2009. gada 8. janvārī prasītājs Andreas Helbrecht Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojā (EUIPO) iesniedza Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu saskaņā ar Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), kurā ir izdarīti grozījumi (aizstāta ar Padomes 2009. gada 26. februāra Regulu (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.)).

Preču zīme, attiecībā uz kuru iesniegts reģistrācijas pieteikums, ir vārdisks apzīmējums “SportEyes”. Preces, attiecībā uz kurām iesniegts preču zīmes reģistrācijas pieteikums, ietilpst 25. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un atbilst šādam aprakstam: “Kurpes no ādas, ādas imitācijas, gumijas vai plastmasas, lietus kurpes un lietus zābaki; galvassegas no tekstila, galvassegas no ādas un ādas imitācijas, galvassegas no gumijas vai plastmasas, it īpaši cepures ar nagu; apģērbi no tekstila, ādas un ādas imitācijas, gumijas vai plastmasas; cimdi.” [Neoficiāls tulkojums]

Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts 2009. gada 30. marta Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 11/2009.

2009. gada 29. jūnijā persona, kas iestājusies lietā, Lenci Calzature SpA, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 41. pantu, iesniedza iebildumus pret preču zīmes reģistrāciju attiecībā uz iepriekš 2. punktā norādītajām precēm.

Iebildumi tika pamatoti ar šādām agrākām [preču zīmes izmantošanas] tiesībām:

šāda agrākā Eiropas Savienības grafiskā preču zīme, kas pieteikta 2004. gada 15. oktobrī un reģistrēta 2008. gada 6. septembrī ar numuru 4073334 attiecībā uz precēm, kas ietilpst 25. klasē, proti, “apavi, zābaki, čības un kurpes vispārīgi, apģērbi un cepures” [Neoficiāls tulkojums]:

Iebildumu pamatojumam tika izvirzīts Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktā norādītais pamats.

Ar 2013. gada 7. marta lēmumu Iebildumu nodaļa pēc tam, kad bija pārbaudījusi iebildumus attiecībā uz vienu agrāko preču zīmi, kas reģistrēta ar numuru 4073334, apmierināja iebildumus attiecībā uz visām attiecīgajām precēm.

2013. gada 3. maijā prasītājs, pamatojoties uz Regulas Nr. 207/2009 58.–60. pantu, par šo Iebildumu nodaļas lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību EUIPO.

Ar 2014. gada 27. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) EUIPO Apelācijas piektā padome apstiprināja Iebildumu nodaļas lēmumu un noraidīja pieteiktās preču zīmes reģistrācijas pieteikumu. Apstrīdētā lēmuma 16. punktā Apelācijas padome norādīja, ka tā ir sākusi ar agrākās preču zīmes, kas reģistrēta ar numuru 4073334, pārbaudi. Apstrīdētā lēmuma 17.–19. punktā tā uzskatīja, ka atbilstīgā teritorija esot Eiropas Savienības teritorija un ka patērētājs, uz ko [preču zīme] vērsta, esot plaša samērā informēta, uzmanīga un apdomīga sabiedrības daļa, kuras uzmanības līmenis esot vērtējams kā vidusmēra. Apstrīdētā lēmuma 20. punktā Apelācijas padome apstiprināja Iebildumu padomes konstatējumu, saskaņā ar kuru attiecīgās preces esot identiskas. Apstrīdētā lēmuma 30. un 31. punktā Apelācijas padome uzskatīja, ka gan vizuāli, gan fonētiski konfliktējošie apzīmējumi esot līdzīgi. Minētā lēmuma 32. punktā tā uzskatīja, ka konceptuāli un attiecībā uz angliski runājošo sabiedrības daļu minētajos apzīmējumos esot vērojama liela konceptuāla līdzība. Tādējādi minētā lēmuma 33. punktā Apelācijas padome secināja līdzības starp konfliktējošajiem apzīmējumiem esamību. Attiecībā uz sajaukšanas iespēju Apelācijas padome apstrīdētā lēmuma 34.–40. punktā uzskatīja, ka, ņemot vērā preču zīmju nepilnīgo attēlu, ko patērētājs saglabātu atmiņā, pastāvot sajaukšanas iespēja, ievērojot attiecīgo preču identiskumu un minēto apzīmējumu līdzību. Apstrīdētā lēmuma 39. punktā norādījusi, ka procesuālās ekonomijas apsvērumu dēļ tā nepārbaudīs pārējās agrākās preču zīmes, uz kurām bija balstīti iebildumi, Apelācijas padome apelāciju noraidīja.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 13. maijā, prasītājs cēla šo prasību.

EUIPO iesniedza savu atbildes rakstu Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 24. oktobrī.

Persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savu atbildes rakstu Vispārējās tiesas kancelejā 2014. gada 31. oktobrī.

Prasības pieteikumā prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

EUIPO un personas, kas iestājusies lietā, atbildes rakstos to prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

noraidīt prasību;

piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 28. oktobrī, prasītājs darīja zināmu Vispārējai tiesai, ka EUIPO Anulēšanas nodaļa ir pasludinājusi iepriekš 5. punktā minētās agrākās grafiskās preču zīmes vai nu par atceltām (2016. gada 3. marta Lēmums Nr. 10958 C par preču zīmi, kas reģistrēta ar numuru 1683986), vai spēkā neesošām (2016. gada 7. jūlija Lēmumi Nr. 12041 C, Nr. 12042 C un Nr. 12040 C par preču zīmēm, kas reģistrētas ar numuriem 4073334, 4077236 un 4077251) un ka visi šie lēmumi ir kļuvuši galīgi.

2016. gada 24. novembrī pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa paziņoja lietas dalībniekiem procesa organizatorisko pasākumu, ar kuru tie tika aicināti paust savu nostāju jautājumā, vai, ņemot vērā šo lēmumu pieņemšanu, šai prasībai vēl arvien ir saglabāts tās priekšmets.

Atbildot uz to, ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 8. decembrī, prasītājs būtībā precizēja, ka viņš uzskata, ka prasībai esot saglabāts tās priekšmets, jo tās mērķis esot panākt pieteiktās preču zīmes reģistrāciju, ja vien Vispārējai tiesai būtu nodoms atcelt apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz to, ka agrākās preču zīmes ir bijušas paziņojumu par spēkā neesamību vai atcelšanu priekšmets.

Savukārt persona, kas iestājusies lietā, ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 9. decembrī, norādīja, ka tās ieskatā prasībai vairs neesot priekšmeta.

Tāpat arī EUIPO ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 8. decembrī, apstiprināja iepriekš 15. punktā minēto četru lēmumu galīgo raksturu. Turklāt EUIPO norādīja, ka tā ieskatā, tā kā agrākā preču zīme, kas reģistrēta ar numuru 4073334, – kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā –, ir kļuvusi spēkā neesoša 2016. gada 7. jūlija Lēmuma Nr. 12041 C rezultātā, šai prasībai vairs neesot priekšmeta. Visbeidzot EUIPO uzskatīja, ka prasītājam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iebildumu procesam nav priekšmeta tādā gadījumā, ja ir pasludināta agrākas preču zīmes, kas ir tā pamatā, spēkā neesamība (skat. spriedumu, 2016. gada 25. maijs, Ice Mountain Ibiza/EUIPO – Etyam (“ocean beach club ibiza”), T‑753/14, nav publicēts, EU:T:2016:312, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

Līdz ar to tādā gadījumā arī Vispārējā tiesā iesniegta prasība atcelt Apelācijas padomes lēmumu zaudē savu priekšmetu (rīkojums, 2010. gada 27. septembris, Hidalgo/ITSB – Bodegas Hidalgo – La Gitana (“HIDALGO”), T‑365/08, nav publicēts, EU:T:2010:407, 6. punkts, un spriedums, 2016. gada 25. maijs, “ocean beach club ibiza”, T‑753/14, nav publicēts, EU:T:2016:312, 25. punkts).

Proti, atbilstoši Regulas Nr. 207/2009 55. panta 2. punktam tiek uzskatīts, ka Eiropas Savienības preču zīmei, kas ir paziņota par spēkā neesošu, jau no paša sākuma nav bijis šajā regulā noteikto seku. No tā izriet, ka ir jāuzskata, ka agrākai preču zīmei nav bijis tās [izraisīto] seku un līdz ar to ar to nevarēja tikt pamatoti iebildumi pret pieteiktu preču zīmi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 4. marts, Three‑N‑Products/ITSB – Munindra (“PRANAYUR”), T‑543/13, nav publicēts, EU:T:2015:134, 16. punkts).

Šajā lietā apstrīdētā lēmuma pārbaude ir balstīta vienīgi uz izvērtējumu, vai pastāv sajaukšanas iespēja starp pieteikto preču zīmi un agrāko preču zīmi, kas reģistrēta ar numuru 4073334, kura veidoja pamatu, ar kuru Iebildumu nodaļa apmierināja iebildumus. Taču nav strīda par to, ka ar 2016. gada 7. jūlija lēmumu Anulēšanas nodaļa ir pasludinājusi šo agrāko preču zīmi par spēkā neesošu un šis lēmums ir kļuvis galīgs.

Tādējādi pēc agrākās preču zīmes, kas reģistrēta ar numuru 4073334, atcelšanas vienīgā agrākā preču zīme, uz kuras pamata iebildumi apstrīdētajā lēmumā ir atzīti par pamatotiem, ir zudusi un iebildumu process ir palicis bez priekšmeta, ciktāl tas attiecas uz šo agrāko preču zīmi. Līdz ar to atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 131. pantam šīs prasības strīda priekšmets vairs nepastāv un tiesvedība ir jāizbeidz.

Kaut gan prasītājs apgalvo, ka Vispārējās tiesas spriedums šajā tiesvedībā tam radītu labvēlīgas sekas, ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interesei celt prasību ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz; proti, prasības rezultātam ir jāspēj sniegt labumu lietas dalībniekam, kas cēlis šo prasību (spriedums, 2007. gada 7. jūnijs, Wunenburger/Komisija, C‑362/05 P, EU:C:2007:322, 42. punkts, un rīkojums, 2007. gada 11. oktobris, Wilfer/ITSB, C‑301/05 P, nav publicēts, EU:C:2007:593, 19. punkts; skat. arī spriedumu, 2010. gada 10. decembris, Ryanair/Komisija, no T‑494/08 līdz T‑500/08 un T‑509/08, EU:T:2010:511, 43. punkts un tajā minētā judikatūra).

Taču šajā lietā ir jākonstatē, ka Vispārējās tiesas spriedums par lietas būtību prasītājam nevar sniegt labumu. Proti, saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 64. panta 3. punktu Apelācijas padomes lēmumi stājas spēkā tikai no 65. panta 5. punktā minētā termiņa beigām vai, ja šajā laika periodā ir celta prasība Savienības tiesā, kopš šīs prasības noraidīšanas brīža. Tomēr neviens no šiem diviem gadījumiem nerodas situācijā, kurā – kā šajā lietā – Vispārējā tiesa secina par tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas (rīkojums, 2012. gada 26. novembris, MIP Metro/ITSB – Real Seguros (“real,‑ QUALITY”), T‑548/11, nav publicēts, EU:T:2012:623, 23. punkts; šajā ziņā skat. arī rīkojumus, 2003. gada 3. jūlijs, Lichtwer Pharma/ITSB – Biofarma (“Sedonium”), T‑10/01, EU:T:2003:182, 17. punkts, un 2007. gada 11. septembris, Lancôme/ITSB – Baudon (“AROMACOSMETIQUE”), T‑185/04, nav publicēts, EU:T:2007:249, 22. punkts). Šī prasība zaudē savu priekšmetu, tiklīdz var tikt pilnībā uzskatīts, ka apstrīdētajam lēmumam jau no paša sākuma nav bijis Regulā Nr. 207/2009 noteikto seku un līdz ar to tas nav varējis izraisīt nekādus iebildumus, kā izriet no iepriekš 21. un 22. punktā izklāstītā. Tātad Vispārējā tiesa nevarētu lemt par tāda lēmuma tiesiskumu, kuram – kā apstrīdētajam lēmumam – nav nekādu tiesisku seku. Šo pašu iemeslu dēļ a fortiori tā nevar pasludināt tā atcelšanu.

Turklāt, ja pie tās vēršas ar atcelšanas prasījumu, Vispārējā tiesā celtās prasības mērķis ir pārbaudīt EUIPO apelācijas padomju lēmumu tiesiskumu Regulas Nr. 207/2009 65. panta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 14. maijs, Fiorucci/ITSB – Edwin (“ELIO FIORUCCI”), T‑165/06, EU:T:2009:157, 21. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā Vispārējā tiesa veic EUIPO instanču pieņemto lēmumu tiesiskuma pārbaudi un nekādos apstākļos nedrīkst kompetentās EUIPO instances, kas ir apstrīdētā akta autore, pamatojumu aizstāt ar savu pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 14. maijs, “ELIO FIORUCCI”, T‑165/06, EU:T:2009:157, 65. punkts). Tādējādi tai nav jālemj par sajaukšanas iespēju starp pieteikto preču zīmi un agrākajām preču zīmēm, kas reģistrētas ar numuriem 1683986, 4077236 un 4077251 un kas tikušas atceltas (1683986) vai kļuvušas spēkā neesošas (4077236 un 4077251). Šāda izvērtēšana attiecīgā gadījumā saskaņā ar Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir jāveic EUIPO.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka tiesvedība lietā par šo prasību ir jāizbeidz.

Atbilstoši Reglamenta 137. punktam, ja tiesvedība lietā tiek izbeigta pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.

Šajā lietā prasītājs prasīja piespriest tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu personai, kas iestājusies lietā, un EUIPO.

Savukārt EUIPO prasīja piespriest tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu prasītājam.

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka tiesvedības izbeigšanas pirms sprieduma taisīšanas pamatā ir agrākās grafiskās preču zīmes, uz kuras pamata bija izvirzīti iebildumi, atzīšana par spēkā neesošu.

Tādējādi ir jānolemj, ka persona, kas iestājusies lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati, kā arī atlīdzina prasītāja tiesāšanās izdevumus. EUIPO sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.