1.

2015. gadā ar mērķi garantēt tādu saistību izpildi, kas ir uzņemtas ar Polijā noslēgtu publisku līgumu autoceļa posma izbūvei, uzņēmumi, kam bija piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, iesniedza Polijas līgumslēdzējai iestādei garantijas, kuras bija izsniedzis Bulgārijas apdrošinātājs.

2.

Pēc dažiem gadiem līgumslēdzēji uzņēmumi neveiksmīgi lūdza Polijas tiesu noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, aizliedzot līgumslēdzējai iestādei izmantot šīs garantijas. Analogu pieteikumu tie iesniedza Bulgārijas tiesās, kas to noraidīja pirmajā instancē un apmierināja apelācijas instancē.

3.

Polijas līgumslēdzēja iestāde ir iesniegusi kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija). Tajā ir jāizlemj tostarp, vai, ņemot vērā Regulas (ES) Nr. 1215/2012  ( 2 ) 35. pantu, Bulgārijas tiesām ir starptautiskā jurisdikcija pieņemt lūgtos pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus  ( 3 ).

4.

Ja vien nekļūdos, līdz šim brīdim Tiesa ir tikai vienu reizi lēmusi par minēto pantu  ( 4 ). Spriedumi, kas attiecas uz iepriekšējiem tiesību aktiem  ( 5 ), tomēr izgaismo iesniedzējtiesas jautājumus, tos neatrisinot.

5.

Saskaņā ar Tiesas norādījumu šajos secinājumos tiks aplūkots tikai otrais prejudiciālais jautājums. Lai uz to atbildētu, būs nepieciešams iedziļināties attiecībās starp divām dažādu dalībvalstu tiesām – tiesu, kas izskata lietu pēc būtības, un tiesu, kas lietu izskata tikai saistībā ar pagaidu pasākumiem, tostarp aizsardzības pasākumiem, – pārrobežu situācijās, attiecībā uz kurām 35. pantā ir iecerēts novērst “lietas dalībniekiem zaudējumus, kas rastos ikvienai starptautiskai tiesvedībai raksturīgā ilgā laika patēriņa dēļ”  ( 6 ).

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Regula Nr. 1215/2012

6.

Regulas 33. apsvērumā ir norādīts:

7.

Saskaņā ar tās 2. pantu:

8.

Minētās regulas 29. pantā, kas iekļauts iedaļā “Lis pendens un saistītas prasības”, ir noteikts:

9.

Saskaņā ar tās 35. pantu (“Pagaidu pasākumi, tostarp aizsardzības pasākumi”):

10.

Saskaņā ar šīs regulas 36. pantu, kas iekļauta iedaļā “Atzīšana”:

11.

Regulas 42. panta 2. punktā ir noteikts:

12.

Šīs regulas 45. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:

B.

Valsts tiesības. Grazhdanski Protsesualen Kodeks  ( 7 )

13.

Uz šo lietu attiecas 18. pants (valstu imunitāte); 389.–396. pants (pagaidu pasākumu noteikšana); 397.–403. pants (nodrošināšanas pasākumi); un 274.–280. pants (lēmumu pārsūdzība).

14.

Tā kā secinājumos koncentrēšos tikai uz Regulas Nr. 1215/2012 35. panta interpretāciju, nav nepieciešams izklāstīt šos pantus.

II.

Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi

15.

Ar 2015. gada 30. jūlijā noslēgto līgumu Skarb Państwa Rzeczypospolitej Polskiej reprezentowany przez Generalnego Dyrektora Dróg Krajowych i Autostrad (Polijas Republikas Valsts kase, ko pārstāv valsts nozīmes autoceļu un automaģistrāļu ģenerāldirektors; turpmāk tekstā – “Polijas Valsts kase”) uzticēja uzņēmumiem TOTO SpA – Costruzioni Generali un Vianini Lavori SpA, kuri darbojas kā Itālijā reģistrēts konsorcijs, autoceļa S‑5 Poznaņa–Vroclava posma Poznaņa A2, Gluhova [Gluchovo]–Vrončina [Wronczyn] izbūvi.

16.

Puses ietvēra līgumā 20.6. pantu, ar kuru savstarpējo strīdu izšķiršanai jurisdikcija tika piešķirta līgumslēdzējas iestādes atrašanās vietas tiesām (proti, Polijas tiesām)  ( 8 ).

17.

Šajā pašā līgumā tika noteiktas garantijas Nr. 02900100000348 un Nr. 02900100000818, lai nodrošinātu attiecīgi līguma izpildi  ( 9 ) un iespējamā “līgumsoda” samaksu pēc darbu pabeigšanas  ( 10 ). Abas garantijas sniedza Bulgārijas apdrošināšanas sabiedrība Evroins AD, un tām ir piemērojamas Polijas materiālās tiesības.

18.

Līgumslēdzējas sabiedrības Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa, Polija) iesniedza prasības par negatīva fakta konstatēšanu pret Polijas Valsts kasi. Tās lūdza konstatēt, ka atbildētājai Valsts kasei nav tiesību pieprasīt nolīgtā līgumsoda samaksu, jo nav izpildīti tā samaksas nosacījumi, un ka atbildētājai nav tiesību uz līgumsodu par tās apgalvoto līguma izpildes nokavējumu  ( 11 ).

19.

Tās arī lūdza tiesu “noteikt pagaidu pasākumus, nosakot atbildētājai it īpaši pienākumu neizmantot apdrošināšanas sabiedrības Evroins AD sniegtās garantijas Nr. 02900100000348 un Nr. 02900100000818”  ( 12 ).

20.

Ar 2019. gada 7. jūnija rīkojumu Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) atteicās noteikt lūgtos pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus  ( 13 ).

21.

2019. gada 31. jūlijā līgumslēdzējas sabiedrības vēlreiz lūdza noteikt minētos pasākumus, šoreiz Sofiyski gradski sad (Sofijas pilsētas tiesa, Bulgārija), saistībā ar Sąd Okręgowy w Warszawie (Varšavas apgabaltiesa) celtajām prasībām.

22.

Pieteikums tika noraidīts pirmajā instancē, bet apelācijas instancē Sofiyski apelativen sad (Sofijas apelācijas tiesa, Bulgārija) to apmierināja. Šī tiesa, paredzot nosacījumu par nodrošinājuma iesniegšanu, apķīlāja Polijas Valsts kases prasījumu, kas izriet no garantijām Nr. 02900100000348 un Nr. 02900100000818, kuras tās labā bija izsniegusi apdrošināšanas sabiedrība Evroins AD.

23.

Polijas Valsts kase iesniedza kasācijas sūdzību Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija). Šajā sūdzībā tika iesniegts arī Eiropas maksājuma rīkojums saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1896/2006  ( 14 ) E standarta veidlapu  ( 15 ).

24.

Līgumslēdzējas sabiedrības, kas bija iebildušas pret rīkojumu, iesniedzot F standarta veidlapu saskaņā ar Regulas Nr. 1896/2006, to iesniedza atbildes rakstā uz kasācijas sūdzību.

25.

Šajos apstākļos Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

III.

Tiesvedība Tiesā

26.

Lūgums sniegts prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2020. gada 5. novembrī. Tika noraidīts lūgums izskatīt to saskaņā ar Tiesas Reglamenta 105. pantu.

27.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas TOTO – Costruzioni Generali un Vianini Lavori, Polijas Republika un Eiropas Komisija. Tās visas, kā arī Polijas Valsts kase piedalījās 2021. gada 15. jūlija tiesas sēdē.

IV.

Analīze

28.

Kā jau minēju, mani secinājumi būs tikai par otro prejudiciālo jautājumu. Tas būtībā ir par attiecībām starp dažādu dalībvalstu tiesām, kurās saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 secīgi tiek lūgts noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus.

29.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāinterpretē Regulas Nr. 1215/2012 35. pants, un tas ļaus noskaidrot, vai tiesa (šajā gadījumā Bulgārijas tiesa), kurai nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, var noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, ja tiesa, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības (šajā gadījumā Polijas tiesa), jau ir lēmusi par identisku pieteikumu.

30.

Pirms piedāvāšu atbildi uz šo jautājumu, minēšu dažus vispārīgus Regulas Nr. 1215/2012 aspektus, kas varētu palīdzēt analīzē.

A.

Ievada apsvērumi: pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumi Regulā Nr. 1215/2012

1.

Starptautiskās jurisdikcijas regulējums un spriedumu par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem aprite

31.

Regula Nr. 1215/2012 paredz divējādu pieeju pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanai tiesvedībās, kas ir tās piemērošanas jomā:

–

Pirmkārt, tā piešķir starptautisko jurisdikciju tiesām, kam saskaņā ar II nodaļas 1.–6. iedaļu būtu arī jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības  ( 16 ). Šo tiesu jurisdikcija nav atkarīga no tā, ka pastāv noteikta saistība starp pasākuma priekšmetu un attiecīgo tiesu  ( 17 ). Turklāt, ievērojot atrunu, ko aplūkošu, uz pasākumu, kuru ir noteikusi tiesa, kam ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības, attiecas Regulā Nr. 1215/2012 paredzētie atzīšanas un izpildes noteikumi.

–

Otrkārt, tās pašas regulas 35. pantā ir paredzēts, ka tiesas, kurām nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, nosaka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus saistībā ar šo lietu.

32.

Šajā otrajā gadījumā Tiesa paredz zināmus nosacījumus iespējamībai, ka tiesai, kam nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, tomēr būtu kompetence lemt par pagaidu noregulējumu  ( 18 ):

–

Pagaidu vai aizsardzības pasākumiem ir jābūt “paredzētiem, lai saglabātu faktisko vai juridisko situāciju, lai nodrošinātu tiesības, kuru atzīšanu parasti lūdz tiesai, kurai ir jurisdikcija izskatīt lietu pēc būtības”  ( 19 ).

–

Nevar noteikt pasākumus, kas to seku dēļ de facto aizstāj tiesvedību pēc lietas būtības, proti, tādus pasākumus, kas tiek izmantoti, lai lietas sagatavošanas izskatīšanai stadijā apietu jurisdikcijas noteikumus  ( 20 ).

–

Ir jāpastāv faktiskai saistībai starp tiesu, kam nav jurisdikcijas izskatīt lietu pēc būtības, un pasākumu, par kuru iesniegts pieteikums. Tā noteikšana “prasa [..] īpašu rūpību un detalizētu to faktisko apstākļu pārzināšanu, kādos iestāsies pieprasītā pasākuma sekas”  ( 21 ).

33.

Šie ierobežojumi izriet no apstākļa, ka Regulas Nr. 1215/2012 35. pants piešķir personai, kas lūdz noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, priekšrocību, kas otru pusi var nostādīt nelabvēlīgā situācijā, jo tas darbojas kā izņēmums no regulā paredzētā jurisdikcijas regulējuma. Tādēļ tā interpretācijai ir jābūt šaurai  ( 22 ).

34.

Turklāt, nosakot papildu jurisdikciju, 35. pants varētu arī veicināt forum shopping  ( 23 ) stratēģiju un ļaunprātīgu izmantošanu  ( 24 ).

35.

Saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 tiesas, kas nosaka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus saskaņā ar 35. pantu, tiesību apjoms tiek arī ierobežots: šo pasākumu iedarbība aprobežojas ar attiecīgās dalībvalsts teritoriju  ( 25 ).

36.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanas, ko veiktu tiesa, kura nav tā tiesa, kas izskata vai izskatīs  ( 26 ) lietu pēc būtības, pieļaujamība atbilst pagaidu un nodrošinājuma tiesiskās aizsardzības konkrētām praktiskajām vajadzībām  ( 27 ), kas ir viegli saprotamas.

37.

Ar šo normu ieinteresētajai pusei tiek piedāvāta iespēja panākt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu dalībvalstī, kurā atrodas manta vai persona, attiecībā uz kuru tiks īstenots pasākums. Tādējādi tiek, pirmkārt, novērstas neērtības, ko radītu nepieciešamība tiesāties ārvalstī, un, otrkārt, panākt citas jurisdikcijas sprieduma atzīšanu  ( 28 ).

38.

Šī iespēja ir vēl jo vairāk nepieciešama tāpēc, ka pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumi, kurus, neuzklausot otru pusi, norīko tiesa, kas izskata lietu pēc būtības (kuru noteikšana saglabā pārsteiguma efektu), principā  ( 29 ) nav paredzēti brīvai apritei  ( 30 ) starp dalībvalstīm saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012  ( 31 ).

39.

Šāda veida pasākumu brīvas aprites izslēgšana tiek noteikta ar “sprieduma” definīciju Regulas Nr. 1215/2012 2. panta a) punkta otrajā daļā. Praksē tas izpaužas tās 42. panta 2. punktā paredzētajā prasībā: tiesas, kura izskata pamatlietu, citā dalībvalstī noteikta pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma izpilde dalībvalstī ir pakļauta nosacījumam par 53. pantā paredzētās apliecības iesniegšanu. Šajā apliecībā ir ietvertas īpašas norādes, kas apliecina tiesas statusu un atbildētāja uzaicināšanu uz tiesas sēdi vai, ja tas nav noticis, nolēmuma par pasākumu izsniegšanu.

2.

Attiecības starp jurisdikcijām

40.

Starp jurisdikcijām, kas ir pieejamas personai, kura lūdz noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu un kura var izvēlēties kādu no tām, nav formālas hierarhijas. Tādējādi var būt situācijas ar vairākām tiesvedībām par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem, kurām likumdevējs nav tieši paredzējis konkrētu risinājumu.

a)

Vairākas tiesvedības par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem

41.

Regulā Nr. 1215/2012 ir ietverta īpaša norma (35. pants) attiecībā uz pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem. Tādējādi varētu teikt, ka tā papildina tiesas, kas izskata lietu pēc būtības, dabiskās tiesības tos noteikt. Vienlaikus tā paver iespēju identiskām tiesvedībām citās tiesās, izraisot savstarpēji nesavienojamu nolēmumu pieņemšanas risku.

42.

Prioritātes princips, kas Regulas Nr. 1215/2012 iedaļā “Lis pendens un saistītas prasības” regulē situāciju, kurā pastāv vairākas tiesvedības ar tām pašām pusēm, priekšmetu un pamatu saskaņā ar tās 29. pantu, manuprāt, var tikt attiecināts uz šo tiesvedību pagaidu noregulējuma posmu  ( 32 ).

43.

Saskaņā ar šo principu tiesa, kurā ir celta otrā prasība, “pēc savas iniciatīvas aptur tiesvedību, līdz tiek konstatēta tās tiesas jurisdikcija, kurā pirmajā celta prasība”. Tiesai, kurā ir celta otrā prasība, ir jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai tiesai, tiklīdz ir konstatēta tās jurisdikcija  ( 33 ).

44.

Kā jau esmu skaidrojis, vienlaicīgi pieteikumi par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem tiesā, kuras jurisdikcijā ir izskatīt lietu pēc būtības, un citā tiesā, kas neizskata lietu pēc būtības (bet kurā vēršas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu), sniedz ieinteresētajai pusei iespēju izvairīties no kavējumiem, kas ir saistāmi ar vienā valstī noteikta pasākuma pārnešanu uz citu dalībvalsti.

45.

No šī skatpunkta varētu būt paradoksāli, ka personai, kas prasa pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma noteikšanu otrajā tiesā tieši tādēļ, lai novērstu kavēšanos pirmajā tiesā, tas būtu jādara saskaņā ar lis pendens noteikumu tikai galvenās tiesvedības valstī vienkārši tāpēc, ka pieteikums par šī pasākuma noteikšanu tajā tika iesniegts pirmām kārtām  ( 34 ).

46.

Kā alternatīvu varētu iedomāties pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem nepiemērot vispārējo lis pendens noteikumu (Regulas Nr. 1215/2012 29. pants) un risināt jautājumu par diviem nesavienojamiem nolēmumiem, ja tie tiktu pieņemti, a posteriori – lemjot par to atzīšanu un izpildi  ( 35 ).

47.

Tomēr es uzskatu, ka šis risinājums varētu neatbilst šai regulai.

48.

Lai gan Tiesa nav lēmusi par šo jautājumu, tā ir negatīvi atsaukusies uz to, ka “palielinās ar vienām un tām pašām tiesiskajām attiecībām saistīto jurisdikcijas bāžu skaits, kas ir pretrunā ar Konvencijas mērķiem”, saistībā ar Briseles konvencijas 24. pantu  ( 36 ).

49.

Pašreiz ir pietiekami teikt, ka lis pendens noteikuma izņēmumi ir noteikti regulā, un neviens no tiem neatbilst konkrētajam gadījumam  ( 37 ). Priekšlikumi par izmaiņām šajā jautājumā attiecībā uz Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu netika ietverti regulas tekstā, un tas liecina pret to, lai lis pendens noteikumi tiktu aplūkoti īpašā veidā saistībā ar prasībām par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem spēkā esošajā sistēmā  ( 38 ).

50.

Rezumējot – es uzskatu, ka Regulas Nr. 1215/2012 29. pantā ietvertais lis pendens noteikums attiecas uz pieteikumiem par pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu. No tā izriet divas sekas: a) prioritāte ir tiesai, kurā ir iesniegts pirmais pieteikums par pagaidu noregulējumu, tiklīdz tā ir atzinusi, ka tai ir jurisdikcija; un b) no šī brīža tiesai, kurā tiek celts otrais pieteikums par pagaidu pasākumiem, ir jāatsakās no jurisdikcijas par labu pirmajai tiesai.

b)

Dažādu tiesu noteikto pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu nesavienojamība

51.

Situāciju, kurā pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus nosaka divas tiesas (viena, kam ir jurisdikcija saskaņā ar Briseles konvencijas 24. pantu, un otra, kuru puses izvēlējušās strīda izšķiršanai pēc būtības), Tiesa ir aplūkojusi spriedumā Italian Leather  ( 39 ) saistībā ar minētās konvencijas 27. panta 3. punktu.

52.

Minētajā spriedumā Tiesa:

–

precizēja, ka nesavienojamība, kas liedz atzīt ārvalsts spriedumu, attiecas uz spriedumu tiesiskajām sekām, nevis dažādu tiesisko regulējumu pastāvēšanu dalībvalstīs vai vienas un tās pašas prasības atšķirīgu novērtējumu, ko veic attiecīgās tiesas  ( 40 );

–

apstiprināja, ka nesavienojamība pastāv tad, ja attiecīgo spriedumu sekas, tām vienlaikus iestājoties dalībvalstī, traucē tās sabiedrisko kārtību  ( 41 );

–

apgalvoja, ka šajos apstākļos, ņemot vērā to, ka Briseles konvencijas 27. panta 3. punktā paredzētās atzīšanas atteikuma iemeslam ir obligāts raksturs, tiesai, kas saņem pieprasījumu, ir pienākums atteikt ārvalsts sprieduma atzīšanu  ( 42 ).

53.

Briseles konvencijas 27. panta 3. punkta un tagadējās Regulas Nr. 1215/2012 45. panta 1. punkta c) apakšpunkta identiskums  ( 43 ) ļauj apgalvot, ka tāds pats risinājums ir nosakāms pēdējās minētās normas piemērošanai.

B.

Atbilde uz otro prejudiciālo jautājumu

54.

Iesniedzējtiesas šaubas, kuru dēļ ir uzdots otrais prejudiciālais jautājums, kā arī pušu argumenti par šo jautājumu balstās uz vairākiem pamatojumiem, kurus apskatīšu šādā kārtībā:

–

vispirms aplūkošu līguma noteikuma par Polijas tiesas izvēli ietekmi;

–

turpinājumā pievērsīšos faktiskajai saistībai starp lūgtajiem pasākumiem un Bulgārijas teritoriju;

–

visbeidzot izteikšos par Polijas sprieduma, ar kuru tika atteikts noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumus, nozīmi tiesvedībā Bulgārijas tiesā.

1.

Noteikums par tiesas izvēli: šķērslis tam, lai Bulgārijas tiesas noteiktu pasākumus?

55.

Pamatlietas tiesas jurisdikcija pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanai nav atkarīga no īpašas saistības starp pasākuma priekšmetu un tiesu; ir pietiekami, ja pastāv apstākļi, kas saskaņā ar Regulu Nr. 1215/2012 pamato jurisdikcijas piešķiršanu lietas izskatīšanai pēc būtības.

56.

Viens no šiem apstākļiem ir tāds, ka puses ir vienojušās par kompetentās tiesas izvēli ar noteikumu, kas piešķir ekskluzīvu kompetenci saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 25. pantu.

57.

Tādējādi, pamatojoties uz gribas autonomiju, ir pamats apšaubīt, ka jebkura vienošanās par jurisdikcijas piešķiršanu automātiski attiecas uz pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem. Varētu – pretējā nozīmē – jautāt, vai jurisdikcijas izvēle sistemātiski izslēdz tiesības, ko piedāvā Regulas Nr. 1215/2012 35. pants.

58.

Tiesa vēl nav lēmusi par šo jautājumu. Spriedumā Italian Leather katrā ziņā ir paskaidrots, ka 35. pantā paredzētā jurisdikcija var pastāvēt vienlaikus ar citas tiesas jurisdikciju, ko puses ir izvēlējušās strīda galīgai izšķiršanai.

59.

Manuprāt, puses var (vismaz es neatrodu iemeslus, kas to liegtu) ar vienošanos akceptēt vai noraidīt starptautisko jurisdikciju pagaidu pasākumu noteikšanai, ja tās ir situācijā, uz kuru attiecas Regula Nr. 1215/2012. Tas, uz kādiem strīdiem attiecas un uz kādiem neattiecas vienošanās par tiesas izvēli, ir to noslēgtās vienošanās interpretācijas jautājums.

60.

Tādējādi būtu ieteicams, lai puses skaidri paustu savu nodomu par to, ka noteikums attiecas arī uz pagaidu pasākumiem. Ja šī griba nav skaidri izteikta, varētu pieņemt  ( 44 ), ka vispārējs tiesas izvēles noteikums attiecina izvēlētās tiesas kompetenci uz pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšanu.

61.

Savukārt šis risinājums nebūtu piemērojams tiesībām vērsties jebkuras citas dalībvalsts tiesā, kas nav tiesa, par kuru ir noslēgta vienošanās  ( 45 ): atteikšanās no Regulas Nr. 1215/2012 35. pantā paredzētās iespējas nevar tikt prezumēta.

62.

Šajā lietā lietas dalībnieki savā līgumā ietvēra noteikumu, kurā Polijas tiesas vispārīgi tika noteiktas kā tiesas, kurām ir jurisdikcija izšķirt strīdus, jo Polija ir līgumslēdzējas iestādes atrašanās vieta  ( 46 ).

63.

Iesniedzējtiesa neapšauba Polijas tiesu ekskluzīvo jurisdikciju lietas izskatīšanai pēc būtības; tomēr tā jautā, vai šī jurisdikcija ir ekskluzīva arī pagaidu noregulējuma jomā.

64.

Polijas valdības un līgumslēdzēju sabiedrību sniegtie apsvērumi nesakrīt attiecībā uz tiesas izvēles, kas veikta līgumā, tvērumu  ( 47 ). Piekrītu Komisijai, ka tas, vai šī izvēle ietver vai neietver pagaidu pasākumus, izslēdzot jebkuru citu jurisdikciju, ir jāinterpretē iesniedzējtiesai  ( 48 ).

65.

Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka, lai nodrošinātu paredzamību par labu pusēm, “jurisdikcijas noteikšanas klauzula var attiekties tikai uz strīdiem, kas radušies vai varētu rasties “saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām”, un tas ierobežo jurisdikcijas noteikšanas klauzulas piemērojamību, to attiecinot tikai uz strīdiem, kuru pamatā ir tiesiskās attiecības, kurās ir tikusi noslēgta vienošanās par šo klauzulu [..]”  ( 49 ).

66.

Noteikums par jurisdikcijas piešķiršanu tādējādi neietvers “strīdu[, ko cietušais uzņēmums brīdī, kad tas piekrita šai klauzulai,] saprātīgi nevarēja paredzēt”  ( 50 ).

67.

Neskarot to – kā esmu teicis –, ka par to ir jālemj iesniedzējtiesai, uzskatu, ka šī noteikuma līgumslēdzējas puses šajā lietā varēja saprātīgi paredzēt, ka viena no tām attiecīgā gadījumā lūgtu noteikt pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu, lai iebilstu pret garantiju izpildi. Publiskā iepirkuma jomā nesaskaņas par līgumslēdzēju iestāžu lūgtu garantiju izpildi nav retas.

2.

Faktiskā saistība

68.

Ja tiktu konstatēts, ka jurisdikcijas piešķiršanas noteikums neattiecas uz pagaidu noregulējumu, tādējādi noraidot Polijas tiesu ekskluzīvo jurisdikciju, šādam konstatējumam kā tūlītējas sekas vēl nebūtu Bulgārijas tiesu kā tiesu, kurās būtu jāvēršas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 35. pantu, jurisdikcijas atzīšana.

69.

Šajā gadījumā Bulgārijas tiesu jurisdikcija būtu atkarīga pirmām kārtām no tā, kas ir noteikts attiecīgajos valsts noteikumos. Vajadzētu būt arī faktiskai saistībai starp pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma priekšmetu un dalībvalsts (Bulgārija) teritoriālo jurisdikciju.

70.

Ir paustas šaubas par faktiskas saistības pastāvēšanu šajā tiesvedībā divu iemeslu dēļ:

–

Bulgārijas teritorijā esošās mantas, attiecībā uz kuru tiktu noteikts pasākums, kustamas mantas raksturs;

–

apstrīdētās garantijas faktiskā samaksa ir veicama Polijas Valsts kasei Polijas teritorijā saistībā ar Polijā noslēgta un izpildīta būvdarbu līguma izpildes pārkāpumiem  ( 51 ).

71.

Faktiskas saistības prasība ir tieši saistīta ar Regulas Nr. 1215/2012 35. panta jēgu, proti, to, ka pasākumu nosaka un izpilda tajā pašā dalībvalstī. Tādēļ faktiska saistība ir nosakāma ar aktīviem, uz kuriem attiecas pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākums.

72.

Savukārt vietai, kurā tiktu samaksāta pati garantija, nav nozīmes.

73.

Šajā tiesvedībā, kā jau esmu izklāstījis, pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu mērķis bija nodrošināt prasības par konstatēšanu, ka Polijas Valsts kasei nav tiesību uz garantēto summu saņemšanu. Šo pasākumu izpildei Bulgārijas apelācijas tiesa noteica Polijas līgumslēdzējas iestādes prasījumu pret Bulgārijas apdrošinātāju Evroins AD apķīlāšanu.

74.

Faktiskā saistība starp Bulgārijas tiesām un pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumiem galu galā ir atkarīga no tā, vai minētais prasījums ir uzskatāms par tādu, kas atrodas Bulgārijā  ( 52 ), bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

3.

Polijā pasludinātais spriedums kā šķērslis pagaidu pasākumu noteikšanai Bulgārijas tiesās

75.

Vai būtu atzīstams, ka Bulgārijas tiesai nav jurisdikcijas noteikt lūgto pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu, ja tāds pats pieteikums  ( 53 ) ir iesniegts (Polijas) tiesā, kas izskata pamatlietu pēc būtības, un tā ir atteikusies to noteikt?

76.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir pieļaujamas divas pieejas atkarībā no tā, vai Polijas tiesas spriedums, ar ko tiek atteikta pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākumu noteikšana, ir vai nav galīgs. Tā kā sniegtā informācija neļauj droši izsecināt šī sprieduma raksturu, aplūkošu abus iespējamos scenārijus.

a)

Galīgs spriedums: tā iespējama atzīšana

77.

Regulas Nr. 1215/2012 sistēmā var izbeigt tiesvedību pēc būtības vai par pagaidu noregulējumu, kas ir sākta dalībvalstī, pamatojot to ar citā valstī par to pašu priekšmetu pieņemta sprieduma galīgumu  ( 54 ), izmantojot atbilstošas procedūras.

78.

No lietas dalībnieku apsvērumiem secinu, ka Polijas nolēmuma res judicata spēks  ( 55 ) ir strīdīgs jautājums, kas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai. Katrā ziņā drīzāk nekā par res judicata (jēdziens, kas izraisa grūtības, ja to piemēro nolēmumiem par pagaidu pasākumiem) es labāk runātu par galīgumu, proti, apstākli, ka spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

79.

Ja apstiprināsies, ka nolēmums par pagaidu noregulējumu Polijā ir galīgs, tam varētu būt iedarbība arī Bulgārijā un tas var liegt (kamēr faktiskie apstākļi nav mainījušies)  ( 56 ) cita pasākuma noteikšanu ar vienu un to pašu priekšmetu un pamatu starp tām pašām pusēm.

80.

Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa) jautā arī par brīdi, kurā tai ir jānosaka ārvalstu nolēmuma pastāvēšanas normatīvās sekas. Konkrētāk, tā jautā, vai tai ir jāatzīst jurisdikcijas neesamība, tiklīdz tiek iesniegti pierādījumi par šo nolēmumu.

81.

Principā atbilde ir apstiprinoša. Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 36. panta 1. punktu vienas dalībvalsts tiesas nolēmuma atzīšanai citā dalībvalstī nav nepieciešama nekāda procedūra. Personai, kas prasa nolēmuma atzīšanu, tomēr ir jāievēro formālie nosacījumi, kas ir paredzēti 37. pantā, iesniedzot autentisku sprieduma kopiju un 53. pantā paredzēto apliecību, un tas saskaņā ar regulas formulējumu ir nebūtiski  ( 57 ). Tiesa vai iestāde, kurā atsaucas uz ārvalstī pieņemtu spriedumu, var pieprasīt arī tulkojumu vai transliterāciju saskaņā ar 37. panta 2. punktu.

82.

Pusei, kuru nelabvēlīgi ietekmētu jau pieņemtā sprieduma atzīšana, ir jālūdz atteikt tā atzīšanu, ja pastāv kāds no 45. pantā minētajiem pamatiem un ja tā uzskata to par vajadzīgu. Šādu pieteikumu var iesniegt kā procesuālu jautājumu saskaņā ar regulas 36. panta 3. punktu.

83.

Šajā ziņā nevar apgalvot to, kas ir norādīts 45. panta 1. punkta c) apakšpunktā: konkrētās lietas apstākļos Bulgārijā joprojām nepastāv pasākums, kas būtu nesavienojams ar Polijas nolēmumu, tādēļ arguments pret tā atzīšanu ciestu neveiksmi.

b)

Spriedums, kas nav galīgs: “lis pendens” noteikums

84.

Ja Polijas nolēmumu Polijā var pārsūdzēt, Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas mērķiem tas ir jāsaprot tādējādi, ka pagaidu noregulējuma tiesvedība šajā valstī joprojām norisinās.

85.

Šajā ziņā ieinteresētā puse noteikti var lūgt pasākuma atzīšanu Bulgārijā  ( 58 ). Tomēr tādēļ, ka pasākumu joprojām var pārsūdzēt, šāds pieteikums var izrādīties pāragrs. Regulā tiesai, kas saņem pieprasījumu, ir dotas tiesības apturēt ārvalstu sprieduma atzīšanu, ja tas tiek apstrīdēts izcelsmes dalībvalstī  ( 59 ).

86.

Tā kā Bulgārijā vēl tiek izskatīts identisks un vēlāks pieteikums par pagaidu noregulējumu, lis pendens noteikums, kas nosaka tiesai, kura otrā izskata lietu, pienākumus pēc savas ierosmes, man šķiet vairāk piemērots.

87.

Polijas nolēmumu apliecinošajam dokumentam ir (vai var būt, ja tas atbilst spēkā esošajos tiesību aktos noteiktajām prasībām)  ( 60 ) Regulas Nr. 1215/2012 29. pantā paredzēto centrālo elementu pierādīšanas vērtība:

–

to var izmantot, lai pārbaudītu, vai abu tiesvedību puses, priekšmets un pamats ir vienādi;

–

norāda uz datumu, kurā tika iesniegts pieteikums pirmajā tiesā;

–

apliecina, ka ir atzīta pirmās tiesas jurisdikcija pagaidu, tostarp aizsardzības, pasākuma noteikšanai vai atteikumam  ( 61 ).

88.

Ja pēc šo jautājumu pārbaudes tiek konstatēts tas, ka Polijas tiesa bija pirmā, kurā ir iesniegts pieteikums, kā arī trīskāršs priekšmeta, pušu un pamata identiskums, Bulgārijas tiesai ir jāatsakās no lietas izskatīšanas saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 29. panta 1. punktu.

V.

Secinājumi

89.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz Varhoven kasatsionen sad (Augstākā kasācijas tiesa, Bulgārija) otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: