–

CNP spółka z ograniczoną odpowiedzialnością vārdā – K. Janiec‑Janowska, radca prawny,

–

Gefion Insurance A/S vārdā – I. Łyszkiewicz, radca prawny,

–

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

–

Eiropas Komisijas vārdā – M. Heller un B. Sasinowska, pārstāves,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2012, L 351, 1. lpp.) 13. panta 2. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 10. pantu un 7. panta 2. un 5. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Polijā dibinātu sabiedrību ar ierobežotu atbildību CNP spółka z ograniczoną odpowiedzialnością (turpmāk tekstā – “CNP”) un apdrošināšanas sabiedrību Gefion Insurance A/S (turpmāk tekstā – “Gefion”), kuras juridiskā adrese ir Dānijā, par kaitējuma, kas radies ceļu satiksmes negadījuma rezultātā, atlīdzināšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Regula Nr. 1215/2012

3

Regulas Nr. 1215/2012 15., 18. un 34. apsvērumā ir paredzēts:

4

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļā “Jurisdikcija” 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ir ietverts šīs regulas 4.–6. pants.

5

Minētās regulas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

6

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 5. panta 1. punktu:

7

Minētās regulas II nodaļas 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija” tostarp ir ietverts tās 7. pants, kurā ir noteikts:

8

Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļā “Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu” ir ietverts šīs regulas 10.–16. pants.

9

Minētās regulas 10. pants ir formulēts šādi:

10

Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punktā ir noteikts:

11

Šīs regulas 12. pantā ir noteikts:

12

Minētās regulas 13. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

Direktīva 2009/138/EK

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/138/EK (2009. gada 25. novembris) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (OV 2009, L 335, 1. lpp.) 145. panta “Filiāļu nodibināšanas nosacījumi” 1. punktā ir paredzēts:

14

Šīs direktīvas 151. pantā “Nediskriminējoša attieksme pret personām, kas iesniedz prasības” ir noteikts:

15

Minētās direktīvas 152. pantā “Pārstāvis” ir paredzēts:

Polijas tiesības

16

Saskaņā ar kodeks postępowania cywilnego (Civilprocesa kodekss) 1099. pantu tiesa, kurā celta prasība, pēc savas ierosmes jebkurā tiesvedības stadijā pārbauda iespējamo valsts tiesu jurisdikcijas izskatīt lietu neesamību un atzīst prasību par nepieņemamu jurisdikcijas neesamības gadījumā. Valstu tiesu jurisdikcijas neesamība ir pamats atzīt tiesvedību par spēkā neesošu.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

17

2018. gada 28. februārī Polijā notika ceļu satiksmes negadījums, kurā sadūrās divi transportlīdzekļi. Par negadījumu atbildīgā persona pirms tam bija noslēgusi ar Gefion mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu.

18

2018. gada 1. martā cietusī persona par atlīdzību paņēma nomā aizstājēju transportlīdzekli remontdarbnīcā, kurai tā bija uzticējusi sava bojātā transportlīdzekļa remontu. Apmaksājot šo nomas pakalpojumu, minētā persona atbilstoši līgumam par prasījuma cesiju cedēja remontdarbnīcai prasījumu pret Gefion. 2018. gada 25. jūnijā saskaņā ar jaunu prasījuma cesijas līgumu remontdarbnīca cedēja šo pašu prasījumu CNP.

19

Ar 2018. gada 25. jūnija vēstuli CNP pieprasīja Gefion samaksāt tai rēķinā par aizstājēja transportlīdzekļa nomu norādīto summu. Šis pieprasījums tika nosūtīts uz sabiedrības ar ierobežotu atbildību Polins spółka z ograniczoną odpowiedzialnością (turpmāk tekstā – “Polins”) – kas reģistrēta Žihlinā [Żychlin] (Polija) un, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma, pārstāv Polijā Gefion intereses – adresi.

20

Ar 2018. gada 16. augusta vēstuli Crawford Polska sp. z o.o., kas ir Polijā reģistrēta sabiedrība un kam Gefion bija uzticējusi atlīdzības prasījumu nokārtošanu, daļēji apstiprināja rēķinu par aizstājēja transportlīdzekļa nomu un piešķīra CNP daļu no summas, kas bija norādīta rēķinā par šo nomu.

21

Šīs vēstules nobeiguma daļā Crawford Polska norādīja, ka pārsūdzību pret šo sabiedrību – kā Gefion apstiprinātu struktūru – vai tieši pret Gefion var iesniegt “vai nu atbilstoši vispārējiem jurisdikcijas noteikumiem, vai arī apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātā, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēja vai ar apdrošināšanas līgumu pilnvarotās personas domicila vai juridiskās adreses atrašanās tiesā”.

22

2018. gada 20. augustā CNP cēla pret Gefion prasību Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa, Polija). Attiecībā uz šīs tiesas starptautisko jurisdikciju CNP atsaucās uz Gefion publiskotu informāciju par to, ka Polins ir galvenais Gefion pārstāvis Polijā. CNP lūdza, lai Gefion adresētie paziņojumi tiktu pārsūtīti uz Polins adresi.

23

2018. gada 11. decembrī minētā tiesa izdeva maksājuma rīkojumu.

24

Gefion iebilda pret maksājuma rīkojumu, apstrīdot Polijas tiesu jurisdikciju izskatīt šo strīdu. Proti, pēc tam, kad Gefion bija norādījusi, ka CNP profesionāli nodarbojas ar tādu prasījumu iegādi, kuri izriet no apdrošināšanas līgumiem, tā secināja, ka CNP nav apdrošinājuma ņēmēja, apdrošinātā vai apdrošināšanas atlīdzības saņēmēja statusa Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un ka attiecīgi lietā, kura attiecas uz apdrošināšanu, tai nav iespējas celt prasību tiesā citā dalībvalstī, kas nav apdrošinātāja domicila dalībvalsts.

25

Turklāt Gefion atsaucās uz 2018. gada 31. janvāra spriedumu Hofsoe (C‑106/17, EU:C:2018:50), apgalvodama, ka, ņemot vērā aizsardzības funkciju, kāda ir Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punktam, personai, kura veic profesionālu darbību apdrošināšanas atlīdzību prasījumu piedziņas jomā kā šādu prasījumu līgumisks cesionārs, nevar tikt piešķirta speciālā aizsardzība, ko veido iespēja izmantot īpašās jurisdikcijas noteikumus, kuri ir paredzēti šīs regulas II nodaļas 3. iedaļā.

26

CNP iebilda, norādot, ka Gefion ir iekļauta to dalībvalstu un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstu apdrošināšanas sabiedrību sarakstā, par kuriem tika paziņots Komisja Nadzoru Finansowego (Finanšu uzraudzības komisija, Polija), ka Gefion pārdod apdrošināšanas polises Polijā un ka nav pieļaujams, ka subjekts, kas pārņem prasījumu no cietušās personas, nevarētu pieprasīt pamatlietā aplūkoto remonta izmaksu atlīdzināšanu tās vietas tiesā, kurā ir radies apdrošināšanas gadījums un tika veikts remonts.

27

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai konkrētajā gadījumā CNP var pamatoti atsaukties uz jurisdikcijas noteikumiem, kas ietverti Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļā. Konkrētāk, tā vēlas noskaidrot, vai CNP, kas ir uzņēmums, kurš no cietušās personas ir iegādājies no civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas izrietošu prasījumu pret apdrošinātāju, ir tiesības uz aizsardzību, kas saskaņā ar šīs iedaļas noteikumiem ir paredzēta tikai vājākajām pusēm tiesiskajās attiecībās. Minētās tiesas ieskatā, drīzāk būtu jāpiemēro šīs regulas II nodaļas 2. iedaļas noteikumi, konkrētāk – minētās regulas 7. panta 2. punkts vai 7. panta 5. punkts. Visbeidzot, tai ir šaubas par jēdzienu “filiāle”, “aģentūra” vai “cita struktūra” interpretāciju šī 7. panta 5. punkta izpratnē.

28

Šajos apstākļos Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un trešo jautājumu

29

Ar pirmo un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 10. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka tiesas jurisdikcija strīdā starp profesionālu subjektu, kas ir ieguvis prasījuma tiesības, kuras sākotnēji bija cietušajai pusei pret civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrību, no vienas puses, un šo pašu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrību, no otras puses, tiek balstīta – attiecīgā gadījumā autonomi – uz šīs regulas 7. panta 2. punktu vai 7. panta 5. punktu.

30

Ievadam ir jāatgādina – tā kā saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 34. apsvērumu ar to atceļ un aizstāj Regulu Nr. 44/2001, ar kuru savukārt tika aizstāta 1968. gada 27. septembra Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar turpmākām konvencijām attiecībā uz jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, šo pēdējo minēto juridisko instrumentu noteikumu interpretācija, ko sniegusi Tiesa, ir piemērojama arī Regulai Nr. 1215/2012, kad šīs tiesību normas var tikt uzskatītas par “līdzvērtīgām” (spriedums, 2020. gada 9. jūlijs, Verein für Konsumenteninformation, C‑343/19, EU:C:2020:534, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, principā iesūdz minētās dalībvalsts tiesās. Tomēr šīs regulas 5. panta 1. punktā atkāpes kārtā ir paredzēts, ka šīs personas var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesās saskaņā ar minētās regulas II nodaļas 2. līdz 7. iedaļā izklāstītajiem noteikumiem.

32

Runājot konkrētāk par šīs II nodaļas 3. iedaļu “Jurisdikcija lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu”, tajā ir noteikta autonoma sistēma tiesu jurisdikcijas sadalei lietās apdrošināšanas jomā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2005. gada 12. maijs, Société financière et industrielle du Peloux, C‑112/03, EU:C:2005:280, 29. punkts).

33

Proti, Regulas Nr. 1215/2012 10. pantā ir precizēts, ka lietās, kas attiecas uz apdrošināšanu, jurisdikciju nosaka atbilstoši šīs 3. iedaļas, kura ietver šīs regulas 10.–16. pantu, noteikumiem, neskarot minētās regulas 6. pantu un 7. panta 5. punktu.

34

No tā izriet, ka Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļā tiesu jurisdikcija apdrošināšanas jomā ir regulēta autonomi – tādējādi, ka, izņemot pašā šajā 3. iedaļā paredzētos jurisdikcijas pamatus, šajā jomā nav piemērojami citi jurisdikcijas pamati, izņemot tos, uz kuriem ir skaidra atsauce šīs regulas 10. pantā, proti, jurisdikcijas pamatus, kas paredzēti minētās regulas 6. pantā un 7. panta 5. punktā.

35

Līdz ar to, tā kā Regulas Nr. 1215/2012 10. pantā nav atsauces uz šīs regulas 7. panta 2. punktu, šī pēdējā minētā tiesību norma nevar tikt piemērota, ja strīds – ciktāl runa ir par tiesu jurisdikciju – ietilpst minētās regulas II nodaļas 3. iedaļas piemērošanas jomā.

36

Šādu interpretāciju apstiprina Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 12. panta saturs, kuros ir paredzēti jurisdikcijas noteikumi, kas ir analogi tiem, kuri ietverti attiecīgi šīs regulas 4. panta 1. punktā un 7. panta 2. punktā.

37

Turklāt ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punktu tās 10.–12. pants ir piemērojams prasībām, ko cietusī puse cēlusi tieši pret apdrošinātāju, ja šādas tiešas prasības ir atļautas.

38

Šajā ziņā šīs regulas 13. panta 2. punktā šādi veiktās atsauces mērķis ir pievienot prasītāju sarakstam, kas ir ietverts šīs regulas 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā, personas, kurām ir nodarīts kaitējums, šo personu loku tomēr neierobežojot tādējādi, ka tajā ietilptu tikai personas, kas ir cietušas tieši (pēc analoģijas, attiecībā uz Regulu Nr. 44/2001, skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, MMA IARD, C‑340/16, EU:C:2017:576, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Tajā pašā laikā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1215/2012 18. apsvērumu tās II nodaļas 3. iedaļas mērķis ir aizsargāt vājāko pusi līgumattiecībās, piemērojot jurisdikcijas noteikumus, kas ir labvēlīgāki šīs puses interesēm nekā vispārējie noteikumi, un ka šīs mērķis nozīmē, ka minētajā iedaļā paredzētie īpašie jurisdikcijas noteikumi nav attiecināmi uz personām, attiecībā uz kurām šī aizsardzība nav attaisnota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 27. februāris, Balta, C‑803/18, EU:C:2020:123, 27. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

40

Lai gan cietušās personas tiesību cesionāram, kuru pašu var uzskatīt par vājāko pusi, ir jāspēj izmantot īpašos tiesu jurisdikcijas noteikumus, kas ir definēti Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktā un 13. panta 2. punktā, šīs tiesību normas aplūkojot kopā, tomēr attiecībās starp personām, kas profesionāli darbojas apdrošināšanas jomā, nav pamatota nekāda speciāla aizsardzība, jo nevar pieņemt, ka kāda no tām atrodas vājākā pozīcijā nekā otra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 39. un 42. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

41

Tiesa tādējādi ir secinājusi, ka sociālās apdrošināšanas iestāde, kas ir ceļu satiksmes negadījumā tieši cietušās personas prasījumu likumīgā cesionāre, nevar pamatoties uz kopā aplūkotiem Regulas Nr. 44/2001 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 11. panta 2. punkta noteikumiem, kas atbilst attiecīgi Regulas Nr. 1215/2012 11. panta 1. punkta b) apakšpunktam un 13. panta 2. punktam, lai celtu tiešu prasību savas iedibināšanās dalībvalsts tiesās pret personas, kura, iespējams, ir atbildīga par minēto ceļu satiksmes negadījumu, apdrošinātāju, kas ir iedibināts citā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2009. gada 17. septembris, Vorarlberger Gebietskrankenkasse, C‑347/08, EU:C:2009:561, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Tiesa ir nospriedusi arī, ka personai, kura veic profesionālu darbību apdrošināšanas atlīdzību prasījumu piedziņas jomā kā šādu prasījumu līgumisks cesionārs, nevar tikt piešķirta speciālā aizsardzība, ko sniedz forum actoris (spriedums, 2018. gada 31. janvāris, Hofsoe, C‑106/17, EU:C:2018:50, 43. punkts).

43

Konkrētajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka CNP nodarbojas ar prasījumu piedziņu no apdrošināšanas sabiedrībām. Šis apstāklis, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, liedz šo sabiedrību uzskatīt par pusi, kuras būtu vājākā pozīcijā nekā pretējā puse šī sprieduma 40.–42. punktā minētās judikatūras izpratnē, un tādēļ tā nevar izmantot Regulas Nr. 1215/2012 10.–16. pantā paredzētos īpašos noteikumus par tiesu jurisdikciju.

44

Ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šo secinājumu, tiesu jurisdikcija strīdā starp profesionālu subjektu, kas ir ieguvis prasījuma tiesības pret apdrošināšanas sabiedrību, kuras sākotnēji bija cietušajai pusei, no vienas puses, un šo pašu apdrošināšanas sabiedrību, no otras puses, var tikt balstīta uz Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 2. punktu vai 7. panta 5. punktu.

45

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi – tā kā Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļa neattiecas uz prasību, ko viens apdrošinātājs ir cēlis pret otru apdrošinātāju, šādai prasībai var būt piemērojams minētās nodaļas 2. iedaļā ietvertais šīs regulas 6. panta 2. punkts, ja šī prasība atbilst minētajā normā paredzētajam gadījumam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. janvāris, SOVAG, C‑521/14, EU:C:2016:41, 31. punkts).

46

Pēc analoģijas ir jāsecina, ka gadījumā, kad Regulas Nr. 1215/2012 II nodaļas 3. iedaļa nav piemērojama prasībai tādēļ, ka nav puses, kas būtu vājākā pozīcijā nekā otra puse, uz šo prasību var attiekties šīs pašas nodaļas 2. iedaļas noteikumi, it īpaši šīs regulas 7. panta 2. punkts vai 7. panta 5. punkts, pat ja runa ir par strīdu apdrošināšanas jomā, ciktāl minētajās tiesību normās izklāstītie to piemērošanas nosacījumi ir īstenojušies.

47

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 13. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 10. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdā starp profesionālu subjektu, kas ir ieguvis prasījuma tiesības, kuras sākotnēji bija cietušajai pusei pret civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrību, no vienas puses, un šo pašu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrību, no otras puses, un tādēļ tas neliedz tiesas jurisdikciju šādā strīdā balstīt attiecīgā gadījumā uz šīs regulas 7. panta 2. punktu vai 7. panta 5. punktu.

Par otro jautājumu

48

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrība, kas vienā dalībvalstī saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts ar citā dalībvalstī iedibinātu apdrošināšanas sabiedrību, šīs pēdējās minētās sabiedrības vārdā un labā veic kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ir jāuzskata par filiāli, aģentūru vai citu struktūru šīs tiesību normas izpratnē.

49

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka, tikai atkāpjoties no Regulas Nr. 1215/2012 4. panta 1. punktā ietvertā vispārējā noteikuma par atbildētāja domicila dalībvalsts tiesu jurisdikciju, šīs regulas II nodaļas 2. iedaļā ir paredzēti daži īpašās jurisdikcijas gadījumi, tostarp minētās regulas 7. panta 5. punktā paredzētais gadījums. Tā kā filiāles, aģentūras vai citas struktūras atrašanās vietas tiesu jurisdikcija attiecībā uz strīdiem, kas izriet no to darbības, minētās tiesību normas izpratnē ir īpašās jurisdikcijas noteikums, tas ir jāinterpretē autonomi un šauri, tātad nepieļaujot interpretāciju, kura pārsniegtu šajā pašā regulā tieši paredzētos gadījumus (pēc analoģijas, attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punktu, skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūlijs, flyLAL‑Lithuanian Airlines, C‑27/17, EU:C:2018:533, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punktā šādi paredzētais īpašās jurisdikcijas noteikums ir balstīts uz īpaši ciešu saikni starp strīdu un tiesām, kurās tas var tikt iesniegts izskatīšanai, kas pareizas tiesvedības un procesa lietderīgas organizācijas apsvērumu dēļ attaisno jurisdikcijas piešķiršanu šīm tiesām (pēc analoģijas, attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 5. panta 5. punktu, skat. spriedumu, 2018. gada 5. jūlijs, flyLAL‑Lithuanian Airlines, C‑27/17, EU:C:2018:533, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Šajā ziņā saskaņā ar Tiesas judikatūru divi kritēriji ļauj noteikt, vai strīds izriet no filiāles, aģentūras vai citas struktūras darbības Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkta izpratnē.

52

Pirmkārt, ar jēdzieniem “filiāle”, “aģentūra” un “cita struktūra” šīs tiesību normas izpratnē tiek prezumēta darījumu veikšanas centra esamība, kas ilgtermiņā ārēji izpaužas kā galvenā uzņēmuma atzars. Šim centram ir jābūt vadībai, un materiālā ziņā tam ir jābūt aprīkotam tā, lai tas būtu spējīgs risināt lietišķas sarunas (slēgt darījumus) ar trešām personām tādējādi, ka šīm personām nav tieši jākontaktējas ar galveno uzņēmumu. Otrkārt, lietai ir jāattiecas vai nu uz darbībām, kas saistītas ar filiāles darbību, vai arī saistībām, ko tā uzņēmusies galvenā uzņēmuma vārdā, ja šīs saistības ir jāizpilda valstī, kurā šī filiāle atrodas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 19. jūlijs, Mahamdia, C‑154/11, EU:C:2012:491, 48. punkts; 2018. gada 5. jūlijs, flyLAL‑Lithuanian Airlines, C‑27/17, EU:C:2018:533, 59. punkts, un 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair, C‑464/18, EU:C:2019:311, 33. punkts).

53

Konkrētajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmumā sniegtajām norādēm izriet, ka, lai gan Gefion intereses Polijā pārstāv divas sabiedrības, proti, Polins un Crawford Polska, tieši pēdējo minēto sabiedrību Gefion ir pilnvarojusi veikt pamatlietā aplūkoto atlīdzības prasījumu apmaksāšanu. Līdz ar to ir jāsecina, ka iesniedzējtiesa jautājumu Tiesai par Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkta tvērumu uzdod saistībā ar Crawford Polska darbību.

54

Attiecībā uz pirmo kritēriju, kas noteikts šī sprieduma 52. punktā atgādinātajā judikatūrā, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka – neskarot faktu vērtējumu, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, – Crawford Polska ir saskaņā ar Polijas tiesībām dibināta sabiedrība ar ierobežotu atbildību un tātad tai kā juridiskai personai ir patstāvīga juridiska pastāvēšana un sava vadība.

55

Turklāt saskaņā ar Gefion sniegtā pilnvarojuma formulējumu Crawford Polska ir tiesības “pilnīgi izskatīt [atlīdzības] prasījumus”, un iesniedzējtiesa arī ir precizējusi, ka Crawford Polska ir visas pilnvaras veikt darbību, kas rada tiesiskas sekas apdrošināšanas sabiedrībai, un rīkoties Gefion vārdā un labā.

56

Līdz ar to, kā secinājumu 63. punktā būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts, ņemot vērā minēto pilnvarojumu, šķiet, ka Crawford Polska ir visas pilnvaras veikt atlīdzības prasījumu nokārtošanas un apmaksāšanas darbību, kā rezultātā apdrošināšanas sabiedrībai rodas tiesiskas sekas, un līdz ar to Crawford Polska ir jāuzskata par darījumu veikšanas centru, kas ilgtermiņā ārēji izpaužas kā galvenā uzņēmuma atzars.

57

Savukārt iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai šis centrs materiālā ziņā ir aprīkots tā, ka tas ir spējīgs risināt lietišķas sarunas (slēgt darījumus) ar trešām personām tādējādi, ka šīm personām nav tieši jākontaktējas ar galveno uzņēmumu.

58

Attiecībā uz otro kritēriju, kas izriet no šī sprieduma 52. punktā atgādinātās judikatūras, vispirms ir jānorāda, ka pamatlietu nevar uzskatīt par tādu, kas attiecas uz darbībām saistībā ar Crawford Polska darbību, jo tā neattiecas uz līgumiskām vai ārpuslīgumiskām tiesībām un pienākumiem saistībā ar pašas šīs sabiedrības pārvaldību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1978. gada 22. novembris, Somafer, 33/78, EU:C:1978:205, 13. punkts).

59

Tālāk, runājot par to, vai pamatlieta attiecas uz saistībām, kuras Crawford Polska būtu uzņēmusies Gefion vārdā, šī sprieduma 53. punktā ir atgādināts, ka Gefion ir pilnvarojusi Crawford Polska veikt pamatlietā aplūkoto atlīdzības prasījumu nokārtošanu un apmaksāšanu. Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tieši Crawford Polska ir pieņēmusi Gefion vārdā un labā lēmumu piešķirt CNP tikai daļu no pieprasītās atlīdzības. Kā secinājumu 66. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ja iesniedzējtiesa šo apstākli apstiprinātu, no tā izrietētu, ka Crawford Polska ir bijusi ne tikai vienkāršs starpnieks, kas būtu atbildīgs par informācijas nodošanu, bet ir aktīvi veicinājusi juridisko situāciju, kuras rezultātā ir izcēlies strīds pamatlietā. Tātad šis strīds, ņemot vērā Crawford Polska iesaistīšanos tiesiskajās attiecībās starp pamatlietas pusēm, būtu jāuzskata par tādu, kas attiecas uz saistībām, kuras Crawford Polska ir uzņēmusies Gefion vārdā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 11. aprīlis, Ryanair, C‑464/18, EU:C:2019:311, 34. un 35. punkts).

60

Visbeidzot, runājot par argumentu, kuru netieši ir izvirzījusi iesniedzējtiesa, kā arī Gefion un Eiropas Komisija un saskaņā ar kuru jēdzieni “filiāle”, “aģentūra” un “cita struktūra” Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā Direktīvu 2009/138, it īpaši šīs direktīvas 145. un 152. pantā ietvertos jēdzienus “pastāvīga darbība [klātbūtne]” un “pārstāvis”, pietiek norādīt, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkts ir jāinterpretē autonomi, ievērojot šīs tiesību normas sistēmu un mērķus, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 72. punktā, un atbilstoši specifiskajiem kritērijiem, kas izstrādāti judikatūrā attiecībā uz šo tiesību normu.

61

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrība, kas vienā dalībvalstī saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts ar citā dalībvalstī iedibinātu apdrošināšanas sabiedrību, šīs pēdējās minētās sabiedrības vārdā un labā veic kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ir jāuzskata par filiāli, aģentūru vai citu struktūru šīs tiesību normas izpratnē, ja šī sabiedrība

–

ilgtermiņā ārēji izpaužas kā apdrošināšanas sabiedrības atzars, kā arī

–

tai ir vadība un tā materiālā ziņā ir aprīkota tā, ka šī sabiedrība ir spējīga risināt lietišķas sarunas (slēgt darījumus) ar trešām personām tādējādi, ka šīm personām nav tieši jākontaktējas ar apdrošināšanas sabiedrību.

Par tiesāšanās izdevumiem

62

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 13. panta 2. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 10. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdā starp profesionālu subjektu, kas ir ieguvis prasījuma tiesības, kuras sākotnēji bija cietušajai pusei pret civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrību, no vienas puses, un šo pašu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sabiedrību, no otras puses, un tādēļ tas neliedz tiesas jurisdikciju šādā strīdā balstīt attiecīgā gadījumā uz šīs regulas 7. panta 2. punktu vai 7. panta 5. punktu.

2)

Regulas Nr. 1215/2012 7. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka sabiedrība, kas vienā dalībvalstī saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts ar citā dalībvalstī iedibinātu apdrošināšanas sabiedrību, šīs pēdējās minētās sabiedrības vārdā un labā veic kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, ir jāuzskata par filiāli, aģentūru vai citu struktūru šīs tiesību normas izpratnē, ja šī sabiedrība

–

ilgtermiņā ārēji izpaužas kā apdrošināšanas sabiedrības atzars, kā arī

–

tai ir vadība un tā materiālā ziņā ir aprīkota tā, ka šī sabiedrība ir spējīga risināt lietišķas sarunas (slēgt darījumus) ar trešām personām tādējādi, ka šīm personām nav tieši jākontaktējas ar apdrošināšanas sabiedrību.