<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-658/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0658</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:33">EU:C:2020:33</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>17</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>17</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT> secinājumi – Lieta C‑658/18</HT></P><P>UX</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Juliane Kokott</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20200123">2020. gada 23. janvārī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – vācu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑658/18</HT></P><P>UX</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Governo della Repubblica italiana</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Giudice di pace di Bologna</HT> (Boloņas miertiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Pieņemamība</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu ārējā un iekšējā neatkarība</KEYWORD><KEYWORD>Sociālā politika</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2003/88/EK</KEYWORD><KEYWORD>Darba laiks</KEYWORD><KEYWORD>7. pants</KEYWORD><KEYWORD>Apmaksāts ikgadējais atvaļinājums</KEYWORD><KEYWORD>Miertiesneši</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 1999/70/EK</KEYWORD><KEYWORD><HT TYPE="ITALIC">UNICE</HT>, <HT TYPE="ITALIC">CEEP</HT> un EAK noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku</KEYWORD><KEYWORD>4. klauzula</KEYWORD><KEYWORD>Nediskriminācijas princips</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu atbildība par Savienības tiesību pārkāpumiem</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Vai Itālijas miertiesneši ir darba ņēmēji un tāpēc viņiem ir tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis jautājums ir jānoskaidro šajā lietā. Itālijas un tās augstāko tiesu skatījumā, miertiesneši ieņem goda amatu, par kuru viņi saņem kompensāciju. Savukārt miertiesnese, kura ir prasītāja pamatlietā un gadā pirms lietā aplūkotā atvaļinājuma perioda ir pabeigusi aptuveni 1800 lietas, un katru nedēļu divas dienas ir vadījusi tiesas sēdes, uzskata, ka viņa ir darba ņēmēja, un lūdz apmaksātu atvaļinājumu. Par atteikto atvaļinājuma kompensāciju tā maksājuma rīkojuma procedūrā vēršas citā miertiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>No minētās lietas izrietošajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu it īpaši ir uzdoti jautājumi par Darba laika direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (<DATE ISO="20031104">2003. gada 4. novembris</DATE>) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 299, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un Pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes Direktīva 1999/70/EK (<DATE ISO="19990628">1999. gada 28. jūnijs</DATE>) par <HT TYPE="ITALIC">UNICE</HT>, <HT TYPE="ITALIC">CEEP</HT> un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="175" PAGE.FIRST="43" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 175, 43. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Tomēr strīdīga ir jau arī lūguma pieņemamība, jo Itālija un Komisija pārmet valsts tiesai interešu konfliktu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Darba laika direktīva</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Darba laika direktīvas 1. pantā ir definēts tās mērķis un piemērošanas joma:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šī direktīva nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šī direktīva attiecas uz:</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>obligātiem ikdienas, iknedēļas un ikgadējiem atpūtas laikposmiem, pārtraukumiem un maksimālo nedēļas darba laiku [..]</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>[..]</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šo direktīvu piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, Direktīvas 89/391/EEK 2. panta nozīmē, neskarot šīs direktīvas 14., 17., 18. un 19. pantu.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Direktīvas 7. pantā ir reglamentētas tiesības uz minimālo atvaļinājumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 89/391/EEK</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Padomes Direktīvas 89/391/EEK (<DATE ISO="19890612">1989. gada 12. jūnijs</DATE>) par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="183" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1989">OV 1989, L 183, 1. lpp.</REF.DOC.OJ> Šajā lietā nav nozīmes šīs direktīvas grozījumiem, kas izdarīti vēlāk.</P></NOTE>, 2. pantā ir definētas darbības jomas, uz ko attiecas šī direktīva:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šī direktīva attiecas uz visām valsts un privātas darbības nozarēm (rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību, pārvaldi, pakalpojumiem, izglītību, kultūru, izklaidi u.c.).</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="002.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šī direktīva nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā.</ALINEA><ALINEA>Tādā gadījumā darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība, cik iespējams, jānodrošina, apzinoties šīs direktīvas izvirzītos mērķus.<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>EAK, <HT TYPE="ITALIC">UNICE</HT> un <HT TYPE="ITALIC">CEEP</HT> noslēgtais pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku ieguva saistošu spēku ar Direktīvu 1999/70.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Pamatnolīguma 2. klauzulā ir noteikta tā darbības joma:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>1.</NO.P><TXT>Šo nolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi katrā dalībvalstī.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>[..]<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Pamatnolīguma 3. klauzulā ir definēti dažādi jēdzieni:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>1.</NO.P><TXT>Šajā nolīgumā jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>noteikt[a] laika darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> ir persona, kurai ir darba līgums vai darba attiecības, ko savā starpā tieši noslēdzis darba devējs un darba ņēmējs, kur darba līguma vai darba attiecību izbeigšanu nosaka tādi objektīvi apstākļi kā noteikta termiņa iestāšanās, konkrēta uzdevuma izpilde vai konkrēta gadījuma iestāšanās.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šajā nolīgumā jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> ir darba ņēmējs, kam tajā pašā uzņēmumā ir darba attiecības vai darba līgums uz nenoteiktu laiku un kas nodarbināts tajā pašā vai līdzīgā profesijā, pienācīgi ņemot vērā kvalifikācijas/iemaņas.</TXT><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></P></NP></ITEM></LIST></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Pamatnolīguma 4. klauzulā ir paredzēts noteikta laika darba ņēmēju diskriminācijas aizlieguma princips:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>1.</NO.P><TXT>Darba nosacījumi, ko piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, neskatoties uz to, ka ar viņiem slēgts līgums vai darba attiecības uz noteiktu termiņu, nav mazāk izdevīgi par tiem, ko piemēro salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgiem nosacījumiem nav objektīva pamata.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Vajadzības gadījumā piemēro <HT TYPE="ITALIC">pro rata temporis</HT> principu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Šīs klauzulas piemērošanas kārtību pēc apspriedes ar darba devējiem un darba ņēmējiem nosaka dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji, ņemot vērā Kopienas tiesību aktus un valsts tiesību aktus, kolektīvos līgumus un praksi.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Darba stāža kritēriji attiecībā uz īpašiem darba nosacījumiem ir vienādi gan noteikta laika darba ņēmējiem, gan pastāvīgiem darba ņēmējiem, ja vien atšķirīgi darba stāža kritēriji nav objektīvi pamatoti.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Itālijas tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Itālijas Konstitūcijas 106. pantā ir ietverti pamatnoteikumi par piekļuvi tiesneša amatam:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Tiesnešus ieceļ konkursa kārtībā.</P><P>Likums par tiesu iekārtu var atļaut iecelt, arī ievēlēt, goda tiesnešus visām funkcijām, kuras piešķirtas atsevišķiem tiesnešiem.</P><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="19911121">1991. gada 21. novembra</DATE> Likuma Nr. 374 par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>miertiesas izveidi<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> 1. pantā ir ietverti pamatnoteikumi par miertiesneša statusu un pienākumiem:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Tiek izveidota miertiesa, kas īsteno jurisdikciju civillietās un krimināllietās un kurai ir samierināšanas funkcija civillietās atbilstīgi šā likuma normām.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Miertiesneša amata pienākumus pilda goda tiesnesis, kurš pieder tiesu sistēmai [..]<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju, lai iegūtu piekļuvi šim amatam, Likumā Nr. 374 ir paredzēts konkurss, kas ir reglamentēts 4., 4.a un 5. pantā un notiek trijos posmos: a) sākotnējās kvalifikācijas noteikšana, pamatojoties uz kvalifikāciju apstiprināšanai amatā uz pārbaudes laiku; b) sešu mēnešu pārbaudes laiks; c) galīgās kvalifikācijas noteikšana un iecelšana miertiesneša amatā pēc kvalifikācijas pārbaudēm, ko veic tieslietu padomes un <HT TYPE="ITALIC">Consiglio Superiore della Magistratura</HT> (Augstākā tieslietu padome, Itālija)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 85. punkts.</P></NOTE>. Itālija norāda, ka pašu iecelšanu amatā veic tieslietu ministrs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Itālija arī norāda, ka miertiesnešus ieceļ amatā uz četriem gadiem un šo laiku var pagarināt ne vairāk kā vēl uz četriem gadiem. Šī informācija, domājams, pamatojas uz <DATE ISO="20170713">2017. gada 13. jūlija</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Decreto legislativo</HT> [Leģislatīvā dekrēta] Nr. 116 18. panta 1. un 2. punktu. Iepriekšējā tiesiskajā regulējumā, šķiet, bija atļauts ilgāks darbības laiks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Prasītājas kā miertiesneses jurisdikcija krimināllietās ir noteikta <DATE ISO="20000828">2000. gada 28. augusta</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Decreto legislativo Nr. 274/2000</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/><HT TYPE="ITALIC">Disposizioni sulla competenza penale del giudice di pace</HT><QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> (Leģislatīvais dekrēts Nr. 274/2000 par miertiesu jurisdikciju krimināllietās) un Kriminālkodeksā. Leģislatīvā dekrēta Nr. 274/2000 4. pantā tostarp ir paredzēta miertiesneša materiālā jurisdikcija lietās par konkrētiem Kriminālkodeksā paredzētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kā arī par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem vai to mēģinājumiem un pārkāpumiem, kas ir norādīti dažos speciālajos likumos. Turklāt miertiesnesis ir kompetents izskatīt arī lietas par konkrētiem ar migrāciju saistītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kā arī pārbaudīt konkrētus pasākumus ārvalstnieku tiesību jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju miertiesnešu darba samaksu veido vairākas sastāvdaļas. Katru mēnesi, kurā tie pilda miertiesneša amata pienākumus, viņi saņem pamatsummu 258,63 EUR apmērā. Papildus viņi saņem maksājumus par tiesas sēžu dienām un par pabeigtajām lietām. Tomēr tiesas atvaļinājuma laikā augustā miertiesneši nesaņem nekādu samaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Šī atlīdzības sistēma atšķiras no profesionālajiem tiesnešiem piemērojamā regulējuma. Viņi saņem mēnešalgu un apmaksātu, 30 dienas ilgu ikgadējo atvaļinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Lai gan miertiesneši var veikt citu profesionālo darbību, tomēr konkrētas darbības viņiem ir aizliegtas. Piemēram, it īpaši viņi nevar praktizēt advokāta profesiju tās tiesas iecirknī, kurā viņi pilda savus amata pienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju uz Itālijas miertiesnešu atlīdzību attiecas tie paši nodokļi, kas uz citu darba ņēmēju atlīdzību. Sociālās iemaksas netiek iekasētas, taču miertiesnešiem nav arī attiecīga sociālā nodrošinājuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Šajā ziņā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 102. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Visbeidzot uz miertiesnešiem attiecas līdzīgas disciplinārās prasības kā uz profesionālajiem tiesnešiem. Tās īsteno <HT TYPE="ITALIC">Consiglio Superiore della Magistratura</HT> (Augstākā tieslietu padome) kopā ar tieslietu ministru.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Prasītāja pamatlietā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>prasītāja<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) pilda miertiesneses amata pienākumus kopš <DATE ISO="20020326">2002. gada 26. marta</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka laikā no <DATE ISO="20170701">2017. gada 1. jūlija</DATE> līdz <DATE ISO="20180630">2018. gada 30. jūnijam</DATE> prasītāja kā krimināllietu tiesnese ir pasludinājusi 478 spriedumus un 1326 rīkojumus par lietas izbeigšanu. Turklāt katru nedēļu viņa ir vadījusi divas tiesas sēdes, izņemot atvaļinājuma laiku 2018. gada augustā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT><DATE ISO="20181008">2018. gada 8. oktobrī</DATE> prasītāja iesniedza pieteikumu <HT TYPE="ITALIC">Giudice di pace di Bologna</HT> (Boloņas miertiesa, Itālija) ar lūgumu izdot maksājuma rīkojumu, kurā tiek prasīts piespriest Itālijas valdībai samaksāt viņai atlīdzību par 2018. gada augustu, pamatojoties uz prasību par valsts atbildību. Viņa prasa 4500 EUR, kas atbilst profesionālā tiesneša ar 14 gadu darba stāžu darba samaksai, vai pakārtoti vismaz summu, kas atbilst viņa neto mēnešalgai par 2018. gada jūliju 3039,76 EUR apmērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Minēto summu prasītāja pieprasīja kā kompensāciju par kaitējumu, kas radies, Itālijas valstij acīmredzami neizpildot Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 2. klauzulas un 4. klauzulas 1., 2. un 4. punktu kopsakarā ar Direktīvas 2003/88/EK 1. panta 3. punktu un 7. pantu, kā arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Saistībā ar minēto lietu Boloņas miertiesa vispirms uzdeva Tiesai piecus jautājumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="025" PAGE.FIRST="19" DATE.PUB="2019">OV 2019, C 25, 19. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>, taču vēlāk divus jautājumus atsauca. Līdz ar to ir palikuši šādi trīs jautājumi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>1)</NO.P><TXT>Vai miertiesnesis kā iesniedzējtiesa ietilpst tādas vispārējas Eiropas tiesas jēdzienā, kam ir kompetence iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, kaut arī valsts tiesiskajā regulējumā viņa nodarbinātības nestabilitātes dēļ – lai gan šis miertiesnesis, būdams iekļauts valsts tiesu sistēmā, veic tādas pašas tiesas spriešanas funkcijas kā profesionālie tiesneši, – viņam netiek atzīti darba nosacījumi, kas līdzvērtīgi profesionālo tiesnešu darba nosacījumiem, pārkāpjot vispārējas Eiropas tiesas neatkarības un objektivitātes garantijas, kas norādītas Tiesas <DATE ISO="20060919">2006. gada 19. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wilson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑506/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:587">EU:C:2006:587</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <DATE ISO="20180227">2018. gada 27. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associaçâo Sindical dos Juizes Portugueses</HT></NAME.CASE>, (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai miertiesneses, prasītājas, dienesta darbība ietilpst jēdzienā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>noteikta laika darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, kas minēts Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punktā un 7. pantā kopsakarā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, 2. klauzulu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu, kā Tiesa to interpretējusi <DATE ISO="20120301">2012. gada 1. marta</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">O’Brien</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑393/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:110">EU:C:2012:110</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20171129">2017. gada 29. novembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">King</HT></NAME.CASE>, (<NO.CASE>C‑214/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:914">EU:C:2017:914</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai vispārējās jurisdikcijas tiesnesis vai profesionālais tiesnesis var tikt uzskatīts par pastāvīgo darba ņēmēju, kas salīdzināms ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>miertiesnesi<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>, noteikta laika darba ņēmēju, nolūkā piemērot Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, 4. klauzulā minētos tādus pašus darba nosacījumus?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz pirmo un otro jautājumu ir apstiprinoša, vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, ievērojot ES Tiesas judikatūru Itālijas valsts atbildības jomā par to, ka [tās] pēdējās instances tiesa acīmredzami ir pārkāpusi Kopienu tiesisko regulējumu, šādos spriedumos: <DATE ISO="20030930">2003. gada 30. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kobler</HT></NAME.CASE>, (<NO.CASE>C‑224/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:513">EU:C:2003:513</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), <DATE ISO="20060613">2006. gada 13. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Traghetti</HT> <HT TYPE="ITALIC">del Mediterraneo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑173/03</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:391">EU:C:2006:391</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20111124">2011. gada 24. novembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑379/10</NO.CASE>, nav<?PAGE NO="6"?> publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:775">EU:C:2011:775</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ir pretrunā <DATE ISO="19880413">1988. gada 13. aprīļa</DATE> Likuma Nr. 117 par tiesnešu civiltiesisko atbildību 2. panta 3. un 3.<HT TYPE="ITALIC">bis</HT> punktam, kas paredz tiesas atbildību pārkāpuma, kurš izdarīts ar nodomu, un nopietna pārkāpuma gadījumos, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>ja tiek acīmredzami pārkāpts likums, kā arī Eiropas Savienības tiesības<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, un kas liek valsts tiesai izvēlēties – un jebkura izvēle būs pamats civiltiesiskajai un disciplinārajai atbildībai attiecībā pret valsti lietās, kurās būtisks dalībnieks ir tā pati valsts pārvalde, it īpaši, kad lietu skatošais tiesnesis ir miertiesnesis, kurš strādā noteikta laika darbu bez faktiskas juridiskā, finansiālā un sociālā rakstura tiesību aizsardzības, – kā aplūkojamajā gadījumā, vai pārkāpt valsts tiesību normu, nepiemērojot to un piemērojot Eiropas Savienības tiesības, kā tās interpretējusi Tiesa, vai savukārt pārkāpt Eiropas Savienības tiesības, piemērojot valsts tiesību normas, kuras liedz atzīt [tiesību] efektīvu aizsardzību un ir pretrunā Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punktam un 7. pantam, Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, 2. un 4. klauzulai un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktam?<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Prasītāja, Itālijas Republika un Eiropas Komisija ir sniegušas rakstveida apsvērumus un <DATE ISO="20191128">2019. gada 28. novembra</DATE> tiesas sēdē sniedza mutvārdu paskaidrojumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Juridiskais vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Vispirms es izvērtēšu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jau pievēršoties pirmajam jautājumam. Pēc tam es atbildēšu uz otro un trešo jautājumu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pieņemamība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Gan Itālija, gan Komisija apšauba lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, turklāt šīs šaubas pārklājas ar miertiesas pirmo jautājumu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Nepieciešamība lūgt prejudiciālu nolēmumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Vispirms Komisija apgalvo, ka iesniedzējtiesa pati norāda, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nepieciešams. Tomēr tā neņem vērā, ka minētajā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sadaļā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 22. punkts.</P></NOTE> ir atspoguļota tikai prasītājas argumentācija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Komisija arī uzskata, ka iesniedzējtiesa pietiekami neprecizē iemeslus, kuru dēļ ir nepieciešams Tiesas nolēmums. Līdz ar to tā atsaucas uz Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkta pārkāpumu. Saskaņā ar minēto tiesību normu lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tiek izklāstīti iemesli, kas likuši iesniedzējtiesai šaubīties par konkrētu Savienības tiesību normu interpretāciju, kā arī saikne, ko tā konstatējusi starp šīm tiesību normām un pamatlietai piemērojamajiem valsts tiesību aktiem. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neesot atbilstīgs šīm prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tomēr ir jāatgādina, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100622">2010. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Melki</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Abdeli</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑188/10 un C‑189/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:363">EU:C:2010:363</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fish Legal</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Shirley</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑279/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:853">EU:C:2013:853</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181210">2018. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wightman</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑621/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:999">EU:C:2018:999</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE>, <NAME.CASE>A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:982">EU:C:2019:982</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0098">98.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Atbilstoši šiem kritērijiem otrais jautājums ir būtisks lietas izspriešanai, jo tas attiecas uz strīda būtību valsts tiesā. Proti, lai izlemtu, vai prasītāja var prasīt zaudējumu atlīdzību saistībā ar atteikumu piešķirt apmaksātu atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai Itālijas miertiesneši ir darba ņēmēji Darba laika direktīvas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Darba laika direktīvas 7. pantā ir paredzēts tikai vismaz četru nedēļu ikgadējais atvaļinājums, savukārt 2018. gada augustā ir papildu darba dienas. Turklāt no Darba laika direktīvas neizriet, ka Itālijas miertiesnešiem ir jāmaksā par atvaļinājuma laiku, kā tas ir profesionālajiem tiesnešiem. Tāpēc ir arī jānoskaidro, vai Pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku ietvertais nediskriminācijas princips paredz, ka Itālijas miertiesnešiem ir jāpiešķir tikpat dienu ilgs atvaļinājums, cik Itālijas profesionālajiem tiesnešiem, maksājot viņiem par atvaļinājumu tādu pašu samaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tas, ka, <HT TYPE="ITALIC">Consiglio Superiore della Magistratura</HT> (Augstākā tieslietu padome) un pašas iesniedzējtiesas skatījumā, miertiesneši neapšaubāmi ir darba ņēmēji, pretēji Komisijas viedoklim nenozīmē, ka otrais jautājums nav nozīmīgs lietas izspriešanā. Tas tādēļ, ka saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu sniegto informāciju <HT TYPE="ITALIC">Corte di Cassazione</HT> (Kasācijas tiesa, Itālija) un <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome, Itālija), kas šajā jautājumā ir pēdējās instances tiesas, noraida iespēju atzīt miertiesnešiem darba ņēmēju statusu vai attiekties pret viņiem kā pret profesionālajiem tiesnešiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 14. punktā it īpaši ir minēts <HT TYPE="ITALIC">Consiglio di Stato</HT> (Valsts padome) spriedums, <DATE ISO="20170718">2017. gada 18. jūlijs</DATE> (Nr. 3556), kā arī <HT TYPE="ITALIC">Corte di Cassazione</HT> (Kasācijas tiesa) spriedumi, <DATE ISO="20170531">2017. gada 31. maijs</DATE> (Nr. 13721, ECLI:IT:CASS:2017:13721CIV), <DATE ISO="20171116">2017. gada 16. novembris</DATE> (Nr. 27198, ECLI:IT:CASS:2017:27198CIV) un 2018. gada 4. janvāris (Nr. 99, ECLI:IT:CASS:2018:99CIV).</P></NOTE>. Turklāt runa ir par Savienības tiesību jēdzienu, kas ir jāinterpretē autonomi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101014">2010. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Union syndicale Solidaires Isère</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑428/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:612">EU:C:2010:612</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181120">2018. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sindicatul Familia Constanţa</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:926">EU:C:2018:926</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi ir vajadzīga atbilde uz uzdoto jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Turklāt pirmais jautājums par valsts tiesas tiesībām lūgt prejudiciālu nolēmumu un tās neatkarības apšaubīšanu ir nozīmīgs, lai papildus izvērtētu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo šis jautājums ir cieši saistīts ar Itālijas un Komisijas iebildumiem par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Turklāt atbilstoši sadarbības garam, kas valda attiecībās starp valsts tiesām un Tiesu, šaubu gadījumos ir jāsniedz atbildes uz jautājumiem par valsts tiesu tiesībām lūgt prejudiciālu nolēmumu, ja tie ir saistīti ar izskatāmajām lietām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cartesio</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑210/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:723">EU:C:2008:723</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Visgrūtāk ir novērtēt trešā jautājuma atbilstību. Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Itālijas tiesiskais regulējums par tiesneša personisko atbildību par nodomu vai rupju nolaidību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>acīmredzama likuma vai Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> ir saderīgs ar Savienības tiesību prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Šim jautājumam nav tiešas nozīmes pamatlietas izspriešanai, jo tas neattiecas uz tiesnešu personisko atbildību. Tomēr tam ir netieša nozīme, jo iesniedzējtiesa to saprot tādējādi, ka tiesnesim ir jāuzņemas personiska atbildība pret valsti, ja viņš piemēro valsts tiesību normas, kas nav saderīgas ar Savienības tiesībām, kā arī tad, ja viņš piemēro Savienības tiesības un tāpēc nepiemēro valsts tiesību normas. Šāda dilemma varētu traucēt tiesai garantēt prasītājai efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Tādējādi arī šis jautājums ir nozīmīgs lietas izspriešanai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Iesniedzējtiesas neatkarība kā tiesību lūgt prejudiciālu nolēmumu nosacījums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Principā Tiesa jau ir atzinusi Itālijas miertiesnešu tiesības lūgt tās prejudiciālu nolēmumu un līdz ar to viņu kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>tiesas<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> statusu LESD 26. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101202">2010. gada 2. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jakubowska</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑225/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:729">EU:C:2010:729</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un rīkojumus, 2012. gada 19. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Patriciello</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑496/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:24">EU:C:2012:24</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130321">2013. gada 21. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mbaye</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑522/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:190">EU:C:2013:190</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr gan Komisija un Itālija, gan pats lūguma iesniedzējs miertiesnesis pauž šaubas par tā miertiesneša neatkarību, kurš šajā lietā lūdz Tiesas prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Lai gan šīs šaubas mani nepārliecina, tomēr tās ir jāizvērtē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Vispirms ir jākonstatē, ka neatkarība ir viena no prasībām, ko Tiesa pastāvīgajā judikatūrā izvirza <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>tiesai<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> LESD 267. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110614">2011. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Miles</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑196/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:388">EU:C:2011:388</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2088">EU:C:2014:2088</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170216">2017. gada 16. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Margarit Panicello</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑503/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:126">EU:C:2017:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Pārējie kritēriji ir tādi – vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai process tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam un vai tā piemēro tiesību normas.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Valstu tiesu neatkarība ir īpaši būtiska pienācīgai tiesu iestāžu sadarbības sistēmas darbībai. Tādēļ to iestāžu tiesības lūgt prejudiciālu nolēmumu, kuras piemēro Savienības tiesības, Tiesas skatījumā, ir atkarīgas tostarp no to neatkarības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedums, 2018. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Atbilstoši judikatūrai iesniedzējtiesas neatkarības prasība ietver divus aspektus – objektīvo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>ārējo<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> neatkarību un subjektīvo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>iekšējo<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> neatkarību.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Objektīvā neatkarība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Objektīvā neatkarība paredz, ka tiesa savas funkcijas pilda pilnīgi autonomi, nebūdama nekādās pakļautības attiecībās ne ar vienu un nesaņemdama rīkojumus vai norādījumus ne no viena<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140717">2014. gada 17. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Torresi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑58/13 un C‑59/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2088">EU:C:2014:2088</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorci Sanitari del Maresme</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:664">EU:C:2015:664</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170216">2017. gada 16. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Margarit Panicello</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑503/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:126">EU:C:2017:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi tā ir aizsargāta pret ārēju iejaukšanos vai spiedienu, kas varētu apdraudēt tās locekļu pieņemtā nolēmuma neatkarību, izskatot tiem uzticētos strīdus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141009">2014. gada 9. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TDC</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑222/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2265">EU:C:2014:2265</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Consorci Sanitari del Maresme</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑203/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:664">EU:C:2015:664</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170216">2017. gada 16. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Margarit Panicello</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑503/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:126">EU:C:2017:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa apšauba pati savu objektīvo neatkarību, kas ir saistīta ar Itālijas miertiesnešu darba nosacījumiem. Konkrētāk, it īpaši runa ir par miertiesnešu atlīdzību, tostarp tiesībām uz apmaksātu atvaļinājumu, kā arī uz viņu darbības ilguma ierobežošanu līdz četriem gadiem ar iespēju to pagarināt vēl uz četriem gadiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Patiesībā, novērtējot tiesu objektīvo neatkarību, tiesnešu atlīdzībai un viņu darbības ierobežošanai ir nozīme, it īpaši ņemot vērā Tiesas jaunāko judikatūru par tiesnešu darba samaksu Portugālē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, 2018. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un par Polijas tiesu neatkarību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190624">2019. gada 24. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Polija (Augstākās tiesas neatkarība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑619/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:531">EU:C:2019:531</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī 108. un nākamie punkti).</P></NOTE>. Turklāt no judikatūras arī izriet, ka šādi interpretētā neatkarība ir iestādes tiesību lūgt prejudiciālu nolēmumu nosacījums LESD 267. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, 2018. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tomēr lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība netiek apstrīdēta tikai tāpēc, ka pastāv šaubas par to, cik atbilstīga ir iesaistīto tiesnešu atlīdzība vai viņu amata pilnvaru laiks, vai tā iespējamās pagarināšanas kārtība. Līdzīgi kā jautājumā par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstību Tiesai drīzāk ir jāpieņem, ka dalībvalstu tiesas ir pietiekami objektīvi neatkarīgas. Šim pieņēmumam ir jāizriet jau no savstarpējas uzticēšanās dalībvalstu tiesu sistēmām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. spriedumus, 2003. gada 11. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gözütok</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brügge</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑187/01 un C‑385/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:87">EU:C:2003:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), 2009. gada 10. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Allianz</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Generali Assicurazioni Generali</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑185/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:69">EU:C:2009:69</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembris</DATE>, <NAME.CASE>AH u.c. (Nevainīguma prezumpcija)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑377/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:670">EU:C:2019:670</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī atzinumu 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060207">2006. gada 7. februāris</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:81">EU:C:2006:81</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0163">163.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un atzinumu 2/13 (Savienības pievienošanās ECPAK), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2454">EU:C:2014:2454</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0168">168.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un tā ir jāpārņem arī Tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Šādu pieņēmumu par iesniedzējtiesas objektīvo neatkarību var atspēkot, taču šajā lietā nekas neļauj secināt, ka būtu apdraudēta iesniedzējtiesas objektīvā neatkarība. Tas, ka par to neliecina arī trešais jautājums, tiks izklāstīts uz to sniegtajā atbildē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Turpmāk tekstā 113. un nākamie punkti.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka <HT TYPE="ITALIC">Giudice di pace di Bologna</HT> (Boloņas miertiesa) ir tiesa LESD 267. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Subjektīvā neatkarība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Subjektīvā neatkarība ir saistīta ar objektivitātes jēdzienu un attiecas uz to, ka tiek saglabāta vienāda distance attiecībā uz lietas dalībniekiem un to attiecīgajām interesēm saistībā ar strīda priekšmetu. Šim aspektam ir vajadzīga objektivitāte un neieinteresētība lietas iznākumā, atskaitot tiesību normu stingru piemērošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141009">2014. gada 9. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">TDC</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑222/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2265">EU:C:2014:2265</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170216">2017. gada 16. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Margarit Panicello</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑503/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:126">EU:C:2017:126</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Itālija un Komisija apstrīd šo miertiesas, kas šajā lietā lūdz Tiesas prejudiciālu nolēmumu, iekšējo neatkarību. Proti, tā kā runa ir par miertiesnešu statusu un tiesībām, tā noteikti esot personiski ieinteresēta pamatlietas iznākumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Taču Tiesa jau ir sniegusi atbildes uz dažādiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu par tiesnešu statusu, neapšaubot iesniedzējtiesu neatkarību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170613">2017. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Florescu</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑258/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:448">EU:C:2017:448</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, it īpaši 61. un nākamie punkti), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180227">2018. gada 27. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Associação Sindical dos Juízes Portugueses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑64/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:117">EU:C:2018:117</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), 2019. gada 7. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Escribano Vindel</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑49/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:106">EU:C:2019:106</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembris</DATE>, <NAME.CASE>A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:982">EU:C:2019:982</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā ir apstākļi, kas sākotnēji varētu radīt šaubas par lūguma iesniedzējas miertiesas subjektīvo neatkarību. Itālijas un Komisijas argumenti ir vērsti uz to, ka prasītāja un par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildīgā miertiesa ir ļaunprātīgi izmantojuši savu jurisdikciju izskatīt pamatlietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Vispirms Itālija un Komisija uzsver, ka izvirzīto prasījumu pamatā ir ar darba tiesībām saistīts strīds par to, vai miertiesneši ir darba ņēmēji. Agrākajos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu par Itālijas miertiesnešu darba nosacījumiem lūgumu iesniedzējas miertiesas ir skaidri atzinušas, ka tām nav jurisdikcijas izskatīt šādu strīdu. Tāpēc Tiesa ir noraidījusi šos lūgumus kā nepieņemamus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Rīkojumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180906">2018. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Di Girolamo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:684">EU:C:2018:684</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 2019. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rossi</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑626/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:28">EU:C:2019:28</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cipollone</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑600/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:29">EU:C:2019:29</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā runa ir nevis par prasījumiem, kas izriet no darba tiesībām, bet gan par tiesībām prasīt valsts atbildību. Itālija un Komisija neapstrīd, ka miertiesām ir jurisdikcija izskatīt šādus prasījumus. Šis apstāklis atšķir šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu no 25. zemsvītras piezīmē minētajiem lūgumiem, kas tika atzīti par nepieņemamiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Turklāt Itālija apgalvo, ka miertiesas jurisdikcija ir balstīta uz prasītājas prasījumu pret Itālijas valsti sadalīšanu, kas saskaņā ar Itālijas tiesībām ir nepieļaujama. Ja viņa izvirzītu visus prasījumus, būtu pārsniegts miertiesām paredzētais prasības summas slieksnis. Tādējādi viņai sava prasība būtu jāceļ vispārējās civillietu tiesās. Šo tiesu profesionālajiem tiesnešiem ar attiecīgo jurisdikciju nebūtu personiskas intereses attiecībā uz miertiesnešu statusu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesai nav jāizvērtē, vai iesniedzējtiesas nolēmums ir atbilstīgs valsts tiesu iekārtas un procesuālajiem noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Spriedumi, 1982. gada 14. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reina</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>65/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:6">EU:C:1982:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000411">2000. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deliège</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑51/96 un C‑191/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:199">EU:C:2000:199</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150616">2015. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gauweiler</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑62/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:400">EU:C:2015:400</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181210">2018. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wightman</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑621/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:999">EU:C:2018:999</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kā īpaši par prasījumu sadalīšanas argumentiem tā jau ir nepārprotami atzinusi citās lietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Rīkojumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180906">2018. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Di Girolamo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑472/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:684">EU:C:2018:684</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2019. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rossi</HT> u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑626/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:28">EU:C:2019:28</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Drīzāk arī gadījumos, kad rodas šaubas par valsts procesuālo tiesību piemērošanu, Tiesai ir saistošs dalībvalsts iesniedzējtiesas nolēmums, ja vien tas nav atcelts, pamatojoties uz iespējamiem valsts tiesībās paredzētajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedumi, 1982. gada 14. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reina</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>65/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:6">EU:C:1982:6</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0007">7.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19931020">1993. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Balocchi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑10/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:846">EU:C:1993:846</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960711">1996. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SFEI</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑39/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:285">EU:C:1996:285</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160707">2016. gada 7. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Genentech</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑567/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:526">EU:C:2016:526</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Runājot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāpiebilst, ka šajā lūgumā iesaistītie valsts tiesneši prasa tikai uzsākt tiesvedību Tiesā. Savukārt Tiesa sniedz atbildi uz savu atbildību, tādējādi prejudiciālā nolēmuma tiesvedības rezultātu nevar ietekmēt iesniedzējtiesas iespējamā neobjektivitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tāpēc iespējamās šaubas par iesniedzējtiesas jurisdikciju un tās subjektīvo neatkarību vispirms būtu jāizsaka, izmantojot valsts tiesību aizsardzības līdzekļus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Līdz ar to Itālijas un Komisijas šaubas par iesniedzējtiesas jurisdikciju izskatīt pamatlietu neliek apšaubīt tās tiesības lūgt Tiesas prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Maksājuma rīkojuma procedūras izmantošana</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Pārējie Itālijas un Komisijas iebildumi par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību ir saistīti ar to, ka tiesvedība pamatlietā ir uzsākta kā maksājuma rīkojuma procedūra un ka pretējai pusei, Itālijas valstij, vēl nav bijusi iespēja izteikties šajā procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>No tā Komisija secina, ka tā nav procedūra, kas balstīta uz sacīkstes principu, kurš tomēr ir tādas tiesas pazīme, kurai ir tiesības lūgt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Parasti pretējās puses uzklausīšana ir noderīga un ir arī jānodrošina, ievērojot tiesību tikt uzklausītam principu. Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka Tiesas prejudiciālu nolēmumu var lūgt arī tiesvedībā, kurā nav sacīkstes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060427">2006. gada 27. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Standesamt Stadt Niebüll</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑96/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:254">EU:C:2006:254</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090625">2009. gada 25. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Roda Golf &amp; Beach Resort</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑14/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:395">EU:C:2009:395</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, it īpaši Itālijas maksājuma rīkojuma procedūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19711214">1971. gada 14. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Politi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>43/71</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1971:122">EU:C:1971:122</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0004">4.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980618">1998. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Corsica Ferries France</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑266/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:306">EU:C:1998:306</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, pirms tam neuzklausot pretējo pusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19780628">1978. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Simmenthal</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>70/77</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1978:139">EU:C:1978:139</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19931020">1993. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Balocchi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑10/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:846">EU:C:1993:846</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19940303">1994. gada 3. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eurico Italia</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑332/92, C‑333/92 un C‑335/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1994:79">EU:C:1994:79</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Drīzāk izšķirošā nozīme ir tam, vai iesniedzējtiesai ir jāpieņem nolēmums tiesvedībā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt lēmumu ar tiesas nolēmuma raksturu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cartesio</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑210/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:723">EU:C:2008:723</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr šajā lietā tas tā nav.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Miertiesneša tiesības uz atvaļinājumu (otrais jautājums)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Lai noteiktu, vai un kādā apmērā prasītāja var prasīt zaudējumu atlīdzību saistībā ar atteikumu piešķirt apmaksātu atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai Itālijas miertiesneši ir darba ņēmēji Darba laika direktīvas izpratnē. Turklāt, tā kā augusts ir ilgāks nekā Darba laika direktīvas 7. pantā paredzētais vismaz četru nedēļu atvaļinājums, ir jāpārbauda, vai Pamatnolīgumā par darbu uz noteiktu laiku nostiprinātais nediskriminācijas princips paredz pienākumu piešķirt Itālijas miertiesnešiem tikpat atvaļinājuma dienu un tādu pašu samaksu par atvaļinājumu, cik Itālijas profesionālajiem tiesnešiem.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Darba laika direktīva</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Darba laika direktīvas 7. panta 1. punktu dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai katram darba ņēmējam tiktu piešķirts apmaksāts ikgadējais, vismaz četras nedēļas ilgs atvaļinājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tādējādi ir jānoskaidro, vai Darba laika direktīva ir piemērojama Itālijas miertiesnešiem (par to a) apakšnodaļā) un vai Itālijas miertiesneši ir darba ņēmēji minētās tiesību normas izpratnē (par to b) apakšnodaļā).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Darba laika direktīvas piemērošanas joma</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Darba laika direktīvas 1. panta 3. punktā ir definēta tās piemērošanas joma, atsaucoties uz Direktīvas 89/391 2. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 89/391 2. panta 1. punktu šī direktīva ir piemērojama <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>visām valsts un privātas darbības nozarēm<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Lai gan Itālijas miertiesas darbība nav skaidri norādīta minētajos piemēros, tomēr arī tā ir valsts darbības nozare. Tādējādi tā principā ietilpst abu direktīvu piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>No Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka tā tomēr nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Kritērijs, kas izmantots Direktīvas 89/391 2. panta 2. punkta pirmajā daļā, lai no šīs direktīvas piemērošanas jomas un – netieši – no Darba laika direktīvas piemērošanas jomas izslēgtu noteiktas darbības, ir balstīts nevis uz darba ņēmēju piederību pie kādas no šajā tiesību normā – to aplūkojot kopumā – norādītajām valsts dienesta nozarēm, bet gan vienīgi uz noteiktu īpašu uzdevumu, ko veic šajā normā minētajās nozarēs strādājošie darba ņēmēji, specifiku, kas pamato izņēmumu no šīs direktīvas noteikumiem, ņemot vērā absolūto nepieciešamību garantēt efektīvu sabiedrības aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20050714">2005. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Personalrat der Feuerwehr Hamburg</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑52/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:467">EU:C:2005:467</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī spriedumi, 2006. gada 12. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑132/04</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:18">EU:C:2006:18</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181120">2018. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sindicatul Familia Constanţa</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:926">EU:C:2018:926</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tomēr nav saskatāms neviens iemesls, lai Itālijas miertiesnešus kopumā izslēgtu no abu direktīvu piemērošanas jomas. It īpaši atvaļinājumu regulējumu bez liekiem sarežģījumiem acīmredzami varētu piemērot arī Itālijas miertiesnešiem, jo Itālijas profesionālajiem tiesnešiem ir apmaksāts atvaļinājums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Līdz ar to Darba laika direktīva ir piemērojama Itālijas miertiesnešiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Darba ņēmēja jēdziens Darba laika direktīvā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tādējādi ir jānoskaidro, vai Itālijas miertiesneši ir darba ņēmēji Darba laika direktīvas 7. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Darba laika direktīvas piemērošanas mērķiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>darba ņēmēja<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> jēdzienu nedrīkst interpretēt atšķirīgi saskaņā ar valstu tiesību sistēmām, bet tam ir autonoma nozīme atbilstoši Savienības tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101014">2010. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Union syndicale Solidaires Isère</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑428/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:612">EU:C:2010:612</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181120">2018. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sindicatul Familia Constanţa</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:926">EU:C:2018:926</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāpēc – pretēji Itālijas valdības apgalvojumam – var nebūt nozīmes tam, ka saskaņā ar valsts tiesībām miertiesnešu darbība tiek uzskatīta par goda amatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Drīzāk Savienības tiesībās darba ņēmēja jēdziens tiek definēts saskaņā ar darba tiesiskās attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Darba tiesisko attiecību būtiska iezīme ir tāda, ka persona noteiktu laiku sniedz pakalpojumus citai personai un atbilstoši tās norādījumiem, par to saņemot atlīdzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101014">2010. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Union syndicale Solidaires Isère</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑428/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:612">EU:C:2010:612</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181120">2018. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sindicatul Familia Constanţa</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:926">EU:C:2018:926</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr netiek ņemta vērā tik nebūtiska nodarbošanās, ka tai ir tikai margināls un papildu raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120503">2012. gada 3. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Neidel</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:263">EU:C:2012:263</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150326">2015. gada 26. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fenoll</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑316/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:200">EU:C:2015:200</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa ir norādījusi, ka prasītāja ir sniegusi ievērojamus pakalpojumus Itālijas tiesu sistēmai. Proti, kā krimināllietu tiesnese laikā no <DATE ISO="20170701">2017. gada 1. jūlija</DATE> līdz <DATE ISO="20180630">2018. gada 30. jūnijam</DATE> viņa esot pasludinājusi 478 spriedumus un pieņēmusi 1326 rīkojumus par lietas izbeigšanu. Turklāt viņa esot vadījusi divas tiesas sēdes nedēļā, izņemot atvaļinājuma laiku 2018. gada augustā. Par to viņa esot arī saņēmusi atlīdzību, kas 2018. gada jūlijā bija aptuveni 3000 EUR neto.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Tas, ka šo atlīdzību veidoja vairākas sastāvdaļas, pretēji Itālijas viedoklim nav pretrunā pieņēmumam par darba tiesiskajām attiecībām, jo Tiesa jau ir nospriedusi, kā šādos gadījumos ir jāaprēķina atvaļinājuma samaksa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110915">2011. gada 15. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Williams</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑155/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:588">EU:C:2011:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140522">2014. gada 22. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lock</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑539/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:351">EU:C:2014:351</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Pretējā gadījumā, ja samaksai būtu izdevumu kompensācijas vai kompensācijas par negūtiem ienākumiem raksturs, iespējams, būtu jāizvērtē atlīdzības nosacījums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā tas ir izslēgts, jau ņemot vērā prasītājas darbības apjomu un ilgumu. Divas tiesas sēžu dienas nedēļā un aptuveni 1800 pabeigtas lietas gadā nedod iespēju veikt citu darbību, kuras izpeļņa varētu tikt aizstāta. Tāpēc samaksa nevar ietvert tikai izdevumu kompensāciju, bet tai ir jāsedz vismaz iztikas līdzekļi un jānodrošina miertiesnešu objektīvā neatkarība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Šī nepieciešamība maksāt atlīdzību izriet arī no plašajiem noteikumiem par miertiesneša amata nesaderību ar konkrētu citu profesionālo darbību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 87. un 97. punkts.</P></NOTE>. Šie noteikumi praktiski izslēdz iespēju nopelnīt iztikas līdzekļus citādā veidā. It īpaši jurista kvalifikācijas dēļ, kas ir vajadzīga miertiesnešiem, radniecīgo advokāta darbību viņi nevar veikt vismaz tajā tiesas iecirknī, kurā viņi pilda sava amata pienākumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 87. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka Itālijas miertiesnešu atlīdzībai piemēro tādus pašus nodokļus kā citu darba ņēmēju atlīdzībai. Savukārt tam, ka netiek iekasētas sociālās iemaksas, šķiet pakārtota nozīme, it īpaši ņemot vērā, ka miertiesnešiem nav arī attiecīga sociālā nodrošinājuma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Šajā ziņā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 102. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Tomēr darba tiesiskās attiecības paredz pakļautības saiknes esamību starp darba ņēmēju un viņa darba devēju. Šādas saiknes esamība ir jāvērtē katrā konkrētā gadījumā atbilstoši visiem elementiem un apstākļiem, kas raksturo starp pusēm esošās attiecības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20101014">2010. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Union syndicale Solidaires Isère</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑428/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:612">EU:C:2010:612</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150326">2015. gada 26. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fenoll</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑316/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:200">EU:C:2015:200</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181120">2018. gada 20. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sindicatul Familia Constanţa</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:926">EU:C:2018:926</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Tiesnešiem, pieņemot savus tiesas nolēmumus, protams, nav jāievēro nekādi norādījumi – tas nebūtu saderīgi ar viņiem vajadzīgo objektīvo neatkarību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120301">2012. gada 1. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">O‘Brien</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑393/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:110">EU:C:2012:110</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī iepriekš 43. punktu.</P></NOTE>. Tomēr tas neizslēdz iespēju uzskatīt viņus par darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120301">2012. gada 1. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">O‘Brien</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑393/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:110">EU:C:2012:110</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Viņi ir ne tikai vispārīgi saistīti ar tiesībām, bet, ņemot vērā to darbību, uz viņiem attiecas arī īpaši pienākumi un pat norādījumi – piemēram, par tiesas sēžu vadīšanu konkrētās vietās vai konkrētos laikos. Attiecīgi Tiesa atzīst tiesnešus par darba ņēmējiem arī saistībā ar diskrimināciju pensionēšanās un pensijas jomā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191105">2019. gada 5. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Polija (Vispārējās jurisdikcijas tiesu neatkarība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑192/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:924">EU:C:2019:924</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121106">2012. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Ungārija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑286/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:687">EU:C:2012:687</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>It īpaši uz Itālijas miertiesnešiem attiecas līdzīgas disciplinārās prasības kā uz profesionālajiem tiesnešiem. Tās nosaka <HT TYPE="ITALIC">Consiglio Superiore della Magistratura</HT> (Augstākā tieslietu padome) kopā ar tieslietu ministru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 90. un nākamie punkti.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tomēr darba tiesiskās attiecības būtu jāizslēdz gadījumā, ja miertiesneši varētu brīvi lemt, kuras lietas viņi izskata. Tad viņi līdzīgi advokātiem lielā mērā brīvi varētu noteikt savas darbības apjomu un laiku. Turpretī nekādas ietekmes nebūtu tam, ja miertiesneši iepriekš varētu norādīt, ka konkrētā laikposmā viņi vēlas uzņemties mazāku skaitu lietu. Tādējādi tik ilgi, kamēr darbībai nav tikai margināls un papildu raksturs, runa vienmēr būtu par ārēji noteiktām darba tiesiskajām attiecībām. Tā kā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietas dalībnieku argumentos nav norāžu par šo jautājumu, tas ir jāizvērtē valsts tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, Darba laika direktīvas 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Itālijas miertiesnese, kuras atlīdzību veido neliela pamatsumma, kā arī maksājumi par pabeigtajām lietām un vadītajām tiesas sēdēm, ir jāuzskata par darba ņēmēju Darba laika direktīvas 7. panta izpratnē un tāpēc viņai ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu, ja viņa pilda tiesneša amata pienākumus ievērojamā apjomā, pati nevar lemt par lietām, kas ir jāizskata, un uz viņu attiecas profesionālo tiesnešu disciplinārie pienākumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Katrā ziņā vēl ir jānoskaidro, vai papildus minimālajam atvaļinājumam saskaņā ar Darba laika direktīvas 7. pantu Itālijas miertiesnešiem ir tādas pašas tiesības uz apmaksātu atvaļinājumu un tādu pašu atvaļinājuma samaksu kā Itālijas profesionālajiem tiesnešiem. Šādas tiesības varētu izrietēt no Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulā paredzētā nediskriminācijas principa.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Itālijas miertiesneši kā noteikta laika darba ņēmēji</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Vispirms ir jāaplūko, vai Itālijas miertiesneši ir uzskatāmi par darba ņēmējiem arī Pamatnolīguma izpratnē vai arī vismaz attiecībā uz Pamatnolīgumu ir pamatots Itālijas viedoklis, ka runa ir par goda amatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Sākotnēji šķiet, ka šajā ziņā Itālija varētu pamatoties uz Pamatnolīguma 2. klauzulas 1. punkta formulējumu. Atbilstoši šai tiesību normai Pamatnolīgumu piemēro noteikta laika darba ņēmējiem, kuriem ir darba līgums vai darba tiesiskās attiecības saskaņā ar likumiem, kolektīvajiem līgumiem vai praksi <HT TYPE="ITALIC">katrā dalībvalstī</HT>. To varētu saprast tādējādi, ka Itālijas prakse kvalificēt miertiesneša darbību kā goda amatu izslēdz Pamatnolīguma piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tomēr no šā formulējuma Tiesa ir secinājusi, ka Pamatnolīguma piemērošanas joma ir definēta plaši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060704">2006. gada 4. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adeneler</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑212/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:443">EU:C:2006:443</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regojo Dans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:450">EU:C:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Tādējādi Pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktā izklāstītā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>noteikta laika darba ņēmēju<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> jēdziena definīcija Pamatnolīguma izpratnē atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai ietver visus darba ņēmējus, nešķirojot viņus atkarībā no tā, vai viņu darba devējs ir publisko vai privāto tiesību subjekts, un neatkarīgi no tā, kā viņu līgums būtu kvalificējams saskaņā ar valsts tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060704">2006. gada 4. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Adeneler</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑212/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:443">EU:C:2006:443</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regojo Dans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:450">EU:C:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Šajā secinājumā Tiesa it īpaši balstās uz vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas principu, kas ir daļa no Savienības tiesību vispārējiem principiem, nozīmi. Tāpēc noteikumi, kas paredzēti, lai noteikta laika darba ņēmējiem nodrošinātu tādas pašas priekšrocības, kādas ir paredzētas salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, izņemot gadījumus, kad atšķirīgu attieksmi pamato objektīvi iemesli, ir jāatzīst par vispārpiemērojamiem. Tās ir Kopienas sociālo tiesību normas ar īpašu nozīmi, kas ir jāpiemēro katram darba ņēmējam kā minimālās aizsardzības prasības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Del Cerro Alonso</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑307/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:509">EU:C:2007:509</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regojo Dans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:450">EU:C:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Saglabājot dalībvalstīm iespēju pēc saviem ieskatiem atsevišķām personu kategorijām nepiemērot Savienības tiesību instrumentos paredzēto aizsardzību, tiktu būtiski apdraudēta Pamatnolīguma lietderīgā iedarbība un vienveidīga piemērošana dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Del Cerro Alonso</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑307/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:509">EU:C:2007:509</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regojo Dans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:450">EU:C:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāpēc Tiesa atteicās atzīt, ka konkrētas darba ņēmēju kategorijas, piemēram, palīgdarbinieki<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regojo Dans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:450">EU:C:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>štata darbinieki<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Del Cerro Alonso</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑307/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:509">EU:C:2007:509</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ir jāizslēdz no Pamatnolīguma piemērošanas jomas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Drīzāk Pamatnolīgumu piemēro visiem darba ņēmējiem, kuri sniedz pakalpojumus par atlīdzību atbilstoši uz noteiktu laiku nodibinātām darba tiesiskajām attiecībām, kas viņus saista ar darba devēju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070913">2007. gada 13. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Del Cerro Alonso</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑307/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:509">EU:C:2007:509</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150709">2015. gada 9. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regojo Dans</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:450">EU:C:2015:450</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Kā jau tika norādīts, Itālijas miertiesnešiem ir darba tiesiskās attiecības ar Tieslietu ministriju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. iepriekš 73.‑86. punktu.</P></NOTE>. To izbeigšanos nosaka tas, ka viņus ieceļ uz četriem gadiem un pašlaik atkārtota iecelšana ir iespējama vēl tikai vienreiz. Savukārt prasītāja jau ir bijusi miertiesnese vairāk nekā septiņpadsmit gadus, tomēr arī viņas darbības pamatā ir bijusi iecelšana amatā uz noteiktu laiku.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tāpēc Itālijas miertiesneši ir darba ņēmēji Pamatnolīguma izpratnē, katrā ziņā tad, ja viņi veic līdzīga apjoma darbu kā prasītāja.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Miertiesnešu un profesionālo tiesnešu atšķirīgie darba nosacījumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Attiecīgi ir jāpārbauda, vai ir pieļaujamas Itālijas miertiesnešu un profesionālo tiesnešu darba nosacījumu atšķirības, it īpaši attiecībā uz viņu tiesībām uz atvaļinājumu un atlīdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Pamatnolīguma 4. klauzulas 1. punktā ir noteikts aizliegums paredzēt mazāk izdevīgākus darba nosacījumus noteikta laika darba ņēmējiem par tiem, kas ir salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, tikai tādēļ, ka ar viņiem ir darba līgums vai darba tiesiskās attiecības uz noteiktu laiku, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamata.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Apsvērumu, kas iesniedzējtiesai ir jāizdara par noteikta laika darba ņēmēju un pastāvīgo darba ņēmēju salīdzināmību, pamatā atbilstoši Pamatnolīguma 3. klauzulas 2. punkta pirmajā daļā definētajam jēdzienam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>salīdzināmais pastāvīgais darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> ir jābūt tam, vai tie abi veic tādu pašu vai līdzīgu darbu. Tas ir jānoskaidro, pamatojoties uz tādu faktoru kopumu kā darba raksturs, prasības attiecībā uz izglītību un darba nosacījumi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110908">2011. gada 8. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rosado Santana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑177/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:557">EU:C:2011:557</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140313">2014. gada 13. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nierodzik</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑38/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:152">EU:C:2014:152</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī rīkojumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110318">2011. gada 18. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Montoya Medina</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑273/10</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:167">EU:C:2011:167</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170209">2017. gada 9. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rodrigo Sanz</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑443/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:109">EU:C:2017:109</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); tādā pašā nozīmē jau minētais spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950531">1995. gada 31. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Royal Copenhagen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:155">EU:C:1995:155</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Sākotnēji šķiet, ka Itālijas miertiesneši un profesionālie tiesneši veic līdzīgu darbu, proti, pilda tiesneša amata pienākumus. Nav norādīts uz atšķirībām izglītības ziņā. Tomēr varētu atšķirties izskatīto lietu nozīme un sarežģītība. Saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas 106. panta 2. punktu miertiesneši var strādāt tikai vienpersoniski un līdz ar to ne koleģiālās tiesās. Turklāt miertiesneši pirmajā instancē izskata mazāk svarīgas lietas, kamēr profesionālie tiesneši augstākas instances tiesās izskata nozīmīgākas lietas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Tāpat būtiski atšķiras arī piekļuve tiesneša amatam. Itālijas profesionālos tiesnešus ieceļ amatā, pamatojoties uz oficiālu konkursu, proti, dažādu kvalificētu pretendentu konkursu ar īpašiem pārbaudījumiem. Savukārt miertiesnešu iecelšanai amatā šāds konkurss nav vajadzīgs, bet tā notiek, pamatojoties uz viņu grādiem, proti, profesionālo kvalifikāciju. Tomēr Tiesa šādai atlases atšķirībai – katrā ziņā attiecībā uz vidusskolu skolotāju profesionālās pieredzes atzīšanu – nav piešķīrusi nekādu nozīmi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180920">2018. gada 20. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Motter</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑466/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:758">EU:C:2018:758</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Tomēr nevar izslēgt, ka darba ņēmēju atlases metode pamato atšķirības attiecībā uz citiem darba nosacījumiem, piemēram, darba raksturu, atlīdzību vai karjeras iespējām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Tādēļ Tiesas spriedums par vidusskolas skolotāju profesionālās pieredzes atzīšanu apstiprina manu viedokli, ka ir būtiski, vai noteikta laika darba ņēmēji un pastāvīgie darba ņēmēji atrodas salīdzināmā situācijā arī un tieši <HT TYPE="ITALIC">attiecībā uz strīdīgo darba nosacījumu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Mani secinājumi lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Montero Mateos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑677/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1021">EU:C:2017:1021</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Grupo Norte Facility</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑574/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:1022">EU:C:2017:1022</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vernaza Ayovi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑96/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:43">EU:C:2018:43</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0071">71.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Tāpat kā citos gadījumos, izvērtējot diskrimināciju, situāciju salīdzināmība ir jānosaka un jānovērtē, it īpaši ņemot vērā tostarp tiesību akta, ar ko attiecīgā atšķirība tiek ieviesta, priekšmetu un mērķi; turklāt ir jāievēro tās tiesību nozares principi un mērķi, kurā ietilpst šis tiesību akts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Arcelor Atlantique et Lorraine</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑127/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:728">EU:C:2008:728</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130711">2013. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ziegler</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑439/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:513">EU:C:2013:513</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0167">167.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170726">2017. gada 26. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Persidera</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑112/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:597">EU:C:2017:597</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Līdz ar to par kritēriju, kas ir jāizmanto, salīdzinot dažādos darba devēja pabalstus, uz kuriem atbilstoši darba līgumam vai likumam ir tiesības noteikta laika darba ņēmējiem, no vienas puses, un pastāvīgajiem darba ņēmējiem, no otras puses, noteikti ir jāuzskata arī faktiskā un tiesiskā situācija, kādā ir paredzēta attiecīgo darba devēja pabalstu pieprasīšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Šajā nozīmē spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131212">2013. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Carratù</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑361/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:830">EU:C:2013:830</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180605">2018. gada 5. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Montero Mateos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑677/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:393">EU:C:2018:393</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Ņemot vērā šos apsvērumus, situācijas attiecībā uz tiesību uz atvaļinājumu ilgumu ir salīdzināmas. Tā kā Itālijas miertiesnešu darbība ir līdzīga profesionālo tiesnešu darbībai, viņiem ir līdzīgas vajadzības atpūsties un izmantot savu brīvo laiku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Nav arī saskatāms neviens objektīvs iemesls, kas šajā ziņā attaisnotu Itālijas miertiesnešu nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar profesionālajiem tiesnešiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Savukārt attiecībā uz samaksas apmēru atvaļinājuma laikā abas kategorijas nav salīdzināmas, jo abu kategoriju tiesnešu darbība tiek atalgota atšķirīgi. Itālijas profesionālie tiesneši saņem fiksētu darba samaksu, kamēr miertiesnešu darba samaksu veido ikmēneša pamatsumma un papildu maksājumi par tiesas sēžu dienām un pabeigtajām lietām. Tomēr, ja Tiesa uzskatīs viņu situācijas par salīdzināmām, šis atšķirīgais atlīdzības veids būtu vismaz viens objektīvs iemesls atšķirīgai attieksmei starp Itālijas miertiesnešiem un profesionālajiem tiesnešiem atvaļinājuma samaksas aprēķināšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Tātad Itālijas miertiesnešu atvaļinājuma samaksas aprēķinā nevar izmantot profesionālo tiesnešu darba samaksu. Drīzāk šīs samaksas aprēķina pamatā ir jābūt miertiesneša parastajai atlīdzībai ārpus atvaļinājuma laika<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Šajā ziņā skat. pierādījumus 37. zemsvītras piezīmē un <DATE ISO="20151111">2015. gada 11. novembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Greenfield</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑219/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:745">EU:C:2015:745</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Ja Tiesa uzskatīs šo lietu par iemeslu izvērtēt arī atšķirīgās samaksas Itālijas miertiesnešiem un profesionālajiem tiesnešiem saderīgumu ar Pamatnolīguma 4. klauzulu, īsumā vēlos piebilst, ka saskaņā ar pieejamo informāciju attiecībā uz atlīdzību, manuprāt, Itālijas miertiesnešu un profesionālo tiesnešu situācijas nav salīdzināmas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Šajā salīdzinājumā izšķirošu nozīmi iegūst piekļuve tiesneša amatam un atšķirīgais izskatīto lietu raksturs. Oficiālai atlases procedūrai ar īpašiem pārbaudījumiem raksturīgā vislabāko kandidātu izvēle un ar to saistītās karjeras iespējas ļauj pieņemt, ka, lai gan ir līdzīgas prasības attiecībā uz izglītību, profesionālie tiesneši ir labāk kvalificēti nekā miertiesneši. Pat ja ir tā, ka miertiesneši pirmajā instancē izskata mazāk svarīgas lietas, kamēr profesionālie tiesneši strādā augstākas instances tiesās un izskata nozīmīgākas lietas, attiecībā uz atlīdzību abas kategorijas ir grūti salīdzināmas; bet vismaz atlīdzības atšķirības ir pamatotas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Tādējādi šāda miertiesnese, kura ir iecelta amatā tikai uz noteiktu laiku, attiecībā uz apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma ilgumu ir salīdzināma ar Itālijas profesionālajiem tiesnešiem, tāpēc saskaņā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulu viņa var pieprasīt tikpat ilgu atvaļinājumu, kāds ir profesionālajiem tiesnešiem. Atlīdzība atvaļinājuma laikā ir jāaprēķina, ņemot vērā viņas parasto atlīdzību, kas tiek saņemta viņas kā tiesneses darbības laikā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="17"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Itālijas tiesnešu atbildības riski (trešais jautājums)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tas, ka valsts tiesībās ir paredzēta lietu izskatošā tiesneša personiskā atbildība par nodomu vai rupju nolaidību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>acīmredzama likuma vai Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, atbilst Savienības tiesību prasībām. Tās skatījumā, šis tiesiskais regulējums nozīmē, ka viņa atbildība iestājas tad, ja viņš piemēro valsts tiesības, pārkāpjot Savienības tiesības, kā arī tad, ja viņš piemēro prioritāras Savienības tiesības, nepiemērojot valsts tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>No Savienības tiesību viedokļa šajā ziņā ir jāsecina, ka piedraudēšana ar sodu par Savienības tiesību piemērošanu, vienlaicīgi nepiemērojot nesaderīgas valsts tiesības, būtu pretrunā Savienības tiesību pārākumam, lojālas sadarbības principam atbilstoši LES 4. panta 3. punktam un tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā atbilstoši Hartas 47. pantam. Vienlaikus būtu apšaubāmi, vai, ņemot vērā iespējamo atbildību par Savienības tiesību prioritāru piemērošanu, tiesnesis vēl varētu neatkarīgi piemērot šīs tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Tādējādi tiesiskais regulējums par tiesneša personisko atbildību par nodomu vai rupju nolaidību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>acīmredzama likuma vai Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> ir jāinterpretē tādējādi, ka prioritāro Savienības tiesību piemērošana nav pamats tiesneša atbildībai. Tāda principā ir atbilstošo tiesību normu interpretācija, ko Itālija norādīja Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Ja šāda interpretācija nav iespējama, tiesisko regulējumu nevar piemērot. Attiecīgajam tiesnesim nekādā ziņā nevar draudēt sods par Savienības tiesību pareizu piemērošanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Līdz ar to es ierosinu Tiesai izlemt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Giudice di pace di Bologna</HT> (Boloņas miertiesa) ir tiesa LESD 267. panta izpratnē.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Itālijas miertiesnese, kuras atlīdzību veido neliela pamatsumma, kā arī maksājumi par pabeigtajām lietām un vadītajām tiesas sēdēm, ir jāuzskata par darba ņēmēju Darba laika direktīvas 7. panta izpratnē un tāpēc viņai ir tiesības uz apmaksātu ikgadējo, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu, ja viņa pilda tiesneša amata pienākumus ievērojamā apjomā, pati nevar lemt, kuras lietas ir jāizskata, un uz viņu attiecas profesionālo tiesnešu disciplinārie pienākumi.</TXT><P>Attiecībā uz apmaksāta ikgadējā atvaļinājuma ilgumu šāda miertiesnese, kura ir iecelta amatā tikai uz noteiktu laiku, ir salīdzināma ar Itālijas profesionālajiem tiesnešiem. Tāpēc saskaņā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 4. klauzulu viņa var pieprasīt tikpat ilgu atvaļinājumu kā profesionālie tiesneši. Atlīdzība atvaļinājuma laikā ir jāaprēķina, ņemot vērā viņas parasto atlīdzību, kas tiek saņemta viņas kā tiesneses darbības laikā.</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Savukārt tiesiskais regulējums par tiesneša personisko atbildību par nodomu vai rupju nolaidību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>acīmredzama likuma vai Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> no Savienības tiesību viedokļa ir jāinterpretē tādējādi, ka prioritāro Savienības tiesību piemērošana nav pamats tiesneša atbildībai. Ja šāda interpretācija nav iespējama, tiesisko regulējumu nevar piemērot.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>