<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.00-20081231.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="ECRCJ2005LVA.1201030901.case.xml"><NO.CASE>C-213/04</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62004J0213</NO.CELEX><NO.SEQ>0004.0002</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>10327</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>10348</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>22</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><LEFT><DATE ISO="20051201">2005. GADA 1. DECEMBRA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA C-213/04</LEFT><RIGHT>BURTSCHER</RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (trešā palāta)</P><P><DATE ISO="20051201">2005. gada 1. decembrī</DATE><NOTE NOTE.ID="E0001" NUMBERING="STAR"><P>Tiesvedības valoda — vācu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta C-213/04</P><P>par lūgumu sniegt prejudicialii nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlī</DATE> un kas Tiesā iesniegts <DATE ISO="20040519">2004. gada 19. maijā</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P>Ewald Burtscher</P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P>Josef Stauderer.</P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (trešā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross (A <HT TYPE="ITALIC">Rosas),</HT> tiesneši J. Malenovskis [J. <HT TYPE="ITALIC">Malenovský],</HT> Ž. P. Puisošē [<HT TYPE="ITALIC">J.-P. Puissochet</HT>] (referents), S. fon Bārs [<HT TYPE="ITALIC">S. von Bahr</HT>] un U. Lehmuss <HT TYPE="ITALIC">[U. Lõhmus],</HT></P><?PAGE NO="I-10328"?><P>generaladvokats F. Dž. Džeikobss <HT TYPE="ITALIC">[F. G. Jacobs],</HT></P><P>sekretāre K. Štranca [K. Sz <HT TYPE="ITALIC">tranc],</HT> administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi <DATE ISO="20050705">2005. gada 5. jūlijā</DATE>,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>Burčera <HT TYPE="ITALIC">[Burtscher]</HT> kunga vārdā — G. Linss <HT TYPE="ITALIC">[G. Lins]</HT> un T. Linss <HT TYPE="ITALIC">[T. Lins],</HT> advokāti,</P></ITEM><ITEM><P>Štauderera <HT TYPE="ITALIC">[Stauderer]</HT> kunga vārdā — V. Vē <HT TYPE="ITALIC">[W. Weh],</HT> advokāts;</P></ITEM><ITEM><P>Austrijas valdības vārdā — E. Rīdīs <HT TYPE="ITALIC">[E. Riedi]</HT> un Z. Fanere [5. <HT TYPE="ITALIC">Planner],</HT> pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Spānijas valdības vārdā — E. Brakehaiss Konesa [£. <HT TYPE="ITALIC">Braquehais Conesa],</HT> pārstāvis,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — G. Brauns <HT TYPE="ITALIC">[G. Braun]</HT> un H. Stēvlbeks <HT TYPE="ITALIC">[H. Støvlbaek],</HT> pārstāvji,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē <DATE ISO="20050929">2005. gada 29. septembrī</DATE>,</VISA></GR.VISA><?PAGE NO="I-10329"?><PREAMBLE.FINAL><P>pasludina šo spriedumu.</P></PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P>Spriedums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālii nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 56. pantu.</TXT></NP><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts sakarā ar prasību, ko cēla Burčers, kam pieder ēka un zemes gabals, kas atrodas Zontāgas <HT TYPE="ITALIC">[Sonntag]</HT> pašvaldībā, lai izliktu Štaudereru, kas paīsiem nekustamajiem īpašumiem ir noslēdzis ilgtermiņa īres līgumu ar izpirkuma tiesībām.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Atbilstošās tiesību normas</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Kopienu tiesības</P></TI></TITLE><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>EKL 56. panta 1. punkts noteic:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0001" REF.END="QE0001" CODE="201C"/>Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.<QUOT.END ID="QE0001" REF.START="QS0001" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-10330"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Austrijas tiesiskais regulējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="19920605">1992. gada 5. jūnija</DATE> Likums, ar ko groza federālo konstitūciju (Bundes-Verfassungsgesetznovelle, BGBl. 276/1992), piešķīra tiesības federālajām zemēm <HT TYPE="ITALIC">[Länder]</HT> ieviest administratīvo kontroli pār nekustamā īpašuma darījumiem ar apbūves gabaliem.</TXT></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT>Saskaņā ar 1974. gada Likuma, ar ko groza federālo konstitūciju <HT TYPE="ITALIC">(Bundes-Verfassungsgesetznovelle 1974, BGBL 444/1974)</HT> VII pantu, lai uzturētu, pastiprinātu vai izveidotu rentablu lauksaimniecības kopienu, federālajām zemēm tika piešķirtas arī tiesības ieviest administratīvus ierobežojumus attiecībā uz nekustamā īpašuma darījumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT>Attiecībā uz Forarlbergas federālo zemi <HT TYPE="ITALIC">[Land Vorarlberg]</HT> <DATE ISO="19930923">1993. gada 23. septembra</DATE> Likums par darījumiem ar nekustamo īpašumu <HT TYPE="ITALIC">(Vorarlberger Grundverkehrsgesetz, LGBl. 61/1993),</HT> kas ir grozīts <HT TYPE="ITALIC">(LGBl. 29/2000,</HT> turpmāk tekstā — <HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START ID="QS0002" REF.END="QE0002" CODE="201C"/>VGVG<QUOT.END ID="QE0002" REF.START="QS0002" CODE="201D"/>),</HT> 7. pantā ar nosaukumu <QUOT.START ID="QS0003" REF.END="QE0003" CODE="201C"/>Pirkumu, kam nepiemēro piekrišanu, deklarēšana<QUOT.END ID="QE0003" REF.START="QS0003" CODE="201D"/> noteic:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><NP><NO.P><QUOT.START ID="QS0004" REF.END="QE0004" CODE="201C"/>1.</NO.P><TXT>Apbūves gabalu iegādei, kas atbilst 6. panta 1. punktam, nav vajadzīga kompetentās iestādes piekrišana veikt darījumu ar nekustamo īpašumu, ja pircējs nosūta zemes komisijai, kas atbild par nekustamo īpašumu darījumiem, vai pašvaldībai, kuras teritorijā zemes gabals atrodas, deklarāciju, kas sagatavota atbilstoši 2.-4. punktam.</TXT></NP><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Pircējs deklarē, ka</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>zemes apgabals ir apbūves gabals;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="I-10331"?><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>viņš ir Austrijas pilsonis vai — gadījumā, ja tas neattiecas uz fizisku personu — ka tas netiek uzskatīts par ārvalstnieku saskaņa ar 2. panta 4. punkta b)-d) apakšpunktu vai ka tas atbilst vienam no 3. panta 1. un 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, un ka</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>pirkums ir vai nav paredzēts brīvdienu mītnes izveidošanai.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Deklarācijā pircējs norāda ziņas, ar ko pierāda tā identitāti un pilsonību vai tā dzīvesvietu, kas netiek uzskatīta par ārvalstīm saskaņā ar 2. panta 4. punkta b) — d) apakšpunktu, vai ka to pielīdzina atbilstoši 3. pantam. Apliecinājumi tiek iesniegti atbilstoši iespējām.</TXT><P>[..]<QUOT.END ID="QE0004" REF.START="QS0004" CODE="201D"/></P></NP></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 17. pants ir izteikts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><NP><NO.P><QUOT.START ID="QS0005" REF.END="QE0005" CODE="201C"/>1.</NO.P><TXT>Lūgumu kompetentajai iestādei atļaut veikt nekustamā īpašuma darījumus iesniedz rakstiski. Lūgums ietver lēmuma pieņemšanai vajadzīgās norādes un dokumentus, it īpaši par tiesību iegūšanas mērķi, kā arī dokumentu, ar ko pierāda pircēja tiesības, apliecinātas kopijas.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10332"?><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Lūgums var tikt iesniegts arī pirms pašas līguma noslēgšanas, kas ir pirkuma, kam vajadzīga piekrišana, pamats. Tajā vajadzības gadījumā ir paredzētā darījuma būtiskie punkti, un uz tā ir visu pušu paraksti. Ja līgums rada tiesisko pamatu, trīs mēnešu laikā pēc līguma noslēgšanas iesniedz lūgumu par piekrišanas saņemšanu vai nosūta deklarāciju.</TXT><P>[..]<QUOT.END ID="QE0005" REF.START="QS0005" CODE="201D"/></P></NP></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 29. pants noteic:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><NP><NO.P><QUOT.START ID="QS0006" REF.END="QE0006" CODE="201C"/>1.</NO.P><TXT>Ja saskaņā ar šo likumu prasītā piekrišana nav piešķirta vai deklarācija nav iesniegta, attiecīgo darījumu nevar veikt; it īpaši tiesības nevar tikt ierakstītas nekustamā īpašuma reģistrā. Šis darījums tomēr ir saistošs pusēm.</TXT></NP><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Ja piekrišana ir atteikta vai divus gadus pēc 17. panta 2. punkta pēdējā teikumā noteiktā termiņa piekrišana nav lūgta vai nav iesniegta 7. pantā paredzētā deklarācija, darījums retroaktīvi nav spēkā.<QUOT.END ID="QE0006" REF.START="QS0006" CODE="201D"/></TXT></NP></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>9</NO.P><TXT>Saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 32. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><NP><NO.P><QUOT.START ID="QS0007" REF.END="QE0007" CODE="201C"/>1.</NO.P><TXT>Ja darījums, kas saistīts ar piekrišanas atteikumu, ir atzīts par spēkā neesošu sakarā ar piekrišanas atteikumu vai sakarā ar 29. panta 2. punkta noteiktā<?PAGE NO="I-10333"?> termiņa notecējumu, pārdevējs var atteikt pircējam restitūciju, ja tas nav zinājis vai tam nav bijis pienākums zināt, ka aktam vajadzīga piekrišana vai deklarācija atbilstoši 7. pantam vai ka nav tikuši ievēroti nosacījumi par piekrišanu vai deklarācijas iesniegšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Ja darījums ir atcelts, pārdevējs var prasīt reģistrēto tiesību, kas nav iegūtas labā ticībā novērtējot tiesību iedarbību saskaņā ar 31. panta 5. punktu, dzēšanu, it īpaši pēc paziņojuma saskaņā ar 31. panta 2. punktu.</TXT><P>[..]<QUOT.END ID="QE0007" REF.START="QS0007" CODE="201D"/></P></NP></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Pamata prāva un prejudiciālais jautājums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Burčeram pieder apbūves gabals Zontāgas pašvaldībā, ko tam 1995. gadā nodeva viņa māte.</TXT></NP><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Štauderers, Vācijas pilsonis, 1974. gadā ar Burčera vecākiem, zemes gabala tā laika īpašniekiem, noslēdza pirkuma līgumu par ATS <FT TYPE="NUMBER">250000</FT>. No šī brīža Štauderers veica nopietnus darbus nekustamā īpašuma atjaunošanā. Kopš tā laika viņš izmanto šo īpašumu kā brīvdienu mītni.</TXT></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>1975. gadā Burčera vecāki un Štauderers vienlaicīgi noslēdza divas vienošanās. Pirmkārt, tika parakstīts <QUOT.START ID="QS0008" REF.END="QE0008" CODE="201C"/>īres līgums<QUOT.END ID="QE0008" REF.START="QS0008" CODE="201D"/> uz 99 gadiem bez iespējām līgumu lauzt. Šis līgums, kas paredzēja, ka tajā ietvertās tiesības un pienākumi pāriet pušu tiesību<?PAGE NO="I-10334"?> pārņēmējiem, paredzēja ikmēneša īres maksājumu ATS 291, kā arī īres maksas avansu — ATS <FT TYPE="NUMBER">350000</FT>. Ar šo pašu līgumu pircējs apņēmās uzņemties visas izmaksas, ieskaitot nodokļu izmaksas, kas saistītas ar nekustamā īpašuma izmantošanu. Otrkārt, tika noslēgta vienošanās, saskaņā ar kuras noteikumiem, ja īrnieks iegūtu iespēju iegādāties šo nekustamo īpašumu, ko tā laika spēkā esošie tiesību akti aizliedza, izīrētāji apņemas to viņam pārdot par cenu ATS 350 000.</TXT></NP><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>Kad 1995. gadā šis nekustamais īpašums pārgāja Burčeram, viņš paziņoja, ka ir pārņēmis visas tiesības un pienākumus, kas izriet no īres līguma, kas noslēgts starp viņa vecākiem un Štaudereru.</TXT></NP><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="19940712">1994. gada 12. jūlija</DATE> lēmumu Zontāgas pašvaldība aizliedza Štaudereram izmantot minēto nekustamo īpašumu kā brīvdienu mītni. Pamatojoties uz likuma noteikumiem, ar ko groza likumu par Forarlbergas federālās zemes teritorijas plānošanu (Vorarlberger Raumplanuungsgesetznovelle, LGBl. 27/1993), tā uzskatīja, ka augstākminētajam īres līgumam ir tāda pati iedarbība kā pārdevuma līgumam un ka tas ir noslēgts, lai apietu tiesību normas, ar ko regulē kārtību, kādā ārvalstnieki iegādājas nekustamo īpašumu.</TXT></NP><NP><NO.P>15</NO.P><TXT>Stauderers pārsūdzēja šo lēmumu, ko <HT TYPE="ITALIC">Bezirkshauptmannschaft</HT> (apgabala administratīvā iestāde) noraidīja. Ieinteresētās personas iesniegtā prasība <HT TYPE="ITALIC">Verwaltungsgerichtshof</HT> arī tika noraidīta.</TXT></NP><NP><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20000911">2000. gada 11. septembrī</DATE> Burčers lūdza <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht Bludenz</HT> (Bludencas apgabala tiesa, Austrija) likt Štaudereram atbrīvot attiecīgo zemes gabalu, uzsverot, ka 1975. gadā noslēgtie līgumi bijuši negodīgi darījumi, kas nav spēkā <HT TYPE="ITALIC">ab initio.</HT> Atbildētājs lūdza prasību noraidīt, norādot uz tiesībām, kas izriet no šiem līgumiem.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10335"?><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Šo prasību par zemes gabala atbrīvošanu <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht</HT> noraidīja, tomēr, prasītājam iesniedzot apelācijas sūdzību, <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Feldkirch</HT> [Feldkirhes federālās zemes tiesa, Austrija] pirmās instances spriedumu atcēla un nosūtīja lietu atpakaļ <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht. Oberster Gerichtshof</HT> [Augstākā tiesa, Austrija] noraidīja kasācijas sūdzību par šīs <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht</HT> lēmumu.</TXT></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Gan <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht,</HT> gan <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> ir uzskatījusi, ka aktiem, ar kuriem likums tika apiets, bija jāpiemēro noteikumi, kas attiecās uz patiesībā domāto aktu, un to iedarbība jāaptur līdz šo noteikumu izpildei. Tomēr tie jaunie noteikumi, ar ko regulē apbūves gabalus, kas pieņemti pēc <DATE ISO="19920502">1992. gada 2. maija</DATE> Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" DATE.PUB="1992" PAGE.FIRST="3">OV L 1, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>) parakstīšanas, vairs neprasa pircējiem saņemt iepriekšēju par nekustamo īpašumu darījumiem kompetentās iestādes piekrišanu. Kopš <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> spēkā stāšanās tā LGBl. 61/1993 publicētajā versijā noteikts, ka pircējiem divu gadu laikā šai iestādei ir jāuzrāda tikai deklarācija saskaņā ar VGVG 7. panta 2. punktu un ka nepildīšanas gadījumā darījums retroaktīvi zaudē spēku.</TXT></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Kā to secina <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof,</HT> šajā lietā, ja Štauderers neiesniedza deklarāciju divu gadu laikā, kas aizsākās no <HT TYPE="ITALIC">VGVG,</HT> tā LGBL 29/2000 versijā, spēkā stāšanās brīža, 1975. gada vienošanās bija jāatzīst par spēkā neesošām un līdz ar to Štaudereram bija jāatstāj apbūves gabals.</TXT></NP><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Otrā procesa ietvaros <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht</HT> noteica Štauderera veiktās izmaksas šajā zemes gabalā EUR <FT TYPE="DECIMAL">38280,57</FT> apmērā un nosprieda, ka viņam ir jāatstāj īpašums, pretī saņemot šo naudas summu. <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht</HT> atstāja spēkā šo spriedumu un paziņoja, ka tās spriedums parastā kārtībā nav pārsūdzams. Tā uzskatīja, ka šis otrais process attiecas tikai uz nepienākošos naudas summu atgūšanu, kas nav materiālo tiesību jautājums.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10336"?><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Stauderers iesniedza īpašu apelāciju <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof.</HT> Viņš apgalvoja, ka šīs tiesas pirmajā spriedumā izveidotajai analīzei nebija saistošs raksturs, ņemot vērā Tiesas jaunāko judikatūru. Tā <DATE ISO="20030515">2003. gada 15. maija</DATE> spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Salzmann</HT> (<REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-300/01" YEAR="2003" PAGE.ECR="I-4899">C-300/01, <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> I-4899. lpp.</REF.DOC.ECR>) ir nospriedusi, ka iepriekšējas piekrišanas sistēma, ko izveido <HT TYPE="ITALIC">VGVG,</HT> nav saderīga ar kapitāla brīvu apriti, ko garantē EKL 56. panta 1. punkts. Šis pats secinājums skaidri izriet no soda atzīt darījumu par spēkā neesošu, ar ko papildina iepriekšējās deklarēšanas sistēmu, ko paredz VGVG 7. panta 2. punkts.</TXT></NP><NP><NO.P>22</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> precizē, ka likums, ar ko groza <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> un kas ir publicēts BGBl. 29/2000, tiesības iegūt apbūves gabalus deklarēšanas ceļā attiecināja arī uz brīvdienu mītņu iegādi. Tā uzskata, ka šīs procedūras mērķis atšķirībā no iepriekšējas piekrišanas sistēmas ir informēt kompetentās iestādes par nekustamā īpašuma iegādi. Tā norāda, ka Štauderers prasīto deklarāciju nosūtīja tikai 2003. gada janvārī, pēc tam, kad bija beidzies tam noteiktais divu gadu termiņš, un ka sods, atzīstot darījumu par spēkā neesošu, attiecas arī uz gadījumiem, kad deklarācijas vienkārši tiek iesniegtas novēloti. Nekādi pierādījumi nav ļāvuši domāt, ka Austrijas likumdevējs paredzēja piemērot spēka zaudēšanas sodu tikai gadījumos, kad ir atteikta piekrišana vai kad netiek veiktas nekādas darbības kompetentajās iestādēs.</TXT></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka pirmā procesa laikā tā atbilstoši <DATE ISO="19990601">1999. gada 1. jūnija</DATE> spriedumam lietā <HT TYPE="ITALIC">Konlē</HT> (<REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-302/97" YEAR="1999" PAGE.ECR="I-3099">C-302/97, <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> I-3099. 1pp.</REF.DOC.ECR>) ir uzskatījusi, ka tāds tiesiskais regulējums kā <HT TYPE="ITALIC">VGVG,</HT> ar ko paredz deklarēšanas sistēmu, kas ir saistīta ar to, ka maksimālais sods var būt darījuma aizliegšana, nebija pretrunā kapitāla brīvai apritei tiktāl, ciktāl aizlieguma nosacījumi ir pietiekami noteikti šajā likumā, lai izvairītos no jebkādas diskriminācijas attiecībā pret pircējiem ārvalstniekiem.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10337"?><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Tomēr šī tiesa uzskata, ka ar iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> ko Eiropas Kopienu Tiesa ir pieņēmusi un kas tai būtu jāņem vērā, varētu apšaubīt šo analīzi. Tā it īpaši izsaka šaubas par <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 29. panta 2. punkta noteikumu, ar ko par procedūras prasības pārkāpumu paredz sodīšanu ar tiesību zaudēšanu, samērīgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Eiropas Kopienu Tiesai šādu prejudicialii jautājumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0009" REF.END="QE0009" CODE="201C"/>Vai EKL 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka ar to nepieļauj valsts tiesību aktu <HT TYPE="ITALIC">(VGVG),</HT> saskaņā ar kuru tiesiskas nekustamā īpašuma iegūšanas gadījumā, ieguvējam noteiktajā termiņā nedeklarējot to, ka zemes gabals ir apbūvēts, ka īpašums nav iegūts, lai izveidotu brīvdienu mītni, un ka ieguvējs ir Austrijas pilsonis vai pret to būtu piemērojama tāda pati attieksme kā pret Austrijas pilsoni, ir pamats darījuma atzīšanai par spēkā neesošu retroaktīvi?<QUOT.END ID="QE0009" REF.START="QS0009" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par pieņemamību</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Atbildētāja argumenti pamata prāvā</P></TI></TITLE><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Štauderers apgalvo, ka prejudiciālais jautājums nav pieņemams vairāku iemeslu dēļ.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10338"?><NP><NO.P>27</NO.P><TXT>Vispirms, Austrijas tiesai nav kompetences spriest par pamata lietu, jo šajā gadījumā nevar piemērot <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> Konvencijas par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" DATE.PUB="1972" PAGE.FIRST="32">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar grozīta ar <DATE ISO="19781009">1978. gada 9. oktobra</DATE> Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="304" DATE.PUB="1978" PAGE.FIRST="1">OV L 304, 1. 1pp.</REF.DOC.OJ>, un grozījumu teksts — 77. lpp.), ar <DATE ISO="19821025">1982. gada 25. oktobra</DATE> Konvenciju par Grieķijas Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="388" DATE.PUB="1982" PAGE.FIRST="1">OV L 388, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar <DATE ISO="19890526">1989. gada 26. maija</DATE> Konvenciju par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="285" DATE.PUB="1989" PAGE.FIRST="1">OV L 285, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) un ar <DATE ISO="19961129">1996. gada 29. novembra</DATE> Konvenciju par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanos (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="015" DATE.PUB="1997" PAGE.FIRST="1">OV 1997, C 15, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>, turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0010" REF.END="QE0010" CODE="201C"/>Briseles konvencija<QUOT.END ID="QE0010" REF.START="QS0010" CODE="201D"/>) 16. pantu.</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>Turklāt šis jautājums nav atbilstošs. Iegādes deklarēšanas sistēma, ko paredz VGVG 7. panta 2. punkts, kas saskaņā ar grozījumiem 2000. gadā attiecas uz brīvdienu mītnēm, nav piemērojama attiecībā uz pircējiem ārvalstniekiem. <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 3. panta 2. punkts noteic, ka, <QUOT.START ID="QS0011" REF.END="QE0011" CODE="201C"/>ja iegādes mērķis ir brīvdienu mītnes izveidošana, no kapitāla brīvas aprites neizriet nekādi izņēmumi attiecībā uz normām, ar ko regulē nekustamā īpašuma darījumus ar ārvalstniekiem<QUOT.END ID="QE0011" REF.START="QS0011" CODE="201D"/>. Štauderers līdz ar to nevarēja izmantot deklarēšanas procedūru un iesniegt prasīto deklarāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Visbeidzot, kopš <DATE ISO="20040601">2004. gada 1. jūnija</DATE> šī procedūra ir atcelta. Tā kā iesniedzējtiesai bija jāspriež, pamatojoties uz tiesību aktiem, kas bija spēkā, pieņemot spriedumu pamata lietā, prejudiciālajam jautājumam nav pamata.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-10339"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Attiecībā uz apgalvoto iesniedzējtiesas kompetences trūkumu ir jāatgādina, ka Tiesas pienākums nav pārbaudīt, vai lēmums par prejudiciālă jautājuma uzdošanu ir pieņemts atbilstoši valsts noteikumiem par tiesu darba organizāciju un procedūru (skat. <DATE ISO="19820114">1982. gada 14. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="65/81" YEAR="1982" PAGE.ECR="33">65/81 <HT TYPE="ITALIC">Reina, Recueil,</HT> 33. lpp., 7. un 8. punkts</REF.DOC.ECR>; <DATE ISO="19931020">1993. gada 20. oktobra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-10/92" YEAR="1993" PAGE.ECR="I-5105">C-10/92 <HT TYPE="ITALIC">Balocchi, Recueil,</HT> I-5105. lpp., 16. un 17. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19960711">1996. gada 11. jūlija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-39/94" YEAR="1996" PAGE.ECR="I-3547">C-39/94 <HT TYPE="ITALIC">SFEI</HT> Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> I-3547. Ipp., 24. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>31</NO.P><TXT>Tiesas kompetencē nav arī pārbaudīt, vai prasība pamata prāvā iesniedzējtiesā ir celta atbilstoši juridiskajai piekritībai, ko nosaka Briseles konvencija, ja vien šo noteikumu piemērošanas nosacījumi nav arī lūguma par prejudiciālo nolēmumu priekšmets (skat. šajā sakarā <DATE ISO="19970605">1997. gada 5. jūnija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-105/94" YEAR="1997" PAGE.ECR="I-2971">C-105/94 <HT TYPE="ITALIC">Celestini, Recueil,</HT> I-2971. lpp., 20. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>32</NO.P><TXT>Tiesai ir jāievēro lēmums par lūgumu sniegt prejudiciālii nolēmumu, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, ja šis lēmums nav atcelts saskaņā ar valsts tiesībām (iepriekš minētie spriedumi lietā Reina, 7. punkts, <HT TYPE="ITALIC">Balocchi,</HT> 17. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">SFEI</HT> Komisija, 24. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>Attiecībā uz pārējiem nepieņemamības motīviem, uz ko norāda Štauderers, kas saistīti ar valsts tiesisko regulējumu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka saskaņā ar EKL 234. pantu Eiropas Kopienu Tiesai ir kompetence prejudiciālā kārtībā spriest par Kopienu tiesību jautājumiem, ko tai iesniegusi kāda no dalībvalstu tiesām. Šī procedūra nav paredzēta valsts tiesību un normatīvo aktu interpretēšanai. Iespējamās neprecizitātes, kas ietvertas attiecīgo valsts noteikumu aprakstā valsts tiesas lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu, nemazina Eiropas Kopienu<?PAGE NO="I-10340"?> Tiesas kompetenci atbildēt uz šīs tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu (skat. it īpaši <DATE ISO="19860430">1986. gada 30. aprīļa</DATE> spriedumu lietās no <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="209/84—213/84" YEAR="1986" PAGE.ECR="1425">209/84 līdz 213/84 <HT TYPE="ITALIC">Asjes</HT> Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> 1425. lpp., 12. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>Otrkārt, kā Eiropas Kopienu Tiesa nemainīgi ir spriedusi, tikai pašām valstu tiesām būtībā atbilstoši katras lietas īpatnībām ir jāizvērtē gan nepieciešamība uzdot prejudiciālo jautājumu, gan arī šī jautājuma nozīme (skat. šajā sakarā <DATE ISO="20020305">2002. gada 5. marta</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-515/99+C-519/99—C-524/99+C-526/99—C-540/99" YEAR="2002" PAGE.ECR="I-2157">C-515/99, no C-519/99 līdz C-524/99 un no C-526/99 līdz C-540/99 <HT TYPE="ITALIC">Reisch</HT> u.c, <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> I-2157. lpp., 25. punkts</REF.DOC.ECR>, un iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 30. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>No tā izriet, ka valsts tiesas uzdotie jautājumi [tiesiskā] regulējuma un pašas noteikto faktisko apstākļu ietvaros, kuru precizitāte Eiropas Kopienu Tiesai nav jāpārbauda, tiek uzskatīti par nozīmīgiem (skat. <DATE ISO="19990907">1999. gada 7. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-355/97" YEAR="1999" PAGE.ECR="I-4977">C-355/97 <HT TYPE="ITALIC">Beck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bergdorf, Recueil,</HT> I-4977. lpp., 22.-24. punkts</REF.DOC.ECR>, un iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 31. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Tomēr šajā lietā nav acīmredzams tas, ka no Kopienu tiesībām izrietošā interpretācija iesniedzējtiesai būtu maznozīmīga.</TXT></NP><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prejudiciālais jautājums ir pieņemams.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10341"?><NP><NO.P>38</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāpārbauda, vai EKL 56. panta 1. punkts pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā šīs lietas pamatā, saskaņā ar kuru novēlota pirkuma deklarācijas iesniegšana ir darījuma atzīšanas par spēkā neesošu pamats.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par lietas būtību</P></TI></TITLE><NP><NO.P>39</NO.P><TXT>Kā jau Tiesa ir spriedusi, tiesiskais regulējums, tāds kā <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> pamata prāvā, kura mērķis ir aizliegt vai piemērot īpašus nosacījumus nekustamā īpašuma iegādei, lai izveidotu sekundāru mītni (vasarnīcu), ir pakļauts EK līguma nosacījumiem par kapitāla brīvu apriti (skat. šajā sakarā iepriekš minētos spriedumus lietās <HT TYPE="ITALIC">Konle,</HT> 22. punkts, <HT TYPE="ITALIC">Reisch</HT> Komisija, 28. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 39. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>40</NO.P><TXT>Līdz ar to, kā arī iesniedzējtiesa lūdz Tiesu, ir jāpārbauda pamata prāvā minēto valsts pasākumu piemērojamība EKL 56. panta 1. panta kontekstā.</TXT></NP><NP><NO.P>41</NO.P><TXT>Saskaņā ar Austrijas valdības iesniegtajiem paskaidrojumiem <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> izveidotajā nekustamo īpašumu iegādes sistēmā darījuma spēkā esamība ir atkarīga no šī VGVG 7. panta 2. punktā paredzētās deklarācijas iesniegšanas. Retroaktivas spēkā neesamības kā sankcijas automātiskais raksturs kā <QUOT.START ID="QS0012" REF.END="QE0012" CODE="201C"/>atliekošs nosacījums<QUOT.END ID="QE0012" REF.START="QS0012" CODE="201D"/>, kas ietekmē attiecīgo darījumu, paredz uz laiku ierobežot deklarācijas, kas iesniedzama kompetentajām iestādēm, tiesiskās sekas.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10342"?><NP><NO.P>42</NO.P><TXT>No šiem paskaidrojumiem izriet, ka šī deklarācija, pat ja ar to nerada nosacījumus darījuma reālai norisei, tik un tā ir obligāta formalitāte pirms pārdevuma akta tiesiskās ierakstīšanas nekustamo īpašumu grāmatā kaut vai tikai tādēļ, lai garantētu šī akta iedarbību attiecībā uz valsts iestādēm un trešam personām. Turklāt saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 12. panta 1. punkta pirmo teikumu šo deklarāciju papildina pienākums izmantot zemes gabalu tikai deklarētajām vajadzībām.</TXT></NP><NP><NO.P>43</NO.P><TXT>Šāda deklarēšanas sistēma pēc savas būtības ierobežo kapitāla brīvu apriti (skat. šajā sakarā attiecībā uz iepriekšēju deklarēšanu/piekrišanu, iegādājoties nekustamo īpašumu, iepriekš minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Reisch,</HT> 32. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Šādi ierobežojumi tomēr ir pieļaujami ar nosacījumu, ka attiecīgie valsts noteikumi, kas ir paredzēti vispārēju interešu mērķa sasniegšanai, tiek piemēroti nediskriminējošā veidā un tiek ievērots samērīguma princips, t.i., tie tiek piemēroti, lai nodrošinātu iecerēto mērķi, un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai (skat. šajā sakarā iepriekš minētos spriedumus lietā <HT TYPE="ITALIC">Konle,</HT> 40. punkts, <DATE ISO="20020122">2002. gada 22. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-390/99" YEAR="2002" PAGE.ECR="I-607">C-390/99 <HT TYPE="ITALIC">Canal Satélite Digital, Recueil,</HT> I-607. 1pp., 33. punkts</REF.DOC.ECR>, iepriekš minētos spriedumus lietā <HT TYPE="ITALIC">Reisch</HT> Komisija, 33. punkts, un lietā <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 42. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Vispirms, attiecībā uz nosacījumu par vispārēju interešu mērķa apmierināšanu Austrijas valdība apgalvo, ka, izveidojot augstākminēto deklarēšanas procedūru, Forarlbergas zemes parlaments <HT TYPE="ITALIC">[Landtag Vorarlberg]</HT> tiecas sasniegt teritorijas plānošanas mērķi, vissaprātīgāk izmantot nekustamā īpašuma platību, kas uzliek ierobežojumus sekundārās mītnes (vasarnīcas) izveidošanai, un cenšas saskaņot kompetento iestāžu veiktās kontroles prasības attiecībā uz pilsētplānošanas noteikumu ievērošanu un nekustamo īpašumu darījumu tiesiskās noteiktības prasības.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10343"?><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Šajā sakarā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ierobežojumi izveidot sekundāru mītni (vasarnīcu) noteiktā ģeogrāfiskā zonā, ko kāda dalībvalsts rada, lai teritorijas plānošanas nolūkiem uzturētu pastāvīgu iedzīvotāju kopumu un attīstītu autonomu ar tūrismu nesaistītu darbību, var tikt uzskatīti par tādiem, kas veicina vispārējās intereses (skat. iepriekš minētos spriedumus lietās <HT TYPE="ITALIC">Konle,</HT> 40. punkts, <HT TYPE="ITALIC">Reisch</HT> Komisija, 34. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 44. punkts). Tas turklāt nevarētu radīt šaubas par to, ka valsts iestāžu rūpes nodrošināt pilsētplānošanas noteikumu piemērošanu prasībai par darījumu tiesisko noteiktību veido vispārējo interešu mērķi.</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Turklāt attiecībā uz nosacījumu par attiecīgās valsts tiesiskā regulējuma nediskriminējošu piemērošanu, apstākli, kas šajā lietā būtu jāpārbauda attiecībā uz deklarēšanas procedūru kā tādu, Štauderers apgalvo, ka <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> ir diskriminējošs raksturs tādējādi, ka tas izslēdz iespēju citu dalībvalstu pilsoņiem iegādāties sekundāru mītni (vasarnīcu). Arī Spānijas valdība uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> ir ļoti diskriminējošs raksturs tādā ziņā, ka tas liek pircējiem, kas ir citu dalībvalstu iedzīvotāji, norādīt to pilsonību, neprecizējot, kādas sekas ir šādai norādei deklarācijas izskatīšanā pēc būtības.</TXT></NP><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Tomēr no Austrijas valdības apsvērumiem, tāpat kā no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamata prāvā valsts tiesiskais regulējums par sekundārajām mītnēm (vasarnīcām) tiek piemērots neatkarīgi no tā, vai runa ir par Austrijas un pārējo dalībvalstu pilsoņiem vai Eiropas Ekonomikas zonas (turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0013" REF.END="QE0013" CODE="201C"/>EEZ<QUOT.END ID="QE0013" REF.START="QS0013" CODE="201D"/>) pilsoņiem.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10344"?><NP><NO.P>49</NO.P><TXT>Citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsoņiem kā Štaudereram, tāpat kā kādas EEZ valsts pilsoņiem ir jāievēro deklarēšanas procedūra, un tie var iegādāties nekustamo īpašumu, ievērojot tās pašas formalitātes, kādas tiek piemērotas Austrijas pilsoņiem.</TXT></NP><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>Otrkārt, pircēja pienākuma norādīt savu pilsonību nosūtāmajā deklarācijā mērķis ir nošķirt Eiropas Savienības vai EEZ pilsoņu attiecīgo situāciju, kuru pirkuma tiesības ir identiskas Austrijas pilsoņu situācijai, no trešo valstu pilsoņu attiecīgās situācijas, kas nevar kļūt par nekustamā īpašuma īpašniekiem tādā pašā veidā. Šis pienākums norādīt pilsonību un atzīmēt deklarācijā, ja vajadzīgs, ka zemes gabals tiks izmantots brīvdienu mītnei, neparedz aizliegumu citu dalībvalstu pilsoņiem iegādāties sekundārās mītnes (vasarnīcas), bet tikai, kā to precizē Austrijas valdība, nodrošina īpašo šādu mītņu izveidošanas nosacījumu ievērošanu.</TXT></NP><NP><NO.P>51</NO.P><TXT>Attiecībā, visbeidzot, uz samērīguma nosacījumu Austrijas valdība apliecina, ka VGVG 7. panta 2. punktā paredzētajai deklarācijai pretēji tam, ko norāda iesniedzējtiesa, ir tikai formāls raksturs. No <HT TYPE="ITALIC">VGVG,</HT> kāds tas ir publicēts LGBl 61/1993 (un tāds, kāds tas ir <HT TYPE="ITALIC">publicēts LBGl. 29/2000), travaux préparatoires</HT> izriet, ka deklarācija nav paredzēta tikai kompetento iestāžu informēšanai par iecerēto pirkumu, bet tās mērķis ir arī nodrošināt, ka apbūves gabals tiks pienācīgi izmantots šajā deklarācijā minētajiem mērķiem, it īpaši, ka iespējamā tā izmantošana brīvdienu mītnei atbilst šī veida izmantošanas īpašajiem nosacījumiem. Šo iestāžu <HT TYPE="ITALIC">a posteriori</HT> veiktās pārbaudes neietekmē iegādes projekta īstenošanu, jo ierakstīšana nekustamo īpašumu reģistrā tiek veikta vairs tikai pēc deklarācijas iesniegšanas. Attiecībā uz paredzēto [akta] spēka zaudēšanas sankciju, ja deklarācija nav iesniegta divu gadu termiņā, ar savu automātisko būtību tā nodrošina šo kompetento iestāžu labu informētību par apbūves gabaliem un arī ļauj šīm iestādēm saprātīgā termiņā veikt vajadzīgos kontroles pasākumus. Šāda sankcija būtu samērīga ar mērķi radīt šķēršļus<?PAGE NO="I-10345"?> nelegālai zemes gabalu izmantošanai brīvdienu mītņu izveidošanai. Administratīvs sods, kas aizstātu līguma spēka zaudēšanu, pircējam noteikti nebūtu vieglāks, jo to varētu piemērot, beidzoties triju mēnešu termiņam, un tas būtu mazāk iedarbīgs.</TXT></NP><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>Šajā sakarā ir taisnība, ka iepriekšējas deklarēšanas sistēma, ko papildina pienācīgi juridiskie instrumenti, var tiešām būt ar vispārējo interešu mērķi samērīgs pasākums. Eiropas Kopienu Tiesa ir jau spriedusi, ka šāda sistēma var ļaut izskaut iepriekšējas piekrišanas prasību, kas būtībā ir ierobežojošāks kapitāla brīvas aprites noteikums, nenodarot pāri valsts iestāžu iecerētā mērķa iedarbīgumam (skat. šajā sakarā <DATE ISO="19951214">1995. gada 14. decembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-163/94+C-165/94+C-250/94" YEAR="1995" PAGE.ECR="I-4821">C-163/94, C-165/94 un C-250/94 <HT TYPE="ITALIC">Sanz de Lera</HT> Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil,</HT> I-4821. lpp., 27. punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā <HT TYPE="ITALIC">Konle,</HT> 46. un 47. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 50. punkts). Kā to pareizi apgalvo Eiropas Kopienu Komisija, šāda deklarēšanas sistēma pati par sevi nevarētu radīt nesamērīgu pasākumu.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>Tomēr prejudiciālais jautājums neattiecas uz <HT TYPE="ITALIC">VGVG,</HT> aplūkojot to kopumā, izveidoto deklarēšanas procedūru, bet tikai uz sankciju, kas paredzēta, iesniedzot prasīto deklarāciju novēloti, proti, uz nekustamā īpašuma darījuma retroaktīvu atcelšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>Tomēr šāda sankcija nav samērīga ar šajā lietā noteikto vispārējo interešu mērķi.</TXT></NP><?PAGE NO="I-10346"?><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Pirmkārt, tā stājas spēkā automātiski pēc prasītā deklarācijas iesniegšanas termiņa vienkāršas beigšanās neatkarīgi no tā, kādi varētu būt novēlotas iesniegšanas iemesli. Tā pamata prāvā ir redzams, ka tas, ka Štauderers iesniedza deklarāciju novēloti, daļēji bija saistīts ar neskaidro tiesisko situāciju, kādā viņš atradās, jo iesniedzējtiesa iepriekšējā [tiesas] procesā uzskatīja, ka jebkurā gadījumā ieinteresētajai personai bija par vēlu pildīt šo pienākumu.</TXT></NP><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Otrkārt, šāda sankcija, nenorādot uz piemērojamo pamatnoteikumu pārkāpumiem, radikāli apšauba vienošanos, kas pauž pušu nodomus, un nevar šī iemesla dēļ būt atbilstoša tiesiskās noteiktības prasībām, kas ir īpaši svarīgas, iegādājoties nekustamo īpašumu. Nosacījums, ka termiņš, kā norāda Komisija, varētu tikt <QUOT.START ID="QS0014" REF.END="QE0014" CODE="201C"/>aprēķināts augstsirdīgi<QUOT.END ID="QE0014" REF.START="QS0014" CODE="201D"/>, līdz ar to nav pietiekams, lai uzskatītu šo sankciju par samērīgu paredzētajiem mērķiem.</TXT></NP><NP><NO.P>57</NO.P><TXT>Patiešām Tiesa ir atzinusi, ka pārdevuma līguma atcelšanas sankcija varētu būt samērīgs pasākums iepriekšējās deklarēšanas sistēmā (iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Salzmann,</HT> 51. punkts). Tāpat Tiesa ir jau uzskatījusi, ka noteiktus teritorijas plānošanas mērķus, tādus kā stabilas lauksaimniecības attīstības atbalstīšana, kontrolējot lauksaimniecības zemju attīstību, nevar sasniegt ar vienkāršu iepriekšējas deklarēšanas sistēmu, pat ja iepriekšējas piekrišanas sistēma varētu noteiktos apstākļos būt saderīga ar kapitāla brīvu apriti (skat. šajā sakarā it īpaši <DATE ISO="20030923">2003. gada 23. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-452/01" YEAR="2003" PAGE.ECR="I-9743">C-452/01 <HT TYPE="ITALIC">Ospelt</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Schlüssle Wissenberg, Recueil,</HT> I-9743.1pp., 41.-45. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>58</NO.P><TXT>Līdz ar to principā nav izslēgts, ka iepriekšējas deklarēšanas sistēma, kas kapitāla brīvu apriti ierobežo mazāk nekā iepriekšējas piekrišanas sistēma, varētu tikt<?PAGE NO="I-10347"?> pielīdzināta stingrām, pietiekoši iebiedējošām sankcijām, kas paziņotas <HT TYPE="ITALIC">a posteriori,</HT> lai patiešām tiktu ievēroti teritorijas plānošanas un pilsētplānošanas mērķi.</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT>Tomēr, ja sankcija, tāda, kāda tā ir pamata prāvas pamatā, varētu būt pieļaujama attiecīgo valsts tiesību aktu noteikto pamatnoteikumu pārkāpuma gadījumā, ko kompetentās iestādes ir konstatējušas, ņemot vērā visus lietas materiālus, šāds pasākums ir pārmērīgs tādā ziņā, ka tas rada novēlotas deklarācijas iesniegšanas automātiskās sekas, aizliedzot šai iestādei pārbaudīt, vai iecerētā iegāde pēc būtības atbilst piemērojamajiem pilsētplānošanas noteikumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Par deklarācijas novēlotu iesniegšanu varētu sodīt ar seku ziņā mazāk aizskarošiem pasākumiem, tādiem kā naudas sodi. <HT TYPE="ITALIC">VGVG</HT> 34. pantā turklāt ir faktu, kas attaisno naudas sodu piemērošanu, saraksts. Tāpat varētu tikt paredzēts, ka pieteicējam tiek dota iespēja paskaidrot kavējuma iemeslus vai kompetentajām iestādēm tiek dota iespēja, īpaši, ja netiek skartas trešo personu tiesības, noteiktos apstākļos pieņemt pat novēlotu deklarāciju vai, arī noteiktos apstākļos, atstāt vienošanos spēkā.</TXT></NP><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>Sankcija, tāda, kāda tā ir pamata prāvas pamatā, līdz ar to nevar tikt uzskatīta par neizbēgamu, lai nodrošinātu iegādes deklarēšanas pienākuma ievērošanu un lai sasniegtu vispārējo interešu mērķi, uz ko ir vērsts <HT TYPE="ITALIC">VGVG.</HT></TXT></NP><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jāatbild, ka EKL 56. panta 1. punkts nepieļauj piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu kā <HT TYPE="ITALIC">VGVG,</HT> saskaņā ar kuru vienkārša prasītās deklarācijas novēlota iesniegšana padara attiecīgo nekustamā īpašuma darījumu par spēkā neesošu retroaktīvi.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="I-10348"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par tiesāšanās izdevumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata prāvā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies saistībā ar apsvērumu iesniegšanu Tiesai, izņemot tos, kuri radušies minētajiem lietas dalībniekiem, nav atlīdzināmi.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:</P></INTRO><P>EKL 56. panta 1. punkts nepieļauj piemērot tādu valsts tiesisko regulējumu kā <DATE ISO="19930923">1993. gada 23. septembra</DATE> Likums par darījumiem ar nekustamo īpašumu <HT TYPE="ITALIC">(Vorarlberger Grundverkehrsgesetz)</HT> tā grozītajā redakcijā, saskaņā ar kuru vienkārša prasītās deklarācijas novēlota iesniegšana padara attiecīgo nekustamā īpašuma darījumu par spēkā neesošu retroaktīvi.</P></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><P>[Paraksti]</P></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>