–

Rumānijas valdības vārdā – sākotnēji C.‑R. Canţăr, kā arī E. Gane, O.‑C. Ichim un L. Liţu, vēlāk E. Gane, O.‑C. Ichim un L. Liţu, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann un E. Lankenau, pārstāvji,

–

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, kā arī P. Barros da Costa, L. Medeiros un S. Duarte Afonso, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un A. Biolan, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes Regulas (ES) Nr. 1259/2010 (2010. gada 20. decembris), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (OV 2010, L 343, 10. lpp.), 10. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp JE un KF saistībā ar viņu laulības šķiršanai piemērojamo tiesību aktu noteikšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Regula (EK) Nr. 2201/2003

3

Saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (OV 2003, L 338, 1. lpp.) 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu:

Regula Nr. 1259/2010

4

Regulas Nr. 1259/2010 9., 21., 24., 26. un 29. apsvērumā ir noteikts:

5

Šīs regulas 5. pantā “Pušu izvēlētie piemērojamie tiesību akti” ir noteikts:

6

Šīs regulas 8. pantā “Piemērojamie tiesību akti, ja puses nav izdarījušas izvēli” ir noteikts:

7

Šīs pašas regulas 10. pants “Tās valsts tiesību aktu piemērošana, kurā atrodas tiesa” ir formulēts šādi:

8

Regulas Nr. 1259/2010 12. pantā “Sabiedriskā kārtība” ir noteikts:

9

Šīs regulas 13. pantā “Valstu tiesību aktu atšķirība” ir noteikts:

Rumānijas tiesības

10

Saskaņā ar Codul civil (Civilkodekss) 2600. panta 2. un 3. punktu:

Pamatlieta un prejudiciālais jautājums

11

2001. gada 2. septembrī JE un KF, Rumānijas pilsoņi, apprecējās Jasos [Iași] (Rumānija).

12

2016. gada 13. oktobrī JE vērsās Judecătoria Iași (Jasu pirmās instances tiesa, Rumānija) ar laulības šķiršanas pieteikumu.

13

Ar 2017. gada 31. maija spriedumu šī tiesa noraidīja savu piekritību izskatīt šo prasības pieteikumu par labu Judecătoria Sectorului 5 București (Bukarestes 5. rajona pirmās instances tiesa, Rumānija).

14

Ar 2018. gada 20. februāra spriedumu šī pēdējā minētā tiesa, pamatojoties uz abu laulāto pilsonību, kas minēta Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā, noteica Rumānijas tiesu vispārējo jurisdikciju izskatīt JE iesniegto pieteikumu par laulības šķiršanu. Turklāt, pamatojoties uz Regulas Nr. 1259/2010 8. panta a) punktu, tā norādīja, ka Itālijas tiesību akti ir tiesību akti, kas piemērojami lietā, kuru izskata šī tiesa, pamatojoties uz to, ka šīs prasības par laulības šķiršanu iesniegšanas dienā laulāto pastāvīgā dzīvesvieta bija Itālijā.

15

Šajā ziņā minētā tiesa uzskatīja, ka saskaņā ar Itālijas tiesībām pieteikumu par laulības šķiršanu, kas iesniegts tādos apstākļos kā pamatlietā, var iesniegt tikai tad, ja tiesa iepriekš ir konstatējusi vai nolēmusi laulāto atšķiršanu un ja ir pagājuši vismaz trīs gadi no šīs atšķiršanas dienas līdz dienai, kad tiesā tika iesniegts pieteikums par laulības šķiršanu.

16

Ņemot vērā, ka tiesas nolēmuma, ar kuru konstatēta vai atzīta šāda nošķiršana, esamība nav pierādīta un ka Rumānijas tiesībās nav paredzēta laulāto atšķiršanas tiesvedība, minētā tiesa nosprieda, ka šī tiesvedība ir jāuzsāk Itālijas tiesās un ka līdz ar to jebkura prasība šajā ziņā, kas iesniegta Rumānijas tiesās, nav pieņemama.

17

JE par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, tostarp apgalvojot, ka pirmās instances tiesai bija jāpiemēro Civilkodeksa 2600. panta 2. punkts, ar kuru Rumānijas tiesībās ir transponētas Regulas Nr. 1259/2010 10. panta tiesību normas.

18

Šajā ziņā JE uzskata, ka, tā kā Itālijas likums ir ierobežojošs attiecībā uz laulības šķiršanas nosacījumiem, viņas pieteikumam par laulības šķiršanu ir jāpiemēro Rumānijas tiesību akti.

19

JE uzskata, ka šis risinājums izriet arī no tā, ka Itālijas tiesību aktu piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar sabiedrisko kārtību valstī, kurā atrodas tiesa, un ka līdz ar to šī piemērošana saskaņā ar šīs regulas 12. pantu ir jānoraida.

20

Šajos apstākļos Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

Par prejudiciālo jautājumu

21

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1259/2010 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka frāze “ja saskaņā ar 5. vai 8. pantu piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu” attiecas tikai uz situācijām, kurās piemērojamie ārvalstu tiesību akti neparedz laulības šķiršanu nevienā formā, vai arī tā ietver arī situācijas, kurās ar šiem tiesību aktiem ir atļauta laulības šķiršana, bet uz to attiecas nosacījumi, ko tiesa, kurā celta prasība, uzskata par ierobežojošākiem nekā tie, kas paredzēti tiesas valsts tiesību aktos.

22

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka pamatlietā piemērojamie tiesību akti saskaņā ar šīs regulas 8. panta a) punktu ir Itālijas tiesību akti un ka saskaņā ar šiem tiesību aktiem laulības šķiršana var tikt lūgta tikai ar nosacījumu, tostarp, ka tiesa ir iepriekš konstatējusi vai lēmusi par laulāto atšķiršanu, savukārt tiesas valsts tiesību aktos, proti, Rumānijas tiesību aktos, šis nosacījums nav paredzēts, ne arī paredzēti procesuālie noteikumi attiecībā uz laulāto atšķiršanu.

23

Vispirms ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1259/2010 10. pants ir izņēmums no šīs regulas 5. un 8. panta noteikumiem un kā izņēmuma noteikums ir jāinterpretē šauri.

24

Saskaņā ar šo 10. pantu tiesas atrašanās valsts tiesību akti ir piemērojami divos gadījumos, proti, pirmkārt, gadījumā, kad saskaņā ar šīs regulas 5. vai 8. pantu piemērojamajos tiesību aktos nav paredzēta laulības šķiršana un, otrkārt, kad šie piemērojamie tiesību akti nepiešķir vienam no laulātajiem vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai tā piederības vienam vai otram dzimumam dēļ.

25

Attiecībā uz pirmo šajā 10. pantā paredzēto gadījumu, kura interpretāciju lūdz iesniedzējtiesa, no šīs tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka tiesas valsts tiesību akti ir piemērojami tikai tad, ja piemērojamie tiesību akti “neparedz laulības šķiršanu”.

26

No šīs tiesību normas gramatiskās interpretācijas nekādi neizriet, ka tiesas valsts tiesību aktu piemērošana būtu iespējama arī tad, ja piemērojamajās ārvalsts tiesībās ir paredzēta laulības šķiršana, bet ka saskaņā ar to ir jāievēro nosacījumi, kas tiek uzskatīti par vairāk ierobežojošiem nekā tie, kas ir paredzēti tiesas valsts tiesību aktos. Arī Regulas Nr. 1259/2010 24. apsvērumā, kas attiecas uz pašu 10. pantu, šajā ziņā nav nevienas norādes.

27

Šādu Regulas Nr. 1259/2010 10. panta interpretāciju apstiprina šīs tiesību normas kontekstuālā un sistēmiskā interpretācija.

28

Šajā ziņā ir jānorāda, ka vārdi “nav paredzēta laulības šķiršana” ir izmantoti arī šīs regulas 13. pantā, kam atbilst šīs regulas 26. apsvērums, saskaņā ar kuru, ja minētajā regulā ir atsauce uz to, ka tās iesaistītās dalībvalsts tiesību aktos, kuras tiesā ir iesniegta prasība, nav paredzēta laulības šķiršana, tā būtu jāinterpretē tādējādi, ka šīs dalībvalsts tiesību aktos “nav laulības šķiršanas institūta”. Lai gan šajā 26. apsvērumā ir atsauce uz tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā ir notikusi vēršanās tiesā, tomēr, ciktāl tas attiecas uz vārdu “nav paredzēta laulības šķiršana” nozīmi, šajā ziņā sniegtajām norādēm ir nozīme arī attiecībā uz Regulas Nr. 1259/2010 10. pantu.

29

Jānorāda arī, ka laulāto atšķiršana, kas turklāt ir skaidri minēta šajā 10. pantā, tāpat kā laulības šķiršana ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā un ir tās sistēmas un vispārējās sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

30

Turklāt no teleoloģiskā viedokļa no Regulas Nr. 1259/2010 9., 21. un 29. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir izveidot skaidru un vispusīgu tiesisko regulējumu attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai iesaistītajās dalībvalstīs, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību, paredzamību un elastīgumu starptautiskās laulības lietās, un tādējādi atvieglot personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā, kā arī nepieļaut situāciju, kurā viens no laulātajiem iesniedz pieteikumu par laulības šķiršanu pirms otra, lai tiesvedībai tiktu piemēroti tiesību akti, kurus viņš uzskata par labvēlīgākām savām interesēm.

31

Šīs tiesību normas interpretācija, saskaņā ar kuru tiesas valsts tiesību akti ir piemērojami, ja attiecīgie ārvalsts tiesību akti nosaka, ka laulības šķiršanai ir jāatbilst nosacījumiem, kas tiek uzskatīti par vairāk ierobežojošiem nekā tie, kas paredzēti tiesas valsts tiesību aktos, – papildus tam, ka tā būtu pretrunā Regulas Nr. 1259/2010 10. panta formulējumam un nesaderīga ar šīs tiesību normas kontekstu un sistēmu, neatbilstu arī šīs regulas mērķiem.

32

Proti, kā apgalvo Rumānijas valdība, saistībā ar šādu interpretāciju esot nepieciešams katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt apstākļus, kādos laulība var tikt šķirta atbilstoši piemērojamajiem tiesību aktiem saskaņā ar minētās regulas normām, kā arī veikt subjektīvu vērtējumu par to, kādā mērā šie nosacījumi var tikt uzskatīti par vairāk ierobežojošiem nekā tie, kas paredzēti tiesas valsts tiesību aktos, un tas būtu pretrunā šajā pašā regulā izvirzīto tiesiskās drošības un paredzamības mērķu īstenošanai vai vismaz praktiski apdraudētu to.

33

Tāpat – kā norādīja Portugāles valdība, minētā interpretācija apdraudētu laulāto gribas autonomiju, kas paredzēta Regulas Nr. 1259/2010 5. pantā, un, tā kā laulātie nav izvēlējušies viņu laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai piemērojamos tiesību aktus, saskaņā ar šīs regulas 21. apsvērumu un 8. pantu tiek piemēroti tiesību akti, ar kuriem laulātajiem ir cieša saikne.

34

Visbeidzot, šāda interpretācija varētu rosināt laulāto, kurš lūdz laulības šķiršanu, iesniegt savu pieteikumu tās dalībvalsts tiesā – kam ir jurisdikcija saskaņā ar Regulas Nr. 2201/2003 tiesību normām –, kuras tiesību aktos laulības šķiršanai ir paredzēti mazāk ierobežojoši nosacījumi.

35

Attiecībā uz pamatlietu no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1259/2010 8. panta a) punktu piemērojamajos tiesību aktos, proti, Itālijas tiesību aktos, ir ietverts laulības šķiršanas institūts.

36

Līdz ar to šīs regulas 10. pants šajā lietā nav piemērojams un apstāklim, ka saskaņā ar šo likumu laulības šķiršana ir pakļauta nosacījumiem, kas tiek uzskatīti par vairāk ierobežojošiem nekā tie, kas paredzēti tiesas valsts tiesību aktos, piemēram, laulāto atšķiršanai, šajā ziņā nav nozīmes.

37

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sadarbības ar valstu tiesām procedūrā, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izspriest šajā tiesā ierosināto tiesvedību (spriedumi, 2006. gada 23. marts, FCE Bank, C‑210/04, EU:C:2006:196, 21. punkts; 2011. gada 8. decembris, Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑157/10, EU:C:2011:813, 18. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, Dyson, C‑632/16, EU:C:2018:599, 47. punkts).

38

Šajā gadījumā, kā to apgalvo Vācijas valdība un Eiropas Komisija, ir jāsniedz iesniedzējtiesai norādes par praktiskajām sekām, ko radītu šī sprieduma 25. un 26. punktā sniegtā Regulas Nr. 1259/2010 10. panta interpretācija, jo šī tiesa ir norādījusi – tā kā Rumānijas tiesībās nav tādu tiesību normu, kurās būtu paredzēta laulāto atšķiršanas tiesvedība, Rumānijas tiesas neizvērtē pēc būtības pieteikumus par laulāto atšķiršanu un pieteikumus par laulības šķiršanu, pirms kuriem nav notikusi laulāto nošķiršana, kas ir konstatēta vai par ko ir lemts saskaņā ar Itālijas tiesību aktiem.

39

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru tādos faktiskajos apstākļos, kādi ir pamatlietā, šie pieteikumi tiek noraidīti kā attiecīgi nepieņemami, pamatojoties uz to, ka Rumānijas tiesībās nav paredzēta laulāto atšķiršanas tiesvedība, un priekšlaicīgi, jo laulības šķiršana tiek lūgta Rumānijas tiesās, lai gan Itālijas tiesas iepriekš nav konstatējušas vai pieņēmušas lēmumu par laulāto atšķiršanu, vai arī tie ir nepamatoti šo abu iemeslu dēļ.

40

Ciktāl šāda judikatūras prakse kavē minēto pieteikumu izskatīšanu pēc būtības, tā lielā mērā atņem Regulā Nr. 1259/2010 paredzētajiem vienotajiem noteikumiem par tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, to būtību un tādējādi apdraud to lietderīgo iedarbību.

41

Jāatgādina, ka šajā gadījumā Rumānijas tiesu vispārējā jurisdikcija izskatīt JE laulības šķiršanas pieteikumu tika noteikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 2201/2003 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

42

Līdz ar to, pat ja atšķirībā no Itālijas tiesībām Rumānijas tiesībās nav procesuālo tiesību normu par laulāto atšķiršanu, kompetentajām Rumānijas tiesām ir jālemj par šo pieteikumu.

43

Tādējādi tādā situācijā kā pamatlietā, kurā kompetentā tiesa uzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1259/2010 normām piemērojamie ārvalsts tiesību akti ļauj celt prasību par laulības šķiršanu tikai ar nosacījumu, ka pirms tam ir notikusi trīs gadus ilga laulāto atšķiršana, savukārt tiesas valsts tiesību aktos nav paredzēti procesuāli noteikumi laulāto atšķiršanas jomā, šai tiesai tomēr – jo tā pati nevar šķirt šādu laulību – ir jāpārbauda, vai ārvalsts tiesībās paredzētie materiāltiesiskie nosacījumi ir izpildīti, un tas ir jākonstatē tajā izskatāmajā laulības šķiršanas tiesvedībā.

44

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1259/2010 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka frāze “ja saskaņā ar 5. vai 8. pantu piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu” attiecas tikai uz situācijām, kurās piemērojamie ārvalstu tiesību akti neparedz laulības šķiršanu nevienā formā.

Par tiesāšanās izdevumiem

45

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.