<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-177/19 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0177</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:476">EU:C:2021:476</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>28</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>28</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Bobek</HT> secinājumi – Lieta C‑177/19 P</HT></P><P><HT TYPE="SC">Vācija – <HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris</HT></HT> <HT TYPE="SC">u.c./Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Mihala Bobeka</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Michal Bobek</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20210610">2021. gada 10. jūnijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Apvienotās lietas C‑177/19 P, C‑178/19 P un C‑179/19 P</P><P>Vācijas Federatīvā Republika</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ville de Bruxelles</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT>,</P><P>Eiropas Komisiju (C‑177/19 P)</P><P>un</P><P>Ungārija</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ville de Bruxelles</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT>,</P><P>Eiropas Komisiju (C‑178/19 P),</P><P>un</P><P>Eiropas Komisija</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ville de Bruxelles</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT> (C‑179/19 P)</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Vide</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) 2016/646</KEYWORD><KEYWORD>Emisijas no vieglajiem pasažieru un vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>)</KEYWORD><KEYWORD>Pašvaldības vides aizsardzības iestādes pilnvaras ierobežot atsevišķu transportlīdzekļu dalību satiksmē</KEYWORD><KEYWORD>Vietēja līmeņa struktūru tiesības celt prasību</KEYWORD><KEYWORD>Tiešs skārums</KEYWORD><KEYWORD>Reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem</KEYWORD><KEYWORD>Komisijas īstenošanas pilnvaras</KEYWORD><KEYWORD>Slāpekļa oksīdu emisiju nepārsniedzamo (<HT TYPE="ITALIC">NTE</HT>) vērtību noteikšana, testējot emisijas reālos braukšanas apstākļos (<HT TYPE="ITALIC">RDE</HT>)</KEYWORD><KEYWORD>Atbilstības koeficientu <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT> piemērošana</KEYWORD><KEYWORD>Daļēja atcelšana</KEYWORD><KEYWORD>Atcelšanas iedarbības pielāgošana laikā</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><?PAGE NO="2"?><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>2016. gadā, reaģējot uz plaši pazīstamo skandālu saistībā ar atsevišķu transportlīdzekļu, kas aprīkoti ar dīzeļdzinējiem, faktisko emisiju līmeni, Eiropas Komisija ieviesa testēšanas procedūru, lai noteiktu emisijas reālos braukšanas apstākļos (<HT TYPE="ITALIC">real driving emissions</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><HT TYPE="ITALIC">RDE</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), papildinot agrāko laboratorijas testu, proti, Eiropas Jauno braukšanas ciklu (<HT TYPE="ITALIC">New European Driving Cycle</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">NEDC</HT><QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>). Pēdējais ir vienīgā testēšanas procedūra, kas līdz šim tika izmantota, lai veiktu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>tipa apstiprinājumu<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> jauniem vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem. Turklāt Komisija arī attiecībā uz slāpekļa oksīdu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>NO<HT TYPE="SUB">x</HT><QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>) emisiju masu ir noteikusi vērtības, kuras nedrīkst pārsniegt šajos <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT><DATE ISO="20181213">2018. gada 13. decembra</DATE> spriedumā, daļēji apmierinot prasības, ko cēlusi <HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris</HT> (Parīzes pilsēta), <HT TYPE="ITALIC">Ville de Bruxelles</HT> (Briseles pilsēta) un <HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT> (Madrides pilsēta) (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>atbildētājas<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>), Vispārējā tiesa daļēji atcēla Komisijas regulu, ar ko tiek noteiktas atsevišķas <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testu vērtības attiecībā uz NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Komisijas Regula (ES) 2016/646 (<DATE ISO="20160420">2016. gada 20. aprīlis</DATE>), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 692/2008 attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="109" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 109, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>apstrīdētā regula<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>).</P></NOTE>. Būtībā Vispārējā tiesa secināja, ka, noteikdama šīs vērtības pārāk augstas, Komisija <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> ir grozījusi Savienības likumdevēja noteikto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> standartu, lai gan tai nebija tādas kompetences<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris, Ville de Bruxelles</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑339/16, T‑352/16 un T‑391/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:927">EU:T:2018:927</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Savās apelācijas sūdzībās Vācijas Federatīvā Republika, Ungārija un Komisija (turpmāk tekstā kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>apelācijas sūdzību iesniedzējas<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>) lūdz Tiesu atcelt Vispārējās tiesas spriedumu. Šīs pārsūdzības rada vairākus jautājumus, no kuriem divi varētu būt svarīgāki par pārējiem. Pirmais ir procesuāla rakstura jautājums. Tas attiecas uz jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>tiešs skārums<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> saistībā ar dalībvalsts reģionālu struktūru, kas vēlas apstrīdēt kādu Savienības tiesību aktu. Otrs ir materiāltiesiska rakstura jautājums. Kāds ir Komisijas rīcības brīvības tvērums gadījumos, kad tai ir pilnvaras grozīt nebūtiskus pamatakta elementus, pieņemot īstenošanas tiesību aktu?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskie un faktiskie apstākļi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Pirms jauna modeļa transportlīdzekli var laist tirgū Eiropas Savienības teritorijā, ražotājam tas ir jāiesniedz tipa apstiprinājuma procesā. Šis process ir paredzēts, lai apliecinātu, ka transportlīdzekļa prototips atbilst visām Savienības drošības, vides un ražošanas prasībām (kā noteikts galvenajā tiesību aktā un attiecīgos reglamentējošajos aktos)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Lai ilustrētu Savienības tiesisko regulējumu par transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu, skat. arī ģenerāladvokātes E. Šarpstones [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CLCV</HT> u.c. (Pārveidošanas ierīce uz dīzeļdzinējiem)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑693/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:323">EU:C:2020:323</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Ciktāl tas attiecas uz pamatlietu, galvenais tiesību akts, kas bija spēkā lietas apstākļu iestāšanās brīdī, bija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2007/46/EK (<DATE ISO="20070905">2007. gada 5. septembris</DATE>), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>pamatdirektīva<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="263" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 263, 1. lpp.</REF.DOC.OJ> Tagad šī direktīva ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/858 (<DATE ISO="20180530">2018. gada 30. maijs</DATE>) par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu un tirgus uzraudzību un ar ko groza Regulas (EK) Nr. 715/2007 un (EK) Nr. 595/2009 un atceļ Direktīvu 2007/46/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="151" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 151, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Dalībvalstis reģistrē vai ļauj pārdot vai nodot ekspluatācijā vienīgi tādus transportlīdzekļus, sastāvdaļas un atsevišķas tehniskas vienības, kas atbilst šīs direktīvas prasībām.</ALINEA><ALINEA>Tās neaizliedz, neierobežo un netraucē reģistrēt, pārdot, nodot ekspluatācijā vai lietot uz ceļiem transportlīdzekļus, sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības ar pamatojumu, kas saistīts ar uzbūves un darbības aspektiem, uz ko attiecas šī direktīva, ja tie atbilst tajā ietvertajām prasībām.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Direktīvas 2007/46 IV pielikumā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Transportlīdzekļu EK tipa apstiprinājuma prasības<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> tostarp bija iekļauts piemērojamo reglamentējošo aktu saraksts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Attiecībā uz piesārņojošām emisijām no vieglajiem pasažieru un vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) piemērojamais reglamentējošais akts bija Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2007 (<DATE ISO="20070620">2007. gada 20. jūnijs</DATE>) par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="171" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2007">OV 2007, L 171, 1. lpp.</REF.DOC.OJ> Lai gan šī regula joprojām ir spēkā, vēlāk tā ir tikusi grozīta. Šeit atspoguļotā redakcija atbilst tai, kas bija piemērojama lietas apstākļu rašanās brīdī.</P></NOTE>. Saskaņā ar šīs regulas 1. panta 1. punktu tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>nosaka vienotas tehniskas prasības mehānisko transportlīdzekļu [..] tipa apstiprinājumam un rezerves daļu, piemēram, rezerves piesārņojuma kontroles iekārtu tipa apstiprinājumam, ņemot vērā to emisijas<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 715/2007 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka īpašās procedūras, pārbaudes un prasības tipa apstiprinājumam, kuras ir noteiktas, lai grozītu šīs regulas nebūtiskus elementus, to papildinot, jāpieņem saskaņā ar regulatīvo kontroles procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Regulatīvā kontroles procedūra ir noteikta Padomes Lēmuma 1999/468/EK (<DATE ISO="19990628">1999. gada 28. jūnijs</DATE>), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="184" PAGE.FIRST="23" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 184, 23. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar Padomes Lēmumu 2006/512/EK (<DATE ISO="20060717">2006. gada 17. jūlijs</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="200" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 200, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), 5.a pantā. Saskaņā ar minētā lēmuma 7.a apsvērumu regulatīvā kontroles procedūra ir jāizmanto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>attiecībā uz vispārējiem pasākumiem, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus aktā, kas pieņemts saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru, tostarp svītrot dažus šādus elementus vai papildināt aktu, iekļaujot jaunus [nebūtiskus] elementus. [..] Akta būtiskos elementus var grozīt vienīgi likumdevējs, pamatojoties uz Līgumu<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 715/2007 10. pantā tostarp ir paredzēts, ka attiecībā uz vieglajiem transportlīdzekļiem un transportlīdzekļiem cilvēku pārvadāšanai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> standarta robežvērtības attiecībā uz tipa apstiprinājumu tiks piemērotas no <DATE ISO="20090901">2009. gada 1. septembra</DATE> un no <DATE ISO="20110101">2011. gada 1. janvāra</DATE> jauni transportlīdzekļi, kuri neatbilst šim standartam, vairs nevarēs tikt reģistrēti, pārdoti vai nodoti ekspluatācijā. Tajā ir arī noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> standarta robežvērtības attiecībā uz tipa apstiprinājumu tiks piemērotas no <DATE ISO="20140901">2014. gada 1. septembra</DATE> un no <DATE ISO="20150901">2015. gada 1. septembra</DATE> jauni transportlīdzekļi, kuri neatbilst šim standartam, vairs nevarēs tikt reģistrēti, pārdoti vai nodoti ekspluatācijā. Regulas Nr. 715/2007 I pielikuma 1. un 2. tabulā ir noteiktas maksimālās pieļaujamās NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijas attiecībā uz dīzeļdzinēja vieglo transportlīdzekli vai transportlīdzekli cilvēku pārvadāšanai, proti, 180 mg/km attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> standartu un 80 mg/km attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> standartu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 715/2007 14. panta 3. punktā ir paredzēts, ka Komisijai ir jāpārskata šīs regulas 5. panta 3. punktā minētās procedūras, pārbaudes un prasības, kā arī pārbaudes cikli, ko izmanto emisiju mērīšanai. Ja pārskatīšanas gaitā atklājas, ka tie vairs nav piemēroti vai vairs neatspoguļo faktisko emisiju daudzumu, tie (saskaņā ar šo normu) ir jāpielāgo tā, lai tie pienācīgi atspoguļotu<?PAGE NO="4"?> faktisko emisiju daudzumu, kas rodas, braucot pa ceļiem. Nepieciešamie pasākumi, kas ir paredzēti, lai grozītu minētās regulas nebūtiskos elementus, papildinot to, tiek pieņemti atbilstīgi regulatīvās kontroles procedūrai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Komisijas Regula (EK) Nr. 692/2008 (<DATE ISO="20080718">2008. gada 18. jūlijs</DATE>) tika pieņemta, lai īstenotu Regulas Nr. 715/2007 4. un 5. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Regula, ar kuru īsteno un groza Eiropas Parlamenta un Padomes [Regulu Nr. 715/2007] par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="199" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 199, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Lai gan šī regula joprojām ir spēkā, vēlāk tā ir tikusi grozīta. Šeit atspoguļotā redakcija atbilst tai, kas bija piemērojama lietas apstākļu rašanās brīdī.</P></NOTE>. Regulas Nr. 692/2008 2. apsvērumā ir paredzēts, ka jaunām vieglajām automašīnām jāatbilst jaunajām emisijas robežvērtībām un ka tehniskās prasības stājas spēkā divos posmos: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> – no <DATE ISO="20090901">2009. gada 1. septembra</DATE> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> – no <DATE ISO="20140901">2014. gada 1. septembra</DATE>. Tādējādi minētā regula nosaka prasības, kas vajadzīgas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> specifikāciju transportlīdzekļu tipa apstiprinājumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 692/2008 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka EK tipa apstiprinājums it īpaši attiecībā uz piesārņojošu vielu emisijām tiek piešķirts tad, ja ražotājs pierāda, ka attiecīgie transportlīdzekļi atbilst šīs regulas pielikumos noteiktajām testa procedūrām. Šīs pašas regulas 3. panta 2. punktā būtībā ir precizēts, ka atkarībā no transportlīdzekļu iezīmēm uz tiem attiecas dažādi testi, kuri ir uzskaitīti I pielikuma 1.2.4. attēlā un kuri ir aprakstīti dažādos pielikumos. Šīs regulas 3. panta 5. punktā ir atgādināts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>ražotājam jāveic tehniski pasākumi, lai saskaņā ar šo regulu nodrošinātu izplūdes un iztvaikošanas emisiju efektīvu ierobežošanu visā transportlīdzekļa parastajā kalpošanas laikā un ievērojot normālus izmantošanas nosacījumus<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>2015. gada septembrī izcēlās tā dēvētais dīzeļdzinēju emisiju skandāls jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>dīzeļgeita<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>, kad <HT TYPE="ITALIC">United States Environmental Protection Agency</HT> [ASV Vides aizsardzības aģentūra] oficiāli apsūdzēja <HT TYPE="ITALIC">Volkswagen AG</HT> par ASV noteikto emisiju standartu neievērošanu. Minētais automobiļu ražotājs vēlāk atzina, ka visā pasaulē vairākos transportlīdzekļos ar dīzeļdzinēju patiešām ir uzstādīta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>pārveidošanas ierīce<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. tostarp Eiropas Revīzijas palātas informatīvo dokumentu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>ES reakcija uz dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>dīzeļgeitu<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/><QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, 2019. gada februāris, 12. lpp. Papildu ilustrācijai skat. arī <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> (Federālā augstākā tiesa, Vācija) <DATE ISO="20200525">2020. gada 25. maija</DATE> spriedumu lietā VI ZR 252/19, DE:BGH:2020:250520UVIZR252.19.0, it īpaši 16.–19. punktu.</P></NOTE>. Šī ierīce spēja noteikt, kad transportlīdzeklis tiek testēts laboratorijā, un varēja aktivizēt tā emisiju kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju standartiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Par jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>pārveidošanas ierīce<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201217">2020. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE>X (Pārveidošanas ierīce uz dīzeļdzinējiem)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑693/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:1040">EU:C:2020:1040</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kā arī vēl vairākas lietas par līdzīgiem jautājumiem, kuras pašlaik tiek izskatītas, piemēram, lieta C‑128/20, <HT TYPE="ITALIC">GSMB Invest</HT> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="271" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2020">OV 2020, C 271, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>), lieta C‑134/20, <HT TYPE="ITALIC">Volkswagen</HT> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="271" PAGE.FIRST="21" DATE.PUB="2020">OV 2020, C 271, 21. lpp.</REF.DOC.OJ>) vai lieta C‑145/20, <HT TYPE="ITALIC">Porsche Inter Auto</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Volkswagen</HT> (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="279" PAGE.FIRST="20" DATE.PUB="2020">OV 2020, C 279, 20. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Tomēr ārpus laboratorijas apstākļiem šī ierīce izslēgtu emisiju kontroles sistēmu, kas nozīmē, ka transportlīdzeklis radītu emisijas, kas pārsniedz ASV noteiktās NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības. Pēc tam atklājās, ka citi tā paša ražotāja, kā arī vairāku citu ražotāju transportlīdzekļi neatbilst arī Savienības tiesiskajā regulējumā noteiktajām NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju standarta robežvērtībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. iepriekš 9. zemsvītras piezīmi, Eiropas Revīzijas palāta, 18. lpp. Skat. arī Eiropas Komisija, Kopīgais pētniecības centrs, <HT TYPE="ITALIC">Urban NO2 Atlas</HT>, 2019, 1. sadaļa.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Savienības līmenī, reaģējot uz šiem apstākļiem, tostarp tika pieņemta Komisijas Regula (ES) 2016/427 (<DATE ISO="20160310">2016. gada 10. marts</DATE>), ar ko groza Regulu Nr. 692/2008 attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un vieglajiem komerciālajiem transportlīdzekļiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="082" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 82, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>. Ar šo regulu tika ieviesta <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testēšanas procedūra. Šī jaunā testēšanas procedūra piesārņojošo emisiju<?PAGE NO="5"?> faktisko līmeni reālos braukšanas apstākļos atspoguļo precīzāk nekā agrāk izmantotais tests, proti, <HT TYPE="ITALIC">NEDC</HT>. Ar pēdējo tika noteikts automobiļu izplūdes emisiju daudzums to tipa apstiprinājuma procesā tikai standartizētos laboratorijas apstākļos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Drīz pēc tam Komisija pieņēma Regulu 2016/646 – apstrīdēto regulu, kas ir viens no reglamentējošiem aktiem, kuru attiecina uz Direktīvā 2007/46 noteikto tipa apstiprinājuma procedūru. Ar apstrīdēto regulu ir papildinātas prasības attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testiem, nosakot nepārsniedzamās (<HT TYPE="ITALIC">not‑to‑exceed</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/><HT TYPE="ITALIC">NTE</HT><QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>) vērtības attiecībā uz NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijām. Šīs vērtības izriet no piesārņojošo vielu atbilstības koeficientu (<HT TYPE="ITALIC">conformity factors</HT>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/><HT TYPE="ITALIC">CF</HT><QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>) piemērošanas piesārņojošo vielu emisiju robežvērtībām, kas attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> standartu ir noteiktas Regulā Nr. 715/2007<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 1. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Regula Nr. 692/2008 ir grozīta ar apstrīdēto regulu vairākos aspektos. It īpaši Regulas Nr. 692/2008 3. panta 10. punkta trešā daļa ir aizstāta ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu šādā redakcijā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>līdz brīdim, kad ir pagājuši trīs gadi no datumiem, kas noteikti 10. panta 4. punktā, un četri gadi no datumiem, kas noteikti Regulas [Nr. 715/2007] 10. panta 5. punktā, piemēro šādus noteikumus<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Turklāt ar apstrīdētās regulas 1. panta 6. punktu un tās II pielikumu tika izdarīti grozījumi Regulas Nr. 692/2008 IIIA pielikumā, tostarp iekļaujot pēdējā pielikumā 2.1.1.–2.1.3. punktu. 2.1.1. punktā ir paredzēts galīgais atbilstības koeficients, kas saistībā ar slāpekļa oksīdu masu ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>1 + pielaide<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, kur pielaide ir 0,5. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>Pielaide<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> ir definēta kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>parametrs, kurā ņemta vērā [pārnēsājamas emisijas mērīšanas sistēmas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/><HT TYPE="ITALIC">PEMS</HT><QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>)] iekārtu izmantošanas dēļ radītā papildu mērījumu nenoteiktība, kas reizi gadā jāizvērtē un ko pārskata, ja ir uzlabojusies <HT TYPE="ITALIC">PEMS</HT> procedūras kvalitāte vai ir attīstījusies tehnika<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>. Saskaņā ar 2.1.2. punktu, atkāpjoties no 2.1.1. punkta prasībām, piecus gadus un četrus mēnešus no datumiem, kas norādīti Regulas Nr. 715/2007 10. panta 4. un 5. punktā, un pēc ražotāja pieprasījuma var piemērot piesārņojošo vielu pagaidu atbilstības koeficientu <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT> 2,1 attiecībā uz NO<HT TYPE="SUB">x</HT> masu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pārsūdzētais spriedums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ar prasībām, kas celtas saskaņā ar LESD 263. pantu, atbildētājas lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto regulu. Parīzes pilsēta lūdza Vispārējo tiesu arī piespriest Komisijai samaksāt simbolisku 1 EUR kā atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts, pieņemot šo regulu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><DATE ISO="20181213">2018. gada 13. decembrī</DATE> Vispārējā tiesa pasludināja pārsūdzēto spriedumu, daļēji apmierinot prasības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa secināja, ka apstrīdētā regula ir reglamentējošs akts, kas atbildētājas skar tieši un nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Izskatot prasības pēc būtības, Vispārējā tiesa nolēma vispirms izvērtēt izvirzītos pamatus saistībā ar Komisijas kompetences neesamību pieņemt apstrīdēto regulu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa noteica, ka NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> transportlīdzekļiem, kā tās noteiktas Regulas Nr. 715/2007 I pielikumā, ir šīs regulas <HT TYPE="ITALIC">būtisks elements</HT>. Tāpēc Komisija nevarēja grozīt šīs robežvērtības ar tiesību aktu, kas pieņemts regulatīvās kontroles komitoloģijas procedūrā.<?PAGE NO="6"?> Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, apstrīdētajā regulā noteikdama NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju <HT TYPE="ITALIC">NTE</HT> vērtības, kas ir jāievēro, veicot testēšanu <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT>, kā arī noteikdama atbilstības koeficientus <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT>, Komisija praktiski <HT TYPE="ITALIC">ir grozījusi</HT> šo emisiju robežvērtības, kuras ir noteiktas attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/> standartu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa secināja, ka, pieņemot apstrīdēto regulu, Komisija ir pārsniegusi tai ar Regulas Nr. 715/2007 5. panta 3. punktu piešķirtās kompetences robežas un līdz ar to pārkāpusi minētās regulas 4. panta 1. punktu. Procesuālās ekonomijas iemeslu dēļ Vispārējā tiesa neizvērtēja citus atbildētāju izvirzītos pamatus un apsvērumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz to, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētās regulas II pielikuma 2. punktu, ņemot vērā, ka atbildētāju izvirzītie apsvērumi attiecās tikai uz šo daļu, kas ir uzskatāma par nodalāmu no pārējiem tiesību akta noteikumiem. Lai neapdraudētu mehānisko transportlīdzekļu nozares likumīgās saimnieciskās intereses un to patērētāju intereses, kuri ir pamatojušies uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, kā arī novērstu tiesiskā regulējuma trūkumu, Vispārējā tiesa piemēroja LESD 264. pantu. Tādējādi tā nosprieda, ka atceltās tiesību normas sekas tiek saglabātas attiecībā uz pagātni un uz nākotni laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus, kuru laikā var grozīt attiecīgo tiesisko regulējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Visbeidzot Vispārējā tiesa noraidīja Parīzes pilsētas prasību par zaudējumu atlīdzību, jo nodarītais kaitējums netika pierādīts.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā Tiesā, kas iesniegta 2019. gada 22. februārī, Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt prasības un piespriest atbildētājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;</P></ITEM><ITEM><P>pakārtoti, grozīt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punktu tā, lai atceltā tiesiskā regulējuma sekas tiktu saglabātas ilgāk par maksimālo 12 mēnešu termiņu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā Tiesā, kas iesniegta 2019. gada 22. februārī, Ungārija lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt prasības un piespriest atbildētājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;</P></ITEM><ITEM><P>pakārtoti, daļēji atcelt sprieduma rezolutīvo daļu, ciktāl tajā norādīts, ka atceltā tiesiskā regulējuma sekas tiek saglabātas laikposmā, kas nepārsniedz 12 mēnešus, un vienlaikus noteikt, ka atceltais tiesiskais regulējums ir spēkā līdz brīdim, kad tiks pieņemts jauns tiesiskais regulējums, ar ko tiks aizstāts atceltais.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībā Tiesā, kas iesniegta 2019. gada 23. februārī, Komisija lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt prasības un piespriest atbildētājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, un</P></ITEM><ITEM><P>pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu, nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Savukārt atbildētājas lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, tās lūdz Tiesu nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā varētu pārbaudīt tos atcelšanas pamatus, kuri netika izvērtēti tiesvedībā pirmajā instancē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tiesvedībā lietā C‑177/19 P Rumānijai, Slovākijas Republikai un Eiropas Autoražotāju asociācijai (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/><HT TYPE="ITALIC">ACEA</HT><QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>) tika atļauts iestāties lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam. Tiesvedībā lietā C‑178/19 P <HT TYPE="ITALIC">ACEA</HT> tika atļauts iestāties lietā Ungārijas prasījumu atbalstam. Tiesvedībā lietā C‑179/19 P <HT TYPE="ITALIC">ACEA</HT> tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Lietas dalībnieki un personas, kas iestājušās lietā, atbildēja uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja <DATE ISO="20210128">2021. gada 28. janvāra</DATE> lēmumu šīs trīs lietas tika apvienotas secinājumu sniegšanai un sprieduma taisīšanai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šajos secinājumos izskatīšu katru trīs apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzīto apelācijas pamatu šādā kārtībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Vispirms izvērtēšu pamatus un argumentus saistībā ar atbildētāju tiesībām celt prasību (A), proti, vai apstrīdētā regula tās skar tieši (Ungārijas pirmā pamata otrā daļa un Vācijas pirmais un otrais pamats) (1), kā arī vai apstrīdētā regula ir saistīta ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz atbildētājām (Ungārijas pirmā pamata pirmā daļa) (2).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Pēc tam es pievērsīšos pamatiem, kuri attiecas uz Vispārējā tiesā veikto vērtējumu pēc būtības (B), pārbaudot Komisijas vienīgo un Vācijas trešo pamatu kopā, kuri abi attiecas uz apgalvoto Komisijas kompetences neesamību. Visbeidzot, noslēgumā izvērtēšu pamatus, kuros tiek kritizēti no Vispārējās tiesas atzinumiem pēc būtības izrietošie secinājumi (C), proti, atcelšanas tvērums (Vācijas ceturtais pamats) (1) un atcelšanas seku pielāgošana laikā (Vācijas piektais un Ungārijas otrais pamats) (2).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">A.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par prasības pieņemamību: atbildētāju tiesības celt prasību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par to, vai atbildētājas tiek skartas tieši</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku apsvērumi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Ungārijas pirmā apelācijas pamata otrā daļa attiecas uz apgalvoto Vispārējās tiesas tiesību kļūdu, tai secinot, ka apstrīdētā regula atbildētājas skar tieši. Ungārija apgalvo, ka apstrīdētā regula skar tieši tikai transportlīdzekļu ražotājus un valsts iestādes, kurām ir uzticēts uzdevums pārbaudīt atbilstību apstrīdētās regulas noteikumiem. Konkrēti, Ungārija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktu, jo šī norma neskar un neietekmē valsts iestāžu pilnvaru īstenošanu, ko paredz tiesību akti satiksmes vai vides jomā. Šai normai esot šaurāka piemērošanas joma. Tās mērķis esot garantēt, ka jauni transportlīdzekļi atbilst tajā paredzētajām tehniskajām specifikācijām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Līdzīgi apsvērumi ir minēti Vācijas pirmajā apelācijas pamatā. Jebkurš ierobežojums, ar kuru atbildētājas var saskarties, īstenojot to regulatīvās pilnvaras satiksmes kontroles jomā, izrietot no citiem Savienības tiesību instrumentiem un noteikumiem, nevis no apstrīdētās regulas. Konkrēti, to teritoriju noteikšanas saderība ar Savienības tiesību aktiem, kurās vietējā līmeņa iestādes ir ierobežojušas satiksmi, esot jāvērtē saskaņā ar Direktīvu 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (<DATE ISO="20080521">2008. gada 21. maijs</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="152" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 152, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Apstrīdētās regulas piemērošanas joma un iedarbība esot attiecināma tikai uz mehānisko transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma standartu noteikšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Vācijas otrais apelācijas pamats arī attiecas uz Vispārējās tiesas vērtējumu par to, vai apstrīdētā regula atbildētājas skar tieši. Tomēr šajā apelācijas pamatā Vācija kritizē to, ka Vispārējā tiesa, iespējams, nav sniegusi pietiekamu pamatojumu šajā ziņā. Būtībā Vācijas valdība, ko šajā ziņā atbalsta Slovākijas valdība un <HT TYPE="ITALIC">ACEA</HT>, kritizē Vispārējo tiesu par to, ka tā savu analīzi par iespējamām apstrīdētās regulas sekām attiecībā uz atbildētājām esot balstījusi uz Direktīvas 2007/46, nevis minētās regulas noteikumiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Analīze</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>tāds nosacījums kā LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais, ka lēmumam, kas ir prasības priekšmets, fiziska vai juridiska persona ir jāskar tieši, nozīmē, ka ir jāizpilda divi kumulatīvi kritēriji, proti: pirmkārt, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu attiecīgās personas tiesisko stāvokli un, otrkārt, lai tas nepieļautu nekādu rīcības brīvību šā pasākuma adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā īstenošanu, kas ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Piemēram, nesenais spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181106">2018. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scuola Elementare Maria Montessori</HT>/Komisija, Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Scuola Elementare Maria Montessori</HT> un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Ferracci</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑622/16 P līdz C‑624/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:873">EU:C:2018:873</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā izvērtēšu apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītos argumentus. Uzskatu, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums par atbildētāju tiešu skārumu LESD 263. panta izpratnē ir pietiekami skaidrs, lai būtu pilnībā saprotams (1), bet tas patiešām ir kļūdains attiecībā uz Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkta tvēruma interpretāciju (2). Tomēr vēl ir citi iemesli, kādēļ atbildētājas tiek skartas tieši LESD 263. panta izpratnē (3).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pietiekams pamatojums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai Vispārējās tiesas argumentācijai, lai ieinteresētajām personām ļautu uzzināt pieņemtā nolēmuma pamatojumu un Tiesai veikt tiesas kontroli<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170404">2017. gada 4. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Eiropas ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:256">EU:C:2017:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Manuprāt, pamatojums, no kura izriet Vispārējās tiesas secinājums, ka apstrīdētā regula atbildētājas skar tieši, ir labi izskaidrots. Tādēļ Vācijas iebildums par iespējami nepietiekamu pārsūdzētā sprieduma pamatojumu ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma nozīmīgu daļu (tā 41.–84. punkts) ir veltījusi vērtējumam, vai apstrīdētā regula tieši ietekmē atbildētāju stāvokli. Ir taisnība, ka šajos punktos norādītais Vispārējās tiesas pamatojums kopumā ir vērsts uz Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkta nozīmi un ar to saistītajām sekām. Tomēr ir arī tiesa, ka apgalvotā no apstrīdētās<?PAGE NO="9"?> regulas izrietošā ietekme ir sekas tās mijiedarbībai ar minēto Direktīvas 2007/46 normu. Būtībā Vispārējā tiesa secināja, ka ar apstrīdēto regulu, kā to apgalvo atbildētājas, faktiski tiek paaugstinātas NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības transportlīdzekļiem, kuri ir jāreģistrē saskaņā ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/> standartu, savukārt Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkts liedz dalībvalstīm ierobežot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> standarta transportlīdzekļu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>lietošanu<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> vides apsvērumu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tādējādi pamatojums ir pietiekams, proti, Vispārējā tiesa ir pienācīgi paskaidrojusi, kāpēc tā uzskata, ka apstrīdētā regula izmainīja atbildētāju tiesisko stāvokli, un kāpēc šajā ziņā tajā nebija prasīts pieņemt citus tiesību aktus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tādējādi jautājums faktiski ir par to, vai šis pamatojums ir pieņemams. Citiem vārdiem sakot, izšķirošs ir jautājums par minētā argumenta būtību, proti, vai Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi un piemērojusi Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktu?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Šajā ziņā es nevaru atbalstīt Vispārējās tiesas argumentāciju.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par to, vai 4. panta 3. punkts ierobežo pilsētu pilnvaras ierobežot (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>Euro 6<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>standarta) transportlīdzekļu lietošanu?</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Īsumā, runājot par atbildētāju tieša skārumu, Vispārējā tiesa savu secinājumu balstīja uz vienu vienīgu elementu, proti, Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktu. Vispārējā tiesa uzskata, ka minētā norma liedz dalībvalstu iestādēm aizliegt (vai ierobežot) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> standarta transportlīdzekļu lietošanu vides apsvērumu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Nevaru piekrist šādai Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkta interpretācijai. Manuprāt, šī norma tikai reglamentē tehniskos <HT TYPE="ITALIC">ražojuma standartus</HT>, kas jānosaka tipa apstiprinājumam brīdī, kad transportlīdzeklis tiek <HT TYPE="ITALIC">sākotnēji laists</HT> tirgū. Tā nav paredzēta, kā arī ar to nav iespējams liegt dalībvalstīm vai to vietēja līmeņa struktūrām, piemēram, atbildētājām, ieviest pasākumus, kuri reglamentē transportlīdzekļu <HT TYPE="ITALIC">turpmāku</HT> izmantošanu un to satiksmi viņu attiecīgajās teritorijās, it īpaši <HT TYPE="ITALIC">vides apsvērumu</HT> dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Patiešām, pirmajā mirklī šķiet, ka Vispārējās tiesas interpretācija par Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktu ir balstīta uz šīs normas formulējumu. Proti, tās otrajā daļā ir noteikts, ka dalībvalstis neaizliedz tostarp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/><HT TYPE="ITALIC">lietot</HT> uz ceļiem transportlīdzekļus<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>, ja tie atbilst direktīvā ietvertajām prasībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Tāpēc, ja transportlīdzeklis atbilst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> standartam, nedz dalībvalstis, nedz attiecīgās dalībvalsts ģeogrāfiska vienība, piemēram, reģions vai pilsēta, nevar aizliegt tā lietošanu. Ja dalībvalsts [teritoriāla] vienība aizliegtu transportlīdzekļiem, kuri atbilst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> standartam, iebraukt konkrētās šīs valsts teritorijās, piemēram, tās lielākajās pilsētās vai kādā to zonā, tehniski tas būtu ierobežojums vai šķērslis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>lietošanai uz ceļiem<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> šajā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tomēr, interpretējot šo normu kopumā direktīvas kontekstā un ņemot vērā Savienības likumdevēja izvirzīto mērķi, kā arī ievērojot tās izcelsmi, šķiet, tai ir atšķirīga nozīme un tās tvērums ir šaurāks nekā Vispārējās tiesas noteiktais tvērums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Pirmkārt, minētās normas šauro tvērumu var konstatēt, ja Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkta otrajā daļā minētā atsauce uz transportlīdzekļu lietošanu netiek skatīta izolēti, bet gan kopā ar pārējo normas tekstu. Saskaņā ar otro daļu kopumā dalībvalstis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>neaizliedz, neierobežo un netraucē reģistrēt, pārdot, nodot ekspluatācijā vai lietot uz ceļiem transportlīdzekļus,<?PAGE NO="10"?> sastāvdaļas vai atsevišķas tehniskas vienības <HT TYPE="ITALIC">ar pamatojumu, kas saistīts ar uzbūves un darbības aspektiem, uz ko attiecas šī direktīva</HT>, ja tie atbilst tajā ietvertajām prasībām<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>. Tādēļ iemesli, kas var liegt dalībvalstīm rīkoties šajā ziņā, ir tikai tie, kuri ir <HT TYPE="ITALIC">saistīti</HT> <HT TYPE="ITALIC">ar</HT> transportlīdzekļu <HT TYPE="ITALIC">uzbūves un darbības aspektiem</HT> (nevis galvenokārt vides vai veselības apsvērumiem) to sākotnējās laišanas tirgū <HT TYPE="ITALIC">nolūkā</HT>, proti, reģistrēšanu, pārdošanu, nodošanu ekspluatācijā vai lietošanu (nevis to turpmāku izmantošanu un tās regulējumu).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Otrkārt, starp Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkta abām daļām pastāv strukturālas attiecības. Neraugoties uz to, ka atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>lietošanu<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> ir minēta tikai otrajā daļā, starp abām daļām ir skaidri novērojamas paralēles. Patiešām, šķiet, to teksts ir savstarpēji papildinošs, proti, pirmajā daļā ir paredzēts <HT TYPE="ITALIC">pozitīvs</HT> pienākums (dalībvalstis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>dara kaut ko<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> (angļu valodā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/><HT TYPE="ITALIC">shall</HT><QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>), savukārt otrajā daļā ir paredzēts <HT TYPE="ITALIC">negatīvs</HT> pienākums (dalībvalstis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>nedara kaut ko<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> (angļu valodā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/><HT TYPE="ITALIC">shall not</HT><QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Tas tā visumā ir lielākajā daļā no direktīvas valodu versijām, tostarp spāņu, čehu, vācu, angļu, itāļu, portugāļu, slovāku un somu valodā.</P></NOTE>. Tomēr abi pienākumi attiecas uz vienu un to pašu aspektu, proti, nodrošināt, lai dalībvalstis īsteno Savienības mēroga transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma procedūru. Attiecīgi šīs abas panta daļas ir analoģiskas fotogrāfijai un tās fotonegatīvam, proti, tajos viens un tas pats priekšmets tiek attēlots, izmantojot krāsu inversiju. Tādējādi būtu dīvaini, ja šādos apstākļos otrās daļas tvērums pēkšņi būtu daudz plašāks nekā pirmās, kas būtu Vispārējās tiesas sniegtās šīs tiesību normas interpretācijas sekas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Treškārt, nešķiet, ka Vispārējās tiesas nostāju atbalstītu minētās tiesību normas kontekstuālā un teleoloģiskā analīze. Proti, direktīvas <HT TYPE="ITALIC">mērķis</HT> un <HT TYPE="ITALIC">materiāltiesiskā piemērošanas</HT> <HT TYPE="ITALIC">joma</HT> ir diezgan specifiski. Kā izriet no Direktīvas 2007/46 1., 2. un 22. apsvēruma, tās mērķis ir veicināt iekšējo tirgu, izveidojot Kopienas apstiprināšanas procedūru attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tipa apstiprinājumu, pamatojoties uz pilnīgas saskaņošanas principu. Šajā nolūkā ar šo direktīvu, kā paredzēts 1. pantā, ir izveidota saskaņota administratīvu noteikumu un vispārēju tehnisku prasību sistēma, kā apstiprināt visus jaunos transportlīdzekļus, kas ir tās darbības jomā, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētas sistēmas, sastāvdaļas un atsevišķas tehniskas vienības, lai (tagadējā) Eiropas Savienībā atvieglotu to reģistrāciju, pārdošanu un nodošanu ekspluatācijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Lai gan Savienības likumdevēja noteiktās tehniskās prasības ir paredzētas, lai tostarp nodrošinātu augsta līmeņa vides aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Īpaši skat. Direktīvas 2007/46 3. un 4. apsvērumu.</P></NOTE>, ir diezgan skaidrs, ka minētais tiesību akts nav paredzēts, lai regulētu jautājumus, kas nav noteikti tās 1. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa ir to atzinusi, nosakot, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>šīs direktīvas galvenais mērķis ir jaunu mehānisko transportlīdzekļu laišana tirgū, proti, noteiktu preču brīva aprite starp dalībvalstīm, ka tās mērķis nav vispārīgā veidā noteikt ietvarus tiesiskajiem regulējumiem, kuri attiecas uz šo transportlīdzekļu lietošanu uz ceļiem un kurus noteikušas dalībvalstu valsts iestādes, un [..] tā neietilpst Eiropas Savienības transporta politikas vai vides politikas piemērošanas jomā<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Pārsūdzētā sprieduma 64. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Tomēr pārsūdzētā sprieduma nākamajā punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka tas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>nenozīmē, ka nevienai tiesību normai, kas saistīta ar jaunu mehānisko transportlīdzekļu lietošanu uz ceļiem, nebūtu vietas Direktīvā 2007/46. Bieži direktīvā vai kādā citā direktīvā, kas izriet no šīs pirmās direktīvas, ir ietvertas tiesību normas, uz kurām neattiecas norādītais galvenais mērķis, bet kuras ir paredzētas, lai nodrošinātu tiesību normu, kas pieņemtas šā mērķa sasniegšanai, lietderīgo iedarbību<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>. Pēc šī aspekta ilustrēšanas (iespējams, ne visai atbilstīgi) ar direktīvu publiskā<?PAGE NO="11"?> iepirkuma jomā piemēriem Vispārējā tiesa noteica, ka tā priekšroku dod <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>interpretācijai, ar kuru tiek saglabāta tās lietderīgā iedarbība<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>, un secināja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>norādei par lietošanu uz ceļiem nebūtu lietderīgās iedarbības, ja tai, kā apgalvo Komisija, būtu tāda pati darbības joma vai nozīme kā transportlīdzekļu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>reģistrēšanai, pārdošanai un nodošanai ekspluatācijā<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/><QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Pārsūdzētā sprieduma 66. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Piekrītu, ka direktīvā principā varētu būt iekļauti noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt tās lietderīgo iedarbību, un, lai to panāktu, reglamentēt jautājumus, uz kuriem nav attiecināms tās galvenais mērķis. Es arī piekrītu, ka, lai saglabātu attiecīgās Savienības normas interpretāciju, nav, ciktāl tas iespējams, jāpadara par spēkā neesošu vai jāatņem lietderīgā iedarbība kādai tās daļai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tomēr ir grūti saprast veidu, kādā Vispārējā tiesa ir piemērojusi šos principus izskatāmajā lietā. Ja Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktā minētajam jēdzienam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>vai lietot<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> ir tāda nozīme, kādu tam ir piešķīrusi Vispārējā tiesa, direktīvas piemērošanas joma un iedarbība <HT TYPE="ITALIC">ipso facto</HT> tiktu ievērojami paplašināta, krietni pārsniedzot tās nosaukumā, apsvērumos un galvenajos noteikumos norādīto priekšmetu un mērķi. Pēkšņi viens vienīgs vārds vienā normā pārveido Direktīvu 2007/46 par pavisam atšķirīgu tiesību aktu, kas zināmā mērā reglamentē transportlīdzekļu turpmāku <HT TYPE="ITALIC">izmantošanu</HT> un attiecas, lai arī netieši, uz satiksmes regulējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Turklāt, ja 4. panta 3. punkts būtu šādi interpretējams, tā ietekme uz vides politiku, it īpaši dalībvalstu spēju novērst piesārņojumu, arī būtu diezgan nozīmīga. Kā norāda apelācijas sūdzību iesniedzējas, uz šo jomu ir attiecināms konkrēts Savienības tiesību akts, proti, Direktīva 2008/50 par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. iepriekš 14. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Minētās direktīvas 13. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka to zonās un aglomerācijās netiek pārsniegti dažādu piesārņojošo vielu, tostarp slāpekļa dioksīda, robežlielumi. 23. pantā ir paredzēts, ka tad, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>ja konkrētās zonās vai aglomerācijās piesārņojošo vielu koncentrācija gaisā pārsniedz kādu robežlielumu vai mērķlielumu, [..] dalībvalstis minētajām zonām vai aglomerācijām nodrošina gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu izstrādi, lai panāktu atbilstību attiecīgajam robežlielumam vai mērķlielumam<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/>. Šajā pantā ir arī noteikts, ka šajos plānos var tikt noteikti īstermiņa rīcības plāni. Šajā ziņā Direktīvas 2008/50 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka īstermiņa rīcības plānos tostarp var <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>iekļaut pasākumus attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu satiksmi<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tomēr, ja Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek ierobežota dalībvalstu spēja reglamentēt transportlīdzekļu lietošanu, abu tiesību aktu mijiedarbība, maigi sakot, būtu diezgan neskaidra. Būtu pārsteidzoši uzzināt, ka Savienības likumdevējs, kurš vienlaicīgi ir izstrādājis abus tiesību aktus, nebūtu ieviesis atsevišķas tiesību normas, kas regulētu saikni starp abiem tiesību aktiem, ja patiešām abi šie tiesību instrumenti būtu attiecināmi uz satiksmes regulējumu un transportlīdzekļu izmantošanu saistībā ar vides un sabiedrības veselības apsvērumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, man šķiet, ka, neraugoties uz pretēji apgalvoto<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 67.–69. punktu.</P></NOTE>, Vispārējā tiesa nav veikusi normas kontekstuālo un teleoloģisko analīzi. Tā nav interpretējusi minēto normu, ņemot vērā pārējos direktīvas noteikumus, tās apsvērumus un nosaukumu, no kuriem neviens neattiecas uz satiksmes regulējumu. Vispārējā tiesa nav arī pienācīgi ņēmusi vērā apstākli, ka atsauce uz transportlīdzekļu lietošanu nav ietverta: i) Regulas Nr. 715/2007, kas attiecas uz to<?PAGE NO="12"?> pašu regulējuma jomu, 10. panta 5. punktā, ii) Regulas 2018/858, ar ko tika atcelta un aizstāta Direktīva 2007/46, 6. panta 4. punktā un iii) jebkurā citā līdzīgā tiesību aktā, kas ir pieņemts tādā pašā kontekstā ar līdzīgu mērķi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 47. punktu, kurā, piemēram, ir norāde uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 167/2013 (2013. gada 5. februāris) par lauksaimniecības un mežsaimniecības transportlīdzekļu apstiprināšanu un tirgus uzraudzību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="060" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 60, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, Vispārējā tiesa nemaz nav ņēmusi vērā <HT TYPE="ITALIC">vēsturiskos</HT> apsvērumus. Lai gan šī interpretācijas metode nekādā ziņā nav saistoša, tā būtu varējusi sniegt noderīgu ieskatu, it īpaši, ņemot vērā Komisijas argumentu, ka attiecīgās tiesību normas otrā daļa (kurā ir ietverts jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>lietot [uz ceļiem]<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>) faktiski tika iekļauta vēlāk likumdošanas procesa ietvaros un nebija paredzēta, lai paplašinātu tās piemērošanas jomu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 42. punktu.</P></NOTE>. Komisija paskaidroja, ka Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkta otrā daļa tika paredzēta tikai kā pretapiešanas klauzula, proti, ja transportlīdzekļi ir likumīgi saņēmuši tipa apstiprinājumu, to lietošana nevar tikt aizliegta, izmantojot citus pasākumus, kas rada slēptus ierobežojumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>lietošana<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> attiecināšanu uz gadījumiem, kad transportlīdzeklis var tikt pamatoti laists tirgū (papildus reģistrēšanai, pārdošanai vai nodošanai ekspluatācijā), iespējams, patiešām varētu attaisnot attiecībā uz dalībvalstīm, kurās likumīgi var atļaut lietot transportlīdzekli, to iepriekš oficiāli nereģistrējot vai nepārdodot; par dalībvalstu atšķirīgajām regulatīvajām pieejām obligātajai civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu skat. arī manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Juliana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑80/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:290">EU:C:2018:290</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Šķiet, no sagatavošanas dokumentiem gūtās atziņas atbalsta Komisijas argumentus par minētās normas ģenēzi un mērķi. Komisijas priekšlikums Direktīvai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanu (COM(2003) 0418, galīgā redakcija).</P></NOTE>, kurā tiešām nebija iekļauta 4. panta 3. punkta otrā daļa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Šajā normā bija ietverta tikai tagadējā 4. panta 3. punkta pirmā daļa šādā formulējumā: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>Dalībvalstis reģistrē vai ļauj pārdot vai nodot ekspluatācijā vienīgi tādus transportlīdzekļus, sastāvdaļas un atsevišķas tehniskas vienības, kas atbilst šīs direktīvas prasībām.<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/></P></NOTE>, apstiprina, ka ierosinātais tiesību akts bija galvenokārt paredzēts, lai konsolidētu un atjauninātu šīs jomas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, vienlaikus attiecinot to arī uz citiem transportlīdzekļu veidiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat., piemēram, Komisijas priekšlikuma direktīvai paskaidrojumu rakstu (skat. iepriekš 28. zemsvītras piezīmi), it īpaši 2.–5., 7.–9. un 18. lpp.</P></NOTE>. Tāpēc jaunais tiesību akts neparedzēja pārsniegt agrāko tiesību aktu priekšmetu. Šis aspekts šķiet būtisks, ciktāl Direktīva 70/156/EEK, kura pārstrādāta ar Direktīvu 2007/46, attiecās tikai uz transportlīdzekļu tipa tehniskajām prasībām un tajā nebija, kā Tiesai bija iespēja to precizēt, neviena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>cita apsvēruma par ceļu satiksmes noteikumiem, kas ir jāievēro mehānisko transportlīdzekļu vadītājiem<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060713">2006. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Voigt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑83/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:468">EU:C:2006:468</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>.). Skat. Padomes Direktīvu (1970. gada 6. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju tipa apstiprinājumu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="042" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1970">OV 1970, L 42, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Vēlākie šīs iestādes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat., piemēram, Komisijas <DATE ISO="20061212">2006. gada 12. decembra</DATE> paziņojumu Eiropas Parlamentam (COM(2006) 0809, galīgā redakcija), kurā ir norādīts, ka lielākā daļa pantu tika pārformulēti, lai padarītu skaidrāku to piemērošanas jomu vai tikai to nozīmi, un ka grozījumi, ar kuriem tika paplašināta direktīvas piemērošanas joma vai kuri <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>skāra jomas, kuras jau aptver citi Kopienas tiesību akti”, lai neradītu tiesisko nenoteiktību, [tika noraidīti]<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>.</P></NOTE> vai citu Savienības iestāžu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat., piemēram, kopējo nostāju, kas Padomē tika apstiprināta <DATE ISO="20061211">2006. gada 11. decembrī</DATE>, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>pamatdirektīva<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>, dokuments 9911/3/06, REV 3 ADD 1) 7. lpp.: 4. panta 3. punkta grozījums būtu vērsts uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>[dalībvalstu] aizliegumu, ierobežojumu vai šķēršļu robežu izskaidro[šanu]<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>.</P></NOTE> dokumenti arī apstiprina to, ka tiesību norma tika grozīta vēlākā procedūras posmā un ka grozījuma noskaidrošanas mērķis bija ierobežots. Ciktāl man zināms, sagatavošanas dokumentos nav nekādu norāžu par jebkādām diskusijām attiecībā uz iespējamo direktīvas materiāltiesiskās piemērošanas jomas paplašināšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Salīdzināt ar maniem secinājumiem lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Federatie Nederlandse Vakbeweging</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑815/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:319">EU:C:2020:319</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ja, kā apgalvots, šīs normas otrā daļa ir paredzēta, lai papildinātu un precizētu pirmo daļu, es arī nesaskatu, kāpēc šīs normas alternatīvā interpretācija, ko izvirza Komisija, Vācija un Ungārija, atņemtu lietderīgo iedarbību tiesību normai, kā to ir noteikusi Vispārējā tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Pārsūdzētā sprieduma 66. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Piektkārt, man nešķiet vairāk pārliecinoši arī citi argumenti, uz kuriem Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir balstījusi savu attiecīgās normas interpretāciju. Vispārējā tiesa norādīja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>situācijai, kas izriet no pilnīgas saskaņošanas, piemēram, no šīs direktīvas izrietošai situācijai, ir raksturīgs, ka [dalībvalstu iestādes], izņemot īpašus gadījumus, nevar iebilst <HT TYPE="ITALIC">pret izmantošanu, kāda parasti ir paredzēta ražojumam, kas atbilst saskaņošanas pasākumos noteiktajām prasībām</HT>, jo pretējā gadījumā tās apdraudētu šo pasākumu lietderīgo iedarbību<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Pārsūdzētā sprieduma 69. punkts (mans izcēlums).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Šis apgalvojums <HT TYPE="ITALIC">in abstracto</HT> noteikti ir pareizs. Tomēr es atkal nespēju aptvert sekas, kurām, pēc Vispārējās tiesas domām, būtu jāizriet no šā apgalvojuma izskatāmajā lietā. Vai tas nozīmē, ka dalībvalstis principā nevar pieņemt noteikumus, kas ierobežo <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> standarta transportlīdzekļa (kā transportlīdzekļa, kas ir paredzēts pasažieru un/vai preču pārvadājumiem) izmantošanu vides apsvērumu dēļ? Tas nevar būt pareizi, kā Vispārējā tiesa pati atzina, norādot, ka dalībvalstis var joprojām ieviest <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>dienas bez automobiļa<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Pārsūdzētā sprieduma 52. punkts.</P></NOTE>. Kā tad viens un tas pats saskaņošanas pasākums var atļaut un aizliegt viena veida rīcību? Šķiet, ka Vispārējās tiesas argumentācija ietver pretrunas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Šķiet, šo pretrunu pamatā ir neskaidrība par Savienības noteikumu par pozitīvo integrāciju (saskaņošana) un noteikumu par negatīvo integrāciju (noteikumi par brīvu apriti) regulatīvo loģiku un iedarbību. Patiešām, Tiesas judikatūrā līdzīgs jautājums radās jau agrāk, un tas tika izvērtēts no LESD 34. panta viedokļa. Tiesa, saprotams, noraidīja pārāk ierobežojošu pieeju šajā ziņā. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Mickelsson</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Roos</HT> (attiecībā uz ūdens skuteriem) Tiesa secināja, ka tikai valsts tiesību akti, kuri <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>[šo transportlīdzekļu] izmantotājus <HT TYPE="ITALIC">kavētu atbilstoši un pilnvērtīgi izmantot šīs preces vai to izmantošana tiktu stingri ierobežota</HT><QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>, ir pasākums ar importa kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību un tādējādi tas ir pienācīgi jāpamato<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE> (<NO.CASE>C‑142/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:336">EU:C:2009:336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāpat arī lietā Komisija/Itālija (Motociklu piekabes) Tiesa secināja, ka Itālijas tiesību akti, kuri aizliedz motocikliem vilkt piekabi, ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību, ciktāl tas traucē šo preču piekļuvi Itālijas tirgum<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090210">2009. gada 10. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑110/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:66">EU:C:2009:66</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Līdzīgi, skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140320">2014. gada 20. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Polija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑639/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:173">EU:C:2014:173</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Abās lietās valsts pasākumi tika izvērtēti saskaņā ar noteikumiem par brīvu apriti un tika uzskatīti par pasākumiem ar līdzvērtīgu iedarbību <HT TYPE="ITALIC">tikai gadījumā, ja</HT> tie piekļuvi attiecīgās preces valsts tirgum padarīja neiespējamu vai sarežģītāku, jo preci nevarēja izmantot vai tās izmantošana tika ievērojami samazināta. Ir taisnība, ka šajās lietās netika izmantots neviens saskaņošanas tiesību akts. Tomēr izskatāmajās lietās situācija nav atšķirīga šajā ziņā, proti, saskaņošanas tiesību instrumenti, uz kuriem atsaucas atbildētājas, saskaņo tikai noteikumus par transportlīdzekļu tipa apstiprinājumu, lai tos <HT TYPE="ITALIC">sākotnēji laistu tirgū</HT>. Tie nereglamentē transportlīdzekļu <HT TYPE="ITALIC">turpmāko</HT> <HT TYPE="ITALIC">izmantošanu</HT> (nemaz nerunājot par transportlīdzekļu lietošanu vietējā līmenī) un tās regulējumu vides vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā man ir diezgan skaidrs, ka tāda tiesību norma kā Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punkts neliedz dalībvalstīm nolemt, ka kāda vispārējo interešu iemesla dēļ (tostarp saistībā ar sabiedrisko drošību, sabiedrības veselību, ceļu satiksmes drošību vai vides aizsardzību) visi<?PAGE NO="14"?> transportlīdzekļi vai tikai atsevišķi transportlīdzekļu tipi (proti, mazāk piesārņojumu radoši vai mazāki transportlīdzekļi vai tie, kuru īpašnieki ir rezidenti vai valsts iestādes, utt.) var tikt lietoti konkrētās teritorijās (pilsētas centrā, valsts parkos, apvidus apstākļos, militāras nozīmes teritorijās, būvlaukumos utt.) kopumā vai kādā konkrētā brīdī (svētdienās, dienā bez automobiļa, tad, kad norit tirgus vai kāds kultūras vai sporta pasākums, utt.). Turklāt nekas šajā noteikumā neierobežo atbildētāju juridisko kompetenci noteikt zemu emisiju zonas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/><HT TYPE="ITALIC">LEZ</HT><QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>), kas ir fenomens, ko Savienības iestādes parasti ir vērtējušas atzinīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Skat., piemēram, Eiropas Komisijas Vides ĢD <DATE ISO="20140130">2014. gada 30. janvāra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Feasibility Study: European City Pass For Low Emission Zones</HT> [Priekšizpēte: Eiropas pilsētas caurlaide zemas emisijas zonās], un Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2018. gada septembra <HT TYPE="ITALIC">Study – Air Quality and urban traffic in the EU: best practices, and possible solutions</HT> [Pētījums – Gaisa kvalitāte un satiksme Eiropas Savienības pilsētās – labākā prakse un iespējamie risinājumi].</P></NOTE>. Tāpat to pašu iemeslu dēļ dalībvalstis var ierobežot konkrētus transportlīdzekļu izmantošanas veidus (ātruma pārsniegšana, automobiļa novietošana neatļautā vietā, bērnu pārvadāšana, neizmantojot pienācīgu aprīkojumu, utt.)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060713">2006. gada 13. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Voigt</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑83/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:468">EU:C:2006:468</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tādēļ vietēja līmeņa noteikumi, ar kuriem ievieš transportlīdzekļu lietošanas ierobežojumus konkrētās teritorijās, pat ja potenciāli tajās emisiju robežvērtības ir stingrākas nekā attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> standartu, nepārkāpj Savienības regulējumu par tipa apstiprinājumu. Katrā ziņā tā saderību ar Savienības tiesībām varētu novērtēt saskaņā ar LESD 34. pantu, pamatojoties uz lietās <HT TYPE="ITALIC">Mickelsson</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Roos</HT> vai Komisija/Itālija noteikto kritēriju. Tomēr un vēlreiz – lai gan atsevišķs valsts pasākums par turpmāku izmantošanu galu galā var tikt uzskatīts par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību saskaņā ar LESD 34. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Tādā ziņā, ka <HT TYPE="ITALIC">principā</HT> ietilpst LESD 34. panta piemērošanas jomā, lai gan to noteikti var arī pamatot ar vides aizsardzības un/vai sabiedrības veselības apsvērumiem, ja tie ir samērīgi; skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mickelsson</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Roos</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑142/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:336">EU:C:2009:336</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2009. gada 10. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE>, (<NO.CASE>C‑110/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:66">EU:C:2009:66</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Austrija</NAME.CASE>, (<NO.CASE>C‑28/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:854">EU:C:2011:854</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0140">140.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tas noteikti nenozīmē, ka ar Savienības tiesību aktiem ir pozitīvi saskaņots tas pats jautājums vai joma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Rezumējot – uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka apstrīdētā regula atbildētājas skar tieši, izmantojot tās mijiedarbību ar Direktīvas 2007/46 4. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tomēr, manuprāt, pārsūdzētais spriedums nav jāatceļ, jo ir vēl citi iemesli, kuru dēļ apstrīdētā regula atbildētājas skar tieši LESD 263. panta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par apstrīdētās regulas ietekmi uz atbildētāju tiesisko stāvokli</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Lai prasītāju Savienības tiesību akts skartu tieši, ir jāietekmē viņa <HT TYPE="ITALIC">tiesiskais stāvoklis</HT>. Tas būtībā nozīmē, ka attiecīgajam Savienības aktam ir jāgroza viņa tiesības un pienākumi, neatkarīgi no tā, vai tie ir privāta vai publiska rakstura<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Sīkāk un ar papildu atsaucēm skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:588">EU:C:2020:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Runājot par vietējā līmeņa struktūrām, judikatūrā ir norādes, ka Savienības akts šīs struktūras skar tieši, ja tām ir uzticētas pilnvaras, kuras īstenojamas autonomi attiecīgās dalībvalsts nacionālās konstitucionālās sistēmas ietvaros, savukārt Savienības akts šīm struktūrām liedz šīs pilnvaras īstenot pēc saviem ieskatiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Skat. it īpaši, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060502">2006. gada 2. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regione Siciliana</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑417/04 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:282">EU:C:2006:282</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980430">1998. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vlaams Gewest/</HT>Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑214/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1998:77">EU:T:1998:77</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20021023">2002. gada 23. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Diputación Foral de Guipúzcoa</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑269/99, T‑271/99 un T‑272/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2002:258">EU:T:2002:258</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Vai šajā kontekstā apstrīdētā regula liedz atbildētājām īstenot to (konstitucionālās) pilnvaras vides aizsardzības un satiksmes regulējuma jomās pēc saviem ieskatiem?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Jāatzīst, ka izskatāmajā lietā atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Nav šaubu, ka apstrīdētā regula, ciktāl tā ļauj veikt tādu transportlīdzekļu tirdzniecību, kuri, iespējams, neatbilst atsevišķiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> standartiem (ko varētu saukt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>neīstiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/><QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> transportlīdzekļiem), var apgrūtināt atbildētāju juridiskos pienākumus novērst piesārņojumu. Kā atbildētājas ir apgalvojušas un pierādījušas, vietēja līmeņa noteikumos par satiksmi transportlīdzekļi parasti tiek nošķirti, pamatojoties uz to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/><HT TYPE="ITALIC">Euro</HT><QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/> standarta kategoriju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. pārsūdzētā sprieduma 82. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tomēr, kā paskaidrots šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, apstrīdētajā regulā (vai tiesību aktos, ar kuriem šī regula tiek īstenota) nekas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka atbildētājām, nosakot vietējās satiksmes regulējumu, ar likumu tiek liegts nošķirt mazāk un vairāk piesārņojošus transportlīdzekļus, neatkarīgi no to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/><HT TYPE="ITALIC">Euro</HT><QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/> standarta kategorijas. Protams, ciktāl šādā gadījumā valsts pasākumi būtu jāpamato ar robežvērtībām, kas nav <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/><HT TYPE="ITALIC">Euro</HT><QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/> standarta kategorija, tos varētu būt sarežģītāk īstenot, uzraudzīt un izpildīt. Tomēr tam nav nozīmes, ņemot vērā precīzu LESD 263. panta izpratni. Tas ietekmē atbildētāju <HT TYPE="ITALIC">faktisko</HT>, nevis tiesisko <HT TYPE="ITALIC">stāvokli</HT>, kas nav pietiekami, lai radītu tām tiešu skārumu LESD 263. panta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Šajā ziņā skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110906">2011. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Inuit Tapiriit Kanatami</HT> u.c./Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑18/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2011:419">EU:T:2011:419</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, neuzskatu, ka analīzi par tiešu skārumu var faktiski neturpināt. Judikatūrā izstrādātais juridiskais kritērijs saistībā ar tiešu skārumu vietēja vai reģionāla līmeņa struktūrām, piemēram, atbildētājām, attiecas uz to, vai apstrīdētais Savienības tiesību akts liedz šīm struktūrām izmantot to autonomas pilnvaras <HT TYPE="ITALIC">pēc saviem ieskatiem</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 75. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Man šķiet, ka šo formulējumu var aplūkot dažādos veidos. No vienas puses, varētu paredzēt īpaši šauru interpretāciju, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>tiešs skārums<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/> pastāv tikai tiktāl, cik apstrīdētais Savienības tiesību akts <HT TYPE="ITALIC">liedz</HT> <HT TYPE="ITALIC">iespēju</HT> tām īstenot savas pilnvaras. Šajā gadījumā vietēja līmeņa struktūras varētu apstrīdēt tikai Savienības tiesību aktus, kuros ir paredzēta vai nu prasība pilnībā atturēties no to pilnvaru izmantošanas, vai arī pienākums izmantot šīs pilnvaras ļoti specifiskā veidā, tādējādi neatstājot nekādas izvēles iespējas. No otras puses, ir iespējama dāsnāka interpretācija, saskaņā ar kuru struktūru brīvības īstenot viņu autonomās tiesības <HT TYPE="ITALIC">skārums</HT> vien būtu pietiekams pamats, lai celtu prasību. Šādā gadījumā vietēja līmeņa struktūras varētu apstrīdēt Savienības tiesību aktu, kas zināmā mērā skar rīcības brīvību, kas tām piemīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Domāju, ka vissaprātīgākā LESD 263. panta interpretācija ir vidusceļš starp šīm abām galējībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Patiešām, šķiet, ka diezgan dāsna interpretācija izriet tieši no paša Savienības tiesu izstrādātā kritērija teksta, proti, liedz šīm struktūrām īstenot to pilnvaras <HT TYPE="ITALIC">pēc saviem ieskatiem</HT>. Kritērijs neparedz kādas rīcības brīvības absolūtu neiespējamību vai tās atņemšanu. Šķiet, tā formulējums attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">jebkuru ierobežojumu</HT>, kas skar to juridisko pilnvaru īstenošanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Tomēr šādu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>brīvu<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/> kritērija interpretāciju būtu sarežģīti savienot ar Tiesas vispārīgo judikatūru par LESD 263. pantu. Minētā judikatūra tostarp paredz, ka [jākonstatē] <HT TYPE="ITALIC">tieša cēloņsakarība</HT> starp apstrīdēto Savienības tiesību aktu un izmaiņām prasītāja tiesiskajā stāvoklī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19840711">1984. gada 11. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Commune de Differdange</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>222/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1984:266">EU:C:1984:266</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0012">12.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950427">1995. gada 27. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">CCE Vittel</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑12/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1995:78">EU:T:1995:78</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0058">58.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>A u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑158/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:734">EU:C:2016:734</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:588">EU:C:2020:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Turklāt Savienības tiesas ir skaidri noteikušas – tas vien, ka vietēja līmeņa struktūrai, kas ir kompetentā struktūra ekonomiska, sociāla vai vides rakstura jautājumos savā teritorijā, ir <HT TYPE="ITALIC">zināma kompetence</HT> vispārpiemērojama Savienības akta regulētajā jomā, pats par sevi nav pietiekami, lai pieņemtu, ka pastāv minētās struktūras <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>skārums<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/> LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20060919">2006. gada 19. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Benkö</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑122/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2006:262">EU:T:2006:262</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Līdz ar to neuzskatu, ka neiespējamību īstenot pilnvaras <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>pēc saviem ieskatiem<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/> praksē var samazināt līdz neiespējamībai vispār īstenot šīs pilnvaras, pilnībā neatsakoties no esošās judikatūras. Turklāt šādā gadījumā judikatūra par tiesībām celt prasību saskaņā ar LESD 263. pantu (vēlreiz) īsti neatbilstu daudzām citām Savienības tiesību jomām, kuras turpina virzīties tieši pretējā virzienā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P><HT TYPE="ITALIC">Pretstatīt</HT>, piemēram, Tiesas uzstājību uz efektivitātes principu, kas arī ir piemērojams attiecībā uz to privātpersonu piekļuvi valsts tiesām, kuras atsaucas uz savām Savienības tiesību aktos noteiktajām tiesībām, kas sākotnēji tika uzskatīts par vienkāršu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>neiespējamību<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/> izslēdzošu – spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761216">1976. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Rewe‑Zentralfinanz</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Rewe‑Zentral</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>33/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:188">EU:C:1976:188</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un vēlāk tika paplašināts, izslēdzot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>neiespējamību vai pārmērīgas grūtības<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/> – spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960305">1996. gada 5. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brasserie du pêcheur</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Factortame</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑46/93 un C‑48/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:79">EU:C:1996:79</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vēl vēlāk paplašinot to ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā papildu elementiem saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>) 47. pantu – spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180712">2018. gada 12. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banger</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑89/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:570">EU:C:2018:570</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī nesen paplašinot to vēl vairāk ar LES 19. panta 1. punktu, kam ir tāds pats saturs kā Hartas 47. pantam, bet kas ietver arī situācijas, uz kurām, strikti ņemot, Savienības tiesību akti pat neattiecas tradicionālā izpratnē – spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210302">2021. gada 2. marts</DATE>, <NAME.CASE>A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑824/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:153">EU:C:2021:153</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0143">143.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tomēr, protams, tie ir pavisam atšķirīgi jautājumi, no kuriem viens attiecas uz efektīvu vēršanos valsts tiesās, lai nodrošinātu iespējamo individuālo tiesību aizsardzību, kuras izriet no ES tiesību aktiem, bet otrs attiecas uz vēršanos Savienības tiesās saskaņā ar LESD 263. pantu, lai nodrošinātu iespējamo individuālo tiesību aizsardzību, kuras izriet no ES tiesību aktiem.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Attiecīgi uzskatu, ka Tiesas kritērijs būtu jāsaprot tādējādi, ka vietēja vai reģionāla līmeņa struktūrām ir tiesības celt prasību, ja var konstatēt <HT TYPE="ITALIC">tiešu cēloņsakarību</HT> starp apstrīdēto Savienības tiesību aktu un vietēja līmeņa struktūras <HT TYPE="ITALIC">konkrēto autonomo juridisko pilnvaru</HT> īstenošanu. Šāda sakarība pastāv, ja Savienības tiesību akts ir <HT TYPE="ITALIC">noteicošais faktors</HT>, kas vietējām vai reģionālām iestādēm vai nu vispār liedz izmantot to pilnvaras, vai arī liek tām rīkoties, vienlaikus būtiski mainot šo pilnvaru likumīgo īstenošanas kārtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Ja tas tā ir, vai atbildētājas atbilst šim kritērijam?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Lai gan, protams, ar lielām grūtībām, ņemot vērā visus lietas materiālos minētos tiesiskos un faktiskos elementus, es sliektos kopumā uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Proti, apstrīdētā regula ietekmē kārtību, kādā atbildētājas var likumīgi īstenot specifiskas pilnvaras vides un sabiedrības veselības aizsardzības jomā, risinot piesārņojuma problēmu un nodrošinot atbilstošus gaisa kvalitātes standartus, kas ir to tiesisks pienākums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Vispārējā tiesa ir jau konstatējusi apstākli, ka atbildētājām konstitucionālā līmenī ir <HT TYPE="ITALIC">specifiskas pilnvaras</HT> vides aizsardzības un satiksmes regulējuma jomās, un nešķiet, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas to būtu apstrīdējušas. Šajā saistībā ir jāpiebilst, ka atbildētāju tiesību sistēmās tām ir pat atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">juridiskie pienākumi</HT> šajā ziņā. Tie ir būtiski elementi, jo tie nošķir atbildētājas no citām valsts iestādēm Savienībā, kuras apstrīdētā regula varētu skart tikai netieši, ciktāl šīm citām valsts iestādēm ir uzticēts uzdevums rūpēties par savu iedzīvotāju vispārējo labklājību. Vēl jo vairāk, šie elementi atšķir atbildētājas no jebkuras fiziskas personas, kura dzīvo Savienībā un kura var uzskatīt, ka apstrīdētā regula to ietekmē tikai tāpēc, ka tā elpo piesārņotu gaisu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tādējādi galvenais jautājums ir par to, vai apstrīdētā regula būtiski ietekmē šīs atbildētāju pilnvaras, ko tās īsteno, lai izpildītu savus juridiskos pienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Pirmkārt, lietas dalībnieki piekrīt, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem vietēja līmeņa struktūras, piemēram, atbildētājas, ir atbildīgas par dažādu pasākumu ieviešanu, lai novērstu piesārņojumu un nodrošinātu noteiktus gaisa kvalitātes standartus nolūkā aizsargāt iedzīvotāju veselību un drošību. Šie pasākumi var būt nepieciešami – kam šajā kontekstā ir noteicoša nozīme –, lai <HT TYPE="ITALIC">izpildītu pienākumus, kas izriet no Savienības tiesību aktiem</HT>, piemēram, tos, kas izriet no Direktīvas 2008/50 noteikumiem. Kā minēts šo secinājumu 59. punktā, šī direktīva paredz, ka dalībvalstīm jāievēro Eiropas gaisa kvalitātes prasības (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/><HT TYPE="ITALIC">AQS</HT><QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/>) un šajā nolūkā jāpieņem gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni (tostarp īstermiņa rīcības plāni, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/><HT TYPE="ITALIC">AQPs</HT><QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/>) konkrētās zonās un aglomerācijās, kurās piesārņojošās vielas pārsniedz noteiktos robežlielumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Otrkārt, nav arī apstrīdēts, ka lielās Eiropas pilsētas, piemēram, atbildētājas, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>nomocījis<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/> piesārņojums, ko lielā mērā rada transportlīdzekļu emisijas. Tas it īpaši attiecas uz NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijām lielajās pilsētās, kur tās galvenokārt rada vietējā ceļu satiksme un kurās nereti tiek pārsniegtas attiecīgās normatīvajos aktos noteiktās robežvērtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Skat. tostarp Eiropas Komisijas ziņojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>Pirmais pārskats par programmu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>Tīru gaisu Eiropā<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/><QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/>, COM(2018) 446 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>/2, 2. lpp. un paziņojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>Eiropa, kas aizsargā: tīru gaisu ikvienam<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/>, COM(2018)330 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>, 3.1. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Treškārt, pēc <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>dīzeļgeitas<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/> skandāla veiktās pārbaudes atklāja, ka <HT TYPE="ITALIC">gandrīz visi</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 5</HT><QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/> standarta dīzeļdzinēja vieglie transportlīdzekļi ievērojami pārsniedz piemērojamās NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. iepriekš 11. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Tāpēc līdz šim šo standartu ieviešana nav būtiski uzlabojusi situāciju attiecībā uz NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Skat. tostarp Eiropas Parlamenta 2017. gada marta Ziņojumu par izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē (2016/2215(INI)), 26. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Ceturtkārt, diez vai ir arī apstrīdams, ka tad, ja Savienības iestādes necenšas, kā atbildētājas to apgalvo, nodrošināt atbilstību robežvērtībām, kas ir noteiktas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>viņu pašu<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/> [izdotajos] tiesību aktos attiecībā uz transportlīdzekļu radītām piesārņojuma emisijām, slogs veikt pasākumus, lai nodrošinātu gaisa kvalitāti, loģiski pāriet uz dalībvalstu iestādēm. Tas it īpaši attiecas uz valsts iestādēm, kuru pārziņā ir satiksmes regulējums, it īpaši tām, kas darbojas visvairāk piesārņotajās teritorijās. Šīm iestādēm acīmredzami būs jārīkojas drīzāk agrāk nekā vēlāk, ņemot vērā parasto vieglo automobiļu dzīves ciklu. Komisija – šajā ziņā nevar nepamanīt zināmu ironiju – arī aicina valsts iestādes <HT TYPE="ITALIC">rīkoties ātri un enerģiski</HT>, nesen par prioritāti izvirzot pārkāpumu procedūras uzsākšanu pret tām dalībvalstīm, kuras neievēro <HT TYPE="ITALIC">AQS</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Par NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtībām skat., piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191024">2019. gada 24. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Francija (Slāpekļa dioksīda robežlielumu pārsniegšana)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑636/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:900">EU:C:2019:900</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210603">2021. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija (Robežvērtības – NO<HT TYPE="SUB">2</HT>)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C-635/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:437">EU:C:2021:437</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Attiecībā uz saistīto jautājumu par PM<HT TYPE="SUB">10</HT> daļiņu līmeņiem skat. spriedumus, 2018. gada 22. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Polija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑336/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:94">EU:C:2018:94</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200430">2020. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Rumānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑638/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:334">EU:C:2020:334</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201110">2020. gada 10. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Itālija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑644/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:895">EU:C:2020:895</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Tā nekādā ziņā nav nejaušība, ka vairums gadījumu šajā jomā skar vislielākās aglomerācijas attiecīgajās dalībvalstīs.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Tādēļ šajā nolūkā valsts iestādēm, piemēram, atbildētājām, ir jāveic noteikti pasākumi, tostarp saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">AQPs</HT>, kas gadījumā, ja Savienība aizliegtu tādu transportlīdzekļu reģistrēšanu un pārdošanu, kuri neatbilst tās emisiju standartiem, visticamāk, būtu mazāk ierobežojoši vai, iespējams, pat lieki. Līdz ar to apstāklis, ka atbildētāju veicamo pasākumu izvēlei un to īstenošanas kārtībai ir jābūt ierobežotai, ir kā apstrīdētās regulas tiešas sekas. Manevrēšanas iespējas, lai izpildītu gan Savienības, gan valsts tiesību aktos noteiktos juridiskos pienākumus, ir ievērojami ierobežotas, tādējādi liekot tām citādi veikt šim nolūkam vajadzīgos uzdevumus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Protams, kā iepriekš ierosināts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Kā ierosināts šo secinājumu iepriekšējā sadaļā, it īpaši 70. punktā.</P></NOTE>, pilsētas vai citas reģionālas struktūras joprojām tehniski var saglabāt savas valsts tiesību aktos paredzētās pilnvaras regulēt vietējo satiksmi vides vai sabiedrības apsvērumu dēļ pēc saviem ieskatiem, neatkarīgi no tā, vai ir izpildīts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0111" REF.END="QE0111"/>īstais<QUOT.END REF.START="QS0111" CODE="201D" ID="QE0111"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0112" REF.END="QE0112"/>neīstais<QUOT.END REF.START="QS0112" CODE="201D" ID="QE0112"/> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0113" REF.END="QE0113"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0113" CODE="201D" ID="QE0113"/> standarts. Ja šādas iestādes vēlas to darīt, tās var noteikt aizliegumus attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0114" REF.END="QE0114"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0114" CODE="201D" ID="QE0114"/> standarta transportlīdzekļiem, vai pat ieviest savu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0115" REF.END="QE0115"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 7</HT><QUOT.END REF.START="QS0115" CODE="201D" ID="QE0115"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0116" REF.END="QE0116"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 8</HT><QUOT.END REF.START="QS0116" CODE="201D" ID="QE0116"/> standartu. Tās joprojām var nolemt, ka tikai noteikti automobiļi var iebraukt pilsētas centrā vai ka satiksme ir atļauta tikai noteiktā laikā vai noteiktās dienās, vai arī tā faktiski pilnībā ir aizliegta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Tomēr jāatzīst, ka to juridisko pilnvaru un pienākumu īstenošana ir padarīta nesalīdzināmi sarežģītāka. Atbilstošs vietējās satiksmes regulējums vides un sabiedrības veselības apsvērumu dēļ ir jāpamato ar plašākiem standarta kritērijiem. Visticamāk, neviens nopietni neierosinās, ka visām galvenajām pilsētām vai reģioniem Eiropā tagad vajadzētu sākt izstrādāt to savu transportlīdzekļu sarakstu, kas varēs iebraukt to pilsētu centros, vienlaikus izvietojot emisiju līmeņa mērīšanas stacijas pilsētu pievārtē. Tomēr nespēja pamatoties uz (tieši šim mērķim) noteiktām Savienības kategorijām un standartiem nozīmē, ka pilsētām ir jāizvēlas pašām savi kritēriji, kas papildus radīs strīdīgus apsvērumus saistībā ar sociālām vai finansiālām izmaksām vietējiem iedzīvotājiem vai konkrētām iedzīvotāju grupām, galu galā pakļaujot pilsētas iespējamām tiesvedībām, kuru pamatā ir diskriminācija un/vai patvaļīga piekļuves vai brīvas pārvietošanās ierobežošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Papildu ilustrācijai par to, kā noteikti atlases vai piekļuves kritēriji attiecībā uz ierobežotu sabiedrisko labumu (vai tā būtu mājokļu politika vai arī automobiļu piekļuve pilsētas centram) varētu radīt ievērojamas sociālā sekas atsevišķām grupām, skat. manus secinājumus apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cali Apartments</HT> un HX</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑724/18 un C‑727/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:251">EU:C:2020:251</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0121">121.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0136">136.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Neapskaužamais uzdevums pieņemt visus šos (patiešām sarežģītos) lēmumus un ar tiem saistītā iespējamā atbildība vienkārši tiek nodoti (dalībvalstīm un to) vietējām iestādēm. Tādējādi šīs iestādes var būt spiestas veikt drakoniskus un nepopulārus pasākumus, lai nodrošinātu atbilstību Savienības tiesību aktiem, tieši tādēļ, ka Komisija ir izvēlējusies pieļaut citus Savienības tiesību aktu pārkāpumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>Šādā situācijā ierosinājums, ka apstrīdētā regula vietēja līmeņa struktūru stāvokli skar tikai faktiski, nevis tiesiski, ir ārkārtīgi formāls<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, 1985. gada 17. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Piraiki‑Patraiki</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>11/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1985:18">EU:C:1985:18</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0006">6.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080313">2008. gada 13. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Infront WM</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑125/06 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:159">EU:C:2008:159</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ja ne izteikti cinisks. Realitāte ir tāda, ka apgalvotā Komisijas nespēja nodrošināt atbilstību NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtībām tieši un būtiski ietekmē kārtību, kādā tādām struktūrām kā atbildētājas ir jāīsteno to autonomās juridiskās pilnvaras vides aizsardzības un satiksmes regulējuma jomās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Interesanti, ka nesenā pārkāpuma lietā Vācijas valdība norādīja, ka par NO<HT TYPE="SUB">2</HT> vērtību pārsniegšanu dažās Vācijas teritorijās galvenokārt ir vainojama Komisija, jo jau vairākus gadus šī iestāde nav rīkojusies, lai nodrošinātu atbilstību Regulas Nr. 715/2007 noteikumiem par emisijām reālos braukšanas apstākļos. Vācijas valdība norādīja, ka Komisijas bezdarbība, ja ne padarīja neiespējamu, tad apgrūtināja Direktīvā 2008/50 noteikto NO<HT TYPE="SUB">2</HT> robežvērtību ievērošanu. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210603">2021. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija (Robežvērtības – NO<HT TYPE="SUB">2</HT>)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑635/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:437">EU:C:2021:437</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0125">125.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0126">126.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Pēdējā aspekta ietvaros tiek ietekmēts atbildētāju <HT TYPE="ITALIC">tiesiskais, nevis tikai faktiskais</HT> stāvoklis. Jāatzīst, ka robežas novilkšana starp to, kas ir tiesisks un kas ir faktisks, gadījumos, kādi ir izskatāmajā lieta, nebūt nav vienkārša. Protams, tāpat kā jebkura persona, arī atbildētājas tiek skartas faktiski, proti, tām Savienības tiesiskais regulējums ir jāpieņem kā fakts un savas turpmākās rīcības sākumpunkts. Tomēr <HT TYPE="ITALIC">bez tam</HT> ir <HT TYPE="ITALIC">vēl</HT> juridiskās ietekmes elements. Apstrīdētā regula skar tieši veidu, kādā atbildētājas īstenos savas juridiskās tiesības un pienākumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Vienkāršs prāta vingrinājums varētu palīdzēt ilustrēt šo aspektu. Pieņemsim, ka būtu jāuzskata, ka atbildētājas tiek skartas tikai faktiski, nevis tiesiski, tad kuru personu tiesisko stāvokli varētu ietekmēt šāds tiesiskais regulējums? Ungārijas valdība ir ierosinājusi, ka varētu tikt<?PAGE NO="19"?> skarts tikai transportlīdzekļu ražotāju, kā arī to valsts iestāžu tiesiskais stāvoklis, kurām ir uzticēts izvērtēt atbilstību apstrīdētās regulas noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Skat. iepriekš šo secinājumu 36. punktu.</P></NOTE>. Cik lielā mērā tomēr uz transportlīdzekļu ražotāju juridiski attiecas tiesiskais regulējums, kas tam ir jāievēro, ja tas vēlas laist tirgū savu produkciju, kas vēl tikai tiks saražota<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Šajā kontekstā vispirms potenciāli pārklājoties ar intereses celt prasību neesamību – skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150604">2015. gada 4. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andechser Molkerei Scheitz</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑682/13 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:356">EU:C:2015:356</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), vai <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171123">2017. gada 23. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bionorica</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Diapharm</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑596/15 P un C‑597/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:886">EU:C:2017:886</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Pēdējā minētajā spriedumā (115. punktā) Tiesa noliedza tāda prasītāja interesi celt prasību, kurš prasības celšanas brīdī vēl nav saražojis attiecīgo preci saskaņā ar apstrīdēto īpašo tiesisko režīmu, un atzina prasību par nepieņemamu.</P></NOTE>? Ražotājam nav nekādu likumisku tiesību, ka tiek pieņemti konkrēti tiesību akti, kuros ir paredzēti noteikti standarti vai robežvērtības. Līdz ar to viņa tiesisko stāvokli (esošo tiesību un pienākumu nolūkā) principā nevar ietekmēt neviens jauns tiesību akts, kurā ir paredzēti noteikumi nākotnē, jo šajā ziņā tam pirmām kārtām nav (iegūstamu) tiesību. Tas pats <HT TYPE="ITALIC">a fortiori</HT> būtu attiecināms uz valsts iestādēm, kurām ir uzticēts uzdevums pārbaudīt atbilstību Savienības tiesību aktos noteiktajām emisiju vērtībām. Kādas tiesības vai pienākumus iegūtu centrālā valsts iestāde (neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tā varētu būt vienkārša struktūra), kurai ir uzticēts īstenot transportlīdzekļa tipa apstiprinājuma procesu? Abiem šiem dalībniekiem jaunās robežvērtības, kas tiem būs jāievēro nākotnē (vienam – ražojot transportlīdzekļus atbilstoši šai specifikācijai, ja tas vēlas, lai tie tiktu apstiprināti, otram – novērtējot atbilstību šīm specifikācijām), ir faktiskie atspēriena punkti, bet tiem nav nekādas tiešas un tūlītējas ietekmes uz to tiesisko stāvokli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Neapgalvošu, ka piekrītu šādam reducēšanas viedoklim. Iepriekš minētais apsvērums vienkārši ilustrē to, ka gadījumā, ja tiktu atbalstīts paplašināts skatījums tikai par faktisku ietekmi, kas izslēdz jebkādu juridisku ietekmi, neviens Savienības tiesību akts nekad neskartu nevienas personas tiesisko statusu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ir trīs plašāki sistēmiski apsvērumi, kas atbalsta līdzsvarotu LESD 263. panta ceturtās daļas interpretāciju gadījumā, kad prasītāji ir dalībvalstu reģionālās struktūras. Tā kā tie lielā mērā pārklājas ar argumentiem, kurus šajā ziņā esmu jau izklāstījis secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de</HT> <HT TYPE="ITALIC">Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:588">EU:C:2020:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0129">129.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Ir taisnība, ka šie apsvērumi acīmredzami nebija pārliecinājuši Tiesu, kad tā pasludināja savu <DATE ISO="20201203">2020. gada 3. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:978">EU:C:2020:978</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Tomēr, ir arī taisnība, ka minētajā spriedumā Tiesa nevienu no šiem argumentiem nekādā ziņā – tieši vai netieši – nav apstrīdējusi vai atspēkojusi.</P></NOTE>, varu izteikties lakoniski.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">pārāk</HT> šaura LESD 263. panta piemērošana attiecībā uz vietēja līmeņa struktūrām, iespējams, būtu pretrunā atsevišķiem konstitucionālajiem pamatprincipiem, it īpaši tiem, kas ir nostiprināti LESD 4. panta 2. un 3. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>No vienas puses, pieeja, kas nolūkā veikt pārskatīšanu tiesā Savienības līmenī paredz, ka nav nozīmes reģionālo un vietējo struktūru konstitucionālajiem uzdevumiem valsts līmenī, būtu pretrunā LES 4. panta 2. punktam, kurā ir paredzēts, ka Savienībai jārespektē tostarp dalībvalstu nacionālā identitāte, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0117" REF.END="QE0117"/>kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām<QUOT.END REF.START="QS0117" CODE="201D" ID="QE0117"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>No otras puses, šķiet, ka atvērtāka piekļuve Savienības tiesu iestādēm valsts iekšienē esošām vienībām būtu loģisks (un gandrīz neizbēgams) daudzu un tālejošu pienākumu elements, ko Savienības tiesību akti uzliek šīm vienībām. Tie nav tikai vispārīgi pienākumi veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai īstenotu Savienības tiesības un nodrošinātu to piemērošanu, kā arī atturētos no tādu pasākumu veikšanas, kas varētu atņemt Savienības tiesību aktiem lietderīgo<?PAGE NO="20"?> iedarbību, bet arī ļoti konkrēti un specifiski pienākumi atsevišķu politiku jomās, kā atspoguļots arī šajā lietā. Lojālas sadarbības principam, kas nostiprināts LES 4. panta 3. punktā, acīmredzami ir jānāk no abām pusēm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Sīkāk skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:588">EU:C:2020:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Otrkārt, liedzot tādām struktūrām kā atbildētājas iespēju apstrīdēt Savienības tiesību aktus, kuri būtiski ietekmē noteiktu pilnvaru īstenošanu, kas tām piemīt konstitucionālā līmenī, varētu novest pie tā, ko varētu tikai apzīmēt kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0118" REF.END="QE0118"/>konstitucionāli neveselīgu situāciju<QUOT.END REF.START="QS0118" CODE="201D" ID="QE0118"/> stimulējošu pasākumu un kontroles ziņā. Patiešām, nemaz nav tik reti gadījumi, kad Savienības deleģētie vai īstenošanas akti izriet no zināma veida (juridiski paredzamas) vienošanās, kas panākta starp Savienības iestādi un attiecīgo nozari vai ieinteresētajām personām. Šajos gadījumos jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0119" REF.END="QE0119"/>tiešs skārums<QUOT.END REF.START="QS0119" CODE="201D" ID="QE0119"/> šaura interpretācija varētu nozīmēt, ka vienīgā prasītāju kategorija, kurai (iespējams) būs tiesības celt prasību Savienības tiesās, būs šīs nozares pārstāvji. Tomēr ir maz ticams, ka tas varētu būt labākais stimuls sarunām ar attiecīgajām ieinteresētajām personām un līdzsvarotam likumdošanas procesa iznākumam, ja apstāklis, ka šis iznākums faktiski netiek apšaubīts, ir atkarīgs no tiesību aktu izstrādes, kas atbilst attiecīgās nozares interesēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Treškārt, institucionālajā līmenī joprojām esmu neizpratnē par tiesas struktūru, kā arī pašreizējo tiesu politiku, kas nostiprina šo struktūru, kura, ierobežojot tiešu piekļuvi Savienības tiesām, paredz valsts tiesās virzīt lietas, kas skar Savienības tiesību aktu spēkā esamību, lai galu galā šīs lietas pēc daudziem gadiem nonāktu Tiesā, izmantojot prejudiciālā nolēmuma procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Kā to ilustrē lietas, kas atrodas izskatīšanā un attiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0120" REF.END="QE0120"/>dīzeļgeitas<QUOT.END REF.START="QS0120" CODE="201D" ID="QE0120"/> skandālu (skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi), visticamāk, šis jautājums tādā vai citādā veidā būs (ES) tiesu dienas kārtībā nākamajos gados.</P></NOTE>. Šī sarežģītā un laikietilpīgā procedūru savstarpējā saistība ir vienkārši nepamatota, ņemot vērā jaunāko Savienības tiesu struktūras reformu, kurā Vispārējai tiesai tika nodrošināti līdzekļi, kas nepieciešami, lai tā īstenotu savu konstitucionālo lomu kā Savienības pirmās instances tiesa, kura savas kompetences ietvaros var veikt pilnīgu pārskatīšanu tiesā, izvērtējot gan tiesiskos, gan faktiskos apstākļus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat. argumentus, kas izstrādāti manos secinājumos lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:588">EU:C:2020:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0137">137.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0147">147.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī manus nesenos secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">FBF</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑911/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:294">EU:C:2020:294</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0148">148.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Viss iepriekš minētais vēl jo vairāk ir piemērojams gadījumos, kas attiecas uz sarežģītām tehniskām jomām, kuru izskatīšanā uzdevumu sadale prejudiciālā nolēmuma procedūrā praksē varētu nebūt optimāla. No vienas puses, maz ticams, ka valsts tiesa, kas dažreiz ir pat pirmās instances tiesa, kurā ir celta prasība par atšķirīgu jautājumu, veiks detalizētu sākotnējo to jautājumu faktisko un tehnisko vērtējumu, kam ir nozīme Savienības tiesību aktu interpretācijā,<?PAGE NO="21"?> kura ir jāveic šajā Tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20191001">2019. gada 1. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Blaise</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑616/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:800">EU:C:2019:800</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Šajā lietā apstāklis, ka <HT TYPE="ITALIC">M. Blaise</HT> un citas personas iekļuva veikalos, kuri atrodas Arjēžas [<HT TYPE="ITALIC">Ariège</HT>] departamentā (Francija), un sabojāja glifozātu saturošu herbicīdu kannas, kā arī stikla vitrīnas, bija pamats tam, ka pret šīm personām tika uzsākti kriminālprocesi saistībā organizētā grupā veiktu kaitējuma nodarīšanu citam piederošai mantai vai tās bojāšanu. Pamatojoties uz minēto un ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">tribunal correctionnel de Foix</HT> (Fuā Krimināltiesa, Francija), kas izskatīja lietu pirmajā instancē, iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar kriminālajām apsūdzībām, kas celtas pret attiecīgajām personām, Tiesa izvērtēja vairākus tehniski diezgan sarežģītus jautājums attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1107/2009 (<DATE ISO="20091021">2009. gada 21. oktobris</DATE>) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū, ar ko atceļ Padomes Direktīvas 79/117/EEK un 91/414/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="309" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 309, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) spēkā esamību saistībā ar glifozāta kā darbīgās vielas atļauju. Tajā pašā laikā Vispārējā tiesa nevarēja izvērtēt šo pašu jautājumu (pagarināt glifozāta kā darbīgās vielas atļauju), par ko Briseles reģions [<HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>] cēla tiešo prasību, jo pēdējais minētais nebija skarts tieši: spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201203">2020. gada 3. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Région de Bruxelles‑Capitale</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:978">EU:C:2020:978</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. No otras puses, prejudiciālajos nolēmumos Tiesai nav jāvērtē fakti. Šādi pastāv risks, ka tādu diezgan sarežģītu tehnisku jautājumu izvērtēšana, kas ietekmē Savienības tiesību akta interpretāciju vai spēkā esamību, netiks veikta nevienā no tiesvedībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Papildu ilustrācijai skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Confédération paysanne</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑528/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:583">EU:C:2018:583</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā izdarītie vairāki sākotnējie tehniska rakstura faktiskie pieņēmumi pēc tam tika apstrīdēti starptautiskajās zinātniskajās aprindās. Attiecībā uz šo iebildumu (iespējams, neitrālāku) kopsavilkumu skat. (Eiropas Komisijas) Galveno zinātnisko konsultantu grupas <DATE ISO="20181113">2018. gada 13. novembra</DATE> paziņojumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0121" REF.END="QE0121"/><HT TYPE="ITALIC">A scientific perspective on the regulatory status of products derived from gene editing and the implications for the GMO Directive</HT><QUOT.END REF.START="QS0121" CODE="201D" ID="QE0121"/>. Eiropas Savienības Oficiālo publikāciju birojs, 2018 (Doi 10.2777/407732).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un neraugoties uz Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu šajā ziņā, ierosinu Tiesai noraidīt Ungārijas pirmā apelācijas pamata otro daļu, kā arī Vācijas pirmo un otro apelācijas pamatu. Atbildētājām tiek radīts tiešs skārums.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par to, vai apstrīdētā regula ir saistīta ar īstenošanas pasākumiem</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku apsvērumi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Ungārijas pirmā apelācijas pamata pirmā daļa attiecas uz Vispārējās tiesas konstatējumu pārsūdzētā sprieduma 40. punktā par to, ka apstrīdētajā regulā nav noteikti <HT TYPE="ITALIC">īstenošanas pasākumi</HT> attiecībā uz atbildētājām. Būtībā Ungārija uzskata, ka apstrīdētā regula pati par sevi nerada nekādas tiesiskas sekas un valsts līmenī ir jāpieņem vairāki tiesību akti, pirms varētu atsaukties uz kādām tiesiskām sekām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Analīze</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Manuprāt, šis pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>No judikatūras izriet, ka jautājums, vai reglamentējošais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāizvērtē no tās personas pozīcijas, kas ir iesniegusi prasību, kā arī ņemot vērā šīs prasības priekšmetu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑274/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:852">EU:C:2013:852</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tāpēc nav nozīmes, vai attiecīgais tiesību akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem attiecībā uz citām personām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181106">2018. gada 6. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Scuola Elementare Maria Montessori/</HT>Komisija, Komisija<HT TYPE="ITALIC">/Scuola Elementare Maria Montessori</HT> un Komisija<HT TYPE="ITALIC">/Ferracci</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑622/16 P līdz C‑624/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:873">EU:C:2018:873</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0065">65.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un vai citas apstrīdētā akta daļas, kuras prasītājs nav apstrīdējis, ir saistītas ar īstenošanas pasākumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Telefónica</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑274/12 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:852">EU:C:2013:852</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā kontekstā izšķirošs ir jautājums, vai īpašās tiesiskās sekas, kas groza prasītāja tiesisko stāvokli, attiecībā uz šo personu materializējas apstrīdētā Savienības akta rezultātā vai jebkura cita Savienības vai attiecīgās dalībvalsts pieņemta akta rezultātā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180313">2018. gada 13. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">European Union Copper Task Force</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑384/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:176">EU:C:2018:176</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181018">2018. gada 18. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Internacional de Productos Metálicos</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑145/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:839">EU:C:2018:839</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="22"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā, ievērojot atbildētāju nostāju un konkrētās tiesvedības priekšmetu, man šķiet, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā atbildētāju <HT TYPE="ITALIC">konkrēto</HT> situāciju, nav pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka apstrīdētā regula nav saistīta ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas trešās daļas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Ja tiek apgalvots, ka apstrīdētā regula ļauj <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0122" REF.END="QE0122"/>neīsta <HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0122" CODE="201D" ID="QE0122"/> standarta transportlīdzekļiem iegūt tipa apstiprinājumu, ļaujot tirgot šos transportlīdzekļus un tādējādi lietot tos, ietekme uz atbildētāju tiesisko spēju īstenot viņu pilnvaras pēc saviem ieskatiem ir tieša un tūlītēja. Nav jāpieņem neviens cits Savienības vai valsts tiesību akts, lai (tēlaini izsakoties) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0123" REF.END="QE0123"/>sasietu rokas<QUOT.END REF.START="QS0123" CODE="201D" ID="QE0123"/> atbildētājām. Citiem vārdiem sakot, pastāv cēloņsakarība starp atbildētāju apstrīdētajiem Savienības noteikumiem un viņu tiesiskā statusa grozīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Būtu nepamatoti un mākslīgi apgalvot, ka valsts iekšienē esošām vienībām ir jāgaida, līdz tiek veikts pirmais <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0124" REF.END="QE0124"/>neīsta <HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0124" CODE="201D" ID="QE0124"/> standarta transportlīdzekļa tipa apstiprinājums, lai šo apstiprinājumu apstrīdētu valsts tiesā un šajā tiesvedībā atsauktos uz īstenoto Savienības tiesību aktu spēkā neesamību. Šādi īstenošanas akti acīmredzami nebūtu akti, kuri pieņemti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0125" REF.END="QE0125"/>attiecībā uz<QUOT.END REF.START="QS0125" CODE="201D" ID="QE0125"/> atbildētājām. Līdz ar to, runājot par juridiskajām sekām, ko apstrīd atbildētājas (netieši vai slēpti <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0126" REF.END="QE0126"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0126" CODE="201D" ID="QE0126"/> standarta grozījumi), apstrīdētais Savienības tiesību akts nepārprotami, aizņemoties formulējumu no ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [<HT TYPE="ITALIC">P. Cruz Villalón</HT>], <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0127" REF.END="QE0127"/>pilnībā un pats par sevi darbojas<QUOT.END REF.START="QS0127" CODE="201D" ID="QE0127"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sidul Açúcares</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑456/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2283">EU:C:2014:2283</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Attiecīgi Ungārijas pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">B.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par vērtējumu pēc būtības: Komisijas kompetences neesamība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku apsvērumi</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>Ar trešo apelācijas pamatu Vācija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 715/2007 5. panta 3. punktu, lai secinātu, ka Komisijai nebija pilnvaru pieņemt apstrīdēto regulu. Vācija apgalvo, ka Komisijai ir plaša novērtējuma brīvība gan attiecībā uz normas kvalificēšanu kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0128" REF.END="QE0128"/>nebūtisku<QUOT.END REF.START="QS0128" CODE="201D" ID="QE0128"/>, gan uz normas praktisko ietekmi. Ja šī novērtējuma brīvība tiek pienācīgi ņemta vērā, <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testu kā tādu, šo testu atbilstības koeficienta un pārejas noteikumu ieviešana būtu jāuzskata par nebūtiskiem elementiem minētās regulas 5. panta 3. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Komisijas vienīgais apelācijas pamats arī attiecas uz Vispārējās tiesas konstatējumu par tās varbūtējo kompetences pieņemt apstrīdēto regulu neesamību. Komisija neapstrīd – kā Vispārējā tiesa ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 118. punktā –, ka NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības ir Regulas Nr. 715/2007 būtisks elements. Tomēr Komisija uzskata, ka minētais elements nav grozīts. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Vispārējā tiesa atsaucas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0129" REF.END="QE0129"/>de facto<QUOT.END REF.START="QS0129" CODE="201D" ID="QE0129"/> robežvērtību grozīšanu (pārsūdzētā sprieduma 128., 137. un 144. punktā), vienlaikus atzīstot, ka šīs robežvērtības juridiski nav grozītas (pārsūdzētā sprieduma 150. punktā).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka Regulā Nr. 715/2007 nav iekļauti īpaši noteikumi par emisiju pārbaužu kārtību. Līdz ar to Komisija uzskata, ka metodi, lai pārbaudītu pieļaujamo emisiju robežvērtību, Vispārējā tiesa jauc ar šīs robežvērtības grozīšanu. Ciktāl agrākie laboratorijas testi, <HT TYPE="ITALIC">NEDC</HT> un<?PAGE NO="23"?> jaunie <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testi ir piemērojami kumulatīvi un transportlīdzeklim, lai saņemtu tipa apstiprinājumu, ir jāatbilst tiem abiem, apstrīdētā regula nekādā veidā nevar <HT TYPE="ITALIC">pasliktināt</HT> verificēšanas metodes un līdz ar to tā nevar būt iemesls tam, lai <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> grozītu robežvērtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Komisija arī apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu, pieprasīdama Komisijai pamatot izvēlētās metodes un atceldama apstrīdēto aktu, jo Komisijas argumenti tika atzīti par nepārliecinošiem. Prasītājiem ir jāpierāda tāda Savienības tiesību akta prettiesiskums, kas principā tiek uzskatīts par spēkā esošu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā <HT TYPE="ITALIC">ACEA</HT> uzsver, ka Komisijas ieviestais koeficients ir nepieciešams, lai varētu salīdzināt dažādus datu kopumus, ņemot vērā tehniska un statistiska rakstura nenoteiktības attiecībā uz jaunajiem testiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Analīze</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Pirmkārt, mani nepārliecina argumenti par apgalvoto Komisijas rīcības brīvību noteikt, kuri tiesību akta elementi ir būtiski un kuri nav. Pirmām kārtām, tieši Savienības likumdevējam (proti, Padomei un Parlamentam) ir jānosaka aspekti, attiecībā uz kuriem tas vēlas piešķirt deleģētās vai īstenošanas pilnvaras Komisijai un uz kuriem ne<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140318">2014. gada 18. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑427/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:170">EU:C:2014:170</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>): <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0130" REF.END="QE0130"/>Savienības likumdevējam ir rīcības brīvība, ja tas izvēlas piešķirt Komisijai deleģētās pilnvaras saskaņā ar LESD 290. panta 1. punktu, vai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu.<QUOT.END REF.START="QS0130" CODE="201D" ID="QE0130"/> Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Parlaments/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑363/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:579">EU:C:2015:579</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Otrām kārtām, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0131" REF.END="QE0131"/>būtiski<QUOT.END REF.START="QS0131" CODE="201D" ID="QE0131"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0132" REF.END="QE0132"/>nebūtiski<QUOT.END REF.START="QS0132" CODE="201D" ID="QE0132"/> elementi ir juridiskas kategorijas, un līdz ar to galu galā Tiesai tie ir jāinterpretē un jāpārbauda to pareiza piemērošana konkrētā gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>Šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120905">2012. gada 5. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Parlaments/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑355/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:516">EU:C:2012:516</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE>Parlaments/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑363/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:579">EU:C:2015:579</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Otrkārt, neuzskatu arī, ka pierādīšanas pienākumus jebkādā veidā būtu apvērsts. Vispārējā tiesa tiesisko un faktisko apstākļu ziņā sarežģītā lietā vienkārši piemēroja parastos principus par pierādīšanas pienākumu tiešajās prasībās. Ciktāl atbildētājas atsaucas uz <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> lietu, Komisijai pēc būtības un detalizēti ir jāiebilst un jāatspēko atbildētāju iesniegtā informācija un sekas, kas no tās izriet<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201217">2020. gada 17. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑808/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:1029">EU:C:2020:1029</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0112">112.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tomēr, konstatējusi, ka Komisijas pretargumenti nav pārliecinoši, Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija, <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> negrozot Regulas Nr. 715/2007 I pielikumā norādītās NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības, nevarēja: i) noteikt NO<HT TYPE="ITALIC">x</HT> emisiju <HT TYPE="ITALIC">NTE</HT> vērtības, kas koeficientu <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT> dēļ pārsniedz šīs robežvērtības, un katrā ziņā ii) pieņemt tādus nozīmīgus koeficientus kā, piemēram, <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125.</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā šo vērtējumu, galvenais jautājums, ko rada šie apelācijas pamati, ir par to, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot, ka ar apstrīdēto regulu Komisija <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> ir grozījusi būtisku galvenā tiesību akta elementu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126.</NO.P><TXT>Ņemot vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos argumentus, nesaskatu nevienu šādu kļūdu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127.</NO.P><TXT>Pirmkārt, Regulā Nr. 715/2007 norādītās NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijas robežvērtības, nenoliedzami, ir minētā tiesību akta <HT TYPE="ITALIC">būtisks element</HT>s<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Pamata tiesiskā regulējuma būtiskie elementi ir tie, kuru pieņemšanā ir jāizdara politiska izvēle, kas ietilpst paša Savienības likumdevēja pienākumos. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170511">2017. gada 11. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dyson</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑44/16 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:357">EU:C:2017:357</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tāpat kā Vispārējā tiesa, ņemot vērā minētā Savienības tiesību akta formulējumu, kontekstu un it īpaši mērķi, nesaskatu, kā šajā jautājumā varētu izdarīt citādu secinājumu. Līdz ar to Komisija nav tiesīga to grozīt, pieņemot tādus īstenošanas tiesību aktus kā apstrīdētā regula. Šķiet, lietas dalībnieki tam piekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128.</NO.P><TXT>Otrkārt, principā patiešām varētu teikt, ka tādi elementi kā <HT TYPE="ITALIC">NTE</HT> vērtības vai koeficients <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT>, it īpaši katru skatot atsevišķi, ir nebūtiski regulas elementi. Tie ir tikai funkcionāla un instrumentāla rakstura tehniski elementi. No Regulas Nr. 715/2007 26. apsvēruma, 5. panta 3. punkta un 14. panta 3. punkta skaidri izriet, ka procedūras un pārbaudes tipa apstiprinājumam ir minētās regulas nebūtiski elementi, kurus līdz ar to var pieņemt Komisija, ievērojot regulatīvo kontroles procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129.</NO.P><TXT>Treškārt, ņemot vērā iepriekš minēto nostāju, tas tomēr nenozīmē, ka, nosakot atsevišķus <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testu parametrus (piemēram, <HT TYPE="ITALIC">NTE</HT> vērtības un/vai koeficientu <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT>), Komisija nekad nevarētu ietekmēt to, kas pats par sevi ir būtisks elements (NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisijas robežvērtība). Ir skaidrs, ka tad, ja izvēlētais verifikācijas process un konkrētās tajā pieņemtās vērtības ir pārlieku pielaidīgas un neefektīvas, Savienības likumdevēja noteiktās robežvērtības vai nu nav iespējams pārbaudīt, vai arī tās faktiski tiek pārsniegtas un līdz ar to praksē nereti netiks ievērotas. Tādējādi, vismaz teorētiski, nesaskatu nepilnības Vispārējās tiesas argumentācijā, kas paredz, ka pārmērīgi augstu parametru pieņemšana varētu faktiski novest pie netiešas vai slēptas NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtību grozīšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130.</NO.P><TXT>Tas, vai Komisijas pieņemtie konkrētie parametri, ņemot vērā šīs lietas īpašos apstākļus, izraisīja NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtību <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> grozījumus, šķiet, ir sarežģīts faktu izvērtējums. Apelācijas tiesvedībā tas kā tāds Tiesai nav jāizskata, izņemot, ja apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo (un pierāda) to faktu un pierādījumu sagrozīšanu, uz kuriem atsaucas pirmās instances tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>Skat., piemēram, neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200528">2020. gada 28. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Asociación de fabricantes de morcilla de Burgos</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑309/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:401">EU:C:2020:401</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sagrozīšanai acīmredzami ir jāizriet no lietas materiāliem, bez vajadzības no jauna izvērtēt faktus un pierādījumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210310">2021. gada 10. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ertico – ITS Europe</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑572/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:188">EU:C:2021:188</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0069">69.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131.</NO.P><TXT>Izskatāmajā lietā neredzu nekādu sagrozīšanas gadījumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132.</NO.P><TXT>Neviena no apelācijas sūdzību iesniedzējām vai personām, kuras iestājušās lietā, nav izvirzījušas nevienu pārliecinošu argumentu, lai pierādītu, ka Vispārējā tiesa ir <HT TYPE="ITALIC">būtiski</HT> pārpratusi faktiskos apstākļus vai nepareizi interpretējusi lietas dalībnieku iesniegtos pierādījumus. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa izdarīja secinājumu, kas ne tikai ir iespējams, bet, šķiet, rod atbalstu dažādos nozīmīgos oficiālajos dokumentos, uz kuriem ir atsaukušies lietas dalībnieki. Piemēram, Eiropas Parlamenta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0133" REF.END="QE0133"/>Ziņojumā par izmeklēšanu saistībā ar emisiju mērījumiem autobūves nozarē<QUOT.END REF.START="QS0133" CODE="201D" ID="QE0133"/> ir secināts, ka atbilstības koeficienta principa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0134" REF.END="QE0134"/>piemērošana praksē pazemina pašreiz spēkā esošos emisiju standartus<QUOT.END REF.START="QS0134" CODE="201D" ID="QE0134"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0135" REF.END="QE0135"/>tā nav pamatota no tehniskā viedokļa un neatspoguļo arī acīmredzamo nepieciešamību izstrādāt jaunu tehnoloģiju<QUOT.END REF.START="QS0135" CODE="201D" ID="QE0135"/>, kā arī to var uzskatīt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0136" REF.END="QE0136"/>faktisku vispārēju atkāpi no piemērojamām emisiju robežvērtībām ilgstošā laikposmā<QUOT.END REF.START="QS0136" CODE="201D" ID="QE0136"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Minēts iepriekš 53. zemsvītras piezīmē, kā arī 6. un 9.–11. punktā.</P></NOTE>. Līdzīgi – nesenā Eiropas Revīzijas palātas informatīvajā dokumentā ir atspoguļots atsevišķu pētnieku viedoklis, ka<?PAGE NO="25"?> NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtības, kas ir noteiktas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testiem, šķiet, pazemina šo testu efektivitāti, kā arī tajā ir norādīts uz daudz zemākām robežvērtībām, kuras ir spēkā Amerikas Savienotajās Valstīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>ES reakcija uz dīzeļdzinēju emisiju skandālu jeb <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0137" REF.END="QE0137"/>dīzeļgeitu<QUOT.END REF.START="QS0137" CODE="201D" ID="QE0137"/>, skat. iepriekš 9. zemsvītras piezīmi, 25. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, manuprāt, būtu jāizvērtē arguments – tā kā ar to tiek kritizēts Vispārējās tiesas juridiskais pamatojums, nevis tās attiecīgo faktisko apstākļu elementu vērtējums –, kurš attiecas uz faktu, ka Vispārējā tiesa, iespējams, nav ņēmusi vērā abu testu kumulatīvo raksturu. Tā kā, lai transportlīdzeklis saņemtu tipa apstiprinājumu, ir jāizpilda gan agrākie (laboratoriju testi – <HT TYPE="ITALIC">NEDC</HT>), gan jaunie testi (reālos braukšanas apstākļos – <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT>), apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka apstrīdētā regula <HT TYPE="ITALIC">negroza agrāko situāciju</HT>. Attiecīgi galvenais tiesību akts nekādā ziņā nevarēja <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> tikt grozīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134.</NO.P><TXT>Tas liek uzdot jautājumu: kas šeit ir jāsaprot ar jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0138" REF.END="QE0138"/>agrāka situācija<QUOT.END REF.START="QS0138" CODE="201D" ID="QE0138"/>? Šķiet, apelācijas sūdzību iesniedzējas pareizi apgalvo, ka apstrīdētā regula nav radījusi, kā arī nevarēja radīt agrākas situācijas izmaiņas <HT TYPE="ITALIC">in peius</HT>, ja šo agrāko situāciju uzskata par tādu, kas attiecas uz faktisko stāvokli 2016. gadā. Ja mana izpratne par testēšanas sistēmu ir pareiza, minētajai regulai loģiski būtu bijis jāuzlabo atbilstības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0139" REF.END="QE0139"/><HT TYPE="ITALIC">Euro 6</HT><QUOT.END REF.START="QS0139" CODE="201D" ID="QE0139"/> standartam pārbaudes procedūra.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135.</NO.P><TXT>Tomēr, apstāklis, ka <HT TYPE="ITALIC">faktiski</HT> situācija nav mainījusies (vai, iespējams, tikai uzlabojusies), nevar likt apšaubīt Vispārējās tiesas secinājumu par <HT TYPE="ITALIC">tiesiskā</HT> stāvokļa prettiesisku grozīšanu, kam loģiski būtu jābūt šā vērtējuma sākumpunktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136.</NO.P><TXT>Ir taisnība, ka Komisijai, visticamāk, bija jārīkojas šajā ziņā. Saskaņā ar Regulas Nr. 715/2007 15. apsvērumu un 14. panta 3. punktu Komisijai ir jāpārskata šīs regulas 5. panta 3. punktā minētās procedūras, pārbaudes un prasības, kā arī pārbaudes cikli, ko izmanto, lai mērītu emisijas. Šie noteikumi paredz, ka gadījumā, ja pārskatīšanas gaitā atklājas, ka tie vairs nav piemēroti vai vairs neatspoguļo faktisko emisiju daudzumu, tie <HT TYPE="ITALIC">ir</HT> jāpielāgo tā, lai tie atspoguļotu faktisko emisiju daudzumu, kas rodas, braucot pa ceļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137.</NO.P><TXT>Tomēr tas nenovērš uzmanību no tā, ka Komisija, kā Vispārēja tiesa secināja, izstrādāja tiesību aktu, kas konkrētā laikposmā <HT TYPE="ITALIC">joprojām pieļāva atkāpes</HT> no galvenajā tiesību aktā noteiktām NO<HT TYPE="SUB">x</HT> emisiju robežvērtībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138.</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, pēc pārkāpuma atklāšanas tiesiskais stāvoklis parasti būtu jāatgriež brīdī, kurā no jauna tiek ievērota visu laiku pastāvējusī juridiskā prasība. Arguments, ka ar apstrīdēto Komisijas regulu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0140" REF.END="QE0140"/>netika pasliktināta situācija<QUOT.END REF.START="QS0140" CODE="201D" ID="QE0140"/>, varētu būt pareizs attiecībā uz tā brīža <HT TYPE="ITALIC">faktiskajiem apstākļiem</HT>, kas kļuva zināmi pēc <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0141" REF.END="QE0141"/>dīzeļgeitas<QUOT.END REF.START="QS0141" CODE="201D" ID="QE0141"/> skandāla. Proti, ja vairāki ražotāji un transportlīdzekļu tipi tirgū tobrīd faktiski neizpildīja prasības, daži no tiem pat ievērojami, likumdošanas centienus pakāpeniski garantēt vismaz zināmu atbilstību tā brīža faktiskajos apstākļos var tikai uzskatīt par tādiem, kas darbojas sistēmas kā tādas un tās darbības nodrošināšanas nākotnē labākajās interesēs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139.</NO.P><TXT>Tomēr nav noliedzams fakts, kā Vispārējā tiesa to konstatēja, ka Komisija kā šī procesa dalībniece atļāva turpmākas atkāpes brīdī, kad <HT TYPE="ITALIC">nekavējoties</HT> vajadzēja atgriezties tādā <HT TYPE="ITALIC">tiesiskā</HT> stāvoklī, kas paredz pilnīgu atbilstību līdz šim pastāvošam standartam, ko Savienības likumdevējs ir iepriekš izstrādājis un kas ir jāievēro un jāīsteno visu laiku. Tāda ir atbilstoša jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0142" REF.END="QE0142"/>agrāka situācija<QUOT.END REF.START="QS0142" CODE="201D" ID="QE0142"/> izpratne no juridiskā viedokļa.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="26"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140.</NO.P><TXT>Tādēļ neredzu neko sliktu <HT TYPE="ITALIC">per se</HT> Vispārējās tiesas secinājumā, ka Komisija, pieņemdama apstrīdēto regulu, grozīja tiesisko stāvokli, tieši pieļaujot emisijas, kas pārsniedz Savienības likumdevēja noteiktās robežvērtības, kuras turklāt ir būtisks elements, ko Komisija faktiski nebija tiesīga grozīt tikai ar īstenošanas tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141.</NO.P><TXT>Tādējādi man šķiet, ka arī šajā jautājumā pārsūdzētais spriedums ir jāatstāj spēkā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">C.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par Vispārējās tiesas konstatējumu sekām</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Atcelšanas tvērums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0142"><NO.P>142.</NO.P><TXT>Ar ceturto apelācijas pamatu Vācija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka apstrīdētās regulas II pielikuma 2. punkts ir <HT TYPE="ITALIC">nodalāms</HT> no pārējām tiesību aktam normām. Vācija apgalvo, ka saskaņā ar argumentāciju pārsūdzētajā spriedumā Vispārējai tiesai bija jāatceļ arī apstrīdētās regulas 1. panta 2. punkts, ar kuru tiek grozīts Regulas Nr. 692/2008 3. panta 10. punkts, ciktāl tas netieši nosaka – kā tas minēts pārsūdzētā sprieduma 156. punktā – brīdi, no kura <HT TYPE="ITALIC">RDE</HT> testi vairs netiek veikti tikai uzraudzības nolūkā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0143"><NO.P>143.</NO.P><TXT>Briseles pilsēta izvirza iebildi par nepieņemamību saistībā ar šo apelācijas pamatu, apgalvojot, ka Vācija nav ieinteresēta, lai apstrīdētā regula tiktu atcelta pilnībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0144"><NO.P>144.</NO.P><TXT>Patiešām, nav uzreiz skaidrs, kāds būtu papildu atcelšanas nolūks, ja galvenais struktūras elements jau ir atcelts. Tomēr kopumā Vācijas valdība varētu uzskatīt, ka nepilnīgas sistēmas (vecā sistēma bez koeficienta <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT> vai ar zemāku koeficienta <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT> robežvērtību, ko noteikusi Komisija) vietā izdevīgāka vai pamatotāka būtu būtiski pārskatīta sistēma. Ja tas tā patiešām ir, tā varētu būt ieinteresēta pilnīgā regulas atcelšanā. Šā iemesla dēļ iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0145"><NO.P>145.</NO.P><TXT>Tomēr katrā ziņā, runājot par argumenta pamatotību, man tas nešķiet pamatots.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0146"><NO.P>146.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību aktu var daļēji atcelt tikai tad, ja no pārējās akta daļas ir iespējams nodalīt noteikumus, kurus tiek prasīts atcelt. Tiesa ir arī noteikusi, ka nodalāmības prasība nav izpildīta, ja tiesību akta daļēja atcelšana groza šī akta būtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140318">2014. gada 18. marts</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Parlaments un Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑427/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:170">EU:C:2014:170</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0147"><NO.P>147.</NO.P><TXT>Šajā lietā problemātiskais elements, ko Vispārējā tiesa ir identificējusi apstrīdētājā regulā ([koeficients] <HT TYPE="ITALIC">CF</HT>), ir ļoti specifisks. Šis koeficients būs jāpiemēro līdz brīdim, kad Savienības likumdevējs aizstās ar tādu koeficientu, kas labāk atspoguļotu faktisko situāciju, vai arī vienkārši to atcels.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0148"><NO.P>148.</NO.P><TXT>Vācijas valdība nav izskaidrojusi, kāpēc šī koeficienta atcelšana vai aizstāšana noteikti ietekmētu pareizu tā tiesiskā regulējuma darbību, kas tiek grozīts vai īstenots ar apstrīdēto regulu. Proti, Vispārējā tiesa nav konstatējusi nekādu būtisku kļūdu testu izstrādē, bet gan drīzāk šajā nolūkā noteiktajās <HT TYPE="ITALIC">NTE</HT> vērtībās (koeficienta <HT TYPE="ITALIC">CF pollutant</HT> dēļ).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0149"><NO.P>149.</NO.P><TXT>Šī valdība nav arī paskaidrojusi, kas tieši būtu mainījies, ja Vispārējā tiesa būtu atcēlusi arī apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="27"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0150"><NO.P>150.</NO.P><TXT>Tādējādi uzskatu, ka arī šis apelācijas pamats ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Atcelšanas seku pielāgošana laikā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0151"><NO.P>151.</NO.P><TXT>Otrajā apelācijas pamatā Ungārija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdījusies, ierobežodama minētās atcelšanas iedarbību laikā, nosakot saprātīgu laikposmu, kura ilgums nepārsniedz 12 mēnešus. Tā uzskata, ka maksimālais termiņš ir pārāk īss, jo praksē Savienības likumdevējs nevar izstrādāt jaunu tiesību aktu šādā laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0152"><NO.P>152.</NO.P><TXT>Vācija ir izvirzījusi ļoti līdzīgus apsvērumus savā piektajā apelācijas pamatā. Vācijas valdība atsaucas uz Vācijas autobūves nozares aplēsēm attiecībā uz to, cik daudz Vācijas, kā arī citu ražotāju visā Eiropā automobiļus nevarētu vairs tirgot, turklāt tā ierosina, ka iespējamā tiesiskā regulējuma trūkuma dēļ, ko varbūtēji radītu Vispārējās tiesas spriedums, varētu pilnībā tikt apturēta jaunu automobiļu ražošana, apstiprināšana un reģistrēšana no tā izrietošās juridiskās nenoteiktības dēļ.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0153"><NO.P>153.</NO.P><TXT>Mani nepārliecina šie apelācijas pamati.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0154"><NO.P>154.</NO.P><TXT>Vienkāršiem vārdiem sakot, jautājums, kuru apelācijas sūdzību iesniedzējas lūdz Tiesu izskatīt, ir šāds: vai 12 mēneši ir pietiekami ilgs laikposms, lai Savienības iestādes varētu izdot jaunu tiesību aktu, kas, novēršot konstatēto kļūdu, nodrošinātu atbilstību galvenajā tiesību aktā noteiktajiem standartiem?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0155"><NO.P>155.</NO.P><TXT>Man šķiet, ka, ņemot vērā apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītos argumentus, lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesai būtu no jauna jāvērtē fakti. Proti, apelācijas sūdzību iesniedzējas nepamatojas uz Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu attiecībā uz metodēm un kritērijiem, ko tā izmantojusi, lai veiktu šo vērtējumu (piemēram, nepareiza standartu piemērošana, atsevišķu atbilstošo elementu izņemšana no vienādojuma utt.). Apelācijas sūdzību iesniedzējas vienkārši apgalvo, ka Vispārējās tiesas vispārīgais vērtējums ir kļūdains. Šajā ziņā un šī iemesla dēļ es šaubos, vai šie apelācijas pamati vispār ir pieņemami.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0156"><NO.P>156.</NO.P><TXT>Katrā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzējas nenorāda uz kādu konkrētu faktisku vai juridisku elementu, kas atbalstītu viedokli, ka 12 mēnešu laikposms nav pietiekams, lai Komisija, pamatojoties uz savām īstenošanas pilnvarām, varētu iesaistīties, lai novērstu apstrīdētajā regulā konstatēto problemātiku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0157"><NO.P>157.</NO.P><TXT>Līdz ar to, manuprāt, šie apelācijas pamati nav pieņemami un katrā ziņā nav pamatoti.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0158"><NO.P>158.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu, kas atbilstoši tā 184. panta 1. punktam ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0159"><NO.P>159.</NO.P><TXT>Atbildētājas ir prasījušas piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, līdz ar to apelācijas sūdzību iesniedzējām ir jāatlīdzina šie izdevumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0160"><NO.P>160.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 140. panta 1. un 3. punktu visas personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="28"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0161"><NO.P>161.</NO.P><TXT>Ierosinu Tiesai:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>noraidīt apelācijas sūdzības;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai, Ungārijai un Eiropas Komisijai segt <HT TYPE="ITALIC">Ville de Paris</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Ville de Bruxelles</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ayuntamiento de Madrid</HT> tiesāšanās izdevumus, kas radušies tiesvedībā Vispārējā tiesā un tiesvedībā Tiesā;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest visām personām, kas iestājušās lietā, segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>