–

Provincie Oost‑Vlaanderen un Sogent vārdā – T. Quintens un S. Ronse, advocaten,

–

KG un WA vārdā – J. De Staercke, advocaat,

–

Beļģijas valdības vārdā – S. Baeyens, P. Cottin un C. Pochet, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Noll‑Ehlers un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.) – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES (OV 2014, L 124, 1. lpp.), – (turpmāk tekstā – “Direktīva 2011/92”) 9.a pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Provincie Oost‑Vlaanderen (Austrumflandrijas province, Beļģija) un Sogent, no vienas puses, un KG un WA, no otras puses, par atļauju, kas piešķirta veļas mazgātavas teritorijas attīstīšanas projektam ar izmaiņām funkcionālajā zonējumā.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2011/92

3

Direktīvas 2011/92 4. pantā ir paredzēts:

4

Direktīvas 2011/92 9.a pants ir formulēts šādi:

Direktīva 2014/52

5

Direktīvas 2014/52 25. un 26. apsvērumā ir teikts:

Beļģijas tiesības

Dekrēts par vispārīgiem vides politikas noteikumiem

6

1995. gada 5. aprīļa decreet houdende algemene bepalingen inzake milieubeleid (Dekrēts par vispārīgiem vides politikas noteikumiem; Belgisch Staatsblad, 1998. gada 3. jūnijs, 15971. lpp.) 4.3.3. panta 2. punktā ir noteikts:

Dekrēts par vides atļauju

7

2014. gada 25. aprīļa decreet betreffende de omgevingsvergunning (Dekrēts par vides atļauju; Belgisch Staatsblad, 2014. gada 23. oktobris, 82132. lpp.) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, – (turpmāk tekstā – “Dekrēts par vides atļauju”) 9. panta 2. punktā ir paredzēts:

8

Šā dekrēta 15./1. pantā, ar kuru paredzēts transponēt Direktīvas 2011/92 9.a pantu, ir noteikts:

9

Minētā dekrēta 20. pantā ir paredzēts:

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

10

Publisko tiesību juridiskā persona Sogent, ko dibinājusi Ģentes pilsēta (Beļģija), šīs pilsētas pašvaldības izpildkolēģijai iesniedza pieteikumu piešķirt atļauju veļas mazgātavas teritorijas attīstīšanas projektam ar izmaiņām funkcionālajā zonējumā. Tā šim pieteikumam pievienoja sākotnējās pārbaudes atzinumu par sagaidāmo projekta ietekmi uz vidi, lai būtu iespējams konstatēt, vai attiecībā uz šo projektu ir veicams ietekmes uz vidi novērtējums.

11

Ģentes pilsētas vides pārvaldes ierēdnis 2020. gada 1. septembrī atzina, ka nav sagaidāma būtiska šā projekta ietekme uz vidi un ka līdz ar to attiecībā uz to nav veicams ietekmes uz vidi novērtējums. Ģentes pilsētas pašvaldības izpildkolēģija 2020. gada 10. decembrī piešķīra Sogent atļauju īstenot šo projektu.

12

KG un WA, kuriem pieder nekustamais īpašums, kas atrodas līdzās projekta teritorijai, Austrumflandrijas provincei iesniedza iesniegumu par minētās atļaujas apstrīdēšanu. 2021. gada 3. jūnijā Austrumflandrijas province šo iesniegumu noraidīja kā nepamatotu.

13

KG un WA Austrumflandrijas provinces lēmumu pārsūdzēja Raad voor Vergunningsbetwistingen (Ar atļauju izsniegšanu saistīto strīdu izskatīšanas padome, Beļģija). Pēdējā minētā ar 2022. gada 6. oktobra nolēmumu KG un WA pieteikumu atzina par pamatotu, atcēla minēto lēmumu un atteica minētās atļaujas piešķiršanu. Tā pauda nostāju, ka šis lēmums ir pretrunā Dekrēta par vides atļauju 15./1. panta pirmajai daļai un 20. pantam, kā arī Direktīvas 2011/92 9.a pantam. Tā norādīja: tā kā Ģentes pilsētas pašvaldības izpildkolēģija bija arī attiecīgā projekta “de facto” attīstītāja, esot nepamatoti atzīts, ka tā ir pilnvarota izskatīt aplūkojamo pieteikumu piešķirt atļauju projektam, jo ar Dekrēta par vides atļauju 15./1. panta pirmo daļu, kas interpretēta Direktīvas 2011/92 9.a panta gaismā, šādas pilnvaras esot tikai un vienīgi deputatie van de Provincie Oost‑Vlaanderen (Austrumflandrijas provinces padomes izpildkomiteja, Beļģija).

14

Austrumflandrijas province un Sogent iesniedzējtiesā – Raad van State (Valsts padome, Beļģija) – iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu.

15

Raad van State (Valsts padome) uzskatīja, ka minētajā spriedumā ietvertais vērtējums ir pretrunā Dekrēta par vides atļauju 15./1. pantam.

16

Iesniedzējtiesa pauda uzskatu, ka no šā panta izriet, ka provinces padomes izpildkomiteja – pašvaldības izpildkolēģijas vietā – pieteikumu par atļauju projektam izskata vienīgi tad, ja šā pieteikuma iesniegšanas brīdī jau ir skaidrs, ka attiecībā uz attiecīgo projektu ir veicams ietekmes uz vidi novērtējums. Turpretī tad, kad pēc pieteikuma par atļauju projektam vispirms ir veicama sākotnējā pārbaude, konstatēt, vai attiecībā uz to ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums, pilnvarots esot pašvaldības vides pārvaldes ierēdnis.

17

Tādēļ minētā tiesa atzina: ja Direktīvas 2011/92 9.a pants liegtu attiecībā uz projektiem, kuriem pašvaldība vienlaikus ir arī attīstītājs, šādas pilnvaras piešķirt pašvaldības vides pārvaldes ierēdnim, Flandrijas reģionā šis pants nebūtu pareizi transponēts.

18

Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

Par prejudiciālo jautājumu

19

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2011/92 9.a pants ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumos, kad kompetentā iestāde, kurai jākonstatē, vai attiecībā uz šīs direktīvas 4. panta 2. punktā minētu projektu ir veicams Direktīvas 2011/92 5.–10. pantā paredzētais ietekmes uz vidi novērtējums, vienlaikus ir attiecīgā projekta attīstītāja, vismaz ir pienācīgi jānodala šā pienākuma īstenošanā savstarpēji konfliktējošās funkcijas.

20

Iepriekš gan ir jāatgādina, ka Direktīvas 2011/92 4. panta 2. punkts attiecas uz šīs direktīvas II pielikumā uzskaitītajiem projektiem. Šajā gadījumā iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda, vai šis pielikums attiecas arī uz pamatlietā aplūkojamo projektu.

21

Ir arī jāatgādina, ka, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās saturs, bet arī tās konteksts un mērķi, kādus paredzēts sasniegt ar tiesību aktu, kurā tā ietilpst. Arī informācija par šīs Savienības tiesību normas rašanos var būt noderīga tās interpretācijai (spriedums, 2020. gada 25. jūnijs, A u.c. (Vējturbīnas Ālterā un Nēvelē), C‑24/19, EU:C:2020:503, 37. punkts).

22

Pirmām kārtām, attiecībā uz Direktīvas 2011/92 9.a panta formulējumu, pirmkārt, šā panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka kompetentā iestāde vai iestādes objektīvi veic šajā direktīvā paredzētos pienākumus un nenonāk situācijā, kas radītu interešu konfliktu, un, otrkārt, tā otrajā daļā ir noteikts, ka īpašajā gadījumā, kad kompetentā iestāde vienlaikus ir projekta attīstītājs, dalībvalstij, veicot šajā direktīvā minētos pienākumus, administratīvās kompetences organizēšanā vismaz ir pienācīgi jānodala konfliktējošās funkcijas.

23

Tātad gan šā panta pirmajā daļā, gan otrajā daļā ir minēti “Direktīvā [2011/92] paredzētie [vai no tās izrietošie] pienākumi”.

24

Kompetentās iestādes veiktā konstatēšana, vai saistībā ar procedūru, kura Direktīvas 2014/52 26. apsvērumā kvalificēta kā “sākotnējā pārbaude”, attiecībā uz šīs direktīvas 4. panta 2. punktā minētu projektu ir veicams ietekmes uz vidi novērtējums, ir pienākums, kas izriet no šīs direktīvas.

25

Tātad no Direktīvas 2011/92 9.a panta teksta izriet, ka tas ir piemērojams attiecībā uz šo sākotnējās pārbaudes procedūru.

26

Otrām kārtām, šādu vērtējumu atbalsta šā panta konteksts.

27

Pirmkārt, Direktīvas 2014/52 25. apsvērumā – ar līdzīgu formulējumu – ir teikts, ka konfliktējošo funkciju pienācīga nodalīšana attiecas uz iestādēm, kuras veic “pienākumus, kas izriet no Direktīvas [2011/92]”, tomēr neizslēdz šo prasību piemērojamību minētajā sākotnējās pārbaudes procedūrā.

28

Otrkārt, jānorāda, ka Direktīvas 2011/92 4. panta 1. punktā ir minēti šīs direktīvas I pielikumā uzskaitītie projekti, attiecībā uz kuriem dalībvalstīm ir veicams ietekmes uz vidi novērtējums, savukārt 4. panta 2. punktā – projekti, kuri uzskaitīti minētās direktīvas II pielikumā un par kuriem dalībvalsts nosaka, vai attiecībā uz tiem ir veicams šāds novērtējums.

29

Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2011/92 4. panta 4. punktu, kad dalībvalsts nolemj pieprasīt lēmumu par projektiem, kas uzskaitīti šīs direktīvas II pielikumā, attīstītājs sniedz informāciju par projekta pazīmēm un tā iespējamo būtisko ietekmi uz vidi. Kā noteikts šā panta 5. punktā, kompetentā iestāde, balstoties uz šo informāciju, lemj, vai attiecībā uz projektu ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums.

30

Šajā kontekstā nepieciešamība nodrošināt Direktīvas 2011/92 9.a pantā paredzēto garantiju piemērošanas konsekvenci nozīmē, ka kompetentā iestāde var lemt objektīvi un nenonāk situācijā, kas radītu interešu konfliktu, it īpaši attiecībā uz attīstītāju, kurš šai iestādei sniedz informāciju, balstoties uz kuru tai ir jālemj gan sākotnējās pārbaudes procedūrā, gan ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā.

31

Apstāklis, ka Direktīvas 2011/92 4. panta 1. un 2. punkts ietver norādi par šīs direktīvas 5.–10. panta piemērošanu ietekmes uz vidi novērtēšanā, neliedz šīs direktīvas 9.a pantu piemērot arī attiecībā uz sākotnējās pārbaudes procedūru.

32

Trešām kārtām – no teleoloģiskā skatpunkta: kā izriet no Direktīvas 2014/52 25. apsvēruma, Direktīvas 2011/92 9.a pantā ietverto prasību novērst interešu konfliktus mērķis ir nodrošināt kompetento iestāžu objektivitāti. Turklāt šis mērķis palīdz sasniegt pēdējās minētās direktīvas galveno mērķi, proti, garantēt, lai attiecībā uz projektiem, kam varētu būt būtiska ietekme uz vidi, it īpaši to rakstura, apjoma vai atrašanās vietas dēļ, pirms tiek dota piekrišana, tiktu veikts novērtējums par to ietekmi uz vidi (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Inter‑Environnement Wallonie un Bond Beter Leefmilieu Vlaanderen, C‑411/17, EU:C:2019:622, 108. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). Līdz ar to, lai šie mērķi būtu ievēroti, Direktīvas 2011/92 9.a pants ir piemērojams arī gadījumā, kad kompetentā iestāde pārliecinās, vai attiecībā uz pēdējās minētās direktīvas 4. panta 2. punktā minētu projektu ir veicams ietekmes uz vidi novērtējums.

33

Proti, Direktīvas 2011/92 9.a panta lietderīgā iedarbība mazinātos, ja kompetento iestāžu objektivitāte un interešu konfliktu neesamība nebūtu nodrošināta visās to pienākumu īstenošanas stadijās, kuri šīm iestādēm uzticēti ar šo direktīvu, tas ir, gan attiecībā uz sākotnējo pārbaudi, gan uz projekta ietekmes uz vidi novērtējumu, kas veicams pēc tam.

34

Visbeidzot, ceturtām kārtām, šādu interpretāciju neliek apšaubīt arī Direktīvas 2011/92 9.a panta pieņemšanas priekšvēsture.

35

Lai gan Austrumflandrijas province un Sogent norāda, ka Eiropas Parlamenta 2013. gada 22. jūlija ziņojuma par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (COM(2012) 0628), grozījums Nr. 19 tika pieņemts pēc 2011. gada 20. oktobra sprieduma Seaport (NI) u.c. (C‑474/10, EU:C:2011:681), kas attiecas uz gadījumu, kad ietekmes uz vidi novērtējums ir nepieciešams konkrētiem plāniem vai programmām, un ka ar to tika ierosināts jauns 13.b apsvērums, kurā minēta speciālu standartu ieviešana ar nolūku izvairīties no interešu konfliktiem starp kompetento iestādi un projekta, attiecībā uz kuru veicams ietekmes uz vidi novērtējums, attīstītāju – bez norādēm par projektiem, kuriem piemērojama sākotnējās pārbaudes procedūra –, ir secināms, ka ierosinātais grozījums neatbilst Direktīvas 2014/52 25. apsvēruma tekstam. Turklāt Direktīva 2011/92 noteikti neietver nevienu tiesību normu, kas pēdējās minētās direktīvas 9.a pantā paredzēto garantiju piemērošanu paredzētu tikai projekta ietekmes uz vidi novērtēšanas procedūrā. Tāpēc šis arguments nevar likt apšaubīt šā panta interpretāciju, kas balstīta uz tā formulējumu, kontekstu un mērķiem.

36

No minētā izriet, ka Direktīvas 2011/92 9.a pants ir piemērojams arī tad, kad kompetentā iestāde konstatē, vai attiecībā uz šīs direktīvas 4. panta 2. punktā minētu projektu ir veicams ietekmes uz vidi novērtējums.

37

Līdz ar to – saskaņā ar 9.a panta otro daļu –, ja kompetentā iestāde, kura veic šādu konstatēšanu, vienlaikus ir attiecīgā projekta attīstītāja, dalībvalstij administratīvās kompetences organizēšanas kontekstā vismaz ir pienācīgi jānodala šo pienākumu īstenošanā savstarpēji konfliktējošās funkcijas.

38

Šāda funkciju pienācīga nodalīšana ir jāīsteno tā, lai kompetentās iestādes, kas atbildīga par minēto konstatēšanu, administratīvajai vienībai būtu reāla autonomija, kas citastarp nozīmē, ka tai ir piešķirti administratīvie un cilvēkresursi un ka līdz ar to tā spēj objektīvi veikt savus pienākumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 20. oktobris, Seaport (NI) u.c., C‑474/10, EU:C:2011:681, 43. punkts).

39

Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, atbilde uz uzdoto jautājumu ir šāda: Direktīvas 2011/92 9.a pants jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja kompetentā iestāde, kurai jākonstatē, vai attiecībā uz Direktīvas 2011/92 4. panta 2. punktā minētu projektu ir veicams Direktīvas 2011/92 5.–10. pantā paredzētais ietekmes uz vidi novērtējums, vienlaikus ir attiecīgā projekta attīstītāja, vismaz ir pienācīgi jānodala šā pienākuma īstenošanā savstarpēji konfliktējošās funkcijas.

Par tiesāšanās izdevumiem

40

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.