TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2026. gada 1. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvēruma politika – Direktīva 2001/55/EK – Obligātie standarti, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un pasākumi, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas – 17. panta 2. punkts – Direktīva 2013/32/ES – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Starptautiskās aizsardzības piešķiršana personai, kurai ir pagaidu aizsardzība saskaņā ar Direktīvu 2001/55 – 31. pants – Valsts administratīvā prakse pagaidu aizsardzības perioda laikā apturēt lēmuma pieņemšanai par starptautiskās aizsardzības pieteikumu paredzētā termiņa tecējumu
Lietā C‑249/25 [Jilin] (i)
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) iesniegusi ar 2025. gada 2. aprīļa lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2025. gada 2. aprīlī, tiesvedībā
Minister van Asiel en Migratie
pret
UB,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], S. Rodins [S. Rodin] (referents), N. Pisarra [N. Piçarra] un N. Fengers [N. Fenger],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– UB vārdā – F. Zeven, advocaat,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. H. S. Gijzen un J. Langer, pārstāvji,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un M. Van Regemorter, pārstāves,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un D. Lutostańska, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Blanc, M. Debieuvre un L. Haasbeek, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2026. gada 16. aprīļa tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (OV 2001, L 212, 12. lpp.), 17. panta 2. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 31. pantu.
2 Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Minister van Asiel en Migratie (patvēruma un migrācijas lietu ministrs, Nīderlande; turpmāk – ministrs) un UB par iespēju ministram apturēt UB iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kamēr minētajai personai ir pagaidu aizsardzība saskaņā ar Direktīvu 2001/55.
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
Direktīva 2001/55
3 Direktīvas 2001/55 18. apsvērums formulēts šādi:
“Būtu jāparedz noteikumi, kas pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā atbilstoši dalībvalstu starptautiskajām saistībām un Līgumam reglamentē patvēruma piešķiršanas procedūras pieejamību saistībā ar pagaidu aizsardzību.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir ieviest obligātos standartus pagaidu aizsardzības sniegšanai to pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā no trešām valstīm, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, un līdzsvarot dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas.”
5 Minētās direktīvas 2. panta a), c) un d) punktā paredzēts:
“Šajā direktīvā:
a) “pagaidu aizsardzība” ir ārkārtēja procedūra, lai tādu pārvietoto personu no trešām valstīm, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, masveida pieplūduma vai tā draudu gadījumā nodrošinātu šīm personām tūlītēju un pagaidu aizsardzību, jo īpaši, ja ir arī draudi, ka patvēruma sistēma nespēs šo pieplūdumu regulēt attiecīgo personu un citu aizsardzību lūdzošu personu interesēs, bez nelabvēlīgām sekām tās efektīvai darbībai;
[..]
c) pārvietotās personas ir trešo valstu pilsoņi vai bezvalstnieki, kam jāatstāj sava izcelsmes valsts vai reģions vai kas ir evakuēti, [..] un sakarā ar situāciju šajā valstī nevar tur atgriezties pie drošiem un ilgstošiem nosacījumiem, un kas var atbilst 1. A pantam [Konvencijā par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī un papildināta ar Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kurš stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk – Ženēvas konvencija)] vai citiem starptautiskajiem vai valstu dokumentiem par starptautisku aizsardzību, jo īpaši:
i) personas, kas ir bēgušas no bruņotu konfliktu vai ilgstošas vardarbības apgabaliem;
ii) personas, kuru cilvēktiesības ir nopietni apdraudētas vai kas ir cietušas no sistemātiskiem vai vispārējiem cilvēktiesību pārkāpumiem;
d) “masveida pieplūdums” ir liela skaita pārvietoto personu ierašanās [Eiropas] Kopienā no konkrētas valsts vai ģeogrāfiskā apgabala, vai nu ierodoties Kopienā stihiski, vai palīdzības pasākumu ietvaros, piemēram, sakarā ar evakuācijas programmu”.
6 Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktā norādīts:
“Pagaidu aizsardzība neliedz atzīt bēgļa statusu saskaņā ar Ženēvas Konvenciju.”
7 Direktīvas 2001/55 17. pantā noteikts:
“1. Personām, kam ir pagaidu aizsardzība, jebkurā laikā jābūt iespējai iesniegt patvēruma pieteikumu.
2. Jebkura patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas nav veikta līdz pagaidu aizsardzības termiņa beigām, pabeidz pēc šā termiņa beigām.”
8 Šīs direktīvas 19. pantā paredzēts:
“1. Dalībvalstis var paredzēt, ka pieteikumu izskatīšanas laikā uz personu vienlaicīgi nedrīkst attiecināt pagaidu aizsardzību un patvēruma lūdzēja statusu.
2. Ja personai, kas pretendē uz pagaidu aizsardzību vai kam tā ir, pēc patvēruma pieteikuma izskatīšanas bēgļa statuss vai vajadzības gadījumā cita veida aizsardzība nav piešķirta, tad, neskarot 28. pantu, dalībvalstis nosaka, ka persona turpina baudīt pagaidu aizsardzību atlikušajā aizsardzības laikposmā.”
Direktīva 2011/95/ES
9 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 1. pantā “Mērķis” noteikts:
“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, lai noteiktu vienotu bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un lai noteiktu piešķirtās aizsardzības saturu.”
10 Šīs direktīvas 2. panta h) un i) punktā precizēts:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
h) “starptautiskās aizsardzības pieteikums” ir pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas cenšas saņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus šīs direktīvas darbības jomas un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu;
i) “pieteikuma iesniedzējs” ir trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu, par kuru vēl nav pieņemts galīgais lēmums”.
Direktīva 2013/32
11 Direktīvas 2013/32 1. pantā “Mērķis” norādīts:
“Šīs direktīvas mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Direktīvu [2011/95].”|
12 Direktīvas 2013/32 2. panta “Definīcijas” 2. punkta b) apakšpunktā paredzēts:
“Šajā direktīvā:
[..]
b) “starptautiskās aizsardzības pieteikums” jeb “pieteikums” ir pieprasījums, ko dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, lai saņemtu bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu, un kas nepārprotami nepieprasa cita veida aizsardzību, kura ir ārpus Direktīvas [2011/95] darbības jomas, un par kuru var iesniegt atsevišķu pieteikumu”.
13 Direktīvas 2013/32 3. panta “Darbības joma” 1. punktā noteikts:
“Šo direktīvu piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti teritorijā, tostarp pie dalībvalsts robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, kā arī starptautiskās aizsardzības atņemšanai.”
14 Šīs direktīvas 31. panta “Izskatīšanas procedūra” 3.–5. punktā paredzēts:
“3. Dalībvalstis nodrošina, ka izskatīšanas procedūra tiek pabeigta sešos mēnešos pēc pieteikuma iesniegšanas.
Ja uz pieteikumu attiecas [Eiropas Parlamenta un Padomes] Regulā (ES) Nr. 604/2013 [(2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.),] izklāstītā procedūra, sešu mēnešu termiņš sākas no brīža, kad par tā izvērtēšanu atbildīgā dalībvalsts ir noteikta saskaņā ar minēto regulu, pieteikuma iesniedzējs atrodas minētās dalībvalsts teritorijā un kompetentā iestāde par viņu ir uzņēmusies atbildību.
Dalībvalstis var pagarināt šajā punktā noteikto sešu mēnešu termiņu vēl uz laikposmu, kas nepārsniedz deviņus mēnešus, ja:
a) ir iesaistīti sarežģīti faktiski un/vai juridiski jautājumi;
b) uz starptautisko aizsardzību vienlaikus pretendē liels skaits trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas praksē ļoti lielā mērā apgrūtina procedūras pabeigšanu sešu mēnešu termiņā;
c) kavēšanos var nepārprotami saistīt ar to, ka pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis savus pienākumus saskaņā ar 13. pantu.
Izņēmuma kārtā dalībvalstis pienācīgi pamatotos apstākļos var pārsniegt šajā punktā noteiktos termiņus par ilgākais trim mēnešiem, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.
4. Neskarot Direktīvas [2011/95] 13. un 18. pantu, dalībvalstis var atlikt izskatīšanas procedūras pabeigšanu, ja paredzams, ka atbildīgā iestāde nevarēs pieņemt lēmumu 3. punktā noteiktajos termiņos, jo izcelsmes valstī ir neskaidrs stāvoklis, kas varētu būt īslaicīgs. Šādā gadījumā dalībvalstis:
a) vismaz reizi sešos mēnešos veic pārbaudes par stāvokli minētajā izcelsmes valstī;
b) savlaicīgi informē attiecīgos pieteikuma iesniedzējus par atlikšanas iemesliem;
c) savlaicīgi informē [Eiropas] Komisiju par procedūru atlikšanu attiecībā uz minēto izcelsmes valsti.
5. Jebkurā gadījumā dalībvalstis pabeidz izskatīšanas procedūru ilgākais divdesmit vienā mēnesī no pieteikuma iesniegšanas.”
Nīderlandes tiesības
Administratīvā procesa likums
15 1992. gada 4. jūnija Algemene wet bestuursrecht (Administratīvā procesa likums) (Stb. 1992, Nr. 315) 6:12. pantā paredzēts:
“1. Kad prasības priekšmets ir lēmuma nepieņemšana noteiktajā termiņā [..], [šīs prasības celšanai] nav jāievēro noteikts termiņš.
2. Prasības pieteikumu var iesniegt, tiklīdz:
a. iestāde nav pieņēmusi lēmumu noteiktajā laikā [..] un
b. ir pagājušas divas nedēļas, kopš dienas, kas seko dienai, kad attiecīgā persona nosūtījusi iestādei brīdinājuma vēstuli.
[..]”
16 Administratīvā procesa likuma 8:55.d pantā noteikts:
“1. Ja prasība ir pamatota un lēmums vēl nav paziņots, administratīvā tiesa uzdod iestādei paziņot lēmumu divu nedēļu laikā, skaitot no nākamās dienas pēc tiesas nolēmuma nosūtīšanas.
2. Administratīvā tiesa nolēmumā paredz īpašu naudas sodu par katru dienu, kad iestāde kavējusies izpildīt šo nolēmumu. [..]
3. Konkrētos gadījumos vai kad to prasa citu tiesību normu ievērošana, administratīvā tiesa var paredzēt citu termiņu vai uzdot veikt citu pasākumu.”
2000. gada Ārvalstnieku likums
17 2000. gada 23. novembra Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums) (Stb. 2000, Nr. 495) 42. pantā paredzēts:
“1. Lēmumu attiecībā uz pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas piešķiršanu [..] pieņem sešu mēnešu laikā pēc šī pieteikuma saņemšanas.
[..]
4. Šī panta 1. punktā minēto termiņu var pagarināt par laiku, kas nepārsniedz vēl deviņus mēnešus, ja:
[..]
5. Ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu pieteikuma atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu, ceturtajā punktā minēto termiņu pēc pagarināšanas var vēlreiz pagarināt ne ilgāk kā par trim mēnešiem. [..]”
18 Šī likuma 43. panta 1. punktā noteikts:
“Ar [ministra] lēmumu noteiktām to ārvalstnieku kategorijām, kas iesnieguši pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas piešķiršanu [..], 42. panta 1. punktā minēto termiņu var pagarināt ne ilgāk kā par 21 mēnesi, ja paredzams, ka īslaicīgi pastāvēs neskaidrība par situāciju izcelsmes valstī un tāpēc nav iespējams pamatoti izlemt, vai šis pieteikums var tikt apmierināts [..].”|
19 Minētā likuma 43.a pantā norādīts:
“Atkāpjoties no 42. panta 1. punkta [..], attiecībā uz ārvalstniekiem, kuriem piešķirta pagaidu aizsardzība, lēmums attiecībā uz pieteikumu par pagaidu uzturēšanās atļaujas piešķiršanu, kā minēts 28. pantā, tiek pieņemts laikposmā starp pieteikuma saņemšanas brīdi un sešiem mēnešiem pēc pagaidu aizsardzības perioda beigām. [..]”
Karaļa lēmums par ārvalstnieku likuma īstenošanu
20 2000. gada 23. novembra Besluit tot uitvoering van de Vreemdelingenwet (Lēmums par Ārvalstnieku likuma īstenošanu) (Stb. 2000, 497) 3.1.a pantā noteikts:
“1. Kad iesniegts pieteikums par pagaidu uzturēšanās atļaujas piešķiršanu patvēruma meklētājam, izraidīšanu neveic, kamēr ir spēkā [Direktīvas 2001/55] 5. panta 3. punktā minētais lēmums, ja ārvalstnieks:
a. pieder pie īpašas ārvalstnieku grupas, kas definēta Direktīvas [2001/55] 5. panta 3. punktā minētajā Eiropas Savienības Padomes lēmumā;
b. ir a) apakšpunktā minētā ārvalstnieka laulātais vai faktiskais dzīvesbiedrs, ar kuru minētajam ārvalstniekam ir stabilas attiecības un kurš dzīvo kopā ar to ievada teikumā minētajam lēmumam pamatā esošo faktu rašanās laikā;
c. ir a) vai b) apakšpunktā minētā ārvalstnieka neprecēts nepilngadīgs adoptēts vai neadoptēts bērns;
d. ir cits a) apakšpunktā minētā ārvalstnieka tuvs radinieks, kurš ievada teikumā minētajam lēmumam pamatā esošo faktu rašanās laikā pilnībā vai lielā mērā bijis atkarīgs no šī ārvalstnieka un dzīvojis kopā ar to kā tā ģimenes loceklis un kura pamešana izraisītu kritisku situāciju; vai
e. pieder pie ministra lēmumā identificētas tādu ārvalstnieku grupas no tās pašas valsts vai no tā paša reģiona kā a) apakšpunktā minētais ārvalstnieks, kuri pārvietoti tā paša iemesla dēļ un kuri vēl nav saņēmuši aizsardzību citā valstī, kas ir LESD vai [1992. gada 2. maija] Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu [(OV 1994, L 1, 3. lpp.)] līgumslēdzēja puse.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
21 2022. gada 7. martā uiguru izcelsmes Ķīnas valstspiederīgais UB ieradās Nīderlandē kopā ar laulāto, Ukrainas valstspiederīgo, un viņu bērnu. 2022. gada 13. aprīlī viņš iesniedza patvēruma pieteikumu centrālajā patvēruma meklētāju reģistrācijas un uzņemšanas centrā Terapelā [Ter Apel] (Nīderlande).
22 Kompetentā iestāde, sākusi šī patvēruma pieteikuma izskatīšanu, šajā izskatīšanā konstatēja, ka UB kā Ukrainas pilsoņa ģimenes loceklim, kurš kopā ar sievu un viņu bērnu dzīvojis Ukrainā pirms 2022. gada 24. februāra, ir tiesības uz pagaidu aizsardzību. Šādos apstākļos tajā pašā dienā, kad UB tika uzklausīts saistībā ar minēto patvēruma pieteikumu, ministrs viņu informēja, ka nav pamata turpināt tā izskatīšanu, jo UB atbilst šīs aizsardzības saņemšanas nosacījumiem. Kā norādīja ministrs, šī patvēruma pieteikuma izskatīšana varēs tikt atsākta pēc pagaidu aizsardzības perioda beigām.
23 Ar 2024. gada 16. janvāra brīdinājuma vēstuli UB ministram izteica pārmetumu par to, ka tas nav pieņēmis lēmumu par UB patvēruma pieteikumu Direktīvā 2013/32 paredzētajos termiņos. Ņemot vērā, ka divu nedēļu laikā pēc šīs vēstules nosūtīšanas lēmums netika pieņemts, UB cēla prasību sakarā ar bezdarbību rechtbank Den Haag, zittingsplaats Arnhem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Arnemā, Nīderlande).
24 Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Arnhem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Arnemā) pauda viedokli, ka Direktīvā 2013/32 paredzētais maksimālais 21 mēneša termiņš patvēruma pieteikuma izskatīšanas procedūras pabeigšanai visos gadījumos sākas šī patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī. Tāpēc šajā gadījumā, ņemot vērā, ka UB patvēruma pieteikums bija iesniegts 2022. gada 13. aprīlī, šī tiesa uzskatīja, ka lēmums par šo patvēruma pieteikumu ministram bija jāpieņem ne vēlāk kā 2024. gada janvārī. Tā kā ministrs lēmumu nebija pieņēmis noteiktajā laikā, minētā tiesa tam uzdeva pieņemt lēmumu par minēto patvēruma pieteikumu astoņu nedēļu laikā pēc šīs tiesas nolēmuma pasludināšanas, paredzēdama, ka par katru nokavējuma dienu maksājams naudas sods 100 EUR, nepārsniedzot maksimālo summu 7500 EUR.
25 Ministrs par rechtbank Den Haag, zittingsplaats Arnhem (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Arnemā) nolēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State (Valsts padome, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa.
26 Šajā sūdzībā ministrs apgalvo, ka ne no formulējuma, kas ietverts Direktīvas 2013/32 normās, kurās precizēti termiņi lēmuma pieņemšanai par patvēruma pieteikumu, ne no “šīs direktīvas pamatā esošās idejas” nav secināms, ka šie termiņi būtu piemērojami arī Direktīvā 2001/55 regulētajās izņēmuma situācijās.
27 Iesniedzējtiesa skaidro, ka Direktīva 2001/55 Nīderlandes tiesībās tikusi transponēta 2004. gada 16. decembrī. Kā norāda šī tiesa, no šīs transponēšanas pasākumiem izriet – lai varētu saņemt pagaidu aizsardzību, jāiesniedz patvēruma pieteikums. Ar šādu patvēruma pieteikumu saistītais lēmuma pieņemšanas termiņa tecējums uz pagaidu aizsardzības laiku tiek apturēts, tā ka lēmums par minēto patvēruma pieteikumu jāpieņem tikai pēc pagaidu aizsardzības perioda beigām.
28 Iesniedzējtiesa uzskata – lai izšķirtu tās izskatīšanā esošo strīdu, tai jānoskaidro, kā nosakāms termiņš lēmuma pieņemšanai par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ja persona, kura iesniegusi šādu pieteikumu, ir arī persona, kam ir pagaidu aizsardzība.
29 Šajā ziņā šī tiesa norāda – no Direktīvas 2001/55 17. panta 2. punkta gramatiskās interpretācijas secināms, ka šīs tiesību normas redakcijā izmantots “atvērts formulējums”. Tās ieskatā, lai gan attiecīgajai dalībvalstij patvēruma pieteikuma izskatīšana jāpabeidz vai nu pagaidu aizsardzības perioda laikā, vai arī pēc šī perioda beigām, tomēr minētajā tiesību normā nav precizēts ne brīdis, kad patvēruma pieteikuma izskatīšana faktiski jāsāk, ne arī, cik ilgi šī izskatīšana var ilgt.
30 Runājot plašāk, minētā tiesa uzskata, ka atbilstošo Direktīvas 2001/55 un Direktīvas 2013/32 normu formulējums nesniedz izšķirošu atbildi uz šajā gadījumā uzdoto tiesību jautājumu.
31 Izvērtējot kontekstu, kādā iekļaujas Direktīva 2001/55, šī tiesa atzīmē, ka ar minēto direktīvu Savienības likumdevējs atzinis nepieciešamību spēt dalībvalstīs sniegt pārvietotajām personām “tūlītēju un pagaidu aizsardzību”, it īpaši arī, kad pastāv risks, ka dalībvalstu patvēruma sistēma nespēs veiksmīgi regulēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju pieplūdumu. Tomēr ne Direktīvā 2001/55, ne Direktīvā 2013/32, ne arī Padomes Direktīvā 2005/85/EK (2005. gada 1. decembris) par minimāliem standartiem attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu (OV 2005, L 326, 13. lpp.), nav paredzētas atkāpes ietverošas tiesību normas attiecībā uz situācijām, uz ko attiecas Direktīva 2001/55.
32 Plašāk runājot, iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvu 2001/55 un 2013/32, kā arī Tiesas judikatūras izvērtējums kopumā tai neļauj droši secināt, ka pastāv iespēja lēmumu par patvēruma pieteikumu, ko iesniegusi persona, kurai ir pagaidu aizsardzība, nepieņemt pagaidu aizsardzības perioda laikā.
33 Šādos apstākļos Raad van State (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas [2001/55] [..] 17. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir atļauts uz pagaidu aizsardzības laiku apturēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu attiecībā uz personu, kurai ir pagaidu aizsardzība?
2) Vai Direktīvas [2013/32] [..] 31. pantā paredzētie lēmumu pieņemšanas termiņi jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja starptautiskās aizsardzības pieteikums, ko iesniegusi persona, kurai ir pagaidu aizsardzība [..], ir iesniegts pirms pagaidu aizsardzības perioda sākuma vai tā laikā, tie sākas vai turpinās tikai pēc pagaidu aizsardzības perioda beigām?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
34 Ar abiem jautājumiem, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/55 17. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/32 31. pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts iestādes automātiski aptur personu, kurām ir pagaidu aizsardzība, iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu pagaidu aizsardzības perioda laikā, tā ka termiņš lēmuma pieņemšanai par šiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem sākas vai tā tecējums turpinās tikai pēc šī perioda beigām.
35 Kā norādīts Direktīvas 2001/55 1. pantā, tās mērķis ir ieviest obligātos standartus pagaidu aizsardzības sniegšanai to pārvietoto personu masveida pieplūduma no trešām valstīm gadījumā, kas nespēj atgriezties savās izcelsmes valstīs, un līdzsvarot dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas. Kā secināms no šīs direktīvas 2. panta a) punkta, šīs aizsardzības īstenošanas mērķis ir it īpaši – gan šo pašu personu, gan citu to personu interesēs, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, – novērst starptautiskās aizsardzības piešķiršanas sistēmas pārslodzi, ko izraisa minēto personu masveida un vienlaicīga pieteikumu iesniegšana, lai saņemtu bēgļa statusu.
36 Tomēr šim pagaidu un tūlītējas aizsardzības mehānismam, kas ir solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma starp dalībvalstīm principa izpausme, īstenojot LESD 80. pantā paredzēto patvēruma politiku, kā uzsvērts minētās direktīvas 2. un 13. apsvērumā, kā arī 2. panta a) punktā, piemīt izņēmuma raksturs, un jābūt piemērojamam tikai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumos. Bez tam aizsardzības saņēmējiem ar to tiek piešķirtas ierobežotākas tiesības nekā tās, kas izriet no starptautiskās aizsardzības piešķiršanas Direktīvas 2011/95 izpratnē (spriedums, 2024. gada 19. decembris, Kaduna, C‑244/24 un C‑290/24, EU:C:2024:1038, 82. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
37 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, jāņem vērā ne vien tās formulējums, bet arī konteksts un šo tiesību normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi. Arī Savienības tiesību normas ģenēze var būt svarīga tās interpretācijai (skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, EU:C:2013:625, 50. punkts, kā arī 2026. gada 26. marts, Gonrieh, C‑819/25 PPU, EU:C:2026:252, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).
38 Pirmām kārtām, no Direktīvas 2001/55 17. panta 2. punkta formulējuma secināms, ka šajā tiesību normā vienīgi pausts noteikums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas kārtību pēc pagaidu aizsardzības perioda beigām, tomēr nav precizēta šo pieteikumu izskatīšanas kārtība šī perioda laikā un it īpaši tas, vai dalībvalstīm pastāv iespēja šādu izskatīšanu minētā perioda laikā neveikt.
39 Otrām kārtām, runājot par Direktīvas 2001/55 17. panta 2. punkta kontekstu, kā arī 17. panta 2. punkta ģenēzi, pirmkārt, jāatgādina, ka Direktīvas 2001/55 3. panta 1. punktā precizēts – pagaidu aizsardzība neliedz atzīt bēgļa statusu saskaņā ar Ženēvas konvenciju, savukārt šīs direktīvas 17. panta 1. punktā paredzēts, ka personām, kurām ir pagaidu aizsardzība, jābūt iespējai patvēruma pieteikumu iesniegt “jebkurā laikā”.
40 Turklāt no minētās direktīvas 19. panta 2. punkta izriet – ja personai, kas pretendē uz pagaidu aizsardzību vai kam tā ir, pēc patvēruma pieteikuma izskatīšanas bēgļa statuss vai attiecīgā gadījumā cita veida aizsardzība nav piešķirta, persona turpina baudīt pagaidu aizsardzību, kamēr tā ilgst.
41 Līdz ar to no iepriekš minētajām Direktīvas 2001/55 normām secināms, ka Savienības likumdevēja nodoms nav bijis izveidot sistēmu, kurā pagaidu aizsardzības piemērošanas perioda laikā starptautiskās aizsardzības procedūru piemērošana būtu ipso iure izslēgta vai jāaptur, bet gan, gluži pretēji, tas paredzējis, ka šādas procedūras šajā laikā var tikt veiktas.
42 Otrkārt, kā norādīts ģenerāladvokāta secinājumu 42.–45. punktā, no Direktīvas 2001/55 sagatavošanas darbiem izriet – tā kā nebija vienprātības par iespēju apturēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu pagaidu aizsardzības perioda laikā, dalībvalstis nolēma šādu iespēju šajā direktīvā neiekļaut, lai gan tā bija ietverta Komisijas sākotnējā priekšlikumā.
43 Tāpēc nevar uzskatīt, ka Savienības likumdevējs minēto iespēju Direktīvas 2001/55 17. panta 2. punktā paredzējis netieši.
44 Līdz ar to no iepriekš minētajām Direktīvas 2001/55 normām, kā arī no tās 17. panta 2. punkta ģenēzes secināms, ka Savienības likumdevēja nodoms nav bijis izveidot sistēmu, kurā pagaidu aizsardzības piemērošanas perioda laikā starptautiskās aizsardzības procedūru piemērošana būtu vai varētu būt ipso iure izslēgta vai jāaptur, bet gan, gluži pretēji, tas paredzējis, ka šādas procedūras šajā laikā var tikt veiktas.
45 Treškārt, jāņem vērā arī Direktīvās 2011/95 un 2013/32 formulētie vispārīgie noteikumi attiecībā uz starptautiskās aizsardzības procedūrām. Šajā ziņā jānorāda, no vienas puses, ka Direktīvas 2011/95 1. pantā paredzēts – šīs direktīvas mērķis ir noteikt standartus, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, lai noteiktu vienotu bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un lai noteiktu piešķirtās aizsardzības saturu. Turklāt no minētās direktīvas 1. panta kopsakarā ar tās 2. panta h) un i) punktu izriet, ka šajā direktīvā regulēti visi pieprasījumi, ar kuriem cenšas saņemt bēgļa statusu un kurus dalībvalstij iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks.
46 No otras puses, no Direktīvas 2013/32 1. panta un 3. panta 1. punkta secināms, ka šo direktīvu, kuras mērķis ir noteikt kopējas procedūras starptautiskās aizsardzības piešķiršanai un atņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2011/95, piemēro visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas sagatavoti dalībvalstu teritorijā, tostarp pie robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās.
47 No šīm tiesību normām izriet, ka Savienības likumdevējs no Direktīvu 2011/95 un 2013/32 piemērošanas jomas nepavisam nav izslēdzis starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējus, kuriem šīs aizsardzības pieteikuma iesniegšanas brīdī jau ir pagaidu aizsardzība.
48 Līdz ar to, tā kā Direktīvās 2011/95 un 2013/32 nav precizējumu par pretējo, jāuzskata, ka šajās direktīvās paredzētie vispārīgie noteikumi šādiem starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem parasti ir piemērojami. Konkrēti – jāuzskata, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanā principā obligāti jāievēro Direktīvas 2013/32 31. pantā minētie termiņi, neatkarīgi no tā, vai šīs aizsardzības pieteikuma iesniedzējam jau ir pagaidu aizsardzība.
49 Šo secinājumu apstiprina tas, ka Savienības likumdevējs dalībvalstīm piešķīris zināmu rīcības brīvību, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas termiņu pagarinātu, ja šādu pagarināšanu pamato objektīvi iemesli.
50 Konkrēti – Direktīvas 2013/32 31. panta 3. punkta trešās daļas b) apakšpunktā paredzēts, ka dalībvalstis var pagarināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai paredzēto sešu mēnešu termiņu tā, ka šis papildu termiņš nepārsniedz deviņus mēnešus, ja uz starptautisko aizsardzību vienlaikus pretendē liels skaits trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku, tā ka praksē procedūras pabeigšana sešu mēnešu termiņā ir ļoti lielā mērā apgrūtināta.
51 Turklāt no Direktīvas 2013/32 31. panta 3. punkta ceturtās daļas izriet, ka dalībvalstis pienācīgi pamatotos apstākļos var pārsniegt šīs direktīvas 31. panta 3. punkta pirmajā daļā un trešās daļas b) apakšpunktā minētos sešu un deviņu mēnešu termiņus par ilgākais trim mēnešiem, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu starptautiskās aizsardzības pieteikuma atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.
52 Papildus tam no Direktīvas 2013/32 31. panta 4. un 5. punkta secināms, ka dalībvalstis var atlikt starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras pabeigšanu, ja paredzams, ka atbildīgā iestāde nevarēs pieņemt lēmumu 31. panta 3. punktā noteiktajos termiņos, jo izcelsmes valstī ir neskaidrs stāvoklis, kas varētu būt īslaicīgs, ar nosacījumu, ka netiek pārsniegts galīgais termiņš – 21 mēnesis.
53 No tā izriet, ka minētais 31. pants dalībvalstīm ļauj pārsniegt sešu mēnešu termiņu, kas parasti paredzēts starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanai, citastarp situācijās, kuras raksturo spiediena palielināšanās uz to starptautiskās aizsardzības sistēmām, piemēram, situācijās, kas var pamatot Direktīvā 2001/55 paredzētās pagaidu aizsardzības piemērošanu, tādējādi pats Direktīvas 2013/32 31. pants parāda, ka Savienības likumdevējs ir pienācīgi ņēmis vērā administratīvās grūtības, kādas var izraisīt vienlaikus iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaita pieaugums.
54 Trešām kārtām, nevar uzskatīt, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas vai šāda pieteikuma izskatīšanas termiņu tecējuma vispārēja un automātiska apturēšana pagaidu aizsardzības perioda laikā ir nepieciešama, lai garantētu šīs direktīvas mērķu īstenošanu.
55 Ir taisnība, kā atgādināts šī sprieduma 35. punktā, ka pagaidu aizsardzības īstenošanas mērķis ir – gan pārvietoto personu, gan citu to personu interesēs, kuras lūdz starptautisko aizsardzību, – novērst starptautiskās aizsardzības piešķiršanas sistēmas pārslodzi, ko izraisa šo pārvietoto personu masveida un vienlaicīga pieteikumu iesniegšana, lai saņemtu bēgļa statusu.
56 Tomēr minētajā direktīvā arī izpaužas rūpes par to, lai trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuriem ir pagaidu aizsardzība, tiktu saglabāta efektīva iespēja saņemt starptautisko aizsardzību, kad ir atbilstīgi izvērtēta viņu individuālā situācija, vienlaikus tiem tūlīt garantējot aizsardzību mazākā apjomā (spriedums, 2025. gada 20. novembris, Framholm, C‑195/25, EU:C:2025:904, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
57 Pēdējais minētais mērķis liecina pret to, ka dalībvalstu iestādēm būtu piešķirta iespēja vispārējā mērogā un automātiski apturēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu pagaidu aizsardzības perioda laikā.
58 Turklāt ar Direktīvu 2001/55 izveidotā pagaidu aizsardzības mehānisma īstenošana visā Savienībā obligāti nenozīmē, ka dalībvalsts saskaras ar tāda starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaita iesniegšanu, kas pārsniedz tās aizsardzības sistēmas kapacitāti. Tāpēc tāda starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana, ko iesniegusi persona, kurai ir pagaidu aizsardzība, nevar tikt atlikta tikai tāpēc, ka šāda izskatīšana varētu būt pretrunā šī sprieduma 55. punktā atgādinātajam mērķim.
59 Papildus tam personu, kurām ir pagaidu aizsardzība, iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas iespējamā vispārējā un automātiskā apturēšana kompetentajām iestādēm varētu radīt noslogojumu, kas saistīts ar pienākumu pēc pagaidu aizsardzības perioda beigām vienlaikus izskatīt lielu skaitu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, līdz ar to nešķiet, ka ar šo pasākumu tiešām varētu tikt sasniegts mērķis aizsargāt valstu sistēmas pret pārslodzi, kādu rada masveida un vienlaicīga pieteikumu iesniegšana, lai saņemtu starptautisko aizsardzību.
60 Tomēr nevar pilnībā izslēgt – izņēmuma kārtā tas, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumus īsā laikā iesniedz ievērojams skaits personu, kurām ir pagaidu aizsardzība, dalībvalstij, ņemot vērā tās pagaidu aizsardzības sistēmas kapacitāti un visus pasākumus, ko saprātīgi iespējams paredzēt, lai reaģētu uz šādu pieplūdumu, praksē var radīt objektīvu neiespējamību visus šos pieteikumus izskatīt, stingri ievērojot Direktīvas 2013/32 31. pantā minētos termiņus.
61 Lai gan šādas objektīvas neiespējamības fakts šī sprieduma 35.–59. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nevar attaisnot personu, kurām ir pagaidu aizsardzība, iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas vispārēju un automātisku apturēšanu, toties tas var pamudināt attiecīgo dalībvalsti – lai nodrošinātu Direktīvas 2001/55 mērķu īstenošanu un aizsargātu visu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju tiesības – noteikt tādus pasākumus kā šo starptautiskās aizsardzības pieteikumu pakāpenisku izskatīšanu, attiecīgā gadījumā definējot šajā nolūkā ievērojamas prioritātes.
62 Tātad šādi pasākumi attiecīgā gadījumā varētu likt dalībvalsts kompetentajām iestādēm uz laiku atlikt noteiktu to starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, ko iesniegušas personas, kurām ir pagaidu aizsardzība, un varētu nebūt iespējams sistemātiski garantēt, ka katrs no šiem pieteikumiem galu galā varēs tikt izskatīts, stingri ievērojot Direktīvas 2013/32 31. pantā formulētos termiņus.
63 Situācijā, kad kompetentās iestādes būtu īstenojušas šādus pasākumus, kompetentajām tiesām, kurās celta tāda prasība kā pamatlietā aplūkotā, būtu jāpārliecinās, ka šo termiņu iespējamo pārsniegšanu, pirmkārt, nav izraisījis lēmums par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanas, ko iesniegušas personas, kurām ir pagaidu aizsardzība, vispārēju un automātisku apturēšanu un, otrkārt, ir pamatojuši tikai tādi pasākumi, kas bijuši nepieciešami, lai reaģētu uz objektīvu neiespējamību ievērot minētos termiņus un vienlaikus novērstu attiecīgās dalībvalsts starptautiskās aizsardzības sistēmas pārslodzi.
64 No visa iepriekš minētā secināms – Direktīvas 2001/55 17. panta 2. punkts un Direktīvas 2013/32 31. pants jāinterpretē tādējādi, ka
– tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts iestādes automātiski aptur personu, kurām ir pagaidu aizsardzība, iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu pagaidu aizsardzības perioda laikā, tā ka termiņš lēmuma pieņemšanai par šiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem sākas vai tā tecējums turpinās tikai pēc šī perioda beigām;
– kompetentajām iestādēm ir tiesības izņēmuma gadījumos uz laiku atlikt noteiktu minēto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, citastarp pārsniedzot šo lēmuma pieņemšanas termiņu, ar nosacījumu, ka šo pārsniegšanu izraisa pasākumi, kuri tiek veikti, lai reaģētu uz objektīvu neiespējamību stingri ievērot minēto termiņu, vienlaikus novēršot attiecīgās dalībvalsts starptautiskās aizsardzības sistēmas pārslodzi, un kuri ir šajā nolūkā nepieciešami.
Par tiesāšanās izdevumiem
65 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2001/55/EK (2001. gada 20. jūlijs) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas, 17. panta 2. punkts un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 31. pants
jāinterpretē tādējādi, ka
– tiem ir pretrunā tas, ka dalībvalsts iestādes automātiski aptur personu, kurām ir pagaidu aizsardzība, iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu pagaidu aizsardzības perioda laikā, tā ka termiņš lēmuma pieņemšanai par šiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem sākas vai tā tecējums turpinās tikai pēc šī perioda beigām;
– kompetentajām iestādēm ir tiesības izņēmuma gadījumos uz laiku atlikt noteiktu minēto starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, citastarp pārsniedzot šo lēmuma pieņemšanas termiņu, ar nosacījumu, ka šo pārsniegšanu izraisa pasākumi, kuri tiek veikti, lai reaģētu uz objektīvu neiespējamību stingri ievērot minēto termiņu, vienlaikus novēršot attiecīgās dalībvalsts starptautiskās aizsardzības sistēmas pārslodzi, un kuri ir šajā nolūkā nepieciešami.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – holandiešu.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.