Ievads

1.

Ar šīm apelācijas sūdzībām prasītājas lūdz atcelt divus Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumus – 2015. gada 9. septembra spriedumu LG Electronics/Komisija  ( 2 ) un 2015. gada 9. septembra spriedumu Philips/Komisija  ( 3 ), ar kuriem tā noraidīja prasības atcelt Komisijas 2012. gada 5. decembra Lēmumu C(2012) 8839 final attiecībā uz procedūru atbilstīgi LESD 101. pantam un EEZ līguma 53. pantam (lieta COMP/39.437 – TV un datoru monitoru kineskopi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), – un, pakārtoti, samazināt prasītājām uzliktos attiecīgos naudas sodus.

2.

Šajās apelācijas sūdzībās, kas apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma pasludināšanai  ( 4 ), it īpaši ir izvirzīts vēl neaplūkots jautājums par tiesību uz aizstāvību ievērošanu gadījumā, ja naudas sods par meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību ir uzlikts tā mātesuzņēmumam. Precīzāk, būs jānosaka, vai mātesuzņēmuma tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja Eiropas Komisija tam adresē paziņojumu par iebildumiem, nenosūtot to arī meitasuzņēmumam, par kura rīcību ir jautājums, it īpaši, ja šis meitasuzņēmums ir bankrotējis, tādējādi liedzot mātesuzņēmumam jebkādu pieeju meitasuzņēmuma dokumentiem.

Tiesvedības priekšvēsture

3.

No pārsūdzētajiem spriedumiem izrietošās tiesvedību priekšvēstures apkopojums ir šāds.

4.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka galvenie katodstaru lampu (turpmāk tekstā – “CRT”) ražotāji pasaules tirgū ir pārkāpuši LESD 101. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.) 53. pantu, piedaloties divos atsevišķos pārkāpumos, attiecībā uz, pirmkārt, datoru monitoru krāsu kineskopu (turpmāk tekstā – “CDT”) tirgu un, otrkārt, televizoru krāsu kineskopu (turpmāk tekstā – “CPT”) tirgu.

5.

LG Electronics Inc. (turpmāk tekstā – “LGE”) ir plaša patēriņa elektroiekārtu piegādātāja. Koninklijke Philips Electronics NV (turpmāk tekstā – “Philips”) ir Philips grupas mātesuzņēmums, kas specializējies elektropreču ražošanā.

6.

LGE un Philips ražoja CRT līdz 2001. gada 1. jūlijam. Šajā datumā abas prasītājas nodeva visas savas darbības attiecībā uz CRT kopuzņēmumam – LPD grupai, kuru vadīja sabiedrība LG Philips Displays Holding BV.

7.

Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka, no vienas puses, LGE, kā arī tās meitasuzņēmumi un, no otras puses, Philips meitasuzņēmumi piedalījās aizliegtās vienošanās attiecībā uz CDT un CPT, līdz 2001. gada 1. jūlijā darbība attiecībā uz CRT tika nodota LPD grupai. Līdz ar to LGE un Philips ir atbildīgas par šiem abiem pārkāpumiem.

8.

Turklāt Komisija norādīja, ka prasītājas kā mātesuzņēmumi ir jāuzskata par solidāri līdzatbildīgām par LPD grupas dalību aizliegtu vienošanos darbībās attiecībā uz CDT un CPT laikposmā no 2001. gada 1. jūlija līdz 2006. gada 30. janvārim.

9.

Tādējādi Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktā attiecīgi norādīja, ka aizliegtas vienošanās par CDT darbībās Philips piedalījās no 1997. gada 28. janvāra līdz 2006. gada 30. janvārim, bet LGE – no 1996. gada 24. oktobra līdz 2006. gada 30. janvārim. Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 2. punkta attiecīgi f) un g) apakšpunktā arī norādīja, ka aizliegtas vienošanās par CPT darbībās Philips piedalījās no 1999. gada 21. septembra līdz 2006. gada 30. janvārim, bet LGE – no 1997. gada 3. decembra līdz 2006. gada 30. janvārim.

10.

Saistībā ar pārkāpumu attiecībā uz CDT Komisija ar apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta attiecīgi c) līdz e) apakšpunktu attiecīgi uzlika naudas sodu Philips EUR 73 185 000 apmērā, LGE – EUR 116 536 000 apmērā un šīm abām sabiedrībām, solidāri līdzatbildīgām, – EUR 69 048 000 apmērā. Saistībā ar pārkāpumu attiecībā uz CPT Komisija ar apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta attiecīgi c) līdz e) apakšpunktu uzlika naudas sodu Philips EUR 240 171 000 apmērā, LGE – EUR 179 061 000 apmērā un šīm abām sabiedrībām, solidāri līdzatbildīgām, – EUR 322 892 000 apmērā.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi

11.

Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts attiecīgi 2013. gada 14. un 15. februārī, LGE un Philips katra cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecās uz katru no tām, vai, pakārtoti, samazināt naudas sodus, kas tām bija uzlikti ar minēto lēmumu.

12.

Savas prasības pamatojumam LGE izvirzīja septiņus atcelšanas pamatus. Pirmais pamats bija balstīts uz LGE tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo LPD grupa tika izslēgta no procesa. Sprieduma lietā LGE 67.–91. punktā Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja minēto pamatu kā nelietderīgu un katrā ziņā nepamatotu. Vispārējā tiesa noraidīja arī pārējos LGE izvirzītos pamatus un attiecīgi noraidīja prasību kopumā.

13.

Savas prasības pamatojumam Philips izvirzīja astoņus atcelšanas pamatus. Otrais pamats bija balstīts uz LESD 101. panta, Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 53. panta, Regulas (EK) Nr. 1/2003  ( 5 ) 27. panta 1. punkta, tiesību uz aizstāvību, tostarp tiesību tikt uzklausītam, un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo Komisija nesauca LPD grupu pie atbildības par pārkāpumiem, kuros tā tika vainota. Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja šo pamatu sprieduma lietā Philips 74.–99. punktā. Vispārējā tiesa noraidīja arī pārējos Philips izvirzītos pamatus un attiecīgi noraidīja prasību kopumā.

Lietas dalībnieku prasījumi

14.

LGE lūdz Tiesu (lieta C588/15 P):

–

atcelt spriedumu lietā LGE,

–

atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 2. punkta g) apakšpunktu, kā arī 2. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu un 2. punkta d) un e) apakšpunktu,

–

samazināt tai uzliktos naudas sodus, un

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

15.

Philips lūdz Tiesu (lieta C622/15 P):

–

atcelt spriedumu lietā Philips,

–

atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta f) apakšpunktu, kā arī 2. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktu un 2. punkta c) un e) apakšpunktu,

–

samazināt tai uzliktos naudas sodus, un

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

16.

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Analīze

17.

Savu apelācijas sūdzību pamatojumam LGE un Philips attiecīgi izvirza trīs un četrus pamatus, kas daļēji pārklājas.

18.

Atbilstoši Tiesas vēlmei es savā analīzē aprobežošos ar LGE iesniegtās apelācijas sūdzības pirmo pamatu un Philips iesniegtās apelācijas sūdzības otro pamatu, kuri – kā viens, tā otrs – ir balstīti uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izriet no tā, ka paziņojums par iebildumiem nebija nosūtīts to kopīgajam meitasuzņēmumam – LPD grupai.

Pārsūdzētie spriedumi

Spriedums lietā LGE

19.

Ar savu pirmo pamatu pirmajā instancē LGE apgalvoja, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, neadresējot paziņojumu par iebildumiem un apstrīdēto lēmumu LPD grupai.

20.

Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja šo pamatu sprieduma lietā LGE 67.–91. punktā.

21.

Pirmkārt, vispirms atgādinot judikatūru attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kā arī mātesuzņēmuma atbildības noteikšanu, Vispārējā tiesa konstatēja, ka nav iespējams vainot Komisiju par to, ka netika noteikts LPD grupas pārkāpums, un tāpēc prasītājas argumenti par tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu nebija lietderīgi (sprieduma lietā LGE 68.–83. punkts).

22.

Otrkārt, sprieduma lietā LGE 84.–91. punktā Vispārējā tiesa, atbildot uz LGE argumentu, kas balstīts tajā, ka tā nevarēja nodrošināt savu aizstāvību, jo nebija pieejami LPD grupas dokumenti, noraidīja šo pamatu kā nepamatotu. Vispārējā tiesa šajā ziņā konstatēja, ka, tā kā šie dokumenti nebija daļa no dokumentiem, uz kuriem Komisija balstījās, pieņemot apstrīdēto lēmumu, prasītāja nevar apgalvot, ka tā nebūtu varējusi darīt zināmu savu viedokli par šīs iestādes izmantotajiem dokumentiem (sprieduma lietā LGE 85. punkts).

23.

Tālāk Vispārējā tiesa norādīja, ka saskaņā ar vispārējo rūpības pienākumu prasītājai bija pienākums arī kopuzņēmuma likvidācijas ar tiesas nolēmumu apstākļos nodrošināt savu grāmatvedības dokumentu un elementu arhīvu pareizu saglabāšanu, kas ļautu izsekot tā darbībai, it īpaši, lai būtu pieejami pierādījumi, kas vajadzīgi attiecībā uz administratīvo procesu vai tiesvedību (sprieduma lietā LGE 86. un 87. punkts), neraugoties uz grūtībām, kas izriet no Nīderlandes bankrota tiesībām un LPD grupas maksātnespējas administratora nesadarbošanās (sprieduma lietā LGE 88. un 89. punkts).

24.

Visbeidzot Vispārējā tiesa arī precizēja, ka, lai gan Komisija nebija oficiāli iesaistījusi LPD grupu administratīvajā procesā, tā bija pieprasījusi informāciju no dažādām šīs grupas sabiedrībām un bija veikusi pārbaudes tās telpās (sprieduma lietā LGE 90. punkts).

Spriedums lietā Philips

25.

Ar otrā pamata otro daļu pirmajā instancē Philips apgalvoja, ka Komisija, neiesaistot LPD grupu administratīvajā procesā, tai liedza piekļuvi informācijai, kas bija vajadzīga tās aizstāvībai.

26.

Vispārējā tiesa izskatīja un noraidīja šo pamatu sprieduma lietā Philips 90.–99. punktā.

27.

Pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atgādinājusi judikatūru attiecībā uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu, kā arī mātesuzņēmuma atbildības noteikšanu, tā nosprieda, ka Komisija, nevainodama LPD grupu par tās rīcību, nav pieļāvusi pārkāpumus (sprieduma lietā Philips 91.–97. punkts).

28.

Turklāt Vispārējā tiesa norādīja, ka saskaņā ar vispārējo rūpības pienākumu Philips arī kopuzņēmuma likvidācijas ar tiesas nolēmumu apstākļos bija jānodrošina savu grāmatvedības dokumentu un elementu arhīvu pareiza saglabāšana, kas ļautu izsekot tās darbībai, it īpaši, lai būtu pieejami pierādījumi, kas vajadzīgi attiecībā uz administratīvajiem procesiem vai tiesvedību. Katrā ziņā Vispārējā tiesa precizēja, ka no lietas materiāliem izriet, ka Komisija bija pieprasījusi informāciju no dažādām LPD grupas sabiedrībām (sprieduma lietā Philips 97. punkts).

29.

Vēl Vispārējā tiesa norādīja, ka, lai saņemtu samazinājumu par savu sadarbību, prasītāja bija sniegusi Komisijai informāciju par LPD grupas dalību aizliegtas vienošanās darbībās, kas nozīmē, ka tai bija daudz elementu šajā sakarā, ko tā varēja izmantot, lai efektīvi īstenotu savu aizstāvību (sprieduma lietā Philips 98. punkts).

Lietas dalībnieku argumenti

LGE argumenti

30.

LGE apgalvo, ka Vispārējā tiesa, konstatējot, ka Komisija, izlemdama nenodot paziņojumu par iebildumiem LPD grupai, nav pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

31.

Pirmkārt, LGE apstrīd pirmā pamata kā nelietderīga noraidīšanu pirmajā instancē (sprieduma lietā LGE 83. punkts). Tā apgalvo, ka minētā sprieduma 73.–82. punktā izklāstītie pamati skar atšķirīgu jautājumu, kas netika izvirzīts Vispārējā tiesā, proti, vai Komisija pieļāva kļūdu, uzskatīdama, ka LGE ir atbildīga par pārkāpumu. Saskaņā ar tās viedokli secinājums, ka Komisija varēja pieprasīt atbildību no LGE, nepadarot nelietderīgu tās pamatu, kas balstīts uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.

32.

LGE pārmet, ka Vispārējā tiesa ir atzinusi neierobežotu rīcības brīvību Komisijai lemt, vai paziņojums par iebildumiem ir jāadresē mātesuzņēmumam vai tā meitasuzņēmumam.

33.

LGE uzskata, ka zināmos apstākļos, kā šajā lietā, šo rīcības brīvību ierobežo tiesību uz aizstāvību ievērošana. No sprieduma lietā Komisija/Tomkins  ( 6 ) izrietot, ka, ja meitasuzņēmums sniedz attaisnojošus pierādījumus, kas iegūti no tā reģistriem vai intervijām ar darbiniekiem, mātesuzņēmums automātiski gūst labumu no šiem pierādījumiem. Tādējādi mātesuzņēmuma spēja izmantot savas tiesības uz aizstāvību esot atkarīga no tā meitasuzņēmuma iesaistes procesā.

34.

LGE norāda, ka šajā lietā, ja LPD grupa būtu aicināta aizstāvēt sevi un būtu sniegusi attaisnojošus pierādījumus, tā automātiski būtu bijusi ieguvēja. Tādējādi, atsaucoties uz spriedumu Solvay/Komisija  ( 7 ), LGE apgalvo, ka nevarot tikt izslēgts, ka, ja Komisija būtu adresējusi paziņojumu par iebildumiem LPD grupai, tā būtu varējusi sniegt noderīgus pierādījumus savai aizstāvībai.

35.

Prakse vērsties gan pie meitasuzņēmuma, gan pie mātesuzņēmuma turklāt izrietot no Komisijas procedūru rokasgrāmatas attiecībā uz LESD 101. un 102. panta piemērošanu  ( 8 ). Tam, ka Komisija nosūtīja anketas LPD grupai, neesot nozīmes, jo kā attaisnojošu elementu avots anketas neesot bijušas pielīdzināmas paziņojumam par iebildumiem. Atbildētājam esot jāzina iebildumi, pirms tas var pilnībā izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

36.

Otrkārt, LGE kritizē sprieduma lietā LGE pamatojumu, kura dēļ tās pamats tika noraidīts kā nepamatots.

37.

LGE uzskata, ka ar to, ka tā varēja sniegt apsvērumus par Komisijas izmantotajiem elementiem, un to, ka Komisija ieguva informāciju no LPD grupas, neesot bijis pietiekami, lai nodrošinātu tās tiesību uz aizstāvību ievērošanu. Turklāt LGE kritizē Vispārējās tiesas konstatējumu, ka tai bija jānodrošina pienācīga savu grāmatvedības dokumentu un elementu arhīvu saglabāšana, kas ļautu izsekot kopuzņēmuma darbībai (sprieduma lietā LGE 86. punkts). Šis pienākums attiecoties uz gadījumiem, kad mātesuzņēmums nodod meitasuzņēmumu trešajai personai un, noslēdzot līgumu, var efektīvi sev nodrošināt piekļuvi dokumentiem. LGE paskaidro, ka tā bija zaudējusi kontroli pār savu meitasuzņēmumu tā bankrota dēļ, jo bankrota administratoram neesot bijis pienākuma tai nodrošināt nepārtrauktu piekļuvi dokumentiem.

Philips argumenti

38.

Philips apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kad tā konstatēja, ka Komisija, neadresēdama paziņojumu par iebildumiem LPD grupai, nav izdarījusi nekādu procesuālu pārkāpumu (sprieduma lietā Philips 75.–82. punkts).

39.

Philips neapstrīd Komisijas spēju attiecināt atbildību par pārkāpumu uz mātesuzņēmumu, kuram ir bijusi izšķiroša ietekme uz meitasuzņēmuma rīcību. Tā norāda, ka tas neatrisina jautājumu par to, vai Komisijai būtu jāiesaista šīs abas vienības administratīvajā procesā. Tā apgalvo, ka šajā gadījumā tās atbildība ir “tikai atvasināta” no tās meitasuzņēmuma atbildības un, tā kā atbildība nav tieši attiecināta uz LPD grupu, tās atbildība kā mātesuzņēmumam “pārsniedz” attiecīgā meitasuzņēmuma atbildību saskaņā ar spriedumu lietā Total/Komisija  ( 9 ).

40.

Philips norāda, ka tās meitasuzņēmums administratīvajā procesā vairs neietilpa tajā pašā uzņēmumā, jo tas bija pakļauts maksātnespējas administratora kontrolei kopš 2006. gada 30. janvāra. Philips apstiprina, ka, tā kā tās meitasuzņēmums nebija iesaistīts administratīvajā procesā un, it īpaši, nebija saņēmis paziņojumu par iebildumiem, tam nebija nedz iespējas, nedz pienākuma aizstāvēties pret Komisijas apgalvojumiem. Turklāt tikai LPD grupas maksātnespējas administratora rīcībā esot bijusi dokumentācija par grupas darbību un esot bijusi piekļuve attiecīgajiem darbiniekiem. Ņemot vērā tās meitasuzņēmuma bankrotu, Philips apgalvo, ka tai nebija iespējams nodrošināt piekļuvi šai dokumentācijai, lai sniegtu tās aizstāvībai nepieciešamos pierādījumus.

41.

Philips uzskata, ka Komisijai bija jāņem vērā, ka tā bija zaudējusi kontroli pār savu meitasuzņēmumu un tai vairs nebija piekļuves LPD grupas dokumentācijai. Philips apgalvo, ka, ja Komisija būtu iekļāvusi LPD grupu administratīvajā procesā, LPD grupa būtu varējusi sevi aizstāvēt un tā arī būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību. Komisijas lēmums izslēgt LPD grupu no administratīvā procesa tādējādi esot liedzis Philips pilnībā izmantot savas tiesības uz aizstāvību.

Komisijas argumenti

42.

Komisija apgalvo, ka attiecīgie pamati esot nepieņemami, ciktāl tie ir vērsti pret faktu novērtējumu, un katrā ziņā tie neesot pamatoti.

43.

Komisija apgalvo, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru  ( 10 ) tā var uzlikt naudas sodu vienai vai otrai vienībai – mātesuzņēmumam vai meitasuzņēmumam –, kas veido vienu uzņēmumu. Komisija uzskata, ka prasītājas kļūdaini norāda, ka mātesuzņēmums automātiski gūtu labumu no meitasuzņēmuma atbildības samazināšanas. Neesot nekāda pamata samazināt mātesuzņēmuma atbildību tādu procesuālu pārkāpumu gadījumā, kas ietekmē meitasuzņēmuma tiesības, piemēram, ja paziņojums par iebildumiem nav likumīgi paziņots meitasuzņēmumam.

44.

Turklāt Komisija apgalvo, ka spriedumā lietā Solvay/Komisija  ( 11 ) pieņemtais risinājums nav piemērojams šajā gadījumā. Tā apgalvo, ka šis spriedums attiecas uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem un tas nevarot tikt izmantots, lai apgalvotu, ka Komisijai būtu jānodrošina piekļuve informācijai, kuras nav tās rīcībā. Šajā lietā Komisija esot saņēmusi attiecīgo informāciju no LPD grupas, nosūtot tai aptaujas anketu un veicot pārbaudi. LGE, īstenojot savu aizstāvību, esot bijusi piekļuve šiem elementiem. Komisijai neesot jānodrošina, lai citas sabiedrības, kas nav atbildētāja, iesniegtu attaisnojošus pierādījumus. Atbildot uz LGE argumentu, kas balstīts uz Komisijas procedūru rokasgrāmatu, pēdējā minētā precizē, ka norādītā rokasgrāmata nav saistoša un var tikt pielāgota konkrētā gadījuma vajadzībām, tādējādi atšķirība procesā salīdzinājumā ar rokasgrāmatu neesot pietiekama, lai pierādītu kļūdu tiesību piemērošanā.

45.

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa mātesuzņēmumu rūpības pienākumu, ciktāl tas attiecas uz piekļuves meitasuzņēmumu dokumentācijai nodrošināšanu, nav interpretējusi kā absolūtu pienākumu. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa izskatīja šīs lietas faktus, norādot, ka LGE un Philips visā pārkāpuma izdarīšanas laikā bija cieša saikne ar LPD grupu un tādējādi tās esot varējušas saglabāt savos attiecīgajos arhīvos vai citā veidā atbilstošo informāciju.

Vērtējums

Par apelācijas sūdzības pamatu piemērojamību

46.

Nosacījumi, kādos mātesuzņēmums var tikt uzskatīts par atbildīgu par tā meitasuzņēmuma dalību aizliegtas vienošanās darbībās, ir aplūkoti pastāvīgajā judikatūrā.

47.

Jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu, proti, ekonomisku vienību, darbību, kas no juridiskā viedokļa var sastāvēt no vairākām fiziskām vai juridiskām personām. Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai saskaņā ar personiskas atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu. Pēc tam pārkāpumā nepārprotami ir jāvaino juridiska persona, kurai adresēts paziņojums par iebildumiem un Komisijas lēmums  ( 12 ).

48.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atbildība par meitasuzņēmuma rīcību var tikt attiecināta uz tā mātesuzņēmumu, ja šis meitasuzņēmums autonomi nenosaka savu rīcību tirgū. Šādā situācijā, tā kā mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums ir vienas ekonomiskās vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, Komisijai ir tiesības mātesuzņēmumam adresēt lēmumu, ar kuru tiek uzlikti naudas sodi, un turklāt netiek prasīts pierādīt mātesuzņēmuma personisku dalību pārkāpumā  ( 13 ).

49.

Vēl nesen šajā jautājumā tomēr joprojām bija domstarpības, kas ietekmēja pašu šī mehānisma ideju, kura ļāva noteikt mātesuzņēmuma, kurš nav bijis iesaistīts pārkāpumā, atbildību  ( 14 ). No vienas puses, Tiesa konstatēja, ka konkrētajā gadījumā attiecīgais mātesuzņēmums “pats ir izdarījis” Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu  ( 15 ). No otras puses, Tiesa nosprieda, ka mātesuzņēmuma atbildība ir “tikai atvasināta” no tās meitasuzņēmuma atbildības  ( 16 ).

50.

Nesen pasludinātā spriedumā Tiesa norādīja, ka mātesuzņēmums, kas ticis vainots tā meitasuzņēmuma pārkāpjošā rīcībā, ir personīgi sodīts par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, ko tas pats esot izdarījis, jo tam esot bijusi izšķiroša ietekme uz meitasuzņēmumu, kas tam ļāva ietekmēt meitasuzņēmuma rīcību tirgū  ( 17 ). Tādējādi, pieņemot, ka mātesuzņēmuma atbildība izriet no meitasuzņēmuma pārkāpjošas rīcības, tiek uzskatīts, ka pret konkurenci vērstu rīcību ir veicis šis mātesuzņēmums, jo tas ar savu meitasuzņēmumu veidoja vienu ekonomisku vienību  ( 18 ).

51.

Jānorāda, ka šīs apelācijas sūdzības, protams, skar līdzīgu problēmu, taču daudz šaurākā skatījumā, par mātesuzņēmuma tiesību uz aizstāvību faktisku izmantošanu, pieņemot, ka tam administratīvā procesa laikā vairs nav kontroles pār savu bijušo meitasuzņēmumu.

52.

Šajās apelācijas sūdzībās mātesuzņēmumi – prasītājas – neapstrīd atbildības par to kopīgā meitasuzņēmuma pārkāpjošajām darbībām uzlikšanu LPD grupai. Prasītāju izvirzītie pamati abās apelācijas sūdzībās ir balstīti uz principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu pārkāpumu, kas izrietot no tā, ka Komisija neadresēja paziņojumu par iebildumiem LPD grupai un ka tādējādi prasītājas neesot varējušas izmantot iespējamos attaisnojošos elementus, ko šis meitasuzņēmums būtu varējis sniegt savai aizstāvībai  ( 19 ).

Par tiesību uz aizstāvību iespējamo pārkāpumu

53.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, ko šajā lietā piemēroja Vispārējā tiesa  ( 20 ), tiesību uz aizstāvību ievērošana administratīvo procesu norisē konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips  ( 21 ).

54.

Lai būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību, attiecīgajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā ir jādod iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par attiecīgo faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par pārkāpuma esamību  ( 22 ).

55.

Šajās apelācijas sūdzībās ir izvirzīts jautājums par to, vai šīs prasības ir ievērotas attiecībā uz mātesuzņēmumu, pieņemot, ka Komisija nolemj neadresēt paziņojumu par iebildumiem meitasuzņēmumam, kurš piedalījies aizliegtas vienošanās darbībās, bet šis meitasuzņēmums ir bankrotējis, tāpēc tā rīcībā esošie dokumenti un darbinieki vairs nav pieejami mātesuzņēmumam.

56.

Vēlos norādīt, ka paziņojums par iebildumiem, kas minēts Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punktā  ( 23 ), ir būtiska procesuālā garantija, ar ko tiek piemērots princips par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, jo tas ļauj tā adresātam lietderīgi paust savus argumentus pret to ierosinātā procesā  ( 24 ). Paziņojumā par iebildumiem ir nepārprotami jāprecizē fiziskā vai juridiskā persona, kurai tiks uzlikti naudas sodi, un tam ir jābūt adresētam šai personai, norādot, kādā statusā tā tiek vainota varbūtējos faktos  ( 25 ).

57.

Tādējādi paziņojuma par iebildumiem mērķis ir ļaut ikvienai juridiskai personai, uz kuru attiecas administratīvais process konkurences jomā, individuāli izmantot tiesības uz aizstāvību.

58.

Tādējādi šīs procesuālās garantijas ievērošana attiecībā uz mātesuzņēmumu, kas saņēmis paziņojumu par iebildumiem, nevar būt apdraudēta tikai tāpēc, ka paziņojums par iebildumiem nav bijis adresēts citai juridiskai personai, proti, tā meitasuzņēmumam, kas tieši piedalījies šajā pārkāpumā.

59.

Šis apsvērums, manuprāt, ir spēkā, neraugoties uz to, ka iespējami attaisnojoši elementi, ko meitasuzņēmums sniedzis savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, varētu palīdzēt mātesuzņēmumam.

60.

Pat ņemot vērā situācijas īpatnību, kurā vienā pārkāpumā var tikt vainotas vairākas juridiskas personas, kas veido vienu ekonomisku vienību, es nedomāju, ka vienas juridiskas personas apsūdzība varētu tikt analizēta kā citu tādu juridisku personu aizstāvības pamats, kuras autonomi izmanto savas tiesības uz aizstāvību.

61.

Kā izriet no Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta, paziņojuma par iebildumiem nosūtīšana ir obligāta procesuāla prasība, lai nodrošinātu, ka tiek izmantotas lēmuma, ar kuru tiek konstatēts pārkāpums, adresāta tiesības uz aizstāvību  ( 26 ). Tomēr, ja Komisija izlemj likumīgi nepieprasīt meitasuzņēmuma atbildību – kas nav apstrīdēts šajās apelācijas sūdzībās  ( 27 ) – tai nevar būt pienākums nosūtīt paziņojumu par iebildumiem šim meitasuzņēmumam.

62.

No tā izriet – kā Vispārējā tiesa šajā lietā pamatoti nospriedusi (sprieduma lietā LGE 83. punkts un sprieduma lietā Philips 97. punkta pirmais teikums) –, ka tas, ka meitasuzņēmums oficiāli netiek vainots pārkāpumā, kā arī tas, ka paziņojums par iebildumiem nav nosūtīts minētajam meitasuzņēmumam, nav pārkāpums, kas varētu apdraudēt šīs grupas mātesuzņēmumu tiesības uz aizstāvību.

63.

Prasītājas tomēr apgalvo, ka tas esot citādi gadījumā, ja meitasuzņēmuma, kas tieši piedalījies aizliegtas vienošanās darbībās, dokumentācija vairs nav pieejama tā mātesuzņēmumiem. Šajā ziņā tās apgalvo, ka šādā situācijā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu esot izraisījis tas, ka tās nevarēja izmantot iespējamus attaisnojošus elementus, kurus būtu varējis iesniegt meitasuzņēmums.

64.

Mani šis arguments nepārliecina.

65.

Manuprāt, prasītājas kļūdaini atsaucas uz Tiesas judikatūru attiecībā uz attaisnojošu pierādījumu elementu izpaušanu, it īpaši norādīdamas uz spriedumu Solvay/Komisija  ( 28 ).

66.

Šī judikatūra  ( 29 ) attiecas uz piekļuvi attaisnojošiem elementiem Komisijas lietas materiālos. Prasītāju arguments šajās apelācijas sūdzībās ir nevis par piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, nedz arī citiem elementiem, kurus Komisija apkopojusi administratīvajā procesā  ( 30 ), bet gan par piekļuvi elementiem, kuri varēja būt Komisijas rīcībā, ja LPD grupa tos būtu iesniegusi.

67.

Vēlos norādīt, ka procedūras konkurences jomā paredz Komisijai pierādījumu iegūšanas līdzekļus, kā arī noteikumus par piekļuvi lietas materiāliem, kas ļauj attiecīgajiem lietas dalībniekiem iepazīties ar Komisijas rīcībā esošajiem elementiem  ( 31 ).

68.

Šajā lietā, kā tas izriet no sprieduma lietā LGE 92. punkta un sprieduma lietā Philips 97. punkta, Komisija pieprasīja informāciju no LPD grupas sabiedrībām un veica pārbaudes šīs grupas telpās. Šādos apstākļos, ja prasītājas uzskatīja, ka Komisijas izmeklēšanas darbības attiecībā uz LPD grupu nav pietiekamas, tām bija jāuzņemas iniciatīva lūgt Komisiju noteikt citus atbilstīgus pasākumus, lai savāktu attiecīgos šīs grupas rīcībā esošos materiālus.

69.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Vispārējā tiesa attiecībā uz pamatiem, kas izklāstīti sprieduma lietā LGE 68.–83. punktā un sprieduma lietā Philips 91.–97. punktā, pamatoti ir noraidījusi katras no prasītājām argumentu par to, ka Komisija, nenosūtīdama paziņojumu par iebildumiem LPD grupai, ir pārkāpusi to tiesības uz aizstāvību.

70.

Turklāt, pat ja varētu būt šaubas par to, vai pamatojums, kas izklāstīts sprieduma lietā LGE 68.–83. punktā un sprieduma lietā Philips 91.–97. punktā, pilnībā atbilst prasītāju argumentiem pirmajā instancē, kā arī par to, vai sprieduma lietā LGE 83. punktā pamats pirmajā instancē ir pamatoti noraidīts nevis kā nepamatots, bet kā nelietderīgs, šāds iespējams iebildums, kas skar pārsūdzēto spriedumu pamatojumu, nevarētu izraisīt to atcelšanu, jo attiecīgo pamatu noraidīšana katrā ziņā šķiet pamatota iepriekš norādīto iemeslu dēļ  ( 32 ).

71.

Visbeidzot, attiecībā uz prasītāju argumentiem, kas attiecas uz pārsūdzēto spriedumu pamatojumu par prasību visiem uzņēmumiem nodrošināt pienācīgu dokumentāru pierādījumu saglabāšanu, lai varētu izsekot to darbībai (sprieduma lietā LGE 86.–89. punkts un sprieduma lietā Philips 97. punkts), vēlos norādīt – kā izriet no Vispārējās tiesas iepriekš minētajos punktos izmantotajiem izteicieniem “katrā ziņā” un “turklāt” –, ka šie iebildumi ir vērsti pret pārsūdzēto spriedumu liekajiem pamatiem un tādējādi nav lietderīgi.

Secinājumi