ĢENERĀLADVOKĀTA MANUELA KAMPOSA SANČESA‑BORDONAS [MANUEL CAMPOS SÁNCHEZ‑BORDONA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2025. gada 3. jūlijā ( 1 )
Lieta C‑567/24
YO
pret
Svema Trade, d.o.o.,
piedaloties
uzņēmuma Hram Holding d.d. mazākumdalībniekiem
(Okrožno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apgabaltiesa, Slovēnija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Sabiedrības – Direktīva 2004/25/EK – Pārņemšanas piedāvājums – Obligāts piedāvājums – Tiesības pieprasīt atsavināšanu – Mazākumdalībnieku aizsardzība – Taisnīga cena – Prezumpcija – Atspēkojama, neatspēkojama un noteiktos apstākļos atspēkojama prezumpcija
|
1. |
Direktīvā 2004/25/EK ( 2 ) ir noteiktas obligātās pamatnostādnes, kuru mērķis ir aizsargāt pārskatāmību un tiesisko drošību uzņēmuma vērtspapīru pārņemšanas piedāvājuma (turpmāk tekstā – “pārņemšanas piedāvājums”) ietvaros. |
|
2. |
Viens no Direktīvas 2004/25 mērķiem ir nodrošināt vienlīdzīgus nosacījumus pārņemšanas piedāvājumos, aizsargājot uzņēmumu vērtspapīru turētāju intereses (tostarp – bet ne tikai – mazākumdalībnieku intereses). |
|
3. |
Dalībvalstīm ir jāpieņem pasākumi, lai piedāvātājam būtu iespēja iegūt kontrolpaketi uzņēmumā un īstenot tā pilnvērtīgu kontroli ( 3 ). Saskaņā ar Direktīvas 2004/25 15. pantu tām jānodrošina, ka tad, ja piedāvātājs pārņemšanas piedāvājuma iznākumā ir ieguvis noteiktu uzņēmuma kapitāla procentuālo daļu ar balsstiesībām, tas var iegādāties pārējos vērtspapīrus par taisnīgu cenu ( 4 ). |
|
4. |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz prezumpcijas par tās cenas taisnīgumu, kas kā atlīdzība vērtspapīru īpašniekiem, uz kuriem attiecas atsavināšanas tiesības, ir jāmaksā piedāvātājam saskaņā ar Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešo daļu, būtību un apjomu. |
|
5. |
Pamatlietā uzņēmuma, uz kuru attiecas pārņemšanas piedāvājums, mazākumdalībniekiem ir strīds ar akciju kontrolpaketes turētāju. Pēdējais minētais vairāk nekā pēc 90 % uzņēmuma kapitāla daļu ar balsstiesībām iegūšanas pieprasa mazākumdalībniekiem atsavināt savus vērtspapīrus par cenu, kas ir piedāvāta pārņemšanas piedāvājumā. Mazākumdalībnieki apgalvo, ka šī cena nav atbilstīga. |
I. Tiesiskais regulējums
A. Savienības tiesības. Direktīva 2004/25
|
6. |
Saskaņā ar tās 9., 19. un 24. apsvērumu:
[..]
[..]
|
|
7. |
Tās 2. panta “Definīcijas” 1. punktā noteikts: “Šajā direktīvā:
[..]
[..].” |
|
8. |
Direktīvas 3. pantā (“Vispārēji principi”) noteikts: “1. Lai īstenotu šo direktīvu, dalībvalstis nodrošina, ka ir ievēroti šādi principi:
[..].” |
|
9. |
Tās 5. pantā (“Mazākumdalībnieku aizsardzība, obligātais piedāvājums un atbilstīgā cena”) noteikts: “1. Ja fiziska vai juridiska persona vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar šo personu, iegādājas 1. panta 1. punktā minēta uzņēmuma vērtspapīrus, kuri kopā ar šīs personas vai to personu jau īpašumā esošajiem vērtspapīriem, kuras rīkojas saskaņoti ar šo personu, tieši vai netieši nodod šai personai tādu konkrētu balsstiesību procentuālo daļu uzņēmumā, kas nodrošina kontroli minētajā uzņēmumā, dalībvalstis nodrošina, ka šādai personai, lai aizsargātu minētā uzņēmuma mazākumdalībniekus, ir jānāk klajā ar piedāvājumu. Šādu piedāvājumu pēc iespējas drīz adresē visiem minēto vērtspapīru turētājiem attiecībā uz visiem viņu vērtspapīriem par atbilstīgu cenu, kā noteikts 4. punktā. [..] 4. Par atbilstīgu cenu uzskata augstāko cenu, ko par tiem pašiem vērtspapīriem maksājis piedāvātājs vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, termiņā, kas jānosaka dalībvalstīm, bet kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā 12 mēneši pirms 1. punktā minētā piedāvājuma. Ja pēc tam, kad piedāvājums darīts zināms atklātībai, un pirms tā pieņemšanas termiņa beigām piedāvātājs vai persona, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, nopērk vērtspapīrus par augstāku cenu nekā piedāvājuma cena, piedāvātājs paaugstina sava piedāvājuma cenu, lai tā nav zemāka par augstāko cenu, kas maksāta par šādi iegādātiem vērtspapīriem. Ja ir ievēroti 3. panta 1. punktā minētie vispārējie principi, dalībvalstis var ļaut savām uzraudzības iestādēm pielāgot pirmajā daļā minēto cenu tādos apstākļos un saskaņā ar tādiem kritērijiem, kas ir skaidri noteikti. Tādēļ dalībvalstis var izveidot to apstākļu sarakstu, kādos augstāko cenu var pielāgot uz augšu vai leju, piemēram, ja augstākā cena ir bijusi noteikta, pārdevējam un pircējam vienojoties, ja ir notikušas manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru tirgus cenām, ja tirgus cenas vispār vai konkrētas tirgus cenas ir ietekmējuši ārkārtas apstākļi vai lai varētu saglabāt uzņēmumus, kam ir grūtības. Dalībvalstis var arī noteikt kritērijus, kas piemērojami šādos gadījumos, piemēram, vidējo tirgus cenu konkrētā laika posmā, uzņēmuma likvidācijas vērtību vai citus objektīvus novērtēšanas kritērijus, ko parasti izmanto finanšu analīzē. [..]” |
|
10. |
Tās 15. pantā (“Atsavināšanas tiesības [Tiesības pieprasīt atsavināšanu]”) paredzēts: “1. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc piedāvājuma, kas izteikts visiem mērķa sabiedrības vērtspapīru turētājiem par visiem to vērtspapīriem, piemēro 2. [līdz] 5. punktu. 2. Dalībvalstis nodrošina, ka piedāvātājs var pieprasīt visiem pārējo vērtspapīru turētājiem pārdot viņam šos vērtspapīrus par taisnīgu cenu. Dalībvalstis ievieš minētās tiesības šādās situācijās:
3. Dalībvalstis nodrošina, ka ir spēkā noteikumi, saskaņā ar kuriem ir iespējams aprēķināt, kad ir sasniegts slieksnis. Ja mērķa sabiedrība ir emitējusi vairāk nekā vienu vērtspapīru kategoriju, dalībvalstis var noteikt, ka atsavināšanas tiesības [tiesības pieprasīt atsavināšanu] var īstenot tikai attiecībā uz to kategoriju, kurā ir sasniegts 2. punktā paredzētais slieksnis. 4. Piedāvātājs atsavināšanas tiesības [tiesības pieprasīt atsavināšanu] var īstenot trīs mēnešu laikā pēc tā 7. pantā minētā termiņa beigām, kas atvēlēts piedāvājuma pieņemšanai. 5. Dalībvalstis nodrošina, ka ir garantēta taisnīga cena. Šī cena ir tāda pati kā piedāvājumā piedāvātā atlīdzība vai atlīdzība naudā. Dalībvalstis var paredzēt, ka skaidru naudu piedāvā vismaz kā alternatīvu. Pēc brīvprātīga piedāvājuma abos 2. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos piedāvājumā piedāvāto atlīdzību uzskata par taisnīgu, ja piedāvājuma pieņemšanas dēļ piedāvātājs ir ieguvis ne mazāk kā 90 % vērtspapīru no kapitāla ar balsstiesībām, kas ietverts piedāvājumā. Attiecībā uz obligāto piedāvājumu piedāvāto atlīdzību uzskata par taisnīgu.” |
B. Slovēnijas tiesības
|
11. |
Zakon o prevzemih (Likums par uzņēmumu pārņemšanu; turpmāk tekstā – “ZPre‑1”) ( 5 ) 68. pantā, ar ko Slovēnijas Republikā transponē Direktīvas 2004/25 15. pantu, noteikts: “(1) Mazākumdalībnieku izslēgšanai no mērķa sabiedrības, kurā pārņēmējs ir pārņēmis vismaz 90 % no šīs sabiedrības balsstiesīgo akciju kopskaita un pārņēmis šādu akciju daļu, pievienojoties obligātajam vai brīvprātīgajam pārņemšanas piedāvājumam, ko akceptējuši vismaz 90 % no mērķa sabiedrības, uz kuru attiecas piedāvājums, balsstiesīgo akciju turētājiem, piemēro Komercsabiedrību likuma noteikumus par mazākumdalībnieku izslēgšanu no sabiedrības, ja šā panta 2. punktā nav paredzēts citādi. (2) Ja mērķa sabiedrības akcionāru kopsapulce pēc pārņēmēja kā akciju kontrolpaketes turētāja priekšlikuma trīs mēnešu laikā pēc iepriekšējā punktā minētā pārņemšanas piedāvājuma rezultāta paziņošanas nolemj nodot akciju kontrolpaketes turētājam mazākumdalībnieku akcijas, pārņēmējs kā atlīdzību saskaņā ar Komercsabiedrību likumu noteiktās naudas summas vietā piedāvā pārņemšanas piedāvājumā norādītā veida un apmēra atlīdzību.” |
II. Fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
|
12. |
YO ir Slovēnijas uzņēmuma Hram Holding d.d. (turpmāk tekstā – “Hram Holding”) mazākumdalībnieks. Šā uzņēmuma akcijas tiek kotētas Slovēnijas Fondu biržā. |
|
13. |
Svema Trade d.o.o. (turpmāk tekstā – “Svema”) sākotnēji bija 19,77 % Hram Holding akciju turētājs. 2021. gada 30. septembrī tas no iepriekšējā akciju kontrolpaketes turētāja nopirka 67,56 % no emitēto akciju skaita, tādējādi kļūstot par 87,32 % Hram Holding akciju turētāju. |
|
14. |
Ņemot vērā, ka tādējādi bija pārsniegts balsstiesību procentu slieksnis, kas piešķir tam uzņēmuma kontroli saskaņā ar Slovēnijas tiesisko regulējumu, Svema bija pienākums nākt klajā ar pārņemšanas piedāvājumu, un tas to izdarīja 2021. gada 27. oktobrī. Šim nolūkam tam bija saņemta Slovēnijas Vērtspapīru tirgus uzraudzības iestādes atļauja. |
|
15. |
Pēc pārņemšanas piedāvājuma Svema kļuva par Hram Holding 90,51 % akciju turētāju. |
|
16. |
Trīs mēnešus pēc veiksmīga pārņemšanas piedāvājuma Hram Holding akcionāru kopsapulce pēc Svema priekšlikuma pieņēma lēmumu, ka mazākumdalībniekiem jāpārdod savas akcijas Svema apmaiņā pret atlīdzības skaidrā naudā izmaksu pārņemšanas piedāvājumā norādītajā apmērā par katru akciju. |
|
17. |
YO ir cēlis prasību Okrožno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apgabaltiesa, Slovēnija), lai noteiktu kompensāciju, kas Svema jāmaksā Hram Holding akcionāriem [mazākumdalībniekiem], kuriem ir pienākums nodot tam savus vērtspapīrus. |
|
18. |
Prasījuma pamatošanai YO apgalvo, ka Hram Holding akciju pārdošana Svema bijis fiktīvs darījums, kura patiesais mērķis ir izslēgt mazākumdalībniekus, uzliekot viņiem pienākumu pārdot savus vērtspapīrus par cenu, kas nav taisnīga. |
|
19. |
Svema atbildē norāda, ka rīkojies saskaņoti ar iepriekšējo akciju kontrolpaketes turētāju, un noliedz, ka uzņēmuma akciju pārdošana bijis fiktīvs darījums. Tas papildus norāda, ka finansiāla atlīdzība par atlikušajiem vērtspapīriem nevar tikt pārbaudīta vai noteikta tiesas ceļā. |
|
20. |
Ar 2023. gada 27. janvāra nolēmumu šajā procedūrā ir iecelts mazākumdalībnieku kopīgais pārstāvis. Viņš piekrīt YO argumentiem un arī noraida Svema argumentu par to, ka, īstenojot akciju tiesības pieprasīt atsavināšanu pēc obligāta pārņemšanas piedāvājuma, atlīdzība skaidrā naudā nevar tikt pārbaudīta vai noteikta tiesas ceļā. |
|
21. |
Tā kā strīda izšķiršanai ir piemērojams ZPre‑1 68. pants, kura interpretācijai ir jāatbilst Direktīvai 2004/25, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai taisnīgas cenas prezumpcija, kas ietverta Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešajā daļā, ir atspēkojama vai neatspēkojama. |
|
22. |
Iesniedzējtiesa ( 6 ) norāda, ka atbildei uz šo jautājumu ir praktiskas sekas strīda izspriešanā, jo:
|
|
23. |
Šajos apstākļos Okrožno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apgabaltiesa) Tiesai uzdod šādus prejudiciālus jautājumus: “Vai Direktīvas [2004/25] 15. panta 5. punkta trešā daļa jāinterpretē tādā nozīmē, ka šajā direktīvas tiesību normā paredzētā prezumpcija ir jāuzskata par neatspēkojamu vai par atspēkojamu? Ja minētā taisnīgas atlīdzības prezumpcija jāuzskata par atspēkojamu, vai šī atspēkojamība ir neierobežota vai, iespējams, ierobežota ar īpašiem apstākļiem?” |
III. Tiesvedība Tiesā
|
24. |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2024. gada 21. augustā. |
|
25. |
Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Somijas un Itālijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. |
|
26. |
Tiesas sēdes rīkošana netika uzskatīta par nepieciešamu. |
IV. Juridiskā analīze
|
27. |
Saskaņā ar Direktīvas 2004/25 15. panta 1. un 2. punktu pēc piedāvājuma, kas izteikts visiem mērķa sabiedrības vērtspapīru turētājiem par visiem to vērtspapīriem, dalībvalstīm ir jānodrošina, lai noteiktos apstākļos piedāvātājs varētu pieprasīt pārējiem vērtspapīru turētājiem pārdot viņam šos vērtspapīrus par taisnīgu cenu. |
|
28. |
Direktīvā 2004/25 tādējādi ir paredzēta tiesību prasīt vērtspapīru atsavināšanu īstenošana (triju mēnešu laikā pēc obligāta vai brīvprātīga pārņemšanas piedāvājuma pieņemšanas termiņa beigām), tiklīdz piedāvātājam ( 7 ):
|
|
29. |
Jebkurā no šiem gadījumiem piedāvātājam jāsamaksā taisnīga cena (atlīdzība) tiem vērtspapīru turētājiem, uz kuriem attiecas atsavināšanas pienākums. |
|
30. |
Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punktā attiecībā uz taisnīgu cenu ir noteikts regulējums, kas atšķiras atkarībā no tā, vai pārņemšanas piedāvājums ir bijis brīvprātīgs (otrā daļa) vai obligāts (trešā daļa). |
|
31. |
Iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešo daļu. Tā vēlas zināt, vai uz atlīdzību attiecināmā prezumpcija, kas piemērojama tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas gadījumā, kas seko obligātam pārņemšanas piedāvājumam, ir “absolūta” (neatspēkojama) vai “relatīva” (atspēkojama). Ja tā ir atspēkojama, iesniedzējtiesa jautā par īpašiem apstākļiem, kuros prezumpcija tiktu piemērota vai atspēkota. |
|
32. |
Teorētiski attiecīgo normu vajadzētu interpretēt tādējādi, ka katrai dalībvalstij ir tiesības noteikt vai nenoteikt prezumpcijai atspēkojamu raksturu ( 10 ). Tomēr nešķiet, ka ar Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešo daļu valstīm tiktu piešķirta rīcības brīvība. Kad šāda brīvība 15. pantā ir piešķirta, to ir norādījis pats likumdevējs, izmantojot cita veida formulējumu (2., 3. un 5. punkta pirmajā daļā). |
A. Prezumpcijas atspēkojamība vai neatspēkojamība
|
33. |
Iesniedzējtiesa savas šaubas pamato ar Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas teksta skaidrības trūkumu. Tā neskaidrība nav kliedēta sagatavošanas darbos, un to apstiprina doktrīnas un prejudiciālo nolēmumu viedokļu dažādība par attiecīgo normu ( 11 ). |
1. Tekstuālais arguments un direktīvas sagatavošanas darbi
|
34. |
Piekrītu iesniedzējtiesai, ka nav iespējams noteikt attiecīgās prezumpcijas raksturu, ņemot vērā normas formulējumu. Arī tās pieņemšanas sagatavošanas darbi man nešķiet pārliecinoši. |
|
35. |
Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešajā daļā nav tieši norādīts, vai noteiktā prezumpcija ir atspēkojama vai neatspēkojama ( 12 ).Tiesību akta valodu versijās izmantoti formulējumi, kam pašiem par sevi ir dažādas nozīmes:
|
|
36. |
Gramatiskās interpretācijas metodes ( 13 ) nenoteiktība pastiprinās, konstatējot, ka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta otrajā daļā dažās valodu versijās ir izmantots tas pats darbības vārds vai perifrāze, kāda ir trešajā daļā ( 14 ), bet citās versijās ietverti varianti, kas varētu liecināt par dažādu prezumpcijas veidu izmantošanu katrā daļā ( 15 ). |
|
37. |
Attiecībā uz sagatavošanas darbiem Komisija šajā jautājumā ņēmusi vērā tā saukto “Vintera [Winter] ziņojumu” ( 16 ). Komisijas priekšlikums atbilstoši šim ziņojumam ietvēra (toreizējā) 14. panta 3. punkta trešās daļas prezumpciju, kas tika uzskatīta par atspēkojamu, lai gan tikai noteiktos apstākļos ( 17 ). |
|
38. |
Savukārt, ņemot vērā publicētos dokumentus par diskusijām, kuru iznākumā tika pieņemta Direktīva 2004/25, nav pārliecības, ka galīgajā tekstā ir paredzēta atspēkojama prezumpcija ( 18 ). |
|
39. |
Tā kā gramatiskā interpretācija un sagatavošanas darbi pirms direktīvas pieņemšanas nav pārliecinoši, būs jāizmanto normas interpretācija, ņemot vērā tās kontekstu un mērķi ( 19 ). |
2. Konteksts
|
40. |
Vispārīgi runājot, un kā jau esmu minējis, Direktīvas 2004/25 15. pantā ir noteikts, ka piedāvātājs, kuram pēc pārņemšanas piedāvājuma pieder noteikts daudzums mērķa sabiedrības kapitāla, var nostiprināt tajā savu kontroli, pieprasot visiem pārējo vērtspapīru turētājiem atsavināt savus vērtspapīrus par taisnīgu cenu. |
|
41. |
Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkts atvieglo šīs cenas noteikšanu un garantē, ka tā ir taisnīga. Šajā nolūkā panta otrajā un trešajā daļā ir izmantotas prezumpcijas, kas piemērojamas attiecīgi atkarībā no tā, vai iepriekšējais pārņemšanas piedāvājums ir bijis brīvprātīgs vai obligāts. |
|
42. |
Abas prezumpcijas sakrīt tajā ziņā – lai noteiktu, kāda cena ir taisnīga, pārņem atlīdzību, kas tika piedāvāta iepriekšējā pārņemšanas piedāvājumā:
|
|
43. |
No pirmā acu uzmetiena varētu domāt, ka divām prezumpcijām, kurām ir kopīga atrašanās vieta [tekstā] un mērķis, ir arī tāds pats raksturs ( 20 ). Ja tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas kontekstā prezumpcija, kas balstās uz brīvprātīga pārņemšanas piedāvājuma cenu, tiktu uzskatīta – kā to uzskatu es – par atspēkojamu (kas uzliek pierādīšanas pierādījumu pusei, kura apstrīd piedāvātās cenas atbilstīgumu) ( 21 ), to pašu varētu attiecināt uz prezumpciju obligāto pārņemšanas piedāvājumu gadījumā. |
|
44. |
Tomēr atzīstu, ka prezumpcijām atkarībā no pārņemšanas piedāvājuma veida atšķirībām ir iespējamas tādas sekas, ka tām abām nav noteikti tāds pats raksturs ( 22 ). |
|
45. |
No šā otra skatpunkta nosacījums, ka ir jāpārvar noteikts pieņemšanas slieksnis (ko nosaka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta otrā daļa), izskaidro, kādēļ labprātīgajos pārņemšanas piedāvājumos cenu brīvi piedāvā piedāvātājs. Obligātajā pārņemšanas piedāvājumā savukārt Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmā daļas pirmajā teikumā ir norādīts, kā to noteikt ( 23 ). |
|
46. |
Runa ir par atšķirībām, kas var vismaz radīt šaubas par Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta prezumpciju identiskumu attiecībā uz to atspēkojamību vai neatspēkojamību. |
|
47. |
Tādējādi pirmais konteksta faktors, kas ir izmantojams, lai interpretētu attiecīgo normu, nav izšķirošs. |
|
48. |
No konteksta viedokļa būtiskāks ir Direktīvas 2004/25 5. pants, kas reglamentē mazākumdalībnieku aizsardzību, obligāto piedāvājumu un atbilstīgo cenu. Tā 4. punktā ir noteikta atbilstīgas cenas noteikšanas metode par akcijām, kas ir iegādātas obligātajā pārņemšanas piedāvājumā visām dalībvalstīm vienotā veidā ( 24 ). Šīs direktīvas 5. panta 1. punktā arī ir minēta atbilstīga cena, kura jāparedz piedāvājumā vērtspapīru turētājiem. |
|
49. |
Saskaņā ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu “par atbilstīgu cenu uzskata augstāko cenu, ko par tiem pašiem vērtspapīriem maksājis piedāvātājs vai personas, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, termiņā, kas jānosaka dalībvalstīm, bet kas nav mazāks par sešiem mēnešiem un nav ilgāks kā 12 mēneši pirms 1. punktā minētā piedāvājuma” ( 25 ). |
|
50. |
Savukārt Direktīvas 2004/25 15. pantā par tiesībām pieprasīt vērtspapīru atsavināšanu ir paredzēts, ka piedāvātājs var pieprasīt pārējiem vērtspapīru turētājiem pārdot tos viņam par taisnīgu cenu (2. punkts), kas ir jāgarantē (5. punkta pirmais teikums). |
|
51. |
Dažās Direktīvas 2004/25 15. panta 2. un 5. punkta valodu versijās ir noteikts, ka cenai jābūt arī atbilstīgai, bet citās ir prasība par taisnīgu cenu ( 26 ). Man šķiet, ka šai atšķirībai nav būtiskas nozīmes: jebkurā variantā to akciju vērtība, uz kurām attiecas tiesības pieprasīt atsavināšanu, tiek noteikta, atsaucoties uz atlīdzību, kas ir samaksāta saistībā ar pārņemšanas piedāvājumu, kurai obligātā piedāvājuma gadījumā jābūt atbilstošai (saskaņā ar pašā Direktīvā 2004/25 noteikto). Tādēļ uzskatu, ka 15. panta 5. punkta trešās daļas izpratnē taisnīga vai atbilstīga ir sinonīmi. |
|
52. |
Attiecībā uz iekšējo saskaņotību “atbilstīguma” jēdziens Direktīvā 2004/25, kas ir piemērots mērķa sabiedrības mazākumdalībnieku akcijām, ir unikāls. Šīs direktīvas 15. panta 2. punkta trešajā daļā nav ietverta atbilstīgas atlīdzības definīcija pārējiem vērtspapīriem un nav norādīta autonoma metode tās noteikšanai. |
|
53. |
Pamatojoties uz iepriekš minēto, varētu argumentēt, ka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpcija ir neatspēkojama: tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas posmā prevalētu atlīdzība, kas iepriekš ir samaksāta par katru pārņemšanas piedāvājuma vērtspapīru. Šai cenai saskaņā ar tiesisko regulējumu jābūt (jābūt bijušai) tai pašai atbilstīgajai cenai. |
|
54. |
Tomēr uzskatu, ka, ņemot vērā 5. pantu, šī Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas interpretācija nav pareiza un ka šajā daļā noteiktā prezumpcija ir atspēkojama. |
|
55. |
Direktīvas 2004/25 5. pantā ir noteikts, ka vērtspapīru vērtība, kas aprēķināta saskaņā ar šā panta 4. punkta pirmajā daļā noteikto objektīvo metodi, ir augstākā cena, ko piedāvātājs ir samaksājis par tiem pašiem vērtspapīriem attiecīgajā termiņā. Tomēr šai cenai nav noteikti jāsakrīt ar taisnīgu cenu, īstenojot tiesības pieprasīt atsavināšanu pēc obligātā piedāvājuma. |
|
56. |
Vispirms – šī cena nebūs (vairs nebūs) taisnīga, ja pēc tam, kad piedāvājums darīts zināms atklātībai, un pirms tā pieņemšanas termiņa beigām piedāvātājs vai persona, kas rīkojas saskaņoti ar piedāvātāju, nopērk vērtspapīrus par augstāku cenu nekā piedāvājuma cena ( 27 ). |
|
57. |
Turklāt cena, kas aprēķināta saskaņā ar iepriekš minēto metodi (proti, augstākā cena, ko ir samaksājis piedāvātājs par uzņēmuma vērtspapīriem noteiktā termiņā pirms šā uzņēmuma lielākās kapitāla daļas iegādes), varētu nebūt atbilstīga noteiktos apstākļos ( 28 ). |
|
58. |
Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir minētas situācijas, kurās “[..] augstākā cena ir bijusi noteikta, pārdevējam un pircējam vienojoties, [..] ir notikušas manipulācijas ar attiecīgo vērtspapīru tirgus cenām, [..] tirgus cenas vispār vai konkrētas tirgus cenas ir ietekmējuši ārkārtas apstākļi vai lai varētu saglabāt uzņēmumus, kam ir grūtības”. |
|
59. |
Šīs un citas situācijas ( 29 ), kuras atspoguļo pārkāpumus pārņemšanas piedāvājuma gaitā vai tirgus darbības izkropļošanu ( 30 ), pamato to, ka uzraudzības iestādes, kurām ir valsts likumos noteikts pilnvarojums, summu, kas prima facie tika uzskatīta par taisnīgu, var pielāgot vai nu uz augšu, vai leju ( 31 ). Jaunais vērtējums būs “atbilstīga cena”. |
|
60. |
Manuprāt, no iepriekš minētā attiecībā uz saistību starp Direktīvas 2004/25 5. un 15. pantu izriet, ka direktīvas 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpcija ir jāuzskata par atspēkojamu, ja pastāv 5. panta 4. punkta otrajā daļā minētie apstākļi. |
|
61. |
Ja Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpcija būtu neatspēkojama, atlīdzība, kas sākotnēji būtu bijusi netaisnīga saskaņā ar direktīvu, bet kas netika pielāgota, kļūtu taisnīga turpmāk, atpirkšanas tiesību īstenošanas posmā. Neatspēkojama prezumpcija tādējādi varētu padarīt atbilstīgu to, kas patiesībā nav atbilstīgs. |
|
62. |
Tādēļ attiecīgās normas kontekstuālā interpretācija mudina uzskatīt, ka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpcija ir atspēkojama. |
3. Mērķis
|
63. |
Viens no Direktīvas 2004/25 mērķiem ir mērķa sabiedrības, uz kuru attiecas pārņemšanas piedāvājums, mazākumdalībnieku aizsardzība. Šis galvenais mērķis ( 32 ) tomēr nav vienīgais. |
|
64. |
Šajā ziņā Tiesa ir norādījusi, ka:
|
|
65. |
Direktīvas 2004/25 regulējuma pamatā ir arī vispārējas intereses, kas pārsniedz piedāvātāja un mazākumdalībnieku aizsardzību ( 35 ). |
|
66. |
Direktīvas 2004/25 15. pantā ir mēģināts panākt līdzsvaru starp šiem mērķiem. Neatstājot novārtā piedāvātāja intereses, tajā ir atbalstītas to akcionāru intereses, kuri tiek piespiesti pārdot savus vērtspapīrus. |
|
67. |
Sākotnējam piedāvātājam, kļūstot par akciju kontrolpaketes turētāju, ir iespēja samazināt izmaksas un riskus, kas saistīti ar mazākumdalībnieku palikšanu uzņēmumā ( 36 ). Tiesības piespiest mazākumdalībniekus pārdot savus vērtspapīrus, kad ir sasniegts noteikts dalības slieksnis sabiedrībā, var tikt uzskatītas par pretsparu obligātā pārņemšanas piedāvājuma noteikumam, kas vienlaikus to papildina. |
|
68. |
Šajā kontekstā Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkts sasaista regulējumu, kas attiecas uz akcionāriem, kuri apstiprinoši atbild uz obligāto pārņemšanas piedāvājumu, un regulējumu tiem akcionāriem, kuri nav piekrituši atsavināt savus vērtspapīrus šā pārņemšanas piedāvājuma gaitā un kam tie ir jāpārdod piespiedu kārtā, ja piedāvātājs iegūst noteiktu kapitāla vairākumu ar balsstiesībām. |
|
69. |
Manis minētā saikne izpaužas, no vienas puses, kā atlīdzība par tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanu (ja par to nemaksā skaidrā naudā ( 37 ), tā ir tāda pati kā piedāvājumā piedāvātā atlīdzība) ( 38 ) un, no otras puses, tās aprēķinā, kurā tiek prezumēts, ka cena ( 39 ), kas ir samaksāta par vērtspapīriem obligātajā pārņemšanas piedāvājumā, ir taisnīga attiecībā uz pārējiem vērtspapīriem ( 40 ). |
|
70. |
Tādējādi mērķis ir:
|
|
71. |
Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešajā daļā paredzot attiecīgo prezumpciju, šīs direktīvas mērķis tādējādi ir sekmēt objektīvu cenas noteikšanu pārējo vērtspapīru turētājiem. Direktīva ne tikai novērš nepieciešamību noteikt to katram mazākumdalībniekam atsevišķi, bet arī mazina (lai gan, manuprāt, nenovērš) tiesvedības risku par tās apmēru ( 43 ). |
|
72. |
Pamatojoties uz iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas interpretācija, kurā visprecīzāk ir ievēroti tās mērķi, ir tā, kas attiecīgajai prezumpcijai piešķir atspēkojamu raksturu, bet vienlaikus nepieļauj, ka to būtu iespējams apstrīdēt jebkuros apstākļos. |
|
73. |
Prezumpciju nevar uzskatīt par neatspēkojamu jebkurā gadījumā, jo tas nozīmētu atzīt, ka cena, kas noteikta pārņemšanas piedāvājuma mērķiem, neizbēgami tiktu uzskatīta par taisnīgu tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas posmā tikai tādēļ, ka tā tika samaksāta šajā pārņemšanas piedāvājumā, pat ja tiek pierādīts, ka tās aprēķins ir bijis kļūdains Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktā minētajos ārkārtas apstākļos. |
|
74. |
Ir tiesa, ka cenas, kurai ir piekritis akcionāru vairākums, samaksa atklāj, ka principā un no tirgus loģikas, kurā tiek īstenoti pārņemšanas piedāvājumi, atlīdzība bijusi taisnīga Direktīvas 2004/25 izpratnē. Tomēr, kā esmu minējis iepriekš, Direktīvā 2004/25 ir atzīts (5. panta 4. punkts), ka noteiktos apstākļos cena, kas noteikta saskaņā ar vienotu noteikšanas metodi, varētu nebūt atbilstīga. |
|
75. |
Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmās daļas in fine noteiktajos apstākļos vai ja iestājas šā punkta otrajā daļā paredzētie apstākļi un cena nav tikusi pielāgota, var uzskatīt, ka vērtība, kas izriet no šīs metodes piemērošanas, nav bijusi taisnīga. |
|
76. |
Citiem vārdiem, ietverot tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas posmā piedāvājuma atlīdzības noteikšanas metodi, kas bija derīga iepriekšējam pārņemšanas piedāvājumam, Direktīvas 2004/25 15. panta 2. punkts un 5. punkta pirmā daļa savu pārējo vērtspapīru turētāju aizsardzības funkciju izpildīs tikai tad, ja nepastāv apstākļi, kas pamato šīs direktīvas 5. panta 4. punktā paredzētās prezumpcijas atspēkošanu. |
|
77. |
No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpcijai jābūt atspēkojamai. Citādi akcionāri, kas likumīgi izvēlējušies nepārdot [savus vērtspapīrus] pārņemšanas piedāvājumā, apmaiņā pret saviem vērtspapīriem varētu nesaņemt atbilstīgu cenu saskaņā ar Direktīvas 2004/25 definīciju. |
|
78. |
Tomēr iespējai atspēkot prezumpciju nevajadzētu būt tik neierobežotai, lai galu galā atņemtu prezumpcijai lietderību un (netieši) no jauna radītu mazākumdalībnieku oportūnistiskas rīcības problēmu ( 44 ). |
B. Nosacījumi prezumpcijas atspēkošanai
|
79. |
Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešajā daļā ir prezumēts, ka obligātajā pārņemšanas piedāvājumā piedāvātā cena arī ir taisnīga tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas kontekstā, jo tiek uzskatīts, ka šī cena bijusi taisnīga attiecīgajā pārņemšanas piedāvājumā. |
|
80. |
No korelācijas starp šīm divām cenām izriet, ka parasti nav lietderīgi tiesību pieprasīt atsavināšanu īstenošanas posmā apstrīdēt akciju cenu pārņemšanas piedāvājumā, kas ir bijis veiksmīgs. |
|
81. |
Principā strīds šajā jautājumā ir atrisināts ar paša pārņemšanas piedāvājuma īstenošanu, ņemot vērā cenu, ko akciju kontrolpaketes turētāji ir pieņēmuši, ja darījums ir atbildis tirgus prasībām. Tāpēc Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpciju nevar atspēkot, ja strīds par cenu jau ir atrisināts saistībā ar pārņemšanas piedāvājumu parastos apstākļos. |
|
82. |
Saistība, ko Direktīva 2004/25 nosaka starp obligātā pārņemšanas piedāvājuma cenu un pārējo vērtspapīru, uz kuriem attiecas tiesības pieprasīt atsavināšanu, cenu, izraisa to, ka situācijas, kurās otrā cena ir apstrīdama, ir tās pašas situācijas, kurās pirmā cena varētu tikt uzskatīta par neatbilstīgu. |
|
83. |
Šāda veida situācijas paredzētas Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā, un tām var pievienot citas līdzīgas situācijas ( 45 ), kuras nav novērtētas pārņemšanas piedāvājuma gaitā. |
|
84. |
Dalībvalstīs, kurās uzraudzības iestādei ir tiesības pielāgot piedāvājuma cenu ( 46 ), (atspēkojamas) prezumpcijas iedarbība zudīs, ja šī iestāde pēc pārbaudes neuzskatīs, ka šī cena ir taisnīga. Tādā gadījumā prevalēs regulējošās iestādes lēmums, kad tas būs kļuvis galīgs. |
|
85. |
Tiesai ir bijusi iespēja paust viedokli par Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otro daļu ( 47 ). Tās norādes, kas ir attiecināmas uz 15. panta 5. punkta trešo daļu, ir šādas:
|
C. Tiesības pieprasīt atsavināšanu un tiesības uz īpašumu
|
86. |
Apgalvojot, ka Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešās daļas prezumpcija ir atspēkojama, Komisija atsaucas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu. |
|
87. |
Tā uzskata, ka vērtspapīru atsavināšanas pienākums, kas noteikts mazākumdalībniekiem, nozīmē Hartas 17. pantā aizsargāto tiesību uz īpašumu “būtisku vājināšanu” ( 48 ) un tādējādi prezumpcija par cenu varētu tikt atspēkota, ja netiek ievērota kompensācijas garantija. |
|
88. |
Varu saprast šādas argumentācijas pievilcību. Tomēr, ciktāl tajā tiek izmantoti piespiedu atsavināšanai raksturīgi argumenti, lai tos attiecinātu uz biržā kotētu sabiedrības akciju īpašumtiesībām, uz kurām attiecas pārņemšanas piedāvājums, es to uztvertu piesardzīgi. |
|
89. |
Neveicot pārbaudi pēc būtības, ko iesniedzējtiesa nav lūgusi, neesmu pārliecināts, ka būtu pareizi uz Direktīvas 2004/25 15. pantu vienkārši attiecināt argumentus, kas raksturīgi piespiedu atsavināšanai, kā arī – kāds būtu šādas attiecināšanas rezultāts. Tiesību uz īpašumu un tiesību pieprasīt atsavināšanu saderīgumu ir apstiprinājušas dažu dalībvalstu konstitucionālās un augstākās tiesas ar argumentiem, kas ne vienmēr ir vienādi ( 49 ). |
|
90. |
Turpmākie apsvērumi paredzēti gadījumam, ja Tiesa tomēr nolemtu izpētīt Komisijas priekšlikumu. |
|
91. |
Tiesa ir norādījusi, ka Hartas 17. panta 1. punkts ir piemērojams kapitāla tirgos apgrozāmu akciju īpašumam ( 50 ). Tā ir atzinusi arī, ka tiesības uz īpašumu nav absolūtas: tās var ierobežot ( 51 ) saskaņā ar Hartas 17. panta 1. punktu un 52. panta 1. punktu ( 52 ). |
|
92. |
Tādēļ, lai nodrošinātu tiesību uz īpašumu un tiesību pieprasīt mazākumdalībnieku akciju atsavināšanu īstenošanas saderīgumu, jāizpilda šie nosacījumi. Viens no tiem ir taisnīgas atlīdzības samaksa apmaiņā pret tiesību atņemšanu. |
|
93. |
Tomēr biržā kotēto akciju vērtību nosaka pats tirgus, proti, tā nav atkarīga no katra atsevišķa akcionāra vērtējuma. Turklāt ikviens, kas iegūst īpašumtiesības uz biržā kotētām akcijām, jau no paša sākuma zina (vai viņam būtu jāzina), ka šo vērtspapīru tiesiskais regulējums ietver likumā paredzēto iespēju, ka tad, ja piedāvātājs uzņēmums iesniedz veiksmīgu pārņemšanas piedāvājumu, tam ir pienākums tos pārdot. Šā veida akciju īpašumam tādējādi piemīt nianses, kas to atšķir no citiem īpašumiem, uz kuriem attiecas klasiska piespiedu atsavināšana. |
|
94. |
Ja tiek pieņemta premisa, ka tiesības pieprasīt akciju atsavināšanu līdzinās piespiedu atsavināšanai, ir lietderīgi norādīt, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 1. protokolu ECT kā vispārīgas un neelastīgas ir noraidījusi dažas sistēmas kompensācijas aprēķināšanai par piespiedu atsavināšanu ( 53 ). Manuprāt, prezumpcija, kas ir piemērojama personu kopumam (mazākumdalībniekiem) un kas būtu neatspēkojama jebkādos apstākļos, varētu saskarties ar tādu pašu iebildumu. |
|
95. |
Saistībā ar ECPAK 1. protokola 1. pantu ECT uzskata, ka taisnīga ir kompensācija, kas atbilst piespiedu kārtā atsavināmā īpašuma faktiskajai tirgus vērtībai. Zemāka kompensācija par taisnīgu uzskatāma tikai izņēmuma kārtībā ( 54 ). |
|
96. |
Iepriekšējos punktos manis izklāstīto iemeslu dēļ akciju cena, kas aprēķināta saskaņā ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punktu, parasti atbilst tirgus cenai, tādējādi tai atbilstu arī saskaņā ar tās pašas direktīvas 15. panta 5. punkta trešo daļu saņemta atlīdzība. |
|
97. |
Pašā Direktīvā 2004/25 tomēr ir atzīts, ka šī cena nav pieņemama noteiktos ārkārtas apstākļos. Ja tas notiek tādēļ, ka tās apmērs ir zemāks par taisnīgu cenu, tā arī nav pieņemama kā kompensācija par akcijām, uz kurām attiecas tiesības pieprasīt atsavināšanu, no tiesību uz īpašumu viedokļa. Tas ir pielīdzināms Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešajā daļā noteiktās prezumpcijas atspēkojamā rakstura apstiprināšanai. |
V. Secinājumi
|
98. |
Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu atbildēt Okrožno sodišče v Ljubljani (Ļubļanas apgabaltiesa, Slovēnija) šādi: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem 15. panta 5. punkta trešā daļa jāinterpretē tādējādi, ka prezumpcija par tās cenas atbilstīgumu, kura piedāvāta kā atlīdzība mazākumdalībniekiem par tiesību prasīt vērtspapīru atsavināšanu īstenošanu, ir atspēkojama tajos pašos apstākļos un ar tādiem pašiem nosacījumiem, ar kādiem saskaņā ar Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otro daļu iepriekšējā pārņemšanas piedāvājumā piedāvātā cena varētu tajā tikt uzskatīta par neatbilstīgu, ja tobrīd tā nav tikusi pielāgota. |
( 1 ) Oriģinālvaloda – spāņu.
( 2 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem (OV 2004, L 142, 12. lpp.).
( 3 ) Skat. Direktīvas 2004/25 19. apsvēruma pirmo teikumu, kā arī 24. apsvērumu.
( 4 ) Atsaukšos uz šīm tiesībām kā uz tiesībām pieprasīt atsavināšanu. Parasti to apzīmē ar angļu valodas terminu squeeze‑out.
( 5 ) Uradni list RS, Nr. 79/06, 67/07 – ZTFI, 1/08, 68/08, 35/11 – ORZPre75, 105/11 – Konstitucionālās tiesas lēmumi, 10/12, 38/12, 56/13, 63/13 – ZS‑K, 25/14 un 75/15.
( 6 ) Iesniedzējtiesas nolēmums, 5. punkts.
( 7 ) Direktīvas 2004/25 15. panta 2. punkts ļauj dalībvalstīm paredzēt tiesības pieprasīt atsavināšanu divās aprakstītajās situācijās. Šī iespēja ir ļāvusi saglabāt status quo, kāds pirms direktīvas bija valstu tiesiskajā regulējumā, kas jau reglamentēja šīs tiesības.
( 8 ) Direktīvas 2004/25 15. panta 2. punkta a) apakšpunkts un 15. panta 2. punkta pēdējā daļa. Ja mērķa sabiedrībai ir vairākas vērtspapīru kategorijas, 15. panta 3. punktā dalībvalstīm ir atļauts ierobežot tiesības pieprasīt atsavināšanu tikai attiecībā uz to kategoriju, kurā ir sasniegts norādītajos punktos paredzētais slieksnis.
( 9 ) Direktīvas 2004/25 15. panta 2. punkta b) apakšpunkts. Šajā gadījumā piemērojams arī 15. panta 3. punkts.
( 10 ) Šīs interpretācijas pamatā varētu būt tas, ka pēc tam, kad iepriekšējie projekti, kuru mērķis bija saskaņot pārņemšanas piedāvājumu jomu Savienības līmenī, bija neveiksmīgi, Direktīva 2004/25 tikai paredz minimālās pamatnostādnes šajā jomā kopīgu principu un dažu vispārēju prasību veidā, kas dalībvalstīm jāīsteno (skat. tās 25. un 26. apsvērumu). Šajā jautājumā dalībvalstis var paredzēt papildu nosacījumus pie Direktīvā 2004/25 paredzētajiem (3. panta 2. punkts), un arī daži no tās pasākumiem ir fakultatīvi (skat. 12. pantu).
( 11 ) Iesniedzējtiesas nolēmums, 11.–13. punkts.
( 12 ) Sal., piemēram, ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/104/ES (2014. gada 26. novembris) par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem (OV 2014, L 349, 1. lpp.), 9. panta 1. punktu.
( 13 ) Dažādās valodās izmantoto darbības vārdu formu salīdzinājums Direktīvas 2004/25 normās, kurās arī ir ietvertas prezumpcijas (kā 2. panta 2. punkts vai 5. panta 4. punkts), apstiprina, ka gramatiskā interpretācija nav lietderīga, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas jautājumiem.
( 14 ) Piemēram, vācu (“gilt”), čehu (“považuje”), franču (“est presumée”), angļu (“shall be presumed”) vai itāļu valodā (“è da considerare”).
( 15 ) Piemēram, spāņu valodā “se presumirá” pirmajā un “se considerará” otrajā daļā; holandiešu valodā “geacht” pirmajā un “aangenomen” otrajā daļā. Valodu formulējumu atšķirībām ir piešķirtas sekas 2017. gada 16. februāra sprieduma IOS Finance EFC (C‑555/14, EU:C:2017:121) 28. punktā attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 7. panta 2. un 3. punktu.
( 16 ) 2002. gada 10. janvāraReport of the High Level Group of Company Law Experts on Issues Related to Takeover Bids (turpmāk tekstā – “Vintera ziņojums”). Ziņojumu izstrādāja augsta līmeņa sabiedrību tiesību ekspertu grupa, ko bija izveidojusi Komisija, lai šī grupa iesniegtu priekšlikumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta 2001. gadā paustajiem iebildumiem pret trīspadsmitās direktīvas sabiedrību tiesībās par pārņemšanas piedāvājumiem pieņemšanu. 2002. gada 2. oktobra Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pārņemšanas piedāvājumiem (COM(2002) 534, galīgā redakcija) (OV 2003, C 45 E, 1. lpp.) paskaidrojuma rakstā iedaļā “Vispārīgi apsvērumi” var lasīt, ka Komisija “pilnībā pieņēma rekomendācijas”, ko sniedza ekspertu grupa, kas izstrādāja ziņojumu. Divas daļas tālāk ir noteikts, ka “priekšlikumā ir ievērotas rekomendācijas, kuras Komisijai ir sniegtas Vintera ziņojumā par [..] jautājumiem saistībā ar tiesību prasīt obligātu nodošanu (“squeeze out”) (14. pants) un par obligātu atpirkšanu (“sell out”) (15. pants) ieviešanu pēc pārņemšanas piedāvājuma”.
( 17 ) Skat. Vintera ziņojuma III.3. rekomendāciju, kā arī tā 65. un 66. lpp. Ziņojumā nav sīki izklāstīti nosacījumi, ar kādiem prezumpciju varētu atspēkot.
( 18 ) Dažas dalībvalstis lūdza, lai prezumpcijas atspēkojamība tiktu tieši norādīta, papildus minot, ka “katras dalībvalsts kompetentajām tiesām vai uzraudzības iestādei ir tiesības attiecīgā gadījumā noteikt atšķirīgu cenu”: skat. Padomes 2002. gada 3. decembra dokumentu Nr. 15187/02, grupa “Sabiedrību tiesības” (pārņemšanas piedāvājumi), kas atspoguļo 2002. gada 20. novembra darbu rezultātus. Šis lūgums, kuru atbalstīja mazāk delegāciju un kurš attiecās tikai uz uzraudzības iestādi, vēlāk tika uzturēts prezumpcijai, kas darbojas brīvprātīga piedāvājuma gadījumā: skat., piemēram, Padomes 2003. gada 21. novembra dokumenta Nr. 15089/03 45. zemsvītras piezīmi, kurā ietverta prezidentvalsts kompromisa par direktīvas projektu konsolidēta versija.
( 19 ) Spriedums, 2025. gada 30. aprīlis, Celní jednatelství Zelinka (C‑330/24, EU:C:2025:296), 19. punkts un tajā minētā judikatūra.
( 20 ) Dažās valodu versijās panta teksts pamato šo interpretāciju, abām prezumpcijām izmantojot to pašu darbības vārdu: skat. šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmi.
( 21 ) Prezumpcija, kas darbojas, ja pārņemšanas piedāvājums ir bijis brīvprātīgs, balstās uz ideju, ka cena ir bijusi pietiekami augsta un konkurētspējīga tirgū, lai pārliecinātu Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta otrajā daļā noteikto akcionāru daļu. Tomēr, ja piedāvātājam jau pieder akciju skaits, kas ir tuvu šim slieksnim, pietiks, ja tikai daži akcionāri piedāvās savus vērtspapīrus tā pārvarēšanai. Manuprāt, Eiropas likumdevēja paļāvība uz to, ka personas, kas ir veikušas pārdošanu brīvprātīgā pārņemšanas piedāvājumā, akceptē cenu, attaisno pierādīšanas pienākuma maiņu attiecībā uz šīs cenas atbilstīgumu atsavināšanas tiesību īstenošanas brīdī, taču man nešķiet, ka tas ir pietiekams juridiskais pamats, lai noteiktu neatspēkojamu prezumpciju attiecībā uz šo atbilstīgumu.
( 22 ) Dažās valodu versijās panta teksts apstiprina šo viedokli, jo katrai prezumpcijai izmantoti atšķirīgi darbības vārdi: skat. šo secinājumu 15. zemsvītras piezīmi.
( 23 ) Obligātajiem pārņemšanas piedāvājumiem šī ir vienīgā atļautā metode: spriedums, 2020. gada 10. decembris, Euromin Holdings (Cyprus) (C‑735/19, EU:C:2020:1014, turpmāk tekstā – “spriedums Euromin Holdings (Cyprus)”), 47. punkts.
( 24 ) Skat. Direktīvas 2004/25 9. apsvērumu. Šis vienotais regulējums ir divkāršs: visām dalībvalstīm un visiem vienas kategorijas vērtspapīru turētājiem mērķa sabiedrībā. Tas ietver arī cenas noteikšanas vienotību. Citu metožu izmantošana ir iespējama, tikai izmantojot saskaņā ar vienotu kritēriju noteiktas cenas pielāgošanas tiesības: spriedums Euromin Holdings (Cyprus), 48. punkts.
( 25 ) Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmais teikums. Taisnīgai cenai tādējādi nav noteikti jāsakrīt ar akciju tirgus faktisko cenu. Katra dalībvalsts nosaka precīzu pārskata perioda ilgumu.
( 26 ) Pirmā varianta piemēri ir vācu, čehu, holandiešu vai grieķu valodas teksti; otrā varianta piemēri ir spāņu, franču, angļu, itāļu, poļu vai portugāļu valodas teksti.
( 27 ) Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmās daļas otrais teikums. Augstāka cena kļūst par taisnīgu cenu pārņemšanas piedāvājuma mērķiem.
( 28 ) Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrajā daļā ir pieļauta iespēja, kas dod tiesības dalībvalstīm ļaut savām uzraudzības iestādēm pielāgot cenu, kas noteikta saskaņā ar vienotu noteikšanas metodi. Šī kompetence īstenojama, ja ir ievēroti direktīvas 3. panta 1. punktā minētie pamatprincipi.
( 29 ) Uzskaitījums nav izsmeļošs. Skat. spriedumus, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c. (C‑206/16, EU:C:2017:572), 31. un 38. punkts; un Euromin Holdings (Cyprus), 45. punkts.
( 30 ) Kā apgalvo ģenerāladvokāte Juliana Kokote [Juliane Kokott] secinājumu lietā Euromin Holdings (Cyprus) (C‑735/19, EU:C:2020:697) 47. punktā, “[..] pieņēmums, ka piedāvātāja maksātā augstākā cena ir atbilstīga, ir attaisnots tikai pareizi funkcionējoša tirgus gadījumā”. Šo secinājumu 37. punktā viņa norāda, ka “šī sistēma [Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta pirmā daļa], manuprāt, ir balstīta uz apsvērumu, ka pareizi funkcionējošs kapitāla tirgus rada tādu akcijas cenu, ar kuru uzņēmums netiek nedz novērtēts par zemu, nedz arī pārvērtēts, un kas līdz ar to atspoguļo daļas attiecīgajā uzņēmumā faktisko vērtību. Šajā ziņā Eiropas likumdevējs par pamatu ņem efektīvā, pārskatāmā un likvīdā tirgus vadmotīvu”.
( 31 ) Gadījumi, kad ir iespējama uzraudzības iestāžu iejaukšanās, un kritēriji, kas tām jāievēro, ir skaidri jānosaka dalībvalstīm. Direktīvas 2004/25 5. panta 4. punkta otrā daļa.
( 32 ) Spriedums Euromin Holdings (Cyprus), 86. punkts.
( 33 ) Spriedums Euromin Holdings (Cyprus), 88. punkts.
( 34 ) Spriedums Euromin Holdings (Cyprus), 89. punkts.
( 35 ) Vintera ziņojuma 61. lpp. tas bija pausts šādi: “There is indeed a general and public interest in having companies efficiently managed on the one hand, and securities markets sufficiently liquid on the other hand.”
( 36 ) Vintera ziņojuma 60. un 61. lpp. bija minētas izmaksas, kas izriet no akciju kontrolpaketes turētāja nespējas pilnībā integrēt savā grupā iegādāto uzņēmumu – darbības, aktīvu izmantošanas, organizēšanas un finanšu ziņā. Citas izmaksas būtu tiešas un saistītas ar vajadzību uzturēt infrastruktūru akcionāru kopsapulču ar mazākumdalībnieku dalību sarīkošanai (paziņojumi, norises vieta, informācija u.c.) un saistībā ar citām tiesībām, ko tie varētu īstenot (informācijas pieprasījumi, tiesības celt prasību pret uzņēmumu, tā direktoriem u.c.). Visbeidzot, tajā bija norādīts risks, ka mazākumdalībnieki ļaunprātīgi izmantotu savas tiesības vai piedraudētu ar to īstenošanu tikai ar mērķi likt šķēršļus uzņēmuma darbībai un likt akciju kontrolpaketes turētājam piekāpties.
( 37 ) Dalībvalstis katrā ziņā var noteikt par pienākumu piedāvāt skaidru naudu kā alternatīvu: skat. Direktīvas 2004/25 5. panta 5. punkta ceturto daļu un 15. panta 5. punkta pirmo daļu.
( 38 ) Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta pirmā daļa.
( 39 ) Cena, kas principā ir atbilstīga. Tomēr skat. šo secinājumu 55.–59. punktu.
( 40 ) Direktīvas 2004/25 15. panta 5. punkta trešā daļa.
( 41 ) Šajā posmā pēc pārņemšanas piedāvājuma tiek piemērots arī vienlīdzīgas attieksmes princips pret tās pašas kategorijas akcionāriem, kas 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir prasīts Direktīvas 2004/25 īstenošanai kopumā. Tādējādi arī uz šo posmu attiecas pārņemšanas piedāvājuma ekonomiskā loģika, proti, kontroles prēmijas sadale starp visiem akcionāriem.
( 42 ) Apdraudot pašu pārņemšanas piedāvājumu, kura veiksmīgā norisē tomēr tie paši ir ieinteresēti. Šāda cenas noteikšana ļauj arī izvairīties no tā sauktās lemon’s problem, kas saistīta ar informācijas asimetriju, kura rastos it īpaši, ja cenu aprēķinātu, atsaucoties uz akciju pašreizējo tirgus vērtību.
( 43 ) Tiesu iesaiste parasti neatbilst pārņemšanas piedāvājumu termiņiem: tā apdraud piedāvājuma gaitu un rada neskaidrību par tā rezultātu. Noteiktu dalībvalstu bažas par paredzamu tiesvedību skaita pieaugumu, it īpaši attiecībā uz piedāvājuma cenu, izpaudās (papildus obligātā pārņemšanas piedāvājuma cenas noteikšanas vienotas metodes noteikšanai 5. panta 4. punkta pirmajā daļā) Direktīvas 2004/25 4. panta 6. punktā. Šīs direktīvas 15. pantā noteiktās tiesības tiek īstenotas pēc pārņemšanas piedāvājuma beigām. Tomēr šīs bažas ir attiecināmas uz šo nākamo posmu, ņemot vērā tā īso norisi un to, ka tas kalpo piedāvātāja interesēm, lai pabeigtu ar pārņemšanas piedāvājumu uzsākto darījumu.
( 44 ) Jāatgādina arī, ka Direktīvas 2004/25 15. panta interpretācija ir piemērojama arī tās 16. pantam (to vērtspapīru turētāju tiesības, kuri nav pieņēmuši piedāvājumu, pieprasīt, lai piedāvātājs šos vērtspapīrus no viņiem nopērk par taisnīgu cenu). Tendence uz oportūnistisku rīcību ir iespējamāka šā panta kontekstā, ņemot vērā akciju kontrolpaketes turētājam noteikto atpirkšanas pienākumu.
( 45 ) Tāpēc tās būs situācijas, kad augstāka cena, ko piedāvātājs maksā pārņemšanas piedāvājuma ietvaros, neatbilst cenai, kas būtu noteikta pienācīgi funkcionējošā kapitāla tirgū.
( 46 ) Esmu norādījis, ka šīs kompetences piešķiršana ir fakultatīva. Dalībvalstis var būt izvēlējušās citu mehānismu, kas nodrošina cenas atbilstīgumu pārņemšanas piedāvājumā, vai atstājušas šo jautājumu tiesu kompetencē.
( 47 ) Spriedumi, 2017. gada 20. jūlijs, Marco Tronchetti Provera u.c. (C‑206/16, EU:C:2017:572), 32., 33. un 37.–46. punkts; un Euromin Holdings (Cyprus), 51.–53. punkts. Saskaņā ar šo judikatūru skat. rīkojumu, 2017. gada 24. oktobris, Hitachi Rail Italy Investments un Finmeccanica (C‑655/16 un C‑656/16, EU:C:2017:811).
( 48 ) Komisijas rakstveida apsvērumu 29. un nākamie punkti. Šo apsvērumu 38. punktā tā norāda, ka attiecīgā prezumpcija nevarot pārkāpt Hartas 17. panta 1. punkta otrajā teikumā noteiktās taisnīgas kompensācijas garantiju.
( 49 ) Vācijas Federatīvās Republikas Konstitucionālās tiesas spriedumi, 1962. gada 7. augusts, Feldmühle Fall (1 BvL 16/60); 2000. gada 23. augusts, Moto‑Meter (1 BvR 68/95 – 1 BvR 147/97, ECLI:DE:BVerfG:2000:rk20000823.1bvr006895); un 2007. gada 30. maijs, (1 BvR 390/04, ECLI:DE:BVerfG:2007:rk20070530.1bvr039004); Portugāles Konstitucionālās tiesas spriedums, 2002. gada 26. novembris, Nr. 491/02; Čehijas Republikas Konstitucionālās tiesas spriedums, 2007. gada 27. marts, Pl. ÚS 56/05; Slovēnijas Republikas Konstitucionālās tiesas spriedums, 2024. gada 1. februāris, Up‑558/20‑25; un Francijas Kasācijas tiesas spriedums, 1997. gada 29. aprīlis, 95‑15.220.
( 50 ) Spriedums, 2022. gada 5. maijs, BPC Lux 2 u.c. (C‑83/20, EU:C:2022:346), 39.–41. punkts; pēdējā punktā minēti Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) spriedumi, 2011. gada 20. septembris, Shesti Mai Engineering OOD u.c. pret Bulgāriju (CE:ECHR:2011:0920JUD001785404), 77. punkts; 2016. gada 21. jūlijs, Mamatas u.c. pret Grieķiju (CE:ECHR:2016:0721JUD006306614), 90. punkts; un 2020. gada 19. novembris, Project‑trade d.o.o. pret Horvātiju (CE:ECHR:2020:1119JUD000192014), 75. punkts. Skat. arī Tiesas spriedumus, 2022. gada 1. augusts, HOLD Alapkezelő (C‑352/20, EU:C:2022:606), 72. un 73. punkts; un 2024. gada 5. septembris, Novo Banco u.c. (no C‑498/22 līdz C‑500/22, EU:C:2024:686), 109. punkts.
( 51 ) Tiesa ir norādījusi – nosakot, ka “nevienam nedrīkst atņemt īpašumu”, Hartas 17. panta 1. punkta otrais teikums neattiecas vienīgi uz īpašumtiesību atņemšanu, to nododot valsts iestādēm: spriedums, 2019. gada 21. maijs, Komisija/Ungārija (Lauksaimniecības zemes lietojuma tiesības) (C‑235/17, EU:C:2019:432), 84. punkts.
( 52 ) Spriedumi, 2022. gada 1. augusts, HOLD Alapkezelő (C‑352/20, EU:C:2022:606), 70. un 71. punkts; un 2024. gada 5. septembris, Novo Banco u.c. (no C‑498/22 līdz C‑500/22, EU:C:2024:686), 108. punkts.
( 53 ) ECT spriedums, 1996. gada 15. novembris, Katikaridis u.c. pret Grieķiju (CE:ECHR:1996:1115JUD001938592).
( 54 ) ECT spriedums, 2006. gada 29. marts, Scordino pret Itāliju (CE:ECHR:2006:0329JUD003681397).