KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS PARLAMENTAM UN PADOMEI, kā tiek piemērota Direktīva 94/80/EK par to,kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav /* COM/2012/099 final */
KOMISIJAS ZIŅOJUMS EIROPAS
PARLAMENTAM UN PADOMEI, kā tiek piemērota Direktīva 94/80/EK
par to,
kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību
vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo
dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav
1.
Ievads
Pilsoņus tieši ietekmē lēmumi,
ko pašvaldības katru dienu pieņem ekonomikas, sociālajā un
kultūras jomā. Pašvaldības ir iedzīvotājiem
vistuvākais pārvaldes posms. Piedalīšanās pašvaldību
vēlēšanās, lai balsotu vai kandidētu, ir
pamattiesības, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību
hartas[1] 40. pantā;
tā ļauj pilsoņiem iesaistīties demokrātiskajā
dzīvē un ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu.
Turklāt šāda piedalīšanās rada iespēju ES
pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie
nav, labāk integrēties viņu uzņēmējvalsts sabiedrības
politiskajā un sociālajā dzīvē. Saskaņā ar tādiem pašiem
noteikumiem, kādi paredzēti Hartas[2] 40. pantā, LESD[3] 22. panta 1. punkts piešķir
ikvienam Savienības pilsonim tiesības balsot un kandidēt
pašvaldību vēlēšanās dalībvalstī, kurā
viņš dzīvo, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus
piemēro attiecīgās valsts pilsoņiem. Sīki
izstrādāti noteikumi par to, kā ir izmantojamas tiesības
balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās, ir
paredzēti Padomes Direktīvā 94/80/EK (turpmāk
“Direktīva”)[4]. Komisija saskaņā ar Direktīvas
13. pantu iepriekšējo un pirmo Ziņojumu par Direktīvas
transponēšanu un īstenošanu pieņēma 2002. gadā.
Šajā ziņojumā pirmo reizi ir aplūkots plašāks
jautājums par piedalīšanos vietējos demokrātijas procesos
un novērtēta Direktīvas transponēšanas un īstenošanas
situācija dalībvalstīs, kas 2002. gadā, kad tika
pieņemts pirmais ziņojums, vēl nebija Savienības
dalībvalstis. Lai gan Direktīvu ir transponējušas visas dalībvalstis,
ir jānovērš vairāki šķēršļi, kas kavē
vēlēšanu tiesību pilnīgu izmantošanu, nodrošinot
Direktīvas noteikumu pareizu īstenošanu un transponēšanu. Ziņojumā ir arī
novērtēts, vai izņēmuma piešķiršana saskaņā
ar LESD 22. panta 1. punktu, joprojām ir pamatota. Direktīvas 12. panta 4. punktā
ir paredzēts, ka līdz 1998. gada 31. decembrim un pēc
tam katrus sešus gadus Komisija par to iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei
ziņojumu. Pēdējais ziņojums par izņēmuma
piešķiršanu tika pieņemts 2005. gadā[5]. Savienība ir dibināta, pamatojoties
uz vērtībām, kas respektē demokrātiju[6], un katram Savienības pilsonim ir
tiesības piedalīties Savienības demokrātiskajā
dzīvē[7].
Tāpēc ir svarīgi garantēt līdzdalības
demokrātijas principus, cita starpā nodrošinot visu Savienības
pilsoņu līdzdalību un pieliekot pūles, lai veicinātu
līdzdalību. Līdzdalības demokrātijas
principu garantēšana ir primāri svarīga, jo īpaši
vietējā līmenī, kur pieņemtie lēmumi tieši
ietekmē pilsoņus. Samazinot piedalīšanos
demokrātiskajā dzīvē, kas izpaužas kā zems
vēlētāju kopskaits vēlēšanās, var tikt
radītas tādas nevēlamas sekas kā pārstāvības
demokrātijas stāvokļa pasliktināšanās. Lielākajā daļā
dalībvalstu nesenajās Eiropas vēlēšanās
reģistrētais vēlētāju kopskaits bija mazāks
nekā 50 %[8];
līdzīga tendence bija vērojama daudzās
dalībvalstīs nesenajās pašvaldību vēlēšanās[9]. Atbilstoši Savienības dibināšanas
principiem Komisija uzskata, ka ir svarīgi mainīt šo tendenci, lai
nostiprinātu saikni starp vēlētājiem un
ievēlētajiem pārstāvjiem un uzlabotu ievēlēto
pārstāvju pieņemto lēmumu leģitimitāti. Šajā saistībā pilsoņu
vēlēšanu tiesību nostiprināšana ir noteikta kā viena
no politiskajām prioritātēm Stokholmas programmā.
Stokholmas Rīcības plānā, kas pieņemts 2010. gada
20. aprīlī, ir uzsvērts, ka “lai tuvinātu
pilsoņus Eiropas projektam, ir svarīgi atvieglot un veicināt pilsoņu
līdzdalību Savienības demokrātiskajā dzīvē.
Lielāks vēlētāju kopskaits Eiropas Parlamenta
vēlēšanās ir kopīgs mērķis. Būtu
turpmāk jāveicina un jāstiprina pilsoņu tiesības
balsot un tikt ievēlētiem vietējās un Eiropas
vēlēšanās viņu dzīvesvietā”[10]. Šis ziņojums sniedz ieguldījumu
2010. gada ziņojuma par ES pilsonību 18. darbības
īstenošanā, jo tā mērķis ir veicināt, lai
dalībvalstis pilnībā īstenotu ES pilsoņu balsstiesības
viņu dzīvesvietas dalībvalstī un pienācīgi
informētu ES pilsoņus par viņu vēlēšanu
tiesībām[11].
Tāpēc šajā ziņojumā ir novērtēta ES
pilsoņu informētība par viņu vēlēšanu
tiesībām un to izmantošana pašvaldību vēlēšanās,
un tas ir vērsts uz informācijas pasākumiem, ko
dalībvalstis ieviesušas atbilstoši Direktīvas noteikumiem. Šajā
ziņojumā ir arī uzsvērta dalībvalstīs
īstenotā paraugprakse informācijas kampaņu un
iniciatīvu organizēšanā, lai mudinātu ES pilsoņus, kas
nav to dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi, piedalīties
institucionālajā un politiskajā dzīvē
vietējā līmenī.
2.
Informētība un līdzdalība
2.1.
Informētība par vēlēšanu
tiesībām Eiropas Savienībā
Kā liecina Eiropas Komisijas veikto
jaunāko Eirobarometra apsekojumu statistika[12], vairākums pilsoņu
dalībvalstīs ir informēti par savām tiesībām
balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās viņu
dzīvesvietas dalībvalstī. Informētība par
vēlēšanu tiesībām vietējā līmenī
četros gados ir būtiski uzlabojusies visās
dalībvalstīs. ES līmenī vidējais to pilsoņu
īpatsvars, kuri ir informēti par šādām tiesībām,
ir gandrīz divkāršojies no 37 % (2007. gadā) līdz
69 % (2010. gadā). Viszemākais vidējais
īpatsvars ir palielinājies no 22 % (2007. gadā)
līdz 53 % (2010. gadā), savukārt
visaugstākais — no 62 % (2007. gadā) līdz
83 % (2010. gadā). Avots: Flash Eurobarometer Nr. 292. Pēdējos gados Eiropas Komisija ir sniegusi
lielu ieguldījumu ES pilsoņu informēšanā par viņu
vēlēšanu tiesībām un mudinājusi viņus aktīvi
piedalīties Savienības demokrātiskajā dzīvē.
Programma “Pamattiesības un pilsonība” 2007.–2013. gadam ir
sniegusi ieguldījumu tādu darbību izstrādē, kuru mērķis
ir veicināt informācijas un pilsoniskās izglītošanas
iniciatīvas, lai palielinātu vēlētāju kopskaitu
vēlēšanās. No 2007. līdz 2010. gadam ir
finansēti 12 projekti saistībā ar aktīvu
piedalīšanos Savienības demokrātiskajā dzīvē un
piešķirtas dotācijas par summu vairāk nekā
EUR 3,8 miljoni[13].
Šī tematiskā prioritāte joprojām ir iekļauta arī
2011. gada Darba programmā[14]. Nesen Eiropas Komisija ierosināja
pasludināt 2013. gadu par “Eiropas Pilsoņu gadu”[15]. Eiropas gads uzlabotu ES pilsoņu
informētību par viņu tiesībām brīvi
pārvietoties un dzīvot Eiropas Savienībā un —
vispārīgāk — par to plašo tiesību klāstu, kas
viņiem pieejamas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem pārrobežu
kontekstā, tostarp par vēlēšanu tiesībām. Vairākas dalībvalstis noteica
mērķtiecīgus pasākumus, lai informētu ES pilsoņus
par viņu tiesībām vēlēt pašvaldību
vēlēšanās, kaut arī, izmantojot dažādus
līdzekļus[16].
Jo īpaši Dānija, Igaunija, Lietuva, Somija, Spānija,
Ungārija, Vācija un Zviedrija ir ieviesušas praksi, saskaņā
ar kuru attiecīgajiem pilsoņiem pa pastu tiek nosūtīti
balsošanas biļeteni vai individuālas vēstules, kurās
ietverta informācija par vēlēšanu norisi. Attiecībā uz
vietējā līmenī veiktām darbībām
vairākas dalībvalstis, piemēram, Čehijas Republika,
Dānija, Grieķija, Itālija, Latvija, Lietuva, Polija un
Slovākija, ir sniegušas informāciju ar oficiālo
tīmekļa vietņu starpniecību. Apvienotā Karaliste un
Vācija ir izveidojušas specializētu “palīdzības
līniju”. Francijā, Īrijā, Kiprā, Luksemburgā,
Portugālē un Rumānijā informācija tika sniegta
drukātās publikācijās vai vietējā presē.
2.2.
Vēlētāju kopskaits pašvaldību
vēlēšanās
To ES pilsoņu piedalīšanās
viņu dzīvesvietas dalībvalsts demokrātiskajā
dzīvē, kuri nav attiecīgās dalībvalsts pilsoņi,
ir jānovērtē plašākā vispārējā
vēlētāju kopskaita kontekstā. Pēdējās pašvaldību
vēlēšanās, kas notika dalībvalstu lielākajās
pilsētās, pārsvarā — galvaspilsētās,
septiņās dalībvalstīs vēlētāju kopskaits
bija no 50 līdz 60 procentiem[17].
Vēlētāju kopskaits bija mazāks nekā 50 % desmit
pašvaldībās no šīm minētajām[18]. Kopumā ir divdesmit
dalībvalstis, kurās pēdējās pašvaldību
vēlēšanās, kas notika galvaspilsētās,
nepiedalījās vairāk nekā trešdaļa balsstiesīgo
vēlētāju[19].
Dalības rādītāji citās pilsētās, kas nav
galvaspilsētas, atkarībā no to lieluma ir pat vēl
zemāki[20].
Lai gan kopumā vēlētāju kopskaits pašvaldību
vēlēšanās ir lielāks nekā Eiropas
vēlēšanās, ir daži izņēmumi, piemēram,
Atēnas, Budapešta, Kopenhāgena un Rīga[21]. Kopumā dati par vēlētāju
kopskaitu pašvaldību vēlēšanās liecina par tendenci, ka
palielinās pilsoņu politiskā neapmierinātība.
“Demokrātijas deficīta” novēršana joprojām ir
sarežģīts uzdevums dalībvalstīm un Eiropas
iestādēm, kā arī ievēlētajām
pašvaldībām visā Savienībā. Daži empīriski faktori, kas mazina
vēlētāju kopskaitu, ir kopēji vairākām
dalībvalstīm. Pašvaldību vēlēšanās tika
konstatēta negatīva saistība starp iedzīvotāju skaitu
un vēlētāju kopskaitu. Ļoti mazās pilsētās
interese par vietējo politiku ir lielāka, jo iespējamība
ietekmēt lēmumu pieņemšanu tiek uzskatīta par lielāku.
Šķiet, ka izņēmums attiecībā uz šo tendenci ir
lielās galvaspilsētas, kurās novērota plašāka
iedzīvotāju iesaistīšanās salīdzinājumā ar
pārējām pilsētām. Varētu pieņemt, ka,
pašvaldību vēlēšanas organizējot vienlaicīgi ar valsts
vēlēšanām, vēlētāju kopskaitu var
palielināt. Valsts partiju vietējā klātbūtne rosina
iedzīvotājus, kuri atbalsta šīs partijas, balsot pašvaldību
vēlēšanās[22].
Visbeidzot, daudzos gadījumos nepiedalīšanās ir saistīta ar
loģistikas apstākļiem, piemēram, tādas
alternatīvas balsošanas kārtības neesamība
(iepriekšēja balsošana, balsošana pa pastu u. c.), kas ļauj
balsotājiem, kuri var nebūt spējīgi piedalīties
vēlēšanās, tomēr nodot viņu balsis.
2.3.
Tādu ES pilsoņu piedalīšanās
pašvaldību vēlēšanās viņu dzīvesvietas
dalībvalstī, kuri nav attiecīgās dalībvalsts
pilsoņi
Vairāk nekā 8 miljoni ES
pilsoņu balsstiesīgā vecumā 2010. gada beigās
dzīvoja dalībvalstīs, kuru pilsoņi tie nav.
Vislielākais šādu iedzīvotāju skaits tika reģistrēts
Vācijā, Apvienotajā Karalistē un Itālijā, kā
arī Francijā, Spānijā un Beļģijā. Tas
nozīmē, ka 8 miljoni ES pilsoņu varēja balsot
pašvaldību vēlēšanās savā dzīvesvietas
dalībvalstī. * Daļēji
dati. Apvienotā Karaliste iesniedza datus par visiem tajā
dzīvojošiem ES pilsoņiem, kas nav tās pilsoņi. Francija:
pieejamie dati attiecas uz iepriekšējo ziņojumu. Grieķija
iesniedza datus par tajā dzīvojošiem ES pilsoņiem, kas nav
tās pilsoņi, bet ir vecāki par 20 gadiem. Austrija
iesniedza datus, kas attiecas tikai uz galvaspilsētu. Dati par
Bulgāriju, Igauniju un Poliju nav pieejami. Salīdzinot ar datiem pirmajā
ziņojumā, kas izdots 2002. gadā[23], vairākās dalībvalstīs
bija ievērojami palielinājies to ES pilsoņu skaits
balsstiesīgā vecumā, kuri nav attiecīgo dalībvalstu
pilsoņi un kuri dzīvo dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes
valsts. Konkrētie skaitļi bija šādi: Itālijā no
56 000 līdz 1 050 000; Vācijā no
1 521 000 līdz 2 239 641; Grieķijā no
16 000 līdz 114 377; Īrijā no 76 000 līdz
247 980; Dānijā no 32 000 līdz 108 806;
Portugālē no 26 000 līdz 94 157[24]. Neraugoties uz šo ievērojamo
palielinājumu to ES balsstiesīgo pilsoņu skaita ziņā,
kuri nav to dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi un dzīvo
dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts, tikai
salīdzinoši neliels šādu pilsoņu skaits ir faktiski
īstenojuši savas tiesības balsot pašvaldību
vēlēšanās, kuras notikušas pēdējos gados viņu
dzīvesvietas valstī. Lai piedalītos pašvaldību
vēlēšanās, iedzīvotājam jābūt
reģistrētam vēlētāju sarakstā.
Reģistrācijas kārtība dažādās
dalībvalstīs atšķiras[25].
Attiecībā uz dalībvalstīm, kurās reģistrācija
nav automātiska, iesniegtie dati liecina, ka vidēji tikai 10 %
tajās dzīvojošo ES pilsoņu, kas nav šo dalībvalstu
pilsoņi, ir lūguši, lai tos iekļauj vēlētāju
sarakstos[26]. Dalībvalstis, kurās nav
automātiskas reģistrācijas sistēmas (dati par Apvienoto Karalisti, Bulgāriju,
Čehijas Republiku, Franciju un Poliju nav pieejami) Var secināt, ka acīmredzams
konkrētas valsts kopienas pārsvars attiecībā pret to
dalībvalstī dzīvojošo ES pilsoņu kopējo skaitu, kuri
nav attiecīgo dalībvalstu pilsoņi, dažos gadījumos atbilst
augstiem konkrētās kopienas dalības rādītājiem
pašvaldību vēlēšanās. Tā tas ir Īrijā,
Spānijā un Zviedrijā[27]. Nav pieejami dati par to
dalībvalstīs dzīvojošo ES pilsoņu īpatsvaru, kuri nav
konkrēto dalībvalstu pilsoņi, bet ir faktiski balsojuši pēc
viņu iekļaušanas vēlētāju sarakstos; pēc
iekļaušanas vēlētāju sarakstā balsotāji vairs
netiek iedalīti pilsoņos un citu valstu pilsoņos.
Dalībvalstis pārsvarā neapkopo šādus datus, lai
izvairītos no diskriminācijas. Ļoti maz datu ir pieejams par to
ES pilsoņu skaitu, kuri nav dzīvesvietas dalībvalsts
pilsoņi, bet kandidē vēlēšanās un tiek
ievēlēti. Jo īpaši Austrija, Čehijas Republika, Vācija
un Zviedrija ir uzsvērušas grūtības, kas rodas šādu datu
apkopošanā no pašvaldībām, jo nav vienota kontaktpunkta, kā
tas jau tika uzsvērts pēdējā ziņojumā par Eiropas
vēlēšanām[28]. Vislielāko to ES pilsoņu
īpatsvaru, kuri nav to dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi,
bet ir balsojuši vēlēšanās, attiecībā pret tiem, kuri
kandidējuši vēlēšanās, ir norādījusi Francija (32,8 %)
un Zviedrija (17,1 %). Austrija, Luksemburga un Spānija
norādīja ievērojamu skaitu ievēlētu ES pilsoņu,
kuri nav šo valstu pilsoņi.
3.
Transponēšana un īstenošana
3.1.
Situācija attiecībā uz
Direktīvas 94/80/EK transponēšanu
Šajā ziņojumā pirmo reizi ir novērtēti
to dalībvalstu tiesību akti, kas ES iestājās
2004. gadā, kā arī tiesību akti pārējās
dalībvalstīs, kuri stājušies spēkā pēc
2002. gada ziņojuma pieņemšanas. Jānorāda, ka ziņojumā ir
ņemti vērā arī tie jaunie tiesību akti, kas līdz
šim paziņoti tikai ar aptaujas anketas starpniecību, bet vēl nav
oficiāli paziņoti Komisijai[29]. Pamatojoties uz dalībvalstu
paziņotajiem vietējiem transponēšanas pasākumiem, var
uzskatīt, ka Direktīvas transponēšana visu dalībvalstu
tiesību aktos notiek apmierinošā līmenī. Tomēr ir
jāatrisina daži nepareizas vai nepilnīgas transponēšanas
jautājumi, lai izvairītos no nepareizas īstenošanas, kas
varētu būt šķērslis vēlēšanu tiesību
pilnīgai izmantošanai. Dažās dalībvalstīs[30] Direktīvas 3. un 4. panta
noteikumi[31],
šķiet, ir īstenoti nepareizi; šajās dalībvalstīs ES
pilsoņiem, kas nav to pilsoņi, balsstiesības un tiesības
kandidēt pašvaldību vēlēšanās tiek piešķirtas
tikai pēc tam, kad viņi tajās nodzīvojuši minimālo
laikposmu, nepiemērojot šādu prasību saviem pilsoņiem.
Turklāt gadījumā, ja balsstiesības tiek piešķirtas ar
nosacījumu, ka citas dalībvalsts pilsoņiem jābūt
nodzīvojušiem dalībvalstī minimālo laikposmu, minētie
tiesību akti neparedz iespēju uzskatīt, ka ES pilsoņi, kas
nav dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi, ir izpildījuši šo
nosacījumu, arī tad, ja tie līdzvērtīgu laikposmu
dzīvojuši citā dalībvalstī ārpus viņu
dzīvesvietas dalībvalsts. Viena dalībvalsts ir noteikusi, ka
balsotājam ir jāiesniedz pieteikums reģistrācijai
vēlētāju sarakstā 30 dienās no balsstiesību
iegūšanas. To varētu uzskatīt par diskrimināciju starp ES
pilsoņiem, kas ir dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi, un ES
pilsoņiem, kuri nav tās pašas dzīvesvietas dalībvalsts
pilsoņi. Minētā laika termiņa dies a quo ir
atšķirīgs — dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem tas
sākas no balsstiesīgā vecuma sasniegšanas dienas, bet citas
dalībvalsts pilsoņiem tas sākas no dienas, kad viņi
reģistrējušies kā attiecīgās dalībvalsts
iedzīvotāji. Minētā noteikuma sekas, šķiet, ir
atšķirīgas attiecībā uz ES pilsoņiem, kas ir
dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi, un ES pilsoņiem, kas nav
dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi[32]. Direktīvas 7. pants paredz, ka katrs
ES pilsonis izmanto savas balsstiesības pašvaldību
vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī, ja viņš
izteicis šādu vēlēšanos. Lielākā daļa
dalībvalstu (Austrija, Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Malta,
Nīderlande, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Somija,
Ungārija, Vācija un Zviedrija) izmanto labvēlīgāku
sistēmu, kas paredz automātisku reģistrāciju
vēlētāju sarakstā. Tas ļauj pilsoņiem balsot bez
vajadzības iesniegt reģistrācijas pieteikumu konkrētā
termiņā. Dalībvalstīm ir jāizpilda
konkrēti Direktīvā noteikti pienākumi, kuru
mērķis ir veicināt ES pilsoņu reģistrāciju
vēlētāju sarakstos[33].
Pēc atsevišķu sūdzību saņemšanas no ES pilsoņiem
Komisija 2010. gadā sazinājās ar divām
dalībvalstīm, kurās dzīvojošiem konkrētajiem ES
pilsoņiem, ko nodarbināja starptautiskas organizācijas, bija
radīti šķēršļi viņu vēlēšanu tiesību
izmatošanā. Minēto dalībvalstu tiesību akti
neļāva tajās dzīvojošiem ES pilsoņiem
reģistrēties balsošanai vēlēšanās. Pēc
pārrunām ar Komisiju minētās dalībvalstis nesen
grozīja savus tiesību aktus un likvidēja identificētos
šķēršļus[34]. Kad ES pilsonis, kas ir tiesīgs
kandidēt vēlēšanās, iesniedz savu pieteikumu, viņš
uzrāda tādus pašus pamatojošos dokumentus kā kandidāts,
kurš ir konkrētās dalībvalsts pilsonis. Papildus oficiālai
deklarācijai, kurā norādīta kandidāta pilsonība
un adrese dzīvesvietas dalībvalstī, dalībvalstis var
pieprasīt minimālu skaitu fakultatīvu dokumentu[35]. Komisija par Direktīvai
neatbilstošiem uzskata jebkurus tiesību aktus, saskaņā ar kuriem
vienmēr tiek prasīts iesniegt izziņu no piederības
dalībvalsts par to, ka ES pilsonim nav liegtas tiesības kandidēt
vēlēšanās. Saskaņā ar Direktīvu šādu
izziņu var prasīt tikai gadījumos, ja ir šaubas par
deklarācijas autentiskumu. Tas attiecībā uz balsstiesību
īstenošanu rada papildu slogu ES pilsoņiem, kas nav to
dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi. Turklāt arī
dzīvesvietas apliecības atsauces numura pieprasīšana nav saskaņā
ar Direktīvu[36]. Direktīva nosaka, ka dzīvesvietas
dalībvalstij ir “laikus un pienācīgā veidā”
jāinformē ES pilsoņi, kas nav tās pilsoņi, par
nosacījumiem un kārtību viņu vēlēšanu tiesību
izmantošanai pašvaldību vēlēšanās. ES pilsonim, kas nav
tā dzīvesvietas valsts pilsonis, jo īpaši ir tiesības
būt informētam par darbībām, kas veiktas
attiecībā uz viņa pieteikumu iekļaut viņu
vēlētāju sarakstā vai kandidēt vēlēšanās.
Dažās dalībvalstīs[37]
transponējošos tiesību aktos nav paredzēti īpaši noteikumi
attiecībā uz pienākumu informēt attiecīgos ES
pilsoņus par veiktajām darbībām. Gadījumos, ja
dzīvesvietas dalībvalsts atsaka prasību tikt iekļautam
vēlētāju sarakstā vai noraida prasību ļaut
kandidēt vēlēšanās, Direktīva arī paredz ES
pilsoņu tiesības būt informētiem par viņu
tiesībām uz tiesisko aizsardzību, kas paredzēta
dzīvesvietas valsts pilsoņiem. Dažos gadījumos šis noteikums nav
skaidri iekļauts vietējos tiesību aktos[38]. Vairākās dalībvalstīs[39] vietējos transponēšanas
tiesību aktos nav tieši iekļauts Direktīvas noteikums par
dalībvalstu pienākumu laikus un pienācīgā veidā
informēt balsotājus un personas, kas tiesīgas kandidēt
vēlēšanās, par vēlēšanu tiesību izmantošanas
nosacījumiem un kārtību. Tomēr visas šīs
dalībvalstis ir paziņojušas par darbībām un iestāžu
iniciatīvām, kuru mērķis ir informēt ES pilsoņus
par viņu vēlēšanu tiesību izmantošanu un kuras veiktas
pēdējās pašvaldību vēlēšanās,
tādējādi nodrošinot minēto Direktīvas noteikumu
īstenošanu.
3.2.
To saskaņā ar Direktīvas
5. panta 3. un 4. punktu pieņemto dalībvalstu
noteikumu analīze, kuru mērķis ir ierobežot dažas funkcijas
attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem
Rezultāts balsstiesībām un
tiesībām kandidēt pašvaldību vēlēšanās
dzīvesvietas dalībvalstī, kā to paredz Direktīva, ir
tāds, ka ES pilsonis var tikt ievēlēts par pilsētas padomes
locekli vai kļūt par mēru dalībvalstī, kuras pilsonis
viņš nav. Direktīva
nodrošina dalībvalstīm iespēju paredzēt, ka tikai to
pilsoņi var ieņemt amatus vietējā administrācijā,
proti, amatus, kas saistīti ar pašvaldības izpildiestādi
(pašvaldības pamatvienības izpildiestādes pārvaldes
kolēģijas vēlēta vadītāja, vietnieka vai
locekļa amatu), ja tie ievēlēti, lai ieņemtu šo amatu
mandāta darbības laikā vai attiecīgo funkciju
īslaicīgai vai pagaidu veikšanai. * Austrija un Vācija ir federālas republikas; noteikumi ir
atšķirīgi, pamatojoties uz atsauces federālo zemi. Apvienotā Karaliste, Dānija,
Igaunija, Īrija, Latvija, Luksemburga, Malta, Nīderlande,
Portugāle, Slovākija, Somija, Spānija un Zviedrija pašlaik
nepiemēro nekādus ierobežojumus, tāpēc ES pilsoņus,
kas nav šo valstu pilsoņi, tajās var izvirzīt kā
pašvaldību pamatvienību izpildu komitejas vadītāju,
vadītāja vietnieku vai locekli. Trīs dalībvalstis[40] atļāva saviem pilsoņiem
ieņemt tikai vietējās administrācijas vadītāja
amatu. Sešās citās dalībvalstīs[41] ES pilsoņi, kas nav šo
dalībvalstu pilsoņi, nevar ieņemt pat vadītāja
vietnieka amatu, bet var ieņemt izpildu komitejas locekļa amatu.
Visbeidzot, citas dalībvalstis[42]
piemēroja visus Direktīvā noteiktos ierobežojumus, un
tāpēc ES pilsoņi, kas nav to pilsoņi, nevar ieņemt pat
izpildu komitejas locekļa amatu. Šajā ziņojumā Komisija pirmo
reizi analizē šos Direktīvas aspektus. Komisija uzskata, ka
mazāk ierobežojošie tiesību akti var efektīvāk
veicināt ES pilsoņu integrāciju un iesaistīšanos viņu
dzīvesvietas dalībvalsts demokrātiskajā dzīvē.
3.3.
Atjauninājums attiecībā uz
Direktīvas pielikumu: “Pašvaldību pamatvienības”
dalībvalstīs
Direktīvai ir pielikums, kurā
uzskaitīti “pašvaldību pamatvienību” apzīmējumi
katrā dalībvalstī Direktīvas 2. panta 1. punkta
nozīmē[43].
“Pašvaldību pamatvienību” sarakstā ir definēta
Direktīvas darbības joma, t. i., tās noteikumu
piemērošana. Šajā saistībā ir svarīgi, lai
minētais saraksts tiktu pastāvīgi atjaunināts. Minētais pielikums tika grozīts
2003. gadā[44]
(ņemot vērā 10 dalībvalstu pievienošanos
2004. gadā) un 2006. gadā[45]
(ņemot vērā divu dalībvalstu pievienošanos
2007. gadā), lai tajā iekļautu šo dalībvalstu
“pašvaldību pamatvienību” apzīmējumus. Turklāt
dažas dalībvalstis nesen paziņoja Komisijai par to jaunajiem
tiesību aktiem, ar kuriem tiek mainīti pašvaldību
pamatvienību apzīmējumi Direktīvas nozīmē[46]. Komisija ir aicinājusi visas
dalībvalstis oficiāli informēt par visiem jaunajiem tiesību
aktiem, kas tiek paziņoti šajā saistībā.
4.
Izņēmums atbilstoši LESD 22. panta 1. punktam
LESD 22. panta 1. punkts nosaka, ka
Direktīva var paredzēt izņēmumus no vispārējiem
noteikumiem, ja to pamato īpaša situācija attiecīgajā
dalībvalstī. Direktīvas 12. pants ļauj
ieviest izņēmumus attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes
principu, ja to pamato īpašas problēmas attiecīgajā
dalībvalstī. Dalībvalsts, kurā to ES pilsoņu
īpatsvars, kas ir balsstiesīgā vecumā un kas dzīvo
attiecīgajā valstī, bet nav tās pilsoņi,
pārsniedz 20 % no tajā dzīvojošo ES pilsoņu
balsstiesīgā vecumā kopējā skaita, var pieprasīt,
ka gan balsotājiem, gan kandidātiem jābūt tajā
nodzīvojušiem minimālo laikposmu, vai veikt pasākumus
attiecībā uz kandidātu sarakstu sastāvu, lai veicinātu
citu dalībvalstu pilsoņu integrāciju un izvairītos no
polarizācijas starp “kandidātu — pilsoņu” un
“kandidātu — citu valstu pilsoņu” sarakstiem. Luksemburga ir vienīgā
dalībvalsts, kas izpilda šo īpašo nosacījumu, un tā ir
izmantojusi šo izņēmumu, piešķirot balsstiesības tikai tiem
ES pilsoņiem — citu dalībvalstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā
dzīvesvieta (domicils) ir bijusi Luksemburgā un kuri ir
dzīvojuši tās teritorijā vismaz piecus gadus pirms
reģistrācijas[47].
Attiecībā uz tiesībām kandidēt
vēlēšanās Luksemburga pieprasa, lai ES pilsoņi, kas nav
tās pilsoņi, arī būtu nodzīvojuši tajā vismaz
piecus gadus pirms pieteikuma iesniegšanas[48]. Komisija
prasīja[49],
lai Luksemburgas iestādes iesniedz visjaunāko informāciju par to
ES pilsoņu skaitu, kuri ir balsstiesīgā vecumā un
dzīvo Luksemburgā, bet nav tās pilsoņi, un Luksemburgā
dzīvojošo balsstiesīgā vecumā esošo ES pilsoņu
kopējo skaitu. Pēc Luksemburgas iestāžu
iesniegtajiem datiem, to Luksemburgā dzīvojošo ES pilsoņu
skaits, kuri ir balsstiesīgā vecumā un nav tās
pilsoņi, ir 174 250. Tajā dzīvojošo balsstiesīgā vecumā
esošo ES pilsoņu kopējais skaits ir 406 300. No tā izriet,
ka attiecība starp pirmajiem un otrajiem minētajiem ir 42,9 %,
kas ir vairāk nekā Direktīvā noteiktais 20 %
slieksnis. Tādējādi izņēmuma
piešķiršana Luksemburgai joprojām ir pamatota. Ar likumu, kas pieņemts 2011. gada
13. februārī, Luksemburga paplašināja tiesības
kandidēt vēlēšanās, tās attiecinot arī uz
tajā dzīvojošiem trešo valstu pilsoņiem. Pēc
minētā likuma stāšanās spēkā visi citu valstu
pilsoņi var ieņemt pašvaldību pamatvienību izpildu komiteju
vadītāja vai locekļa amatu. Direktīvas 12. panta 2. punkts
nosaka, ka Beļģija Direktīvā paredzētos ierobežojumus
var piemērot ierobežotam pašvaldību vienību skaitam, kuru
sarakstu tā paziņo vismaz gadu pirms to pašvaldības vienību
vēlēšanām, attiecībā uz kurām tā grasās
lūgt izņēmumu. Beļģija nekad nav lūgusi
Direktīvas 12. panta 2. punktā paredzēto
izņēmumu. Saskaņā ar Direktīvas
12. panta 3. punktu, ja dalībvalsts tiesību akti paredz, ka
citas dalībvalsts pilsoņiem, kas tajā dzīvo, ir
tiesības vēlēt šīs valsts parlamentu, un šim nolūkam
tos var iekļaut šīs valsts vēlētāju sarakstā ar
tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts vēlētājiem,
pirmā dalībvalsts, atkāpjoties no Direktīvas, var
atturēties no 6. līdz 11. panta piemērošanas šiem
pilsoņiem. Neviena dalībvalsts nav lūgusi Direktīvas
12. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu[50].
5.
Papildu centieni īstenot vēlēšanu tiesības un
pilsoņu iesaistīšana demokrātiskajā dzīvē
5.1.
Tiesības kļūt par politiskas
partijas locekli dzīvesvietas valstī vai nodibināt politisku
partiju
Saskaņā ar nediskriminācijas
principu ES pilsoņiem jābūt iespējai īstenot
vēlēšanu tiesības ar tādiem pašiem nosacījumiem
kā tās dalībvalsts pilsoņiem, kurā viņi
dzīvo. Tas nozīmē, ka ES pilsoņiem ir jābūt
spējīgiem pilnībā piedalīties viņu
dzīvesvietas dalībvalsts politiskajā dzīvē, jo
īpaši attiecībā uz pievienošanos esošām politiskajām
partijām vai pat jaunu partiju nodibināšanu. Atbilstoši darbībām, kuras
paziņotas 2010. gada Ziņojumā par ES pilsonību un kuru
mērķis ir nodrošināt ES pilsoņiem, kas nav to dzīvesvietas
dalībvalsts pilsoņi, tādus pašus nosacījumus kā
dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem, Komisija nesen
sazinājās ar dalībvalstīm, kurās vietējie
tiesību akti ierobežo ES pilsoņu, kas nav to pilsoņi,
tiesības kļūt par politiskas partijas locekļiem vai nodibināt
politisku partiju[51].
Kā jau ir uzsvērts Komisijas visjaunākajā
ziņojumā par Eiropas vēlēšanām[52], Komisija uzskata, ka šādi
ierobežojumi valstu tiesību aktos ir šķērslis ES pilsoņu
vēlēšanu tiesību izmantošanai. Gadījumos, kad šādi
ierobežojumi nebūs likvidēti, Komisija izmantos tai ar Līgumiem
piešķirtās pilnvaras, lai nodrošinātu atbilstību
Direktīvai.
5.2.
ES pilsoņu, kas nav to dzīvesvietas
dalībvalsts pilsoņi, piedalīšanās veicināšanas
paraugprakse
Komisija uzsver tādu darbību un
iniciatīvu nozīmīgumu, kuru mērķis ir veicināt un
rosināt ES pilsoņu piedalīšanos viņu dzīvesvietas
valsts demokrātiskajā dzīvē. Dažās dalībvalstīs jau ir
ieviesta paraugprakse, ko varētu izmantot kā piemēru. Šādas
valstis ir Dānija, Igaunija, Lietuva, Somija, Spānija, Ungārija,
Vācija un Zviedrija, kas ir noteikušas mērķtiecīgus
pasākumus, lai informētu ES pilsoņus par viņu
balsstiesībām un tiesībām kandidēt pašvaldību
vēlēšanās; šādi pasākumi ir tādu individuālu
vēstuļu vai balsošanas biļetenu nosūtīšana pa pastu,
kuros ietverta informācija par vēlēšanu kārtību. Šajā saistībā par efektīvu
instrumentu, kā veicināt piedalīšanos pašvaldību
vēlēšanās, ir jāuzskata tādas informētības
uzlabošanas kampaņas organizēšana, kas īpaši vērsta uz
jauniešiem, kā tas tika darīts Luksemburgā. Skola ir galvenais
atsauces punkts vietējās kopienas dzīvē, jo īpaši
pirmreizējiem balsotājiem, kā arī galvenā
dalībniece integrācijas un pilsoniskās izglītošanas
procesā. Direktīva paredz, ka dalībvalstis,
kurās balsošana nav obligāta, var pieņemt automātiskas
balsotāju reģistrācijas sistēmu. Šāda sistēma jau
darbojas Austrijā (izņemot Burgenlandi), Dānijā,
Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē,
Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā, Somijā,
Ungārijā, Vācijā un Zviedrijā. Komisija par
labvēlīgu atzīst praksi, saskaņā ar kuru ES
pilsoņi, kas nav to dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi, tiek
automātiski reģistrēti vēlētāju sarakstā
brīdī, kad viņi reģistrējas kā dalībvalsts
iedzīvotāji. Šāda prakse ļautu izvairīties no papildu
sloga uzlikšanas ES pilsoņiem, kuri vēlas izmantot to
balsstiesības, ņemot vērā, ka viņiem nav
jāiesniedz papildu reģistrācijas pieteikums konkrētā
termiņā. Attiecībā
uz dalībvalstīm, kas izmanto neautomātisku sistēmu
reģistrācijai vēlētāju sarakstos, Komisija par labu
praksi uzskata nenoteikt konkrētu termiņu reģistrācijas
pieteikuma iesniegšanai. Kā piemēru var minēt Itāliju.
Tieši pēdējā vēlēšanu kampaņas posmā ES
pilsoņi vairāk iesaistās politiskās diskusijās un
tāpēc nolemj paši izmantot balsstiesības. Attiecīgi
tāda konkrēta termiņa noteikšana reģistrācijai
vēlētāju sarakstā, kas beidzas ievērojamu laiku pirms
vēlēšanu kampaņas, varētu atturēt no balsošanas tos ES
pilsoņus, kuri izlemj balsot pēdējā brīdī.
6.
Secinājumi
Salīdzinot pirmajā
ziņojumā sniegtos datus ar datiem, kas apkopoti ar aptaujas anketas
starpniecību 2011. gadā, tādu balsstiesīgā
vecumā esošu ES pilsoņu skaits, kuri dzīvo
dalībvalstī, kas nav viņu izcelsmes valsts,
palielinājās no 4,7 miljoniem (2000. gadā) līdz
8 miljoniem (2010. gadā), galvenokārt ES
paplašināšanās dēļ[53].
To ES pilsoņu skaits, kas nav to dzīvesvietas dalībvalsts
pilsoņi un kas aktīvi piedalās demokrātiskajā
dzīvē vietējā līmenī, šķiet,
paplašināšanās dēļ nav procentuāli palielinājies,
vismaz spriežot pēc to iesniegtajiem pieteikumiem reģistrēt tos
vēlētāju sarakstos. Vēlētāju kopskaits dažādu
veidu vēlēšanās ir kļuvis par sarežģītu
jautājumu Eiropas dalībvalstu demokrātijai.
Leģitimitāte, kas tiek nodrošināta ar brīvām un vispārējām
vēlēšanām, ir demokrātiskas pārvaldības pamats.
Piedalīšanās līmenis vēlēšanās ir kritiski
svarīgs demokrātijas kvalitātes rādītājs. Šo
iemeslu dēļ politiskās neapmierinātības novēršana
ir pastāvīgi jāiekļauj Savienības un dalībvalstu
darba kārtībā kā viena no svarīgākajām
prioritātēm. No jauna ir jāīsteno centieni, lai sniegtu ES
pilsoņiem mērķtiecīgu informāciju par viņu
vēlēšanu tiesībām un administratīvo kārtību,
kas jāievēro, lai šīs tiesības varētu izmantot. Visas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot
informētību par vēlēšanu tiesībām un
veicināt piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās, ir
uzskatāmas par noderīgu un efektīvu atbalstu, tāpat kā
piedalīšanās Komisijas pārvaldītajās programmās,
kā norādīts iepriekš 2.1. punktā. Komisija
turpinās cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai uzraudzītu,
vai Direktīvas īstenošana un transponēšana notiek pareizi, un
palīdzētu dalībvalstīm noteikt visus vajadzīgos
pasākumus, lai nodrošinātu vēlēšanu tiesību
pilnīgu īstenošanu, vienlaikus likvidējot
šķēršļus, kas liedz vēlētājiem izmantot
tiesības būt laikus un pienācīgā veidā
informētiem par viņu vēlēšanu tiesībām.
Priekšlikums par 2013. gadu kā Eiropas Pilsoņu gadu ir
reāla iespēja uzlabot centienus, lai veicinātu piedalīšanos
vēlēšanās, iesaistot ieinteresētās valsts un
pašvaldību iestādes, kā arī galvenās
ieinteresētās personas, kas veido dalībvalstu un to pilsoņu
politisko dzīvi. Tālab Komisija ir iecerējusi
izmantot neoficiālu sadarbības platformu, kuras mērķis ir
veicināt tiešu dialogu starp Komisiju, Reģionu komiteju un valstu
pašvaldību un reģionālo iestāžu apvienībām.
Šāda platforma ļaus Komisijai apzināt visas
pastāvīgās grūtības, kas rodas pašvaldībām
ES pilsoņu vēlēšanu tiesību īstenošanā, un tieši
izmantot pašvaldību idejas un zinātību un to izstrādāto
paraugpraksi, lai uzlabotu minēto tiesību efektīvu izmantošanu
uz vietas. [1] Eiropas Savienības Pamattiesību harta
(OV C 83/389, 30.3.2010.). [2] Eiropas Savienības Pamattiesību harta. [3] Līgums par Eiropas Savienības darbību. [4] Padomes 1994. gada 19. decembra Direktīva
94/80/EK, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus par to,
kā tiesības balsot un kandidēt pašvaldību
vēlēšanās izmanto Savienības pilsoņi, kas dzīvo
dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (OV L 368,
31.12.1994., 38. lpp.). [5] COM(2005)382. [6] Līguma par Eiropas Savienību (LES)
2. pants. [7] Līguma par Eiropas Savienību (LES)
10. panta 3. punkts. [8] Ziņojums par Eiropas vēlēšanām,
COM(2010)605. [9] Avots: aptaujas anketa, kas dalībvalstīm
nosūtīta 2011. gada 10. janvārī (turpmāk
“aptaujas anketa”). [10] Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei,
Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai
“Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana
Eiropas pilsoņiem. Stokholmas programmas īstenošanas
rīcības plāns”, COM/2010/0171 galīgā redakcija. [11] Komisija 2010. gada ziņojumā par ES
pilsonību “Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu
tiesību īstenošanai” (COM(2010)603 galīgā redakcija)
izklāstīja 25 konkrētas darbības, kas veicamas, lai
likvidētu pastāvīgos šķēršļus, kuri liedz
pilsoņiem efektīvi izmantot viņu tiesības atbilstoši ES
tiesībām dažādās viņu ikdienas dzīves lomās,
tostarp kā politikas dalībniekiem. Saskaņā ar
18. darbību Komisija lūdz dalībvalstis “nodrošināt,
ka ES pilsoņu balsstiesības viņu dzīvesvietas
dalībvalstī tiek pilnībā ievērotas, ka ES pilsoņi
var iestāties politiskajās partijās vai tās nodibināt
savā dzīvesvietas valstī un ka dalībvalstis
pienācīgi informē ES pilsoņus par viņu
vēlēšanu tiesībām”. [12] Flash Eurobarometer Nr. 292. [13] Informācija pieejama saitē http://ec.europa.eu/justice/fundamental-rights/programme/. [14] Komisijas 2010. gada 3. decembra Lēmums par
2011. gada Darba programmas pieņemšanu attiecībā uz
īpašo programmu “Pamattiesības un pilsonība”, C(2010)8378. [15] COM(2011) 489 galīgā redakcija. [16] Avots: aptaujas anketa. [17] Amsterdamā 51,38 %; Lisabonā 53,44 %;
Kopenhāgenā 54,42 %; Parīzē 56,93 %; Dublinā
57,77 %; Helsinkos 58,87 %; Rīgā 58,92 %;
Berlīnē 60,2 % (Berlīne ir pilsētvalsts,
tāpēc pašvaldību vēlēšanas vienlaicīgi ir
arī valsts vēlēšanas. Tas izskaidro lielo
vēlētāju kopskaitu. Atsevišķās pašvaldību
vēlēšanās Vācijā vēlētāju kopskaits
mēdz būt 25 %, pat lielajās pilsētās). [18] Bukarestē 31,06 %; Bratislavā 33,55 %;
Sofijā 37,85 %; Viļņā 42,28 %; Atēnās
43,04 %; Budapeštā 43,59 %; Prāgā 44,43 %;
Ļubļanā 44,79 %; Londonā 45,30 %; Varšavā
48,27 %. [19] Avots: aptaujas anketa. [20] Ostravā (Čehijas Republikā) 35,39 %;
Lillē (Francijā) 48,83 %; Štutgartē (Vācijā)
48,7 %; Pēčā (Ungārijā) 33,24 %;
Golvejā (Īrijā) 49,89 %; Roterdamā
(Nīderlandē) 47,9 %; Krakovā (Polijā) 35,37 %;
Mariborā (Slovēnijā) 43,38 %; Trnavā
(Slovākijā) 29,35 %; Selfordā (Apvienotajā Karalistē)
33,50 %. [21] Turpmāk norādīts vēlētāju
kopskaits pēdējās pašvaldību/Eiropas
vēlēšanās minētajās galvaspilsētās:
Atēnas 43,04 %/45,6 %; Budapešta 43,59 %/44,91 %;
Kopenhāgena 54,42 %/61,1 %; Rīga 58,92 %/59,13 %. [22] Apvienotajā Karalistē vēlētāju
kopskaits pašvaldību vēlēšanās bija 39,1 %
2009. gadā un 39,9 % 2008. gadā;
vēlētāju kopskaits pašvaldību vēlēšanās, kas
notika 2010. gadā vienlaicīgi ar vispārējām
vēlēšanām, bija 62,2 %. Vācijā
vēlētāju kopskaits vispārējās
vēlēšanās Koblencā 2002. gadā bija 51,3 %;
kad vispārējās vēlēšanas tika organizētas
vienlaicīgi ar federālajām vēlēšanām,
vēlētāju kopskaits bija 66,7 %. Itālijā
vēlētāju kopskaits pašvaldību vēlēšanās
2006. gadā bija 65,98 %; kad pašvaldību vēlēšanas
tika organizētas vienlaicīgi ar vispārējām
vēlēšanām, vēlētāju kopskaits bija 73,66 %. [23] COM(2002)260. [24] Avots: aptaujas anketa. [25] Austrijā (izņemot Burgenlandi),
Dānijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Maltā,
Nīderlandē, Rumānijā, Slovākijā,
Slovēnijā, Somijā, Ungārijā, Vācijā un Zviedrijā
visi iedzīvotāji, tostarp ES pilsoņi, kas nav šo
dalībvalstu pilsoņi, tiek automātiski iekļauti
vēlētāju sarakstos. [26] Aptaujas anketā dalībvalstis tika lūgtas
norādīt datus par pēdējām pašvaldību
vēlēšanām, ja tās tiek organizētas vienā
vēlēšanu dienā valsts līmenī, bet pārējos
gadījumos — pieejamos datus par pēdējām
pašvaldību vēlēšanām pēdējos trīs gados. [27] Īrijā to reģistrēto ES pilsoņu
īpatsvars, kas nav tās pilsoņi, sasniedza apmēram
25 %. No to ES pilsoņu skaita, kas nav Īrijas pilsoņi,
apmēram 25 % ir Lielbritānijas pilsoņi, un 74 % no
viņiem ir reģistrējušies balsošanai. Viņi ir īpaši
aktīvi iesaistījušies Īrijas politiskajā dzīvē,
ņemot vērā, ka, pamatojoties uz savstarpīgumu, viņi
var balsot Dáil Éireann (Parlamenta apakšpalātas)
vēlēšanās tādā pašā veidā, kā
Īrijas pilsoņi var balsot Apvienotās Karalistes
parlamentārajās vēlēšanās. Spānijā to
reģistrēto ES pilsoņu īpatsvars, kas nav tās
pilsoņi, ir vairāk nekā 50 %. Lielākā daļa
Lielbritānijas un Vācijas pilsoņu, kuru īpatsvars kopā
ir apmēram 18,5 % no to ES pilsoņu skaita, kuri nav šo valstu
pilsoņi, ir reģistrējušies balsošanai. Vēl viens iemesls
šādam salīdzinoši augstam īpatsvaram varētu būt tas,
ka no valstīm, kas ir pieņēmušas neautomātisku
reģistrācijas sistēmu, Spānija ir vienīgā
dalībvalsts, kura visiem ES pilsoņiem, kas nav tās pilsoņi,
nosūta individuālas vēstules, kurās ietverta
informācija par vēlēšanu kārtību. Turklāt
Īrijā un Spānijā ES pilsoņi, kas nav šo valstu
pilsoņi, ar konkrētiem nosacījumiem varēja balsot
pašvaldību vēlēšanās vēl pirms Direktīvas
stāšanās spēkā. Visbeidzot, Zviedrijā Somijas
pilsoņu īpatsvars ir 27,5 % no visiem ES pilsoņiem, kas nav
Zviedrijas pilsoņi, un pēdējās pašvaldību
vēlēšanās nobalsojušo Somijas pilsoņu kopskaits tika
lēsts apmēram 30 % apmērā. [28] COM(2010)605. [29] Austrija, Kipra, Lietuva, Luksemburga un Slovēnija. [30] Komisija pašlaik izvērtē konkrētus
gadījumus Lietuvā un Slovēnijā. Slovēnijas
iestādes nesen informēja Komisiju, ka tās piekrīt
grozīt savus vietējos tiesību aktus, lai nodrošinātu to
pilnīgu atbilstību Direktīvai. [31] Direktīvas 3. pants garantē
balsstiesības un tiesības kandidēt pašvaldību
vēlēšanās dzīvesvietas dalībvalstī ES
pilsoņiem, kuri nav dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņi, bet
atbilst tiem pašiem nosacījumiem attiecībā uz šādām
tiesībām, ko konkrētā valsts ar likumu uzliek saviem
pilsoņiem. Direktīvas 4. pants paredz, ka gadījumos, kad ir
noteikts, ka dzīvesvietas dalībvalsts pilsoņiem jābūt
pavadījušiem noteiktu minimālo laikposmu kā
iedzīvotājiem konkrētās valsts teritorijā, tad
uzskatāms, ka vēlētāji un pilsoņi, kam ir
tiesības kandidēt, ir izpildījuši šo nosacījumu, ja tie
līdzvērtīgu laikposmu dzīvojuši citā
dalībvalstī. [32] Komisija pašlaik izvērtē konkrētu
gadījumu Kiprā. [33] Saskaņā ar Direktīvas 8. pantu: a)
dalībvalstis veic nepieciešamos pasākumus, lai ļautu
vēlētāju iekļaut vēlētāju sarakstā
pietiekamā laikā pirms vēlēšanu dienas; b) citas
dalībvalsts pilsoņi , kuri lūdz, lai tos iekļauj vēlētāju
sarakstā, iesniedz tādus pašus dokumentus kā pilsoņi; c)
dalībvalsts var pieprasīt, lai citas dalībvalsts pilsonis
uzrāda derīgu personas dokumentu kopā ar oficiālu
deklarāciju, kas norāda viņa valstspiederību un adresi
dzīvesvietas dalībvalstī. [34] Dānijas 2010. gada 21. decembra Likums
Nr. 1545 un Zviedrijas Likums Nr. 1843/2010. [35] Deklarācija par to, ka kandidātam nav liegtas
tiesības kandidēt vēlēšanās viņa piederības
dalībvalstī; šaubu gadījumā — izziņa no
piederības dalībvalsts, kas apliecina, ka kandidātam nav liegtas
tiesības kandidēt vēlēšanās; derīgs personu
apliecinošs dokuments; oficiāla deklarācija, kas apliecina, ka
kandidāts neieņem nesaderīgu amatu; deklarācija, kurā
norādīta pēdējā dzīvesvietas adrese
piederības dalībvalstī. [36] Komisija pašlaik izvērtē konkrētu
gadījumu Bulgārijā. [37] Bulgārijā, Čehijas Republikā,
Francijā, Kiprā, Polijā, Rumānijā,
Slovākijā, Spānijā. [38] Francijā, Slovākijā, Spānijā. [39] Beļģijā, Bulgārijā, Čehijas
Republikā, Francijā, Itālijā, Latvijā, Polijā,
Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā,
Spānijā. [40] Polija, Slovēnija un Ungārija. [41] Beļģija, Čehijas Republika, Francija, Itālija,
Kipra un Lietuva. [42] Bulgārija, Grieķija un Rumānija. [43] Direktīvas 2. panta 1. punkta
a) apakšpunktā “pašvaldības pamatvienība” ir definēta
kā pielikumā uzskaitītās administratīvās
vienības, kas saskaņā ar katras dalībvalsts tiesību
aktiem ietver tiešās vispārējās vēlēšanās
ievēlētas institūcijas un kas ir pilnvarotas politiskās un
administratīvās organizācijas pamatlīmenī risināt
vietējos jautājumus uz savu atbildību. [44] Akts par Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras,
Latvijas, Lietuvas, Maltas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un
Ungārijas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem
Līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV L 236,
23.9.2003., 334. lpp.). [45] Padomes Direktīva 2006/106/EK
(OV L 363, 20.12.2006., 409. un 410. lpp.). [46] Dānija, Grieķija un Latvija. [47] Likuma, kas pieņemts 2003. gada
18. februārī, 2. pants. [48] Likuma, kas pieņemts 2003. gada
18. februārī, 192. pants. [49] Vēstule, kas datēta ar 2011. gada
11. februāri. [50] Saskaņā ar Direktīvas 12. panta
3. punktu, ja dalībvalsts tiesību akti paredz, ka citas
dalībvalsts pilsoņiem, kas tajā dzīvo, ir tiesības
vēlēt šīs valsts parlamentu, un šim nolūkam tos var
iekļaut šīs valsts vēlētāju sarakstā ar
tādiem pašiem nosacījumiem kā valsts vēlētājiem,
pirmā dalībvalsts, atkāpjoties no Direktīvas, var
atturēties no 6. līdz 11. panta piemērošanas šiem
pilsoņiem. [51] Komisija pašlaik izvērtē konkrētus
gadījumus Čehijas Republikā, Grieķijā, Latvijā,
Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Spānijā un
Vācijā. Somija jau ir paziņojusi, ka esošie ierobežojumi
šajā saistībā tiks svītroti no tās tiesību
aktiem. [52] COM(2010)605. [53] Apmēram 40 % ir to dalībvalstu
pilsoņi, kas ES pievienojās 2004. gadā.