<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-596/20</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CC0596</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2022:91">EU:C:2022:91</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>16</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>16</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT> secinājumi – Lieta C‑596/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">DuoDecad</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Juliane Kokott</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti 2022. gada 10. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – vācu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑596/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">DuoDecad Kft.</HT></P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Fővárosi Törvényszék</HT> (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļu tiesību akti</KEYWORD><KEYWORD>Pievienotās vērtības nodoklis</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2006/112/EK</KEYWORD><KEYWORD>Pakalpojumu sniegšanas vieta</KEYWORD><KEYWORD>Pakalpojumu saņēmēja noteikšana</KEYWORD><KEYWORD>Starp pakalpojumu saņēmēju un trešo personu pastāvošas, iespējams, ļaunprātīgas struktūras ietekme uz pakalpojumu sniegšanas vietu</KEYWORD><KEYWORD>Neitralitātes princips</KEYWORD><KEYWORD>Izvairīšanās no nodokļu dubultās uzlikšanas</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu nodokļu iestāžu pienākums sadarboties</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība atspoguļo tiesību aktu saskaņošanas robežas Savienībā. Pat ja visas dalībvalstis ir pareizi transponējušas pamatā esošo direktīvu, tās piemērošana pārrobežu pakalpojumam tomēr rada atšķirīgus rezultātus. Gan Portugāle, gan Ungārija uzskata, ka pakalpojumu sniegšanas vieta ir to teritorijā, un pieprasa PVN sev. Viens un tas pats darījums patiesībā tiek divkārt aplikts ar nodokli, neraugoties uz pilnīgu tiesību aktu saskaņošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Tas ir īpaši problemātiski, jo saskaņā ar PVN direktīvas koncepciju iesaistītie uzņēmumi nemaz nav faktiskie nodokļu maksātāji, bet tikai, kā to ir formulējusi Tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Šajā sakarā skat. tikai spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171123">2017. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Di Maura</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑246/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:887">EU:C:2017:887</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2008. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Netto Supermarkt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑271/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:105">EU:C:2008:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19931020">1993. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Balocchi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑10/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:846">EU:C:1993:846</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, nodokļu iekasētāji valsts labā. PVN faktiski vajadzētu būt neitrālam attiecībā uz uzņēmumu, kas tikai iekasē šo nodokli. Tā tas ir vien tad, ja nodoklis tiek iekasēts tikai vienu reizi. Tas savukārt nozīmē, ka pakalpojumu sniegšanas vieta ir tikai vienā dalībvalstī. PVN direktīvā tas tā arī principā ir paredzēts. Tomēr tajā pašā laikā ir jābūt izslēgtam, ka abās dalībvalstīs var tikt pieņemts galīgs lēmums par to, ka vieta atrodas gan vienā, gan otrā dalībvalstī. Citiem vārdiem – nedrīkst pastāvēt pretrunīga kvalificēšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Turklāt šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā rodas jautājums par attiecīgā pakalpojumu saņēmēja noteikšanu, ja tam un trešai personai tiek pārmesta ļaunprātīgas struktūras izveidošana. Tam šajā gadījumā ir nozīme, lai pareizi noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu. Tas tādēļ, ka –<?PAGE NO="2"?> pat ja šis apgalvojums ir patiess – rodas jautājums, vai apgalvojums par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu attiecībās starp trešo personu un pakalpojumu saņēmēju var ietekmēt pakalpojumu sniedzēju, t.i., viņa pakalpojumu sniegšanas vietu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">PVN direktīva</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Tiesiskais regulējums izriet no PVN direktīvas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes Direktīva 2006/112/EK (<DATE ISO="20061128">2006. gada 28. novembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="347" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 347, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, redakcijā, kas bija spēkā 2009.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Redakcijā, kurā šajā ziņā jaunākie grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2009/69/EK (<DATE ISO="20090625">2009. gada 25. jūnijs</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="175" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 175, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un 2011. gadā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Redakcijā, kurā šajā ziņā jaunākie grozījumi ir izdarīti ar Padomes Direktīvu 2010/88/ES (<DATE ISO="20101207">2010. gada 7. decembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="326" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 326, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, par kuriem ir strīds.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="002.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>PVN uzliek šādiem darījumiem:</ALINEA><ALINEA>c) pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Direktīvas 24. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="024.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Pakalpojumu sniegšana<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Direktīvas 28. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Ja nodokļa maksātājs, kas darbojas savā vārdā, bet kādas citas personas interesēs, ir iesaistīts pakalpojumu sniegšanā, uzskata, ka tas pats saņēmis un sniedzis šos pakalpojumus.<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Tiesību normās par pakalpojumu sniegšanas vietu tika veikti grozījumi, kas stājās spēkā no <DATE ISO="20100101">2010. gada 1. janvāra</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Padomes Direktīva 2008/8/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas vietu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="044" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 44, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, līdz ar to abos gados, par kuriem ir strīds, bija piemērojamas atšķirīgas tiesību normas par pakalpojumu sniegšanas vietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Attiecībā uz 2009. gadu, par kuru ir strīds, direktīvas 43. pants ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Par pakalpojumu sniegšanas vietu uzskata vietu, kur ir pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai kur tam ir pastāvīga iestāde, no kuras veic pakalpojumu sniegšanu, vai ja nav šādas vietas vai pastāvīgas iestādes – tā pastāvīgās adreses vietu vai parasto dzīvesvietu.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Šī tiesību norma par pakalpojumu sniegšanas vietu attiecībā uz 2009. gadu, par kuru ir strīds, tika pilnveidota ar PVN direktīvas 56. panta 1. punkta k) apakšpunktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="056.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Attiecībā uz turpmāk norādītajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pakalpojumu saņēmējiem, kas veic uzņēmējdarbību ārpus Kopienas, vai nodokļa maksātājiem, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, bet ne pakalpojumu sniedzēja valstī, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur ir pakalpojumu saņēmēja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta vai kur tam ir pastāvīga iestāde, kurai sniedz pakalpojumu, vai – ja tādu nav – pakalpojumu saņēmēja pastāvīgās adreses vieta vai parastā dzīvesvieta:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>k)</NO.P><TXT>elektroniski sniegti pakalpojumi, jo īpaši II pielikumā minētie pakalpojumi;<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Minētajā II pielikumā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>56. panta 1. punkta k) apakšpunktā minēto elektroniski sniegto pakalpojumu indikatīvs saraksts<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> tostarp ir minēta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>tīmekļa vietņu apkalpošana, tīmekļa resursu nodrošināšana, programmu un iekārtu uzturēšana no attāluma<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>, kā arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>attēlu, teksta un informācijas piegāde un piekļuves nodrošināšana datubāzēm<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Direktīvas 196. pantā apgrieztās nodokļa maksāšanas kārtības piemērošana pakalpojumu saņēmējam gadījumā, ja pakalpojumu sniedz ārvalstīs reģistrēts nodokļa maksātājs, attiecībā uz 2009. gadu, par kuru ir strīds, bija reglamentēta šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>PVN maksā ikviens nodokļa maksātājs, kas saņēmis 56. pantā minētos pakalpojumus, vai 44., 47., 50., 53., 54. un 55. pantā minēto pakalpojumu saņēmēj[s], kurš PVN nolūkā ir identificēts dalībvalstī, kur maksājams PVN, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātājs, kas neveic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Savukārt attiecībā uz 2011. gadu, par kuru ir strīds, direktīvas 44. pantā pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam ir noteikta šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Pakalpojumu sniegšanas vieta nodokļa maksātājam, kas darbojas kā tāds, ir vieta, kura ir nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Tomēr, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātāja pastāvīgās iestādes vietā, kas nav viņa saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta, šo pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas šī pastāvīgā iestāde. Ja šādas saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas vai pastāvīgas iestādes vietas nav, pakalpojumu sniegšanas vieta ir vieta, kur nodokļa maksātājam, kas saņem šos pakalpojumus, ir pastāvīgā adrese vai parastā uzturēšanās vieta.<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Direktīvas 196. pants (apgrieztās nodokļa maksāšanas kārtības piemērošana pakalpojumu saņēmējam) attiecībā uz 2011. gadu, par kuru ir strīds, attiecīgi ir šāds:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>PVN maksā ikviens nodokļa maksātājs vai juridiska persona, kura nav nodokļa maksātāja, bet kura ir identificēta PVN nolūkā, kam sniedz 44. pantā minētos pakalpojumus, ja pakalpojumus sniedz nodokļa maksātājs, kurš neveic uzņēmējdarbību šajā dalībvalstī.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regula Nr. 904/2010</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Dalībvalstu administratīvo iestāžu sadarbību PVN jomā reglamentē arī Regula (ES) Nr. 904/2010<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (<DATE ISO="20101007">2010. gada 7. oktobris</DATE>) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="268" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 268, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 904/2010 7. apsvērumā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Lai iekasētu maksājamo nodokli, dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai palīdzētu nodrošināt, ka PVN tiek noteikts pareizi. Tādējādi tām ne tikai jākontrolē, vai tiek pareizi piemērots attiecīgās valsts teritorijā iekasējamais nodoklis, bet arī būtu jāsniedz palīdzība citām dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka tiek pareizi piemērots nodoklis, kas ir saistīts ar darbību, kuru veic attiecīgās valsts teritorijā, bet kas ir iekasējams citā dalībvalstī.<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 904/2010 1. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Šī regula paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas atbild par PVN tiesību aktu piemērošanu, jāsadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai nodrošinātu šo tiesību aktu ievērošanu.</ALINEA><ALINEA>Tālab šī regula paredz noteikumus un procedūras, lai dalībvalstu kompetentās iestādes varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju, kas varētu palīdzēt pareizi aprēķināt PVN, kontrolēt, vai PVN tiek piemērots pareizi, jo īpaši darījumiem Kopienas iekšienē, un apkarot krāpšanu PVN jomā. Jo īpaši tā paredz noteikumus un procedūras, saskaņā ar kurām dalībvalstis apkopo minēto informāciju un elektroniski apmainās ar to.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ungārijas tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>PVN direktīva tika transponēta ar <HT TYPE="ITALIC">Az általános forgalmi adóról szóló 2007. évi CXXVII. törvény</HT> (2007. gada Likums Nr. CXXVII par pievienotās vērtības nodokli).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir atšķirīgie Portugāles un Ungārijas nodokļu iestāžu lēmumi par IT atbalsta pakalpojumu, kurus Ungārijas uzņēmums (<HT TYPE="ITALIC">DuoDecad Kft</HT>., turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>prasītājs<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>) ir sniedzis Portugāles uzņēmumam (<HT TYPE="ITALIC">Lalib Gestao e Investimentos LDA</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/><HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>), sniegšanas vietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šie atšķirīgie lēmumi, galu galā, ir turpinājums līdz šim acīmredzami neatrisinātam strīdam par licences, ko cits Ungārijas uzņēmums <HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><HT TYPE="ITALIC">WML</HT><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) piešķīris tam pašam Portugāles uzņēmumam (<HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>), atzīšanu nodokļu vajadzībām. Šajā ziņā runa ir par licences līgumu, kurš attiecās uz zinātības izmantošanu, kas ļāva nodrošināt tīmekļvietnes darbību, ar kuras starpniecību tika sniegti interaktīvi audiovizuālie pakalpojumi. Šis strīds jau pirms vairākiem gadiem bija Tiesā ierosinātas prejudiciālā nolēmuma tiesvedības priekšmets<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Šajā agrākajā tiesvedībā Ungārijas tiesa būtībā jautāja Tiesai, vai šis licences līgums starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> ir uzskatāms par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu un kādi ir noteicošie kritēriji. Turklāt Tiesai tika uzdots jautājums, vai Regula Nr. 904/2010 ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts nodokļu iestādei, kas pārbauda, vai pakalpojumi, par kuriem PVN jau ir samaksāts citās dalībvalstīs, ir apliekami ar nodokli arī tās dalībvalstī, ir pienākums vērsties šo citu dalībvalstu nodokļu iestādēs ar lūgumu sadarboties.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Tiesa tostarp ir atbildējusi, ka iesniedzējtiesai ir jāizvērtē visi pamatlietas apstākļi, lai noteiktu, vai šis līgums ir pilnībā mākslīga struktūra, ar kuru tika slēpts, ka attiecīgo pakalpojumu faktiski sniedza nevis licences saņēmējs uzņēmums, bet gan licences izsniedzējs uzņēmums. Šajā ziņā tai it īpaši būtu jāpārbauda, vai licences saņēmēja uzņēmuma saimnieciskās darbības vietas ierīkošana vai pastāvīgais uzņēmums nebija īsts, vai arī – vai šim uzņēmumam nolūkā veikt šo saimniecisko darbību nebija atbilstošas struktūras telpu, cilvēkresursu un tehnikas veidolā, vai arī – vai šis uzņēmums neveica šo saimniecisko darbību savā vārdā un uz sava rēķina, par to uzņemoties atbildību un riskus. Turklāt ir jānosūta informācijas pieprasījums šo citu dalībvalstu nodokļu iestādēm, ja šāds pieprasījums ir lietderīgs vai pat nepieciešams nolūkā noteikt, vai PVN ir iekasējams pirmajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Šāda informācija tiesvedībā starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un Ungārijas nodokļu iestādi pa šo laiku ir iegūta no Portugāles iestādēm. Saskaņā ar prasītājas izteikumiem tās uzskata, ka Portugāles uzņēmums faktiski ir iedibinājies Portugālē. Tomēr šķiet, ka Ungārijas nodokļu iestāde joprojām uzskata, ka līgums starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un Portugāles uzņēmumu ir noslēgts, ļaunprātīgi izmantojot tiesības. Tādēļ tīmekļvietni pārvalda tikai <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>, un ar tā starpniecību noslēgtos darījumus ir veicis <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> no Ungārijas. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Loģiskās sekas<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> ir tādas, ka arī visi ar tīmekļvietnes darbību saistītie IT atbalsta pakalpojumi arī tika sniegti nevis Portugāles uzņēmumam, bet gan tikai <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> Ungārijā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pamattiesvedība</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Prasītāja uzņēmums sniedz IT atbalsta pakalpojumus tīmekļvietņu pārvaldītājiem. Tas tika dibināts <DATE ISO="20071008">2007. gada 8. oktobrī</DATE>. Acīmredzot pastāv zināma saistība ar <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>, kas no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr pietiekami skaidri neizriet. Saskaņā ar iesniedzējtiesas otro jautājumu <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> īpašnieks ir arī prasītāja vadītājs un/vai īpašnieks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Prasītājs ir nodarbinājis profesionāļus ar daudzu gadu pieredzi un, pateicoties stabilai tehniskai videi, tas tiek uzskatīts par tirgus līderi attiecībā uz multivides satura pārraidi tīmeklī. Prasītāja galvenais klients bija Portugāles uzņēmums <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, kuram tas par laikposmu no 2009. gada jūlija līdz decembrim un par visu 2011. kalendāro gadu ir izsniedzis rēķinus par sniegtajiem atbalsta, uzturēšanas un īstenošanas pakalpojumiem kopumā <FT TYPE="DECIMAL">8086829,40</FT> EUR apmērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Portugāles uzņēmums <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> tika dibināts 1998. gada 16. februārī saskaņā ar Portugāles tiesību aktiem, un tā pamatdarbība laikposmā, par kuru tika veikta revīzija, bija elektroniska izklaides pakalpojumu sniegšana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Ungārijas Nodokļu un muitas pārvalde veica prasītāja nodokļu revīziju. Revīzija tika veikta par pievienotās vērtības nodokli; laikposms, par kuru tika veikta revīzija, bija 2009. gada otrais pusgads un viss 2011. gads. Šīs pārbaudes rezultātā nodokļu iestāde ar <DATE ISO="20200210">2020. gada 10. februāra</DATE> lēmumu noteica nodokļu starpību <FT TYPE="NUMBER">458438000</FT> forintu (HUF) (aptuveni 1,25 miljonu EUR) apmērā, kas bija jāsedz prasītājam, un turklāt noteica prasītājam arī samaksāt soda naudu <FT TYPE="NUMBER">343823000</FT> HUF<?PAGE NO="6"?> (aptuveni 1 miljona EUR) apmērā un kavējuma naudu <FT TYPE="NUMBER">129263000</FT> HUF (aptuveni <FT TYPE="NUMBER">350000</FT> EUR) apmērā. Šo lēmumu prasītājs pārsūdzēja, taču šī pārsūdzība tika noraidīta ar <DATE ISO="20200406">2020. gada 6. aprīļa</DATE> lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Atbildētājas nodokļu iestādes konstatējumu pamatā bija tas, ka pakalpojumu, kurus prasītājs bija sniedzis <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, faktiskais saņēmējs bija nevis <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, bet gan <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>. Pamatojoties uz jaunu <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> veikto procedūru, tika konstatēts, ka pakalpojumus, izmantojot tīmekļvietni, sniedza nevis <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> no Portugāles, bet gan <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> Ungārijā. Attiecīgais licences līgums starp <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> un <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> bija fiktīvs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Par šo lēmumu prasītājs cēla prasību. Tas uzskata, ka – tāpat kā daudzi citi partneruzņēmumi – atbalsta pakalpojumus tas ir sniedzis tieši <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, nevis <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>. Attiecībā uz līgumiem, kas ir noslēgti ar <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, tajos nav parādījies nedz <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>, nedz <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> vairākuma akcionārs. Gluži pretēji, pret <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> uzsāktajā procedūrā Ungārijas Valsts nodokļu un muitas pārvaldes Lielo nodokļu maksātāju direkcija bija lūgusi Portugāles iestādei precizēt faktus. Savā atbildē uz starptautisko pieprasījumu Portugāles iestāde ir skaidri norādījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> ir iedibinājies Portugālē, ka laikposmā, par kuru ir veikta revīzija, uzņēmums faktiski ir veicis saimniecisko darbību uz savu risku un ka tā rīcībā bija visi tehniskie un cilvēku resursi, kas nepieciešami, lai veiktu starptautiskā līmenī iegūto zināšanu izmantošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tā kā, neraugoties uz jau notikušo prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, Portugāles un Ungārijas nodokļu iestādes varētu atšķirīgi novērtēt ar tīmekļvietnes starpniecību (<HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>) veikto darījumu vietu, un tas varētu ietekmēt prasītāja veikto darījumu vietu, tiesa, kas izskata šo prasību, uzskata, ka ir nepieciešams iesniegt atkārtotu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, <HT TYPE="ITALIC">Fővárosi Törvényszék</HT> (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) ir apturējusi tiesvedību un Tiesai uzdevusi šādus divus ļoti garus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>1)</NO.P><TXT>Vai Padomes Direktīvas 2006/112 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka galalietotājiem tīmekļvietnē pieejami pakalpojumi netiek sniegti caur zinātības licences saņēmēju – uzņēmumu, kura darbības vieta ir Savienības dalībvalstī (pamatlietas gadījumā Portugālē), un tādējādi šis uzņēmums nevar būt tāda pakalpojuma saņēmējs, ko kā zinātības tehniskā atbalsta pakalpojumu sniedz citā dalībvalstī (pamatlietas gadījumā Ungārijā) reģistrēts nodokļa maksātājs kā apakšuzņēmējs, bet gan nodokļa maksātājs sniedz šo pakalpojumu zinātības licences izsniedzējam, kas veic darbību šajā dalībvalstī, apstākļos, kuros licences saņēmējs:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>bija nomājis birojus pirmajā dalībvalstī, tam bija IT un biroja infrastruktūra, savs personāls un plaša pieredze elektroniskās komercijas jomā, un tam bija īpašnieks ar plašām starptautiskajām attiecībām un elektroniskās komercijas jomā kvalificēts pārvaldītājs;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>bija ieguvis zinātību, kas atspoguļoja tīmekļvietņu un to atjauninājumu darbības procesus, sniedza par tiem atzinumus, ieteica izmaiņas šajos procesos un tās apstiprināja;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>bija tādu pakalpojumu saņēmējs, ko nodokļu maksātājs sniedza, pamatojoties uz šo zinātību;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="7"?><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>pastāvīgi saņēma pārskatus par apakšuzņēmēju sniegtajiem pakalpojumiem (konkrētāk, par tīmekļvietņu datplūsmu un par no bankas konta veiktajiem maksājumiem);</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>reģistrēja savā vārdā interneta domēnus, kas ļāva piekļūt tīmekļvietnēm, izmantojot internetu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT>bija norādīts kā pakalpojuma sniedzējs tīmekļvietnēs;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>g)</NO.P><TXT>pats veica darbības ar mērķi saglabāt tīmekļvietņu popularitāti;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>h)</NO.P><TXT>pats savā vārdā noslēdza ar sadarbības partneriem un apakšuzņēmējiem līgumus, kas ir nepieciešami pakalpojuma sniegšanai (konkrētāk, ar bankām, kas tīmekļvietnēs piedāvāja samaksu ar bankas kartēm, ar satura veidotājiem, kas nodrošina tīmekļvietnēs pieejamo saturu, un ar tīmekļa pārziņiem, kas reklamē saturu);</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>tā rīcībā bija pilnīga sistēma, lai saņemtu ieņēmumus no attiecīgā pakalpojuma sniegšanas galalietotājiem, kā bankas konti, ekskluzīva un pilnīga šo kontu pārziņa, galalietotāju datubāze, kas ļāva tiem izsniegt rēķinus par pakalpojumu sniegšanu, un sava rēķinu datorprogramma;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>j)</NO.P><TXT>tīmekļvietnēs norādīja savu adresi pirmajā dalībvalstī kā fizisku klientu apkalpošanas dienestu, un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>k)</NO.P><TXT>ir uzņēmums, kas ir neatkarīgs gan no licences izsniedzēja, gan no Ungārijas apakšuzņēmējiem, kuri nodarbojas ar zinātībā aprakstītu noteiktu tehnisko procesu īstenošanu,</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>ņemot vērā arī to, ka: i) iepriekš minētos apstākļus apstiprināja attiecīgā pirmās dalībvalsts iestāde kā atbilstoša iestāde šo objektīvo un trešām personām pārbaudāmo apstākļu apstiprināšanai; ii) tas, ka šīs dalībvalsts uzņēmums nevarēja piekļūt samaksas pakalpojumu sniedzējam, kas nodrošinātu samaksas saņemšanu ar bankas karti tīmekļvietnē, bija objektīvs šķērslis pakalpojuma sniegšanai tīmekļvietnēs citā dalībvalstī, tādēļ šajā pašā dalībvalstī reģistrētais uzņēmums nekad nesniedza pakalpojumu, kas ir pieejams tīmekļvietnēs, ne pirms, ne pēc attiecīgā laika posma, un iii) uzņēmums licences saņēmējs un tā saistītie uzņēmumi guva pelņu no tīmekļvietnes darbības, kas kopumā ir lielāka par starpību, kāda veidojas pirmās un otrās dalībvalsts PVN likmes piemērošanas rezultātā?</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai PVN Direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka zinātības licences izsniedzējs – uzņēmums, kas veic darbību citā dalībvalstī, – sniedz galalietotājiem tīmekļvietnē pieejamus pakalpojumus un tādējādi ir nodokļa maksātājs kā apakšuzņēmēja zinātības tehniskā atbalsta pakalpojuma saņēmējs, un šis nodokļa maksātājs nesniedz šādu pakalpojumu pirmajā dalībvalstī darbību veicošajam licences saņēmējam apstākļos, kuros:</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>licences izsniedzēja pašu resursi sastāvēja tikai no nomāta biroja un datora, ko izmantoja tā pārvaldītājs;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>tā vienīgie darbinieki bija pārvaldītājs un juridiskais padomnieks, kas strādāja nepilnu darba laiku dažas stundas nedēļā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>tā vienīgais līgums bija līgums par zinātības attīstību;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="8"?><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>tas noteica, ka tam piederošos domēnu nosaukumus licences saņēmējs saskaņā ar savstarpēji noslēgto līgumu reģistrētu savā vārdā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>tas nekad neparādījās kā attiecīgo pakalpojumu sniedzējs attiecībā uz trešām personām, konkrētāk, attiecībā uz galalietotājiem, bankām, kas tīmekļvietnēs piedāvāja samaksu ar bankas kartēm, tīmekļvietnēs pieejamā satura veidotājiem un tīmekļa pārziņiem, kuri reklamē saturu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT>tas nekad nav izsniedzis attaisnojošos dokumentus, kas attiecas uz tīmekļvietnēs pieejamiem pakalpojumiem, izņemot rēķinu, kas attiecas uz licences tiesībām, un</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>g)</NO.P><TXT>tam nebija sistēmas (kā banku konti un cita infrastruktūra), kas ļautu saņemt ieņēmumus no tīmekļvietnēs sniegtā pakalpojuma, ņemot vērā arī to, ka saskaņā ar <DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) pats par sevi nav izšķiroši tas, ka licences izsniedzēja pārvaldītājs un vienīgais īpašnieks ir zinātības izgudrotājs, un turklāt šī pati persona ietekmē vai kontrolē šīs zinātības attīstību un izmantošanu un uz to balstīto pakalpojumu sniegšanu tādējādi, ka fiziskā persona, kas ir licences izsniedzēja pārvaldītājs un īpašnieks, ir arī to apakšuzņēmēju uzņēmumu – un tādējādi prasītāja –, kuri sadarbojas pakalpojuma sniegšanā kā apakšuzņēmēji licences saņēmēja uzdevumā, īstenojot tiem norādītās funkcijas, pārvaldītājs un/vai īpašnieks?<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tiesvedībā Tiesā prasītāja, Portugāles Republika, Ungārija un Eiropas Komisija ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. Saskaņā ar Reglamenta 76. panta 2. punktu Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Abus uzdotos jautājumus var saprast tikai tad, ja ņem vērā pamattiesvedības priekšmetu. Šajā tiesvedībā prasītāja un Ungārijas nodokļu iestāde strīdas par IT pakalpojumu, kurus prasītājs ir sniedzis <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, sniegšanas vietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Gan saskaņā ar iepriekš spēkā esošajām tiesību normām (PVN direktīvas 43. pants kopsakarā ar 56. panta 1. punkta k) apakšpunktu, redakcijā, kas bija spēkā 2009. gadā), gan saskaņā ar jaunajām tiesību normām (PVN direktīvas 44. pants redakcijā, kas bija spēkā 2011. gadā) šādu <HT TYPE="ITALIC">citam nodokļa maksātājam</HT> elektroniski sniegtu pakalpojumu vieta ir vieta, kur pakalpojumu saņēmējam ir saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta. Ja pakalpojumu saņēmējs būtu <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, tad pakalpojumu sniegšanas vieta atrastos Portugālē, līdz ar to Portugāle būtu rīkojusies pareizi, iekasējot PVN. Savukārt, ja faktiskais pakalpojumu saņēmējs būtu Ungārijas uzņēmums (piemēram, <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>), tad IT pakalpojumu sniegšanas vieta būtu Ungārijā, līdz ar to Ungārija būtu pareizi rīkojusies, pieprasot PVN.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Vērtējot rūpīgāk, prasītājam nav būtiski, kur ir tā pakalpojumu sniegšanas vieta, ja abi iespējamie pakalpojumu saņēmēji ir uzņēmumi, kam ir tiesības atskaitīt priekšnodokli un kas maksā nolīgto cenu, kurai pieskaitīts attiecīgais PVN. Tad atšķirīgajām nodokļu likmēm starp Ungāriju un Portugāli nav ietekmes. Tomēr prasītājam nav nebūtiski tas, vai darījums ir<?PAGE NO="9"?> apliekams ar nodokli vienu reizi, proti, Ungārijā <HT TYPE="ITALIC">vai</HT> Portugālē, vai divas reizes, proti, Ungārijā <HT TYPE="ITALIC">un</HT> Portugālē, jo atlīdzību, par kuru ar pakalpojumu saņēmēju ir panākta vienošanās, tas saņems arī tikai vienu reizi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, abi prejudiciālie jautājumi attiecas uz PVN direktīvas tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas vietu interpretāciju, lai konkrētajā gadījumā noteiktu atbilstoši Savienības tiesībām pareizo pakalpojumu sniegšanas vietu prasītāja sniegtajiem pakalpojumiem. Tā kā šī vieta ir atkarīga no pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vietas, iesniedzējtiesai būtībā atbilstīgi Savienības tiesībām ir jānosaka, kas ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>pareizais<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> pakalpojumu saņēmējs šajā (pārrobežu) gadījumā, kurā ir iesaistīta vēl viena nodokļu iestāde, kas pārstāv atšķirīgu viedokli nekā pirmā nodokļu iestāde (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>pretrunīga kvalificēšana<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Turklāt, ņemot vērā, ka šaubas par pareizā pakalpojumu saņēmēja noteikšanu izriet no licences, ko <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> piešķīris <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, strīdīgi vērtētās <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>ļaunprātīgās izmantošanas<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>, iesniedzējtiesa pakārtoti jautā, vai licences (iespējams) ļaunprātīga izmantošana var ietekmēt trešās personas pakalpojumu sniegšanas vietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tādēļ es ierosinu Tiesai abus jautājumus būtiski saīsināt un pārformulēt, lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Proti, būtībā tiesa jautā, vai PVN direktīvas 2., 24., 28., 43. un nākamie panti, ņemot vērā 196. pantu, attiecīgi spēkā esošajā redakcijā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā lietā pastāvošajos apstākļos civiltiesiskais līgumpartneris, kas ir samaksājis atlīdzību (šajā gadījumā – <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>), ir pakalpojumu saņēmējs, atbilstoši kuram tiek noteikta pakalpojumu sniegšanas vieta. Vai arī iespējamā ļaunprātīgas rīcības esamība starp līgumpartneri un trešo personu (šajā gadījumā – <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>) nozīmē, ka šī trešā persona ir uzskatāma par pakalpojumu saņēmēju un pakalpojumu sniegšanas vieta tiek noteikta atbilstoši tai?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Iepriekš atspoguļotais lietas īpašais konteksts arī dod Tiesai iespēju precizēt, vai PVN direktīvā noteiktais neitralitātes princips, ņemot vērā Regulu Nr. 904/2010, prasa, lai pārrobežu situācijās būtu tikai viena vienīga pakalpojumu sniegšanas vieta, vai arī nodokļu maksātājs noteiktos apstākļos var tikt pakļauts abu iesaistīto nodokļu iestāžu atšķirīgu lēmumu riskam un tādējādi dubultai PVN uzlikšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Lai atbildētu uz pārformulētajiem jautājumiem, vispirms ir jānoskaidro, kā saskaņā ar tiesību aktiem PVN jomā ir jānosaka pakalpojumu saņēmējs (par to B sadaļā). Pēc tam ir jāizvērtē, vai ļaunprātīgas rīcības esamība starp šo pakalpojumu saņēmēju un trešo personu var ietekmēt pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas vietu (par to C sadaļā). Tad tiek risināts jautājums, kas saistīts ar dažādu dalībvalstu nodokļu iestāžu pretrunīgiem lēmumiem saskaņotas PVN sistēmas ietvaros (par to D sadaļā).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pakalpojumu saņēmēja noteikšanu saskaņā ar PVN tiesību aktiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Pareizā<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> pakalpojumu saņēmēja noteikšana balstās uz vispārīgiem principiem. No tā ir jānošķir jautājums par to, vai pastāv ļaunprātīga rīcība. Pareizā pakalpojumu saņēmēja noteikšana izriet no PVN direktīvas interpretācijas un šajā gadījumā ietekmē pakalpojumu sniegšanas vietu. Savukārt ļaunprātīgas rīcības konstatēšana attiecas uz faktisko apstākļu izvērtējumu. Tās sekas ir tādas, ka attiecīgie darījumi ir jāpārveido tā, lai atjaunotu stāvokli, kāds pastāvētu, ja šo darījumu<?PAGE NO="10"?> nebūtu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171122">2017. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cussens</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑251/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:881">EU:C:2017:881</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2006. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Halifax</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑255/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:121">EU:C:2006:121</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0098">98.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tomēr no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet tikai tas, ka Ungārijas nodokļu iestāde līgumisko struktūru starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> uzskata par ļaunprātīgu rīcību, jo, izmantojot šo līgumisko struktūru, tīmekļvietnes lietotājiem no Portugāles tiek piemērota zemāka PVN likme nekā no Ungārijas. Tomēr, kā izriet no prasītājas apsvērumiem, šajā sakarā uzsāktais kriminālprocess līdz šim nav nonācis līdz apsūdzībai par izvairīšanos no nodokļu nomaksas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Turpretī no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka iesniedzējtiesa līgumiskās attiecības starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> uzskatītu par ļaunprātīgu rīcību. Tas ir arī saprotams, tāpēc ka starp uzņēmumiem, kuriem ir tiesības atskaitīt priekšnodokli, PVN likmes apmēram nav nozīmes. Gan <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, gan <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> varētu neitralizēt PVN slogu, izmantojot priekšnodokļa atskaitīšanu. Šajā ziņā no lietas materiāliem neizriet, kāda ir prasītāja nodokļu priekšrocība, ja tā IT atbalsta pakalpojumus sniedz Portugāles uzņēmumam, nevis Ungārijas uzņēmumam. Uz to pareizi norāda Portugāle.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tādējādi, uz ko arī pareizi norāda Portugāle, galvenokārt rodas jautājums, kā ir jānosaka pakalpojumu (šajā gadījumā – prasītājas IT pakalpojumu) saņēmējs saskaņā ar PVN direktīvas tiesību normām par pakalpojumu sniegšanas vietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru noteikumu, kas nosaka nodokļu piesaistes vietu saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, mērķis ir izvairīties, pirmkārt, no konfliktiem kompetences jomā, kas var novest pie dubultas aplikšanas ar nodokļiem, un, otrkārt, no ienākumu (proti, darījumu) neaplikšanas ar nodokļiem vispār<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141016">2014. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welmory</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑605/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2298">EU:C:2014:2298</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2012. gada 26. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ADV Allround</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:35">EU:C:2012:35</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrakVet</HT> <HT TYPE="ITALIC">Marek Batko</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:485">EU:C:2020:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas nozīmē, ka var būt tikai viens ar nodokli apliekama pakalpojuma saņēmējs PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar nodokli apliekams pakalpojums PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē pastāv tikai tad, ja starp pakalpojumu sniedzēju un saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kuru ietvaros notiek savstarpēja izpildījuma apmaiņa. Šajā ziņā pakalpojumu sniedzēja saņemtā samaksa ir faktiska atlīdzība par saņēmējam sniegtu individualizējamu pakalpojumu. Tā tas ir gadījumā, ja pastāv tieša saikne starp sniegto pakalpojumu un saņemto atlīdzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210916">2021. gada 16. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Balgarska natsionalna televizia</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑21/20</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:743">EU:C:2021:743</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181122">2018. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MEO – Serviços de Comunicações e Multimédia</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑295/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:942">EU:C:2018:942</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160622">2016. gada 22. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Český rozhlas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑11/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:470">EU:C:2016:470</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Starp divām līgumslēdzējām pusēm, kas ir vienojušās par pakalpojuma sniegšanu un atlīdzību par to, parasti pastāv tiesiskas attiecības, kuru ietvaros notiek savstarpēja izpildījuma apmaiņa. Saskaņā ar prejudiciālā nolēmuma tiesvedību tas tā šajā gadījumā bija tikai starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>. Turpretim līguma slēgšanā par sniedzamajiem IT atbalsta pakalpojumiem <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> nebija nedz iesaistīts, nedz <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> maksāja atlīdzību. Attiecīgi civiltiesiskais līgumpartneris, kas ir <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, ir pakalpojumu saņēmējs, atbilstoši kuram tiek noteikta pakalpojumu sniegšanas vieta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Šādu interpretāciju, ka pakalpojumu saņēmējs principā ir tas, kurš ir pakalpojumu sniedzēja līgumpartneris un kuram ir pienākums maksāt atlīdzību, apstiprina regulējums PVN direktīvas 196. pantā, kas papildina tiesību normas par darījumu vietu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Proti, PVN direktīvas 196. pantā ir paredzēta nodokļu saistību novirzīšana no pakalpojuma sniedzēja (šajā gadījumā – prasītāja) uz pakalpojuma saņēmēju, kas veic uzņēmējdarbību (šajā gadījumā – <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>) [apgrieztā nodokļa maksāšanas kārtība], ja pakalpojumu sniedz uzņēmums, kas nav reģistrēts pakalpojumu saņēmēja dalībvalstī. Kā skaidri norādīts PVN direktīvas 42. apsvērumā, tādējādi ir paredzēts vienkāršot nodokļa iekasēšanu un nodrošināt nodokļa uzlikšanas efektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Šajā nozīmē skat. jau spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170426">2017. gada 26. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Farkas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑564/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:302">EU:C:2017:302</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130613">2013. gada 13. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Promociones y Construcciones BJ 200</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑125/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:392">EU:C:2013:392</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), attiecīgi par PVN direktīvas 199. pantu.</P></NOTE>. Apgrieztās nodokļa maksāšanas pamatā saskaņā ar PVN direktīvas 196. pantu ir tas, ka galamērķa dalībvalstij būtu grūti iekasēt nodokļus no uzņēmumiem ārvalstīs. Turklāt šī apgrieztā nodokļa maksāšana atbrīvo pakalpojumu sniedzēju no reģistrācijas un deklarēšanas pienākumiem citās dalībvalstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111006">2011. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Stoppelkamp</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑421/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:640">EU:C:2011:640</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vēl par Sestās direktīvas [77/388/EEK] 21. panta 1. punkta b) apakšpunktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Apgrieztā nodokļa maksāšana netiešu patēriņa nodokli pārvērš tiešā patēriņa nodoklī, ko tieši piemēro pakalpojumu saņēmējam. Tomēr šāda personas, kas ir atbildīga par PVN nomaksu, maiņa paredz, ka pakalpojumu saņēmējs, kuram tagad papildus atlīdzībai ir jāmaksā vēl arī PVN, šīs nodokļa saistības var ņemt vērā, vienojoties par atlīdzību vai, vēlākais, maksājot atlīdzību. Principā tas ir iespējams tikai līgumpartnerim, kuram, pamatojoties uz iepriekš minētajām tiesiskajām attiecībām, ir jāmaksā atlīdzība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Rezultātā no tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas vietu interpretācijas atbilstīgi PVN direktīvas 196. pantam izriet, ka principā pakalpojumu sniedzēja uzņēmuma līgumpartneris ir pakalpojumu saņēmējs, atbilstoši kuram tiek noteikta pakalpojumu sniegšanas vieta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Starp faktisko pakalpojumu saņēmēju un trešo personu pastāvošas ļaunprātīgas rīcības ietekme</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Tādējādi ir skaidrs, ka principā civiltiesiskais līgumpartneris, kuram ir jāmaksā atlīdzība, ir pakalpojumu saņēmējs PVN direktīvas izpratnē. Ir jāpārbauda, vai ļaunprātīga rīcība, kas iespējams, pastāv starp pakalpojumu saņēmēju un trešo personu (t.i., šajā gadījumā starp <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> un <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>) tajā kaut ko maina.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Ungārijas nodokļu iestāžu viedokli</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Manā skatījumā – piekrītot Portugāles viedoklim – šo iestāžu viedoklis ir jānoraida. Ungārijas nodokļu iestāžu pretējā nostāja pašos pamatos ir pretrunā PVN direktīvā noteiktajai sistēmai. Tajā tiek pausts, ka no ļaunprātīgās rīcības starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> izriet, ka tīmekļvietni no Ungārijas pārvalda <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>, līdz ar to IT atbalsta pakalpojumi arī varēja tikt sniegti tikai <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> Ungārijā. Tomēr pretēji tam, kā uzskata Komisija, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>pareizā<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> prasītāja pakalpojumu saņēmēja noteikšana nav cieši saistīta ar to, vai licences līgums starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> ir jāvērtē kā ļaunprātīga tiesību izmantošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Proti, saskaņā ar šo loģiku ne tikai prasītāja pakalpojumi, bet gan visi pakalpojumi, ko <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> – eksistējošs Portugāles uzņēmums (ja Portugāles atbilde uz Ungārijas informācijas pieprasījumu ir pareizi atspoguļota) – būtu saņēmis saistībā ar tīmekļvietnes darbību, būtu bijuši jāapliek ar nodokli Ungārijā; tas attiektos arī uz citu Portugāles pakalpojumu sniedzēju pakalpojumiem. Tas, ka Ungārijas nodokļu iestāde atšķirībā no Portugāles nodokļu iestādes uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> vai nu neeksistē, vai arī šajā ziņā ir pielīdzināms <HT TYPE="ITALIC">WML</HT>, jebkurā gadījumā nav tam pietiekams pamats.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">PVN tiesību aktos paredzētās neitralitātes ņemšana vērā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Vispirms, PVN direktīva principā paredz [nodokļu] neitralitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060706">2006. gada 6. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kittel</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Recolta Recycling</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑439/04 un C‑440/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:446">EU:C:2006:446</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>: nodokļu neitralitātes princips aizliedz vispārīgi nošķirt likumīgus un nelikumīgus darījumus); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000629">2000. gada 29. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Salumets</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑455/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:352">EU:C:2000:352</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <DATE ISO="19990629">1999. gada 29. jūnijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Coffeeshop</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/><HT TYPE="ITALIC">Siberië</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑158/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1999:334">EU:C:1999:334</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Attiecībā uz izņēmumiem skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19901206">1990. gada 6. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Witzemann</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑343/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1990:445">EU:C:1990:445</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880705">1988. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vereniging Happy Family Rustenburgerstraat</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>289/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:360">EU:C:1988:360</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā <HT TYPE="ITALIC">attiecīgā darījuma</HT> objektīvais raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Spriedumi, 2013. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Žamberk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑18/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:95">EU:C:2013:95</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20070927">2007. gada 27. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Teleos</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑409/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:548">EU:C:2007:548</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011009">2001. gada 9. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cantor Fitzgerald International</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑108/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:526">EU:C:2001:526</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950406">1995. gada 6. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">BLP Group</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑4/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:107">EU:C:1995:107</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tas it īpaši attiecas uz tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas vietu interpretāciju, ar kurām, kā pareizi ir norādījusi Tiesa, pirmkārt, ir jānovērš konflikti kompetences jomā, kas var novest pie dubultas aplikšanas ar nodokļiem, un, otrkārt, ienākumu (precīzāk – darījumu) neaplikšana ar nodokļiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141016">2014. gada 16. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Welmory</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑605/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2298">EU:C:2014:2298</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2012. gada 26. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ADV Allround</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑218/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:35">EU:C:2012:35</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrakVet</HT> <HT TYPE="ITALIC">Marek Batko</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:485">EU:C:2020:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi to mērķis ir dalībvalstu nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalīšana savā starpā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tādēļ tam, vai automazgāšanas, tātad, pakalpojuma, saņēmējs ir arī automašīnas īpašnieks, automašīnu ir likumīgi iznomājis vai automašīnu ir nozadzis, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, kurš ir pakalpojumu saņēmējs un kur ir pakalpojumu sniegšanas vieta. Arī zaglis, kurš ir pasūtījis nozagtās automašīnas tīrīšanu un par to samaksājis, ir un paliek pakalpojumu saņēmējs, līdz ar to pakalpojumu sniegšanas vieta tiek noteikta atbilstoši viņa personai (piemēram, vai viņš ir vai nav nodokļa maksātājs, skat., pirmkārt, PVN direktīvas 44. pantu un, otrkārt, 45. pantu).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pakalpojumu sniedzēja skatpunkta ņemšana vērā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Turklāt iepriekš minētā Ungārijas nodokļu iestāžu loģika neņem vērā PVN netiešās uzlikšanas kārtību. Proti, ar autozagļa piemēru skaidrotais <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>abstrakcijas princips<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> izriet arī no fakta, ka pakalpojumu sniedzējs uzņēmējs, iekasējot nodokli, darbojas kā valsts funkciju izpildītājs (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>nodokļu iekasētājs valsts labā<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šajā sakarā skat. tikai spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171123">2017. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Di Maura</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑246/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:887">EU:C:2017:887</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2008. gada 21. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Netto Supermarkt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑271/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:105">EU:C:2008:105</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19931020">1993. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Balocchi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑10/92</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:846">EU:C:1993:846</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>). Ņemot vērā, ka tas to nedara brīvprātīgi, bet gan pamatojoties uz likumīgu pienākumu, to varētu raksturot arī kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>valsts piespiedu palīgu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Stadie, H., Umsatzsteuerrecht, 2005, 1.18. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Tomēr šim valsts palīgam ir jāzina, kur atrodas piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vieta, lai varētu piemērot pareizo nodokļa likmi un samaksāt atbilstošo nodokli. Ja pakalpojumu sniegšanas vieta ir atkarīga no pakalpojumu saņēmēja īpašības (piemēram, vai tas ir nodokļu maksātājs), tad pakalpojumu sniedzējam ir jāspēj to noteikt patstāvīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Savu līgumpartneri, kuram saskaņā ar līguma nosacījumiem ir pienākums viņam samaksāt atlīdzību (cenu), viņš var identificēt un noteikt. Turpretī apstākļus, kas attiecas tikai uz pakalpojumu saņēmēja attiecībām ar trešām personām, pakalpojumu sniedzējs nevar nedz ietekmēt, nedz zināt par tiem. Tādēļ šādām pazīmēm, lai noteiktu viņa preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanas vietu, principā ir jābūt nebūtiskām. Kurš ir patiesais mazgājamās automašīnas īpašnieks, nodokļu maksātājam, sniedzot savu pakalpojumu, pamatoti var būt vienaldzīgi. Pakalpojumu saņēmējs ir viņa līgumpartneris, un pakalpojumu sniegšanas vieta vienmēr ir viena un tā pati neatkarīgi no tā, vai automašīna ir iznomāta, nopirkta vai nozagta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="13"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Regulējuma par komisijas darījumiem ņemšana vērā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Turklāt, kā skaidri norādīts PVN direktīvas 28. pantā, pakalpojumu saņēmējs var darboties savā vārdā, bet citas personas interesēs. Līdz ar to tas, ka pakalpojumu galu galā faktiski izmanto kāda cita persona, kas nav līgumpartneris, no PVN tiesību viedokļa nav būtiski. Arī persona, kas nav īpašnieks, kurš darbojas savā vārdā, bet citas personas (piemēram, īpašnieka) interesēs, ir pakalpojumu saņēmējs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tādēļ izšķiroša nozīme ir tam, ka <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> saskaņā ar pamatā esošajām tiesiskajām attiecībām ir pienākums samaksāt atlīdzību par prasītāja IT atbalsta pakalpojumiem. Tātad tas, vai <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> ir saņēmis pakalpojumus savā vārdā un savās interesēs vai savā vārdā, bet <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> interesēs, attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> kā pakalpojumu saņēmēju principā nav būtiski. Tādējādi prasītāja IT pakalpojumu sniegšanas vieta <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> ir Portugālē, un tā ir jāvērtē neatkarīgi no iespējamās ļaunprātīgās rīcības starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">5.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Iespējams izņēmums – visu iesaistīto personu ļaunprātīga struktūras izmantošana</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Citādi visādā ziņā var būt tad, ja visa juridiskā struktūra starp <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un prasītāju būtu jāuzskata par vienu vienīgu lielu struktūras ļaunprātīgu izmantošanu. Tas ļautu pārkvalificēt attiecīgos darījumus, lai atjaunotu stāvokli, kāds pastāvētu, ja nebūtu šo darījumu. Tomēr šāda struktūras ļaunprātīga izmantošana neizriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Ņemot vērā to, ka viss liecina par to, ka <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> faktiski eksistē, ir faktiski reģistrēts Portugālē, ir faktiski apmaksājis prasītāja rēķinus un katrā ziņā attiecībā uz IT atbalsta pakalpojumiem nav saskatāmas priekšrocības PVN jomā, šajā ziņā pastāv nopietnas šaubas. Šķiet, ka arī Komisija pieņem, ka tikai <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> ar tīmekļvietnes starpniecību apkalpo galapatērētājus. Tomēr to galu galā var izvērtēt tikai iesniedzējtiesa.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">6.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starpsecinājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Prasītāja IT pakalpojumu saņēmējs ir tās līgumpartneris (<HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>). Iespējama ļaunprātīga rīcība starp <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> to nekādi neietekmē. Tas tā katrā ziņā ir tad, ja līguma noslēgšana starp prasītāju un <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> pati par sevi nav jāvērtē kā daļa no ļaunprātīgas rīcības. Tomēr šajā sakarā Tiesas rīcībā, no vienas puses, nav nekādu norāžu, un, no otras puses, to var izvērtēt tikai iesniedzējtiesa.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pakārtoti: par rīcību ar dažādu dalībvalstu nodokļu iestāžu pretrunīgiem konstatējumiem PVN tiesību jomā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Problēmas izklāsts</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka attiecīgi ir precizēta prasītāja pakalpojumu sniegšanas vieta. Tomēr arī šajā tiesvedībā saglabājas PVN sistēmai piemītošais <HT TYPE="ITALIC">dubultas nodokļu uzlikšanas risks</HT>. Tas īstenosies, ja iesniedzējtiesa konstatēs, ka visa juridiskā struktūra starp <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT>, <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un prasītāju būtu jāvērtē kā viena vienīga ļaunprātīga struktūras izmantošana.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Ungārija pieņemtu, ka pakalpojums ir sniegts <HT TYPE="ITALIC">WML</HT> un pakalpojumu sniegšanas vieta ir Ungārijā, un iekasētu PVN Ungārijā. Savukārt Portugāle, visticamāk, joprojām neuzskatītu faktiskos apstākļus par struktūras ļaunprātīgu izmantošanu, līdz ar to pakalpojumu saņēmējs būtu <HT TYPE="ITALIC">Lalib</HT> un pakalpojumu sniegšanas vieta būtu Portugālē. Tas izraisītu dubultu nodokļu uzlikšanu pretrunīgas kvalificēšanas dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šāds iespējamais rezultāts ir pretrunā PVN tiesībās noteiktā neitralitātes principa idejai. Tas tādēļ, kā Tiesa jau ir nolēmusi, ka uzņēmējdarbības dubulta aplikšana ar nodokļiem ir pretrunā nodokļu neitralitātes principam, kas ir daļa no PVN sistēmas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090423">2009. gada 23. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Puffer</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑460/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:254">EU:C:2009:254</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010517">2001. gada 17. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fischer</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brandenstein</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/99 un C‑323/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:280">EU:C:2001:280</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20010308">2001. gada 8. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bakcsi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑415/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2001:136">EU:C:2001:136</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19930525">1993. gada 25. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mohsche</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑193/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:203">EU:C:1993:203</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. To apstiprina arī agrākā judikatūra par nodokļu dubultās uzlikšanas risku tādu preču importa gadījumā, kurām jau ir uzlikts PVN<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19820505">1982. gada 5. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schul Douane Expediteur</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>15/81</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1982:135">EU:C:1982:135</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, rezolutīvās daļas 2) punkts); līdzīgi arī spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19880706">1988. gada 6. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ledoux</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>127/86</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1988:366">EU:C:1988:366</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>No Tiesas judikatūras jau izriet dažas norādes, kā varētu izvairīties no šādas nodokļu dubultas uzlikšanas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Laika ziņā pirmā nodokļu aprēķina saistošā spēka neesamība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa jau ir pareizi nolēmusi, ka dalībvalsts, kas pirmā ir uzlikusi nodokli, neliedz otrai dalībvalstij pareizi piemērot PVN direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), ko apstiprina spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrakVet Marek Batko</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:485">EU:C:2020:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180705">2018. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marcandi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑544/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:540">EU:C:2018:540</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šāds <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>rindas kārtības<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> princips būtu pretrunā tiesību normu par darījumu vietu idejai, kuru mērķis ir nodokļu ieņēmumu attiecināšana un sadalīšana starp dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Šajā ziņā atklāts var palikt jautājums par to, vai jau no Regulas Nr. 904/2010 izriet, ka vienas dalībvalsts nodokļu iestādei ir jānosūta informācijas pieprasījums šo citu dalībvalstu nodokļu iestādēm, ja šāds pieprasījums ir lietderīgs vai pat nepieciešams nolūkā noteikt, vai PVN ir iekasējams pirmajā dalībvalstī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); savukārt pretēji tam – spriedumā, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrakVet Marek Batko</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:485">EU:C:2020:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Tas tādēļ, ka gadījumā, ja vienas dalībvalsts tiesas konstatē, ka citā dalībvalstī viens un tas pats darījums nodokļu aspektā tiek vērtēts atšķirīgi, dalībvalsts tiesai ir iespēja vai pienākums – atkarībā no tā, vai tās nolēmumi var vai nevar tikt pārsūdzēti tiesā, – vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrakVet Marek Batko</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:485">EU:C:2020:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180705">2018. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marcandi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑544/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:540">EU:C:2018:540</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151217">2015. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">WebMindLicenses</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:832">EU:C:2015:832</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šādi iesniedzējtiesa šajā gadījumā ir lūgusi Tiesu interpretēt PVN direktīvas tiesību normas par darījumu vietu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas vietu atšķirīga interpretācija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Ciktāl pamatā esošais konflikts ir saistīts ar tiesību normu par darījumu vietu interpretāciju, risinājums ir vienkāršs. Šo jautājumu var atrisināt un tas ir jāatrisina, vēršoties Tiesā. Šī Savienības tiesību interpretācija lūguma sniegt prejudiciālu nolēmuma ietvaros ir saistoša arī otrai nodokļu iestādei.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Kamēr pēdējā minētā iestāde attiecīgajā brīdī vēl nav pieņēmusi galīgo lēmumu, tas novērš nodokļu dubultu uzlikšanu. Ja jau ir pieņemts galīgs lēmums, kas pretēji Tiesas interpretācijai izraisa attiecīgu dubultu nodokļu uzlikšanu, tas ir pretrunā Savienības tiesībām. Tādēļ, ja atklājas – attiecīgā gadījumā pēc Tiesas prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas –, ka PVN jau ir nepamatoti samaksāts citā dalībvalstī, attiecīgajai personai ir tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesības uz to nodokļu atmaksāšanu, kuri kādā dalībvalstī ir iekasēti pretēji Savienības tiesību normām, ir ar Savienības tiesību normām, kā tās ir interpretējusi Tiesa, nodokļu maksātājiem piešķirto tiesību sekas un papildinājums. Tādējādi attiecīgās dalībvalsts pienākums principā ir atmaksāt nodokļus, kas ir iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200618">2020. gada 18. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KrakVet Marek Batko</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑276/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:485">EU:C:2020:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170614">2017. gada 14. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Compass Contract Services</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑38/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:454">EU:C:2017:454</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Atšķirīgs pamatā esošo faktisko apstākļu vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Tomēr, ciktāl konflikts nav saistīts ar atšķirīgu Savienības tiesību interpretāciju, bet gan ar atšķirīgu faktisko apstākļu (piemēram, ļaunprātīgas rīcības esamības) vērtējumu, iepriekš aprakstītais risinājums nepalīdz. Tas tādēļ, ka Savienības tiesību piemērošana konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem ir valstu tiesu uzdevums. To lēmumi nav saistoši citu dalībvalstu nodokļu iestādēm, tādējādi saglabājas dubultas nodokļu uzlikšanas risks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Šāda nodokļu dubultā uzlikšana ir pretrunā PVN direktīvas mērķiem (skat. iepriekš 68. punktu). Ir taisnība, ka ienākuma nodokļa tiesību jomā Tiesa ir nolēmusi, ka, <HT TYPE="ITALIC">tā kā nav veikta saskaņošana Savienības līmenī</HT>, dalībvalstīm nav pienākuma pielāgot savas nodokļu sistēmas citu dalībvalstu dažādajām nodokļu sistēmām, lai izvairītos no dubultas nodokļu uzlikšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160526">2016. gada 26. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">NN (L) International</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:356">EU:C:2016:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑157/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:813">EU:C:2011:813</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2009. gada 12. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Block</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑67/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:92">EU:C:2009:92</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr tas attiecas uz nodokļu dubulto uzlikšanu nesaskaņotu ienākuma nodokļa tiesību aktu dēļ un izriet no dalībvalstīm šajā ziņā saglabātās likumdošanas kompetences. Šī argumentācija nav attiecināma uz PVN tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Turklāt nodokļu dubultā uzlikšana, kuras pamatā ir Savienības tiesību akti (šajā gadījumā – PVN direktīva), skar nodokļu maksātāja pamattiesības (skat. Hartas 15., 16. un 17. pantu), īstenojot Savienības tiesību aktus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Kā zināms, Tiesa šo Hartas 51. panta 1. punktā ietverto nosacījumu ir formulējusi ļoti plaši – skat. tikai spriedumu, 2013. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, 25. un nākamie punkti).</P></NOTE>. Dubultā PVN uzlikšana pārrobežu piegādēm un pakalpojumiem turklāt ietekmētu preču brīvu apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Tādējādi no iekšējam tirgum neatbilstošas nodokļu dubultās uzlikšanas galu galā varētu izvairīties tikai tad, ja Tiesa šajā īpašajā situācijā – divām dalībvalstīm veicot nodokļa dubultu uzlikšanu pārrobežu gadījumā pretrunīgas kvalificēšanas PVN tiesību jomā dēļ, izņēmuma kārtā pati noteiktu, kā ir jāizvērtē faktiskie apstākļi un attiecīgi – vai tādējādi šajā gadījumā ir notikusi ļaunprātīga izmantošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Kā vienīgā iestāde, kas var pieņemt iesaistītajām dalībvalstīm saistošu lēmumu un tādējādi efektīvi novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, Tiesa līdzīgā situācijā <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> jau ir veikusi savu faktisko apstākļu vērtējumu. Piemēram, lietas <HT TYPE="ITALIC">Auto Lease Holland</HT> pamatā bija atšķirīgs faktisko apstākļu vērtējums divās dalībvalstīs, kā to bija skaidri uzsvērusi iesniedzējtiesa attiecīgajā tiesvedībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P><HT TYPE="ITALIC">Bundesfinanzhof</HT> [Federālās finanšu tiesas] nolēmums, 2001. gada 22. februāris, V R 26/00, UR 2001, 305, 54. un 56. punkts.</P></NOTE>. Tomēr Tiesa atbildēja uz prejudiciālo jautājumu un nolēma, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>Sestās direktīvas<?PAGE NO="16"?> 5. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja līzinga ņēmējs degvielas uzpildes stacijās uzpilda degvielu iznomātajā transportlīdzeklī līzinga devēja vārdā un interesēs, līzinga devējs nenodrošina degvielas piegādi līzinga ņēmējam<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, 2003. gada 6. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Auto Lease Holland</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑185/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:73">EU:C:2003:73</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Līdzīgi arī spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180705">2018. gada 5. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Marcandi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑544/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:540">EU:C:2018:540</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kura pamatā bija atšķirīgs vērtējums par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>kredītpunktu<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> piešķiršanu dalībvalstīs.</P></NOTE>. Tas nebija nekas cits kā iesniedzējtiesas lūgtais Tiesas faktisko apstākļu izvērtējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Tomēr, lai ņemtu vērā, ka faktisko apstākļu izvērtēšana principā ir valsts tiesas uzdevums un ka dalībvalstīm ar Regulu Nr. 904/2010 ir piešķirta iespēja apmainīties ar informāciju un ar PVN komiteju (PVN direktīvas 398. pants) – panākt vienošanos, Tiesa atbildi uz šādiem prejudiciāliem jautājumiem varētu pakārtot tam, ka principā šīs citas iespējas iepriekš ir izmantotas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tādējādi es ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Fővárosi Törvényszék</HT> (Galvaspilsētas Budapeštas tiesa, Ungārija) prejudiciāliem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Attiecīgais pakalpojumu saņēmējs pakalpojuma sniegšanas vietas identificēšanai ir jānosaka no pakalpojumu sniedzēja perspektīvas saskaņā ar pamatā esošajām tiesiskajām attiecībām, no kurām izriet, kam ir jāsedz izdevumi par saņemto pakalpojumu. Apgalvojumam par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas attiecas tikai uz pakalpojumu saņēmēju un trešo personu, nav nozīmes, lai noteiktu pakalpojuma saņēmēju un pakalpojuma sniegšanas vietu.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ar PVN direktīvā noteikto neitralitātes principu un Regulu Nr. 904/2010, ņemot vērā Pamattiesību hartu un pamatbrīvības, netiek pieļauta dubulta PVN uzlikšana vienam un tam pašam darījumam, ko veic vairākas dalībvalstis. Ja šī dubultā nodokļa uzlikšana ir balstīta uz atšķirīgu faktisko apstākļu izvērtējumu un ja dalībvalstis nepanāk saskaņotu risinājumu, valsts tiesa var lūgt vai tai ir jālūdz Tiesai šādu risinājumu rast.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>