1

Ar savām attiecīgajām apelācijas sūdzībām Eiropas Komisija un Lagardère SCA (turpmāk tekstā – “Lagardère”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 13. septembra spriedumu lietā T-452/04 Éditions Odile Jacob/Komisija (Krājums, II-4713. lpp., turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā ir atcēlusi Komisijas 2004. gada 30. jūlija Lēmumu (2004) D/203365 par Wendel Investissement SA kā atsavināto aktīvu ieguvējas atzīšanu saskaņā ar Komisijas 2004. gada 7. janvāra Lēmumu 2004/422/EK, ar ko koncentrācijas darījums ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu un Eiropas Ekonomikas Zonas līgumu (Lieta COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP) (OV L 125, 54. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Ar apstrīdēto lēmumu Komisija nolēma apstiprināt Wendel Investissement SA (turpmāk tekstā – “Wendel Investissement”) kā tālākpārdoto aktīvu ieguvēju saskaņā ar 14. punktu saistībās, kas pievienotas Lēmumam 2004/422, kurš publicēts kopsavilkuma veidā 2004. gada 28. aprīļaEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un kurš pieņemts saskaņā ar 8. panta 2. punktu Padomes 1989. gada 21. decembra Regulā (EEK) Nr. 4064/89 par uzņēmumu koncentrācijas kontroli (OV L 395, 1. lpp., ar labojumiem OV 1990, L 257, 13. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 30. jūnija Regulu (EK) Nr. 1310/97 (OV L 180, 1. lpp., ar labojumiem OV 1998, L 40, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4064/89”), lietā COMP/M.2978 – Lagardère/Natexis/VUP.

3

Šīs divas lietas ietilpst to prasību sarakstā, kuras ir cēluši dažādi dalībnieki saistībā ar izdevniecības to aktīvu atsavināšanu, kuri Eiropā pieder Vivendi Universal Publishing SA (turpmāk tekstā – “VUP”) un kuri tiek pārdoti Lagardère un Wendel Investissement, tostarp lieta C-404/10 Komisija/Éditions Odile Jacob, kurā 2012. gada 28. jūnijā tika pasludināts spriedums, par piekļuvi dokumentiem šīs koncentrācijas procedūras laikā, un lieta C-551/10 P Éditions Odile Jacob/Komisija, kurā pasludināts spriedums tajā pašā dienā, un attiecas uz pašas koncentrācijas tiesiskumu.

4

Šīs lietas rašanās fakti, kā tie izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–47. punktā, ir šādi:

[..]

[..]

5

Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2004. gada 8. novembrī, Odile Jacob, pamatojoties uz EKL 230. pantu, cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

6

Savas prasības atbalstam Odile Jacob izvirza četrus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar to, ka, pirmkārt, Komisija neesot izpildījusi savu kandidātu tālākpārdodamo aktīvu pārņemšanai izvēles kontroles pienākumu, otrkārt, ir apstiprinājusi Wendel Investissement, pamatojoties uz ziņojumu, kuru izstrādājusi pilnvarotā persona, kura nav neatkarīga no Éditis, Lagardère un Wendel Investissement, treškārt, nav izpildījusi tai paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu un, ceturtkārt, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu Wendel Investissement kandidatūras atbilstības tālākpārdodamo aktīvu pārņēmēja apstiprināšanas nosacījumiem, kas noteikti Lagardère saistību 10. punkta b) apakšpunktā, vērtējumā.

7

Atbildot uz otro pamatu, ko Vispārējā tiesa izvērtēja vispirms, tā norādīja, ka 2002. gada 20. decembrīInvestima 10, kas kļuvusi par Éditis, iecēla B., S. biroja priekšsēdētāju, par savas valdes locekli kā neatkarīgu personu, bet turklāt atbilstoši 21. punkta g) apakšpunktam saistībās, kas izklāstītas Lēmuma 2004/422 II pielikumā, Lagardère 2004. gada 9. februārī šo pašu S. biroju iecēla tādas pilnvarotās personas statusā, kurai ir “jāuzrauga”, lai tiktu “apmierinoši īstenota” tālākpārdodamo aktīvu pārdošana. Šīs pilnvarotās personas atalgojumu šajā statusā nodrošināja Lagardère.

8

Tādējādi S. birojs tika iecelts par pilnvaroto personu Lagardère saistību 15. punkta izpratnē un tā priekšsēdētājs B. šajā datumā pildīja ar šo uzdevumu saistītās funkcijas, lai gan šī pati persona bija Investima 10, kas vēlāk kļuvusi par Éditis, valdes loceklis. Turklāt no 2004. gada 9. februāra, S. biroja iecelšanas datuma, līdz 2004. gada 25. martam, Éditis pārveidošanas par société par actions simplifiée datumam, B. vienlaicīgi pildīja Éditis valdes locekļa un pilnvarotās personas funkcijas.

9

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka B. bija atkarīgs no Éditis tādā ziņā, ka varēja rasties šaubas par šīs personas neitralitāti, kuru šai personai, kā Investima 10, kas kļuvusi par Éditis, valdes loceklim bijā jāapliecina, īstenojot biroja, kura priekšsēdētājs tas bija un kurš tika iecelts par pilnvaroto personu, uzdevumu. Līdz ar to pilnvarotās personas uzdevums uzraudzīt Lagardère saistību apmierinošu izpildi, tostarp tālākpārdodamo aktīvu pārdošanu, un šajā ziņā ieteikumus par nepieciešamajiem restrukturēšanas pasākumiem un sagatavot ziņojumu, ar kuru informēt Komisiju par šiem ieteikumiem, neesot ticis izpildīts pilnībā neatkarīgi. Sabiedrības, kurai piederēja visi Éditis aktīvi, valdes locekļa funkciju īstenošana, ko veica B., varēja ietekmēt neatkarību, kāda B. kā S. biroja priekšsēdētājam bija jāizrāda, izstrādājot vajadzīgo pārstrukturēšanas pasākumu ieteikumus un informējot Komisiju par šiem ieteikumiem.

10

Vispārējā tiesa norādīja, ka S. birojam kā pilnvarotajai personai tika lūgts iesniegt Komisijai ziņojumu, kurā būtu novērtēta Wendel Investissement kā tālākpārdodamo aktīvu pircēja kandidatūra, ņemot vērā Lagardère saistību, kas pievienotas Lēmumam 2004/422, 10. punktā paredzētos apstiprināšanas kritērijus.

11

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā secināja, ka Wendel Investissement kandidatūras novērtējuma ziņojumu izstrādāja pilnvarotā persona, kura attiecībā pret Éditis neatbilda neatkarības nosacījumam, kas prasīts Lagardère saistību, kuras noteiktas Lēmuma 2004/422 II pielikumā, 15. punktā.

12

Taču apstrīdētais lēmums tika tostarp balstīts uz pilnvarotās personas ziņojumu, kuram, pēc Vispārējās tiesas domām, kas paustas pārsūdzētā sprieduma 110. punktā, ir “noteicoša ietekme” uz minēto lēmumu.

13

Līdz ar to Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 118. un 119. punktā nosprieda, ka pilnvarotās personas, kas sagatavojusi minēto ziņojumu, neatkarības neesamība ir prettiesiskums, kas var ietekmēt apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, un tiesa šo lēmumu atcēla, neizvērtējot citu pamatus, kurus Odile Jacob izvirzījusi atcelšanas prasījumu atbalstam.

14

Ar 2011. gada 29. marta rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs nolēma apvienot lietas C-553/10 P un C-554/10 P mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.

15

Apelācijas sūdzībā lietā C-553/10 P Komisija lūdz Tiesu:

16

Lagardère atbalsta Komisijas apelācijas sūdzību.

17

Wendel Investissement lūdz Tiesu:

18

Odile Jacob prasījumi Tiesai ir šādi:

19

Apelācijas sūdzībā lietā C-554/10 P Lagardère lūdz Tiesu:

20

Savos atbildes rakstos Komisija un Wendel Investissement lūdz Tiesu:

21

Odile Jacob lūdz Tiesu:

22

Savā apelācijas sūdzībā lietā C-553/10 P Komisija izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi sekas, ko var radīt iespējamais pilnvarotās personas neatkarības attiecībā pret Éditis trūkums saistībā ar tās pienākumiem pret Wendel Investissement. Ar savu otro pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pretrunu pamatojumā un faktu sagrozīšanu, jo tā ir secinājusi, ka pilnvarotās personas ziņojumam ir bijusi noteicoša ietekme attiecībā uz apstrīdēto lēmumu. Trešajam pamatam, ar kuru tiek apgalvota kļūda tiesību piemērošanā saistībā ar pamata atzīšanu par efektīvu un pamatojuma nenorādīšanu šajā sakarā, ir divas daļas. Šī pamata pirmā daļa ir saistīta ar Vispārējās tiesas pieļautu kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā esot atcēlusi apstrīdēto lēmumu, izmantojot pamatu, kas esot bijis jāuzskata par neefektīvu. Šī paša pamata otrā daļa attiecas uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, jo Vispārējā tiesa neesot norādījusi iemeslus, kādēļ tā ir uzskatījusi, ka apstrīdētais lēmums būtu bijis atšķirīgs, ja pilnvarotā persona būtu bijusi neatkarīga.

23

Savā apelācijas sūdzībā lietā C-554/10 P Lagardère izvirza divus pamatus. Pirmais pamats ir par kļūdu tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa esot izvirzījusi iebildi par nepieņemamību saistībā ar lēmumu apstiprināt pilnvaroto personu, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Ar savu otro pamatu Lagardère apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepamatoti uzskatot, ka pilnvarotās personas kā neatkarīgās personas esamība Éditis valdē varēja pamatot apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Šajā pamatā, kuram ir četras daļas, būtībā ir pārņemts pirmais pamats lietā C-553/10 P.

24

Ciktāl pirmie trīs pamati lietā C-553/10 P un otrais pamats lietā C-554/10 P pārklājas, tos ir lietderīgi izvērtēt kopā.

25

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot izvērtējusi, ne kādā ziņā pilnvarotās personas neatkarības neesamība būtu varējusi ietekmēt minētās personas vērtējumu par Wendel Investissement kā Éditis aktīvu pārņēmēju, ne kādā ziņā šī pilnvarotā persona varētu tikt turēta aizdomās par ziņojuma sagatavošanu, kurš varētu maldināt Komisiju saistībā ar apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Šāda nostāja esot pretrunā Vispārējās tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru pilnvarotās personas, kurai ir uzticēts izvērtēt kandidātu, neatkarības neesamībai ir juridiskā iedarbība tikai tad, ja ir pierādīts, ka šī persona savā vērtējumā ir ņēmusi vērā citas intereses nekā tās, kas attiecas uz sava uzdevuma pienācīgu izpildi. Vispārējā tiesa neesot izvērtējusi, vai pilnvarotās personas neatkarība attiecībā pret Éditis varēja ietekmēt tās ziņojuma satura objektivitāti un līdz ar to ietekmēt vērtējumu par Wendel Investissement kā pārņēmēju. Tādējādi Vispārējā tiesa esot izmantojusi neefektīvu paņēmienu, lai atceltu apstrīdēto lēmumu.

26

Komisija norāda, ka saistībā ar koncentrāciju galīgais lēmums apstiprināt pārdodamo aktīvu pircēju vienmēr ir Komisijas ziņā, kura ne tikai pamatojas uz pilnvarotās personas ziņojumu, bet arī ievāc informāciju pēc savas ierosmes.

27

Atbalstot Komisiju, Wendel Investissement pievienojas kritikai, kas vērsta pret pārsūdzēto spriedumu, uzsverot, ka Vispārējā tiesa nav pierādījusi, kādā ziņā saiknei starp Éditis un pilnvaroto personu varēja būt ietekme uz Wendel Investissement izvērtēšanas ziņojuma saturu.

28

Odile Jacob uzskata, ka Vispārējai tiesai nevar pārmest to, ka tā ir atsaukusies Francijas tiesību aktu, lai pārbaudītu, vai tas, ka B. vienlaicīgi pildīja Éditis valdes locekļa funkcijas un pilnvarotās personas kā S. biroja priekšsēdētāja funkcijas, ir saderīgs ar neatkarības kritēriju attiecībā uz šo sabiedrību, jo runa ir vienīgi par lex societatis un principa, saskaņā ar kuru tiek noteikts sabiedrībai piemērojamais tiesību akts, piemērošanu atbilstoši starptautisko privāttiesību principiem, kuri tostarp ir ietverti Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulā (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) (OV L 177, 6. lpp.).

29

Lagardère uzskata, ka Vispārējā tiesa nevarēja secināt par pilnvarotās personas neatkarības automātisku neesamību sakarā ar B. saikni ar Éditis, bet tai būtu bijis jāizvērtē, vai sabiedrības uzdevums, kas uzticēts B., ir liedzis pilnvarotajai personai pildīt uzdevumus neatkarīgi un pārskatāmi. Tieši pretēji, nebūt nebūdams interešu konflikts, B. veiktais sabiedrības uzdevums un uzdevums, ko veic pilnvarotā persona, esot Éditis neatkarība, un tādējādi šie uzdevumi ir komplementāri.

30

Saistībā ar pilnvarotās personas neatkarības neesamības apjomu Odile Jacob uzskata, ka Komisijas arguments ir neefektīvs, jo Vispārējās tiesas konstatētais prettiesiskums izriet no tādu būtisku līgumsaistību pārkāpuma, kas par obligātām ir padarītas ar Komisijas Lēmumu 2004/422, tādējādi apdraudot visu lēmumpieņemšanas procesu saistībā ar pārdošanas darījumu, kas paredzēts Lagardère saistībās.

31

Savā otrajā pamatā Komisija uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, pretruna pamatojumā un faktu sagrozīšana, jo Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka pilnvarotās personas ziņojumam esot bijusi noteicoša ietekme uz apstrīdēto lēmumu. Komisija apgalvo, ka ar šo secinājumu Vispārējā tiesa nav ievērojusi uzdevumu sadalījumu starp Komisiju un pilnvaroto personu. Komisijai esot bijis vienīgi jālemj par pircēja kandidāta apstiprināšanu. Lai gan vērtējumu, kas izklāstīts pilnvarotās personas ziņojumā, Komisija ņem vērā, lai sagatavotu galīgo lēmumu, Komisijai nekādā gadījumā nav saistošs pilnvarotās personas atzinums, kuru tā nevarētu aizvietot ar pašas vērtējumu. Komisijai esot jāveic nepieciešamā izmeklēšana, pēc savas ierosmes jāvāc informācija, balstoties uz saviem dienestiem un dažādiem informācijas pieprasījumiem, kas adresēti attiecīgajiem uzņēmumiem, šajā lietā Lagardère un Wendel Investissement.

32

No noteiktām līdzībām starp pilnvarotās personas ziņojumu un apstrīdēto lēmumu nevarot tikt izsecināts, ka attiecīgajam ziņojumam ir bijusi “noteicoša ietekme” uz minēto lēmumu, kā to norādījusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 110. punktā. Komisija uzskata, ka runa esot vienīgi par objektīvu un pārbaudāmu elementu pārņemšanu, kuros nav ietverti subjektīvi vērtējumi.

33

Wendel Investissement piekrīt Komisijas argumentācijai.

34

Odile Jacob uzskata, ka Vispārējā tiesa ir ievērojusi uzdevumu sadalījumu starp Komisiju un pilnvaroto personu. Apstiprinātās pilnvarotās personas neatkarības neesamība esot apdraudējusi visu lēmumpieņemšanas procesu. Komisija esot patiešām ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā pilnvarotās personas ziņojumu.

35

Veicot salīdzinošo vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 112.–116. punktā par pilnvarotās personas ziņojumu un apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā četrus nosacījumus, kas paredzēti Lagardère saistību 10. punktā sakarā ar tālākpārdodamo aktīvu pircēja kandidāta īpašībām, Vispārējā tiesa esot pamatoti norādījusi, ka Komisijas vērtējumi ir identiski tiem, kas ietverti pilnvarotās personas ziņojumā. Tādējādi Odile Jacob uzskata, ka Vispārējā tiesa pamatoti uzskatīja, ka šim ziņojumam ir bijusi noteicoša ietekme uz apstrīdēto lēmumu.

36

Saistībā ar trešo pamatu lietā C-553/10 P Odile Jacob norāda, ka pilnvarotās personas neatkarības neesamība nav vienkāršs pārkāpums, bet gan administratīvā procesa būtisku formas prasību pārkāpums, kuram ir jāizraisa apstrīdētā lēmuma atcelšana, nepastāvot nepieciešamībai pierādīt, ka šim lēmumam varēja būt atšķirīgs saturs minētā pārkāpuma neesamības gadījumā. Pilnvarotās personas neatkarība ir pamatnosacījums, kas ietverts Lagardère saistībās, kuras Lēmums 2004/422 ir padarījis par obligātām. Pilnvarotās personas neatkarības prasības izpildi ir jāpārbauda nevis ex post, bet ex ante, lai varētu izvairīties no subjektīvas motivācijas kontroles, kam pilnvarotā persona, iespējams, seko, veicot savu uzdevumu, gluži kā tas izriet no Komisijas 2002. gada 16. maija ieteikumiem ar nosaukumu “Obligāto revidentu neatkarība ES - pamatprincipi” (OV L 191, 22. lpp.). Šī neatkarības prasība papildina tiesas neatkarības prasību un tiesas izrādāmo neatkarīga tēla prasību.

37

Apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi vairākas kļūdas tiesību piemērošanā, neizvērtējot pilnvarotās personas neatkarības eventuālās neesamības attiecībā pret Éditis sekas attiecībā uz Wendel Investissement kandidatūras kā Éditis aktīvu pārņēmējas izvērtēšanu, un tās apstrīd, ka pilnvarotās personas ziņojums varēja izraisīt to, ka Komisija pieļauj kļūdu, izvērtējot Wendel Investissement kandidatūru, lai to apstiprinātu par tālākpārdodamo aktīvu pārņēmēju.

38

Saskaņā ar Lēmuma 2004/422 1. pantu paziņotais darījums, ar kuru Lagardère iegūst ekskluzīvu kontroli pār VUP, turpmāk saukta par Éditis, strīdus aktīviem, ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu darbību ar nosacījumu, ka Lagardère ievēro saistības, kas izklāstītas minētā lēmuma II pielikumā.

39

Saskaņā ar Lēmuma 2004/422 II pielikuma 15. un 21. punktu paziņotāja ieceļ pilnvaroto personu, kurai jāveic īpaši un vispārēji tai uzticētie uzdevumi, proti, tostarp jānodrošina, lai tālākpārdodamie aktīvi tiktu saglabāti un pārvaldīti atsevišķas struktūrvienības ietvaros – atsevišķi un neatkarīgi no saglabātajiem aktīviem un citām Lagardère darbībām – līdz tālākpārdodamo aktīvu faktiskas pārdošanas brīdim.

40

Strīda starp Lagardère un Éditis par restrukturēšanas pasākumiem, kas nepieciešami saistību īstenošanai, gadījumā var tikt iesaistīta pilnvarotā persona. Tā sniedz ieteikumus par šo pasākumu apjomu saskaņā ar šo saistību 24. punktu. Pilnvarotā persona par to informē Komisiju, kas pati var noteikt nepieciešamo restrukturēšanas pasākumu apjomu.

41

Saistībā ar šo uzdevumu izpildi minēto saistību 15. punktā ir tostarp precizēts, ka pilnvarotajai personai ir jābūt neatkarīgai no Lagardère un Éditis un attiecībā uz to nedrīkst pastāvēt interešu konflikts. Pilnvarotās personas atalgojumu nodrošina Lagardère saskaņā ar nosacījumiem, kuri neietekmē nedz pienācīgu tā pilnvarojuma īstenošanu, nedz tā neatkarību.

42

Šī neatkarība ir saistību elements, kuram piekritusi Lagardère un kurš ir pilnībā jāievēro. Šī neatkarība ir noteikta ex ante un aptver visas pilnvarotās personas darbības.

43

No pārsūdzētā sprieduma 85. un 87. punkta izriet, ka S. biroja priekšsēdētājs B. 2002. gada 20. decembrī tika iecelts par Investima 10, kas kļuvusi par Éditis, valdes locekli un 2004. gada 9. februārī S. birojs tika iecelts pilnvaroto personu. Pārsūdzētā sprieduma 89. punktā ir konstatēts, ka no 2004. gada 9. februāra līdz 2004. gada 25. martam, Éditis pārveidošanas par société par actions simplifiée datumam, B. vienlaicīgi pildīja Éditis valdes locekļa un pilnvarotās personas funkcijas. Pēc Éditis pārveidošanas B. saglabāja ciešu saikni ar Éditis, jo pilnvarotajai personai bija trīs pārstāvji akcionāru komitejā.

44

Šajos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 104. punktā pareizi secināja, ka tas, ka B. īstenoja Investima 10, kas vēlāk kļuvusi par Éditis, valdes locekļa funkciju, vairs neļāva nodrošināt pilnīgi neatkarīgu neatkarīgas pilnvarotās personas, kas norādīta Lagardère saistību 15. punktā, pienākumu izpildi.

45

Tāpat Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 107. punktā norādīja, ka Wendel Investissement kandidatūras tālākpārdodamo aktīvu pārpirkšanai novērtējuma ziņojumu izstrādāja pilnvarotā persona, kura attiecībā pret Éditis neatbilda neatkarības nosacījumam.

46

Komisija neapstrīd Vispārējās tiesas konstatācijas par pilnvarotās personas neatkarības neesamību, jo runa ir par faktu jautājumu. Taču tā pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā nav izvērtējusi, vai šai neatkarības neesamībai in concreto bija ietekme uz apstrīdēto lēmumu vai arī, neesot šim pārkāpumam, apstrīdētajam lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs. Komisija uzskata, ka pilnvarotās personas situācija nav ietekmējusi vērtējuma, kas ir formulēts tās ziņojumā par Éditis aktīvu pārņēmēju, objektivitāti un līdz ar to apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

47

Šis Komisijas arguments ir jānoraida.

48

Šajā lietā pilnvarotā persona, kurai uzdots “uzraudzīt, vai tiek apmierinoši izpildītas” paziņotājas puses saistības, ir izpildījusi uzdevumus, kurus tai netieši uzticējusi Komisija. Runa ir par uzdevumiem, kurus Komisija būtu varējusi izpildīt pati, ja tai būtu bijuši nepieciešamie cilvēkresursi.

49

Tas skaidri izriet no Komisijas paziņojuma par pieņemamiem aizsardzības līdzekļiem [veicamajiem korektīvajiem pasākumiem] saskaņā ar Padomes Regulu (EEK) Nr. 4064/89 un Padomes Regulu (EK) Nr. 447/98 (OV 2001, C 68, 3. lpp.) 52., 53., 55. un 56. punkta. Konkrētāk, šī paziņojuma 56. punktā ir norādīts, ka “pilnvarotais Komisijas vārdā apņemas veikt noteiktus pienākumus, kas paredzēti, lai labā ticībā nodrošinātu saistību ievērošanu”.

50

Ir jāatgādina, ka Lagardère saistību 15. punktā ir noteikts, ka tai ir jāieceļ pilnvarotā persona, kurai papildus citiem nosacījumiem ir jābūt “neatkarīgai no Lagardère un Éditis”.

51

Tādēļ nav strīda par to, ka šādai pilnvarotai personai no paša sākuma ir jābūt neatkarīgai no pusēm un turklāt tai ir jārīkojas neatkarīgi no tām, līdz ar to šādas neatkarības neesamība ir pietiekama, lai atceltu tādu Komisijas lēmumu kā apstrīdētais lēmums. Jautājums, vai šī pilnvarotā persona ir rīkojusies neatkarīgi, rodas vienīgi tad, ja ir sākotnēji konstatēts, ka tā patiešām bija neatkarīga no pusēm.

52

Tā kā Vispārējā tiesa ir pamatoti konstatējusi, ka pilnvarotā persona nebija neatkarīga no pusēm, tai nebija jāizvērtē, vai šī pilnvarotā persona in concreto ir rīkojusies veidā, kas liecina par neatkarības neesamību.

53

No iepriekš minētā izriet, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atceļot apstrīdēto lēmumu sakarā ar pilnvarotās personas neatkarības neesamību. Līdz ar to Komisijas izvirzītie trīs pamati, kā arī Lagardère apgalvotais otrais pamats nav pamatots un ir jānoraida.

54

Lagardère apgalvo, ka Vispārējā tiesa nevarēja izvirzīt pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmuma prettiesiskumu, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, jo iebildes par prettiesiskumu mehānisms nevar tikt izvirzīts, ja runa ir par diviem individuāliem lēmumiem. Neceļot prasību par pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmumu noteiktajos termiņos, Odile Jacob, pamatojot savu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, nevarēja izvirzīt iebildi par šī apstiprināšanas lēmumu prettiesiskumu, jo tas attiecībā pret Odile Jacob bija kļuvis galīgs.

55

Lagardère un Wendel Investissement uzskata, ka Vispārējās tiesas sniegtā argumentācija izraisot to, ka tiek izņēmuma kārtā izvirzīts pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmums, kurš ir individuālas lēmums. Vispārējā tiesa neesot tieši izvērtējusi pamatojumu, saskaņā ar kuru tika pieņemts apstrīdētais lēmums, bet pamatojumu, saskaņā ar kuru tika iecelta pilnvarotā persona pirms apstrīdētā lēmuma.

56

Lagardère norāda, ka pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmums tika paziņots pusēm 2005. gada 15. februārī, datumā, no kura šis lēmums nelabvēlīgi ietekmēja Odile Jacob un kurā tas kļuva par apstrīdamu tiesību aktu LESD 263. panta nozīmē. Tādēļ tas būtu bijis jāapstrīd noteiktos termiņos ar atsevišķu prasību no prasības, kas celta pret apstrīdēto lēmumu. Līdz ar to Vispārējā tiesa nevarēja pamatoti balstīties uz pilnvarotās personas iecelšanas prettiesiskumu, lai atceltu apstrīdēto lēmumu.

57

Odile Jacob noraida Lagardère un Wendel Investissement argumentus, norādot, ka pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmums ir jāuzskata nevis par atsevišķu lēmumu, bet gan par daļu no aktiem, kuru rezultātā tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

58

Turklāt Odile Jacob norāda, ka tā nebija LESD 263. panta un judikatūras nozīmē pilnvarotās personas apstiprināšanas adresāte un ka līdz ar to tai būtu bijis grūti to apstrīdēt ar atsevišķu prasību.

59

Ir jānorāda, ka pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmums tika paziņots Odile Jacob tikai 2005. gada 17. februārī.

60

Odile Jacob2004. gada 8. novembrī Vispārējā tiesā cēla savu prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, apstrīdot arī pilnvarotās personas apstiprināšanas apstākļus. Ir jānorāda, ka šajā datumā Odile Jacob vēl nebija paziņots pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmums. Tādējādi tai nevar pārmest, ka tā savā prasībā par apstrīdēto lēmumu ir apstrīdējusi arī pilnvarotās personas apstiprināšanas lēmumu, iepriekš nelūdzot tā atcelšanu, jo minētais lēmums ietilpst to pašu aktu kopumā, kurā ietilpst apstrīdētais lēmums.

61

Tas būtu lieks un nelietderīgs formālisms prasīt, lai Odile Jacob celtu atsevišķu prasību, lai apstrīdētu individuālu lēmumu, kurš tai ticis paziņots pēc tās galvenās prasības, kurš ietilpst aktu virknē un kurš ir katrā ziņā apstrīdēts ar tās galveno prasību.

62

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

63

Tā kā neviens no apelācijas sūdzības iesniedzēju pamatiem nav atzīsts par pamatotu, apelācijas sūdzības lietā C-553/10 P un lietā C-554/10 P ir jānoraida.

64

Reglamenta 184. panta 2. punktā ir paredzēts, ka, ja apelācija ir nepamatota, Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu un 190. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas procesam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai un Lagardère spriedums ir nelabvēlīgs un Odile Jacob ir prasījusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tad tām papildus saviem tiesāšanās izdevumiem ir jāpiespriež atlīdzināt Odile Jacob tiesāšanās izdevumus saistībā ar šīm apelācijas sūdzībām.

65

Tā kā Odile Jacob nav lūgusi piespriest Wendel Investissement atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tā sedz vienīgi savus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: