<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-346/17 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62017CJ0346</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:679">EU:C:2018:679</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>21</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>21</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, 6.9.2018. – Lieta C‑346/17 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (trešā palāta)</P><P><DATE ISO="20180906">2018. gada 6. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>LESD 340. panta otrā daļa</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības ārpuslīgumiskā atbildība</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 93/42/EEK</KEYWORD><KEYWORD>Medicīnas ierīces</KEYWORD><KEYWORD>8. panta 1. un 2. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Noteikuma par drošību procedūra</KEYWORD><KEYWORD>Lēmuma par medicīnas ierīces laišanas tirgū aizliegumu paziņošana, ko veic dalībvalsts</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Komisijas lēmuma neesamība</KEYWORD><KEYWORD>Tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām</KEYWORD><KEYWORD>Cēloņsakarība starp iestādes rīcību un norādītajiem zaudējumiem</KEYWORD><KEYWORD>Pierādījums par zaudējumu esamību un apjomu</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑346/17 P</P><P>par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko <DATE ISO="20170609">2017. gada 9. jūnijā</DATE> iesniedza</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Christoph Klein</HT></HT>, ar dzīvesvietu Grosgmainā [<HT TYPE="ITALIC">Großgmain</HT>] (Austrija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">H.‑J. Ahlt</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Rechtsanwalt</HT>,</P><PARTY.STATUS>apelācijas sūdzības iesniedzējs,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pārējie lietas dalībnieki:</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">G. von Rintelen</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Sipos</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">A. C. Becker</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD">Vācijas Federatīvā Republika,</HT></P><PARTY.STATUS>persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.</PARTY.STATUS></INTERVENERS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (trešā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [<HT TYPE="ITALIC">L</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Bay Larsen</HT>], tiesneši J. Malenovskis [<HT TYPE="ITALIC">J</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Malenovský</HT>], M. Safjans [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Safjan</HT>] (referents), D. Švābi [<HT TYPE="ITALIC">D</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Šváby</HT>] un M. Vilars [M. Vilaras],</P><P>ģenerāladvokāts: Ī. Bots [<HT TYPE="ITALIC">Y</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Bot</HT>],</P><P>sekretārs: M. Aleksejevs [<HT TYPE="ITALIC">M. Aleksejev</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20180208">2018. gada 8. februāra</DATE> tiesas sēdi,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20180321">2018. gada 21. marta</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Christoph Klein</HT> apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20160928">2016. gada 28. septembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija (T‑309/10 RENV, nav publicēts, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:570">EU:T:2016:570</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar kuru tā noraidīja viņa prasību par tā kaitējuma atlīdzību, kas viņam esot radies tādēļ, ka Eiropas Komisija ir pārkāpusi Padomes Direktīvas 93/42/EEK (<DATE ISO="19930614">1993. gada 14. jūnijs</DATE>) par medicīnas ierīcēm (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="169" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1993">OV 1993, L 169, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 8. pantā paredzētos pienākumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Direktīvas 93/42 1. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Definīcijas, darbības joma<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> 1. un 2. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šī direktīva attiecas uz medicīnas ierīcēm un to palīgierīcēm. Šajā direktīvā palīgierīces tiek uzskatītas par patstāvīgām medicīnas ierīcēm. Gan medicīnas ierīces, gan palīgierīces še turpmāk sauktas par ierīcēm.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>medicīnas ierīces<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> ir visi instrumenti, aparāti, iekārtas, materiāli vai citi priekšmeti, ko lieto atsevišķi vai kopā ar kādām citām ierīcēm, tostarp programmatūra, kas vajadzīga, lai cilvēki varētu izmantot ierīces, kā to paredzējis ražotājs, lai:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>diagnosticētu, novērstu, novērotu, ārstētu vai atvieglotu slimības,</P></ITEM><ITEM><P>diagnosticētu, novērotu, ārstētu, atvieglotu vai kompensētu traumas vai fiziskus trūkumus,</P></ITEM><ITEM><P>pētītu, aizstātu vai pārveidotu cilvēka organisma uzbūvi vai fizioloģiskus procesus,</P></ITEM><ITEM><P>kontrolētu dzimstību,</P></ITEM></LIST></P><P>un kas paredzēto iedarbību uz cilvēkiem galvenokārt panāk nevis ar farmakoloģiskiem, imunoloģiskiem vai metaboliskiem līdzekļiem, bet kurām šādi līdzekļi var palīdzēt;</P></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>ražotāji<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> ir fiziskas vai juridiskas personas, kas ir atbildīgas par ierīču projektēšanu, ražošanu, iesaiņošanu un marķēšanu pirms tās ar īpašu nosaukumu laiž tirgū, neatkarīgi no tā, vai to veic paši ražotāji vai trešās personas viņu vārdā.</TXT><P>Šajā direktīvā noteiktos pienākumus, kas jāievēro ražotājiem, attiecina arī uz tādām fiziskām un juridiskām personām, kas komplektē, iesaiņo, apstrādā, pilnībā atjauno un/vai marķē vienu vai vairākus gatavus ražojumus un/vai nosaka, kādiem mērķiem šīs ierīces ir paredzētas, lai tās varētu laist tirgū ar attiecīgās personas vārdu. Šis apakšpunkts neattiecas uz personām, kuras nav ražotājas pirmās daļas nozīmē, tomēr komplektē vai pielāgo tirgū jau laistās ierīces, lai konkrēti slimnieki varētu tās lietot paredzētajā nolūkā;</P></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 2. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Laišana tirgū un ieviešana<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka ierīces laiž tirgū un ievieš tikai tad, ja tās, pareizi uzstādītas, uzturētas un lietotas tām paredzētajā nolūkā, nekaitē slimnieku, lietotāju un, attiecīgos gadījumos, arī citu cilvēku drošībai un veselībai.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 3. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Pamatprasības<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Ierīcēm jāatbilst tām I pielikumā izklāstītajām pamatprasībām, kas attiecas uz konkrētām ierīcēm, ņemot vērā nolūku, kam tās paredzētas.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Noteikums par drošību<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="008.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja kāda dalībvalsts konstatē, ka 4. panta 1. punktā un 2. punkta otrajā ievilkumā minētās ierīces, pat pareizi uzstādītas, uzturētas un lietotas tām paredzētajā nolūkā, var kaitēt slimnieku, lietotāju un attiecīgos gadījumos arī citu cilvēku veselībai un/vai drošībai, tā veic visus atbilstīgos pagaidu pasākumus, lai šādas ierīces izņemtu no apgrozības vai aizliegtu, vai arī ierobežotu to laišanu tirgū vai ieviešanu. Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visiem šādiem pasākumiem, pamatojot savu lēmumu un jo īpaši norādot, vai neatbilstība šai direktīvai ir saistīta ar:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>3. pantā minēto pamatprasību nepildīšanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>5. pantā minēto standartu nepareizu piemērošanu, ja ir apgalvots, ka standarti ir piemēroti;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>pašu standartu nepilnībām.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="008.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Komisija apspriežas ar ieinteresētajām personām, tiklīdz tas iespējams. Ja pēc šādām apspriedēm Komisija konstatē, ka:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>pasākumi ir pamatoti, tā tūlīt par to informē dalībvalsti, kas tos ierosinājusi, kā arī pārējās dalībvalstis; ja 1. punktā minētais lēmums attiecas uz standartu nepilnībām, Komisija, apspriedusies ar ieinteresētajām personām, divu mēnešu laikā nodod lietu 6. pantā minētajai komitejai, ja dalībvalsts, kas pieņēmusi šādu lēmumu, ir nolēmusi uzturēt to spēkā, un sāk 6. pantā minētās procedūras;</P></ITEM><ITEM><P>pasākumi nav pamatoti, tā tūlīt informē par to dalībvalsti, kas tos ierosinājusi, kā arī ražotāju vai viņa [Eiropas Savienībā] reģistrēto pilnvaroto pārstāvi.</P></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="008.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Ja kādai prasībām neatbilstošai ierīcei ir <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīme, kompetentā dalībvalsts attiecīgi vēršas pret marķētāju un informē par to Komisiju un pārējās dalībvalstis.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="008.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Komisija nodrošina to, ka dalībvalstis ir pastāvīgi informētas par šīs procedūras gaitu un iznākumu.<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 18. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Nepamatoti lietota <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīme<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Neskarot 8. pantu:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>ja dalībvalsts konstatē, ka <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīme ir lietota nepamatoti, ražotāja vai tā [Eiropas Savienībā] reģistrēta pilnvarotā pārstāvja pienākums ir novērst pārkāpumu, ievērojot dalībvalstī paredzētos nosacījumus;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ja nepakļaušanās turpinās, dalībvalstij jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai ierobežotu vai aizliegtu laist tirgū attiecīgo ražojumu vai lai nodrošinātu to, ka to izņem no apgrozības saskaņā ar 8. pantā noteikto kārtību.<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Minētās direktīvas I pielikuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Pamatprasības<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> I daļa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Vispārīgas prasības<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir formulēta šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>1.</NO.P><TXT>Ierīcēm jābūt projektētām un izgatavotām tā, lai, lietojot tās pareizi un paredzētajā nolūkā, tās nekaitētu slimnieku, lietotāju un, attiecīgos gadījumos, arī citu cilvēku veselībai vai drošībai, ar nosacījumu, ka ar to lietošanu saistītais risks ir pieņemams, ja to samēro ar slimnieka ieguvumu, un ka tās ir saderīgas ar augstu veselības aizsardzības un drošības līmeni.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Ierīcēm jāveic darbības, ko paredzējis to ražotājs, un tām jābūt projektētām, ražotām un iesaiņotām tā, lai tās būtu piemērotas vienai vai vairākām funkcijām, kas minētas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kā precizējis ražotājs.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Tiesvedības priekšvēsturi, kas izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–20. punktā, var rezumēt šādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>, apelācijas sūdzības iesniedzējs, ir sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">atmed AG</HT>, kas ir atbilstoši Vācijas tiesībām reģistrēta akciju sabiedrība, kas šobrīd ir maksātnespējas procesā, direktors. Viņš ir arī izgudrojis inhalācijas palīgierīci astmatiķiem, kuru viņš patentēja 1990. gadu sākumā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lēmums aizliegt ierīci <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Inhaler<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>No 1996. gada līdz 2001. gadam šīs apelācijas sūdzības iesniedzēja inhalācijas palīgierīces ražošana <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik AG</HT> vārdā bija uzticēta <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt GmbH</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik AG</HT> arī izplatīja šo ierīci ar nosaukumu <HT TYPE="ITALIC">Inhaler Broncho Air®</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>). Laižot minēto ierīci Vācijas tirgū, lai norādītu tās atbilstību Direktīvas 93/42 pamatprasībām, tai bija <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>1996. gadā Vācijas iestādes nosūtīja <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> lēmuma projektu par ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> izplatīšanas aizliegumu. Šajā projektā minētās iestādes skaidroja, ka, tā kā nav veikts pilnīgs klīniskais izvērtējums, tām ir radušās šaubas par šīs ierīces atbilstību Direktīvā 93/42 paredzētajām pamatprasībām. Tās tāpat izteica vēlmi atsaukt minētās ierīces eksemplārus, kas jau ir tikuši laisti tirgū.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT><DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> nosūtīja Vācijas iestādēm vēstuli, tās informējot, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> kopš <DATE ISO="19970101">1997. gada 1. janvāra</DATE> vairs nav tikusi laista tirgū un ka tās izplatīšana tiks apturēta līdz brīdim, kad būs pieejami papildu pētījumi un testi par šā produkta atbilstību Direktīvai 93/42. Tā arī informēja Vācijas iestādes, ka attiecīgā ierīce nav tikusi izplatīta ārzemēs (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maija</DATE> vēstule<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT><DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembrī</DATE> Vācijas iestādes pieņēma lēmumu aizliegt <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt</HT> <HT TYPE="ITALIC">Medizintechnik</HT> laist tirgū ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/><DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>). Šajā lēmumā šīs iestādes būtībā norādīja, ka atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">Bundesinstitut für Arzneimittel und Medizinprodukte</HT> (Federālais Zāļu un medicīnas ierīču institūts, Vācija) atzinumam ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> neatbilst Direktīvas 93/42 I pielikuma pamatprasībām, ciktāl tās nekaitīgums nav pietiekami zinātniski pierādīts, ņemot vērā ražotāja iesniegto informāciju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT><DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvārī</DATE> Vācijas iestādes nosūtīja Komisijai vēstuli ar virsrakstu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Noteikuma par drošību procedūra atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam attiecībā uz [ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>]<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, kurā tās Komisijai paziņoja savu <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/><DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstule<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Komisija pēc šā Vācijas iestāžu paziņojuma nav pieņēmusi lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lēmums aizliegt ierīci <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>effecto<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20000616">2000. gada 16. jūnijā</DATE> apelācijas sūdzības iesniedzēja ekskluzīvās izmantošanas tiesības uz medicīnas ierīci tika nodotas <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>. Pēc šīs nodošanas kopš 2002. gada šo ierīci ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>effecto®<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>ierīce <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>) izplatīja tikai sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>. 2003. gadā šī sabiedrība uzņēmās arī šīs ierīces ražošanu. Laižot to Vācijas tirgū, šai ierīcei tika lietota <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīme, kas apliecināja tās atbilstību Direktīvas 93/42 pamatprasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT><DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maijā</DATE> Vācijas iestādes pieņēma lēmumu aizliegt <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> laist tirgū ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/><DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maija</DATE> aizliedzošais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>). Būtībā tās uzskatīja, ka atbilstības novērtējuma procedūra, tostarp klīniskais izvērtējums, nav tikuši veikti pienācīgi un ka tādēļ minētā ierīce nevar tikt uzskatīta par atbilstošu Direktīvā 93/42 paredzētajām pamatprasībām. Šo lēmumu Vācijas iestādes Komisijai nepaziņoja atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 1. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT><DATE ISO="20060116">2006. gada 16. janvārī</DATE> un 17. augustā <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> sazinājās ar Komisijas dienestiem, informējot, ka Vācijas iestādes nav paziņojušas Komisijai <DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maija</DATE> aizliedzošo lēmumu. Atbilstoši tās teiktajam esot bijis jāuzsāk noteikuma par drošību procedūra saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT><DATE ISO="20061006">2006. gada 6. oktobrī</DATE>, ņemot vērā no <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> saņemto informāciju, Komisija jautāja Vācijas iestādēm, vai tās uzskata, ka ir izpildīti nosacījumi noteikuma par drošību procedūras uzsākšanai saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT><DATE ISO="20061212">2006. gada 12. decembrī</DATE> Vācijas Federatīvā Republika paskaidroja Komisijai, ka, pēc tās domām, nosūtot <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstuli, uzsāktā procedūra attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> ir noteikuma par drošību procedūra minētās tiesību normas izpratnē (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>1998. gada noteikuma par drošību procedūra<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>) un ka nav pamata veikt jaunu procedūru attiecībā uz šo pašu ierīci ar citu nosaukumu. Turklāt Vācijas iestādes informēja Komisiju par savām šaubām, kas joprojām pastāv par ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> atbilstību Direktīvā 93/42 paredzētajām pamatprasībām, un tādēļ lūdza Komisiju apstiprināt viņu <DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maija</DATE> aizliedzošo lēmumu. <DATE ISO="20061213">2006. gada 13. decembrī</DATE> Komisija informēja <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> par Vācijas iestāžu atbildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT><DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> lūdza Komisiju uzsākt pret Vācijas Federatīvo Republiku tiesvedību par pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu, kā arī turpināt noteikuma par drošību procedūru, kas, pēc tās domām, tika uzsākta 1998. gadā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/><HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> <DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembra</DATE> vēstule<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>2007. gada 22. februārī Komisija piedāvāja Vācijas iestādēm izvērtēt <DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maija</DATE> lēmumu saistībā ar 1998. gada noteikuma par drošību procedūru un to izskatīt, ņemot vērā jauno informāciju. Komisija uzskatīja, ka šādi nebūtu jāiesniedz jauns paziņojums un tiktu nodrošināta lielāka efektivitāte.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT><DATE ISO="20070718">2007. gada 18. jūlijā</DATE> Komisija informēja Vācijas iestādes par savu secinājumu, ka situācija, par kuru tās esot tai paziņojušas, patiesībā atbilst nepamatoti lietotas <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīmes gadījumam, un tādēļ tā esot jāizskata, ņemot vērā Direktīvas 93/42 18. pantu. Šajā ziņā Komisija izteica šaubas par to, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> nevarētu atbilst šajā direktīvā paredzētajām pamatprasībām. Turpretī tā uzskatīja, ka ir vajadzīgi papildu klīniskie dati, lai pierādītu, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> atbilst minētajām prasībām, un aicināja Vācijas iestādes cieši sadarboties ar <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>, lai noteiktu, kādi ir trūkstošie dati. Komisija šajā saistībā iesniedza prasītājam Vācijas iestādēm nosūtītās vēstules kopiju.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>2008. gadā apelācijas sūdzības iesniedzējs iesniedza sūdzību Eiropas Parlamentam par to, ka Komisija pietiekami neseko viņa lietai. <DATE ISO="20110119">2011. gada 19. janvārī</DATE> Parlaments pieņēma Rezolūciju P7_TA(2011)0017.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT><DATE ISO="20110309">2011. gada 9. martā</DATE> apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza Komisijai samaksāt atlīdzību 170 miljonu EUR apmērā sabiedrībai <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> un 130 miljonu EUR apmērā viņam pašam. <DATE ISO="20110311">2011. gada 11. martā</DATE> Komisija noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja prasību par zaudējumu atlīdzību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Vispārējās tiesas kancelejā <DATE ISO="20110915">2011. gada 15. septembrī</DATE> iesniegtajā prasības pieteikumā prasītājs lūdza zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz LESD 268. pantu kopsakarā ar tā 340. panta otro daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa šo prasību noraidīja tādēļ, ka Komisija neesot prettiesiski rīkojusies saistībā ar Direktīvu 93/42.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Vispirms Vispārējā tiesa par nepieņemamu noilguma dēļ atzina prasītāja prasību, ciktāl tā attiecās uz zaudējumiem, kas esot nodarīti pirms <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE>. Turpinājumā attiecībā uz ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> aizliegumu tā uzskatīja, ka Komisijas bezdarbība nebija nelikumīga, jo, neraugoties uz <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules nosaukumu, šāds aizliegums atbilda nevis noteikuma par drošību procedūras gadījumam Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta izpratnē, bet gan nepamatoti lietotas <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīmes gadījumam Direktīvas 93/42 18. panta izpratnē. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šajā kontekstā atbilstoši šīs pašas direktīvas 8. panta 3. punktam attiecīgajai dalībvalstij vajadzēja tikai par to informēt Komisiju, un Komisijai nebija jāpieņem nekāds lēmums. Visbeidzot saistībā ar ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> aizliegumu Vispārējā tiesa noraidīja prasītāja argumentus par to, ka būtībā Komisijai būtu bijis pēc savas iniciatīvas jāuzsāk noteikuma par drošību procedūra saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu vai vismaz jāuzsāk procedūra sakarā ar pienākumu neizpildi saskaņā ar EKL 226. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Pēc tam, kad prasītājs iesniedza apelācijas sūdzību, Tiesa ar <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) daļēji atcēla Vispārējās tiesas <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un nosūtīja lietu atpakaļ Vispārējai tiesai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Pirmkārt, Tiesa noraidīja prasītāja apelācijas sūdzību, ciktāl tā attiecās uz zaudējumu atlīdzināšanu par laiku pirms <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE>. Otrkārt, par aizliegumu laist tirgū ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> Tiesa nosprieda, ka, uzskatot, ka Komisija nav pārkāpusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus, Vispārējā tiesa nav ievērojusi Direktīvas 93/42 8. un 18. pantu. It īpaši tā uzskatīja, ka, nospriežot, ka Komisijai pēc <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules saņemšanas nebija jāuzsāk noteikuma par drošību procedūra atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt Tiesa uzskatīja, ka iespējamā Direktīvas 93/42 18. panta piemērošana ierīcei <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> neatbrīvoja Komisiju no pienākuma rīkoties saskaņā ar šīs pašas direktīvas 8. panta 2. punktu. Runājot par ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> aizliegumu, Tiesa kā nepieņemamu noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja ceturto pamatu, kurš bija vērst uz to, lai konstatētu Vispārējās tiesas kļūdas šajā sprieduma daļā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pārsūdzētais spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>No pārsūdzētā sprieduma 32.–36. punkta izriet, ka sava prasījuma otrajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisijai būtu jāmaksā atlīdzība ne tikai bezdarbības dēļ 1998. gada noteikuma par drošību procedūrā par ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, bet arī saistībā ar ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>. Pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa atzina šo prasījuma daļu par nepieņemamu, ciktāl tā attiecās uz apgalvotu Komisijas prettiesisku bezdarbību procedūrā attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Runājot par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumiem, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 57. punktā uzskatīja, ka, tā kā, pirmkārt, Komisijai nav novērtējuma brīvības attiecībā uz lēmuma pieņemšanu atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam 1998. gadā uzsāktajā noteikuma par drošību procedūrā un, otrkārt, piesardzīgas un rūpīgas pārvaldes gadījumā līdzīgos apstākļos nebūtu bijis jāpieļauj konstatētās neatbilstības, Komisijas pieļautais Savienības tiesību pārkāpums ir jāuzskata par pietiekami būtisku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Runājot par to, vai Direktīvas 93/42 8. pantā prasītājam tiek piešķirtas tiesības, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 67. punktā uzskatīja, ka prasītājs var atsaukties tikai uz <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> nodotajām tiesībām uz atlīdzību un ka viņš nevar atsaukties uz savām vai <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> tiesībām uz atlīdzību, jo uz tām neattiecas Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktā paredzētais aizsardzības standarts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Runājot par cēloņsakarību, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā konstatēja, ka, pat pieņemot, ka tiktu pierādīti visi zaudējumi, ko prasītājs apgalvo, katrā ziņā nebūtu iespējams pierādīt tiešu cēloņsakarību starp minētajiem zaudējumiem un Komisijas prettiesisko rīcību. Šajā saistībā Vispārējā tiesa pirmām kārtām norādīja šādus apsvērumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>74</NO.P><TXT>[..] Ir jānorāda, ka ar <DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maija</DATE> vēstuli <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> informēja Vācijas iestādes par savu nodomu brīvprātīgi pārtraukt ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> tirdzniecību līdz brīdim, kad būs pieejami papildu pētījumi un testi par šīs ierīces atbilstību Direktīvai 93/42. Turklāt no šīs vēstules izriet, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> kopš <DATE ISO="19970101">1997. gada 1. janvāra</DATE> nav tikusi laista tirgū atbilstoši izplatītājas sabiedrības lēmumam un nav tikusi tirgota nevienā dalībvalstī ārpus [Vācijas Federatīvās Republikas]. Vēstules nobeigumā tika norādīts, ka Vācijas iestādes, kā arī [Federālais Zāļu un medicīnas ierīču institūts] atkal tiks informētas, tiklīdz būs pieejama jauna informācija par ierīces nekaitīgumu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>75.</NO.P><TXT>Līdz ar to ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> laišanas tirgū un tirgošanas pārtraukšana notika – kā uzsver Komisija un Vācijas Federatīvā Republika – pirms aizlieguma tirgot šo ierīci, kurš noteikts <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembrī</DATE>, kā arī pirms šā lēmuma paziņošanas Komisijai atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 1. punktam <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvārī</DATE>. Prasītāja apgalvoto zaudējumu pamatā, ko – kā viņš uzskata – veido ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> pārdošanas apjoma zaudējums un citi no šā zaudējuma izrietošie prasījumi, tātad ir lēmums, kuru pēc savas iniciatīvas ir pieņēmusi <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>, nevis apgalvotā Komisijas bezdarbība. Turklāt ir jāuzskata, ka, pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, šajā saistībā nav nozīmes tam, ka Komisija par šo tirdzniecības pārtraukšanu ir uzzinājusi tikai vēlākā procedūras stadijā.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>76.</NO.P><TXT>Turklāt, ciktāl prasītājs apgalvo, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> netika izplatīta kopš 1997. gada [<DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE>] aizliedzošā lēmuma dēļ un Komisijas bezdarbības dēļ, ir jākonstatē, ka šāds arguments ir pretrunā <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> apgalvojumam vēstulē, ko tā nosūtījusi Komisijai <DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembrī</DATE>, atbilstoši kuram ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> izplatīšana tika apturēta brīvprātīgi. Proti, ir jānorāda, ka šajā vēstulē minētā sabiedrība skaidroja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>[1998. gada noteikuma par drošību] procedūra zaudējusi savu priekšmetu pēc [<DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE>] vēstules, jo tā brīža ražotājs bija paziņojis, ka vairs netirgos šo ierīci pirms papildu analīzes būs pierādījušas tās nekaitīgumu<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>. Šajā vēstulē turklāt ir norādīts, ka šis paziņojums ticis sniegts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>mutiski Vācijas iestādei 1997. gada janvārī un apstiprināts rakstiski <DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maijā</DATE><QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 78. punktā Vispārējā tiesa, izvērtējot cēloņsakarību, otrām kārtām uzskatīja, ka arguments, ka Komisija katrā ziņā būtu pieņēmusi Vācijas iestāžu konstatējumam pretēju lēmumu, nav apstiprināms.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Šajā saistībā Vispārējā tiesa pēc analīzes veikšanas pārsūdzētā sprieduma 81. punktā nosprieda, ka nav nekādas pārliecības, ka Komisija būtu pieņēmusi lēmumu ar tādu nozīmi, kā apgalvo prasītājs, un ka turklāt, ciktāl prasītāja arguments par 1998. gada noteikuma par drošību procedūras iznākumu bija balstīts tikai uz pilnīgi hipotētiskiem apgalvojumiem, šajā gadījumā nevar tikt konstatēta cēloņsakarības esamība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka izdevumi un advokāta honorāri, kā arī aizņēmumi un procenti, kas prasītājam bija jāmaksā, lai finansētu tiesvedības valsts tiesās, ir radušies paša iniciatīvas dēļ, lai apstrīdētu Vācijas iestāžu lēmumu tiesiskumu, un tādēļ nav pamata pieprasīt, lai Komisija tos atmaksātu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 83. un 84. punktā nolēma, ka prasītājs nav pierādījis tiešas un pietiekamas cēloņsakarības esamību, lai varētu iestāties Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, un ka, ciktāl viena no šīs atbildības iestāšanās nosacījumiem neizpilde ir pietiekama, lai noraidītu prasību par kaitējuma atlīdzību, ir jānoraida prasība kopumā, un nav jāizvērtē nosacījums par zaudējumu esamību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi Tiesai</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai samaksāt viņām <FT TYPE="DECIMAL">1562662,30</FT> EUR un procentus, kuru apmērs ir par 8 procentpunktiem lielāks par procentu pamatlikmi, – no sprieduma pasludināšanas brīža;</P></ITEM><ITEM><P>atzīt, ka Komisijai principā ir jāatlīdzina prasītājam kopš <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE> nodarītie zaudējumi, ko viņš turpina pieprasīt un kas vēl ir jāaprēķina;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un</P></ITEM><ITEM><P>pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu un nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Komisija lūdz Tiesu apelācijas sūdzību noraidīt kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējs būtībā izvirza septiņus pamatus, kas ir balstīti, pirmkārt, uz Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otrās daļas pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi par nepieņemamu prasītāja prasījumu otro daļu, otrkārt, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otrās daļas pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu prasības par zaudējumu atlīdzību nosacījumu vērtējumā, treškārt, Vispārējās tiesas Reglamenta 84. panta 1. punkta pārkāpumu tādēļ, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi kā jaunu izvirzīto pamatu, kas attiecas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>) 41. panta pārkāpumu un labas pārvaldības principa pārkāpumu, ceturtkārt, uz Direktīvas 93/42 8. panta un LESD 28. un nākamo pantu pārkāpumu, ciktāl šīs tiesību normas privātpersonām piešķir tiesības, piektkārt, uz kļūdu vērtējumā, kuru esot pieļāvusi Vispārējā tiesa, izvērtējot cēloņsakarību starp Komisijas rīcību un norādītajiem zaudējumiem, sestkārt, uz Komisijas lēmuma projekta neņemšanu vērā un, septītkārt, uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā, <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>ECPAK<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>), 6. panta, kā arī Pamattiesību hartas 47. panta pārkāpumu, jo Vispārējā tiesa esot kļūdaini noraidījusi prasītāja iesniegto pieteikumu par pierādījumu savākšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Hartas 41. pantu, lūdz Tiesu likt Komisijai iesniegt visus lietas materiālus par noteikuma par drošību procedūru atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo pamatu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs Tiesā apgalvo, ka ir apstrīdējis Vispārējās tiesas konstatējumu <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), saskaņā ar kuru, tā kā Vācijas iestādes nebija iesniegušas formālu paziņojumu par ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>, Komisijai nebija jāpieņem lēmums atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Tā kā Tiesa šo pamatu noraidīja kā nepieņemamu ar <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), no tā izriet, ka šis Vispārējās tiesas konstatējums ir galīgs, piemērojot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otro daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Šajā ziņā tas, ka ticis noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzēja Tiesā izvirzītais pamats, viņam neliedz pieprasīt atlīdzību saistībā ar ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>. Proti, Savienības ārpuslīgumiskās atbildības neiestāšanās attiecībā uz šo ierīci nav tiesību jautājums, kas ticis izskatīts Tiesas spriedumā par apelācijas sūdzību. Tiesa galīgi ir nospriedusi, ka Komisijai ir bijis jāpieņem lēmums atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam un ka tiktāl tās rīcība ir bijusi prettiesiska, un tādēļ <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) sekas attiecas arī uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 32.–36. punktā Vispārējā tiesa no minētā Tiesas sprieduma izsecināja, ka otrā prasījuma daļa, kurā prasītājs lūdza Vispārējo tiesu piespriest Komisijai samaksāt atlīdzību viņam ne tikai bezdarbības dēļ 1998. gada noteikuma par drošību procedūrā par ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, bet arī saistībā ar bezdarbību attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>, ir jāatzīst par nepieņemamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Turklāt no minētā Tiesas sprieduma rezolutīvās daļas izrietot, ka tā nekādi nenošķir ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> no ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>. Līdz ar to, ņemot vērā tiesību uz zaudējumu atlīdzību nosacījumus, šā paša sprieduma rezolutīvā daļa attiecas uz visiem prasītājam nodarītajiem zaudējumiem atbilstoši savām un tām tiesībām, kas viņam tikušas nodotas, gan attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, gan uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka pirmais pamats ir nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otro daļu, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Vispārējā tiesa noraidīja prasītāja iebildumu par to, ka Komisijai attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> esot bijis jāpieņem lēmums atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam, pat ja Vācijas iestādes nebija iesniegušas formālu paziņojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Prasības pieteikumā lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) prasītājs izvirzīja ceturto pamatu par to, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu par ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>, apstrīdot Vispārējās tiesas šajā saistībā pieņemto risinājumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT><DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 87. un 88. punktā Tiesa nosprieda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs nebija precīzi norādījis nedz sprieduma pamatojuma daļas, ko tas apstrīd ceturtā pamata ietvaros, nedz <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> kļūdu tiesību piemērošanā, kas esot pieļauta šajā pārsūdzētā sprieduma daļā. Līdz ar to Tiesa uzskatīja, ka izvirzītais ceturtais pamats ir jānoraida kā nepieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Tādēļ, kā nepieņemamu noraidīdama šo apelācijas sūdzības pamatu tādu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar tā neprecizitāti, Tiesa piešķīra galīgu raksturu tiesību jautājumam, kas risināts <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un kas attiecas uz Komisijas rīcību saistībā ar ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Tikai tādēļ, ka <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) rezolutīvās daļas 1. punktā Tiesa nenošķīra ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> no ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>, šis konstatējums nav labojams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pamatoti kā nepieņemamu noraidīja prasītāja prasījumu otro daļu, kurā tas lūdza Vispārējo tiesu konstatēt, ka Komisijai ir jāmaksā atlīdzība arī šīs iestādes bezdarbības dēļ saistībā ar ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Šajos apstākļos pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro pamatu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Prasītājs norāda, ka atbilstoši <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) rezolutīvās daļas 1. punktam Tiesa jau ir nospriedusi, ka pastāv pietiekami būtisks Direktīvas 93/42 8. panta pārkāpums un ka minētajā pantā privātpersonām tiek piešķirtas tiesības. Vārdi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>iespējamais kaitējums<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, kas ir iekļauti minētajā rezolutīvās daļas 1. punktā, ir jāsaprot tādējādi, ka pēc sprieduma, kas jāpasludina pēc lietas nodošanas atpakaļ, Vispārējai tiesai vēl tikai ir jāpārbauda, vai kaitējums ir radies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Tas, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa veic jaunu pārbaudi par Savienības ārpuslīgumisko atbildību un nonāk pie secinājuma, ka prasītājs nevar atsaukties uz savām vai <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> nodotajām tiesībām uz atlīdzību, atņem <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> spriedumam <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) saistošo iedarbību. Vispārējā tiesa tātad esot pārkāpusi Eiropas Savienības Vispārējās Tiesas statūtu 61. panta otro daļu saistībā ar prasības par zaudējumu atlīdzību nosacījumu vērtējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka otrais pamats nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības LESD 340. panta otrās daļas izpratnē iestāšanās ir atkarīga no tā, vai ir izpildīta virkne nosacījumu, proti, Savienības iestādei pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi patiešām ir radušies un starp iestādes rīcību un norādīto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141014">2014. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Giordano</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑611/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2282">EU:C:2014:2282</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo nosacījumu Tiesa jau vairākkārt ir precizējusi, ka ir jābūt pierādītam, ka ir pieļauts pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kas indivīdiem piešķir tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000704">2000. gada 4. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bergaderm</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Goupil</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑352/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:361">EU:C:2000:361</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140710">2014. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nikolaou</HT>/Revīzijas palāta</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑220/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2057">EU:C:2014:2057</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Prasītājs uzskata, ka atbilstoši <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) rezolutīvās daļas 1. punktam Tiesa jau ir nospriedusi, ka pastāv pietiekami būtisks Direktīvas 93/42 8. panta pārkāpums un ka minētajā pantā privātpersonām tiek piešķirtas tiesības, un tādēļ pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa nevarēja no jauna izvērtēt šo Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa saistībā ar otro prasītāja pamatu par nepareizu Direktīvas 93/42 8. un 18. panta piemērošanu izvērtēja, vai Komisijai bija jārīkojas pēc <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules saņemšanas. Vērtējuma beigās Tiesa nosprieda, ka Vispārējā tiesa <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) bija pārkāpusi Direktīvas 93/42 8. un 18. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Lai arī Tiesa atzina, ka Vispārējā tiesa bija pārkāpusi minētos Direktīvas 93/42 pantus, tā neizvērtēja Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumus un it īpaši pirmo no šiem nosacījumiem, kurš attiecas uz pietiekami būtiska tādas tiesību normas pārkāpuma esamību, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Turklāt tās spriedumā nav nekādas atsauces uz šo nosacījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Līdz ar to formulējums <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) rezolutīvās daļas 1. punktā, saskaņā ar kuru Vispārējās tiesas <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>tiek atcelts, ciktāl ar šo spriedumu minētā Vispārējā tiesa noraidīja prasību, ciktāl tajā ir lūgts piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt kaitējumu, kas, iespējams, nodarīts <HT TYPE="ITALIC">Christoph Klein</HT>, no <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, nevar tikt saprasts tādējādi, ka Tiesa, veicot pārbaudi, būtu atzinusi, ka pirmais Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījums šajā gadījumā ir izpildīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Līdz ar to, pārmetot Vispārējai tiesai to, ka pārsūdzētajā spriedumā tā izvērtēja, vai Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku Direktīvas 93/42 8. panta pārkāpumu un vai minētajā pantā privātpersonām ir piešķirtas tiesības, apelācijas sūdzības iesniedzējs kļūdaini lasa <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un it īpaši tā rezolutīvo daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Tādēļ otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par trešo, sesto un septīto pamatu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 46. punktā Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzēja kā jaunu pamatu izvirzīto iebildumu, ka Komisijas bezdarbība ir Hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Pieteikumā par lietas ierosināšanu prasītājs esot apgalvojis, ka Komisijas pienākums pieņemt lēmumu atbilstoši Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktam izrietot no <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>laba pārvaldes<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> principa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Līdz ar to pamats par Hartas 41. panta pārkāpumu neesot jauns pamats, jo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>labas pārvaldes<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> un labas pārvaldības principi pārklājoties.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Sestajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Komisija Vispārējai tiesai saistībā ar tiesvedību, kurā ticis pasludināts pārsūdzētais spriedums, iesniegtā iebildumu raksta pielikumā iesniedza divus lēmuma projektus, no kuriem viens bija gatavs parakstīšanai un kvalificēts kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>galīgs<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>, proti, projekts ar nosaukumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>KOM RENV 1 pielikums<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>attiecīgais lēmuma projekts<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>). Tas pierādot, ka Komisija uzskatījusi, ka ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> aizliedzošais lēmums, ko Vācijas iestādes pieņēmušas <DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maijā</DATE>, nebija pamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Tomēr pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi šo pierādījumu. Attiecīgajos pušu procesuālo tiesību vienlīdzības procesos Vispārējā tiesai esot bijis jādod prasītājam iespēja vismaz procesa organizatorisko pasākumu ietvaros ieņemt nostāju par attiecīgo lēmuma projektu. Līdz ar to Vispārējā tiesa esot pārkāpusi ECPAK 6. pantā un Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Turklāt tas, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā šos divus lēmuma projektus, ko iesniegusi Komisija, esot faktu un pierādījumu sagrozīšana. Proti, izlasot minētos projektus, ir jāsecina, ka Komisija bija nonākusi pie secinājumu, ka ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> aizlieguma pasākums, ko piemērojušas Vācijas iestādes, nebija samērīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Visbeidzot, septītajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka rakstveida apsvērumos lietā, kurā ticis pasludināts pārsūdzētais spriedums, viņš ir lūdzis Vispārējo tiesu likt Komisijai iesniegt visus lietas materiālus attiecībā uz 1998. gada noteikuma par drošību procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Noraidot šo prasību, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi ECPAK 6. pantu un Hartas 47. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka trešais, sestais un septītais pamats nav pamatoti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Runājot par trešo pamatu, pietiek norādīt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs iebildumu par Hartas 41. panta un labas pārvaldības principa pārkāpumu ir izvirzījis, lai pierādītu Komisijas rīcības prettiesiskumu. Tāpat, runājot par sesto un septīto pamatu, Komisijas iesniegtie lēmumu projekti, kā arī iespējamais rīkojumus tai iesniegt savus lietas materiālus attiecībā uz 1998. gada noteikumu par drošību būtu varējuši kalpot tikai šim pašam mērķim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Tomēr pārsūdzētā sprieduma 57. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija bija pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Šādos apstākļos prasītāja trešajā, sestajā un septītajā pamatā apgalvotie pārkāpumi, ja tie tiktu pierādīti, neradīja kaitīgas sekas prasītājam un ar tiem nav pamatota pārsūdzētā sprieduma atcelšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>No tā izriet, ka trešais, sestais un septītais pamats ir jānoraida kā neefektīvi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturto pamatu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzsver, ka Direktīvā 93/42 ir atsauce ne tikai uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>ražotāju<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, bet arī uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>ieinteresētajām personām<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>. No minētā izrietot, ka šajā direktīvā ir piešķirtas tiesības medicīnas ierīces ražotājam, kā arī ieinteresētajām personām, tādām kā šīs ierīces izgudrotājs vai citas personas, kas iesaistītas tās ražošanā un izplatīšanā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Līdz ar to kā attiecīgās medicīnas ierīces izgudrotājs un <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> galvenais akcionārs, kā arī kā <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> licenciārs prasītājs personīgi varot atsaukties uz Direktīvas 93/42 8. pantu un LESD 28. un nākamajiem pantiem. Viņš arī esot persona, kuru vairāk par jebkuru citu ieinteresēto personu ekonomiski ir skārusi Komisijas bezdarbība 1998. gada noteikuma par drošību procedūrā atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Tāpat minētajā pantā esot piešķirtas tiesības <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> – ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> ražotājam, uz kuru attiecas 1998. gada noteikuma par drošību procedūra. Turklāt ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> un <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> esot identiskas, kas nozīmējot, ka tām ir jāatbilst vieniem un tiem pašiem nosacījumiem saistībā ar Direktīvu 93/42.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Un vēl, pieteikuma par lietas ierosināšanu pielikums liecinot, ka Komisijas <DATE ISO="20070222">2007. gada 22. februāra</DATE> vēstule tika adresēta arī <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>. Šajā saistībā Komisija esot piedāvājusi Vācijas iestādēm izvērtēt ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> aizliedzošo lēmumu saistībā ar 1998. gada noteikuma par drošību procedūru, kas attiecās uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>. Līdz ar to Vispārējā tiesa, pieņemot, ka uz <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> šī noteikuma par drošību procedūra neattiecas, esot balstījusies uz neprecīziem datiem un esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>No šiem apsvērumiem izrietot, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini nospriedusi, ka prasītājs nevar pretendēt uz personisku atlīdzību vai atlīdzību <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> vārdā saistībā ar ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Komisija piedāvā Tiesai noraidīt ceturto pamatu kā nepamatotu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Šajā gadījumā prasītājs cēla prasību par ārpuslīgumisko atbildību, lai saņemtu atlīdzību par viņa personisko tiesību, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> un <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> tiesību pārkāpumu pēc tiesību uz atlīdzību nodošanas starp šīm abām sabiedrībām un viņu pašu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>Ar šo pamatu viņš pārmet Vispārējai tiesai to, ka pārsūdzētā sprieduma 63.–67. punktā tā uzskatīja, ka viņš nevar atsaukties uz tiesībām uz atlīdzību, ko ir nodevusi <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>, pamatojoties uz <DATE ISO="20070127">2007. gada 27. janvāra</DATE> cesijas aktu starp šo sabiedrību un prasītāju, izņemot tās tiesības uz atlīdzību, kas ir saistītas ar viņu pasu vai <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>, kas ekskluzīvi izplatīja ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> un vēlāk uzņēmās tās ražošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Pirmkārt, kā izriet no apelācijas sūdzības iesniedzēja pirmā šajā lietā izvirzītā pamata pārbaudes, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā pamatoti kā nepieņemamu noraidīja otro tai izvirzīto prasījumu daļu par to, lai Komisija prasītājam izmaksātu atlīdzību arī par šīs iestādes bezdarbību procedūrā, kas attiecas uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Šādos apstākļos, tā kā <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> tikai izplatīja un vēlāk ražoja ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>, Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka prasītājs nevar atsaukties uz tiesībām uz atlīdzību, ko tai ir nodevusi šī sabiedrība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Šajā ziņā tas, ka <DATE ISO="20070222">2007. gada 22. februāra</DATE> vēstule, kurā Komisija piedāvāja Vācijas iestādēm izvērtēt <DATE ISO="20050518">2005. gada 18. maija</DATE> lēmumu saistībā ar 1998. gada noteikuma par drošību procedūru, pamatojoties uz jaunu informāciju, tika adresēta arī <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>, nepiešķir prasītājam tiesības uz atlīdzību attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, piemērojot Direktīvas 93/42 8. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par tiesībām uz atlīdzību, uz ko ir atsaucies apelācijas sūdzības iesniedzējs un kas ir saistītas ar viņu pašu, ir jāatzīst, ka Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta sākumā ir atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>ieinteresētajām personām<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>. Tomēr šī noteikuma otrajā ievilkumā ir precizēts, ka tad, ja pasākumi nav pamatoti, Komisija tūlīt informē par to dalībvalsti, kas tos ierosinājusi, kā arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>ražotāju<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> vai viņa Savienībā reģistrēto pilnvaroto pārstāvi. Neviena cita ieinteresētā persona minētajā tiesību normā nav norādīta.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Tādējādi no paša Direktīvas 93/42 8. panta 2. punkta otrā ievilkuma formulējuma izriet, ka tikai medicīnas ierīces ražotājam vai tā pilnvarotajam pārstāvim var tikt piešķirtas tiesības uz atlīdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka prasītājs nevar atsaukties uz savām tiesībām uz atlīdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Turklāt, ciktāl prasītājs apgalvo, ka LESD 28. un nākamie panti viņam var personiski vai <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> vārdā piešķirt tiesības uz atlīdzību atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam, pietiek norādīt, ka šāds arguments netika izvirzīts pieteikumā par lietas ierosināšanu. Līdz ar to tas ir jauns un tātad nepieņemams pamats.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par piekto pamatu</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka atbilstoši pārsūdzētā sprieduma 74. un 75. punktam <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt</HT> ir brīvprātīgi pārtraukuši laist tirgū ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> tādēļ, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> <DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maija</DATE> vēstulē esot paziņojusi, ka pagaidām vairs netirgos šo ierīci.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>Tomēr šis ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> tirdzniecības pārtraukums neesot <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> brīvprātīgs akts, jo tās mērķis esot bijis laist šo ierīci tirgū. Tomēr Vācijas iestādes tai neesot atstājušas izvēles iespēju, ņemot vērā, ka praksē neviens nepērkot produktu, uz kuru, lai gan tas objektīvi nav bīstams, attiecas aizlieguma procedūra. Turklāt sabiedrības kontekstā prasītājam attiecībās ar iespējamiem ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> pircējiem būtu pienākums sniegt informāciju, un tad tie minēto ierīci nepirktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus pārsūdzētā sprieduma 74. un 75. punktā, jo patiesie fakti, ko konstatējusi Vispārējā tiesa, liecinot, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> nav brīvprātīgi izņēmusi savu ierīci no tirgus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Tas, ka šī izņemšana no tirgus nav bijusi brīvprātīga, izrietot arī no apstākļa, ka Vācijas iestādes uzskatījušas, ka tām ir jāaizliedz ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembrī</DATE>, kas nebūtu bijis vajadzīgs, ja <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt</HT> būtu pēc savas iniciatīvas izņēmušas šo ierīci no tirgus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Turklāt <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt</HT> ar <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> atļauju esot cēlusi iebildumus pret <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu, ko tā nebūtu darījusi, ja ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> būtu tikusi izņemta no tirgus brīvprātīgi. Šī lēmuma un pret to celto iebildumu dēļ <DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maijā</DATE> sniegtais paziņojums tātad esot zaudējis aktualitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Turklāt pārsūdzētā sprieduma 74. un 75. punktā esošie apsvērumi esot balstīti uz kļūdainu faktu juridisko kvalifikāciju. Proti, ja pēc <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules nosūtīšanas Komisija nekavējoties būtu pieņēmusi lēmumu atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam, <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> nekavējoties būtu varējusi atsākt pārdot ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>. Zaudējumi, kas tai esot radušies vēlāk, tostarp izdevumi saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> radīšanu un ar ierīces <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> atbilstības vērtējumu, esot radušies tieši Komisijas bezdarbības dēļ, nevis tādēļ, ka sākotnēji tā atteicās turpināt laist tirgū ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 76. punktā esot veikusi kļūdainu <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> <DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembra</DATE> vēstules juridisko kvalifikāciju. Proti, šī sabiedrība neesot varējusi sniegt paziņojumus <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> vārdā, un šis dokuments neesot pretrunā faktam, ka Komisijas bezdarbība esot bijusi noteicošais iemesls tam, ka kopš datuma, kad Komisijai bijis jāpieņem lēmums, ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> nav varēts izplatīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs atgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 79. un 80. punktā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka nav cēloņsakarības starp Komisijas rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem, jo nav droši zināms, ka šī iestāde būtu pieņēmusi prasītājam labvēlīgu lēmumu. Vispārējā tiesa esot atsaukusies tikai uz Vācijas iestāžu sniegtajām norādēm un neesot veikusi pārbaudi pati, kas esot uzskatāms par pamatojuma neesamību. Šīs pārbaudes ietvaros Vispārējai tiesai esot vajadzējis secināt, ka Komisijai tostarp bija jāņem vērā to, ka ierīcei <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> bija <HT TYPE="ITALIC">CE</HT> zīme, samērīguma principu, kas saistīts ar to, ka tā ir I klases medicīnas ierīce, kas principā rada ļoti nelielu veselības apdraudējumu, kā arī Tiesas judikatūru par Direktīvas 93/42 noteikumiem. Šo iemeslu dēļ Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka Vācijas iestāžu attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> pieņemtais <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošais lēmums nebija pamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd, ka tās apgalvojumi par noteikuma par drošību procedūras iznākumu pārsūdzētā sprieduma 81. punktā būtu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>hipotētiski<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>. Proti, tās argumenti esot balstīti uz tiesību un faktu pārbaudi, kas esot bijis jāveic Komisijai. Turklāt Vispārējai tiesai esot bijis jāņem vērā attiecīgā lēmuma projekts, atbilstoši kuram Vācijas iestāžu pieņemtais, ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> aizliedzošais lēmums neesot pamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības iesniedzējs norāda, ka pēc otrās prasījumu daļas par ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT> noraidīšanas Vispārējā tiesa šo ierīci vispār neņem vērā, kas esot faktu kļūdaina juridiskā kvalifikācija. Ja pēc 1998. gadā uzsāktās noteikuma par drošību procedūras Komisija būtu pieņēmusi lēmumu, <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> būtu varējusi pēc šī lēmuma un līdz šai dienai tirgot ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>. Katrā ziņā sekas tam, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu, esot pietiekami tiešas, jo šāda nepieņemšana esot bijusi galvenais, noteicošas uz objektīvi paredzamais iemesls izdevumiem, kas radušies, izveidojot un vēlāk likvidējot <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Visbeidzot prasītājs uzsver, ka izdevumi un advokāta honorāri, kā arī aizņēmumi un procenti, kas maksāti, lai finansētu tiesvedības valstu tiesās, nebūtu radušies, ja Komisija atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam saprātīgā termiņā būtu pieņēmusi lēmumu 1998. gada noteikuma par drošību procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka nav pamata apgalvot, ka tās bezdarbības dēļ <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> bija jāizbeidz ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> izplatīšana 1997. gadā. Proti, neesot iespējams, kaut vai hronoloģiski, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> lēmums izbeigt šīs ierīces laišanu tirgū no <DATE ISO="19970101">1997. gada 1. janvāra</DATE> būtu bijušas neizbēgamas sekas tam, ka Komisija nav reaģējusi uz <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules paziņošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Ja <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> būtu uzskatījusi, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> tika laista tirgū likumīgi, tā būtu varējusi turpināt to izplatīt un atbilstoši Vācijas Administratīvā procesa kodeksam būtu iesniegusi iebildumu rakstu pret nākotnes aizliedzošo lēmumu, kuram principā ir apturoša iedarbība. <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt Medizintechnik</HT> šādi esot rīkojusies attiecībā uz <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu, ko Vācijas iestādes bija pieņēmušas par ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, un, ņemot vērā iebildumu izvirzīšanas apturošo iedarbību, šis lēmums tā arī neesot kļuvis galīgs. Līdz ar to pretēji tam, ko apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, tam arī nebija pienākuma izveidot <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>To, ka ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> vēl varēja tirgot, apliecinot tas, ka atbilstoši paša prasītāja apgalvotajam lietā, kurā pasludināts <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), laikā no 1996. gada līdz 2001. gadam šo ierīci ražoja <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt Medizintechnik</HT>, bet no 1996. gada līdz 2002. gadam to esot turpinājusi tirgot <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka iebildums par faktu sagrozīšanu neesot pietiekami pamatots un ka Vispārējā tiesa sava sprieduma 75. punktā nav nolēmusi, ka 1998. gada noteikuma par drošību procedūra bija zaudējusi priekšmetu. Turklāt <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> <DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembra</DATE> vēstule tikai apstiprinot konstatējumu, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> pēc savas iniciatīvas bija nolēmusi vairs nelaist tirgū ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>Runājot par aplēsēm, kāds varētu būt Komisijas lēmums pēc <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules paziņošanas, šī iestāde apgalvo, ka prasītājam, iespējams, nodarītie zaudējumi nav saistāmi ar Komisijas iespējami nelikumīgo rīcību, ja vien nevar pierādīt, ka šie zaudējumi nebūtu radušies, ja tās rīcība nebūtu bijusi nelikumīga. Pārsūdzētā sprieduma 79. punktā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> pati ir atzinusi – lai noteiktu ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> nekaitīgumu, bija vajadzīgi papildu pētījumi un testi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Attiecībā uz argumentu par to, ka pārsūdzētā sprieduma 72. punktā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, tas esot pamatoti balstīts uz <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošā lēmuma un <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules saturu, no tā izsecinot, ka nav nekādas pārliecības, ka Komisija būtu pieņēmusi tādu lēmumu, kā apgalvo prasītājs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>Turklāt Vācijas Federatīvā Republika esot iesniegusi Direktīvas 93/42 8. pantā prasītos pierādījumus par riskiem, kas saistīti ar medicīnas ierīcēm, un Vācijas iestāžu lēmums katrā ziņā esot bijis jāapstiprina tādēļ, ka nebija pārliecības par ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> efektivitāti klīnisko datu trūkuma dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentiem par 1998. gada noteikuma par drošību procedūras iznākumu Komisija norāda, ka šis iebildums neesot pamatots. Papildinot tā precizē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs attiecīgā lēmuma projektu ir minējis Vispārējā tiesā, lai pierādītu, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku tiesību normas pārkāpumu, nevis saistībā ar cēloņsakarības starp Komisijas rīcību un minētajiem zaudējumiem vērtējumu. Turklāt šis projekts neļaujot pierādīt šādas cēloņsakarības esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>Runājot par argumentu, kas attiecas uz cēloņsakarību saistībā ar ierīci <HT TYPE="ITALIC">effecto</HT>, Komisija uzskata, pirmkārt, ka Vispārējai tiesai nebija uz to jāatbild, jo nedz pats apelācijas sūdzības iesniedzējs personiski, nedz <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> neietilpstot Direktīvas 93/42 8. panta piemērošanas jomā. Otrkārt, prasītājam neesot bijis pienākuma segt izdevumus saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> izveidošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Runājot par tiesāšanās izdevumiem, kas apelācijas sūdzības iesniedzējam radušies tiesvedībās valsts tiesās, tie neesot pietiekami tieši saistāmi ar Komisijas rīcību. Turklāt tie nekādi neesot saistīti ar Komisijas bezdarbību pēc <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstules saņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>Visbeidzot – Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības piektais pamats pilnībā nav pamatots.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Tiesas vērtējums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, konstatēdama, ka Komisija ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu un ka prasītājs var atsaukties tikai uz tiesībām uz atlīdzību, ko tam ir nodevusi <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73. punktā uzskatīja, ka cēloņsakarību starp Komisijas prettiesisko rīcību un prasītāja apgalvotajiem zaudējumiem nevar pierādīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>Šajā saistībā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74. punktā pirmām kārtām norādīja, ka ar <DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maija</DATE> vēstuli <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> informēja Vācijas iestādes par savu nodomu brīvprātīgi pārtraukt ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> tirdzniecību līdz brīdim, kad būs pieejami papildu pētījumi un testi par šīs ierīces atbilstību Direktīvai 93/42.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 75. punktā Vispārējā tiesa no tā secināja, ka ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> laišanas tirgū un tirdzniecības pārtraukšana ir notikusi pirms minētās ierīces tirdzniecības aizlieguma, kas pieņemts <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembrī</DATE>, kā arī pirms šā lēmuma paziņošanas Komisijai saskaņā ar Direktīvas 93/42 8. panta 1. punktu <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvārī</DATE>, un ka prasītāja apgalvotie zaudējumi, ko tostarp veidoja – pēc viņa domām – ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> pārdošanas apjoma samazinājums un citi prasījumi, kas izriet no šādas pārdošanas apjoma samazinājuma, bija tātad balstīts uz lēmumu, ko pēc savas iniciatīvas bija pieņēmusi <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>, nevis uz apgalvoto Komisijas bezdarbību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Pārsūdzētā sprieduma 76. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka, ciktāl prasītājs apgalvo, ka ierīce <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> kopš 1997. gada netika izplatīta <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošā lēmuma dēļ un Komisijas bezdarbības dēļ, ir jākonstatē, ka šāds arguments ir pretrunā <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> apgalvojumam vēstulē, ko tā nosūtījusi Komisijai <DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembrī</DATE>, atbilstoši kuram ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> izplatīšana tika apturēta brīvprātīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Prasītājs apgalvo, ka ar šiem konstatējumiem Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus, jo no lietas materiāliem izrietot, ka cēloņsakarība starp Komisijas prettiesisko rīcību un viņam ar to nodarītajiem zaudējumiem pastāv.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>No LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu novērtējumu (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060406">2006. gada 6. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">General Motors</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑551/03 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:229">EU:C:2006:229</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE>Grieķija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑431/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:145">EU:C:2016:145</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>Tādējādi faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi tiek sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds būtu pakļauts Tiesas pārbaudei (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060518">2006. gada 18. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Archer Daniels Midland</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Archer Daniels Midland Ingredients</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑397/03 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:328">EU:C:2006:328</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE>Grieķija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑431/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:145">EU:C:2016:145</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Ja tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tad, piemērojot LESD 256. pantu, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunktu, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir konkrēti jānorāda, kurus pierādījumus tā ir sagrozījusi, un jānorāda kļūdas vērtējumā, kuru dēļ, viņaprāt, Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir izdarījusi. Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100617">2010. gada 17. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lafarge</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑413/08 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:346">EU:C:2010:346</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160308">2016. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE>Grieķija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑431/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:145">EU:C:2016:145</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka 1996. gadā Vācijas iestādes nosūtīja <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> lēmuma projektu par ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> izplatīšanas aizliegumu. Ar <DATE ISO="19970522">1997. gada 22. maija</DATE> vēstuli <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> informēja Vācijas iestādes, ka šī ierīce kopš <DATE ISO="19970101">1997. gada 1. janvāra</DATE> vairs nav laista tirgū un ka tās izplatīšana tiks apturēta līdz brīdim, kad būs pieejami papildu pētījumi un testi par šā produkta atbilstību Direktīvas 93/42 prasībām. <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembrī</DATE> Vācijas iestādes pieņēma lēmumu, ar ko <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt Medizintechnik</HT>, kurš ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> ražo <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> uzdevumā, tika aizliegts laist šo ierīci tirgū.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jākonstatē, ka katrā ziņā līdz ar šo aizliedzošo lēmumu tas, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> pārtrauca tirgot ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, pārstāja būt brīvprātīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Turklāt, kā apgalvojis prasītājs pieteikumā par lietas ierosināšanu, Komisijai to neapstrīdot, <HT TYPE="ITALIC">Primed Halberstadt Medizintechnik</HT> Vācijas tiesās cēla iebildumus pret <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu atbilstoši Vācijas Administratīvā procesa kodeksam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>Tādēļ šī iebildumu celšana, pat pieņemot, ka tai ir apturoša iedarbība, apstiprina, ka šajā gadījumā tas, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> pārtrauca tirgot ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, nebija brīvprātīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Turklāt – pretēji Vispārējās tiesas uzskatam pārsūdzētā sprieduma 76. punktā – <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> <DATE ISO="20061218">2006. gada 18. decembra</DATE> vēstules saturs nevar apstiprināt, ka <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> brīvprātīgi izbeidza tirgot ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>. Proti, pirmkārt, šis vienkāršais <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> paziņojums, kas sniegts vairākus gadus pēc strīdīgajiem faktiem un kas nav sniegts <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> vārdā, pēdējai minētajai nav saistošs. Otrkārt, kā jau norādīts, iebildumi pret <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu paši par sevi apstiprina, ka ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> tirdzniecības pārtraukums nebija brīvprātīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Līdz ar to, uzskatot, ka šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> ir brīvprātīgi pārtraukusi tirgot ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, Vispārējā tiesa savā spriedumā ir sagrozījusi tās vērtējumam iesniegtos faktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka Vispārējā tiesa, pamatojoties uz šādu konstatējumu, nav varējusi pamatoti nospriest, ka nepastāv cēloņsakarība starp Komisijas rīcību un prasītāja apgalvotajiem zaudējumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Uzskata, ka prasītājs nav pierādījis šādas cēloņsakarības esamību, pamatā ir tas, ka pārsūdzētā sprieduma 77.–81. punktā Vispārējā tiesa otrām kārtām uzskatīja, ka arguments, saskaņā ar kuru Komisija jebkurā gadījumā būtu pieņēmusi Vācijas iestāžu konstatējumiem pretēju lēmumu, nevar tikt pieņemts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Tomēr, kā secinājumu 72. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, jautājums par to, cik droši ir tas, kādu lēmumu Komisija pieņems, attiecīgajā gadījumā Vispārējai tiesai būtu bijis jāizvērtē saistībā ar zaudējumu esamības vai to apmēra vērtējumu attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>, nevis cēloņsakarības starp Komisijas rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem izvērtēšanas posmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Līdz ar to, noraidot šādas cēloņsakarības esamību, pamatojoties uz to, ka nav droši zināms, ka Komisija būtu pieņēmusi labvēlīgu lēmumu pēc tam, kad Vācijas iestādes nosūtīja <DATE ISO="19980107">1998. gada 7. janvāra</DATE> vēstuli, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>Visbeidzot, trešām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 82. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka izdevumi un advokāta honorāri, kā arī aizņēmumi un procenti, kas prasītājam bija jāmaksā, lai finansētu tiesvedības, kuras uzsāktas valsts tiesās, ir radušies prasītāja paša iniciatīvas dēļ, lai apstrīdētu Vācijas iestāžu lēmumu tiesiskumu, un tādēļ nav piedēvējami Komisijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs, Vispārējā tiesa nevar noliegt, ka pastāv saikne starp šiem izdevumiem, tostarp tiem, kas attiecas uz iebildumu celšanas pret <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu izmaksām, un to, ka Komisija nav pieņēmusi lēmumu, pamatojoties uz Direktīvas 93/42 8. panta 2. punktu, attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT>. Proti, minētie izdevumi ir radušies vai vismaz turpināja rasties tādēļ, ka Komisija nebija pieņēmusi lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, uzskatot, ka ir jānoraida cēloņsakarības esamība starp Komisijas prettiesisko rīcību un prasītāja apgalvotajiem zaudējumiem saistībā ar izdevumiem un advokāta honorāriem, kā arī aizdevumiem un procentiem, lai finansētu valsts tiesās ierosinātās tiesvedības, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, piektais pamats ir jāpieņem un tātad jāatceļ pārsūdzētais spriedums, ciktāl Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību tādēļ, ka prasītājs nav pierādījis tiešas un – lai izraisītu Savienības atbildību – pietiekamas cēloņsakarības esamību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lūgumu Tiesai likt Komisijai iesniegt visus lietas materiālus attiecībā uz noteikuma par drošību procedūru atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējs, pamatojoties uz Hartas 41. pantu, lūdz Tiesu likt Komisijai iesniegt visus lietas materiālus attiecībā uz noteikuma par drošību procedūru atbilstoši Direktīvas 93/42 8. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka attiecīgo dokumentu iesniegšana apelācijas sūdzības iesniedzējam nebūtu lietderīga, jo ir konstatēts, ka Komisijas pārkāpums ir pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, un nav ticis apgalvots, ka minētie dokumenti kā citādi būtu lietderīgi šīs prasības izvērtēšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143</NO.P><TXT>Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniegtais pieteikums par pierādījumu iegūšanu nav jāapmierina.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144</NO.P><TXT>No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl tajā ir nolemts, ka prasītājs nav pierādījis tiešas un – lai izraisītu Savienības atbildību – pietiekamas cēloņsakarības esamību. Pārējā daļā apelācijas sūdzība ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prasību Vispārējā tiesa</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145</NO.P><TXT>Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa pati var pieņemt galīgo spriedumu šajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146</NO.P><TXT>Šajā lietā tas tā ir. Līdz ar to ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumus, kas atgādināti šā sprieduma 60. punktā, ir izpildīti nosacījumi saistībā ar norādīto zaudējumu esamību, kā arī ar cēloņsakarību starp strīdīgo rīcību, attiecībā uz kuru ir konstatēts, ka tas ir pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, un minētajiem zaudējumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147</NO.P><TXT>Runājot par norādītajiem zaudējumiem, ir jāatgādina, ka jebkuriem zaudējumiem, ko tiek lūgts atlīdzināt, ceļot prasību par Savienības ārpuslīgumisko atbildību atbilstoši LESD 340. panta otrajai daļai, ir jābūt pastāvošiem un droši zināmiem, kas ir jāpierāda prasītājam. Prasītājam ir jāiesniedz pārliecinoši pierādījumi gan par tā apgalvoto zaudējumu esamību, gan par to apmēru (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SELEX Sistemi Integrati</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑481/07 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:461">EU:C:2009:461</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no atbildes uz ceturto apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīto pamatu izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs var atsaukties tikai uz tām tiesībām uz atlīdzību, ko ir nodevusi <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>, nevis uz savām vai <HT TYPE="ITALIC">atmed</HT> tiesībām uz atlīdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149</NO.P><TXT>Turklāt no <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 54. punkta izriet, ka prasība par zaudējumu atlīdzību katrā ziņā ir jānoraida kā nepieņemama, ciktāl tā attiecas uz iespējamajiem zaudējumiem, kas nodarīti pirms <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150</NO.P><TXT>Līdz ar to, kā secinājumu 45. punktā norādījis ģenerāladvokāts, pamatojoties uz <DATE ISO="20140121">2014. gada 21. janvāra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2014:19">EU:T:2014:19</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) kopsakarā ar apelācijas sūdzības pirmā pamata par šo jautājumu noraidīšanu <DATE ISO="20150422">2015. gada 22. aprīļa</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑120/14 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:252">EU:C:2015:252</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 58. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējs var pamatoti pieprasīt tikai to iespējami nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies kopš <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE> attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151</NO.P><TXT>Šajā saistībā ir jāuzsver, ka, runājot par tiesību uz atlīdzību apjomu attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Broncho‑Air Medizintechnik</HT> laikposmā pēc <DATE ISO="20060915">2006. gada 15. septembra</DATE>, tā noteikšanā var būt zināmas īpatnības, kas tostarp ir saistītas ar to, ka iebildumu process pret Vācijas iestāžu pieņemto <DATE ISO="19970923">1997. gada 23. septembra</DATE> aizliedzošo lēmumu attiecībā uz ierīci <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> – kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzējs – pieteikuma par lietas ierosināšanu iesniegšanas dienā vēl nebija noslēdzies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152</NO.P><TXT>Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējs nevar tikt atbrīvots no jebkāda pienākuma iesniegt pierādījumus par zaudējumiem, kas viņam esot radušies. Proti, viņam attiecībā uz šāda veida mantisko kaitējumu ir jāiesniedz gan pierādījums par šā kaitējuma pastāvēšanu, gan informācija, uz ko ir balstīts šā pierādījuma vērtējums, kas nav veicams vienkārši atbilstoši taisnīguma principam (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SELEX Sistemi Integrati</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑481/07 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:461">EU:C:2016:461</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153</NO.P><TXT>Šajā saistībā apelācijas sūdzības iesniedzējs pieteikumā par lietas ierosināšanu ir tikai minējis tiesāšanās izdevumus un advokāta honorārus, kas samaksāti saistībā ar iebildumu procesu, kurš ierosināts 1997. gadā attiecībā uz Vācijas iestāžu pieņemto ierīces <HT TYPE="ITALIC">Inhaler</HT> aizliegumu, nekādi nenosakot to apmēru – ne skaitļos, ne kā aplēsi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154</NO.P><TXT>Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja celtā prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida, tāpat kā prasība iecelt ekspertu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācija ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156</NO.P><TXT>Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 3. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz minētā reglamenta 184. panta 1. punktu, ja lietas dalībniekiem nolēmums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, ņemot vērā to, ka pārsūdzētais spriedums ir atcels daļēji, bet prasība par zaudējumu atlīdzību ir noraidīta, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējam un Komisijai pašiem segt savus tiesāšanās izdevumus, kas attiecas gan uz tiesvedību pirmajā instancē, gan uz apelācijas instanci.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159</NO.P><TXT>Līdz ar to Vācijas Federatīvā Republika – kā persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, pati sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas attiecas uz šīm tiesvedībām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="21"?><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20160928">2016. gada 28. septembra</DATE> spriedumu, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑309/10 RENV</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:570">EU:T:2016:570</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ciktāl tajā ir nolemts, ka <HT TYPE="ITALIC">Christoph Klein</HT> nav pierādījis pietiekamu un tiešu cēloņsakarību, lai iestātos Eiropas Savienības atbildība.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Apelācijas sūdzību pārējā daļā noraidīt.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Noraidīt <HT TYPE="ITALIC">Christoph Klein</HT> prasību par to zaudējumu atlīdzību, ko tam, iespējams, ir radījusi Eiropas Komisija, neizpildīdama savus pienākumus atbilstoši Padomes Direktīvas 93/42/EEK (<DATE ISO="19930614">1993. gada 14. jūnijs</DATE>) par medicīnas ierīcēm 8. pantam.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Christoph Klein</HT> un Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan saistībā ar apelācijas tiesvedību.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">5)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vācijas Federatīvā Republika pati sedz savus tiesāšanās izdevumus, kas attiecas uz šīm tiesvedībām.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>