līgumam. Manuprāt, visi šie jautājumi ir līgumiski, un līdz ar to uz tiem attiecas lex contractus joma un Romas I regula.

55.

Fakts, ka starp strīdīgajiem līgumiem un komandītsabiedrību statūtiem pastāv “savstarpēja saikne”, kā tas ir paskaidrots šo secinājumu 37. punktā, manuprāt, neatspēko šo interpretāciju.

56.

Šajā ziņā norādīšu, ka lietas dalībnieki nav vienisprātis saistībā ar jautājumu, vai, ņemot vērā šo savstarpējo saikni, fiduciantiem ir vai nav dalībnieka statuss. Manuprāt, šeit, protams, runa ir par “jautājumu, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, kas ir izslēgts no Romas I regulas un kas ir piesaistīts lex societatis. Vispārīgi runājot, šajos tiesību aktos ir jānosaka personas, kurām ir dalībnieku statuss. Attiecīgā gadījumā iesniedzējtiesai ir jāizlemj šis jautājums pēc būtības, ņemot vērā Vācijas tiesības  ( 33 ).

57.

Tomēr saistībā ar VKI celto prasību minētais jautājums nav noteicošs. Nav jānosaka iespējamo tiesību un pienākumu apmērs, kāds būtu fiduciantiem dalībnieku statusā saskaņā ar piemērojamām sabiedrību tiesībām tieši attiecībā pret komandītsabiedrībām. Ja tiesību aktos, kas ir piemērojami šīm sabiedrībām, proti, Vācijas tiesībās, būtu paredzēts, ka, ņemot vērā statūtos paredzētās fiduciantu tiesības un pienākumus, viņiem ir jāatzīst dalībnieku statuss  ( 34 ), manuprāt, tas nemainītu šajā gadījumā uzdoto jautājumu līgumisko raksturu. Tādi jautājumi kā TVP kā fiduciāres atbildības apmērs vai noilgumi un prasības celšanas pret to termiņa izbeigšanās nav tikai “jautājumi, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, kuriem vienveidīgi jāpiemēro lex societatis. Ar pretēju interpretāciju, kā pamatoti uzsver iesniedzējtiesa, tiktu pārsniegts paredzamības mērķis un tiesiskās drošības mērķis, kuri izvirzīti Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā.

58.

Kā norāda Komisija, ir arī iespējams argumentēt saistībā ar attiecībām. Strīdīgie līguma noteikumi ir vērsti uz to, lai reglamentētu attiecības starp fiduciantu un fiduciāru. Starp tiem pastāvošās tiesības un pienākumi izriet no fiducijas līguma. Pat ja šajā līgumā ir pārņemtas tiesības un pienākumi, kuri ir paredzēti sabiedrības statūtos, viena līgumslēdzēja puse var uz tiem atsaukties attiecībā pret otru pusi tikai tad, ja tas ir paredzēts šajā pašā līgumā. Attiecīgie līguma noteikumi tātad nesakrīt ar šiem statūtiem. Minētajiem statūtiem un lex societatis esot tieša nozīme tikai attiecībā uz jautājumiem attiecībā uz iespējamajām fiduciantu kā dalībnieku (pieņemot, ka viņiem ir šis statuss) attiecībām ar sabiedrību un tās komandītiem dalībniekiem  ( 35 ), proti, attiecībām, kas šajā gadījumā netiek aplūkotas  ( 36 ).

59.

Interpretāciju, kuru es ierosinu, neapstiprina TVP arguments, saskaņā ar kuru pastāv risks, ka fiducijas līgumu un komandītsabiedrību statūtu nošķiršana piemērojamo tiesību aktu noteikšanas nolūkā var izbeigt vienlīdzību starp šīs sabiedrības dalībniekiem un fiduciantiem it īpaši attiecībā uz atbildību pret minēto sabiedrību kreditoriem, kas ir trešās personas, par sociālajām saistībām. TVP šajā ziņā apgalvo, ka saskaņā ar Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) judikatūru, ja fiducianti nav tieši atbildīgi attiecībā uz kreditoriem, kas ir trešās personas, viņiem tomēr ir jāatbrīvo fiduciārs no atbildības, kas viņam piemīt kā dalībniekam attiecībā uz fiduciantiem (jo fiducianti tādējādi ir “netieši” atbildīgi attiecībā uz kreditoriem). Šajā ziņā pieļauju, ka, protams, dalībnieku personiskā juridiskā atbildība par sociālajām saistībām arī šeit ir “jautājums, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām”, kas ir izslēgts no Romas I regulas, kā tostarp skaidri paredzēts 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā. Tomēr jautājums par fiducianta iespējamo pienākumu atbrīvot fiduciāru no viņa personiskās juridiskās atbildības par sociālajām saistībām pāri visam attiecas uz viņiem pastāvošajām līgumiskajām attiecībām. Tas, manuprāt, izriet no lex contractus un šīs regulas.

60.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka Romas konvencijas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā un Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzētais izņēmums attiecībā uz “jautājumiem, ko reglamentē tiesību akti par uzņēmējsabiedrībām un citām korporatīvām vai nekorporatīvām struktūrām”, nav piemērojams līgumsaistībām, kuru pamatā ir fiduciārais līgums, kura priekšmets ir kapitāla daļas komandītsabiedrībā pārvaldība.

B.

Par izņēmuma saistībā ar noteiktiem patērētāju noslēgtiem līgumiem par pakalpojumu sniegšanu nepiemērojamību (trešais un ceturtais jautājums)

61.

Ja Tiesa nospriestu, kā es tai piedāvāju, ka uz tādiem līgumiskajiem pienākumiem, kuri izriet no strīdīgajiem fiduciārajiem līgumiem, neattiecas Romas I regulas 1. panta 2. punkta f) apakšpunktā paredzētais izņēmums (vai atbilstošs Romas konvencijā paredzētais izņēmums), šiem līgumiem piemērojamie tiesību akti ir jānosaka saskaņā ar tiesību normu kolīzijas noteikumiem, kuri ir paredzēti šajos instrumentos.

62.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka strīdīgie fiduciārie līgumi ir patērētāju līgumi, uz kuriem var attiekties aizsargājošie noteikumi, kuri šajā jomā ir paredzēti šīs konvencijas 5. pantā un šīs regulas 6. pantā  ( 37 ). Proti, tie saista “uzņēmēju”, proti, TVP, kas darbojas, īstenojot savu arodu vai profesiju, ar dažādiem investoriem, kuriem ir “patērētāju” statuss, proti, fiziskām personām, kas, noslēdzot šos līgumus, ir rīkojušās saistībā ar mērķiem, kurus var uzskatīt par nesaistītiem ar viņu arodu vai profesiju  ( 38 ). Šī tiesa ir arī konstatējusi, ka šo aizsargājošo noteikumu piemērošanas nosacījumi ir izpildīti  ( 39 ).

63.

Tomēr šo pantu 4. punktā atsevišķi līgumi skaidri ir izslēgti no to piemērošanas jomas. It īpaši Romas konvencijas 5. panta 4. punkta b) apakšpunktā un Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunktā identiskā formulējumā ir paredzēts, ka aizsargājošos noteikumus patērētāju līgumu jomā nepiemēro “līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuriem pakalpojumus patērētājam sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts”. Tiesību akti, kas piemērojami līgumiem, uz kuriem attiecas šis izņēmums, ir jānosaka, ņemot vērā vispārējos tiesību normu kolīzijas noteikumus, kuri ir paredzēti šo instrumentu 3. un 4. pantā.

64.

Šajā kontekstā ar trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādi fiduciārie līgumi kā tie, uz kuriem attiecas VKI celtā prasība par noteikuma izmantošanas izbeigšanu, var būt ietverti minētajā izņēmumā.

65.

VKI un Komisija būtībā norāda, ka šis pats izņēmums konkrētajā gadījumā nav piemērojams, jo patērētāji noteiktus pakalpojumus, kuri izriet no strīdīgajiem fiduciārajiem līgumiem, saņem Austrijā. TVP savukārt apgalvo, ka savus fiduciāros pakalpojumus tā sniedz tikai un vienīgi Vācijā, kā tas ir paredzēts šajos līgumos  ( 40 ), un ka darbības, kas vajadzīgas, lai izpildītu šos līgumus, tiek īstenotas tikai un vienīgi šajā dalībvalstī.

66.

Es piekrītu VKI un Komisijas nostājai turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ. Arī šajā gadījumā, tā kā šajā jautājumā nav atšķirības starp Romas konvenciju un Romas I regulu, attiecībā uz konkrēto problemātiku ir jāizmanto identiska interpretācija. Tādēļ šo secinājumu turpinājumā ērtības labad es no jauna atsaukšos tikai uz šo regulu.

67.

No Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet divi kumulatīvi nosacījumi. Tajā ietvertais izņēmums ir piemērojams, ja vien, pirmkārt, runa ir par kādu no “līgumiem par pakalpojumu sniegšanu” un, otrkārt, pakalpojumus patērētājam “sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts”.

68.

Pirmā nosacījuma interpretācija ir relatīvi vienkārša. Šajā ziņā jēdziens “līgums par pakalpojumu sniegšanu”, kas ir izmantots Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunktā, manuprāt, ir jādefinē autonomi, un tas ir uztverams tāpat kā jēdziens “pakalpojumu sniegšanas līgums”, kurš ir norādīts šīs regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā  ( 41 ). Proti, šajos divos terminos minēto līgumu kategorija, lai gan pastāv nelielas terminoloģiskas atšķirības, acīmredzami ir viena un tā pati. Turklāt šai kategorijai būtu jāpiemīt tādam pašam tvērumam kā “pakalpojumu sniegšanai”, kas tiesas kompetences līgumtiesību jomā mērķiem paredzēta Briseles I bis regulas 7. panta 1. punkta b) apakšpunktā  ( 42 ). No Tiesas judikatūras attiecībā uz šo tiesību normu izriet, ka jēdziens “pakalpojumi” nozīmē vismaz to, ka puse, kas tos sniedz, veic konkrētu darbību, saņemot par to atlīdzību  ( 43 ). Taču, kā uzsver TVP, fiduciārais darījums veido šādu “pakalpojumu” – fiduciārā līguma ietvaros fiduciārs veic konkrētu darbību, kas izpaužas kā aktīva vai aktīvu, uz kuriem ir attiecināts fiduciārais darījums, pārvaldīšana, saņemot par to atlīdzību.

69.

Otrā nosacījuma saistībā ar vietu(‑ām), kurā(‑ās) pakalpojumi patērētājam “ir sniedzami”, tvērums ir neskaidrāks. Tiesa jau gan ir skatījusi jautājumu par līgumsaistību vai līgumu izpildes vietas noteikšanu, lai noteiktu jurisdikciju lietās, kas attiecas uz līgumiem, izmantojot dažādus kritērijus  ( 44 ). Tomēr tā vēl nekad nav izvērtējusi šo jautājumu Romas I regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta kontekstā, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus. Vispirms ir jānosaka, vai jautājums par izpildes vietu(‑ām) ietilpst valsts tiesībās, it īpaši lex contractus, vai arī tas ir jādefinē autonomi Savienības tiesībās, un ir jānoskaidro nozīme, kāda ir jāpiešķir iespējamajai izpildes vietai, kas paredzēta līgumā.

70.

Šajā ziņā norādu, ka iesniedzējtiesa ir aplūkojusi dažus pienākumus, kuri izriet no strīdīgajiem fiduciārajiem līgumiem, proti, TVP pienākumu nosūtīt investoram informāciju par fondu darbības norisi un pienākumu minētajam investoram nodot dividendes un citus mantiskos labumus, kuri viņam pienākas, un ir noteikusi, kur šie pienākumi ir jāizpilda, ņemot vērā Austrijas tiesības vai Vācijas tiesības, vai arī, iespējams, abas šiem līgumiem piemērojamās tiesības  ( 45 ). Šī tiesa arī ir uzskatījusi, ka saskaņā ar vienām vai otrām tiesībām noteikums, kurā ir norādīta izpildes vieta, fiduciārajos līgumos ir spēkā neesošs  ( 46 ).

71.

Tomēr es neuzskatu, ka jautājums par pakalpojumu, kas pienākas patērētājam, sniegšanas vietu (un jautājums par iespējamā līguma noteikuma, kurā ir noteikta šī vieta, sekām), lai piemērotu Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunktu, būtu jāatstāj lex contractus ziņā. Proti, šis jautājums ir jāatrisina pirms piemērojamo tiesību aktu noteikšanas, un tas tieši ļauj tos noteikt. Lai izvairītos no riņķveida vai sarežģītas loģikas  ( 47 ), manuprāt, ir jāizmanto vietas, kurā pakalpojumi patērētājam “ir sniedzami”, autonoma interpretācija šīs tiesību normas izpratnē, kas ir jāizsecina atbilstoši tās kontekstam un mērķim.

72.

Pirmkārt, saistībā ar kontekstu, kurā iekļaujas Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunkts, es, tāpat kā VKI un Komisija, uzskatu, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē šauri, jo tajā ir paredzēta atkāpe no aizsardzības mērķim, kāds vispārēji ir izvirzīts šajā pantā  ( 48 ).

73.

Turklāt tas, ka līdzīgs izņēmums tam, kas paredzēts minētajā tiesību normā, nav atrodams Briseles I bis regulas 17. pantā  ( 49 ) attiecībā uz tiesas kompetenci patērētāju līgumu jomā, manuprāt, arī liecina par labu šādai šaurai interpretācijai, lai nesaasinātu šīs atšķirības un pretrunīgos risinājumus, ko tā izraisa  ( 50 ).

74.

Otrkārt, attiecībā uz mērķi, kas sasniedzams ar konkrēto izņēmumu, M. Giuliano un P. Lagarde ziņojumā attiecībā uz Romas konvencijas 5. panta 4. punkta b) apakšpunktu ir paskaidrots, ka “tādu līgumu gadījumā, kas attiecas uz pakalpojumu sniegšanu” (piemēram, izmitināšana viesnīcā vai valodas kursi), kurus nodrošina tikai un vienīgi ārpus valsts, kurā dzīvo patērētājs, viņš nevar pamatoti gaidīt, lai tiktu piemēroti viņa izcelsmes valsts tiesību akti  ( 51 ), atkāpjoties no vispārējiem noteikumiem, kuri paredzēti 3. un 4. pantā”. Šajos gadījumos “līgums ir ciešāk saistīts ar valsti, kurā dzīvo otra līgumslēdzēja puse, pat ja tā ir izpildījusi kādu no [5. panta 2. punktā] aprakstītajām darbībām (piemēram, reklāma) patērētāja dzīvesvietas valstī”  ( 52 ).

75.

Turklāt no debatēm, kas notikušas saistībā ar Romas I regulas pieņemšanu, it īpaši Eiropas Savienības Padomē, izriet, ka šis izņēmums ir ticis saglabāts šajā regulā, it īpaši pamatojoties uz to, ka atsevišķas delegācijas bažījās par patērētāja “pārlieku aizsardzību” un vēlējās pārāk smagi neietekmēt mazos un vidējos uzņēmumus it īpaši tūrisma nozarē  ( 53 ).

76.

Manuprāt, no iepriekš minētajiem elementiem izriet, ka, lai noteiktu vietu(‑as), kurā(‑ās) pakalpojumi patērētājam “ir sniedzami” Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē, no faktu viedokļa ir jāpievēršas konkrēto pakalpojumu raksturam. Ja iespējamais noteikums par līguma saistību izpildes vietas noteikšanu, iespējams, var veidot norādi šajā ziņā, tā nekādi nav noteicoša. Vārds “sniedz” nenorāda, kā apgalvo TVP, uz vietu, “kurā saistības ir jāizpilda atbilstoši līguma noteikumiem”  ( 54 ). Kā norāda VKI, patiesībā ir jāpārbauda, vai no pašu šo nolīgto pakalpojumu būtības izriet, ka tie noteikti tiks sniegti tikai ārpus patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valsts  ( 55 ).

77.

Manuprāt, relatīvi acīmredzami ir noteikt vietu, kurā patērētājam ir sniedzami pakalpojumi, saistībā ar tādiem pakalpojumiem kā M. Giuliano un P. Lagarde ziņojumā minētie pakalpojumi tūrisma nozarē un tādi Padomē iztirzātie pakalpojumi kā ēdināšanas vai viesnīcu pakalpojumi. Šajās situācijās pakalpojumu sniegšana pēc savas dabas lokalizējas vienā vietā – uzņēmējs veic prasītās darbības un patērētājs saņem rezultātus, kuri atbilst vienai un tai pašai vietai.

78.

Savukārt citu pakalpojumu sniegšana tiek nodrošināta “attālināti”, t.i., pakalpojumu faktiskās īstenošanas vieta nesakrīt ar vietu, kurā patērētājs saņem rezultātus. It īpaši gadās, ka šīs divas vietas atrodas dažādās valstīs. Tad pakalpojumi tiek sniegti pārrobežu veidā un uzņēmējam, kā norāda iesniedzējtiesa savā trešajā prejudiciālajā jautājumā, lai izpildītu savas saistības, nav jādodas uz patērētāja valsti.

79.

Šajā ziņā es piekrītu iesniedzējtiesas un Komisijas viedoklim, ka iepriekšējā punktā minētajā gadījumā nevar uzskatīt, ka pakalpojumi, kas pienākas patērētājam, “ir sniegti tikai un vienīgi valstī, kas nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts” Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunkta izpratnē  ( 56 ). Citiem vārdiem, šādā situācijā šajā tiesību normā paredzētais izņēmums nebūtu jāpiemēro.

80.

Proti, manuprāt, pirmkārt, Savienības likumdevēja neatlaidība Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunkta formulējumā attiecībā uz to, ka pakalpojumi ir jāsniedz “tikai un vienīgi” ārpus patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valsts, un, otrkārt, paskaidrojumi, kas pamato šo tiesību normu  ( 57 ), ir vērsta uz to, lai uzsvērtu, ka attiecīgais izņēmums būtu jāpiemēro vienīgi gadījumā, ja, ņemot vērā konkrēto pakalpojumu raksturu, patērētājam ir jādodas uz ārzemēm, lai tos saņemtu. Šajā gadījumā līgumam ir nenozīmīga saikne ar savas pastāvīgās dzīvesvietas valsti un cita (acīmredzami) ciešāka saikne ar pakalpojumu sniegšanas valsti  ( 58 ). Savukārt tādu pakalpojumu gadījumā, kuri tiek sniegti attālināti, patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valstī līguma saikne ar šo valsti ir nozīmīgāka un patērētājs var pamatoti sagaidīt, ka tiek piemērotas minētas minētās valsts tiesības (vai vismaz tās imperatīvās tiesību normas).

81.

Šie apsvērumi, manā skatījumā, ir pilnībā piemērojami tādā lietā kā pamatlietā aplūkotā. It īpaši tas, ka summas atbilst kapitāla daļām, kuras Austrijas patērētāji ir iemaksājuši fiduciārajos kontos (Treuhandkonten) Austrijā  ( 59 ), ka TVP ir pārskaitījusi dividendes un citas finansiālās priekšrocības, kuras viņiem pienākas, uz kontiem Austrijā, ka šī sabiedrība pilda savus informēšanas pienākumus, kuri izriet no fiduciārajiem līgumiem, Austrijas patērētājiem nosūtot ziņojumus par viņu fondu pārvaldību Austrijā, un ka tās rīcībā ir tīmekļvietne, kura paredzēta šiem patērētājiem un kurā viņi var aplūkot informāciju un balsot  ( 60 ), uzsver, ka minētie patērētāji saņem TVP sniegto pakalpojumu rezultātu viņu pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Līdz ar to Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums, manā skatījumā, nav piemērojams.

82.

Ņemot vērā iepriekš minētos elementus, es iesaku Tiesai uz trešo un ceturto jautājumu atbildēt, ka Romas konvencijas 5. panta 4. punkta b) apakšpunkts un Romas I regulas 6. panta 4. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētais izņēmums attiecībā uz “līgumiem par pakalpojumu sniegšanu, saskaņā ar kuriem pakalpojumus patērētājam sniedz tikai un vienīgi valstī, kura nav viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts”, nav piemērojams fiduciārajam līgumam, saistībā ar kuru uzņēmējs sniedz pakalpojumus patērētājam šī patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valstī attālināti no kādas citas valsts teritorijas.

C.

Par noteikuma, kurš norāda uz uzņēmēja juridiskās adreses atrašanās vietas tiesību aktiem, negodīgo raksturu Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punkta izpratnē (otrais jautājums)

83.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka starp uzņēmēju un patērētāju noslēgtā fiduciārā līguma par kapitāla daļu komandītsabiedrībā pārvaldību noteikums, kurš nav ticis atsevišķi apspriests un saskaņā ar kuru piemērojamās tiesības ir tās dalībvalsts tiesības, kurā ir uzņēmēja un šīs sabiedrības juridiskā adrese, ir negodīgs šīs tiesību normas izpratnē.

84.

Kā es norādīju šajos secinājumos, manuprāt, tiesību akti, kas ir piemērojami tādām līgumsaistībām, kuru pamatā ir strīdīgie fiduciārie līgumi, ir jānosaka atbilstoši Romas konvencijā un Romas I regulā paredzētajiem tiesību normu kolīzijas noteikumiem, precīzāk, atbilstoši noteikumiem patērētāju līgumu jomā, kuri ir norādīti šīs konvencijas 5. pantā un šīs regulas 6. pantā.

85.

Romas konvencijas 5. panta 3. punktā un Romas I regulas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka principā patērētāja līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti, kurā ir patērētāja pastāvīgā dzīvesvieta. Tātad šajā gadījumā runa būtu par Austrijas tiesībām.

86.

Tomēr strīdīgajos fiduciārajos līgumos, atgādināšu, ir paredzēts noteikums par tiesību aktu izvēli, kurā ir norādīti TVP un komandītsabiedrību juridiskās adreses tiesību akti, proti, Vācijas tiesības. VKI tomēr norāda, ka šis noteikums ir nelikumīgs. It īpaši, tāpat kā citi līguma noteikumi, kuri ir minēti tās prasībā, šis noteikums esot negodīgs.

87.

Šajā ziņā atbilstoši Romas konvencijas 5. panta 2. punktam un Romas I regulas 6. panta 2. punktam šāds noteikums par tiesību aktu izvēli principā ir pieļaujams. Tomēr saskaņā ar šīm tiesību normām šādas izvēles iznākumā patērētājam nedrīkst būt liegta aizsardzība, kas tam piešķirta ar tiesību normām, no kurām nevar atkāpties, savstarpēji vienojoties (vai “imperatīvajām tiesību normām”  ( 61 )), saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas viņa pastāvīgā dzīvesvieta. Tātad šajā gadījumā patērētājiem, kuri dzīvo Austrijā (un VKI saistībā ar tās prasību par noteikuma izmantošanas izbeigšanu), strīdīgais noteikums nedrīkst liegt atsaukties uz Austrijas tiesību imperatīvajām normām.

88.

Spriedumā VKI/Amazon Tiesa ir nospriedusi, ka atsevišķi neapspriests uzņēmēja vispārējo pārdošanas nosacījumu noteikums, saskaņā ar kuru līgumu, kas ar patērētāju noslēgts elektroniski, reglamentē tās dalībvalsts tiesību akti, kurā ir uzņēmēja juridiskā adrese, ir negodīgs Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl tas maldina šo patērētāju, sniedzot viņam kļūdainu priekšstatu, ka līgumam ir piemērojami tikai šīs dalībvalsts tiesību akti, un neinformējot viņu par to, ka viņam saskaņā arī Romas I regulas 6. panta 2. punktu (vai attiecīgā gadījumā Romas konvencijas 5. panta 2. punktu) ir arī tiesības atsaukties uz aizsardzību, kas viņam ir garantēta viņa pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktu imperatīvajās normās  ( 62 ).

89.

Tāpat kā VKI un Komisija, es uzskatu, ka šī judikatūra ir attiecināma uz pamatlietu. Šajā ziņā es piekrītu Komisijas viedoklim, ka nav nozīmes tam, ka strīdīgie fiduciārie līgumi, šķiet, nav tikuši noslēgti elektroniski. Proti, manā izpratnē noteikums par tiesību aktu izvēli ir negodīgs, ja, pretēji prasībai par tā formulējumu vienkāršā un skaidri saprotamā valodā, kas noteikta Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 5. pantā, tajā patērētājs netiek informēts par to, ka neatkarīgi no šīs izvēle, viņš var atsaukties uz savas pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesību aktu imperatīvajām normām  ( 63 ). Formai, kādā ir noslēgts līgums, nav nozīmes saistībā ar šādu argumentāciju. Savukārt apstāklis, ka strīdīgais noteikums neatbilst šai prasībai par informēšanu, ir izšķirošs  ( 64 ).

90.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz otro jautājumu atbildēt, ka Direktīvas par negodīgiem noteikumiem 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka starp uzņēmēju un patērētāju noslēgtā fiduciārā līguma, kas attiecas uz kapitāla daļu komandītsabiedrībā pārvaldību, noteikums, kurš nav ticis atsevišķi apspriests un saskaņā ar kuru piemērojamās tiesības ir dalībvalsts, kurā ir uzņēmēja un šīs sabiedrības juridiskā adrese, tiesības, ir negodīgs šīs tiesību normas izpratnē, jo tajā patērētājs netiek informēts par to, ka neatkarīgi no šīs piemērojamo tiesību izvēles viņam saskaņā ar Romas konvencijas 5. panta 2. punktu vai Romas I regulas 6. panta 2. punktu ir arī tiesības atsaukties uz aizsardzību, kas viņam ir garantēta imperatīvajās tiesību normās, kuras tiktu piemērotas šī noteikuma neesamības gadījumā.

V.

Secinājumi

91.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: