1.

2019. gada 11. septembra spriedumā  ( 2 ) Tiesa izvērtēja, vai kāda (proti, Itālijas) nacionālā olimpiskā komiteja ir īstenojusi “publisko kontroli” pār divām savas valsts sporta federācijām  ( 3 ), “lai [..] tās varētu klasificēt vai nu vispārējās valdības sektorā, vai arī MABO [mājsaimniecības apkalpojošās bezpeļņas organizācijas] sektorā” saskaņā ar Eiropas kontu sistēmas normām  ( 4 ).

2.

Tagad Consiglio di Stato (Valsts padome, Itālija) ir iesniegusi Tiesai divus vienāda satura lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas uz to pašu jautājumu, taču vairs ne uzskaites, bet gan publiskā iepirkuma kontekstā. Pamatlietās ir jāizlemj, vai Federazione Italiana Giuoco Calcio (Itālijas Futbola federācija; turpmāk tekstā – “FIGC”) ir izveidota īpaši, lai apmierinātu vispārējo interešu vajadzības, un, ja tā ir, vai Itālijas Nacionālā olimpiskā komiteja (turpmāk tekstā – “CONI”) kontrolē tās pārvaldību.

3.

No atbildēm uz vaicāto var būt atkarīgs tas, vai uz FIGC noslēgto līgumu, par ko ir tiesvedības, ir jāattiecas Direktīvā 2014/24/ES  ( 5 ) un to transponējošajās valsts tiesību normās regulētajām procedūrām. Tā notiktu tikai tad, ja nacionālās sporta federācijas (turpmāk tekstā – “NSF”), kad tās noslēdz būvdarbu, piegāžu un pakalpojumu iepirkuma līgumus, kas pārsniedz noteiktu vērtību, varētu tikt kvalificētas kā līgumslēdzējas iestādes, jo tās ir publisko tiesību subjekti Direktīvas 2014/24 izpratnē.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības. Direktīva 2014/24

4.

Direktīvas 2. pantā ir teikts:

B.

Itālijas tiesības

1.

2016. gada 18. aprīļa Leģislatīvais dekrēts Nr. 50 (“Publisko iepirkumu kodekss”)

5.

Leģislatīvā dekrēta 3. panta 1. punkta d) apakšpunkts būtībā atkārto Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunkta “publisko tiesību subjektu” definīciju.

2.

2003. gada 19. augusta Dekrētlikums Nr. 220  ( 6 )

6.

Dekrētlikuma 1. pantā ir noteikts:

3.

1999. gada 23. jūlija Leģislatīvais dekrēts Nr. 242 par CONI reorganizāciju  ( 7 )

7.

Leģislatīvā dekrēta 1. pantā ir paredzēts:

8.

Tā 2. pantā ir noteikts:

9.

Saskaņā ar tā 4. panta 2. punktu:

10.

Minētā dekrēta 5. pantā ir noteikts:

11.

Saskaņā ar 15. pantu:

4.

CONI statūti  ( 8 )

12.

Statūtu 1. pantā (“Definīcijas”) ir norādīts:

13.

Minēto statūtu 6. pantā (“Nacionālā padome”) ir norādīts:

14.

Statūtu 7. panta (“Nacionālā izpildinstitūcija”) 5. punktā ir noteikts:

15.

Savukārt 20. panta (“NSF regulējums”) 4. punktā ir noteikts:

16.

Saskaņā ar 21. panta (“Prasības NSF atzīšanai”) 3. punktu:

17.

Minēto statūtu 23. pantā (“Pamatnostādnes un kontrole pār NSF”) ir noteikts:

II.

Fakti un prejudiciālie jautājumi

18.

FIGC izsludināja sarunu procedūru, lai uz trim gadiem noslēgtu līgumu par kravas pārvietošanu nacionālo futbola komandu braucienos un federācijas noliktavā Romā  ( 9 ). Tā uzaicināja piedalīties De Vellis Servizi Globali, s.r.l. (turpmāk tekstā – “De Vellis”) un Consorzio Ge.Se.Av S. c. arl (turpmāk tekstā – “Consorzio”). Līguma slēgšanas tiesības galu galā tika piešķirtas Consorzio.

19.

De Vellis iesniedza prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), apstrīdot iepirkuma procedūras norises gaitu, jo esot pārkāpti Publisko iepirkumu kodeksā paredzētie publiskuma noteikumi.

20.

Pirmās instances tiesa (spriedums Nr. 4101/2018) apmierināja prasību un atcēla līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu Consorzio. Proti, tā kvalificēja FIGC kā publisko tiesību subjektu, noraidīja jurisdikcijas neesamību un atcēla iepirkuma procedūras aktus, ņemot vērā De Vellis minēto pamatojumu.

21.

FIGC un Consorzio ir iesniegušas divas apelācijas sūdzības par šo spriedumu. Tās noliedz, ka FIGC būtu publisko tiesību subjekts un tādējādi pastāvētu administratīvo tiesu kompetence izskatīt strīdu.

22.

Consiglio di Stato (Valsts padome) uzskata, ka, pirms tiek izlemts, vai FIGC bija pienākums piemērot publisko iepirkumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu reglamentējošās normas un kuras jurisdikcijas tiesām ir piekritīga šī lieta, ir jānoskaidro, vai FIGC var tikt klasificēta par publisko tiesību subjektu saskaņā ar Publisko iepirkumu kodeksa 3. panta 1. punkta d) apakšpunktu, ar ko transponē Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunktu.

23.

Šajos apstākļos Consiglio di Stato (Valsts padome) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

III.

Tiesvedība Tiesā

24.

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēti 2019. gada 22. februārī.

25.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas FIGC, CONI, De Vellis, Consorzio, Itālijas valdība un Komisija.

26.

2020. gada 1. jūlijā notikušajā tiesas sēdē, kurā videokonferencē piedalījās FIGC, CONI un Itālijas valdība un klātienē – Komisija, Tiesa aicināja tās izteikt viedokli tostarp par sprieduma FIG un FISE ietekmi uz šo lietu.

IV.

Vērtējums

A.

Ievadapsvērums

27.

Veicot salīdzinošo pārskatu par situāciju dalībvalstīs, ir redzams, ka attiecības starp NSF un valsts varu ir organizētas ļoti atšķirīgos veidos. Vienkāršojot – var teikt, ka dažas dalībvalstis izvēlas “liberālus” risinājumus, kas piešķir NSF lielāku autonomiju  ( 10 ); citas savukārt – metodes ar lielāku iejaukšanās pakāpi, kurās publiskā uzraudzība var kļūt visnotaļ intensīva  ( 11 ), un vēl dažas citas – abus šos modeļus apvieno.

28.

Publisko tiesību jomā tā gadās bieži, ka noteiktiem privāttiesību subjektiem, kas ir izveidoti savu biedru kopīgo mērķu sasniegšanai, tiesiskais regulējums uzdod apmierināt publiskas varas mērķus, pat deleģējot tipiski administratīvus uzdevumus  ( 12 ).

29.

Itālijā NSF darbojas pēc šādas shēmas: tās pēc savas iedabas ir apvienības, ko veido klubi kā pirmā līmeņa sporta apvienības, NSF ir veidotas kā privātas otrā līmeņa apvienības  ( 13 ), kurām valsts iestādes uztic noteiktus publiska rakstura uzdevumus.

30.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesas lēmums tīri loģiski būs saistīts ar situāciju un Itālijā spēkā esošā sporta tiesiskā regulējuma īpatnībām. Saskaņā ar šīm tiesībām ir jāizlemj:

31.

Kā bija uzsvērts spriedumā FIG un FISE, Tiesa nevar tieši kliedēt šīs neskaidrības, kuras ir jārisina iesniedzējtiesai, kas vienīgā ir kompetenta interpretēt savas valsts tiesības  ( 14 ). Tāpēc turpinājumā izklāstītie apsvērumi ir vērsti tikai uz to, lai sniegtu kādas norādes attiecībā uz Direktīvas 2014/24 normu interpretēšanu.

B.

Pirmais prejudiciālais jautājums

32.

Direktīvā 2014/24 līgumslēdzējas iestādes jēdziena izpratne ir ļoti plaša  ( 15 ) un ietver ne tikai valsti un pašvaldības, bet arī publisko tiesību subjektus, ja tie atbilst visām tās 2. panta 1. punkta 4. apakšpunkta prasībām.

33.

Izvērtējot, vai šīm prasībām atbilst konkrēts subjekts, Tiesa izvairās no formālas pieejas un izmanto “funkcionālu interpretāciju”, atvirzot šīs direktīvas tiesisko regulējumu otrā plānā  ( 16 ).

34.

Pirmā no šīm prasībām ir tāda, lai subjekts būtu nodibināts ar konkrētu mērķi apmierināt vispārējo interešu vajadzības, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura. Par šā formulējuma interpretāciju ir pirmais prejudiciālais jautājums  ( 17 ).

35.

Lai gan ar subjekta nodibināšanu saistīto formālo aspektu analīze nebūtu būtiska, iesniedzējtiesai būs jāizlemj, vai Itālijas NSF gadījumā to atzīšanai no CONI puses  ( 18 ) ir nozīme pēc būtības vai arī tā ir tikai formalitāte juridiskās personas statusa iegūšanai. Šim jautājumam pievērsīšos vēlāk.

36.

No materiālā viedokļa, kas ir visbūtiskākais, Consiglio di Stato (Valsts padome) ir jāpievērš īpaša uzmanība to publisko uzdevumu saturam, kurus uzņemas FIGC. No šā satura tā varēs secināt, vai FIGC ir izveidota īpaši, lai apmierinātu vispārējo interešu vajadzības (kam nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura), vai arī tā šīs vajadzības objektīvi apmierina de facto  ( 19 ).

37.

Kā jau teicu, šādi to klasificēt neliedz apstāklis, ka vispārējo interešu vajadzības apmierina formāli privāts subjekts, it īpaši, ja tas iekļaujas organizatoriskajā sistēmā, kuras struktūra un raksturiezīmes izriet no likuma un kura pēc sava rakstura ir administratīva  ( 20 ).

38.

Taču pati iesniedzējtiesa no Leģislatīvā dekrēta Nr. 242/1999 (15. panta 1. punkts) secina, ka Itālijas NSF ir uzticēta “publiska rakstura” uzdevumu veikšana  ( 21 ).

39.

Pie šā secinājuma tā nonāk, izvērtējot CONI statūtu 23. pantu, saskaņā ar kuru “publiska dimensija” ir NSF darbībām, kas attiecas uz: i) sporta sabiedrību un biedrību uzņemšanu savu biedru sastāvā; ii) lēmumu par uzņemšanu biedru sastāvā atcelšanu vai grozīšanu; iii) profesionālo sporta sacensību un čempionātu norises pareizības kontroli; iv) valsts atbalsta izmantošanu; v) dopinga izmantošanas novēršanu un sodīšanu par to; vi) darbībām, kas ir saistītas ar sagatavošanu olimpiskajām spēlēm un augsta līmeņa sporta aktivitātēm; vii) tehniskā personāla sagatavošanu; un viii) publisko sporta struktūru izmantošanu un pārvaldību.

40.

FIGC savukārt atzīst, ka tai ir piešķirtas “saskaņā ar CONI deleģējumu [..] dažas iepriekš noteiktas pilnvaras, kam ir publiski mērķi”, lai gan tā uzskata, ka “deleģējošā [subjekta] publisko raksturu nevar attiecināt uz [subjektu], kam pilnvaras ir deleģētas, saistot tos [vairāk], neievērojot robežas, kas ir noteiktas deleģējumā”  ( 22 ).

41.

Uzsverot, ka katrai NSF ir kompetence tikai par vienu sporta veidu un par sacensību organizēšanu šajā sporta veidā, Consiglio di Stato (Valsts padome) apgalvo, ka saskaņā ar Itālijas sporta tiesisko regulējumu “vispārējo interešu mērķus īsteno formāli privāti subjekti, lai gan tie ir iekļauti likumiskajā (un ne privātās autonomijas izpausmē) struktūras un raksturiezīmju organizatoriskajā sistēmā un administratīvajā jomā”  ( 23 ).

42.

Šis vērtējums saskan ar vērtējumu, ko Tiesa veica, analizējot attiecības starp NSF un CONI. Spriedumā FIG un FISE tā atsaucās uz “sporta praktizēšan[u] tā publiskās dimensijas jomā, tas ir, [..] formalizētā, oficiālā vai reprezentatīvā kontekstā [..]”. Tā uzskatīja arī, ka šī NSF darbību publiskā dimensija izgaismojas “regulār[ā] sacensību organizēšan[ā], sagatavošan[ā] olimpiskajām spēlēm un augsta līmeņa sporta aktivitātēm”  ( 24 ).

43.

Consiglio di Stato (Valsts padome) īsumā uzsver, ka Itālijā sportam ir “vispārējo interešu darbības [statuss] un šī iemesla dēļ to organizē, atbalsta, veicina un finansē valsts”  ( 25 ).

44.

Īpaši svarīgi ir tas, ka iesniedzējtiesa interpretē normas, kas reglamentē NSF, tādējādi, ka to publiskie uzdevumi “izsmeļoši nosaka federāciju darbības jomu un [ir] to izveides iemesli. Jebkura cita darbība, tostarp pārvadājumu pakalpojums valsts futbola izlasēm, par kuru ir šis strīds, ir instrumentāla attiecībā uz “publiskās dimensijas” uzdevumiem, kas ir noteikti CONI statūtos”  ( 26 ).

45.

Ja iesniedzējtiesa savas valsts tiesības interpretē šādi, tā var secināt, ka NSF, kuru galvenais mērķis ir apmierināt vispārējo interešu vajadzības sporta jomā, atbilst Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunkta pirmajai prasībai.

46.

Šīm vispārējo interešu vajadzībām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura, un to apmierināšana, ko īsteno NSF, notiek monopolstāvokļa apstākļos  ( 27 ) pēc tam, kad ir saņemts CONI publisko uzdevumu deleģējums. Ciktāl tas attiecas uz šo lietu, nav svarīgi, ka NSF īsteno arī cita, saimnieciska rakstura instrumentālas darbības, kā tūlīt izklāstīšu.

47.

Tomēr Consiglio di Stato (Valsts padome) šaubas ir saistītas ne tik daudz ar to, ka FIGC ir piešķirti vispārējo interešu vajadzību, kurām nav rūpnieciska vai komerciāla rakstura, uzdevumi (ko – kā jau teicu – tā skaidri atzīst), cik ar tās līgumiskās darbības saistību ar šiem publiskajiem uzdevumiem.

48.

Iesniedzējtiesas neskaidrību vairo tas, ka saskaņā ar CONI statūtu 23. panta 1.bis punktu NSF darbības publiskais raksturs nemaina apstākli, ka uz NSF individuālajām darbībām un ar tām saistītajām subjektīvajām juridiskajām situācijām joprojām attiecas vispārīgais privāttiesību regulējums.

49.

Tomēr nedomāju, ka šis nupat minētais normatīvais elements būtu izšķirošs. Tiesa uzskata – “nav nozīmes tam, ka papildus uzdevumam apmierināt vispārējas vajadzības attiecīgais subjekts var veikt arī citas darbības. Nav nozīmes arī tam, ka vispārēju vajadzību apmierināšana ir tikai salīdzinoši nesvarīga daļa no attiecīgā subjekta faktiski veiktajām darbībām, jo tas joprojām rūpējas par vajadzībām, kuras tai ir konkrēti uzdots apmierināt”  ( 28 ).

50.

Itālijas valdība  ( 29 ) tāpat kā FIGC un CONI  ( 30 ) ierosina nošķirt NSF privātās darbības, kas ir tikai ekonomiskas, no tām darbībām, kurām ir vispārējo interešu mērķis.

51.

Tomēr šī nošķiršana man nešķiet piemērota, lai izlemtu, vai NSF savās līgumiskajās attiecībās apmierina vispārējo interešu vajadzības. Tiesa šajā ziņā ir paskaidrojusi, ka “[Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunktam līdzvērtīgā normā] nav paredzēta atšķirība starp publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, ko līgumslēdzēja iestāde veic, lai izpildītu savu uzdevumu, ko veido vispārējo interešu vajadzību apmierināšana, un tādu līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu, kam ar šo uzdevumu nav nekāda sakara”  ( 31 ).

52.

Itālijas valdības, FIGC, un CONI viedoklis jau tika izteikts Tiesai, kas to noraidīja 1998. gada 15. janvāra spriedumā Mannesmann Anlagenbau Austria u.c.  ( 32 ). Gluži pretēji, tā atbalstīja tā saukto “inficēšanās teoriju”, saskaņā ar kuru “nav nozīmes tam, vai papildus darbībai, kuras mērķis ir apmierināt vispārējas vajadzības, attiecīgais subjekts [..] veic arī citas darbības [..]” tādējādi, ka “[Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunkta a) punktam līdzvērtīgā normā] noteiktā prasība nenozīmē, ka tai ir jānodarbojas tikai ar šo vajadzību apmierināšanu”  ( 33 ).

53.

Šī nostāja vēlāk tika apstiprināta spriedumos BFI Holding  ( 34 ), Korhonen u.c.  ( 35 ) un Adolf Truley  ( 36 ), līdz tika panākts galīgs apstiprinājums spriedumā Ing. Aigner  ( 37 ). Šajā pēdējā spriedumā, pastāvot iesniedzējtiesas šaubām par 1998. gada 15. janvāra sprieduma Mannesmann Anlagenbau Austria u.c. judikatūras  ( 38 ) piemērošanu, kad kāda subjekta publiskās un privāttiesiskās darbības bija savstarpēji skaidri nodalāmas  ( 39 ), Tiesa apstiprināja, ka, “ņemot vērā tiesiskās drošības, pārskatāmības un paredzamības apsvērumus, kas reglamentē visu publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru ieviešanu, jāpieturas pie [iepriekš minētajos spriedumos] izklāstītās Tiesas judikatūras”  ( 40 ).

54.

Katrā ziņā Consiglio di Stato (Valsts padome) apgalvoja, ka strīdīgajam līgumam (pārvadājumi Itālijas futbola izlasei) bija instrumentāls raksturs attiecībā uz FIGC publisko uzdevumu, tostarp to uzdevumu, kas attiecas uz šā sporta veida valsts izlasēm, izpildi.

55.

Tāpat šajā gadījumā nav noteicoši tas, vai NSF veic vai neveic komercdarbību un vai tām ir peļņas gūšanas nolūks vai šāda nolūka nav  ( 41 ). Šāds secinājums izriet no nupat aplūkotā judikatūras virziena.

56.

Visbeidzot, tas, ka FIGC ir finansiāli pašpietiekama, nekādā veidā neliedz tai pildīt vispārējo interešu vajadzību uzdevumus saskaņā ar publisko iestāžu deleģējumu. Saimnieciskā pašpietiekamība atšķir FIGC no citām Itālijas NSF, kuru ienākumi ir lielā mērā atkarīgi no publiskā finansējuma. Bet, kā jau teicu, šim apstāklim nav nozīmes vispārējo interešu vajadzību uzdevumu piešķiršanā  ( 42 ).

57.

Īsumā sakot, ja vien tās valsts tiesiskā regulējuma analīze neliek tai izdarīt citu secinājumu, Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunkta interpretācija ļautu iesniedzējtiesai atzīt, ka FIGC atbilst pirmajai (minētā apakšpunkta a) punkts) no trijām šajā normā noteiktajām prasībām.

C.

Otrais prejudiciālais jautājums

58.

Direktīvas 2014/24 2. panta 1. punkta 4. apakšpunkta trešajai prasībai (tā c) punkts) savukārt izdalīti trīs nosacījumi  ( 43 ). Ir pietiekami, ja tiek izpildīts kaut viens no tiem, lai varētu uzskatīt, ka šī prasība ir izpildīta.

59.

No šiem nosacījumiem šeit tiek aplūkots tikai tas, vai FIGC pārvaldība “ir pakļaujama [valsts vai citu publisko tiesību subjektu] uzraudzībai”  ( 44 ). Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai Itālijas tiesiskais regulējums par attiecībām starp FIGC un CONI ļauj apgalvot, ka CONI ir “dominējoša ietekme” uz FIGC pārvaldību.

60.

CONI neapstrīdami ir publisko tiesību subjekts. Leģislatīvais dekrēts Nr. 242/1999 (1. pants) to tieši apvelta ar “publisko tiesību juridiskās personas”, kas atrodas Kultūras vērtību un pasākumu ministrijas pārraudzībā, statusu. Spriedumā FIG un FISE tā ir kvalificēta kā “valdības vienība” [publiska iestāde]  ( 45 ).

61.

Kas attiecas uz attiecībām starp CONI un NSF, Tiesa tās ir rezumējusi spriedumā FIG un FISE  ( 46 ), uzskaitot virkni CONI pilnvaru, no kurām varētu izsecināt tās uzraudzības pār NSF tvērumu.

62.

Šis uzskaitījums ietver šādas CONI pilnvaras:

63.

Kā jau izklāstīju, Consiglio di Stato (Valsts padome) jautā, vai, ņemot vērā šīs NSF un CONI attiecības, CONI pār tām ir “dominējoša ietekme”. Kā šīs ietekmes iespējamu šķērsli tā uzsver apstākli, ka NSF priekšsēdētājiem un pārstāvjiem ir būtiska līdzdalība CONI galvenajās institūcijās.

64.

Vispirms pievērsīšos jautājumam par CONI uzraudzību pār NSF un pēc tam – pašas CONI sastāvam.

1.

CONI uzraudzība pār NSF

65.

Tiesa “pārvaldības kontroli” raksturo kā tādu kontroli, kas rada “attiecīgā subjekta atkarību no publiskām iestādēm, kas ir līdzvērtīga tādai atkarībai, kas pastāv, ja tiek izpildīts viens no citiem alternatīviem kritērijiem [..], tādējādi ļaujot publiskām iestādēm ietekmēt minētā subjekta lēmumus publiskā iepirkuma jomā”  ( 47 ).

66.

Dažādo kontroles rādītāju izvērtējums ir jāiekļauj “kopējā vērtējumā”, jo, “ja konkrētos gadījumos viens vienīgs rādītājs var būt pietiekams, lai konstatētu kontroli, tieši rādītāju kopums ir tas, kas vairumā gadījumu sniegs atbildi uz to, vai pastāv kontrole”  ( 48 ).

67.

Publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanas jomā Tiesa ir izvērtējusi tostarp šos elementus, kas atklāj kontroli pār subjektiem, kurus var klasificēt kā publisko tiesību subjektus:

68.

Spriedumā FIG un FISE Tiesa, ņemot vērā pilnvaru kopumu, kāds CONI ir attiecībā uz NSF, uzticēja iesniedzējtiesai izvērtēt, vai CONI bija spējīga “īstenot reālu un būtisku ietekmi pār [NSF] vispārējo politiku vai programmu” neatkarīgi no šo subjektu “tehniskās, organizatoriskās un vadības autonomijas”  ( 53 ).

69.

Dažādie šīs lietas aspekti Consiglio di Stato (Valsts padome) būs jāizvērtē, izmantojot šo pašu kritēriju; tas gan neliedz Tiesai sniegt tai kādus norādījumus par Direktīvas 2014/24 interpretāciju.

70.

Es tās sistematizēšu četrās sadaļās.

a)

Pilnvaras, kas attiecas uz NSF izveidi

71.

CONI uzskaita kā savu uzdevumu NSF atzīšanu sporta mērķiem  ( 54 ). Iesniedzējtiesai būs jāizlemj, vai šī atzīšana ir gluži formāla vai, kā izskatās, skar būtību, jo ir saistīta ar NSF statūtu pārbaudi.

72.

Lai apstiprinātu NSF statūtus  ( 55 ), CONI ir jāizvērtē to atbilstība likumam, pašas CONI statūtiem un tās pašas noteiktajiem pamatprincipiem  ( 56 ). Tā var atteikties apstiprināt statūtus, tādā gadījumā atdodot iesniegtos statūtus atpakaļ attiecīgajai NSF un norādot tai kritērijus, kuri tai ir jāievēro, lai tā ieviestu attiecīgus grozījumus  ( 57 ). Šie norādījumi ir jāievēro obligāti  ( 58 ).

73.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka “[NSF] atzīšanu sporta mērķiem varētu pielīdzināt publisko tiesību subjekta izveidei, kas paredzēta teleoloģiskās prasības ietvaros”  ( 59 ), un tas saskan ar tās apgalvojumiem, ka NSF piešķirtie publiskie uzdevumi ir “to izveides iemesli”  ( 60 ).

74.

Ja NSF piešķirtie publiskie uzdevumi pamato to, ka, lai tās par tādām tiktu atzītas, noteicošā veidā iejaucas CONI, šī iejaukšanās jau atspoguļo šī publisko tiesību subjekta ietekmi to pastāvēšanas pirmajā posmā.

b)

Pilnvaras, kas ir saistītas ar NSF darbībām

75.

NSF sava darbība sporta jomā ir jāveic saskaņā ar CONI lēmumiem un pamatnostādnēm  ( 61 ). Lai arī tām ir atzīta tehniska, organizatoriska un pārvaldības autonomija, tās šo autonomiju īsteno CONI pārraudzībā  ( 62 ). Veicot savas publiska rakstura darbības, NSF ir jāatbilst CONI pamatnostādnēm un kontrolei  ( 63 ).

76.

Daži lietas dalībnieki uzskata, ka šis tiesiskais regulējums nenosaka kontroles, bet gan savstarpējas sadarbības mehānismus. Tie piebilst, ka sava vispārējā un abstraktā rakstura dēļ pamatnostādnes darbojas kā soft law un nespēj ietekmēt NSF pārvaldības politiku vai stratēģiju  ( 64 ).

77.

Arī šajā ziņā iesniedzējtiesai ir jāizvērtē CONI pilnvaru apjoms attiecībā uz NSF. Šajā ziņā būs jāizlemj tostarp, vai tā dod NSF saistošus norādījumus, kas ir obligāti izpildāmi.

78.

Consiglio di Stato (Valsts padome) iesniedzējtiesas nolēmumā iestājas par pastiprinātas CONI kontroles pār NSF darbību kopuma – nevis tikai pār publiska rakstura darbībām – atzīšanu. Tā apgalvo, ka NSF “trūkst kolektīva subjekta izvirzītā mērķa brīvas pieejamības”, jo tām ir “faktiski institucionāls raksturs, un tas ir noteikts likumā vai ar pārvaldes iestādes aktu [..] ne tikai attiecībā uz to būtiskajiem strukturālajiem aspektiem, bet arī attiecībā uz galvenajām darbības jomām un kārtību, kādā tā ir jāveic, līdz ar to likvidējot vai sašaurinot privātajai autonomijai raksturīgo organizatorisko telpu un brīvību”  ( 65 ).

79.

Ja tas tā ir, publisko iestāžu (konkrētāk, CONI) iejaukšanās attiecībā uz NSF nebeidzas ar tiesību aktu pieņemšanu, kas attiecas uz tām  ( 66 ), jo CONI ar NSF darbību pamatnostādnēm un cita veida aktiem var noteikt vadlīnijas šo subjektu darbībai. Šajā ziņā Komisija uzsver, ka CONI varētu, piemēram, ietekmēt FIGC lēmumus par publiskā iepirkuma pretendentu izvēli  ( 67 ).

80.

No CONI uzticēto pilnvaru uzskaitījuma būtiskākā ir iespēja pārņemt NSF savā uzraudzībā, ja: a) to vadības institūcijas ir pieļāvušas nopietnas neatbilstības pārvaldībā vai smagi pārkāpušas sporta tiesības; b) tiek konstatēta vadības institūciju darbības neiespējamība; un c) netiek nodrošināta pienācīga sporta sacensību sagatavošana un norise. Šajos gadījumos var nonākt līdz administratora iecelšanai  ( 68 ).

81.

Šīs pilnvaras atbilst vispārējai CONI misijai pārraudzīt NSF pienācīgu darbību, pat ar tiesībām atsaukt šo subjektu atzīšanu  ( 69 ).

82.

Tiesas judikatūrā, ko iepriekš minēju, par publisko iestāžu kontroles pierādījumu tiek uzskatīta šo iestāžu spēja lemt par subjekta likvidāciju, iecelt likvidatoru vai lemt par administratoru atcelšanu smagu pārkāpumu gadījumos  ( 70 ).

83.

Kā norāda Komisija  ( 71 ), tikai pastāvīga un sistemātiska NSF darbības kontrole ļauj atšķirt nopietnu pārkāpumu no mazāk svarīga pārkāpuma: CONI var brīvi izlemt, vai pirmajā gadījumā tai ir jāiejaucas un jāpārņem NSF savā uzraudzībā.

84.

Šī pati pastāvīgas uzraudzības saikne atbilst arī CONI uzdevumam aizstāt NSF, ja kontrole, kāda NSF ir pār sporta sabiedrībām, ir neatbilstoša, lai nodrošinātu sacīkšu pienācīgu organizēšanu  ( 72 ).

85.

Šādi aizvietošanas pasākumi skar federācijas darbības būtību, jo FIGC ir tikai jāorganizē futbola sacensības. Kā uzsver Komisija  ( 73 ), lai konstatētu, ka kontrole ir neatbilstoša, CONI vajadzētu būt statusam, kas ļauj tai pastāvīgi konstatēt, vai NSF izpilda prasības, kas sporta sabiedrībām ir noteiktas sacīkšu pienācīgas norises nolūkos. Šīm prasībām ir jāatbilst CONI noteiktajiem kontroles kritērijiem un kārtībai.

86.

Pamatojoties uz šiem kritērijiem, iesniedzējtiesa varēs izdarīt savus secinājumus par to, kādā apjomā CONI īsteno uzraudzību pār NSF.

87.

Šajā pašā kontekstā tai būs jāizvērtē, vai CONI veiktā NSF darbību vispārējā uzraudzība ietekmē to, kā tā nosaka savu publiskā iepirkuma politiku, vai vismaz piesardzības pasākumus, kas tai jāparedz, lai NSF organizatoriskā autonomija šajā jomā atbilstu publiskuma, pārskatāmības, nediskriminācijas un konkurences noteikumiem, kādi ir paredzēti Direktīvā 2014/24. Šajā ziņā CONI varētu būt ietekme uz NSF līgumattiecību politiku.

88.

Nav arī izslēdzams, ka neatbilstības, attiecībā uz kurām CONI veic uzraudzību, varētu notikt NSF iepirkumu sistēmā, kur netiek ievērotas publiskuma un pārskatāmības normas; šādā gadījumā palielinātos korupcijas riski  ( 74 ). Ne tikai reaģēšana uz šiem pārkāpumiem, bet arī to novēršana veido CONI uzraudzības pilnvaru daļu.

c)

Pilnvaras, kas ir saistītas ar NSF budžetu un kontiem

89.

CONI ir arī pilnvaras apstiprināt NSF budžetu  ( 75 ). Atšķirībā no NSF statūtu apstiprināšanas, kur CONI viedoklis, kā jau tika analizēts, ir saistošs, tās nepiekrišana iesniegtajam budžetam nerada tādas pašas sekas  ( 76 ).

90.

Arī šajā ziņā Consiglio di Stato (Valsts padome) būs jānoskaidro, vai tostarp, kad tiek noraidīts NSF budžets, bet nepastāvot iespējai to aizvietot  ( 77 ), CONI īsteno zināmu kontroli pār NSF, kā apgalvo Komisija  ( 78 ). Tā kā budžeta apstiprināšana notiek, pamatojoties uz CONI noteiktajiem kritērijiem un kārtību  ( 79 ), tai var būt būtiska nozīme tā izstrādē.

91.

Izvērtējot instrumentus, kas ir CONI rīcībā, lai kontrolētu NSF saimniecisko darbību, katrā ziņā nedrīkst aizmirst, ka tā var iecelt revidentus, kas darbojas šajos subjektos  ( 80 ).

92.

Tiesa ir atzinusi, ka “revidenti pēc būtības parasti netiek uzskatīti par “amatpersonām” un tātad nespēj noteikt subjekta “vispārējo politiku un programmu””  ( 81 ). Tomēr tie var būt uzskatāmi par papildu līdzekli pastāvīgai uzraudzībai pār NSF finansiālo darbību.

93.

Saskaņā ar FIGC statūtiem CONI iecelto revidentu iesaistīšanās ir svarīgāka, nekā tas varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Šie revidenti pārstāv FIGC revīzijas kolēģijas vairākumu (divi no trīs)  ( 82 ), un tiem ir tiesības piedalīties visās federācijas institūciju sapulcēs.

94.

Atkarībā no to pilnvaru apjoma pastāvīga CONI revidentu klātbūtne FIGC lēmējinstitūcijās  ( 83 ) varētu izpildīt nosacījumus, kas bija minēti spriedumā Adolf Truley attiecībā uz subjektu finansiālo uzraudzību, ko īsteno publiskās iestādes  ( 84 ).

d)

Pilnvaras, kas ir saistītas ar NSF atzīšanas atsaukšanu

95.

Ja kāda NSF neizpilda pienākumus, kam ir pakārtota to atzīšana, CONI var šo atzīšanu atsaukt  ( 85 ). Kopā ar iejaukšanos un nodošanu pārraudzībā tas ir visstingrākais pasākums, kas ir noteikts Itālijas tiesiskajā regulējumā, lai piešķirtu CONI faktiskas uzraudzības pilnvaras.

96.

Tas, ka atzīšanu atsauc tikai īpaši smagu pārkāpumu gadījumā, nekādi neietekmē apstākli, ka šī atsaukšana ir mehānisms CONI pārraudzībai pār NSF. Runa būtu par pilnvarām, kas var tikt pielīdzinātas spriedumā Komisija/Francija  ( 86 ) Tiesas izvērtētajām publiskās iestādes pilnvarām lemt par subjekta darbības izbeigšanu, ieceļot likvidatoru un pagaidu administratoru.

97.

Tiesa uzskata, ka “to pilnvaru īstenošanu, ko šīs normas piešķir kompetentajai [iestādei], [pat ja] tās faktiski tiktu īstenotas izņēmuma situācijā, tomēr nozīmē pastāvīgu kontroli, kas pats par sevi ļauj atklāt pārvaldes institūciju būtisku neizpildi un bezdarbību”  ( 87 ).

98.

Visbeidzot, FIGC likvidācijas gadījumā, pat ja tā ir brīvprātīga, nenotiek tās īpašuma sadale, kas tiek nodots CONI  ( 88 ). Manuprāt, šis apstāklis apstiprina, ka FIGC darbības, kas ir pakļauta CONI uzraudzībai, publiskais aspekts iezīmē visu tā tiesiskā regulējuma kopumu  ( 89 ).

2.

CONI kontrole pār NSF vai NSF kontrole pār CONI?

99.

Īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, ka tie lietas dalībnieki, kas uzskata, ka NSF ir gluži autonomas attiecībā pret CONI, apgalvo, ka faktiski tās pašas kontrolē CONI, ņemot vērā šo struktūru iesaisti tās augstākajās institūcijās  ( 90 ).

100.

Tiesa jau ir saskārusies ar to pašu argumentu spriedumā FIG un FISE, uzsverot, “ka šis apstāklis ir nozīmīgs tikai tad, ja ir iespējams konstatēt, ka ikviena federācija atsevišķi spēj īstenot nozīmīgu ietekmi uz publisko kontroli, ko CONI īsteno pār to, lai šo kontroli neitralizētu”  ( 91 ).

101.

Arī Consiglio di Stato (Valsts padome) noraida šādu pieeju, lai gan to dara no cita skatpunkta. Tās viedoklis, kam piekrītu, ir šāds:

102.

Mēraukla, pēc kuras nosakāms, kurš kuru kontrolē, ir rodama tikai tajā, kā ir juridiski strukturētas attiecības starp CONI un NSF. Ja, lai gan tiesiskajā regulējumā CONI ir piešķirtas uzraudzības pilnvaras pār NSF, faktiski šī attiecība būtu gluži pretēja tāpēc, ka CONI biedri no NSF nerīkotos “neatkarīgi no savas izcelsmes”, aizmirsdami, ka tie izpilda publiskus uzdevumus, mēs saskartos ar anomāliju  ( 93 ), kas būtu jānovērš.

103.

Tādējādi, izspriežot, vai FIGC ir publisko tiesību subjekts Direktīvas 2014/24 izpratnē, iesniedzējtiesai būs jāņem vērā tas, kā juridiski ir strukturētas attiecības starp CONI un NSF neatkarīgi no problēmām, ko tās var radīt praksē.

V.

Secinājumi

104.

Pamatojoties uz iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Consiglio di Stato (Valsts padome) šādi:

–

sporta mērķiem atzīst nacionālās sporta federācijas, pirms tam apstiprinot to statūtus, un attiecīgā gadījumā var to atsaukt;

–

ir tiesīga noteikt pamatnostādnes un pieņemt lēmumus par nacionālo sporta federāciju publiska rakstura darbībām;

–

var uzdot nacionālajām sporta federācijām izpildīt nacionālās olimpiskās komitejas vispārējos noteikumus un pamatnostādnes un lēmumus, un – ja tā konstatē būtiskas neatbilstības pārvaldībā vai smagus sporta reglamentu pārkāpumus – var lemt par minēto federāciju administrēšanu;

–

pastāvīgi uzrauga nacionālo sporta federāciju darbību;

–

apstiprina nacionālo sporta federāciju budžetu, darbības programmu un gada bilanci ar tiesībām iecelt revidentus, kas to pārstāv (kam savukārt ir izšķirošs vairākums revidentu kolēģijā) šo federāciju institūcijās.