<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑496/15</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62015CC0496</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:640">EU:C:2016:640</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>12</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>12</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">M. WATHELET</HT> SECINĀJUMI – LIETA C‑496/15</P><P><HT TYPE="ITALIC">ESCHENBRENNER</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Melhiora Vatelē [Melchior Wathelet]</HT></P><P><HT TYPE="UC">secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20160907">2016. gada 7. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑496/15</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Alphonse Eschenbrenner</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">pret</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Bundesagentur für Arbeit</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(Landessozialgericht Rheinland‑Pfalz (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Darba ņēmēju brīva pārvietošanās</KEYWORD><KEYWORD>LESD 45. pants</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) Nr. 492/2011</KEYWORD><KEYWORD>7. pants</KEYWORD><KEYWORD>Nediskriminācijas princips</KEYWORD><KEYWORD>Pārrobežu darba ņēmējs, kurš ir ienākuma nodokļa maksātājs dzīvesvietas dalībvalstī</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2008/94/EK</KEYWORD><KEYWORD>Pabalsts, ko nodarbinātības dalībvalsts izmaksā darba devēja maksātnespējas gadījumā</KEYWORD><KEYWORD>Aprēķināšanas noteikumi</KEYWORD><KEYWORD>Nodarbinātības dalībvalsts algas nodokļa nosacīta vērā ņemšana</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Izskatāmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko <DATE ISO="20150922">2015. gada 22. septembrī</DATE> Tiesas kancelejā iesniegusi <HT TYPE="ITALIC">Landessozialgericht Rheinland‑Pfalz</HT> (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa, Vācija), attiecas uz LESD 45. panta un Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20110405">2011. gada 5. aprīļa</DATE> Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="141" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 141, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> 7. panta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Francijā dzīvojošu Francijas pilsoni <HT TYPE="ITALIC">Alphonse Eschenbrenner</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bundesagentur für Arbeit</HT> (Federālā nodarbinātības aģentūra, Vācija; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Aģentūra<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>). Šī tiesvedība ir saistīta ar to, ka Aģentūra, nosakot <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Eschenbrenner</HT> sakarā ar viņa Vācijas darba devēja maksātnespēju izmaksājamā pabalsta maksātnespējas gadījumā apmēru, ir nosacīti ņēmusi vērā Vācijā piemērojamo algas nodokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Nodokļu konvencijas, kas <DATE ISO="19590721">1959. gada 21. jūlijā</DATE> Parīzē noslēgta starp Francijas Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku nolūkā novērst nodokļu dubultu uzlikšanu un paredzēt valsts pārvaldes un tiesu iestāžu savstarpējas palīdzības noteikumus ienākuma un īpašuma nodokļu jomā, kā arī profesionālās darbības nodokļa un zemes nodokļu likmēm (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>nodokļu konvencija<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>), 13. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="013.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Izņemot nākamajos punktos paredzētos gadījumus, ienākumi no algota darba ir apliekami ar nodokli vienīgi tajā Līgumslēdzējā valstī, kurā tiek veikts šo ienākumu pamatā esošais darbs. [..]</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="013.001"><NO.PARAG>(5)</NO.PARAG><ALINEA><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Izdarot atkāpi [no 1. punkta], ienākumi, kuru gūšanas pamats ir tādu personu algots darbs, kuras strādā vienas Līgumslēdzējas valsts pierobežas zonā un kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir otras Līgumslēdzējas valsts pierobežas zonā, kur tās parasti atgriežas katru dienu, ir apliekami ar nodokli vienīgi šajā otrajā valstī;</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Šīs nodokļu konvencijas 14. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="014.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Atlīdzības, darba algas un pielīdzināms atalgojums, kā arī vecuma pensijas, kuras kāda no līgumslēdzējām valstīm, federālā zeme vai kāda šīs zemes vai valsts publisko tiesību juridiskā persona maksā otrā valstī dzīvojošai fiziskajai personai par konkrētajā laikā vai agrāk veiktu darbu valsts pārvaldē vai bruņotajos spēkos, ar nodokli ir apliekamas tikai pirmajā valstī. [..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="014.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA><P>Tostarp 1. punkta pirmā teikuma noteikumi tiek piemēroti:</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Attiecībā uz summām, kas izmaksātas kā valsts sociālās apdrošināšanas maksājumi;</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Regula Nr. 492/2011</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 492/2011 7. pants, kas ietverts I nodaļas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Nodarbinātība, vienlīdzīga attieksme un darba ņēmēju ģimenes<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> 2. iedaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Nodarbinātība un vienlīdzīga attieksme<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>, ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts valstspiederīgais, citā dalībvalstī valstspiederības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Šādam darba ņēmējam ir tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmējiem.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Direktīva 2008/94/EK</TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20081022">2008. gada 22. oktobra</DATE> Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="36" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 283, 36. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> 1. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šī direktīva attiecas uz tām darba ņēmēju prasībām [prasījumiem] pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 2. panta 1. punktā ir definēti nosacījumi, ar kādiem šīs direktīvas izpratnē darba devējs tiek uzskatīts par maksātnespējīgu. Saskaņā ar šā panta 2. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>darba ņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>darba devējs<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>darba samaksa<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>iegūtās tiesības<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>iegūstamās tiesības<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Direktīvas 2008/94 3. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA>“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darba ņēmēju prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.</ALINEA><ALINEA>Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie [neapmierinātie] prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.</ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Direktīvas 2008/94 4. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto garantiju iestāžu atbildību.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā minēto izvēli, tās nosaka laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie [neapmierinātie] prasījumi. Tomēr tas nevar būt īsāks par tādu laikposmu, kas aptver atlīdzību par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem pirms un/vai pēc 3. pantā minētās dienas.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis var noteikt augšējās robežas garantiju iestāžu maksājumiem. Šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, kas sociālā ziņā saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Einkommensteuergesetz</HT> (Likums par ienākuma nodokli) 3. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><GR.SEQ><TITLE><TI><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Ar nodokli neapliek:</P></TI></TITLE><P>[..]</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>[..]</TXT></NP></ITEM></LIST><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>pabalstu darba devēja maksātnespējas gadījumā, [..].<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></GR.SEQ></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Sozialgesetzbuch</HT> (Sociālā nodrošinājuma kodekss (<HT TYPE="ITALIC">SGB</HT>)) III sējuma (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>) 165. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Darba ņēmējiem ir tiesības saņemt pabalstu darba devēja maksātnespējas gadījumā, ja viņi ir bijuši nodarbināti valsts teritorijā, un līdz ar darba devēja maksātnespējas iestāšanos viņiem ir tiesības prasīt nesamaksāto darba algu par pēdējiem trīs darba tiesisko attiecību mēnešiem. [..]<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Apmērs<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="167.002"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Darba devēja maksātnespējas pabalsts tiek izmaksāts neto atalgojuma apmērā, kurš ir vienāds ar bruto atalgojumu, līdz iemaksu aprēķina augšējai robežai, kas paredzēta <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 341. panta 4. punktā, no kura atskaitīti likumā paredzētie ieturējumi.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="167.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA>Ja darba ņēmējs</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>saskaņā ar viņam piemērojamām tiesību normām nav ne ienākuma nodokļa maksātājs valsts teritorijā, ne arī viņam izmaksājamais darba devēja maksātnespējas pabalsts saskaņā ar viņam piemērojamām tiesību normām ir apliekams ar nodokli, no atalgojuma ir jāatskaita nodokļi, kas no šā atalgojuma būtu tikuši ieturēti, ja darba ņēmējs būtu bijis nodokļu maksātājs valsts teritorijā.<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></TXT></NP></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 169. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Aizstāšana<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> pirmajā teikumā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>Prasījumi par darba algas samaksu, kas ir pamatā tiesībām uz pabalstu darba devēja maksātnespējas gadījumā, aizstāšanas ceļā tiek nodoti [Aģentūrai], kad pabalsts maksātnespējas gadījumā tiek pieprasīts.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT>, Francijas pilsonis, dzīvo Francijā. Kopš 1996. gada viņš strādāja uzņēmumā Vācijā kā pārrobežu darba ņēmējs nodokļu konvencijas izpratnē. Tādējādi viņa Vācijā gūtie ienākumi tika aplikti ar nodokļiem Francijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><DATE ISO="20120629">2012. gada 29. jūnijā</DATE> tika uzsākts <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> darba devēja maksātnespējas process.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Līdz 2012. gada martam <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> darba alga un atlīdzības tika izmaksātas pilnā apmērā. Par laiku no <DATE ISO="20120401">2012. gada 1. aprīļa</DATE> līdz <DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnijam</DATE> pagaidu maksātnespējas administrators <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> avansa maksājuma veidā izmaksāja atalgojumu EUR <FT TYPE="DECIMAL">3550,24</FT> apmērā. Saskaņā ar maksātnespējas administratora izsniegto izziņu par pabalsta darba devēja maksātnespējas gadījumā<?PAGE NO="5"?> apmēru <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> par minēto laikposmu pienācās kopumā EUR <FT TYPE="DECIMAL">5571,88</FT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>No norādītās summas tika ieturētas sociālās apdrošināšanas iemaksas EUR <FT TYPE="DECIMAL">1094,57</FT>, ko veidoja EUR 379,11, EUR 371,23 un EUR 344,23 attiecīgi par 2012. gada aprīli, maiju un jūniju. Turklāt par aprīli <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> papildus saņēma avansu EUR 36,90 apmērā kā ceļa un uzturēšanās izdevumu aprēķinu, kas jau ir iekļauts EUR <FT TYPE="DECIMAL">5571,88</FT> summā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT><DATE ISO="20120713">2012. gada 13. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> iesniedza pieteikumu pabalsta maksātnespējas gadījumā saņemšanai. Ar <DATE ISO="20120718">2012. gada 18. jūlija</DATE> lēmumu viņam kā šis pabalsts tika piešķirta kopsumma EUR 356,77 apmērā. Šo apmēru Aģentūra aprēķināja, no <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> bruto atalgojuma atskaitot gan sociālās iemaksas, gan 2012. gada aprīlī izmaksāto avansu, kas bija pagaidu maksātnespējas administratora piešķirtā summa avansā, gan arī Vācijas tiesību aktos paredzētā ienākuma nodokļa nosacītu ieturējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Savā sūdzībā par šo lēmumu <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> uzsvēra, ka Vācijas nodokļa nosacītā ieturēšana ir pretrunā Savienības tiesībām, jo viņš nav nodokļu maksātājs Vācijā. Ar <DATE ISO="20120918">2012. gada 18. septembra</DATE> lēmumu Aģentūra noraidīja šo sūdzību, pamatojoties uz to, ka pabalsts maksātnespējas gadījumā ir ticis aprēķināts pareizi atbilstoši spēkā esošajām Vācijas tiesību normām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><DATE ISO="20121018">2012. gada 18. oktobrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> iesniedza prasību <HT TYPE="ITALIC">Sozialgericht</HT> (Sociālo lietu tiesa). Viņš uzsvēra, ka <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunktā paredzētā pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķināšanas metode neatbilst LESD 45. pantam, jo tā negatīvi ietekmē viņa kā pārrobežu darba ņēmēja stāvokli. Pēc <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> ieskata, Vācijas darba ņēmēji saņem pabalstu maksātnespējas gadījumā pilnā apmērā no viņu agrākajiem neto ienākumiem, kamēr viņš kā pārrobežu darba ņēmējs, kuram nodokļi parastā gadījumā ir jāmaksā Francijā, ir saņēmis acīmredzami mazāku summu par viņa agrākajiem neto ienākumiem, jo nosacīti ir ticis ņemts vērā Vācijā spēkā esošais nodoklis, kas ir acīmredzami augstāks, nekā Francijā piemērojamais.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20131016">2013. gada 16. oktobra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Sozialgericht</HT> (Sociālo lietu tiesa) noraidīja prasību. <DATE ISO="20131209">2013. gada 9. decembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa uzskata, ka principā pabalstam maksātnespējas gadījumā būtu jābūt vienādam ar neto atalgojumu. Taču, piemērojot <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunktā paredzēto aprēķināšanas metodi, šis pabalsts neļaujot pārrobežu darba ņēmējiem precīzi kompensēt viņu agrāko neto atalgojumu. Tā norāda, ka <DATE ISO="20040916">2004. gada 16. septembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Merida</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:537">EU:C:2004:537</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnija</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:399">EU:C:2012:399</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) Tiesa attiecīgi ir secinājusi, ka Vācijā maksājamā ienākuma nodokļa nosacīta atskaitīšana, aprēķinot, pirmkārt, pagaidu papildu pabalstu par labu bijušajiem sabiedroto spēku darbiniekiem Vācijā un, otrkārt, piemaksu darbiniekiem, kuri pirms pensionēšanās ir iecelti nepilna darba laika režīmā, izmaksātajam atalgojumam, ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka atšķirībā no situācijām abās šajās pēdējās lietās <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunkts faktiski neizraisot nodokļu dubultu uzlikšanu, jo aplūkojamajā gadījumā vienīgais nodoklis, kas būtu jāmaksā Vācijā, pabalsta maksātnespējas gadījumā aprēķināšanā tiek ņemts vērā nosacīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa šaubās par <HT TYPE="ITALIC">Sozialgericht</HT> (Sociālo lietu tiesa) interpretācijas atbilstību Savienības tiesībām, saskaņā ar kuru pabalsta maksātnespējas gadījumā saņēmējs saglabājot prasījuma tiesības pret savu darba devēju daļā par savas bruto algas nodokļu daļu. Proti, pat ja pārrobežu darba ņēmējs saglabātu prasījuma tiesības pret savu darba devēju, no viņa puses būtu vajadzīgas papildu pūles un viņš kopumā būtu neaizsargātāks par Vācijas darba ņēmēju, jo, iesniedzējtiesas ieskatā, nav neiespējami, ka pēc parādnieka aktīvu atsavināšanas viņa prasījums netiek apmierināts. Iesniedzējtiesa norāda, ka šāda interpretācija varētu būt pretrunā ar Direktīvu 2008/94, kura principā paredz, ka ir jākompensē visi neapmierinātie prasījumi par darba algu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Šajos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Landessozialgericht Rheinland‑Pfalz</HT> (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa) ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>1)</NO.P><TXT>Vai ar Eiropas Savienības primāro un/vai sekundāro tiesību normām (it īpaši LESD 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 7. pantu) ir saderīga situācija, kad darba devēja maksātnespējas gadījumā Vācijā nodarbinātam darba ņēmējam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, kurš nav ienākuma nodokļa maksātājs Vācijā un kuram izmaksājamais darba devēja maksātnespējas pabalsts saskaņā ar viņam piemērojamām tiesību normām nav apliekams ar nodokli, no viņa darba samaksas, uz kuru pamatojoties aprēķina viņam pienākošos maksātnespējas pabalstu, tiek nosacīti ieturēti nodokļi, kas Vācijas nodokļu maksātājam tiktu ieturēti no darba samaksas, ja viņš darba devējam vairs nevar izvirzīt prasījumu par bruto atalgojumam piemērojamās nodokļu daļas samaksu?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai saderība ar Eiropas Savienības primāro un/vai sekundāro tiesību normām ir tajā gadījumā, ja darba ņēmējs šādā situācijā darba devējam joprojām var izvirzīt prasījumu par bruto atalgojumam piemērotās nodokļu daļas samaksu?<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Vācijas valdība un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika <DATE ISO="20160707">2016. gada 7. jūlijā</DATE>, tās pauda mutvārdu apsvērumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Ar saviem prejudiciālajiem jautājumiem, kuri, manuprāt, ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa pēc būtības vaicā, vai LESD 45. panta 2. punkts un Regulas Nr. 492/2011 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu kā <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunktā ietverto, kas pretēji darba ņēmēju, kuri ir ienākuma nodokļa maksātāji Vācijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 1. punktu.</P></NOTE>, situācijai pārrobežu darba ņēmējiem, kuri nav nedz ienākuma nodokļa maksātāji Vācijā, nedz arī kuriem Francijā ar nodokli tiek aplikts pabalsts maksātnespējas gadījumā, negarantē viņu agrākajam neto atalgojumam līdzvērtīgu pabalstu maksātnespējas gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa arī vaicā, vai lietas risinājumu ietekmē tas, vai pārrobežu darba ņēmējam ir iespēja vērsties pret darba devēju ar prasījumu bruto algas neizmaksātās daļas apmērā.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Ievada apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Aģentūras <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> izmaksātais pabalsts maksātnespējas gadījumā ir saistīts ar prasījumu par darba algas samaksu, kas izriet no darba attiecībām laika posmā no <DATE ISO="20120401">2012. gada 1. aprīļa</DATE> līdz 28. jūnijam, proti, trim mēnešiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>No Tiesas lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 1. punktu pabalsts maksātnespējas gadījumā tiek izmaksāts darba ņēmēja neto atalgojuma apmērā, kas ir vienāds ar viņa bruto atalgojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Iekļaujoties <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 341. panta 4. punktā paredzētās iemaksu aprēķina augšējās robežas. Nešķiet, ka šis maksimālais apmērs ir relevants pamatlietā.</P></NOTE>, no kura atskaitīts Vācijā piemērojamais ienākuma nodoklis.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Taču saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Saskaņā ar Vācijas valdības norādīto šī tiesību norma ir izņēmums no <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 1. punktā noteiktā.</P></NOTE> tāda pārrobežu darba ņēmēja kā <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> gadījumā, kurš nav ne ienākuma nodokļa maksātājs Vācijā, nedz arī kura pabalsts maksātnespējas gadījumā tiek aplikts ar nodokli saskaņā ar viņam Francijā piemērojamām tiesību normām, šis pabalsts nosacīti tiek samazināts Vācijā piemērojamā ienākuma nodokļa apmērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka, lai gan konkrētie pārrobežu darba ņēmējiem tiek radīta tāda pati situācija kā tiem darba ņēmējiem, kuri ir ienākuma nodokļa maksātāji Vācijā, attiecībā uz piešķiramā pabalsta maksātnespējas gadījumā <HT TYPE="ITALIC">apmēru</HT> viņi atšķirībā no darba ņēmējiem, kuri ir ienākuma nodokļa maksātāji Vācijā, nesaņem viņu agrākajam neto atalgojumam līdzvērtīgu pabalstu maksātnespējas gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tātad viņu saņemtais pabalsts neļauj kompensēt tādu pārrobežu darba ņēmēju kā <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> agrāko neto atalgojumu, jo saskaņā ar nodokļu konvenciju nosacītā daļa, kas atbilst Vācijā piemērojamajam ienākuma nodoklim, ir augstāka par Francijā iepriekš<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Proti, pirms viņa darba devēja maksātnespējas.</P></NOTE> piemērojamo ienākuma nodokli.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Nodokļu dubultas uzlikšanas neesamība un Vācijas Federatīvās Republikas kompetence nodokļu jomā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, pirmkārt, ka nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanas pasākumi Vācijas tiesību sistēmā ir tikuši ieviesti ar nodokļu konvencijas 14. panta 2. punkta 1. apakšpunktu, kurā ir paredzēts, ka tiesības aplikt ar nodokli tādu pārrobežu darba ņēmēju kā <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> pabalstus maksātnespējas gadījumā ir vienīgi Vācijas Federatīvajai Republikai, un, otrkārt, ka ar <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunkta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Jāatzīmē, ka <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunkts, kas tostarp paredz nodokļu nosacītu atskaitīšanu, nav ietverts Vācijas nodokļu kodeksā.</P></NOTE> piemērošanas rezultātā nerodas faktiskas nodokļu dubultas uzlikšanas risks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Ievērojot nodokļu dubultas uzlikšanas neesamību, iesniedzējtiesa vaicā, vai konkrētais valsts tiesiskais regulējums ir uzskatāms par konkrētos pārrobežu darba ņēmējus diskriminējošu pasākumu, kas neatbilst LESD 45. panta 2. punktam un Regulas Nr. 492/2011 7. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Proti, lietās, kurās tika taisīts <DATE ISO="20040916">2004. gada 16. septembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Merida</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:537">EU:C:2004:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>),<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Šajā lietā Tiesa pēc būtības nosprieda, ka nediskriminācijas princips nepieļauj darba koplīgumā ietvertu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tāda sociālā pakalpojuma kā pagaidu papildu pabalsta par veikto darbu, kas darbiniekiem tiek piešķirts uzteikuma gadījumā un ko izmaksā nodarbinātības dalībvalsts darba ņēmējam, kurš dzīvo un ir nodokļu maksātājs citā dalībvalstī, apmērs tiek aprēķināts tādējādi, ka nodarbinātības dalībvalstī maksājamais algas nodoklis nosacīti tiek atskaitīts, nosakot šā pabalsta aprēķina bāzi, lai gan saskaņā ar konvenciju, kas paredz novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, analogas atlīdzības, algas un atalgojumi, kas tiek maksāti darba ņēmējiem, kuri nedzīvo šajā valstī, ir apliekami vienīgi šo pēdējo dzīvesvietas dalībvalstī.</P></NOTE> un <DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:399">EU:C:2012:399</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnija</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:399">EU:C:2012:399</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), darba devēja izmaksāta piemaksa pakāpeniskas priekšlaicīgas pensionēšanās režīma ietvaros tika aprēķināta tādā veidā, ka darba ņēmēja maksājamais algas nodoklis nodarbinātības dalībvalstī tika nosacīti atskaitīts, nosakot šīs piemaksas aprēķina bāzi, lai gan saskaņā ar konvenciju, kas paredz novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, analogas pārrobežu darba ņēmējiem izmaksātās atlīdzības, atalgojumi un algas bija apliekamas ar nodokli viņu dzīvesvietas dalībvalstī. Šā sprieduma 45. punktā Tiesa nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>pārrobežu darba ņēmēju gadījumā nosacīta Vācijas algas nodokļa likmes piemērošana neļauj pārskaitītajai summai sasniegt līmeni aptuveni 85 % apmērā no neto atalgojuma, ko tie saņēma agrāk par pilna laika darbu, atšķirībā no parastās Vācijā dzīvojošo darba ņēmēju situācijas<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>.</P></NOTE>, Tiesas pamatojums – vismaz daļēji – bija balstīts uz to, ka pārrobežu darba ņēmējs ir ticis pakļauts nodokļu dubultas uzlikšanas riskam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>No pastāvīgās judikatūras izriet, ka gadījumā, ja Savienībā nav veikti unificēšanas vai saskaņošanas pasākumi, dalībvalstis saglabā kompetenci līgumiski vai vienpusēji noteikt savu nodokļu uzlikšanas pilnvaru sadalījuma kritērijus, tostarp, lai novērstu nodokļu dubulto uzlikšanu. To ziņā ir ieviest pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu nodokļu dubultas uzlikšanas gadījumus, arī izmantojot kritērijus, kas tiek ievēroti starptautiskajā nodokļu praksē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Banco Bilbao Vizcaya Argentaria</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑157/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:813">EU:C:2011:813</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Līdz ar to es uzskatu, ka Vācijas Federatīvās Republikas tiesības aplikt ar nodokli tādu pārrobežu darba ņēmēju kā <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> pabalstus maksātnespējas gadījumā atbilstoši nodokļu konvencijai un tās valsts tiesībām nav apšaubāmas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Šajā ziņā skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980512">1998. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gilly</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑336/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:221">EU:C:1998:221</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr šāds secinājums (un it īpaši fakts, ka izskatāmajā lietā nodokļu konvencija ir ievērota un ka nav notikusi nodokļu dubulta uzlikšana) automātiski nenozīmē, ka Vācijas tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Starp citu, jāvaicā, vai attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> izmaksāto pabalstu maksātnespējas gadījumā Vācijas Federatīvā Republika patiesi ir īstenojusi kompetenci nodokļu jomā, jo saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Einkommensteuergesetz</HT> (Likums par ienākumu nodokli) 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu šis pabalsts ar nodokļiem aplikts netiek un nosacīta nodokļa atskaitīšana realitātē varētu izpausties tādējādi, ka saņēmējs nesaņem lielāku summu par neto algu, ko viņš būtu saņēmis, ja viņa darba devējs nebūtu kļuvis maksātnespējīgs, lai arī tiesas sēdē Vācijas valdība to neatzina. Turklāt ir paradoksāli atskaitīt no ar nodokli apliekama, bet Vācijā no nodokļa atbrīvota pabalsta summu, kas atbilst Vācijā spēkā esošajam algas nodoklim (faktiski, tikai atbilstoši vispārējai likmei bez iespējamiem atskaitījumiem sakarā ar apliekamās personas personīgo un ģimenes stāvokli), kaut gan alga, ja tāda būtu bijusi, būtu apliekama ar nodokli Francijā!</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesību normās nostiprinātais nediskriminācijas princips, kas ir pirmā prejudiciālā jautājuma priekšmets</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>LESD 45. panta 2. punktā ir aizliegta dalībvalstu darba ņēmēju jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ saistībā ar darbu, atalgojumu un citiem nodarbinātības nosacījumiem. Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. un 2. punkts ir tik vien kā konkrētāks LESD 45. panta 2. punktā nostiprinātā principa formulējums specifiskajās darba un nodarbinātības nosacījumu, kā arī sociālo priekšrocību piešķiršanas jomās. Līdz ar to Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tāpat kā LESD 45. panta 2. punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130620">2013. gada 20. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Giersch</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑20/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:411">EU:C:2013:411</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131205">2013. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:799">EU:C:2013:799</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Gan LESD 45. pantā, gan Regulas Nr. 492/2011 7. pantā ietvertais vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkādas formas slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada tādu pašu rezultātu. Izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi – pat ja tā tiek piemērota neatkarīgi no pilsonības –, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus nekā pašmāju darba ņēmējus un tādējādi draud radīt nelabvēlīgāku stāvokli īpaši pirmajiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131205">2013. gada 5. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Zentralbetriebsrat der gemeinnützigen Salzburger Landeskliniken</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑514/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:799">EU:C:2013:799</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Lai kādu pasākumu varētu atzīt par netieši diskriminējošu, nav nepieciešams, lai tas radītu labvēlīgāku stāvokli visiem valsts pilsoņiem vai radītu nelabvēlīgāku stāvokli tikai citu dalībvalstu pilsoņiem, izņemot valsts pilsoņus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:399">EU:C:2012:399</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Turklāt atbilstoši nediskriminācijas principam ir nepieciešams, lai ne vien līdzīgas situācijas netiktu aplūkotas atšķirīgi, bet arī lai atšķirīgas situācijas netiktu aplūkotas vienādi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040916">2004. gada 16. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Merida</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:537">EU:C:2004:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Jāatzīmē, ka iesniedzējtiesa skaidri nenorāda to, vai pabalsts maksātnespējas gadījumā ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>atalgojums<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/> Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. punkta izpratnē vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>sociāla priekšrocība<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> šīs regulas 7. panta 2. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Visciano</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑69/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:468">EU:C:2009:468</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 29. punktā Tiesa pamatoti ir nospriedusi, ka tādu prasījumu, kāds tiek izskatīts pamatlietā, juridiskais raksturs ir jādefinē valsts tiesībās.</P></NOTE>. Tomēr, ņemot vērā, ka saskaņā ar šīs tiesas norādīto un atbilstoši nodokļu konvencijas 14. panta 2. punkta 1. apakšpunktam pabalsts maksātnespējas gadījumā ir apliekams ar nodokli valstī, kura šo pabalstu izmaksā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Proti, konkrētajā gadījumā Vācijā.</P></NOTE>, no tā, pēc mana ieskata, var izsecināt, ka šīs tiesas izpratnē šis pabalsts tiek izmaksāts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>sakarā ar valsts sociālo apdrošināšanu<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> un ir uzskatāms par sociālu pabalstu. Jānorāda arī, ka savos rakstveida apsvērumos Vācijas valdība norāda, ka pabalsts maksātnespējas gadījumā ir uzskatāms par sociālu pabalstu, kas tiek izmaksāts nolūkā veicināt nodarbinātību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Katrā ziņā, kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, tam, vai pabalsts maksātnespējas gadījumā ietilpst Regulas Nr. 492/2011 7. panta 1. vai 2. punkta piemērošanas jomā, nav lielas nozīmes, jo abas šīs tiesību normas ir LESD 45. panta 2. punktā nostiprinātā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Papildus LESD 45. pantam un Regulas Nr. 492/2011 7. pantam es uzskatu par vajadzīgu pamatojumā iekļaut Direktīvu 2008/94, lai arī tā nav minēta prejudiciālajos jautājumos.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>D –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2008/94</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tā kā ar Direktīvas 2008/94 3. pantu ir paredzēts pienākums apmierināt pastāvošos darba ņēmēju prasījumus par darba samaksu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20110210">2011. gada 10. februāris</DATE> <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andersson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑30/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:66">EU:C:2011:66</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums par diskrimināciju attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> izmaksāto pabalstu maksātnespējas gadījumā ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs direktīvas sociālo mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka prasījumu par darba samaksu rakstura dēļ to apmierināšana ir ļoti nozīmīga ieinteresētajām personām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090716">2009. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Visciano</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑69/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:468">EU:C:2009:468</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Turklāt <DATE ISO="20111117">2011. gada 17. novembra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">van Ardennen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑435/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:751">EU:C:2011:751</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) Tiesa pamatoti ir norādījusi, ka Padomes <DATE ISO="19801020">1980. gada 20. oktobra</DATE> Direktīvas 80/987/EEK par darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="23" DATE.PUB="1980">OV 1980, L 283, 23. lpp.</REF.DOC.OJ>, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20020923">2002. gada 23. septembra</DATE> Direktīvu 2002/74/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="270" PAGE.FIRST="10" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 270, 10. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, kuras tiesību normas pēc būtības atbilst Direktīvas 2008/94 tiesību normām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Proti, <DATE ISO="20110210">2011. gada 10. februāra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Andersson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑30/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:66">EU:C:2011:66</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 20. punktā Tiesa nosprieda, ka Direktīva 2008/94 kodificē Direktīvu 80/987 un pēc būtības satur tādas pašas tiesību normas kā šī pēdējā.</P></NOTE>, mērķis ir nodrošināt visiem darba ņēmējiem Eiropas Savienības mērogā <HT TYPE="ITALIC">minimālo aizsardzību</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Direktīvas 2008/94 preambulas 3. apsvērumā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>ir jāparedz darba ņēmēju aizsardzība to darba devēja maksātnespējas gadījumā, jo īpaši – lai garantētu, ka apmierina to prasījumus attiecībā uz darba samaksu, un lai tiem nodrošinātu aizsardzības minimumu, ņemot vērā nepieciešamību līdzsvarot ekonomisko un sociālo attīstību Kopienā. Šim nolūkam dalībvalstīm vajadzētu izveidot iestādi, kas garantē attiecīgo darba ņēmēju prasījumu apmierināšanu attiecībā uz darba samaksu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>.</P></NOTE> darba devēja maksātnespējas gadījumā, apmierinot darba ņēmēju pastāvošos prasījumus par atalgojuma samaksu atbilstīgi darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām, kas nav apmierināti par noteiktu laika posmu. Tieši šādā nolūkā Direktīvas 2008/94 3. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai saskaņā ar šīs direktīvas 4. pantu garantiju iestādes nodrošinātu, ka tiek apmierināti darba ņēmēju neapmierinātie prasījumi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Direktīvas 2008/94 4. pantā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja ierobežot prasījumu apmierināšanas pienākumu, nosakot atsauces laikposmu vai garantijas laikposmu un/vai nosakot maksājumu augšējās robežas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. šajā ziņā spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131128">2013. gada 28. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gomes Viana Novo</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑309/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:774">EU:C:2013:774</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Līdz ar to saskaņā ar Direktīvas 2008/94 4. panta 1. punktu dalībvalstīm ir iespēja ierobežot prasījumu apmierināšanas pienākumu ar konkrētu laikposmu, kas nosakāms atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 2. punkta nosacījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980714">1998. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regeling</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑125/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:358">EU:C:1998:358</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā ziņā no Tiesas lietā esošajiem materiāliem izriet, ka pabalsts maksātnespējas gadījumā aptver pēdējos trīs darba līguma mēnešus saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 165. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Turklāt Direktīvas 2008/94 4. panta 3. punkta pirmajā daļā dalībvalstīm ir paredzēta iespēja noteikt darba ņēmēju neapmierināto prasījumu apmierināšanas garantiju augšējo robežu, lai novērstu tādu summu izmaksāšanu, kas pārsniedz šīs direktīvas sociālo mērķi. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka, lai arī dalībvalstīm ir tiesības noteikt neapmierināto prasījumu garantiju augšējo robežu, <HT TYPE="ITALIC">tām šīs augšējās robežas ietvaros ir jānodrošina visu konkrēto neapmierināto prasījumu apmierināšana</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040304">2004. gada 4. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Barsotti</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑19/01, C‑50/01 un C‑84/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:119">EU:C:2004:119</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No tā izriet, ka Direktīvas 2008/94 4. pants ir jāinterpretē šauri un atbilstoši direktīvas sociālajam mērķim, kas ir nodrošināt <HT TYPE="ITALIC">minimālo aizsardzību visiem darba ņēmējiem</HT>. Pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980714">1998. gada 14. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Regeling</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑125/97</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:358">EU:C:1998:358</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tā, lai arī Direktīvas 2008/94 3. pantā ir paredzēts, ka garantiju iestādes nodrošina darba ņēmēju neapmierināto prasījumu apmierināšanu, es pievienojos Vācijas valdības apsvērumiem, saskaņā ar kuriem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>šajā direktīvā tomēr nav nevienas tiesību normas, kas noteiktu to, vai ir runa par bruto vai neto vērtībām, un to, kāds nodokļu režīms attiecīgā gadījumā ir jāpiemēro pabalstam maksātnespējas gadījumā<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>. Proti, Direktīva 2008/94 neregulē konkrētajiem prasījumiem piemērojamo nodokļu režīmu. Tātad, tā kā Savienības tiesību piemērošanas harmonizācija nav veikta, dalībvalstīm ir tiesības aplikt vai neaplikt ar nodokli pabalstu maksātnespējas gadījumā, kas atbilst darba ņēmēju neapmierinātajiem prasījumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Darba ņēmējiem, kuri dzīvo Vācijā, pabalsts maksātnespējas gadījumā tiek izmaksāts neto atalgojuma apmērā. No tā izriet, ka šiem pēdējiem pabalsts maksātnespējas gadījumā principā ir līdzvērtīgs viņu iepriekš kā aktīviem darba ņēmējiem saņemtajai neto algai. Līdz ar to attiecīgajā laika posmā šo darba ņēmēju neto atalgojuma situācija tiek atjaunota ar atpakaļvērstu spēku, jo viņi saņem savu agrāko neto algu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Savukārt pārrobežu darba ņēmējiem, kuri atrodas <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> situācijā, Vācijas algas nodokļa nosacīta atskaitīšana, nosakot pabalstu maksātnespējas gadījumā atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunktam, neļauj sasniegt tādu pašu rezultātu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040916">2004. gada 16. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Merida</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:537">EU:C:2004:537</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Proti, Vācijas algas nodokļa nosacīta ņemšana vērā negatīvi ietekmē tādus pārrobežu darba ņēmējus kā <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> un rada tiem nelabvēlīgāku situāciju nekā darba ņēmējiem, kuri dzīvo Vācijā. Atšķirībā no šiem pēdējiem pārrobežu darba ņēmēju neto atalgojuma situācija konkrētajā laika posmā netiek atlīdzināta vai atjaunota ar atpakaļvērstu spēku<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Komisija uzskata, ka ir nepieļaujami veikt ieturējumus, kas netiktu veikti, ja nebūtu iestājusies darba devēja maksātnespēja.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tātad šķiet, ka aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums pārrobežu darba ņēmējiem tiek piemērots tāpat kā Vācijā dzīvojošajiem darba ņēmējiem, lai gan viņi atrodas nesalīdzināmās situācijās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Turpretim Vācijas valdība uzskata, ka pārrobežu darba ņēmēji un Vācijā dzīvojošie darba ņēmēji atrodas salīdzināmā situācijā.</P></NOTE>. Proti, līdz viņa darba devēja maksātnespējai <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> bija nodokļu maksātājs Francijā un guva augstākus neto ienākumus nekā darbinieks, kas atradās tādā pašā situācijā kā viņš, bet dzīvoja Vācijā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vācijas valdība uzskata, ka <HT TYPE="ITALIC">SGB III</HT> 167. panta 2. punkta 2. apakšpunkta galvenās sekas neizpaužas kā nelabvēlīgākas situācijas radīšana migrējošajiem darba ņēmējiem un pārrobežu darba ņēmējiem. Šīs valdības ieskatā, atkarībā no katra gadījuma specifikas, it īpaši no dažādās Savienības dalībvalstīs darba ņēmējiem piemērojamām individuālām nodokļu likmēm, šāda tiesību norma katrā atsevišķā gadījumā pārrobežu darba ņēmēja situāciju var ietekmēt labvēlīgi vai nelabvēlīgi atkarībā no tā, vai augstāks nodoklis ir nodoklis Vācijā vai nodoklis citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Svarīgi atzīmēt, ka nelabvēlīgās vai pat labvēlīgās sekas, ko varētu izraisīt atšķirības starp dalībvalstu nodokļu skalām, kuru noteikšana – tā kā šī joma netiek reglamentēta Savienības līmenī – ir dalībvalstu kompetencē, nevar veidot Savienības tiesībās aizliegtu diskrimināciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980512">1998. gada 12. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gilly</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑336/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:221">EU:C:1998:221</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Tomēr gadījumā, kad pabalsts maksātnespējas gadījumā, ko dalībvalsts izmaksā šajā valstī dzīvojošam darba ņēmējam, atbilst viņa neto atalgojumam, ko viņš par darbu saņēmis iepriekš un kas tādējādi paredz atjaunot <HT TYPE="ITALIC">staus quo</HT> pirms darba devēja maksātnespējas – kas atbilst Direktīvas 2008/94 mērķim –, šai dalībvalstij ir jānodrošina tāda pati attieksme pret pārrobežu darba ņēmējiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Šajā ziņā jānorāda, ka, ievērojot to, ka Vācijas Federatīvās Republikas darba ņēmējam izmaksājamais pabalsts maksātnespējas gadījumā paredz atjaunot viņa neto atalgojumu laikā pirms darba devēja maksātnespējas, šai dalībvalstij, piešķirot šo pabalstu, ir tiesības atskaitīt no pārrobežu darba ņēmēja bruto atalgojuma šā pēdējā iepriekš samaksātos nodokļus. Līdz ar to es uzskatu, ka Vācijas Federatīvajai Republikai ir bijušas tiesības no <HT TYPE="ITALIC">A. Eschenbrenner</HT> bruto atalgojuma atskaitīt nodokļus, kurus šis pēdējais ir samaksājis Francijā no tā paša atalgojuma pirms viņa darba devēja maksātnespējas.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Līdz ar to Vācijas ienākuma nodokļa nosacīta piemērošana pārrobežu darba ņēmēju situācijās kavē panākt to, lai maksātnespējas pabalsts atbilstu agrāk saņemtajam neto atalgojumam pretēji tam, kā tas ir Vācijā dzīvojošo darba ņēmēju gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Skat. pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:399">EU:C:2012:399</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un tā ir diskriminācija, kas ir pretrunā ar LESD 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 7. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Jāatzīmē, ka iesniedzējtiesa nav devusi mājienu par jebkādu šādas diskriminācijas attaisnojumu. Tikmēr Vācijas valdība uzskata, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>pat netieša pienākuma piemērot citu dalībvalstu nodokļu tiesību normas rezultātā rastos noraidīšanas lēmumi, kā arī nesamērīgs administratīvās slodzes pieaugums<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>. Es uzskatu, ka šie iebildumi ir noraidāmi. Proti, <DATE ISO="20040916">2004. gada 16. septembra</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Merida</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑400/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:537">EU:C:2004:537</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 30. punktā Tiesa ir lēmusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>šādi jebkurā gadījumā nevar pamatot to, ka Vācijas Federatīvā Republika neievēro pienākumus, kas izriet no [LESD]<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>. Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120628">2012. gada 28. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Erny</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑172/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:399">EU:C:2012:399</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un pēc analoģijas spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140619">2014. gada 19. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Specht</HT> u.c.</NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2005">EU:C:2014:2005</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Tas vēl jo vairāk ir tiesa, ja Vācijas tiesiskā regulējuma, kas neparedz aplikt ar nodokli pabalstu maksātnespējas gadījumā, mērķis ir raudzīties, lai šis pabalsts nepārsniedz to, ko tā saņēmējs būtu saņēmis kā algu. Skat. šo secinājumu 14. zemsvītras piezīmi. Tas apstiprina, ka Vācijas Federatīvā Republika varēja nosacīti atskaitīt nodokli, ko ieinteresētajai personai bija jāmaksā Francijā. Skat. šo secinājumu 33. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Es arī uzskatu, ka aplūkojamais valsts tiesiskais regulējums ir pretrunā ar Direktīvas 2008/94 3. pantu, jo ar to šīs direktīvas 4. panta 3. punktā noteiktajās augšējās robežās netiek nodrošināta visu konkrēto neapmierināto prasījumu apmierināšana. Proti, lai gan nevar apšaubīt Vācijas Federatīvās Republikas tiesības aplikt ar nodokli atbilstoši šiem prasījumiem izmaksātās atlīdzības, šo tiesību īstenošana, nosacīti atskaitot Vācijas nodokli, kas aplūkojamajā gadījumā ir augstāks nekā Francijā iepriekš piemērojamais nodoklis, apdraud Direktīvas 2008/94 3. pantu un šajā direktīvā paredzēto minimālās aizsardzības režīmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Turklāt, ievērojot, ka saskaņā ar Direktīvas 2008/94 3. pantu neapmierināto prasījumu apmierināšana ir jānodrošina <HT TYPE="ITALIC">garantiju iestādēm</HT>, Aģentūrai ir jānodrošina, ka neto atalgojumu saņem gan vietējie darba ņēmēji, gan pārrobežu darba ņēmēji. No tā izriet, ka tam, vai pabalsta maksātnespējas gadījumā saņēmējs eventuāli<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Jānorāda, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Bundesarbeitsgericht</HT> (Federālā Darba lietu tiesa, Vācija) palātām domas dalās jautājumā par to, vai šajā ziņā pārrobežu darba ņēmējs faktiski saglabā prasījuma tiesības pret savu darba devēju.</P></NOTE> saglabā prasījuma tiesības pret savu darba devēju viņa bruto algas nodokļa daļas apmērā, pēc mana ieskata, nav nozīmes un tas neietekmē lietas risinājumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI –</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai atbildēt uz <HT TYPE="ITALIC">Landessozialgericht Rheinland‑Pfalz</HT> (Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Sociālo lietu tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem šādi:</TXT><P>Atbilstoši LESD 45. pantam, Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20110405">2011. gada 5. aprīļa</DATE> Regulas (ES) Nr. 492/2011 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Savienībā 7. pantam un Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20081022">2008. gada 22. oktobra</DATE> Direktīvas 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā 3. pantam nav pieļaujams tāds valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram, pretēji darba ņēmēju, kas ir ienākuma nodokļa maksātāji konkrētajā dalībvalstī, situācijai, pārrobežu darba ņēmējiem, kuri nav nedz ienākuma nodokļa maksātāji šajā pēdējā dalībvalstī, nedz kuru pabalsts darba devēja maksātnespējas gadījumā tiek aplikts ar nodokli citā dalībvalstī saskaņā ar viņiem piemērojamām tiesību normām, negarantē viņu agrākajam neto atalgojumam līdzvērtīgu pabalstu maksātnespējas gadījumā.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>