Runājot par iebildi par nepieņemamību, ko Itālijas Republika izvirzījusi, pamatojoties uz to, ka šajā prasībā Komisija esot paplašinājusi savā 2013. gada 18. oktobra argumentētajā atzinumā apgalvotās pienākumu neizpildes priekšmetu, šā atzinuma formulējumā ir redzams, ka Komisija pārmet, ka Itālijas Republika nav “veikusi vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu [..] Direktīvas 2004/80 [..] 12. panta 1. un 2. punktu un nodrošinātu, ka pastāv kompensācijas sistēma visos tās teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem”.

Šajā argumentētajā atzinumā Komisija patiešām atsaucās arī uz to, ka Itālijas tiesību aktos nav paredzēta kompensācijas sistēma “konkrēti” personām, kas cietušas no slepkavībām un smagiem miesas bojājumiem, kuri neietilpst speciālajos likumos paredzētajos gadījumos, kā arī izvarošanā un citu smagu seksuāla rakstura uzbrukumos cietušajiem, vai arī uz to, ka šajos tiesību aktos no kompensācijas sistēmas ir pilnībā izslēgti tādi nodarījumi “kā” slepkavība un seksuāla vardarbība. Tomēr jau no veida, kā šī iestāde atsaukusies uz minētajiem tiesību aktiem, izriet, ka šādi tā ir vienīgi gribējusi uzskatāmāk parādīt konkrētās sekas Itālijas Republikas neapstrīdētajam apstāklim, ka visi tīšie, vardarbīgie noziegumi nav iekļauti Itālijā spēkā esošajā kompensācijas sistēmā, tādējādi neaprobežodama apgalvotās pienākumu neizpildes priekšmetu ar minētajiem piemēriem vien.

Tāpēc, lūgdama Tiesu atzīt, ka, “neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārrobežu situācijās pastāv sistēma, kādā maksājama kompensācija personām, kas cietušas visa veida tīšos, vardarbīgos noziegumos, kuri izdarīti tās teritorijā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumu, kas noteikts Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā”, Komisija šajā prasībā nav paplašinājusi apgalvotās pienākumu neizpildes priekšmetu.

Tādējādi šī prasība ir jāatzīst par pieņemamu.

Runājot, pirmkārt, par Itālijas Republikas argumentu – ka Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkts atbilstoši tam, kā to interpretē Komisija, nav spēkā būtībā tāpēc, ka Savienības kompetencē neesot, pamatojoties uz EKL 308. pantu, pieņemt tiesību normu, kas reglamentē tīri iekšējas situācijas, – pietiek vien atgādināt Tiesas pastāvīgās judikatūras atziņu, ka dalībvalsts nevar lietderīgi atsaukties uz tai adresētās direktīvas prettiesiskumu kā pamatu aizstāvībai pret prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi, kas pamatota ar šīs direktīvas nepildi, jo nav LESD noteikuma, kurā skaidri ir paredzēta atļauja to darīt. Citādi varētu būt tikai gadījumā, ja aplūkojamajā tiesību aktā būtu vērojamas rupjas un acīmredzamas kļūdas un tādējādi tas varētu tikt atzīts par neesošu (skat. tostarp spriedumus, 2010. gada 29. jūlijs, Komisija/Austrija, C‑189/09, nav publicēts, EU:C:2010:455, 15. un 16. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra, un 2015. gada 5. marts, Komisija/Luksemburga, C‑502/13, EU:C:2015:143, 56. punkts).

Taču bez vajadzības sīkāk izvērtēt argumentus, ko Itālijas Republika izklāsta, lai pamatotu apgalvoto Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta prettiesiskumu, jākonstatē, ka šī dalībvalsts nesniedz nevienu pierādījumu tam, ka šai tiesību normai piemistu kāds trūkums, kura dēļ būtu apšaubāma pati tās esamība šā sprieduma iepriekšējā punktā minētās judikatūras izpratnē.

No tā izriet, ka Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta spēkā neesamību šajā prasībā Itālijas Republika piesauc veltīgi.

Jautājumā, otrkārt, par dalībvalstīm Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā noteiktajiem pienākumiem jāņem vērā ne tikai šīs tiesību normas formulējums, bet arī šīs direktīvas mērķi, kā arī ar šo direktīvu izveidotā sistēma, kurā iekļaujas minētā tiesību norma.

Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā ir noteikts, ka “visas dalībvalstis nodrošina to, ka to tiesību normās ir paredzēta tāda to teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamo kompensāciju sistēma, kura garantē taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem”.

Šajā tiesību normā nav paredzēta iespēja, ka kompensācijas sistēmas, kas dalībvalstīm jāizveido saskaņā ar Direktīvu 2004/80, šīs dalībvalstis attiecinātu tikai uz kādu daļu no to attiecīgajā teritorijā izdarītajiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificējami par tīšiem, vardarbīgiem noziegumiem.

Ar Direktīvas 2004/80 mērķiem ir tā, ka tās preambulas 1. apsvērums norāda uz Savienības gribu atcelt šķēršļus brīvai personu kustībai starp dalībvalstīm.

Šajā ziņā Tiesa jau ir lēmusi, ka gadījumā, kad Savienības tiesībās fiziskai personai ir garantēta brīvība ceļot uz citu dalībvalsti, šīs brīvās pārvietošanās loģiskas sekas ir tādas, ka šīs personas neaizskaramība attiecīgajā dalībvalstī tiek aizsargāta gluži tāpat kā šīs valsts pilsoņu un iedzīvotāju gadījumā (spriedums, 1989. gada 2. februāris, Cowan, C‑186/87, EU:C:1989:47, 17. punkts). Šajā kontekstā Direktīvas 2004/80 preambulas 2. apsvērumā ir teikts, ka pasākumiem, kas paredzēti, lai veicinātu kompensāciju piešķiršanu noziegumos cietušajiem, jābūt šā mērķa īstenošanas sastāvdaļai.

Turklāt šīs direktīvas preambulas 3. apsvērumā ir atgādināts, ka 1999. gada 15. un 16. oktobrī Tamperē rīkotajā sanāksmē Eiropadome aicināja sagatavot noziegumos cietušo aizsardzības obligātos standartus, īpaši attiecībā uz tiesas pieejamību cietušajiem un viņu tiesībām uz kompensāciju par kaitējumiem.

Arī no minētās direktīvas preambulas 6. apsvēruma izriet, ka noziegumos cietušajiem Savienībā jābūt tiesībām uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par nodarītajiem kaitējumiem neatkarīgi no tā, kurā Savienības vietā noziegums izdarīts. Visbeidzot šīs pašas direktīvas preambulas 7. apsvērumā ir precizēts tostarp, ka tādēļ visās dalībvalstīs jābūt mehānismam, kā šiem cietušajiem maksājama kompensācija.

Jautājumā par Direktīvā 2004/80 izveidoto sistēmu jānorāda, ka šīs direktīvas I nodaļā par kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos ietilpstošajā 1. pantā ir paredzēts, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums izdarīts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas prasītājs pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību iesniegt kādai iestādei vai citai struktūrai dzīvesvietas dalībvalstī. Šīs direktīvas 2. pantā, kura virsraksts ir “Atbildība par kompensācijas maksāšanu” un kas atrodas šajā pašā I nodaļā, ir noteikts, ka kompensāciju maksā tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā izdarīts noziedzīgais nodarījums.

Turklāt Direktīvas 2004/80 II nodaļu veidojošā 12. panta par valstu kompensācijas sistēmām 1. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas noteikumi par kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos ir piemērojami, “pamatojoties uz dalībvalstu to kompensāciju sistēmām, kuras izmaksā to attiecīgajā teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem”.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem redzams, ka ar Direktīvu 2004/80 izveido sistēmu, lai noziegumos cietušajiem atvieglotu kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos, un šai sistēmai jādarbojas, pamatojoties uz dalībvalstīs spēkā esošajām sistēmām kompensāciju piešķiršanai tādos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kas izdarīti to attiecīgajās teritorijās. Tāpēc šīs direktīvas 12. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir iecerēts nodrošināt Savienības pilsonim tiesības uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par kaitējumiem, kas viņam nodarīti tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņš atrodas, izmantodams savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un tas tiek darīts, nosakot katrai dalībvalstij pienākumu izveidot kompensācijas sistēmu personām, kas cietušas no visa veida tās teritorijā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri kvalificējami par tīšiem, vardarbīgiem noziegumiem.

Šajā kontekstā runājot par noziedzīgā nodarījuma kvalificējamību par tīšu un vardarbīgu, jānorāda – kā savu secinājumu 69. un 83. punktā uzsvēris ģenerāladvokāts – ka, lai arī šā jēdziena tvēruma konkretizēšana savās valsts tiesībās principā ir dalībvalstu kompetencē, šī kompetence tām tomēr neļauj sašaurināt cietušajiem maksājamās kompensācijas sistēmas piemērojamību, to attiecinot tikai uz kādiem noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificējami par tīšiem, vardarbīgiem noziegumiem, jo pretējā gadījumā Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktam tiktu atņemta lietderīgā iedarbība.

Šo interpretāciju nekādi neliek apšaubīt Itālijas Republikas arguments, ka Direktīvas 2004/80 pieņemšanas likumdošanas procedūras gaitā Savienības likumdevējs esot atteicies no sākotnējā mērķa paredzēt konkrētus noteikumus noziegumos cietušajiem maksājamās kompensācijas jomā.

Tāpat jānoraida arī Itālijas Republikas arguments par to, ka Direktīvas 2004/80 preambulas 2. apsvērumā atreferētajā 1989. gada 2. februāra spriedumā Cowan (186/87, EU:C:1989:47) Tiesa esot vienīgi pieprasījusi ievērot principu, ka nav pieļaujama diskriminācija pilsonības dēļ saistībā ar noziegumos cietušo personu piekļuvi kompensācijai pārrobežu situācijās un neesot konstatējusi dalībvalstu pienākumu savās valsts tiesībās paredzēt kompensācijas sistēmu visa veida tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem, kā tas esot apstiprināts 2014. gada 30. janvāra rīkojumā C. (C‑122/13, EU:C:2014:59).

Proti, lai arī Tiesa patiešām ir nospriedusi, ka Direktīvā 2004/80 kompensācija ir paredzēta tikai tāda tīša, vardarbīga noziedzīga nodarījuma gadījumā, kas izdarīts dalībvalstī, kurā atrodas cietušais, izmantodams savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, tādējādi tīri iekšēja situācija šīs direktīvas piemērošanas jomā neietilpst (šajā ziņā skat. spriedumus, 2007. gada 28. jūnijs, Dell’Orto, C‑467/05, EU:C:2007:395, 59. punkts, un 2012. gada 12. jūlijs, Giovanardi u.c., C‑79/11, EU:C:2012:448, 37. punkts, kā arī rīkojumu, 2014. gada 30. janvāris, C., C‑122/13, EU:C:2014:59, 12. punkts). Tomēr, to darot, Tiesa vienīgi paskaidroja, ka ar Direktīvu 2004/80 izveidotā sadarbības sistēma attiecas vienīgi uz piekļuvi kompensācijai pārrobežu situācijās, taču neizslēdza, ka šīs direktīvas 12. panta 2. punktā katrai dalībvalstij – lai nodrošinātu tai šādās situācijās izvirzītā mērķa sasniedzamību – ir paredzēts izveidot valsts sistēmu, kas garantētu kompensāciju personām, kuras cietušas jebkurā par tīšu, vardarbīgu noziegumu kvalificējamā noziedzīgā nodarījumā, kas izdarīts tās teritorijā.

Šāda Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punkta interpretācija turklāt ir atbilstīga šīs direktīvas mērķim atcelt šķēršļus brīvai personu kustībai un pakalpojumu apritei starp dalībvalstīm tālab, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību.

Šajā lietā Tiesai iesniegtajos lietas materiālos ir redzams, ka visi Itālijas tiesībās konkretizētie noziedzīgie nodarījumi, kas kvalificējami par tīšiem, vardarbīgiem noziegumiem, nav ietverti Itālijā spēkā esošajā kompensācijas sistēmā, un Itālijas Republika to arī nebūt neapstrīd. Tāpēc, tā kā šī dalībvalsts nav pilnībā transponējusi Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktu, jāatzīst, ka Komisijas celtā prasība ir pamatota.

Līdz ar to jāatzīst, ka, neveicot visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārrobežu situācijās pastāv sistēma, kādā maksājama kompensācija personām, kas cietušas visa veida tīšos, vardarbīgos noziegumos, kuri izdarīti tās teritorijā, Itālijas Republika nav izpildījusi pienākumu, kas noteikts Direktīvas 2004/80 12. panta 2. punktā.