<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑260/13</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62013CJ0260</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:257">EU:C:2015:257</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>15</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>15</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P>2015. GADA 23. APRĪĻA SPRIEDUMS — LIETA C‑260/13</P><P><HT TYPE="ITALIC">AYKUL</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (piektā palāta)</P><P><DATE ISO="20150423">2015. gada 23. aprīlī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2006/126/EK</KEYWORD><KEYWORD>Vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalsts atteikums atzīt personas, kas narkotisko vielu ietekmē ir vadījusi transportlīdzekli, citas dalībvalsts izdotas vadītāja apliecības derīgumu</KEYWORD></INDEX><JUDGMENT.INIT><P>Lieta C‑260/13</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungsgericht Sigmaringen</HT> (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20130430">2013. gada 30. aprīlī</DATE> un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20130513">2013. gada 13. maijā</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Sevda Aykul</HT></HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Land Baden-Württemberg .</HT></HT></P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (piektā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [<HT TYPE="ITALIC">T. von Danwitz</HT>], tiesneši K. Vajda [<HT TYPE="ITALIC">C. Vajda</HT>], A. Ross [<HT TYPE="ITALIC">A. Rosas</HT>] (referents), E. Juhāss [<HT TYPE="ITALIC">E. Juhász</HT>] un D. Švābi [<HT TYPE="ITALIC">D. Šváby</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts Ī. Bots [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>],</P><P>sekretārs K. Malaceks [<HT TYPE="ITALIC">K. Malacek</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20140619">2014. gada 19. jūnija</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G. Heinzle</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Rechtsanwalt</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Itālijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G. Palmieri</HT>, pārstāve, kurai palīdz <HT TYPE="ITALIC">S. Varone</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avvocato dello Stato</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Polijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">B. Majczyna</HT>, pārstāvis,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G. Braun</HT> un <HT TYPE="ITALIC">N. Yerrell</HT>, pārstāvji,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20140904">2014. gada 4. septembra</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20061220">2006. gada 20. decembra</DATE> Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="403" PAGE.FIRST="18" DATE.PUB="2006">OV L 403, 18. lpp.</REF.DOC.OJ>, un labojums – <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="019" PAGE.FIRST="67" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 19, 67. lpp.</REF.DOC.OJ>) 2. panta 1. punktu un 11. panta 2. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, Austrijas pilsoni, kas ir Austrijas Republikā izsniegtas vadītāja apliecības turētāja, un <HT TYPE="ITALIC">Land Baden-Württemberg</HT> [Bādenes-Virtembergas federālo zemi] par lēmumu, ar kuru viņai tika atteiktas tiesības izmantot savu vadītāja apliecību Vācijas teritorijā.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Direktīva 2006/126</P></TI></TITLE><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>Atbilstoši Direktīvas 2006/126 preambulas 2. apsvērumam:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Noteikumi par vadītāju apliecībām ir būtiski kopējās transporta politikas elementi, kas palīdz uzlabot ceļu satiksmes drošību un atvieglina tādu personu brīvu pārvietošanos, kuras apmetas uz dzīvi dalībvalstī, kas nav tā pati, kurā izsniegta vadītāja apliecība. Ņemot vērā to, cik svarīgi ir individuāli transportlīdzekļi, tas, ka personai ir vadītāja apliecība, ko pienācīgi atzinusi uzņēmēja dalībvalsts, veicina pārvietošanās un uzņēmējdarbības brīvību. [..]<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>4</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās direktīvas preambulas 8. apsvērumu ceļu satiksmes drošības dēļ būtu jāparedz minimālās prasības, lai varētu saņemt vadītāja apliecību.</TXT></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas preambulas 15. apsvērumā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Ar ceļu satiksmes drošību saistītu iemeslu dēļ dalībvalstīm būtu jāspēj visiem transportlīdzekļu vadītāju apliecību turētājiem, kas ieguvuši pastāvīgu dzīvesvietu to teritorijā, piemērot savas tiesību normas par transportlīdzekļu vadītāju apliecību atņemšanu, aizturēšanu, atjaunošanu vai anulēšanu.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT>Atbilstoši Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>dalībvalstu izsniegtas vadītāju apliecības ir savstarpēji atzītas<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 7. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Vadītāju apliecības izsniedz tikai šādiem pretendentiem:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>kas ir izturējuši braukšanas prasmes un stila pārbaudi un teorētisku zināšanu pārbaudi un atbilst medicīniskiem standartiem saskaņā ar II un III pielikumu;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>kam pastāvīgā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kura izsniedz vadītāja apliecību, vai kas var pierādīt, ka ir tajā mācījušies vismaz sešus mēnešus.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="007.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>[..]</ALINEA><?PAGE NO="3"?><ALINEA>Neskarot 2. pantu, dalībvalsts, kas izsniedz vadītāja apliecību, ievēro pienācīgu modrību, lai nodrošinātu, ka persona atbilst šā panta 1. punktā izklāstītajām prasībām, un piemēro savus valsts noteikumus, atceļot vai atņemot braukšanas tiesības, ja konstatē, ka vadītāja apliecība ir izsniegta, neievērojot prasības.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT>Direktīvas 2006/126 11. pants ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="011.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ievērojot krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritoriālo principu, dalībvalsts, kurā personai ir pastāvīga dzīvesvieta, uz citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības turētāju var attiecināt savus valsts noteikumus par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, pārtraukšanu, atņemšanu vai anulēšanu un vajadzības gadījumā šai nolūkā apmainīt vadītāja apliecību.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="011.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalsts atsakās izsniegt vadītāja apliecību pretendentam, kura vadītāja apliecība citā dalībvalstī ir ierobežota, atņemta uz laiku vai atņemta pavisam.</ALINEA><ALINEA>Dalībvalsts atsakās atzīt jebkuras vadītāja apliecības derīgumu, ko izdevusi kāda cita dalībvalsts personai, kuras vadītāja apliecība izdevējas valsts teritorijā ir ierobežota, atņemta uz laiku vai atņemta pavisam.</ALINEA><ALINEA>Dalībvalsts var arī atteikties izsniegt vadītāja apliecību pretendentam, kura vadītāja apliecība citā dalībvalstī ir anulēta.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>9</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta pirmo daļu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Šajā direktīvā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>pastāvīga dzīvesvieta<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir vieta, kur persona parasti dzīvo, tas ir, vismaz 185 dienas katrā kalendārajā gadā personīgu un darba saistību dēļ vai, ja personai nav darba saistību, personīgo saistību dēļ, kas liecina par attiecīgās personas ciešu saistību ar vietu, kur tā dzīvo.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas 16. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="016.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis ne vēlāk kā <DATE ISO="20110119">2011. gada 19. janvārī</DATE> pieņem un publicē normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1. panta 1. punkta, 3. panta, 4. panta 1., 2. un 3. punkta un 4. punkta b) līdz k) apakšpunkta, 6. panta 1. punkta un 2. punkta a), c), d) un e) apakšpunkta, 7. panta 1. punkta b), c) un d) apakšpunkta un 2., 3. un 5. punkta, 8. panta, 10. panta, 13. panta, 14. panta, 15. panta prasības, kā arī I pielikuma 2. punkta, II pielikuma 5.2. punkta attiecībā uz A1, A2 un A kategoriju, IV, V un VI pielikuma prasības. Dalībvalstis Komisijai tūlīt dara zināmus šos aktus.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="016.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Tās piemēro šos aktus no <DATE ISO="20130119">2013. gada 19. janvāra</DATE>.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Direktīvas 2006/126 17. panta pirmajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>[Padomes <DATE ISO="19910729">1991. gada 29. jūlija</DATE>] Direktīva 91/439/EEK [par vadītāju apliecībām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="237" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1991">OV L 237, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>)] ir atcelta, sākot no <DATE ISO="20130119">2013. gada 19. janvāra</DATE>, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz VII pielikuma B daļā norādītajiem termiņiem, lai šo direktīvu transponētu savos tiesību aktos.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>Minētās Direktīvas 2006/126 18. pants ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT>.</ALINEA><?PAGE NO="4"?><ALINEA>2. panta 1. punktu, 5. pantu, 6. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu, 9. pantu, 11. panta 1. punktu un 3. līdz 6. punktu, 12. pantu un I, II un III pielikumu piemēro no <DATE ISO="20090119">2009. gada 19. janvāra</DATE>.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Direktīva 91/439</P></TI></TITLE><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>Atbilstoši Direktīvas 91/439 1. panta 2. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>dalībvalstu izdotās vadītāju apliecības tiek savstarpēji atzītas<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 8. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="008.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ievērojot krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritorialitātes principu, parastās dzīvesvietas dalībvalstis uz citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības turētāju var attiecināt savas normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu un tāpēc, ja nepieciešams, apmainīt vadītāja apliecību.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="008.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalsts var atteikties atzīt jebkuras tādas vadītāja apliecības derīgumu, ko izdevusi cita dalībvalsts personai, kas pirmās valsts teritorijā ir pakļauta kādam no 2. punktā minētajiem pasākumiem.</ALINEA><ALINEA>Tāpat dalībvalsts var atteikties izdot vadītāja apliecību pretendentam, kas ir pakļauts šādiem pasākumiem citā dalībvalstī.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesības</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>15</NO.P><TXT>Ceļu satiksmes likuma (<HT TYPE="ITALIC">Straßenverkehrsgesetz</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/><HT TYPE="ITALIC">StVG</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) 2. pantā, redakcijā, ko ir citējusi iesniedzējtiesa, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Jebkurai personai, kas vada mehānisko transportlīdzekli ceļu satiksmē, ir jābūt saņēmušai atļauju (vadītāja apliecību) to darīt no kompetentās iestādes (vadītāja apliecības izsniedzējas iestādes). [..]</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="002.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Mehānisko transportlīdzekļu vadīšanai piemērota ir ikviena persona, kas atbilst tam nepieciešamajiem fiziskajiem un garīgajiem nosacījumiem un kas nav nopietni vai atkārtoti pārkāpusi ceļu satiksmes noteikumus vai krimināltiesību normas. [..]</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="002.011"><NO.PARAG>11.</NO.PARAG><ALINEA>Saskaņā ar sīkāk izstrādātajiem noteikumiem, kas ir paredzēti regulējumā [..], ārvalstīs izdotas vadītāja apliecības sniedz arī tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus valsts teritorijā.</ALINEA></PARAG><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP><?PAGE NO="5"?><NP><NO.P>16</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">StVG</HT> 3. pants, redakcijā, ko ir citējusi iesniedzējtiesa, ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Vadītāja apliecības atņemšana<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="003.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja persona tiek atzīta par nepiemērotu vai nespējīgu vadīt mehāniskos transportlīdzekļus, vadītāja apliecības izsniedzējai iestādei tai ir jāatņem tās vadītāja apliecība. Gadījumā, ja runa ir par ārvalstu vadītāja apliecību, atņemšana – pat ja tā notiek saskaņā ar citiem noteikumiem – nozīmē atteikumu atzīt tiesības izmantot šo vadītāja apliecību attiecīgās valsts teritorijā. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="003.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Atņemšana pārtrauc tiesības vadīt transportlīdzekļus. Gadījumā, ja runa ir par ārvalstu vadītāja apliecību, apliecības atņemšana pārtrauc tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus attiecīgās valsts teritorijā. [..]</ALINEA></PARAG><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></P></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>17</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">StVG</HT> 29. pantā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Dzēšanas termiņi<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, redakcijā, ko ir citējusi Vācijas valdība savā rakstiskajā atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="029.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Reģistrā esošie ieraksti tiek dzēsti, beidzoties otrajā teikumā paredzētajiem termiņiem. Dzēšanas termiņi ir</P><P>[..]</P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="029.002"><NO.PARAG>2)</NO.PARAG><ALINEA><P>pieci gadi</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>ja lēmums ir par noziedzīgu nodarījumu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">Straftat</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>), ievērojot 3. punkta a) apakšpunktu,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ja lēmums ir par administratīvu pārkāpumu, par ko [..] tiek piešķirti divi punkti kā par administratīvu pārkāpumu, kas ietekmē ceļu satiksmes drošību, vai par līdzvērtīgu administratīvu pārkāpumu,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ja pastāv aizliegumi vai ierobežojumi vadīt transportlīdzekli bez apliecības, kurus kompetentās iestādes ir noteikušas saskaņā ar federālās zemes tiesību aktiem,</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>ja pastāv paziņojumi, kas attiecas uz dalību vadīšanas prasmju seminārā, prasmju uzlabošanas seminārā, īpašā prasmju uzlabošanas seminārā vai konsultācijā par vadīšanas psiholoģiju,</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Noteikumu par atļauju personām piedalīties ceļu satiksmē (<HT TYPE="ITALIC">Verordnung über die Zulassung von Personen zum Straßenverkehr</HT>), redakcijā, ko ir citējusi iesniedzējtiesa (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/><HT TYPE="ITALIC">FeV</HT><QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>), 11. pantā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Piemērotība<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="011.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Personām, kas vēlas iegūt vadītāja apliecību, ir jāatbilst tam nepieciešamajiem fiziskajiem un garīgajiem nosacījumiem. Nosacījumi it īpaši nav izpildīti, ja pastāv 4. vai 5. pielikumā minētā slimība vai nepilnība, kas izslēdz piemērotību vai rada daļēju piemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus. [..]<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 11. panta 4. pielikums ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Ievada piezīme</P></TI></TITLE><PARAG IDENTIFIER="011.001"><NO.PARAG>1.</NO.PARAG><ALINEA>Turpmāk norādītajā sarakstā ir ietvertas bieži sastopamas slimības un veselības traucējumi, kas var ietekmēt vai uz ilgu laiku izslēgt piemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><?PAGE NO="6"?><PARAG IDENTIFIER="011.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Parasti ir piemērojami šādi vērtējumi. Korekcijas ir iespējamas atkarībā no specifiskām personas nosliecēm, ieradumiem, specifiskas uztveres vai īpašiem uzvedības kontroles un pielāgošanas veidiem. [..]</ALINEA></PARAG><P><TBL NO.SEQ="0001" CLASS="GEN" COLS="3"><CORPUS><ROW><CELL COL="1">Nr.</CELL><CELL COL="2">Slimības, veselības traucējumi</CELL><CELL COL="3"><P>Piemērotība vai ierobežota piemērotība</P><P>B [..] kategorija [..]</P></CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">[..]</CELL><CELL COL="2">[..]</CELL><CELL COL="3">[..]</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">9.2.</CELL><CELL COL="2">Marihuānas lietošana</CELL><CELL COL="3"><IE/></CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">9.2.1.</CELL><CELL COL="2">Regulāra marihuānas lietošana</CELL><CELL COL="3">Nē</CELL></ROW><ROW><CELL COL="1">9.2.2.</CELL><CELL COL="2">Neregulāra marihuānas lietošana</CELL><CELL COL="3"><P>Jā</P><P>Ja lietošana tiek nodalīta no vadīšanas un papildus netiek lietots alkohols vai citas psihoaktīvas vielas, nav personības traucējumu, netiek zaudēta kontrole</P></CELL></ROW></CORPUS></TBL><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></P></P></GR.SEQ></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">20</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 29. pantā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>Ārvalstu vadītāja apliecības<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="029.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ārvalstu vadītāja apliecības turētāji to apliecības atļautajās robežās var vadīt mehāniskos transportlīdzekļus valsts teritorijā, ja viņiem tajā nav parastās dzīvesvietas 7. panta izpratnē. [..]</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="029.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Atļauja saskaņā ar 1. punktu neattiecas uz ārvalstu vadītāja apliecības turētājiem,</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>kuriem atļauju vadīt transportlīdzekli valsts teritorijā pagaidu kārtā vai galīgi ir atņēmusi tiesa vai ar nekavējoties izpildāmu vai galīgu lēmumu – administratīvā iestāde [..].</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="029.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Pēc tam kad ir pieņemts viens no 3. punkta 3. un 4. apakšpunktā paredzētajiem lēmumiem, tiesības izmantot ārvalstu vadītāja apliecību valsts teritorijā tiek piešķirtas, pamatojoties uz pieteikumu, ja vairs nepastāv atņemšanas iemesli.<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">21</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 46. pantā ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Atņemšana, ierobežojumi, nosacījumi<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="046.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Ja izrādās, ka vadītāja apliecības turētājs nav spējīgs vadīt mehānisko transportlīdzekli, vadītāja apliecību izsniegušajai iestādei šī apliecība viņam ir jāatņem. Tā tas īpaši ir gadījumā, ja pastāv 4., 5. un 6. pielikumā paredzētās slimības vai veselības traucējumi vai ja smagi vai atkārtoti ir pārkāptas ceļu satiksmes tiesību normas vai krimināltiesību normas un ja tas izslēdz spēju vadīt mehāniskos transportlīdzekļus.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="046.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>Ārvalstu vadītāja apliecības gadījumā atņemšanas sekas ir tādas, ka tiek atteikts atzīt tiesības izmantot šo vadītāja apliecību valsts teritorijā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="046.006"><NO.PARAG>6.</NO.PARAG><ALINEA>Ar atņemšanu izbeidzas atļauja vadīt transportlīdzekli. Ārvalstu vadītāja apliecības gadījumā atņemšana izbeidz tiesības vadīt mehāniskos transportlīdzekļus valsts teritorijā.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>22</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> ir <DATE ISO="19801117">1980. gada 17. novembrī</DATE> dzimusi Austrijas pilsone un kopš dzimšanas viņas dzīvesvieta Direktīvas 2006/126 12. panta pirmās daļas izpratnē ir Austrijā. <DATE ISO="20071019">2007. gada 19. oktobrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Bezirkshauptmannschaft Bregenz</HT> (Bregencas rajona administratīvā iestāde, Austrija) viņai izsniedza vadītāja apliecību.</TXT></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT><DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> tika pakļauta policijas pārbaudei Loitkiršā [<HT TYPE="ITALIC">Leutkirch</HT>] (Vācija). Tā kā dažas pazīmes lika domāt, ka ieinteresētā persona lieto narkotiskās vielas, viņai tika veiktas urīna analīzes, kuru rezultāts uzrādīja marihuānas lietošanu. Tajā pašā <DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE> tika veiktas arī asins analīzes un šīs analīzes apstiprināja marihuānas esamību <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> asinīs.</TXT></NP><NP><NO.P>24</NO.P><TXT><DATE ISO="20120704">2012. gada 4. jūlijā</DATE> Rāvensburgas [<HT TYPE="ITALIC">Ravensburg</HT>] (Vācija) prokuratūra izbeidza kriminālprocesu, kas bija uzsākts pret <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Ar Loitkiršas pilsētas <DATE ISO="20120718">2012. gada 18. jūlija</DATE> lēmumu attiecībā uz naudas sodu <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> tika uzlikts naudas sods EUR 590,80 apmērā par transportlīdzekļa vadīšanu narkotisko vielu ietekmē un noteikts transportlīdzekļu vadīšanas aizliegums uz vienu mēnesi.</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> (Rāvensburgas apgabala Administratīvais dienests, Vācija) atņēma <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Aykul</HT> Austrijas vadītāja apliecību attiecībā uz Vācijas teritoriju. <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> uzskatīja, ka <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Aykul</HT> nav piemērota mehānisko transportlīdzekļu vadīšanai, jo <DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE> veiktās asins analīzes uzrādīja, ka viņa vismaz laiku pa laikam lieto marihuānu un ka viņa bija vadījusi mehānisko transportlīdzekli šīs narkotiskās vielas ietekmē. Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Aykul</HT> nebija spējīga nošķirt narkotisko vielu lietošanu no transportlīdzekļa vadīšanas.</TXT></NP><NP><NO.P>27</NO.P><TXT><DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmuma pielikumā <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> tomēr informēja <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, ka nākotnē viņa varētu lūgt no jauna piešķirt atļauju vadīt transportlīdzekļus Vācijā, uzrādot medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes ziņojumu, ko izdevis Vācijā oficiāli atzīts piemērotības vadīt transportlīdzekli uzraudzības centrs un kurā ir apliecināta viņas piemērotība vadīt mehāniskos transportlīdzekļus. <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> arī precizēja, ka šāda rakstura ekspertīzes ziņojuma sagatavošana parasti ir atkarīga no pierādījumiem par to, ka attiecīgā persona ir atturējusies no jebkādas narkotisko vielu lietošanas vienu gadu.</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT><DATE ISO="20121019">2012. gada 19. oktobrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> iesniedza sūdzību par <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmumu. Viņa būtībā norādīja, ka Vācijas iestādes bija izsmēlušas savu kompetenci, pieņemot <DATE ISO="20120718">2012. gada 18. jūlija</DATE> lēmumu par naudas sodu, un ka saskaņā ar Savienības tiesībām šo iestāžu kompetencē nebija pārbaudīt viņas piemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus, jo šis uzdevums saskaņā ar Tiesas judikatūru bija tikai tās dalībvalsts kompetencē, kas bija izsniegusi viņas vadītāja apliecību, proti, Austrijas Republikas kompetencē.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bezirkshauptmannschaft Bregenz</HT>, ko par lietu informēja <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT>, paziņoja, ka Austrijas likumā paredzētie nosacījumi tam, lai iestādes varētu veikt darbības pret <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, nebija izpildīti, jo ārsts, kas bija ņēmis asins analīzes <DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE>, savā protokolā bija norādījis, ka viņai nebija nekādu redzamu pazīmju, ka viņa būtu narkotisko vielu ietekmē.</TXT></NP><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20121220">2012. gada 20. decembra</DATE> lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Regierungspräsidium Tübingen</HT> (Tībingenes valdības prezidijs, Vācija) noraidīja sūdzību, ko <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> bija iesniegusi par <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmumu. Tas īpaši norādīja, ka Vācijas iestāžu neiejaukšanās gadījumā, kad transportlīdzeklis tiek vadīts narkotisko vielu ietekmē, nav saderīga ar Direktīvas 91/439 mērķi nodrošināt ceļu satiksmes drošību. <HT TYPE="ITALIC">Regierungspräsidium Tübingen</HT> piebilda, ka pretēji tam, ko apgalvo <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, šīs direktīvas 8. panta 2. punkts neliedza ieinteresētajai personai atņemt vadītāja apliecību, precizējot, ka šāds pasākums ir viens no tiem, kuru dalībvalsts var veikt, pamatojoties uz minētās direktīvas 8. panta 4. punkta pirmo daļu.</TXT></NP><?PAGE NO="8"?><NP><NO.P>31</NO.P><TXT><DATE ISO="20130125">2013. gada 25. janvārī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> par <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmumu iesniedza prasību <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungsgericht Sigmaringen</HT> (Zigmaringenes Administratīvā tiesa, Vācija), atkārtoti paužot argumentus, ko viņa bija izvirzījusi līdz šim. Viņa turklāt norādīja, ka Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrā daļa neļāva Vācijas Federatīvajai Republikai atteikties atzīt viņas vadītāja apliecības derīgumu, jo to bija izdevusi Austrijas Republika un viņas parastā dzīvesvieta joprojām bija šīs pēdējās minētās valsts teritorijā. Tādējādi, kā uzskata <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, tikai Austrijas iestāžu kompetencē bija noteikt, vai viņa vēl bija piemērota vadīt mehāniskos transportlīdzekļus.</TXT></NP><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">32</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Land Baden-Württemberg</HT> lūdz noraidīt <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> iesniegto prasību. Būtu jāņem vērā, ka iemesls tam, lai atteiktos atzīt <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> vadītāja apliecību, radās tikai pēc šīs apliecības izsniegšanas. Fakti, kas radušies pēc vadītāja apliecības izsniegšanas, ļauj attiecīgajām Eiropas Savienības dalībvalstīm atteikties atzīt tiesības vadīt transportlīdzekļus valsts teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>Uz šādu iespēju attiecas Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkts. Atšķirībā no šīs direktīvas 8. panta 2. punkta formulējuma minētās direktīvas 8. panta 4. punkta formulējums ļauj ne tikai parastās dzīvesvietas dalībvalstij, bet arī ikvienai citai dalībvalstij atteikties atzīt tiesības vadīt transportlīdzekļus valsts teritorijā. Aizliegums vadīt transportlīdzekli, kas ir noteikts saskaņā ar krimināltiesību aktiem vai saskaņā ar tiesību aktiem, kuri attiecas uz administratīviem pārkāpumiem, esot vadītāja apliecību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>ierobežojošs<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> pasākums, uz ko attiecas atbrīvojums no krimināltiesiska vai administratīva rakstura pasākumiem, ievērojot teritorialitātes principu saskaņā ar Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktu. Atteikums atzīt tiesības izmantot vadītāja apliecību Vācijas teritorijā saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 46. panta 5. punktu esot tikai citā dalībvalstī izdotas vadītāja apliecības derīguma neatzīšana attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar šīs pašas Direktīvas 91/439 8. panta 4. punktu.</TXT></NP><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>Atbildot uz iesniedzējtiesas <DATE ISO="20130313">2013. gada 13. marta</DATE> lūgumu, <HT TYPE="ITALIC">Bezirkshauptmannschaft Bregenz</HT> norādīja, ka Austrijas iestādes saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem rīkojas saistībā ar vadītāja apliecību tikai tad, ja medicīniski ir konstatēta nepiemērotība vadīt mehānisku transportlīdzekli narkotisko vielu lietošanas dēļ vai ja pastāv norādes, kas ļauj domāt par atkarību no šīm vielām. <HT TYPE="ITALIC">Bezirkshauptmannschaft Bregenz</HT> apstiprināja, ka pamatlietā Austrijas iestādes <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> joprojām uzskatīja par piemērotu vadīt mehāniskos transportlīdzekļus un ka tādējādi viņa saglabāja savu vadītāja apliecību.</TXT></NP><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> iesniegtā prasība būtu jānoraida, ja būtu jāpiemēro Vācijas tiesības. Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">StVG</HT> 3. panta 1. punkta un <HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 46. panta 1. punkta noteikumiem, kas aplūkoti kopā, iestādei, kas ir kompetentā iestāde jautājumā par vadītāja apliecībām, ir jāatņem vadītāja apliecība, ja tās īpašnieks izrādās nepiemērots vadīt mehānisko transportlīdzekli. Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 46. panta 5. punktu šīs atņemšanas sekas attiecībā uz ārvalstīs izsniegtu vadītāja apliecību ir atteikums atzīt tiesības izmantot šo apliecību Vācijas teritorijā. Šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> nepiemērotība vadīt mehānisko transportlīdzekli izriet no tā, ka vienlaikus tiek piemērots <HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 11. panta 1. punkta otrais teikums un šī <HT TYPE="ITALIC">FeV</HT> 11. panta 4. pielikuma 9.2.2. punkts. Saskaņā ar šīm tiesību normām nepiemērota vadīt mehāniskos transportlīdzekļus parasti ir ikviena persona, kas, laiku pa laikam lietojot marihuānu, nav spējīga šo lietošanu nošķirt no transportlīdzekļa vadīšanas. Pamatlietā pastāvot pietiekamas norādes uz šo <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> nespēju.</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa turklāt precizē, ka valsts tiesībās paredzētā reakcija uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem un uz norādēm par nepiemērotību vadīt transportlīdzekli norisinās trīs dažādos līmeņos, proti, no krimināltiesību viedokļa, no administratīvo pārkāpumu tiesiskā regulējuma viedokļa un no vadītāja apliecību tiesiskā regulējuma viedokļa. Šis gadījums atbilstot praksei jautājumā par tiesību aktiem par vadītāja apliecību. Iestādes, kas ir kompetentas jautājumā par vadītāja apliecībām, un policijas dienesti pamatojas uz principu, ka Vācijas iestādes ir tiesīgas atņemt ārvalstīs izsniegtu vadītāja apliecību, ja Vācijā izdarīts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums norāda uz nepiemērotības vadīt transportlīdzekli pazīmēm.</TXT></NP><?PAGE NO="9"?><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>Tā kā <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungsgericht Sigmaringen</HT> ir šaubas par Vācijas tiesiskā regulējuma un administratīvās prakses saderību ar pienākumu savstarpēji atzīt dalībvalstīs izsniegtās vadītāja apliecības, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>1)</NO.P><TXT>Vai no Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkta izrietošais pienākums savstarpēji atzīt dalībvalstu izsniegtās vadītāja apliecības nepieļauj tādu Vācijas Federatīvās Republikas tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības izmantot ārvalsts vadītāja apliecību Vācijā vēlāk administratīvā ceļā vairs netiek atzītas, ja ārvalsts vadītāja apliecības turētājs ar šo apliecību Vācijā nelikumīgu narkotisko vielu ietekmē vada mehānisko transportlīdzekli un tādēļ saskaņā ar Vācijas noteikumiem vairs nav piemērots transportlīdzekļa vadīšanai?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde: vai tas tā ir arī tad, ja, zinot par transportlīdzekļa vadīšanu narkotisko vielu ietekmē, izpaliek izdevējas valsts darbība un tāpēc turpina pastāvēt draudi, ko izraisa ārvalsts vadītāja apliecības turētājs?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde: vai Vācijas Federatīvā Republika drīkst tiesību izmantot ārvalsts vadītāja apliecību Vācijā atkārtotu piešķiršanu pakārtot nosacījumam, ka jābūt izpildītiem valsts priekšnoteikumiem par atkārtotu piešķiršanu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>a) Vai atruna par krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritorialitātes principa ievērošanu saskaņā ar Direktīvas 2006/126 11. panta 2. punktu var attaisnot dalībvalsts rīcību saskaņā ar tiesību aktiem par vadītāja apliecību izdevējas valsts vietā? Vai atruna pieļauj, piemēram, vēlāku atteikumu atzīt tiesības izmantot ārvalsts vadītāja apliecību Vācijā, pamatojoties uz krimināltiesiska rakstura prevencijas pasākumu?</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Ja uz ceturtā jautājuma a) punktā ietverto jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde: vai, ņemot vērā atzīšanas pienākumu, kompetenta atkārtoti piešķirt tiesības izmantot ārvalsts vadītāja apliecību Vācijā ir dalībvalsts, kas ir noteikusi prevencijas pasākumu, vai tomēr izdevēja valsts?<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>38</NO.P><TXT>Tā kā iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2006/126, ar ko tika atcelta un aizstāta Direktīva 91/439, 2. panta 1. punktu un 11. panta 2. punktu, vispirms ir jānoskaidro, kuras Savienības tiesību normas <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> ir piemērojamas pamatlietas faktiskajiem apstākļiem.</TXT></NP><NP><NO.P>39</NO.P><TXT>No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> vadītāja apliecību Austrijas iestādes viņai izsniedza <DATE ISO="20071019">2007. gada 19. oktobrī</DATE> un ka <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> ar <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmumu atteicās atzīt šīs vadītāja apliecības derīgumu Vācijas teritorijā <DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE> notikušo faktu dēļ.</TXT></NP><NP><NO.P>40</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar Direktīvas 2006/126 17. panta pirmo daļu Direktīva 91/439 no <DATE ISO="20130119">2013. gada 19. janvāra</DATE> tika atcelta, vairākas Direktīvas 2006/126 tiesību normas, piemēram, tās 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkts, saskaņā ar šīs pēdējās minētās direktīvas 18. panta otro daļu bija piemērojamas no <DATE ISO="20090119">2009. gada 19. janvāra</DATE> (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Akyüz</HT>, C‑467/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:112">EU:C:2012:112</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 31. punkts). Tā tas tomēr nav Direktīvas 2006/126 11. panta 2. punkta gadījumā, kas nav viena no šīs direktīvas 18. panta otrajā daļā minētajām tiesību normām.</TXT></NP><NP><NO.P>41</NO.P><TXT>No tā izriet, ka, pirmkārt, Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkts un, otrkārt, Direktīvas 91/439 8. panta 2. punkts, kura saturs identiski ir pārņemts Direktīvas 2006/126 11. panta 2. punktā, <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> ir piemērojami pamatlietas faktiskajiem apstākļiem.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo un otro jautājumu, kā arī par ceturtā jautājuma a) punktu</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>42</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka ar LESD 267. pantu iedibinātās sadarbības procedūras ietvaros starp valstu tiesām un Tiesu tai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas atļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šai nolūkā Tiesai attiecīgā gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi (skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Le Rayon d’Or</HT>, C‑151/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:185">EU:C:2014:185</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>43</NO.P><TXT>Šajā nolūkā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas, tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma, ir tiesības nošķirt tās Savienības tiesību normas un principus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu (skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Le Rayon d’Or</HT>, C‑151/13, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:185">EU:C:2014:185</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka ar pirmo un otro jautājumu, kā arī ar ceturtā jautājuma a) punktu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkta otrā daļa, kā arī Direktīvas 91/439 8. panta 2. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj, ka dalībvalsts, kuras teritorijā citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības īpašnieks uzturas pagaidu kārtā, atsakās atzīt šīs vadītāja apliecības derīgumu tās īpašnieka prettiesiskās rīcības dēļ, kas īstenota šajā teritorijā pēc minētās vadītāja apliecības izsniegšanas un kas saskaņā ar pirmās dalībvalsts likumu var izraisīt nepiemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus.</TXT></NP><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punktā ir paredzēta dalībvalstīs izdotu vadītāja apliecību savstarpēja atzīšana, neievērojot nekādas formalitātes. Šajā normā ir ietverts nepārprotams un precīzs dalībvalstu pienākums, kas nepieļauj nekādu rīcības brīvību, veicot pasākumus šī pienākuma izpildei (šajā ziņā skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Akyüz</HT>, C‑467/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:112">EU:C:2012:112</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 40. punkts, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 43. un 44. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka izdevējai dalībvalstij ir jāpārbauda, vai ir izpildīti Savienības tiesībās noteiktie minimālie nosacījumi, it īpaši Direktīvas 2006/126 7. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi par dzīvesvietu un piemērotību transportlīdzekļa vadīšanai, un vai vadītāja apliecības izdošana tādējādi ir pamatota (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. un 47. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Ja dalībvalsts iestādes ir izdevušas vadītāja apliecību atbilstoši Direktīvas 2006/126 1. panta 1. punktam, citas dalībvalstis nav tiesīgas pārbaudīt, vai ir ievēroti šajā direktīvā paredzētie izdošanas nosacījumi. Faktiski vadītāja apliecības izdošana kādā dalībvalstī ir uzskatāma par pierādījumu, ka šīs apliecības turētājs tās izdošanas dienā atbilda šiem nosacījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 46. un 47. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Vācijas iestādes <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> vadītāja apliecības turēšanas nosacījumus ir apšaubījušas nevis dienā, kad šī apliecība viņai tika izsniegta, bet pēc viņas prettiesiskas rīcības Vācijas teritorijā pēc minētās apliecības izsniegšanas.</TXT></NP><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">49</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, kuras parastā dzīvesvieta ir Austrijā, savu Austrijas vadītāja apliecību neieguva pēc vadīšanas tiesību ierobežošanas, apturēšanas vai atņemšanas Vācijā. Tā kā viņa Vācijā vadīja transportlīdzekli narkotisko vielu ietekmē, Vācijas iestādes viņai atņēma Austrijas vadītāja apliecību Vācijas teritorijā, kaut arī viņas parastā dzīvesvieta nebija Vācijā. No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šāda pasākuma sekas attiecībā uz vadītāja apliecību, ko ir izdevusi dalībvalsts, kura nav Vācijas Federatīvā Republika, bija atteikums <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> atzīt tiesības izmantot savu vadītāja apliecību Vācijas teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>Jānoskaidro, vai uz šādu dalībvalsts atteikumu atzīt citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu var attiekties ierobežojumi, kas ir pieļaujami Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punktā paredzētajam principam par vadītāja apliecību savstarpēju atzīšanu.</TXT></NP><?PAGE NO="11"?><NP><NO.P>51</NO.P><TXT>Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 65. punktā, minētā principa ierobežojums, kas ir paredzēts Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktā, nevar tikt piemērots pamatlietā.</TXT></NP><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>No paša Direktīvas 91/439 8. panta 2. punkta formulējuma, kas aplūkots kopā ar šīs direktīvas preambulas 1. un 10. apsvērumu, izriet, ka šis ierobežojums attiecas uz situāciju, kurā vadītāja apliecības turētāja parastā dzīvesvieta ir dalībvalstī, kas nav šīs apliecības izdevēja dalībvalsts. Šādā situācijā, ievērojot krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritorialitātes principu, parastās dzīvesvietas dalībvalsts uz minētās vadītāja apliecības turētāju var attiecināt savas tiesību normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu un tāpēc, ja nepieciešams, apmainīt vadītāja apliecību.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>Šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> parastā dzīvesvieta pamatlietas faktisko apstākļu rašanās laikā bija tās dalībvalsts teritorijā, kas viņai bija izsniegusi vadītāja apliecību, proti, Austrijas Republikā, nevis Vācijas teritorijā. <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> Vācijā uzturējās tikai pagaidu kārtā, kad <DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE> viņa izdarīja ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu narkotisko vielu ietekmē.</TXT></NP><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>Savukārt tāda situācija, kāda ir aplūkota pamatlietā, ietilpst Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas piemērošanas jomā. Šajā tiesību normā, kas, kā tas izriet no šī sprieduma 40. un 41. punkta, <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT> ir piemērojama faktiem pamatlietā, ir paredzēts, ka dalībvalsts atsakās atzīt jebkuras vadītāja apliecības derīgumu, ko ir izdevusi kāda cita dalībvalsts personai, kuras vadītāja apliecība izdevējas dalībvalsts teritorijā ir ierobežota, aizturēta vai atņemta, turklāt neatkarīgi no tā, vai minētā apliecība ir tikusi izdota pirms datuma, kad minētā tiesību norma ir kļuvusi piemērojama (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Akyüz</HT>, C‑467/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:112">EU:C:2012:112</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 32. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Lai gan saskaņā ar Direktīvas 91/439 8. panta 2. punkta formulējumu tikai vadītāja apliecības turētāja parastās dzīvesvietas dalībvalsts kompetencē ir tam piemērot savas tiesību normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu, Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas formulējums ļauj ikvienai dalībvalstij, nevis tikai parastās dzīvesvietas dalībvalstij atteikties atzīt citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Protams, Komisija tiesas sēdē aizstāvēja tādu Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas interpretāciju, saskaņā ar kuru iespēja atteikties atzīt vadītāja apliecības derīgumu būtu jāsniedz tikai tai dalībvalstij, kurā ir šīs vadītāja apliecības turētāja parastā dzīvesvieta. Komisija uzskata, ka Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkta pirmajā daļā, kuras saturs tika pārņemts Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrajā daļā, ir atsauce uz Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktu, kurā ir minēta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>parastās dzīvesvietas dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>. Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrajā daļā paredzētā dalībvalsts tādējādi var būt tikai tā dalībvalsts, kurā ir attiecīgās vadītāja apliecības turētāja parastā dzīvesvieta.</TXT></NP><NP><NO.P>57</NO.P><TXT>Tomēr šāda interpretācija nevar tikt akceptēta. Gan šīs direktīvas 11. panta 4. punkta pirmajā, gan otrajā daļā ir atsauce uz transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu un atņemšanu, neaprobežojoties tikai ar lēmumiem, ko šajā ziņā ir pieņēmusi parastās dzīvesvietas dalībvalsts. Šīs tiesību normas trešā daļa, kurā ir paredzēta vadīšanas tiesību anulēšana, neattiecas arī uz šādu lēmumu, ko ir pieņēmusi šī pati dalībvalsts. Šajos apstākļos, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 79.–82. punktā, Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrās daļas noteikumi ir piemērojami neatkarīgi no šīs direktīvas 11. panta 2. punkta un Direktīvas 91/439 8. panta 2. punkta.</TXT></NP><NP><NO.P>58</NO.P><TXT>Lai gan Tiesa ir interpretējusi galvenokārt Direktīvas 91/439 8. panta 4. punkta pirmo daļu, kā arī Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otro daļu, kurā tika pārņemts pirmās tiesību normas saturs, lietās, kurās tika aplūkota personas, kuras vadītāja apliecībai kādas dalībvalsts teritorijā ir piemērots ierobežošanas, apturēšanas vai atņemšanas pasākums, iespēja, ka šī dalībvalsts atzīs citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu pēc šī pasākuma veikšanas (it īpaši skat. spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Wiedemann</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Funk</HT>, C‑329/06 un C‑343/06, EU:C:2008:366; <HT TYPE="ITALIC">Zerche</HT> u.c., no C‑334/06 līdz C‑336/06, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:367">EU:C:2008:367</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), šo tiesību normu formulējums attiecas arī<?PAGE NO="12"?> uz tādu situāciju, kāda ir aplūkota pamatlietā, kad pirmā dalībvalsts atsakās atzīt tādas vadītāja apliecības derīgumu, kas citā dalībvalstī izsniegta pirms lēmuma par šīs apliecības ierobežošanu, apturēšanu vai atņemšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT>Visbeidzot ir jānorāda, ka Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktā citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības turētāja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalstij ļauj vajadzības gadījumā apmainīt šo apliecību, lai šī pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts varētu šim turētājam piemērot savas tiesību normas par transportlīdzekļu vadīšanas tiesību ierobežošanu, apturēšanu, atņemšanu vai anulēšanu. No šīs tiesību normas izriet, ka parastās dzīvesvietas dalībvalsts ir tiesīga veikt citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības ierobežošanas, apturēšanas, atņemšanas vai anulēšanas pasākumus, kuru sekas izpaužas visās dalībvalstīs.</TXT></NP><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Savukārt ir jāuzskata, ka Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrā daļa, kurā nav paredzēta šāda iespēja apmainīt vadītāja apliecību, [tikai] dalībvalstij, ja tā nav pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts, ievērojot tās tiesību aktus un ņemot vērā tās teritorijā īstenoto citā dalībvalstī iepriekš iegūtas vadītāja apliecības turētāja prettiesisko rīcību, ļauj veikt pasākumus, kuru piemērojamība ir ierobežota ar šo teritoriju un kuru sekas izpaužas tikai kā atteikums tajā atzīt šīs apliecības derīgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 83. punktā, Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrā daļa tādējādi ir krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritorialitātes principa, kas skaidri ir minēts Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktā un Direktīvas 2006/126 11. panta 2. punktā, atspoguļojums. Faktiski Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrā daļa attiecas uz pasākumiem, kas ir veikti saskaņā ar kādas dalībvalsts krimināltiesību aktiem un policijas tiesību aktiem un kas ietekmē citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu šīs dalībvalsts teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka dalībvalsts, kuras teritorijā ir izdarīts pārkāpums, ir vienīgā, kuras kompetencē ir par to noteikt sodu, attiecīgā gadījumā atņemot vadītāja apliecību vai atņemot tiesības vadīt transportlīdzekli un nosakot vai nenosakot laika posmu, kurā ir aizliegts iegūt jaunu apliecību (skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Weber</HT>, C‑1/07, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:640">EU:C:2008:640</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 38. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>Pamatlietā ir svarīgi konstatēt, ka tam, ka <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> <DATE ISO="20120511">2012. gada 11. maijā</DATE> mehānisko transportlīdzekli vadīja narkotisko vielu ietekmē, vispirms bija tādas sekas, ka Rāvensburgas prokuratūra pret ieinteresēto personu uzsāka kriminālprocesu, kas beigu beigās tika izbeigts.</TXT></NP><NP><NO.P>64</NO.P><TXT>Pēc tam no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka Loitkiršas pašvaldība noteica <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> naudas sodu par transportlīdzekļa vadīšanu narkotisko vielu ietekmē un noteica viņai aizliegumu vadīt transportlīdzekli vienu mēnesi. Visbeidzot, <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT>, kompetentā administratīvā iestāde jautājumā par vadītāja apliecībām, bija spiesta viņai atņemt vadītājas apliecību, pamatojoties uz Vācijas tiesību aktiem par vadītāja apliecībām. Saskaņā ar šiem tiesību aktiem, ja rodas šaubas par vadītāja apliecības turētāja piemērotību vadīt transportlīdzekli, ir paredzēta šīs piemērotības pārbaude un, ja ir pierādīts, ka persona ir nepiemērota, kompetentajai iestādei ir pienākums atņemt attiecīgo vadītāja apliecību. Saskaņā ar praksi, kas attiecas uz minētajiem tiesību aktiem, Vācijas iestādes uzskata, ka to kompetencē ir atņemt ārvalstīs izdotu vadītāja apliecību, ja Vācijā izdarīts ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums atklāj nespējas vadīt transportlīdzekli pazīmes.</TXT></NP><NP><NO.P>65</NO.P><TXT>Atsaucoties uz atrunu, kas attiecas uz krimināltiesību aktu un policijas tiesību aktu teritorialitātes principa ievērošanu, kurš ir ietverts Direktīvas 91/439 8. panta 2. punktā un Direktīvas 2006/126 11. panta 2. punktā, Komisija uzskata, ka vadītāja apliecības atņemšanu saistībā ar vadītāja apliecības turētāja nepiemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus tādējādi nevar uzskatīt par krimināltiesiska rakstura aizsardzības pasākumu un tādējādi par tādu, uz ko attiecas krimināltiesības, uz kurām attiecas šī atruna.</TXT></NP><?PAGE NO="13"?><NP><NO.P>66</NO.P><TXT>Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka noteikumi, uz kuriem atsaucas Komisija, paredz ne tikai krimināltiesību aktus, bet arī policijas tiesību aktus. Turklāt arī šī sprieduma 60. un 61. punktā norādītā un Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otrajā daļā dalībvalstij piešķirtā iespēja atteikties atzīt agrāk citā dalībvalstī iegūtas vadītāja apliecības derīgumu, ņemot vērā šīs apliecības turētāja prettiesisko rīcību tās teritorijā, attiecas ne tikai uz pasākumiem, kas ir veikti saskaņā ar pirmās dalībvalsts krimināltiesībām. Sodi par pārkāpumu, kas ir izdarīts kādas dalībvalsts teritorijā, var būt dažādi atkarībā no tā rakstura un smaguma, kā arī atkarībā no šīs valsts tiesu organizatoriskās uzbūves, kurā var būt vai var nebūt nošķirti administratīvi un tiesu dokumenti.</TXT></NP><NP><NO.P>67</NO.P><TXT>Kā ģenerāladvokāts ir norādījis secinājumu 104. punktā, lai gan <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> izdarītais pārkāpums varēja tikt sodīts vienlaikus gan atbilstoši krimināltiesībām, gan administratīvajām tiesībām, atbildīgā tiesu iestāde izvēlējās izbeigt kriminālprocesu, kas sākotnēji bija uzsākts pret ieinteresēto personu. Savukārt šis pats pārkāpums kompetentajai administratīvajai iestādei jautājumā par vadītāja apliecībām, proti, <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT>, lika viņai atņemt vadītāja apliecību.</TXT></NP><NP><NO.P>68</NO.P><TXT>No tā izriet, ka tāds lēmums kā <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmums, ar ko <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> tika atņemta vadītāja apliecība, ir viens no pasākumiem, kuru dalībvalsts var veikt, pamatojoties uz Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otro daļu.</TXT></NP><NP><NO.P>69</NO.P><TXT>Turklāt ir jākonstatē, ka likt dalībvalstij bez nosacījumiem atzīt vadītāja apliecības derīgumu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā būtu pretrunā Savienības vispārējo interešu mērķim, ko veido ceļu satiksmes drošības uzlabošana un ko tieši cenšas sasniegt Direktīva 2006/126 (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Glatzel</HT>, C‑356/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:350">EU:C:2014:350</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>70</NO.P><TXT>Iespēja, kas ir piešķirta dalībvalstij, vadītāja apliecības turētājam atņemt tiesības vadīt transportlīdzekli tās teritorijā, ņemot vērā tajā izdarīto pārkāpumu, protams, ir vadītāja apliecību savstarpējas atzīšanas principa ierobežojums. Tomēr šis ierobežojums, kas ļauj samazināt ceļu satiksmes negadījumu rašanās risku, var nostiprināt ceļu satiksmes drošību, kas ir visu pilsoņu interesēs.</TXT></NP><NP><NO.P>71</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu, kā arī uz ceturtā jautājuma a) punktu ir jāatbild, ka Direktīvas 2006/126 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkta otrā daļa ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj, ka dalībvalsts, kuras teritorijā citas dalībvalsts izdotas vadītāja apliecības turētājs uzturas pagaidu kārtā, atsakās atzīt šīs vadītāja apliecības derīgumu, ņemot vērā tās turētāja prettiesisko rīcību tās teritorijā pēc minētās vadītāja apliecības izsniegšanas, kas saskaņā ar pirmās dalībvalsts valsts tiesību normām var izraisīt nepiemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par trešo jautājumu un ceturtā jautājuma b) punktu</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>72</NO.P><TXT>Ar trešo jautājumu, kā arī ceturtā jautājuma b) punktu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai dalībvalsts, kas atsakās atzīt vadītāja apliecības derīgumu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ir tiesīga noteikt nosacījumus, kuri šīs vadītāja apliecības turētājam ir jāizpilda, lai atgūtu tiesības vadīt transportlīdzekli tās teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>73</NO.P><TXT>Šajā ziņā, lai gan Tiesa vairākkārt ir uzskatījusi, kā tas izriet no šī sprieduma 46. punkta, ka tikai izdevējai dalībvalstij ir jāpārbauda, vai ir izpildīti Savienības tiesībās noteiktie minimālie nosacījumi, it īpaši tie, kas attiecas uz piemērotību vadīt transportlīdzekli (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 45. punkts), ir jāatgādina, ka pamatlietā piemērotība vadīt transportlīdzekli tika apšaubīta nevis vadītāja apliecības izsniegšanas stadijā, bet gan pēc pārkāpuma, kuru šīs apliecības turētājs izdarījis pēc tās izsniegšanas un par kuru noteiktā soda sekas ir izpaudušās tikai tās dalībvalsts teritorijā, kurā šis pārkāpums ir ticis izdarīts.</TXT></NP><?PAGE NO="14"?><NP><NO.P>74</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāuzskata, ka tās dalībvalsts iestādēm, kuras teritorijā ir izdarīts pārkāpums, ir jānoskaidro, vai citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības turētājs no jauna ir piemērots vadīt transportlīdzekli tās teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>75</NO.P><TXT>Kā to būtībā norāda Polijas valdība, tā kā dalībvalsts atteikums atzīt citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu ir pamatots ar valsts tiesību normām, kas ne vienmēr pastāv izdevējas dalībvalsts tiesību aktos, šķiet, ir maz iespējams, ka šīs pēdējās minētās valsts tiesību akti paši paredz nosacījumus, kādi vadītāja apliecības turētājam ir jāizpilda, lai atgūtu tiesības vadīt transportlīdzekli citas dalībvalsts teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>76</NO.P><TXT>Tomēr ir jāuzsver, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalsts nevar atsaukties uz Direktīvas 2006/126 11. panta 4. punkta otro daļu, lai bez ierobežojumiem laikā atteiktos atzīt citā dalībvalstī izsniegtas vadītāja apliecības derīgumu, ja šīs apliecības turētājam pirmās dalībvalsts teritorijā ir ticis piemērots ierobežojošs pasākums (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>77</NO.P><TXT>Ja atzītu, ka dalībvalsts drīkst balstīties uz savām tiesību normām, lai bez ierobežojumiem laikā atteiktos atzīt citā dalībvalstī izdotu vadītāja apliecību, tiktu noliegts vadītāja apliecību savstarpējās atzīšanas princips, kas ir ar Direktīvu 2006/126 izveidotās sistēmas būtiska sastāvdaļa (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Kapper</HT>, C‑476/01, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:261">EU:C:2004:261</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 77. punkts; rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">Kremer</HT>, C‑340/05, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:620">EU:C:2006:620</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 30. punkts; spriedumus <HT TYPE="ITALIC">Akyüz</HT>, C‑467/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:112">EU:C:2012:112</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 57. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Hofmann</HT>, C‑419/10, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:240">EU:C:2012:240</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 78. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>78</NO.P><TXT>Visbeidzot iesniedzējtiesai, kas ir vienīgā, kuras kompetencē ir novērtēt pamatlietas faktiskos apstākļus un interpretēt valsts tiesību aktus, ir jāpārbauda, vai, piemērojot savas tiesību normas, Vācijas Federatīvā Republika šajā gadījumā patiesībā bez ierobežojumiem laikā iebilst pret <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> vadītāja apliecības atzīšanu. Šajā aspektā tai ir arī jāpārbauda, vai Vācijas tiesību aktos paredzētie nosacījumi tam, lai tādā situācijā, kādā atrodas <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, persona varētu atgūt tiesības vadīt transportlīdzekli Vācijas teritorijā, atbilst samērīguma principam un nepārsniedz to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu Direktīvā 2006/126 izvirzīto mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību.</TXT></NP><NP><NO.P>79</NO.P><TXT>Tomēr Tiesas, kas ir aicināta sniegt iesniedzējtiesai noderīgu atbildi, kompetencē ir tai sniegt norādes, kuras izriet no pamatlietas materiāliem, kā arī no tai iesniegtajiem rakstveida un mutvārdu apsvērumiem un kuras ļauj šai tiesai pieņemt nolēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Wiering</HT>, C‑347/12, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:300">EU:C:2014:300</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 63. punkts un tajā paredzētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>80</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT>, kam Vācijas teritorijā ir ticis piemērots Austrijas vadītāja apliecības atņemšanas pasākums, ir iespēja lūgt no jauna piešķirt atļauju vadīt mehāniskos transportlīdzekļus Vācijā, izmantojot savu Austrijas vadītāja apliecību. Sava <DATE ISO="20120917">2012. gada 17. septembra</DATE> lēmuma pielikumā <HT TYPE="ITALIC">Landratsamt Ravensburg</HT> informēja ieinteresēto personu, ka tās piemērotība vadīt mehāniskos transportlīdzekļus varētu tikt atzīta, pamatojoties uz medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes ziņojumu, ko ir sagatavojis Vācijā oficiāli atzīts piemērotības vadīt transportlīdzekli uzraudzības centrs, un precizēja, ka šāda veida ekspertīzes ziņojuma sagatavošana parasti bija atkarīga no pierādījumiem par attiecīgās personas atturēšanos no jebkādu narkotisko vielu lietošanas viena gada laikā.</TXT></NP><NP><NO.P>81</NO.P><TXT>Turklāt no Vācijas valdības rakstveida atbildes uz Tiesas uzdoto jautājumu izriet, ka pat tad, ja nav šāda medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes ziņojuma, tiesības Vācijā izmantot citā dalībvalstī izsniegtu vadītāja apliecību tiek atgūtas pilnībā, ja noteiktā termiņa beigās ieraksts par nepiemērotību tiek izslēgts no piemērotības vadīt transportlīdzekli reģistra, kas ir paredzēts <HT TYPE="ITALIC">StVG</HT> 29. panta 1. punktā. <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> gadījumā no Vācijas sniegtās informācijas izriet, ka saskaņā ar šo tiesību normu izslēgšanas termiņam būtu jābūt pieciem gadiem, ņemot vērā izdarītā pārkāpuma raksturu. Tādējādi šī termiņa beigās ieinteresētā persona var no jauna Vācijā izmantot savu vadītāja apliecību, neiesniedzot medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes ziņojumu.</TXT></NP><?PAGE NO="15"?><NP><NO.P>82</NO.P><TXT>Ņemot vērā šīs norādes, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, ir jākonstatē, ka Vācijas tiesību normas, šķiet, bez laika ierobežojuma neliek iebilst pret <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> vadītāja apliecības atzīšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>83</NO.P><TXT>Turklāt tas, ka <HT TYPE="ITALIC">S. Aykul</HT> tiesību vadīt mehānisko transportlīdzekli Vācijā atgūšana ir atkarīga vai nu no medicīniski psiholoģiskās ekspertīzes ziņojuma iesniegšanas, kura sagatavošanai ir vajadzīgs pierādījums par atturēšanos no jebkādu narkotisko vielu lietošanas viena gada laikā, vai arī no piecu gadu laikposma paiešanas, šķiet, ir efektīvs prevencijas līdzeklis, kas ir samērīgs ar mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību.</TXT></NP><NP><NO.P>84</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz trešo jautājumu, kā arī uz ceturtā jautājuma b) punktu ir jāatbild, ka dalībvalsts, kas atsakās atzīt vadītāja apliecības derīgumu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ir tiesīga noteikt nosacījumus, kas šīs vadītāja apliecības turētājam ir jāizpilda, lai atgūtu tiesības vadīt transportlīdzekli tās teritorijā. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, piemērojot savas tiesību normas, attiecīgā dalībvalsts patiesībā bez ierobežojumiem laikā neiebilst pret citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības atzīšanu. Šajā aspektā tai ir arī jāpārbauda, vai pirmās dalībvalsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi atbilstoši samērīguma principam nepārsniedz to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu Direktīvā 2006/126 izvirzīto mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>85</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20061220">2006. gada 20. decembra</DATE> Direktīvas 2006/126/EK par vadītāju apliecībām 2. panta 1. punkts un 11. panta 4. punkta otrā daļa ir interpretējami tādējādi, ka tie pieļauj, ka dalībvalsts, kuras teritorijā citas dalībvalsts izdotas vadītāja apliecības turētājs uzturas pagaidu kārtā, atsakās atzīt šīs vadītāja apliecības derīgumu, ņemot vērā tās turētāja prettiesisko rīcību tās teritorijā pēc minētās vadītāja apliecības izsniegšanas, kas saskaņā ar pirmās dalībvalsts valsts tiesību normām var izraisīt nepiemērotību vadīt mehāniskos transportlīdzekļus;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">dalībvalsts, kas atsakās atzīt vadītāja apliecības derīgumu tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, ir tiesīga noteikt nosacījumus, kuri vadītāja apliecības turētājam ir jāizpilda, lai atgūtu tiesības vadīt transportlīdzekli tās teritorijā. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai, piemērojot savas tiesību normas, attiecīgā dalībvalsts patiesībā bez ierobežojumiem laikā neiebilst pret citas dalībvalsts izsniegtas vadītāja apliecības atzīšanu. Šajā aspektā tai ir arī jāpārbauda, vai pirmās dalībvalsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi atbilstoši samērīguma principam nepārsniedz to, kas ir piemērots un vajadzīgs, lai sasniegtu Direktīvā 2006/126 izvirzīto mērķi uzlabot ceļu satiksmes drošību.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>