<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.10-->
  <head>
    <title>2024-02-202402C129202202220-00-TRA-DOC-LV-CONCL-C-0222-22-202304676-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="0" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ContentBits"/>
    <meta content="Commission Use" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Name"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="22/06/2023 19:28:40" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="CNC" name="TypeDoc"/>
    <meta content="Yxb+vDRSefocOk6jDt9UC8WBty740CmkenBjG1OLy5qyWe8/beVl6BiOKJL9Ppb+DjYh+Zm6/UFNR8rRlbNLNAJAZMzQfDQWdfbxZLMgS6TOCBTBAZ2SAMXNduFBcnzNsEIv10+2AXlfzNJKlCRshGrbzYCH90ioetzKNELVosU=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="cirulgu" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="true" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Enabled"/>
    <meta content="ad18f08f-214f-47d6-bb67-c16a290c47d8" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ActionId"/>
    <meta content="0222" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2022" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="cirulgu" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="b24c8b06-522c-46fe-9080-70926f8dddb1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SiteId"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="CNC_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 31/05/2023 14:37:23" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="2023-06-16T08:08:31Z" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SetDate"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="b32046e652914b65918ad232400828ba" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0222" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="RP" name="NatureAff"/>
    <meta content="RP" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
    <meta content="Standard" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Method"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId25" style="first"/>
      <div id="rId21" style="even">J. Richard de la Tour secinājumi – Lieta C-222/22</div>
      <div id="rId22" style="default">Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Vēlāka pāriešana citā reliģijā)</div>
    </div>
    <p class="C36Centre" id="para-1" title="page-1">
      ĢENERĀLADVOKĀTAŽANA RIŠĀRA DELATŪRA [JEAN RICHARD DE LA TOUR] 
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-2" title="page-1">
      SECINĀJUMI,
    </p>
    <p class="C36Centre" id="para-3" title="page-1">
      sniegti 2023. gada 15. jūnijā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">1</a>
</span>)
      
    </p>
    <p class="C38Centregrasgrandespacement" id="para-4" title="page-1">
      Lieta C-222/22
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-5" title="page-1">
      Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl,
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-6" title="page-1">
      piedaloties
    </p>
    <p class="C37Centregras" id="para-7" title="page-1">
      JF
    </p>
    <p class="C39Centreespacement" id="para-8" title="page-1">
      (Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-9" title="page-1">
      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Direktīva 2011/95/ES – Standarti attiecībā uz starptautiskās aizsardzības piešķiršanu un šādas aizsardzības saturu – Starptautiskās aizsardzības vajadzības, kas rodas uz vietas – Nosacījumi – 5. panta 3. punkts – Atteikums piešķirt bēgļa statusu – Jēdziens “apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas” – Dalībvalstu rīcības brīvība – Valsts tiesību akti, kuros bēgļa statusa piešķiršanai izvirzīts nosacījums, lai darbības uz vietas būtu likumīgas darbības, kas tiek veiktas, turpinot izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju – Trešās valsts valstspiederīgā uz vietas īstenota pāriešana citā reliģijā
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-10" title="page-1">
      
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">I.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievads</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt, ar kādiem nosacījumiem un kādās robežās dalībvalstis var atzīt, ka ir nepieciešama starptautiska aizsardzība tādu darbību rezultātā, kuras trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks ir veicis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, t.i., “uz vietas”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Konkrēti Tiesa ir aicināta lemt, kāda nozīme un tvērums ir Direktīvas 2011/95/ES  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-2" href="#t-2">2</a>
</span>) 5. panta 3. punktam, saskaņā ar kuru dalībvalstis, izvērtējot turpmāku pieteikumu, “parasti” var atteikt bēgļa statusa piešķiršanu, ja vajāšanas riska pamatā ir “apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas”. Šajā kontekstā Tiesai būs jānoskaidro, ciktāl dalībvalsts drīkst izmantot saskaņā ar šo tiesību normu piešķirto rīcības brīvību, lai šī statusa piešķiršanai izvirzītu nosacījumu, ka darbības, ko pieteikuma iesniedzējs ir veicis uz vietas, ir darbības, kuras ir atļautas attiecīgajā dalībvalstī un par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī lieta ir ierosināta saistībā ar strīdu starp JF, Irānas valstspiederīgo, kas, uzturoties Austrijas teritorijā, ir pārgājis kristietībā, un Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl (Federālais Ārvalstnieku un patvēruma lietu birojs, Austrija, turpmāk tekstā – “BFA”) par BFA lēmuma atteikt piešķirt viņam bēgļa statusu likumību. BFA, piemērojot Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu, būtībā ir uzskatījis, ka vajāšanas risku saistībā ar šo pāriešanu citā reliģijā izraisa apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā ir radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turpmākajā izklāstā paskaidrošu, kādu iemeslu dēļ uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts var atteikt bēgļa statusa piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kurš iesniedzis turpmāku pieteikumu, tikai ar nosacījumu, ka ir konstatēts, ka šis pieteikums ir acīmredzami pamatots ar vajāšanas risku, ko pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par pieteikuma iesniedzēja iepriekšēju pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs pats ir apzināti izraisījis, īstenojot negodīgas darbības vai rīcību tikai ar mērķi radīt nosacījumus, kuri nepieciešami, lai viņš tiktu uzskatīts par bēgli.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Es arī paskaidrošu, kādu iemeslu dēļ uzskatu, ka dalībvalsts nedrīkst izmantot rīcības brīvību, kas tai piešķirta saskaņā ar šo tiesību normu, lai šā statusa piešķiršanai izvirzītu citus nosacījumus, nevis tos, kas skaidri noteikti Direktīvā 2011/95.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">II.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošās tiesību normas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Starptautiskās tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Konvencijā par bēgļa statusu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-3" href="#t-3">3</a>
</span>), kas papildināta ar Protokolu par bēgļu statusu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-4" href="#t-4">4</a>
</span>) (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”), tās 1. panta A punkta 2. apakšpunkta pirmajā daļā ir noteikts, ka jēdziens “bēglis” ir attiecināms uz jebkuru personu, kas “sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savienības tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktu jēdziens “bēglis” ir “trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību [..] un uz kuru neattiecas 12. pants”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās direktīvas II nodaļas “Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtēšana” 4. panta 3. punkta d) apakšpunktā ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-23" title="page-3">
      “Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-24" title="page-3">
      [..]
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-25" title="page-3">
      d) vai pieteikuma iesniedzēja darbības kopš izcelsmes valsts pamešanas bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai novērtētu, vai minēto darbību dēļ pieteikuma iesniedzējam būs jāsaskaras ar vajāšanu vai būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos minētajā valstī.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās direktīvas 5. pants “Starptautiskās aizsardzības vajadzības, kas rodas uz vietas” ir izteikts šādā redakcijā:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-27" title="page-3">
      “1. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest būtisku kaitējumu var pamatoties uz notikumiem, kas notikuši, kopš pieteikuma iesniedzējs atstājis izcelsmes valsti.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-28" title="page-3">
      2. Pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest būtisku kaitējumu var pamatoties darbībās, kādās pieteikuma iesniedzējs iesaistījies kopš izcelsmes valsts atstāšanas, jo īpaši, ja konstatēts, ka šīs darbības, uz kurām pamatotas bailes, izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-29" title="page-3">
      3. Neierobežojot Ženēvas konvenciju, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">C.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Austrijas Republikas tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2. panta 1. punkta 23. apakšpunktā 2005. gada 16. augusta Bundesgesetz über die Gewährung von Asyl (Federālais likums par patvēruma piešķiršanu)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-5" href="#t-5">5</a>
</span>), kas grozīts ar 2016. gada 20. maija Bundesgesetz, mit dem das Asylgesetz 2005, das Fremdenpolizeigesetz 2005 und das BFA-Verfahrensgesetz geändert werden (Federālais likums, ar kuru groza 2005. gada Likumu par patvērumu, 2005. gada Likumu par ārvalstnieku policiju un Likumu par BFA [Federālā Ārvalstnieku un patvēruma lietu biroja] procedūru)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-6" href="#t-6">6</a>
</span>) jēdziens “turpmāks pieteikums” ir definēts kā “jebkāds jauns pieteikums, kas iesniegts pēc galīgā lēmuma pieņemšanas attiecībā uz iepriekšēju pieteikumu”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2005. gada AsylG 3. pantā “Patvēruma tiesību saņēmēja statuss” ir paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-33" title="page-3">
      “1) Ārvalstnieks, kas Austrijā iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tiek atzīts par patvēruma tiesību statusa saņēmēju, ar nosacījumu, ka šis pieteikums nav noraidāms jau saskaņā ar 4., 4.a vai 5. pantu, ja ir ticams, ka viņam izcelsmes valstī draud vajāšana [Ženēvas konvencijas] 1. panta A punkta 2. apakšpunkta izpratnē.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-34" title="page-3">
      2) Vajāšana var būt pamatota arī ar notikumiem, kas risinājušies pēc tam, kad ārvalstnieks ir pametis savu izcelsmes valsti (objektīviem bēgšanas iemesliem, kas radušies uz vietas), vai ar darbībām, ko ārvalstnieks veicis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, un kas izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju (subjektīviem bēgšanas iemesliem, kas radušies uz vietas). Ārvalstniekam, kas iesniedzis turpmāku pieteikumu (2. panta 1. punkta 23. apakšpunkts), parasti nepiešķir patvēruma tiesību saņēmēja statusu, ja vajāšanas risks ir radies tādu apstākļu dēļ, kurus ārvalstnieks pats ir radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, izņemot, ja tās ir Austrijā atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-35" title="page-3">
      [..]”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">III.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">JF, Irānas valstspiederīgais, 2015. gada 3. oktobrī Austrijas iestādēm iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz to, ka viņu kā autoskolas instruktoru bija pratinājuši Irānas slepenie dienesti par kārtības neievērošanu un ka viņš tika vajāts par kritiku, ko viņš studiju pirmajā gadā bija paudis attiecībā uz kādu garīdznieku.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2017. gada 7. jūnija lēmumu BFA noraidīja šo pieteikumu, uzskatot, ka JF argumenti, ar kuriem viņš pamatojis bēgšanu no izcelsmes valsts, nav bijuši ticami, un attiecībā uz viņu pieņēma atgriešanas lēmumu. JF šo lēmumu pārsūdzēja Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), kas to noraidīja ar 2018. gada 3. janvāra galīgo spriedumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2019. gada 26. jūnijā JF iesniedza turpmāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu, to pamatojot ar to, ka pēc šā sprieduma stāšanās spēkā viņš ir pārgājis kristietībā un ka tāpēc viņš baidās, ka tiks vajāts izcelsmes valstī. Ar 2020. gada 24. jūnija lēmumu BFA atteica piešķirt prasītājam bēgļa statusu, piemērojot 2005. gada AsylG 3. panta 2. punkta otrajā teikumā paredzētos noteikumus. Tomēr tas ieinteresētajai personai piešķīra alternatīvās aizsardzības saņēmēja statusu. BFA uzskatīja, ka JF vairākās iztaujāšanās un ar konkrētiem pierādījumiem ir ticami apliecinājis, ka pēc pārcelšanās uz Austriju ir pārgājis kristietībā un ka aktīvi praktizē šo reliģiju, un tas ir iemesls tam, ka viņš varētu tikt pakļauts personīgai vajāšanai, ja atgrieztos Irānā. Tomēr BFA uzskatīja, ka šis vajāšanas pamats ir radies uz vietas un ka to ir radījis pats pieteikuma iesniedzējs.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2020. gada 29. septembra spriedumu Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) apmierināja pret šo lēmumu celto JF prasību. Minētā tiesa uzskatīja, ka saistībā ar turpmāku pieteikumu, lai gan vajāšanas risks ir pamatots ar apstākļiem, kurus pieteikuma iesniedzējs ir radījis “paša pieņemta lēmuma rezultātā”, un tāpēc “parasti” nepiešķir bēgļa statusu, šis formulējums tomēr norāda, ka pastāv gadījumi, kad šo statusu var piešķirt, neraugoties uz 2005. gada AsylG 3. panta 2. punkta otro teikumu, un tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai nav bijusi ļaunprātīga izmantošana no pieteikuma iesniedzēja puses. Šī tiesa arī atzina – tas vien, ka šajā saistībā nav bijis nekādas norādes, ka pieteikuma iesniedzēja pāriešana citā reliģijā ir darbība, kas izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju, nav pietiekami, lai atteiktu bēgļa statusa piešķiršanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">BFA par šo spriedumu iesniedza revīzijas (Revision) sūdzību Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija), apgalvojot, ka 2005. gada AsylG 3. panta 2. punkta otrajā teikumā ir izteikts vispārējs noteikums, kas paredz, ka bēgļa statusu nevar piešķirt tādos gadījumos, kāds ir pamatlietā aplūkotais. Vienīgais šā noteikuma izņēmums attiecas uz gadījumu, kad attiecīgās darbības ir Austrijā atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesa uzskata, ka pamatlietā strīda risinājums ir atkarīgs no Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta interpretācijas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-44" title="page-3">
      “Vai Direktīvas [2011/95] 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ārvalstniekam, kurš iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir personas ar patvēruma tiesībām statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, izņemot, ja tās ir Austrijā atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību?”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Rakstveida apsvērumus iesniedza JF, Austrijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">IV.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu precizēt Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā paustā noteikuma nozīmi un tvērumu, lai noskaidrotu, ciktāl dalībvalsts, īstenojot tai ar minēto tiesību normu piešķirto rīcības brīvību, var no tā atkāpties.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Interpretējot minēto tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti ar Direktīvu 2011/95. Viens no tās interpretācijā vērā ņemamajiem apstākļiem var būt arī tās rašanās vēsture  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-7" href="#t-7">7</a>
</span>). Turklāt ir jāņem vērā Ženēvas konvencija  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-8" href="#t-8">8</a>
</span>), kā arī noderīgs avots ir apspriedes, ko sniedzis Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstais komisārs bēgļu jautājumos (turpmāk tekstā – “UNHCR”)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-9" href="#t-9">9</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">A.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta formulējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā ir noteikts – “neierobežojot Ženēvas konvenciju, dalībvalstis var noteikt, ka pieteikuma iesniedzējam, kas iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, kā liecina šā panta formulējums, tajā ir ietverta fakultatīva tiesību norma, kas paredz, ka dalībvalstīm ir iespēja pēc saviem ieskatiem atteikt bēgļa statusa piešķiršanu. Šī tiesību norma atšķiras arī no Direktīvas 2011/95 12. panta, kurā ir noteikti obligātie pamati izslēgšanai no to personu loka, ko atzīst par bēgli, un no šīs direktīvas 14. panta 1. un 3. punkta, kurā ir noteikti šā statusa atcelšanas, izbeigšanas vai atteikuma to pagarināt obligātie pamati.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt apstākļa vārda “parasti” izmantošana ir tulkojama kā Savienības likumdevēja vēlme dot dalībvalstīm iespēju elastīgi piemērot šo noteikumu, attiecīgā gadījumā paredzot izņēmumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, dalībvalstis var izmantot šo iespēju, “neierobežojot Ženēvas konvenciju”. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādā mērā dalībvalstīm ir jāgarantē šīs konvencijas ievērošana, ņemot vērā formulējumu, kas izmantots Direktīvas 2011/95 vācu valodas versijā, proti, [u]nbeschadet der Genfer Flüchtlingskonvention. Formulējums unbeschadet esot daudznozīmīgs un to varot tulkot gan kā “neierobežojot”, gan kā “lai gan”, kas nozīmē “neņemot vērā”, “neraugoties uz” vai “neatkarīgi no”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-10" href="#t-10">10</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru formulējums, kas lietots kādā no Savienības tiesību normas valodu versijām, nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai, nedz arī šajā ziņā būt pārāks par pārējo valodu versijās esošajiem formulējumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-11" href="#t-11">11</a>
</span>). Šajā saistībā jākonstatē, ka vairumā Direktīvas 2011/95 valodu versiju, piemēram, spāņu, angļu, itāļu, latviešu, portugāļu un arī zviedru valodā, izmantots formulējums “neierobežojot” vai līdzvērtīgs formulējums. Šāds formulējums nozīmē “neskarot”, “neatsakoties no”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-12" href="#t-12">12</a>
</span>) vai arī “nekaitējot”, “neatkāpjoties no”, “nepārkāpjot”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-13" href="#t-13">13</a>
</span>), kā apstiprināts Tiesas judikatūrā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-14" href="#t-14">14</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt Savienības tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro vienveidīgi, ņemot vērā visās Savienības valodās sagatavotās versijas, un gadījumā, ja ir atšķirības starp šīm versijām, attiecīgā norma ir jāinterpretē atbilstoši tā tiesiskā regulējuma vispārējai sistēmai un mērķim, kurā šī norma ietilpst  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-15" href="#t-15">15</a>
</span>). Savukārt atbilstoši LESD 78. panta 1. punktam un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-16" href="#t-16">16</a>
</span>) 18. pantam Eiropas kopējā patvēruma sistēma, kurā iekļaujas Direktīva 2011/95, ir balstīta uz Ženēvas konvencijas, kas ir bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskā režīma “pamats”, pilnīgu un visaptverošu piemērošanu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-17" href="#t-17">17</a>
</span>). Lai arī ar šo direktīvu ir izveidota regulatīvā sistēma, kas ietver dalībvalstīm kopīgus jēdzienus un kritērijus, kas tādējādi ir arī Savienības jēdzieni un kritēriji, tās mērķis tomēr ir nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērots šīs konvencijas 1. pants  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-18" href="#t-18">18</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jāsecina, ka dalībvalstis Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā noteikto iemeslu dēļ var atteikt bēgļa statusa piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas iesniedzis turpmāku pieteikumu, tikai ar nosacījumu, ka tās garantē, ka tiks efektīvi ievērotas tiesības, kas noteiktas Ženēvas konvencijā, uz kuru šajā direktīvā ir sniegta atsauce, un it īpaši – neizraidīšanas princips.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts attiecas uz nosacījumiem, kādos var atteikt “bēgļa statusu”. Šis jēdziens ir definēts šīs direktīvas 2. panta e) punktā, saskaņā ar kuru “dalībvalsts atzīst trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku par bēgli”. Tādējādi sistēmā, kas izveidota ar minēto direktīvu, ja trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks atbilst šīs direktīvas III nodaļas materiāltiesiskajiem nosacījumiem, tas tādēļ vien ir kvalificējams par bēgli minētās direktīvas 2. panta d) punkta un Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta izpratnē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-19" href="#t-19">19</a>
</span>). Bēgļa statusa piešķiršana nozīmē, ka persona tiek oficiāli atzīta par bēgli, tādējādi attiecīgais bēglis, pamatojoties uz Direktīvas 2011/95 2. panta b) punktu, ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs, un viņam ir visas tiesības un priekšrocības, kas paredzētas šīs direktīvas VII nodaļā. Pretējā gadījumā bēglim ir vismaz tiesības un aizsardzība, kas paredzēta Ženēvas konvencijā, uz kuru ir sniegta atsauce minētās direktīvas 14. panta 6. punktā, tostarp neizraidīšanas principa ievērošana  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-20" href="#t-20">20</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ceturtkārt, Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir piemērojams tikai attiecībā uz “turpmāka” starptautiskās aizsardzības “pieteikuma” izvērtēšanu. No Direktīvas 2013/32/ES  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-21" href="#t-21">21</a>
</span>) 2. panta q) punktā sniegtās šā jēdziena definīcijas izriet, ka dalībvalsts var atteikties piešķirt bēgļa statusu tikai ar nosacījumu, ka kompetentā iestāde attiecībā uz iepriekšēju starptautiskās aizsardzības pieteikumu jau ir pieņēmusi galīgo lēmumu, kurā tā ir konstatējusi, ka pieteikums ir nepieņemams, nepamatots vai ir ticis skaidri vai netieši atsaukts  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-22" href="#t-22">22</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Piektkārt un visbeidzot, dalībvalstīm ir iespēja atteikties piešķirt bēgļa statusu, ja ir konstatēts, ka vajāšanas risks, kam pieteikuma iesniedzējs ir pakļauts, ir radies, pamatojoties uz apstākļiem, kurus radījis “pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā”. Ja šis nosacījums ir būtisks, lai īstenotu Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā minēto iespēju, man šķiet, ka Savienības likumdevēja lietotais formulējums neļauj precīzi noteikt tā tvērumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jēdziens “apstākļi” Direktīvā 2011/95 nav definēts. Saistībā ar vajāšanas risku, ko šie apstākļi var radīt, šis jēdziens, manuprāt, ietver daudzas dažādas tādas pieteikuma iesniedzēja darbības vai rīcību pēc izcelsmes valsts atstāšanas, kuras vajāšanas dalībnieki varētu uztvert kā iemeslu pieteikuma iesniedzēja vajāšanai rases, valstiskās piederības, reliģiskās pārliecības, politisko uzskatu vai piederības konkrētai sociālai grupai dēļ. Attiecībā uz formulējumu “apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs paša pieņemta lēmuma rezultātā radījis”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-23" href="#t-23">23</a>
</span>), domāju, ka jāpiešķir īpaša nozīme darbības vārda “radīt” izvēlei, kas nav nejauša, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 priekšteces, Direktīvas 2004/83/EK  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-24" href="#t-24">24</a>
</span>), sagatavošanas dokumentus. No Komisijas izstrādātā šīs direktīvas priekšlikuma  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-25" href="#t-25">25</a>
</span>) izriet, ka ar to ir bijis paredzēts ietvert situāciju, kurā pieteikuma iesniedzēja bailes tikt vajātam ir tikušas “safabricētas” (pantu piezīmēs angļu valodas redakcijā lietots formulējums manufactured). Manuprāt, Savienības likumdevējs šo formulējumu ir izmantojis, lai iekļautu jaunus apstākļus, – pretēji iepriekš pastāvējušiem apstākļiem, ar kuriem varēja pamatot bēgšanu no izcelsmes valsts, – proti, apstākļus, kurus pieteikuma iesniedzējs ir paredzējis jeb “safabricējis” kopš izcelsmes valsts atstāšanas un kurus tas zināmā mērā kontrolē, pretēji notikumiem, kas varēja rasties izcelsmes valstī un kas paredzēti Direktīvas 2011/95 5. panta 1. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā esmu norādījis, šī gramatiskā interpretācija neļauj noteikt, kāds tieši tvērums ir nosacījumam, ko Savienības likumdevējs ir paudis Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā. Tālab, manuprāt, ir jāpārbauda, kādā kontekstā šī tiesību norma iekļaujas, kā arī kāds ir šīs direktīvas mērķis.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">B.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 sistēma un mērķis</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Starptautiskās aizsardzības pieteikumu novērtēšana ir Direktīvas 2011/95 II nodaļas priekšmets. Direktīvas 4. pantā ir izklāstīti vispārīgie noteikumi, kas reglamentē starptautiskās aizsardzības pieteikumu pamatojošo faktu un apstākļu novērtēšanu. Savukārt minētās direktīvas 5. pantā saskaņā ar tās 25. apsvērumu ir precizēti konkrētie noteikumi attiecībā uz tādu starptautiskās aizsardzības vajadzību novērtējumu, kuras rodas uz vietas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-26" href="#t-26">26</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Gan Direktīvas 2011/95 4. pants, gan tās 5. pants ir piemērojami turpmākam pieteikumam, ja kompetentās iestādes veiktajā sākotnējā izskatīšanā tiek konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs ir iesniedzis jaunus elementus vai faktus, kas palielina varbūtību, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst starptautiskās aizsardzības saņemšanas nosacījumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-27" href="#t-27">27</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punktā ir noteikts princips, ka kompetentā iestāde var konstatēt, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas uz vietas veikto darbību dēļ, savukārt minētās direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēts, ka starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūras instrumentalizācijas gadījumā šī iestāde drīkst neatzīt personu par bēgli.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atzīšana, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas pieteikuma iesniedzēja uz vietas veikto darbību dēļ Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punkta izpratnē</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punkta priekšmets ir bēgļa statuss “uz vietas”. Šīs direktīvas 2. panta d) punktā definētais jēdziens “bēglis” attiecas ne tikai uz situāciju, kādā atrodas persona, kas aizbēgusi no savas izcelsmes valsts bailēs no vajāšanas rases, reliģiskās piederības, valstiskās piederības, politisko uzskatu dēļ vai tāpēc, ka pieder konkrētai sociālai grupai, bet arī uz situāciju, kādā ir persona, kas jau atrodas ārpus šīs valsts un baidās tajā atgriezties, jo pastāv risks, ka tā tiks vajāta par darbībām, kuras tā veic uzņemošajā dalībvalstī, t.i. “uz vietas”. Abās šajās situācijās persona “atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir” atbilstoši minētās direktīvas 2. panta d) punktam  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-28" href="#t-28">28</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punktā tādējādi ir noteikts princips, ka “pamatotas bailes no vajāšanas vai reāls risks ciest būtisku kaitējumu var pamatoties darbībās, kādās pieteikuma iesniedzējs iesaistījies kopš izcelsmes valsts atstāšanas, jo īpaši, ja konstatēts, ka šīs darbības, uz kurām pamatotas bailes, izsaka un turpina izteikt izcelsmes valstī pastāvējušo pārliecību vai orientāciju”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā liecina formulējums “jo īpaši”, kas šajā gadījumā ir līdzvērtīgs formulējumam “citastarp”, tas, ka darbības, ko pieteikuma iesniedzējs veic uzņemošajā dalībvalstī, turpinot izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju, nav būtisks nosacījums, lai atzītu nepieciešamību nodrošināt starptautisko aizsardzību, kas radusies uz vietas. Drīzāk tas varētu stiprināt pieteikuma iesniedzēja uzticamību, jo ļauj vieglāk izslēgt ļaunprātīga nodoma risku un tādējādi vienkāršāk konstatēt pieteikuma pamatotību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punkts ļauj ņemt vērā situāciju, kurā ieinteresētā persona nav paudusi savus politiskos uzskatus, reliģisko pārliecību vai seksuālo orientāciju savā izcelsmes valstī vai nu tāpēc, ka ir bijusi spiesta tā rīkoties, vai arī apzināti nolēmusi klusēt, ņemot vērā pastāvošos riskus, vai arī sava agrīnā vecuma dēļ  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-29" href="#t-29">29</a>
</span>). Direktīvas 5. panta 2. punktā ietvertais formulējums “jo īpaši” ļauj ņemt vērā arī situāciju, kurā ieinteresētā persona pēc izcelsmes valsts atstāšanas nolemj uz vietas īstenot jaunas darbības, jo ir mainījusi savu personisko identitāti, reliģisko pārliecību vai arī politiskos uzskatus, tādējādi tie ir apstākļi, kuros netiek izteikta agrākā pārliecība vai orientācija vai to vairs neturpina izteikt.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā, ka jautājumi, kas skar pieteikuma iesniedzēju personīgi un it īpaši viņa reliģisko pārliecību vai seksualitāti, ir sensitīvi, kompetentā iestāde nedrīkst secināt, ka persona ir ļaunprātīgi izmantojusi savas tiesības, tikai pamatojoties uz, piemēram, to, ka tā pēc izcelsmes valsts atstāšanas ir pārgājusi citā reliģijā vai paziņojusi par savu homoseksualitāti. Šāda pieeja ne tikai būtu pretrunā vajadzībai starptautiski aizsargāt šo pieteikuma iesniedzēju par darbībām, kuras viņš īsteno uz vietas un kuru dēļ viņš varētu tikt pakļauts vajāšanas riskam vai būtiskam kaitējumam, ja atgrieztos savā valstī, bet arī Hartā garantētajām pamattiesībām, piemēram, tiesībām uz ticības brīvību, kas ietver tiesības arī brīvi mainīt reliģiju, vai tiesībām uz uzskatu un vārda brīvību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-30" href="#t-30">30</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi, piemērojot Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punktu, kompetentajai iestādei ir jāizvērtē visi katra konkrētā gadījuma individuālie apstākļi saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta noteikumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā minētās direktīvas 4. panta 3. punkta d) apakšpunktā ir pausts pamatnoteikums, lai novērtētu, vai pastāv starptautiskās aizsardzības vajadzība, kas radusies uz vietas. Faktiski ar šo tiesību normu tiek uzsvērtas grūtības izvērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kas pamatots ar darbībām, kuras pieteikuma iesniedzējs ir veicis uz vietas, proti, situāciju, kad tas šīs darbības uzņemošās dalībvalsts teritorijā veica apzināti ar mērķi iesniegt vai pamatot šo lūgumu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-31" href="#t-31">31</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka kopumā ir ļoti grūti novērtēt, vai persona patiesi ir ieinteresēta veikt attiecīgo politisko vai reliģisko darbību, vai arī tā ir iesaistīta tajā tikai, lai radītu pamatu pēc bēgšanas  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-32" href="#t-32">32</a>
</span>). UNHCR uzskata, ka, viņaprāt, ikviena persona, kurai objektīvi draud vajāšana izcelsmes valstī, ir tiesīga saņemt starptautisko aizsardzību neatkarīgi no tās motīviem, nodomiem vai rīcības; Direktīvā 2011/95 tāpat kā Ženēvas konvencijā nav noteiktas nekādas labā ticībā pildāmas juridiskas saistības attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem un piešķiršanas nosacījumi ir objektīvi nosacījumi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-33" href="#t-33">33</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta d) apakšpunktu Savienības likumdevējs tādējādi ir noteicis, ka kompetentajai iestādei, individuāli izvērtējot pieteikuma iesniedzēju, ir jāņem vērā, “vai pieteikuma iesniedzēja darbības kopš izcelsmes valsts pamešanas bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai novērtētu, vai minēto darbību dēļ pieteikuma iesniedzējam būs jāsaskaras ar vajāšanu vai būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos minētajā valstī”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-34" href="#t-34">34</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī tiesību norma parāda, ka, no vienas puses, ir vajadzība pilnīgi objektīvi novērtēt pieteikumu, ņemot vērā konkrētus vajāšanas vai būtiska kaitējuma nodarīšanas riskus, kuriem pieteikuma iesniedzējs ir pakļauts izcelsmes valstī uz vietas veikto darbību dēļ, un, no otras puses, ir jāapsver subjektīvāki elementi un jānovērtē, kādā mērā pieteikuma iesniedzējs varētu ļaunprātīgi izmantot starptautiskās aizsardzības sistēmu, veicot darbības “skata pēc” – tikai, lai tam piešķirtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan ir acīmredzams, ka pieteikuma iesniedzēja uzticamība ir kompromitēta, ja viņš darbības uz vietas veic “aiz aprēķina”, formulējums, ko Savienības likumdevējs ir izraudzījies Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta d) apakšpunktā, tomēr liecina, ka novērtējums, kas kompetentajai iestādei ir jāveic, vienmēr ir par to, vai apstākļi, ko radījis pieteikuma iesniedzējs, ļauj prezumēt, ka, ņemot vērā personas individuālo situāciju, tai ir pamats baidīties no vajāšanas, kura pamatota ar šīs direktīvas 10. pantā norādītajiem iemesliem, vai no būtiska kaitējuma nodarīšanas, ja persona atgrieztos savā izcelsmes valstī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-35" href="#t-35">35</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tālab Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA)  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-36" href="#t-36">36</a>
</span>), UNHCR  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-37" href="#t-37">37</a>
</span>) un Eiropas Cilvēktiesību tiesa  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-38" href="#t-38">38</a>
</span>) izmanto vienādu pieeju par kārtību, kādā kompetentajai iestādei ir jāveic izvērtēšana. Tai vispirms ir jāpārbauda, vai darbības, kas tiek veiktas uz vietas, liecina, ka pārliecība vai orientācija ir īsta, patiesa un nopietna. Ar šo pārbaudi ir jāspēj noskaidrot, kādā apmērā pieteikuma iesniedzējs turpinās īstenot šīs darbības, atgriežoties izcelsmes valstī, un arī novērtēt, cik lieli un kādi ir riski, kuriem viņš tiks pakļauts. Saskaņā ar Tiesas spriedumu šis riska lieluma vērtējums katrā ziņā jāveic uzmanīgi un rūpīgi, jo runa ir par jautājumiem, kas ir saistīti ar personas neaizskaramību un ar individuālām brīvībām, proti, par jautājumiem, kas ir saistīti ar Savienības pamatvērtībām  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-39" href="#t-39">39</a>
</span>). Tādējādi, pat ja personas pāriešana citā reliģijā nebūtu patiesa, bet īstenota ar kristīšanas aktu, noteiktu valstu iestādes, piemēram, pamatlietā aplūkotās Irānas iestādes, to varētu uzskatīt par vainīgu apostāzes nozieguma izdarīšanā, tādējādi šī persona tiktu pakļauta reālam vajāšanas riskam, atgriežoties izcelsmes valstī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrajā posmā kompetentajai iestādei ir jāizvērtē, cik lielā mērā uz vietas veiktās darbības varētu pievērst vajāšanas dalībnieku uzmanību vai nonākt to redzeslokā un attiecīgā gadījumā – kā tie tās uztver (vai vajāšanas dalībnieki tās uztver kā darbības “skata pēc” vai, tieši pretēji, kā darbības, kuru pazīmes liecina, piemēram, par reliģiju vai piederību īpašai sociālai grupai, kas izraisa vajāšanas darbības  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-40" href="#t-40">40</a>
</span>)?).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pēc šī individuālā izvērtējuma kompetentā iestāde var konstatēt, vai darbības, ko pieteikuma iesniedzējs veicis uz vietas, neraugoties uz to, ka tām ir aprēķina pazīmes, rada pamatotas bailes par vajāšanu Direktīvas 2011/95 10. pantā minēto iemeslu dēļ, un vai pieteikuma iesniedzējs atbilst nosacījumiem, lai tiktu uzskatīts par bēgli minētās direktīvas 2. panta d) punkta izpratnē  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-41" href="#t-41">41</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atteikums piešķirt bēgļa statusu starptautiskās aizsardzības piešķiršanas procedūras instrumentalizācijas dēļ Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta izpratnē</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir tās 5. panta 2. punkta turpinājums. Tas sniedz iespēju dalībvalstīm formāli nekvalificēt personu par bēgli, atsakot bēgļa statusa piešķiršanu turpmāka pieteikuma iesniedzējam, ja “vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs [ir radījis] paša pieņemta lēmuma rezultātā”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts acīmredzami ir jāinterpretē šauri.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispirms atgādināšu, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 13. pantu dalībvalstīm ir pienākums piešķirt bēgļa statusu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas tiek kvalificēts kā bēglis saskaņā ar šīs direktīvas II un III nodaļu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-42" href="#t-42">42</a>
</span>). Tiesa savā judikatūrā ir precizējusi, ka dalībvalstīm “šajā ziņā nav rīcības brīvības”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-43" href="#t-43">43</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā dalībvalstīm tiek sniegta iespēja atteikties piešķirt bēgļa statusu, Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts tādējādi ir šīs direktīvas 13. pantā noteiktā vispārējā noteikuma izņēmums. Proti, personai, kura atbilst nosacījumiem, lai tiktu uzskatīta par bēgli, tomēr var atteikt bēgļa statusu, pamatojoties uz to, ka tā pati ir radījusi sev vajāšanas risku. Tāpēc apstākļi, kādos dalībvalsts attiecībā uz tiem var izmantot šo iespēju, ir jāinterpretē šauri.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atteikums piešķirt bēgļa statusu rada būtiskas sekas, proti, attiecīgajai personai vairs nav arī visu šīs direktīvas VII nodaļā paredzēto tiesību un priekšrocību, jo tās ir saistītas ar šo statusu  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-44" href="#t-44">44</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos domāju, ka atteikums piešķirt bēgļa statusu var būt attaisnots tikai tad, ja tā mērķis ir pieteikuma iesniedzēju sodīt par atklāti ļaunprātīgu vai oportūnistisku rīcību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-45" href="#t-45">45</a>
</span>), proti, ja viņš ir “safabricējis”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-46" href="#t-46">46</a>
</span>) apstākļus, uz kuriem balstās vajāšanas risks, kuram viņš ir pakļauts, un tas ir darīts, lai palielinātu tā turpmākā pieteikuma sekmīgas izskatīšanas izredzes  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-47" href="#t-47">47</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Manuprāt, tas nozīmē, ka kompetentajai iestādei ir jākonstatē, ka turpmākais pieteikums acīmredzami ir pamatots ar vajāšanas risku, ko, pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par pieteikuma iesniedzēja iepriekšēju pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs pats ir apzināti izraisījis, īstenojot negodīgas darbības vai rīcību tikai ar mērķi radīt nosacījumus, kuri nepieciešami, lai viņš tiktu uzskatīts par bēgli.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā zināmā mērā ir iespējams vilkt paralēli ar Direktīvas 2011/95 14. panta 3. punkta b) apakšpunktu, kurā savukārt ir noteiktas sankcijas trešo valstu valstspiederīgajiem par acīmredzami krāpniecisku rīcību, paredzot, ka dalībvalstis atceļ, izbeidz vai atsaka pagarināt bēgļa statusu, ja ieinteresētā persona šā statusa saņemšanai ir nepareizi uzrādījusi vai nav uzrādījusi faktus vai izmantojusi viltotus dokumentus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir acīmredzams, ka Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir jāpiemēro piesardzīgi un kompetentajai iestādei, pirms tā pieņem lēmumu atteikt bēgļa statusa piešķiršanu, ir jāizvērtē visi apstākļi, kas raksturīgi pieteikuma iesniedzēja individuālajai situācijai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No pastāvīgās judikatūras izriet, ka lēmumus par izslēgšanu no to personu loka, kuras atzīst par bēgli, šī statusa atcelšanu, izbeigšanu vai atteikumu pagarināt var pieņemt tikai tad, kad kompetentā iestāde katrā atsevišķā gadījumā ir izvērtējusi tai zināmos precīzos faktus un pārbaudījusi visus pieteikuma iesniedzēja individuālos apstākļus, lai noskaidrotu, vai pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka uz ieinteresētās personas situāciju, kura citādi atbilst kritērijiem starptautiskās aizsardzības saņemšanai vai saglabāšanai, attiecas kāds no šā statusa izslēgšanas, atcelšanas, izbeigšanas vai pagarināšanas atteikuma gadījumiem  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-48" href="#t-48">48</a>
</span>). Tiesa uzskata, ka šāds vērtējums ir starptautiskās aizsardzības procedūras neatņemama sastāvdaļa, kas jāveic saskaņā ar Direktīvu 2011/95 un Direktīvu 2013/32  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-49" href="#t-49">49</a>
</span>), un tādējādi nedrīkst būt automātiska  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-50" href="#t-50">50</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvā 2004/83 Savienības likumdevējs turklāt bija paredzējis gradāciju attiecībā uz pasākumiem, kurus dalībvalstis varēja pieņemt attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, ja bija liecības par ļaunprātīgu nodomu. Dalībvalstis tādējādi varēja “samazināt [..] paredzētos pabalstus, ko sniedz[a] bēglim, kura bēgļa statuss iegūts, pamatojoties uz darbībām, kas veiktas vienīgi vai galvenokārt, lai radītu nepieciešamos nosacījumus atzīšanai par bēgli”  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-51" href="#t-51">51</a>
</span>) (minētās direktīvas 20. panta 6. punkts), vai arī liegt šo statusu tādu iemeslu dēļ, kas ir identiski tiem, kuri šobrīd ir noteikti Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā (Direktīvas 2004/83 5. panta 3. punkts). Šī izvēle tika izdarīta pēc tam, kad bija izsvērti visi starptautiskās aizsardzības pieteikumu raksturojošie fakti un apstākļi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot, šo Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta normu šauro interpretāciju apstiprina šīs direktīvas mērķis.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, Direktīvas 2011/95 12. apsvērumā ir skaidri pausta Savienības likumdevēja vēlme nodrošināt to, lai visas dalībvalstis identificētu personas, “kam patiesi nepieciešama starptautiskā aizsardzība”, un piešķirtu šo starptautisko aizsardzību, pamatojoties uz vienotiem kritērijiem, individuāli izvērtējot katra pieteikuma iesniedzēja situāciju  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-52" href="#t-52">52</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr minētās direktīvas 5. panta 3. punkts ļauj garantēt kopējās Eiropas patvēruma sistēmas uzticamību un tās integritāti, ļaujot dalībvalstīm no to persona loka, kuras atzīst par bēgli, izslēgt personas, kuras ļaunprātīgi izmanto šo sistēmu, apzināti radot apstākļus, ar ko tās pakļauj sevi vajāšanas riskam, atgriežoties izcelsmes valstī, tikai ar mērķi gūt priekšrocības, ko sniedz bēgļa statuss  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-53" href="#t-53">53</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts var atteikt bēgļa statusa piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kurš iesniedzis turpmāku pieteikumu, tikai tad, ja, pilnībā izvērtējot visus apstākļus, kas raksturīgi pieteikuma iesniedzēja individuālajai situācijai, ar pamatotu noteiktību tiek konstatēts, ka šis pieteikums ir acīmredzami pamatots ar vajāšanas risku, ko, pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par pieteikuma iesniedzēja iepriekšēju pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs pats ir apzināti izraisījis, īstenojot negodīgas darbības vai rīcību tikai ar mērķi radīt nosacījumus, kuri nepieciešami, lai viņš tiktu uzskatīts par bēgli.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">C.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Aplūkotā tiesiskā regulējuma vērtējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā tikko izklāstītos elementus, uzskatu, ka, pieņemot tādu tiesisko regulējumu kā 2005. gada AsylG 3. panta 2. punkts, Austrijas likumdevējs ir pārsniedzis rīcības brīvību, kas tam piešķirta ar Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atgādināšu, ka attiecīgā valsts tiesību norma paredz, ka “ārvalstniekam, kas iesniedzis turpmāku pieteikumu [..], parasti nepiešķir patvēruma tiesību saņēmēja statusu, ja vajāšanas risks ir radies tādu apstākļu dēļ, kurus ārvalstnieks pats ir radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, izņemot, ja tās ir Austrijā atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar šo tiesību normu, pirmkārt, ir pausts princips, kas izvirzīts Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā, un, otrkārt, izņēmums, kuru Austrijas likumdevējs ir iekļāvis, izmantojot šajā pantā noteikto rīcības brīvību  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-54" href="#t-54">54</a>
</span>). Tādējādi, kā es saprotu 2005. gada AsylG 3. panta 2. punktu, tas ļauj trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kurš iesniedz turpmāku pieteikumu, pamatojot to ar darbībām, kas tiek veiktas uz vietas, saņemt bēgļa statusu, ja vajāšanas risks izriet no darbībām, kuru veikšana Austrijā ir atļauta un attiecībā uz kurām ir konstatēts, ka tās turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jāatzīmē, man ir grūti saprast, kā Austrijas likumdevēja šādi ieviestais izņēmums ir saistīts ar Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkta pamatā esošo principu, proti, ar atteikumu piešķirt bēgļa statusu, ja vajāšanas risku apzināti radījis pats pieteikuma iesniedzējs. Aplūkotās valsts tiesību normas mērķis, šķiet, drīzāk atbilst Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punkta garam, jo, kā ir uzsvērts Austrijas valdības apsvērumos, 2005. gada AsylG 3. panta 2. punkta mērķis ir garantēt, ka “turpmāka pieprasījuma izskatīšanas procedūrā tiek ņemti vērā arī noteikti bēgšanas iemesli, kas radušies uz vietas”. Tieši tāds ir pašas Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punkta mērķis, kas, atgādināšu, ietver turpmākus starptautiskās aizsardzības pieteikumus. Tomēr 2005. gada AsylG 3. panta 2. punkta piemērošanas nosacījumi ir atšķirīgi. Apstāklis, ka darbības, kuras pieteikuma iesniedzējs veic uz vietas, turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju, nav tikai elements, kas palīdz novērtēt pieteikuma iesniedzēja ticamību, lai konstatētu, ka bailes no vajāšanas ir pamatotas. Drīzāk tas ir bēgļa statusa piešķiršanas pamatnosacījums, kas jāizpilda kopā ar jaunu kritēriju saistībā ar darbību likumību. Ņemot vērā šos elementus, manuprāt, ar aplūkoto valsts tiesību normu ir izteikts jauns nosacījums bēgļa statusa piešķiršanai “uz vietas” konkrētajā turpmāka pieteikuma iesniegšanas gadījumā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā jānorāda, ka dalībvalstis, izmantojot tām Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punktā piešķirto iespēju, īsteno Savienības tiesības. Pirmām kārtām, tas nozīmē, ka tās nedrīkst izmantot šo iespēju tā, ka tas varētu apdraudēt minētās direktīvas mērķi un lietderīgo iedarbību. Proti, direktīvas mērķis, kā noteikts tās 12. un 25. apsvērumā, ir nodrošināt, ka visas dalībvalstis piemēro vienotus kritērijus, lai identificētu personas, kurām patiesi ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un it īpaši, lai apzinātu vajadzības, kas rodas uz vietas. Otrām kārtām, dalībvalstīm tiek prasīts, lai tās šajā tiesību normā paredzēto bēgļa statusa piešķiršanas atteikuma iemeslu piemērotu, ievērojot Hartā noteiktās pamattiesības  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-55" href="#t-55">55</a>
</span>). Direktīvas 2011/95 16. apsvērumā ir precizēts, ka šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un Hartā atzītie principi  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-56" href="#t-56">56</a>
</span>).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr nevienā Direktīvas 2011/95 tiesību normā nav prasīts, ka, lai konstatētu starptautiskās aizsardzības vajadzību, kas radusies uz vietas, pieteikuma iesniedzēja veiktajām darbībām ir jābūt darbībām, kuras ir atļautas uzņemošās dalībvalsts teritorijā un attiecībā uz kurām turklāt būtu konstatēts, ka tās turpina izteikt izcelsmes valstī bijušo pārliecību vai orientāciju. Šo darbību likumība nevar būt starptautiskās aizsardzības piešķiršanas nosacījums. Tādējādi Austrijas likumdevējs ir pievienojis tādu nosacījumu, kas nav paredzēts Direktīvā 2011/95 un kas neļauj garantēt Savienības likumdevēja izstrādāto kritēriju vienotību uz vietas radušos starptautiskās aizsardzības vajadzību atzīšanai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kurā kompetentā iestāde ir konstatējusi pieteikuma iesniedzēja vispārīgo ticamību un atzinusi ne tikai to, ka pāriešana citā reliģijā ir patiesa, bet arī to, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas, ja persona atgrieztos izcelsmes valstī, šāds nosacījums liedz ieinteresētajai personai iegūt bēgļa statusu tikai tāpēc vien, ka šī persona ir pārgājusi citā reliģijā pēc tam, kad ir ticis pieņemts galīgais lēmums attiecībā uz tās iepriekšēju pieteikumu. Ar šādu pieeju tiek ignorēts pats mērķis, kāpēc tiek iesniegti turpmākie pieteikumi, kuros būtībā ietver jaunus apstākļus vai faktus, kā arī tiek pārkāptas Hartā garantētās pamattiesības, jo šī pieeja neļauj nodrošināt, ka tiek ievērotas Hartas 10. pantā nostiprinātās tiesības uz ticības brīvību reliģiju, kas ietver arī tiesības mainīt reliģiju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā šos elementus, uzskatu, ka Direktīvas 2011/95 5. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem trešās valsts valstspiederīgajam, kurš iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, izņemot, ja tās ir attiecīgajā dalībvalstī atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">V.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Secinājumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74.</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-108" title="page-3">
      5. panta 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-109" title="page-3">
      ir jāinterpretē tādējādi, ka
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">dalībvalsts var atteikt bēgļa statusa piešķiršanu trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kurš iesniedzis turpmāku pieteikumu, tikai tad, ja, pilnībā izvērtējot visus attiecīgos apstākļus, kas raksturīgi pieteikuma iesniedzēja individuālajai situācijai, ar pamatotu noteiktību tiek konstatēts, ka šis pieteikums ir acīmredzami pamatots ar vajāšanas risku, ko, pēc tam, kad ir pieņemts galīgais lēmums par pieteikuma iesniedzēja iepriekšēju pieteikumu, pieteikuma iesniedzējs pats ir apzināti izraisījis, īstenojot negodīgas darbības vai rīcību, tikai ar mērķi radīt nosacījumus, kas nepieciešami, lai viņš tiktu uzskatīts par bēgli;</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">tam ir pretrunā tādi dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem trešās valsts valstspiederīgajam, kurš iesniedz turpmāku pieteikumu, parasti nepiešķir bēgļa statusu, ja vajāšanas riska pamatā ir apstākļi, kurus pieteikuma iesniedzējs radījis kopš izcelsmes valsts atstāšanas, izņemot, ja tās ir attiecīgajā dalībvalstī atļautas darbības, par kurām ir konstatēts, ka tās izsaka un turpina izteikt jau izcelsmes valstī bijušo pārliecību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">1</a>
</span>) Oriģinālvaloda – franču.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-2" href="#c-2">2</a>
</span>) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-3" href="#c-3">3</a>
</span>) Parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) un stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-4" href="#c-4">4</a>
</span>) Noslēgts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī un stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-5" href="#c-5">5</a>
</span>) BGBl. I, 100/2005.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-6" href="#c-6">6</a>
</span>) BGBl. I, 24/2016, turpmāk tekstā – “2005. gada AsylG”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-7" href="#c-7">7</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, CRCAM (C‑337/20, EU:C:2021:671, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-8" href="#c-8">8</a>
</span>) Skat. spriedumus, 2020. gada 19. novembris, Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945, 19. un 20. punkts), kā arī 2021. gada 13. janvāris, Bundesrepublik Deutschland (Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka bēgļa statuss) (C‑507/19, EU:C:2021:3, 38. un 39. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-9" href="#c-9">9</a>
</span>) Skat. Direktīvas 2011/95 22. apsvērumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-10" href="#c-10">10</a>
</span>) Vārdnīcas Larousse definīcija.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-11" href="#c-11">11</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2023. gada 17. janvāris, Spānija/Komisija (C‑632/20 P, EU:C:2023:28, 40. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-12" href="#c-12">12</a>
</span>) Skat. vārdnīcu Larousse.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-13" href="#c-13">13</a>
</span>) Skat. tiešsaistes vārdnīcu La langue française.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-14" href="#c-14">14</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 2. septembris, CRCAM (C‑337/20, EU:C:2021:671, 35. pants).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-15" href="#c-15">15</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2023. gada 17. janvāris, Spānija/Komisija (C‑632/20 P, EU:C:2023:28, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-16" href="#c-16">16</a>
</span>) Turpmāk tekstā – “Harta”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-17" href="#c-17">17</a>
</span>) Skat. Direktīvas 2011/95 3. un 4. apsvērumu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-18" href="#c-18">18</a>
</span>) Skat. Direktīvas 2011/95 3., 12., 23. un 24. apsvērumu (spriedumi, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 80., 81. un 83. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra), un 2020. gada 19. novembris, Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Militārais dienests un patvērums) (C‑238/19, EU:C:2020:945, 20. punkts)).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-19" href="#c-19">19</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 86. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-20" href="#c-20">20</a>
</span>) Tajā ir minētas tiesības, kas paredzētas Ženēvas konvencijas 3. pantā (diskriminācijas aizlieguma princips), 4. pantā (tiesības uz ticības brīvību), 16. pantā (tiesības vērsties tiesā), 22. pantā (tiesības uz izglītību), 31. pantā (sodu un ierobežojumu nepiemērošana par nelegālu ieceļošanu vai uzturēšanos teritorijā), 32. pantā (aizliegums izraidīt, izņemot konkrētos apstākļos) un 33. pantā (neizraidīšanas princips).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-21" href="#c-21">21</a>
</span>) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-22" href="#c-22">22</a>
</span>) Skat. Direktīvas 2013/32 27., 28., 32. un 33. pantu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-23" href="#c-23">23</a>
</span>) Šis formulējums lietots arī citās Direktīvas 2011/95 valodu versijās, piemēram, vācu, angļu, portugāļu un arī zviedru valodā.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-24" href="#c-24">24</a>
</span>) Padomes Direktīva (2004. gada 29. aprīlis) par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (OV 2004, L 304, 12. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-25" href="#c-25">25</a>
</span>) Priekšlikums Padomes direktīvai par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu (COM(2001) 510 final) (turpmāk tekstā – “priekšlikums Direktīvai 2004/83”).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-26" href="#c-26">26</a>
</span>) Direktīvas 2011/95 25. apsvērumā ir norādīts, ka “nepieciešams ieviest vienotus jēdzienus par aizsardzības vajadzībām, kas rodas uz vietas”.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-27" href="#c-27">27</a>
</span>) Šajā ziņā skat. Direktīvas 2013/32 40. panta 3. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-28" href="#c-28">28</a>
</span>) Šajā ziņā skat. Hathaway, J. C., un Foster, M., The law of refugee status, 2. izd., Cambridge University Press, Kembridža, 2014, 75. lpp.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-29" href="#c-29">29</a>
</span>) Šajā ziņā skat. Padomes 1996. gada 4. marta Kopējo nostāju 96/196/TI, ko Padome, balstoties uz K.3 pantu Līgumā par Eiropas Savienību, izstrādājusi par saskaņotu termina “bēglis” lietojumu 1. pantā 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvencijā par bēgļa statusu (OV 1996, L 63, 2. lpp., 9.2. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-30" href="#c-30">30</a>
</span>) Šajā ziņā skat. HCR, Comments on the European Commission’s proposal for a Directive of the European Parliament and of the Council on minimum standards for the qualification and status of third country nationals or stateless persons as beneficiaries of international protection and the content of the protection granted (COM(2009)551, 21 October 2009). UNHCR uzskata – “pat ja nevar konstatēt, ka pieteikuma iesniedzējs jau ir paudis attiecīgo pārliecību vai orientāciju izcelsmes valstī, viņam ir tiesības uz vārda brīvību, uz ticības brīvību un biedrošanās brīvību [Ženēvas konvencijas] 2. pantā un citos cilvēktiesību jomā izstrādātajos tiesību aktos noteiktajās robežās. Šīs brīvības ietver tiesības mainīt reliģiju vai pārliecību, kas varētu notikt pēc izcelsmes valsts atstāšanas, piemēram, tāpēc ka neapmierina tajā valdošā reliģija vai politika vai ir lielāka izpratne par noteiktas politikas ietekmi” (brīvs tulkojums) (15. un 16. lpp.).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-31" href="#c-31">31</a>
</span>) Šajā saistībā skat. Dörig, H., “Article 5, International protection needs arising sur place”, no: Hailbronner, K., un Thym, D., EU Immigration and Asylum Law: A Commentary, 2. izd., C. H. Beck, Minhene, 2016, 1142.–1147. lpp., it īpaši 1144. lpp., kurā ir aplūkota Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punkta saistība ar tās 4. panta 3. punkta d) apakšpunktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-32" href="#c-32">32</a>
</span>) Skat. ECT spriedumu, 2016. gada 23. marts, F.G. pret Zviedriju (CE:ECHR:2016:0323JUD004361111, 123. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-33" href="#c-33">33</a>
</span>) Šajā ziņā skat. UNHCR piezīmes, kas minētas šo secinājumu 30. zemsvītras piezīmē, kā arī HCR, Amicus Curiae of the [HCR] on the interpretation and application of « sur place » claims within the meaning of Article 1A(2) of the 1951 Convention relating to the Status of Refugees, 2017. gada 14. februāris (25.–29. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-34" href="#c-34">34</a>
</span>) Mans izcēlums.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-35" href="#c-35">35</a>
</span>) Priekšlikumā Direktīvai 2004/83 Komisija jau ir uzsvērusi – tas, ka pieteikuma iesniedzējs ir “safabricējis” bailes no vajāšanas vai no būtiska kaitējuma nodarīšanas, vēl nenozīmē, ka šādas bailes nevar būt pamatotas.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-36" href="#c-36">36</a>
</span>) Skat. Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) (kas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2303 (2021. gada 15. decembris) par Eiropas Savienības Patvēruma aģentūru un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 439/2010 (OV 2021, L 468, 1. lpp.) tika aizstāts ar EUAA), Qualification for International Protection, Judicial analysis, second edition, 2023. gada janvāris (1.10.3. punkts attiecībā uz Direktīvas 2011/95 5. panta 2. punktu).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-37" href="#c-37">37</a>
</span>) Skat. principes directeurs sur la protection internationale no 6: Demandes d’asile fondées sur la religion au sens de l’article 1A(2) de la convention de 1951 et/ou du protocole de 1967 relatifs au statut des réfugiés (Starptautiskās aizsardzības pamatnostādnes Nr. 6 “Patvēruma pieteikumi, kas pamatoti ar reliģiju, 1951. gada Konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunkta un/vai 1967. gada Protokola par bēgļa statusu izpratnē” (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes par patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju”), 2004. gada 28. aprīlis (35. punkts)).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-38" href="#c-38">38</a>
</span>) Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārtīgi ir spriedusi par vajāšanas un nāves soda riskiem, kam pakļauti trešo valstu pilsoņi savā izcelsmes valstī reliģiskās pārliecības maiņas dēļ. Tā ir paudusi principu, saskaņā ar kuru kompetentajām iestādēm vispirms ir jānoskaidro, vai ieinteresētās personas pāriešana citā reliģijā ir patiesa un “ir pietiekami spēcīga, nopietna, saskanīga un nozīmīga”, un tikai tad jāpārbauda, vai pret personu varētu izturēties pretēji 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantam. Kā norāda šī tiesa, kompetentajai iestādei ir arī katrā konkrētajā gadījumā jāizvērtē, vai ārvalstnieks ir ticami apliecinājis, ka pāriešana citā reliģijā uz vietas ir patiesa tādā ziņā, ka balstīta uz “īstu un personīgu reliģisku pārliecību”. Šajā ziņā skat. ECT spriedumus, 2016. gada 23. marts, F.G. pret Zviedriju (CE:ECHR:2016:0323JUD004361111, 144. un 145. punkts), un 2019. gada 5. novembris, A.A. pret Šveici (CE:ECHR:2019:1105JUD003221817, 49. un 51. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-39" href="#c-39">39</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Salahadin Abdulla u.c. (C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105, 90. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-40" href="#c-40">40</a>
</span>) Šajā ziņā skat. šo secinājumu 36. zemsvītras piezīmē minēto EUAA juridisko analīzi (1.10.3. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-41" href="#c-41">41</a>
</span>) Pamatnostādnēs par patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju, UNHCR uzsver, ka tā saucamās darbības “aiz aprēķina” nerada pamatotas bailes par vajāšanu kāda Ženēvas konvencijā minētā iemesla dēļ pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valstī, ja visiem, tostarp valsts iestādēm, ir skaidri redzams šo darbību oportūnisms un ja ieinteresētās personas atpakaļnosūtīšana nevarētu radīt smagas sekas (36. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-42" href="#c-42">42</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2023. gada 12. janvāris, Migracijos departamentas (Uz politiskiem uzskatiem balstīti vajāšanas iemesli) (C‑280/21, EU:C:2023:13, 23. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-43" href="#c-43">43</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-44" href="#c-44">44</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17, EU:C:2019:403, 99. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-45" href="#c-45">45</a>
</span>) EUAA šo secinājumu 36. zemsvītras piezīmē minētajā juridiskajā analīzē (1.10.3. punkts), kā arī UNHCR pamatnostādnēs par patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju (36. punkts), atsaucas uz pieteikuma iesniedzēja skaidri oportūnistisku darbību.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-46" href="#c-46">46</a>
</span>) Izmantots formulējums, ko Komisija lietojusi priekšlikumā Direktīvai 2004/83, sniedzot piezīmes par direktīvas pantiem.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-47" href="#c-47">47</a>
</span>) Pamatnostādnēs par patvēruma pieteikumiem, kas pamatoti ar reliģiju, UNHCR norāda – “ja tiek konstatēts, ka pieteikumam ir aprēķina pazīmes, tomēr pieteikuma iesniedzējam ir pamatotas bailes tikt vajātam atpakaļnosūtīšanas gadījumā, ir nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Ja tomēr ir skaidri redzams, ka rīcība ir oportūnistiska, tā varētu būtiski ietekmēt svaru kausus, kad tiek izvērtēti iespējamie ilglaicīgie risinājumi, kas varētu būt pieejami šādos gadījumos” (36. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-48" href="#c-48">48</a>
</span>) Attiecībā uz Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713, 48. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī attiecībā uz šīs direktīvas 14. panta 4. punkta a) apakšpunktu un 17. panta 1. punkta d) apakšpunktu skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendeszeti Főigazgatóság u.c. (C‑159/21, EU:C:2022:708, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-49" href="#c-49">49</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2022. gada 22. septembris, Országos Idegenrendeszeti Főigazgatóság u.c. (C‑159/21, EU:C:2022:708, 73. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-50" href="#c-50">50</a>
</span>) Skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-51" href="#c-51">51</a>
</span>) Mans izcēlums.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-52" href="#c-52">52</a>
</span>) Skat. spriedumus, 2018. gada 13. septembris, Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713, 37. punkts), kā arī 2019. gada 14. maijs, M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana) (C‑391/16, C‑77/17 un C-78/17, EU:C:2019:403, 79. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-53" href="#c-53">53</a>
</span>) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Ahmed (C‑369/17, EU:C:2018:713, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-54" href="#c-54">54</a>
</span>) Skat. šo secinājumu 24. punktu.</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-55" href="#c-55">55</a>
</span>) Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Bevándorlási és Menekültügyi Hivatal (Ģimenes atkalapvienošanās – Bēgļa māsa) (C‑519/18, EU:C:2019:1070, 61.–64. punkts).</p>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-56" href="#c-56">56</a>
</span>) Turklāt šis apsvērums paredz, ka šī direktīva ir izstrādāta ne tikai, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek respektēta cilvēka cieņa un patvēruma pieteikuma iesniedzēja un viņu pavadošo ģimenes locekļu tiesības uz patvērumu, bet arī, lai veicinātu Hartas 1., 7., 11., 14., 15., 16., 18., 21., 24., 34. un 35. panta piemērošanu, un ka tādēļ tā būtu attiecīgi jāīsteno.</p>
</body>
</html>
