<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>T-111/08</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62008TJ0111</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2012:260">EU:T:2012:260</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>42</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>42</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><DATE ISO="20120524">2012. GADA 24. MAIJA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA T-111/08</P><P><HT TYPE="ITALIC">MASTERCARD</HT> U.C./KOMISIJA</P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Vispārējās tiesas spriedums</HT> (septītā palāta)</P><P><DATE ISO="20120524">2012. gada 24. maijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – angļu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Konkurence</KEYWORD><KEYWORD>Uzņēmumu apvienības lēmums</KEYWORD><KEYWORD>Ar debetkartēm, atliktā maksājuma kartēm un kredītkartēm veikto darījumu pieņemšanas pakalpojumu tirgus</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums, ar kuru ir konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Daudzpusējas starpbanku standarta komisijas maksas</KEYWORD><KEYWORD>EKL 81. panta 1. un 3. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Aksesuāra ierobežojuma jēdziens</KEYWORD><KEYWORD>Objektīvi nepieciešamā rakstura neesamība</KEYWORD><KEYWORD>Konkurences ierobežojums, ko rada sekas</KEYWORD><KEYWORD>Individuāla atbrīvojuma piešķiršanas nosacījumi</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības uz aizstāvību</KEYWORD><KEYWORD>Koriģējošs pasākums</KEYWORD><KEYWORD>Kavējuma nauda</KEYWORD><KEYWORD>Pamatojums</KEYWORD><KEYWORD>Samērīgums</KEYWORD></INDEX><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T-111/08</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">MasterCard, Inc.</HT></HT>, Vilmingtona [<HT TYPE="ITALIC">Wilmington</HT>], Delavēra [<HT TYPE="ITALIC">Delaware</HT>] (Amerikas Savienotās Valstis),</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">MasterCard International, Inc.</HT></HT>, Vilmingtona,</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe</HT></HT>, Vaterlo [<HT TYPE="ITALIC">Waterloo</HT>] (Beļģija),</P><P>ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">B. Amory</HT>, <HT TYPE="ITALIC">V. Brophy</HT>, <HT TYPE="ITALIC">S. McInnes</HT>, advokāti, un <HT TYPE="ITALIC">T. Sharpe</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>,</P><PARTY.STATUS>prasītājas,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><P>ko atbalsta</P><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Banco Santander, SA</HT></HT> , Santandera [<HT TYPE="ITALIC">Santander</HT>] (Spānija), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">F. Lorente Hurtado</HT>, <HT TYPE="ITALIC">P. Vidal Martínez</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Rodriguez Encinas</HT>, advokāti,</P></INTERVENERS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Royal Bank of Scotland plc</HT></HT> , Edinburga [<HT TYPE="ITALIC">Édimbourg</HT>] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">D. Liddell</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitor</HT>, <HT TYPE="ITALIC">D. Waelbroeck</HT>, advokāts, <HT TYPE="ITALIC">N. Green</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">M. Hoskins</HT>, <HT TYPE="ITALIC">barrister</HT>,</P></INTERVENERS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">HSBC Bank plc</HT></HT> , Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Coleman</HT>, <HT TYPE="ITALIC">P. Scott</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitors</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">R. Thompson</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>,</P></INTERVENERS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Bank of Scotland plc</HT></HT> , Edinburga, ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">S. Kim</HT>, <HT TYPE="ITALIC">K. Gordon</HT> un <HT TYPE="ITALIC">C. Hutton</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitors</HT>, pēc tam <HT TYPE="ITALIC">J. Flynn</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>, <HT TYPE="ITALIC">E. McKnight</HT> un <HT TYPE="ITALIC">K. Fountoukakos-Kyriakakos</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitors</HT>,</P></INTERVENERS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lloyds TSB Bank plc</HT></HT> , Londona, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">E. McKnight</HT>, <HT TYPE="ITALIC">K. Fountoukakos-Kyriakakos</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitors</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">J. Flynn</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>,</P></INTERVENERS><P>un</P><?PAGE NO="2"?><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">MBNA Europe Bank Ltd</HT></HT> , Čestera [<HT TYPE="ITALIC">Chester</HT>] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">A. Davis</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitor</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">J. Swift</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>,</P><PARTY.STATUS>personas, kas iestājušās lietā,</PARTY.STATUS></INTERVENERS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisiju</HT>, ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">F. Arbault</HT>, <HT TYPE="ITALIC">N. Khan</HT> un <HT TYPE="ITALIC">V. Bottka</HT>, pēc tam <HT TYPE="ITALIC">N. Khan</HT> un <HT TYPE="ITALIC">V. Bottka</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P>ko atbalsta</P><P><HT TYPE="BOLD">Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste</HT>, ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">E. Jenkinson</HT> un <HT TYPE="ITALIC">I. Rao</HT>, pārstāves, pēc tam <HT TYPE="ITALIC">I. Rao</HT>, <HT TYPE="ITALIC">S. Ossowski</HT> un <HT TYPE="ITALIC">F. Penlington</HT> un visbeidzot – <HT TYPE="ITALIC">I. Rao</HT>, <HT TYPE="ITALIC">S. Ossowski</HT> un <HT TYPE="ITALIC">C. Murrell</HT>, pārstāvji, kuriem palīdz <HT TYPE="ITALIC">J. Turner</HT>, <HT TYPE="ITALIC">QC</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">J. Holmes</HT>, <HT TYPE="ITALIC">barrister</HT>,</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">British Retail Consortium</HT></HT> , Londona, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">P. Crockford</HT>, <HT TYPE="ITALIC">solicitor</HT>, un <HT TYPE="ITALIC">A. Robertson</HT>, <HT TYPE="ITALIC">barrister</HT>,</P><P>un</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce AISBL</HT></HT> , Brisele (Beļģija), ko sākotnēji pārstāvēja <HT TYPE="ITALIC">F. Tuytschaever</HT> un <HT TYPE="ITALIC">F. Wijckmans</HT>, pēc tam <HT TYPE="ITALIC">F. Wijckmans</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J. Stuyck</HT>, advokāti,</P><PARTY.STATUS>personas, kas iestājušās lietā,</PARTY.STATUS></INTERVENERS></PARTIES><P>par prasību, galvenokārt, atcelt <DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembra</DATE> Lēmumu C(2007) 6474, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lietas COMP/34.579 – <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>, COMP/36.518 – <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT>, COMP/38.580 – <HT TYPE="ITALIC">Commercial Cards</HT>) un, pakārtoti, atcelt šī lēmuma 3.–5. un 7. pantu.</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Ditrihs [<HT TYPE="ITALIC">A. Dittrich</HT>], tiesneši I. Višņevska-Bjalecka [<HT TYPE="ITALIC">I. Wiszniewska-Białecka</HT>] un M. Preks [<HT TYPE="ITALIC">M. Prek</HT>] (referents),</P><P>sekretārs N. Rozners [<HT TYPE="ITALIC">N. Rosner</HT>], administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20110708">2011. gada 8. jūlija</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības rašanās fakti</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Prasītāja</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ir starptautiska maksājumu organizācija (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>), ko pārstāv vairākas juridiskās personas: holdinga sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">MasterCard, Inc</HT>. un divas tās meitas sabiedrības <HT TYPE="ITALIC">MasterCard International, Inc</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe</HT> (turpmāk tekstā kopumā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>prasītājas<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>).</TXT></NP><?PAGE NO="3"?><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Prasītāju atbildība ietver maksājumu, kuri tiek veikti ar kartēm <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Maestro</HT>, sistēmu (turpmāk tekstā kopumā attiecīgi – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kartes<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/><HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) pārvaldīšanu un koordinēšanu, kas tostarp iekļauj sistēmas noteikumu apstiprināšanu, kā arī autorizācijas un kompensācijas pakalpojumu sniegšanu finanšu iestādēm – dalībniecēm. Atbildība par darbību, kura ir saistīta ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> karšu izsniegšanu, un dalības līgumu noslēgšana ar komersantiem, lai tie pieņemtu ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kartēm veiktos maksājumus, gulstas uz finanšu iestādēm.</TXT></NP><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>Līdz <DATE ISO="20060525">2006. gada 25. maijam</DATE> visas īpašuma tiesības uz maksājumu organizāciju <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un attiecīgās balsstiesības piederēja bankām. Šajā datumā tika veikts <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> akciju sākotnējais publiskais piedāvājums Ņujorkas (Amerikas Savienotās Valstis) biržā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/><HT TYPE="ITALIC">IPO</HT><QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>), kas mainīja tās struktūru un pārvaldi.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Apstrīdētā lēmuma pamatā esošais administratīvais process</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="19920330">1992. gada 30. martā</DATE> un <DATE ISO="19970627">1997. gada 27. jūnijā</DATE> Eiropas Kopienu Komisijā tika iesniegtas attiecīgi <HT TYPE="ITALIC">British Retail Consortium</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/><HT TYPE="ITALIC">BRC</HT><QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>) un <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce AISBL</HT> sūdzības tostarp pret <HT TYPE="ITALIC">Europay International SA</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">Europay</HT><QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>), kura ir kļuvusi par <HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT><DATE ISO="19920522">1992. gada 22. maijā</DATE>, 1993. gada maijā un <DATE ISO="19940908">1994. gada 8. septembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Europay</HT> veica dažādus paziņojumus. Tiem sekoja paziņojums, kas stājās spēkā sākot ar 1995. gada 1. jūliju, attiecībā uz visām <HT TYPE="ITALIC">Europay</HT> maksājumu sistēmām.</TXT></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT><DATE ISO="20020413">2002. gada 13. aprīlī</DATE> pēc Komisijas <HT TYPE="ITALIC">Europay</HT> adresētā paziņojuma par iebildumiem sniegšanas un tās atbildes saņemšanas Komisija publicēja paziņojumu atbilstoši Padomes <DATE ISO="19620206">1962. gada 6. februāra</DATE> Regulas Nr. 17, Pirmā regula par [EK] līguma [81]. un [82]. panta īstenošanu, 19. panta 3. punktam, kurā tā pauda savu nodomu ieņemt labvēlīgu nostāju attiecībā uz dažiem <HT TYPE="ITALIC">Europay</HT> sistēmas noteikumiem, kuru skaitā neietilpa starpbanku standarta komisijas maksas.</TXT></NP><NP><NO.P>7</NO.P><TXT><DATE ISO="20021122">2002. gada 22. novembrī</DATE> Komisija pēc savas ierosmes uzsāka izmeklēšanu attiecībā uz starpbanku standarta komisijas maksām, kuras saistībā ar komerciālām [maksājumu] kartēm tiek iekasētas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ).</TXT></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT><DATE ISO="20030924">2003. gada 24. septembrī</DATE> Komisija nosūtīja prasītājām paziņojumu par iebildumiem attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas noteikumiem un prasītāju lēmumiem saistībā ar starpbanku standarta komisijas maksām.</TXT></NP><NP><NO.P>9</NO.P><TXT><DATE ISO="20040605">2004. gada 5. jūnijā</DATE> prasītājas atbildēja uz šo paziņojumu par iebildumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>10</NO.P><TXT><DATE ISO="20060621">2006. gada 21. jūnijā</DATE> Komisija nosūtīja prasītājām papildu paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>PPI<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>2006. gada 3. un 4. jūlijā, kā arī 22. augustā prasītājām tika nodrošināta piekļuve Komisijas lietas materiāliem.</TXT></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT><DATE ISO="20061015">2006. gada 15. oktobrī</DATE> prasītājas atbildēja uz PPI (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>APPI<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>2006. gada 14. un 15. novembrī notikušās uzklausīšanas laikā prasītājas tika uzklausītas.</TXT></NP><NP><NO.P>14</NO.P><TXT><DATE ISO="20070323">2007. gada 23. martā</DATE> Komisija nosūtīja prasītājām vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts.</TXT></NP><NP><NO.P>15</NO.P><TXT><DATE ISO="20070516">2007. gada 16. maijā</DATE> prasītājas atbildēja uz vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Apstrīdētais lēmums</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembrī</DATE> Komisija pieņēma Lēmumu C(2007) 6474, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (lietas COMP/34.579 – <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>, COMP/36.518 – <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT>, COMP/38.580 – <HT TYPE="ITALIC">Commercial Cards</HT>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>apstrīdētais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>), kura būtiskie elementi ir izklāstīti turpmāk.</TXT></NP><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Maksājumu karšu četru pušu sistēma un starpbanku komisijas maksas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Komisija atgādina, ka tāda maksājumu karšu četru pušu sistēma, ko kvalificē arī kā atvērto sistēmu, kā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma, atšķiroties no trīs pušu sistēmām ar to, ka četru pušu sistēmās finanšu iestāde, kas izdod maksājumu karti (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>izdevējbanka<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>izdevējs<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>), var atšķirties no finanšu iestādes, kas komersantiem sniedz pieņemšanas pakalpojumus, tas ir, pakalpojumus, kas tiem ļauj pieņemt kartes kā darījumu veikšanas līdzekli (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>pieņēmējbanka<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>pieņēmējs<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>; apstrīdētā lēmuma 234.–249. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Komisijas maksas ir saistītas ar attiecībām, kas starp izdevējbanku un pieņēmējbanku rodas darījumu ar karti veikšanas gadījumā, un atbilst naudas summai, kura tiek atskaitīta par labu izdevējbankai. Šīs maksas ir jānošķir no izdevumiem, par ko pieņēmējbanka izraksta rēķinu komersantiem (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>merchant service charge<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, komersanta apkalpošanas izdevumi; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/><HT TYPE="ITALIC">MSC</HT><QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Komisija ir uzsvērusi, ka vispārīgi maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> nenosakot izdevējbankām starpbanku komisijas maksu ieņēmumu īpašu izmantošanas kārtību un ka tā sistemātiski nekontrolējot, kā izdevējbankas šos ieņēmumus izmanto (apstrīdētā lēmuma 138. apsvērums). Tāpat tā ir konstatējusi, ka prasītājas starpbanku komisijas maksas nekvalificējot vai vairs nekvalificējot kā cenu vai atlīdzību par noteiktiem izdevējbanku komersantiem sniegtajiem pakalpojumiem, bet gan kā karšu turētāju un komersantu pieprasījuma līdzsvarošanas mehānismu (apstrīdētā lēmuma 146.–155. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Apstrīdētais lēmums attiecas nevis uz visām starpbanku komisijas maksām, kas tiek saņemtas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas ietvaros, bet tikai uz tām, kuras apstrīdētajā lēmumā ir kvalificētas kā daudzpusējas starpbanku komisijas maksas, ko EEZ vai eurozonā piemēro kā standarta komisijas maksas, tas ir, tad, ja starp izdevējbanku un pieņēmējbanku nav noslēgta divpusēja vienošanās par starpbanku komisijas maksām vai ja nepastāv kolektīvi valsts līmenī noteiktas starpbanku komisijas maksas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>DSK<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>; apstrīdētā lēmuma 118. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Konkrētā tirgus definīcija</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka četru pušu maksājumu karšu sistēmu kontekstā esot jānošķir trīs tirgi, kuri attiecas uz dažādām precēm: vispirms – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>augšupējais<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> tirgus, kas atbilst pakalpojumiem, ko maksājumu karšu sistēma sniedz finanšu iestādēm, kas ir tirgus, kurā konkurē dažādu karšu sistēmas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>starpsistēmu tirgus<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>); pēc tam – pirmais <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>lejupējais<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> tirgus, kurā izdevējbankas konkurē attiecībā uz klientu kopumu, kas ietver maksājumu karšu turētājus (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>izdevēju tirgus<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>); visbeidzot, otrais <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>lejupējais<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> tirgus, kurā pieņēmējbankas konkurē attiecībā uz klientu kopumu, kas ietver komersantus (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>pieņēmēju tirgus<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>; apstrīdētā lēmuma 278.–282. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>22</NO.P><TXT>Komisija konkrēto tirgu ir definējusi kā tādu, ko veidojot EEZ dalībvalstu pieņēmēju valsts līmeņa tirgi (apstrīdētā lēmuma 283.–329. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Tā nav atbalstījusi prasītāju administratīvā procesa gaitā attīstīto argumentāciju, saskaņā ar kuru pastāvot tikai viens konkrēto preču tirgus, proti, tas, kurā atbilstoši karšu turētāju un komersantu kopējam pieprasījumam konkurējot maksājumu karšu sistēmu piedāvātie pakalpojumi, kuri konkurējot [arī] ar citiem maksājumu veidiem, ieskaitot skaidru naudu un čekus (apstrīdētā lēmuma 250.–277. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>III –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EKL 81. panta 1. punkta piemērošana</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Uzņēmumu apvienības lēmums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka, neraugoties uz <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> rezultātā veiktajām <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> struktūras un pārvaldes izmaiņām, maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> lēmumi attiecībā uz DSK noteikšanu esot uzņēmumu apvienības lēmumi EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP><?PAGE NO="5"?><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Pirmkārt, tā būtībā ir uzskatījusi, ka pirms <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> esot bijusi uzņēmumu apvienība un ka šis notikums noteicošos elementus, kas pamato šo kvalifikāciju, neesot ietekmējis (apstrīdētā lēmuma 345.–357. apsvērums). Komisija tostarp ir uzsvērusi, ka maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ekonomiskās piederības izmaiņas neesot noteicošs elements (apstrīdētā lēmuma 358. apsvērums). Tāpat tā ir norādījusi, ka apvienības pārvalde Eiropā esot palikusi banku kontrolē (apstrīdētā lēmuma 359.–367. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija norādīja, ka neesot apstrīdēts, ka pirms <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> pieņemtie lēmumi attiecībā uz DSK ir bijuši uzņēmumu apvienību lēmumi. Saistībā ar pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz DSK šī kvalifikācija esot jāsaglabā. Lai nonāktu pie šī secinājuma, tā ir balstījusies tostarp uz interešu kopības saglabāšanu starp maksājumu organizāciju <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un bankām un banku piekrišanu jaunajam organizācijas pārvaldes veidam (apstrīdētā lēmuma 370.–399. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Konkurences ierobežojums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>27</NO.P><TXT>Katrā ziņā, norādot, ka pastāvot noteikti elementi, kas liecina par konkurences ierobežojumu nospraustā mērķa dēļ, Komisija savu analīzi ir balstījusi vienīgi uz DSK konkurenci ierobežojošajām sekām pieņēmēju tirgū (apstrīdētā lēmuma 401.–407. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> dalībnieki esot kolektīvi īstenojuši ietekmi tirgū attiecībā uz komersantiem un to klientiem. Tātad DSK rezultātā esot paaugstinājusies <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> bāze, bet, ja nepastāvētu DSK un ja būtu ieviests izdevējbanku komisijas maksas vienpusējas piemērošanas pēc darījumu veikšanas aizliegums (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegums<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>), tās līmenis varētu būt bijis zemāks. No tā izrietot, ka Komisijas apstrīdētajā lēmumā izskatītās DSK esot pamats cenu konkurences starp pieņēmējbankām ierobežojumam, kas radot negatīvas sekas komersantiem un to klientiem (apstrīdētā lēmuma 410., 411. un 522. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmkārt, tā ir norādījusi, ka DSK ierobežojošās sekas izpaužoties ne vien pārrobežu darījumu, bet arī valsts ietvaros veikto darījumu pieņemšanas līmenī, it īpaši atsaucoties uz apstākli, ka DSK dažās dalībvalstīs esot piemērojamas divpusējas vai valsts līmeņa starpbanku komisijas maksu neesamības dēļ un ka tās varot kalpot par atsauces lielumu valsts starpbanku komisijas maksu noteikšanai (apstrīdētā lēmuma 412.–424. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija no vairākiem pierādījumiem ir secinājusi, ka DSK nosakot <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> bāzes līmeni (apstrīdētā lēmuma 425.–438. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>31</NO.P><TXT>Turklāt tā būtībā ir norādījusi, ka loma, kura ir DSK izdevēju tirgū un starpsistēmu tirgū, pastiprinot to konkurenci ierobežojošās sekas konkrētajā tirgū, ciktāl, pirmkārt, izdevējbanku interesēs esot piedāvāt saviem klientiem kartes, kurām ir paredzētas augsta līmeņa DSK, un, otrkārt, konkurence, kas norisinās starp karšu sistēmām saistībā ar banku klientiem, negatīvi ietekmējot sistēmas, kas piedāvā zemāka līmeņa DSK (apstrīdētā lēmuma 461.–491. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>32</NO.P><TXT>Komisija tāpat ir konstatējusi, ka pieņēmējbanku interesēs neesot īstenot konkurences spiedienu, kurš ir vērsts uz DSK pazemināšanu, jo tās no DSK tieši vai netieši gūstot labumu (apstrīdētā lēmuma 499.–501. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>Savukārt komersantu stāvoklis neļaujot panākt pietiekamu DSK summas ierobežojumu (apstrīdētā lēmuma 502.–506. apsvērums). Lai nonāktu pie šī secinājuma, Komisija tostarp ir ņēmusi vērā citu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas noteikumu ietekmi, it īpaši noteikuma, ar kuru ir uzlikts pienākums pieņemt visas kartes, kas nāk no visām bankām (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Honour All Cards Rule<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/><HT TYPE="ITALIC">HACR</HT><QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>), ietekmi (apstrīdētā lēmuma 507.–521. apsvērums), kā arī šī maksāšanas līdzekļa pievilcību attiecībā uz patērētājiem (apstrīdētā lēmuma 504. un 506. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="6"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>C –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">DSK iespējami objektīvi nepieciešamā rakstura saistībā ar</HT> MasterCard <HT TYPE="ITALIC">sistēmas funkcionēšanu vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>Ievadam Komisija ir atgādinājusi, ka pretēji ierobežojumiem, kas ir nepieciešami, lai īstenotu galveno darbību, tādi ierobežojumi, kuri ir vienīgi vēlami, lai minētā darbība būtu komerciāli veiksmīga, vai kas nodrošina efektivitātes ieguvumu, nevar tikt aplūkoti saistībā ar EKL 81. panta 3. punktu (apstrīdētā lēmuma 524.–531. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>Komisija ir uzskatījusi, ka DSK nevar uzskatīt par aksesuāriem ierobežojumiem, jo tām neesot atvērtas maksājumu karšu sistēmas funkcionēšanai objektīvi nepieciešamā rakstura. Šāda sistēma varētu funkcionēt, pamatojoties tikai uz izdevējbanku atlīdzību, ko maksā karšu turētāji, pieņēmējbanku atlīdzību, ko maksā komersanti, un sistēmas īpašnieka atlīdzību, ko maksā izdevējbankas un pieņēmējbankas (apstrīdētā lēmuma 549.–552. apsvērums). Šajā ziņā tā ir pamatojusies uz apstākli, ka Eiropā funkcionējot piecas atvērtas maksājumu karšu sistēmas, kurās nav iekļautas DSK (apstrīdētā lēmuma 555.–614. apsvērums). Komisija tāpat ir atsaukusies uz Austrālijas Centrālās bankas noteikto starpbanku komisijas samazinājumu un tā ietekmes uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanas spējas neesamību (apstrīdētā lēmuma 634.–644. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">HACR</HT> ietekmi Komisija ir norādījusi, ka DSK atcelšana nenozīmētu dot izdevējbankām iespēju brīvi un vienpusēji noteikt starpbanku komisijas, jo šo risku varot novērst ar noteikumu, kuram būtu konkurenci mazāk ierobežojošas sekas, tādu kā komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegums (apstrīdētā lēmuma 553. un 554. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>Komisija nav atbalstījusi prasītāju argumentus attiecībā uz to, ka DSK atcelšana izraisītu izmaksu pieaugumu. Tātad tā ir noliegusi, ka šīs atcelšanas dēļ izmaksas, ko maksā karšu turētāji, pieaugtu līdz līmenim, kas radītu nepietiekamu pieprasījumu (apstrīdētā lēmuma 609.–614. apsvērums). Tāpat tā nav atbalstījusi prasītāju analīzi, no kuras izriet, ka DSK neesamība izraisītu izdevumu kolektīvu pārdali sistēmā un attiecībā uz komersantiem uzliktajiem izdevumiem radītu tādas pašas sekas, kādas rada DSK (apstrīdētā lēmuma 615.–619. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>38</NO.P><TXT>Tāpat tā nav uzskatījusi, ka DSK būtu objektīvi nepieciešamas, lai <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma varētu konkurēt ar trīspusējām sistēmām (apstrīdētā lēmuma 620.–625. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>39</NO.P><TXT>Turklāt Komisija ir uzskatījusi, ka DSK ierobežojošās sekas attiecībā uz konkurenci esot būtiskas (apstrīdētā lēmuma 649.–660. apsvērums) un ka tās ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (apstrīdētā lēmuma 661.–662. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>IV –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EKL 81. panta 3. punkta piemērošana</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>40</NO.P><TXT>Komisija būtībā uzskata, ka prasītāju norādītie ekonomiskie argumenti attiecībā uz DSK lomu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas balansēšanā un tās [snieguma] maksimizēšanā neesot pietiekami, lai pierādītu, ka DSK ir pamats objektīvām priekšrocībām. Tā uzskata, ka, prasot iesniegt empīriskus pierādījumus, tā neesot uzlikusi prasītājām pārmērīgu pierādīšanas pienākumu. Tāpat tā ir norādījusi uz dažiem apstākļiem, kas ir pretrunā prasītāju argumentācijai, tādiem kā noteiktu maksājumu karšu sistēmu, kuras darbojas bez DSK, būtisks apgrozījums un ienākumu, kas bankām rodas no to karšu izsniegšanas darbības, būtisks raksturs (apstrīdētā lēmuma 679.–701. un 729.–733. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>41</NO.P><TXT>Turklāt Komisija ir analizējusi teorētisko pamatu, uz kuru balstās prasītājas, tas ir, Bekstera [<HT TYPE="ITALIC">Baxter</HT>] modeli, bet ir noraidījusi prasītāju argumentāciju šim modelim piemītošo ierobežojumu dēļ (apstrīdētā lēmuma 720.–724. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>42</NO.P><TXT>Attiecībā uz nosacījumu, ka patērētājiem ir jābūt nodrošinātai taisnīgai labumu daļai, Komisija ir uzskatījusi, ka prasītājas neesot sniegušas pierādījumus, kas pierādītu, ka iespējamas objektīvās priekšrocības kompensētu komersantiem un to klientiem ar DSK radītās negatīvās sekas (apstrīdētā lēmuma 739.–746. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>V –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Rezolutīvā daļa</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>43</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. un 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ARTICLE IDENTIFIER="001"><TI.ART><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>1. pants</TI.ART><ALINEA>Laikposmā no <DATE ISO="19920522">1992. gada 22. maija</DATE> līdz <DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembrim</DATE> maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un to pārstāvošās juridiskās personas, tas ir, [prasītājas,] pārkāpa [EKL] 81. panta noteikumus un laikposmā no <DATE ISO="19940101">1994. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembrim</DATE> – EEZ līguma 53. panta noteikumus, jo tās faktiski noteica minimālo cenu izdevumiem, kas komersantiem jāmaksā savām pieņēmējbankām par maksājumu karšu pieņemšanu [EEZ], ieviešot EEZ piemērojamās starpbanku standarta komisijas maksas par darījumiem ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> zīmola <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>patērētāju<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm, kā arī <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">Maestro</HT> zīmola debetkartēm.</ALINEA></ARTICLE><ARTICLE IDENTIFIER="002"><TI.ART>2. pants</TI.ART><ALINEA><P>Maksājumu organizācijai <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un to pārstāvošajām juridiskajām personām ir jāizbeidz 1. pantā minētais pārkāpums atbilstoši nākamā 3.–5. panta noteikumiem.</P><P>Maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un to pārstāvošās juridiskās personas atturas no pārkāpuma atkārtošanas, veicot kādu no 1. pantā aprakstītajiem aktiem vai darbībām, kurai būtu identisks vai ekvivalents mērķis vai sekas. It īpaši tās atturas no starpbanku standarta komisijas maksu piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">SEPA</HT> [vienotajā eiro maksājumu telpā]/eurozonā.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> [Neoficiāls tulkojums]</P></ALINEA></ARTICLE></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija izdeva prasītājām rīkojumu sešu mēnešu laikā oficiāli atcelt attiecīgās DSK, veikt grozījumus apvienības tīkla noteikumos un atcelt visus lēmumus par DSK. Minētā lēmuma 4. pantā prasītājām ir izdots rīkojums sešu mēnešu laikā paziņot finanšu iestādēm, kā arī mijieskaita iestādēm un norēķinu bankām, kuras kārto darījumus EEZ, par visām izmaiņām apvienības tīkla noteikumos. Šī lēmuma 5. pantā prasītājām ir izdots rīkojums publicēt internetā apstrīdētā lēmuma kopsavilkumu. Minētā lēmuma 6. pantā ir paredzēta iespēja lūgt Komisiju pagarināt prasītajām noteikto sešu mēnešu termiņu 2.–5. pantā paredzēto rīkojumu izpildei. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir paredzēts, ka šo rīkojumu neizpilde tiks sankcionēta ar naudas sodu 3,5 % apmērā no prasītāju konsolidētā dienas apgrozījuma pasaulē.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20080301">2008. gada 1. martā</DATE>, prasītājas cēla šo prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja <DATE ISO="20080912">2008. gada 12. septembra</DATE> rīkojumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja <DATE ISO="20081209">2008. gada 9. decembra</DATE> pirmo rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">BRC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT> tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.</TXT></NP><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētāja <DATE ISO="20081209">2008. gada 9. decembra</DATE> otro rīkojumu šādām sabiedrībām tika atļauts iestāties lietā, lai atbalstītu prasītāju prasījumus:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Banco Santander SA;</HT></P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">HSBC Bank plc</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/><HT TYPE="ITALIC">HSBC</HT><QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>);</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Bank of Scotland plc;</HT></P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Royal Bank of Scotland plc</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/><HT TYPE="ITALIC">RBS</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>);</P></ITEM><?PAGE NO="8"?><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">Lloyds TSB Bank plc</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/><HT TYPE="ITALIC">Lloyds TSB</HT><QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>);</P></ITEM><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">MBNA Europe Bank Ltd</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/><HT TYPE="ITALIC">MBNA</HT><QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>).</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>49</NO.P><TXT><DATE ISO="20080804">2008. gada 4. augustā</DATE> un 5. decembrī, kā arī 2009. gada 19. februārī, 29. aprīlī un 23. jūlijā prasītājas lūdza, lai noteikti konfidenciāli elementi, kas ietverti attiecīgi prasības pieteikumā, iebildumu rakstā, replikas rakstā, dažos iestāšanās rakstos un atbildē uz repliku, netiktu paziņoti personām, kas iestājušās lietā. Prasītājas iesniedza šo dažādo procesuālo rakstu nekonfidenciālo versiju. Tikai šīs minēto procesuālo rakstu nekonfidenciālās versijas tika paziņotas personām, kas iestājušās lietā. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.</TXT></NP><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>2009. gada 25. februārī <HT TYPE="ITALIC">RBS</HT> lūdza, lai noteikti konfidenciāli elementi, kas ietverti tās iestāšanās rakstā, tiktu izslēgti no citām personām, kas iestājušās lietā, nosūtāmajiem paziņojumiem. Nākamajā dienā <HT TYPE="ITALIC">MBNA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">HSBC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Bank of Scotland</HT> attiecībā uz saviem iestāšanās rakstiem izteica ekvivalentus lūgumus. <DATE ISO="20090303">2009. gada 3. martā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT> attiecībā uz savu iestāšanās rakstu izteica ekvivalentu lūgumu. Personas, kas iestājušās lietā, iesniedza savu iestāšanās rakstu nekonfidenciālo versiju. Tikai šīs minēto iestāšanās rakstu nekonfidenciālās versijas tika paziņotas citām personām, kas iestājušās lietā. Šīs personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.</TXT></NP><NP><NO.P>51</NO.P><TXT><DATE ISO="20100108">2010. gada 8. janvārī</DATE> prasītājas ieteica Vispārējai tiesai, piemērojot tās Reglamenta 64. panta 4. punktu, veikt procesa organizatorisko pasākumu. <DATE ISO="20100129">2010. gada 29. janvārī</DATE> un 31. martā prasītājas lūdza, lai noteikti konfidenciāli elementi, kas ietverti attiecīgi to lūgumā veikt procesa organizatorisko pasākumu un Komisijas atbildē uz šo lūgumu, netiktu paziņoti personām, kas iestājušās lietā, un iesniedza šo dažādo procesuālo rakstu nekonfidenciālo versiju. Tikai šīs minēto procesuālo rakstu nekonfidenciālās versijas tika paziņotas personām, kas iestājušās lietā. Personas, kas iestājušās lietā, šajā sakarā neizteica nekādus iebildumus.</TXT></NP><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (septītā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti <DATE ISO="20110708">2011. gada 8. jūlija</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>atzīt prasību par pieņemamu;</P></ITEM><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, atcelt tā 3.–5. un 7. pantu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>noraidīt prasību;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, <HT TYPE="ITALIC">BRC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT> ir izteikušas Vispārējai tiesai prasījumu noraidīt prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>57</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT>, <HT TYPE="ITALIC">RBS</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Lloyds TSB</HT> un <HT TYPE="ITALIC">MBNA</HT> prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP><?PAGE NO="9"?><NP><NO.P>58</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">HSBC</HT> ir izteikusi Vispārējai tiesai prasījumu noraidīt prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bank of Scotland</HT> prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, atcelt tā 3.–5. un 7. pantu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Juridiskais pamatojums</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par prasītāju iesniegto lūgumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Prasītājas izsaka lūgumu, lai procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Komisijai tiktu izteikta prasība grozīt atbildes uz repliku rindkopu, lai izslēgtu atsauces uz vienpusējām saistībām, kuras ir uzņēmušas prasītājas.</TXT></NP><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>No šīs rindkopas izriet, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas starp prasītājām un Komisiju turpinājās diskusijas, kuras tika noslēgtas ar saistībām attiecībā uz jaunu DSK aprēķina metodi; pamatojoties uz šīm saistībām par konkurences jautājumiem atbildīgā Komisijas locekle ir norādījusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>tā nesaskata nekādu pamatu ierosināt kolēģijai uzsākt procesu par DSK, kuras ir noteiktas atbilstoši šai jaunajai metodei<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Prasītājas uzskata, ka šīs atsauces esot izdarītas, pārkāpjot ar Komisiju panākto vienošanos, atbilstoši kurai to pārrunas un visas iespējamās vienošanās par DSK ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>konfidenciālas<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>nerada ierobežojumus<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> (<HT TYPE="ITALIC">without prejudice</HT>). Komisija uzsver, ka DSK ieviešana no jauna esot vispārzināms fakts, jo gan prasītājas, gan arī Komisija šajā ziņā esot publicējušas preses paziņojumus. Tāpat tā norāda, ka prasītājas sekojot kļūdainai formulējuma <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>nerada ierobežojumus<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> interpretācijai.</TXT></NP><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai procesa organizatorisko pasākumu lietderību novērtē Vispārējā tiesa (Tiesas <DATE ISO="20031002">2003. gada 2. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-199/99 P" PAGE.ECR="I-11177" YEAR="2003">C-199/99 P <HT TYPE="ITALIC">Corus UK</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-11177. lpp.</REF.DOC.ECR>, 67. punkts; Vispārējās tiesas <DATE ISO="19910320">1991. gada 20. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-1/90" PAGE.ECR="II-143" YEAR="1991">T-1/90 <HT TYPE="ITALIC">Pérez-Mínguez Casariego</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-143. lpp.</REF.DOC.ECR>, 94. punkts, un <DATE ISO="20070912">2007. gada 12. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-358/04" PAGE.ECR="II-3329" YEAR="2007">T-358/04 <HT TYPE="ITALIC">Neumann</HT>/ITSB (Mikrofona galviņas forma), Krājums, II-3329. lpp.</REF.DOC.ECR>, 66. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>64</NO.P><TXT>Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka strīdus atsauces ir saistītas ar faktiem, kas ir radušies pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, un tādējādi neietekmē tā tiesiskumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20020228">2002. gada 28. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-395/94" PAGE.ECR="II-875" YEAR="2002">T-395/94 <HT TYPE="ITALIC">Atlantic Container Line</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-875. lpp.</REF.DOC.ECR>, 252. punkts un tajā minēta judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>65</NO.P><TXT>Tādējādi prasītāju iesniegtais lūgums veikt procesa organizatoriskos pasākumus ir jānoraida, nepastāvot vajadzībai izskatīt jautājumu par saistību, kas izriet no starp lietas dalībniekiem nosūtītajās vēstulēs iekļautās norādes, ka to pārrunas ir konfidenciālas un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>nerada ierobežojumus<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>, apjoma.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lietas dalībnieku procesuālo rakstu dažu pielikumu satura pieņemamību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>66</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka, piemērojot Vispārējās tiesas judikatūru, argumenti, kas ir atrodami dažos prasības pieteikuma un replikas raksta pielikumos, esot jānoraida kā nepieņemami, jo argumentu iekļaušana pielikumos pārsniedzot tiem piešķirto vienīgi pierādīšanas un tehnisko funkciju.</TXT></NP><NP><NO.P>67</NO.P><TXT>Replikā prasītājas norāda, ka minētie pielikumi vienīgi pamatojot argumentus, kas ir iekļauti pašā prasības pieteikuma tekstā, un ka tādējādi tie esot pieņemami. Cita situācija esot saistībā ar dažiem iebildumu raksta pielikumiem, kuros esot iekļauti argumenti, kas nav norādīti pašā minētā iebildumu raksta tekstā un kas tādējādi šīs tiesvedības vajadzībām neesot jāņem vērā.</TXT></NP><?PAGE NO="10"?><NP><NO.P>68</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Statūtu 21. pantu un [Vispārējās tiesas] Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu prasības pieteikumā ir jānorāda strīda priekšmets un kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta. Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā. Vispārējai tiesai turklāt nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pierādīšanas un tehniskos nolūkos (skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20070917">2007. gada 17. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-201/04" PAGE.ECR="II-3601" YEAR="2007">T-201/04 <HT TYPE="ITALIC">Microsoft</HT>/Komisija, Krājums, II-3601. lpp.</REF.DOC.ECR>, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>69</NO.P><TXT>Šāda Tiesas Statūtu 21. panta un [Vispārējās tiesas] Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta interpretācija paredz arī nosacījumus, ar kādiem ir pieņemams replikas raksts, kas saskaņā ar šī reglamenta 47. panta 1. punktu ir paredzēts, lai papildinātu prasības pieteikumu (iepriekš 68. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Microsoft</HT>/Komisija, 95. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>70</NO.P><TXT>Lai gan, ņemot vērā Eiropas Savienības iestāžu pieņemtajiem tiesību aktiem piemērojamo tiesiskuma prezumpciju, prasības pieteikums un iebildumu raksts katrs kalpo dažādiem mērķiem un tādējādi tiem ir piemērojamas dažādas prasības, tomēr attiecībā uz iespēju atsaukties uz iebildumu rakstam pievienotiem procesuālajiem rakstiem ir jāseko tai pašai pieejai, kura ir izvēlēta saistībā ar prasības pieteikumu, jo Reglamenta 46. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir precizēts, ka iebildumu rakstam ir jāietver faktiskie un tiesību argumenti.</TXT></NP><NP><NO.P>71</NO.P><TXT>Iebildumi saistībā ar atsaucēm uz pielikumiem attiecīgajā gadījumā tiks izskatīti, analizējot dažādus pamatus un argumentus, ar kuriem pielikumi ir saistīti. Pielikumi tiks ņemti vērā tikai tiktāl, ciktāl tie papildina vai pamato pamatus vai argumentus, kurus lietas dalībnieki ir tieši izklāstījuši savu procesuālo rakstu tekstā, un ciktāl ir iespējams precīzi noteikt, kādi šajos pielikumos ietvertie elementi pamato vai papildina attiecīgos prasījumus vai argumentus (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 68. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Microsoft</HT>/Komisija, 99. punkts).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>III –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>72</NO.P><TXT>Šī prasība ietver, pirmkārt, galvenokārt izvirzīto prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu un, otrkārt, pakārtoti izvirzīto prasījumu atcelt tā 3.–5. un 7. pantu.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>73</NO.P><TXT>Lai pamatotu šo prasījumu, prasītājas izvirza četrus pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kura pamatā ir DSK seku attiecībā uz konkurenci analīzē pieļautās kļūdas, otrkārt, EKL 81. panta 3. punkta pārkāpumu, treškārt, EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kas pieļauts, piemērojot DSK kļūdaino uzņēmumu apvienības lēmuma kvalifikāciju, un, ceturtkārt, administratīvā procesa trūkumu un kļūdu faktos.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kas pieļauts, Komisijai kļūdaini secinot, ka DSK noteikšana veido konkurences ierobežojumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>74</NO.P><TXT>Šajā pamatā būtībā ir ietvertas divas daļas. Pirmās daļas ietvaros prasītājas norāda, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka DSK rada ierobežojošas sekas attiecībā uz konkurenci. Otrās daļas ietvaros prasītājas apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāsecina, ka DSK ir objektīvi nepieciešamas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanai.</TXT></NP><?PAGE NO="11"?><NP><NO.P>75</NO.P><TXT>Prasītāju veiktā atsauce uz DSK iespējami objektīvi nepieciešamo raksturu ir jāsaprot kā tāda, kas nozīmē, ka Komisijai esot bijis jāsecina, ka, aplūkojot DSK saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu, tās veido aksesuāru ierobežojumu, un ka tātad Komisijai neesot bijis tiesību autonomi pārbaudīt to sekas attiecībā uz konkurenci; šīs sekas esot bijis jāpārbauda kopumā ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas, ar kuru tās ir saistītas, radītajām sekām.</TXT></NP><NP><NO.P>76</NO.P><TXT>Tā kā uz [pamata] otro daļu sniedzamā atbilde nosaka, vai DSK sekas attiecībā uz konkurenci var tikt izskatītas autonomi, izskatīšana ir jāsāk ar šo [otro daļu].</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par pamata daļu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu vērtējumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>77</NO.P><TXT>Aksesuāra ierobežojuma jēdziens aptver visus ierobežojumus, kas ir tieši saistīti ar galveno darbību un ir nepieciešami tās īstenošanai (Vispārējās tiesas <DATE ISO="20010918">2001. gada 18. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-112/99" PAGE.ECR="II-2459" YEAR="2001">T-112/99 <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2459. lpp.</REF.DOC.ECR>, 104. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>78</NO.P><TXT>Ar ierobežojumu, kas ir tieši saistīts ar galvenās darbības īstenošanu, ir jāsaprot ikviens ierobežojums, kas nozīmīguma ziņā ir pakļauts šīs darbības īstenošanai un kuram ir acīmredzama saistība ar to (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, 105. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>79</NO.P><TXT>Savukārt nosacījums par ierobežojuma nepieciešamo raksturu prasa divkāršu pārbaudi. No vienas puses, ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams galvenās darbības īstenošanai, un, no otras puses, ir jāpārbauda, vai tas ir ar to samērīgs (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, 106. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>80</NO.P><TXT>Attiecībā uz ierobežojuma objektīvi nepieciešamo raksturu ir jāatgādina, ka tiktāl, ciktāl saprātīguma apsvēruma [<HT TYPE="ITALIC">rule of reason</HT>] esamība nav pieļaujama, objektīvās nepieciešamības nosacījumu būtu kļūdaini interpretēt kā tādu, kas prasa izsvērt nolīguma pozitīvās un negatīvās sekas attiecībā uz konkurenci. Šāda analīze var tikt veikta tikai Līguma 81. panta 3. punkta īpašajā kontekstā. Tāpēc pārbaude, lai noteiktu, vai ierobežojums ir objektīvi nepieciešams pamata darbībai, var būt tikai relatīvi abstrakta. Nav jāanalizē, vai, ņemot vērā konkurences stāvokli attiecīgajā tirgū, ierobežojums ir nepieciešams galvenās darbības komerciālajiem panākumiem, bet gan jānosaka, vai, ņemot vērā galvenās darbības īpašo kontekstu, ierobežojums ir nepieciešams šīs darbības īstenošanai. Ja bez šī ierobežojuma pamata darbība izrādās grūti īstenojama vai pat nav īstenojama, tad ierobežojumu var uzskatīt par objektīvi nepieciešamu tās īstenošanai (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, 107. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>81</NO.P><TXT>Saistībā ar ierobežojuma samērīgā rakstura saistībā ar galvenās darbības īstenošanu pārbaudi ir jāaplūko jautājums, vai tā ilgums un tā materiālā un ģeogrāfiskā piemērošanas joma nepārsniedz to, kas ir nepieciešams minētās darbības īstenošanai. Ja ierobežojuma ilgums vai piemērošanas joma pārsniedz to, kas ir nepieciešams darbības īstenošanai, tas ir jāpakļauj atsevišķai analīzei EKL 81. panta 3. punkta ietvaros (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, 113. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>82</NO.P><TXT>Visbeidzot, tā kā, lai novērtētu, vai saistībā ar galveno darbību ierobežojumam ir aksesuārs raksturs, Komisijai ir jāveic sarežģīts ekonomisks vērtējums, šī vērtējuma pārbaude tiesā ir ierobežota ar pārbaudi par to, vai ir ievērotas procesuālās tiesību normas, vai ir norādīts pietiekams pamatojums un vai fakti ir atspoguļoti pareizi, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru ļaunprātīga izmantošana (iepriekš 77. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, 114. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>83</NO.P><TXT>Šajā lietā izskatāmais nosacījums ir vienīgi DSK objektīvi nepieciešamais raksturs. Prasītājas, ko atbalsta vairākas personas, kas iestājušās lietā, izsaka divus iebildumus. Tās norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot pieļauta kļūda, jo Komisija esot piemērojusi kļūdainus juridiskos kritērijus. Tāpat tās uzskata, ka, pārbaudot minēto DSK objektīvi nepieciešamo raksturu, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par iebildumu attiecībā uz kļūdainu juridisko kritēriju piemērošanu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>84</NO.P><TXT>Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot analizējusi DSK to juridiskajā un ekonomiskajā kontekstā. Tās uzsver, ka, no postulāta, ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma varētu funkcionēt bez DSK, izdarot secinājumu, ka tām nav objektīvi nepieciešamā rakstura, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tieši pretēji, no<?PAGE NO="12"?> judikatūras izrietot, ka, ja, nepastāvot ierobežojumam, galvenā darbība ir uzskatāma par grūti īstenojamu, ierobežojums var tikt uzskatīts par objektīvi nepieciešamu tās īstenošanai. Tāda pati situācija esot tad, ja šo galveno darbību ir grūtāk īstenot vai ja tā var tikt īstenota tikai ar nenoteiktākiem nosacījumiem ar mazāku panākumu sasniegšanas varbūtību.</TXT></NP><NP><NO.P>85</NO.P><TXT>Komisija šī iebilduma pamatotību noraida.</TXT></NP><NP><NO.P>86</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš 77.–82. pantā norādīto judikatūru, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP><NP><NO.P>87</NO.P><TXT>Ir taisnība, kā to pamatoti atgādina prasītājas, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka konkurenci ierobežojošo seku pārbaudē atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kuros izpaužas nolīguma, uzņēmumu apvienības lēmuma vai saskaņoto darbību sekas, un it īpaši ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī konkrētā tirgus funkcionēšanas faktiskie apstākļi un struktūra (skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="19980915">1998. gada 15. septembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-374/94+T-375/94+T-384/94+T-388/94" PAGE.ECR="II-3141" YEAR="1998">T-374/94, T-375/94, T-384/94 un T-388/94 <HT TYPE="ITALIC">European Night Services</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-3141. lpp.</REF.DOC.ECR>, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>88</NO.P><TXT>Tomēr tas nenozīmē, ka nolūkā noteikt, vai DSK ir objektīvi nepieciešamas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanai, būtu jāņem vērā, kā, šķiet, norāda prasītājas, DSK <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmai radītās priekšrocības.</TXT></NP><NP><NO.P>89</NO.P><TXT>Kā izriet no iepriekš 77. punktā minētās judikatūras, ierobežojuma objektīvi nepieciešamā rakstura pārbaudei ir relatīvi abstrakts raksturs. Tikai ierobežojumus, kas ir nepieciešami, lai pamata darbība katrā ziņā varētu tikt veikta, var izskatīt par tādiem, kas ietilpst aksesuāru ierobežojumu teorijas piemērošanas jomā. Tātad apsvērumi, kas attiecas uz ierobežojuma nepieciešamo raksturu, ņemot vērā konkurences stāvokli attiecīgajā tirgū, nav iekļaujami ierobežojuma aksesuārā rakstura analīzē (šajā ziņā skat. iepriekš 77. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">M6</HT> u.c./Komisija, 121. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>90</NO.P><TXT>No tā izriet, ka apstāklis, ka DSK neesamība varētu radīt negatīvas sekas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanu, pats par sevi nenozīmē, ka DSK ir jāuzskata par objektīvi nepieciešamām, ja no <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas tās ekonomiskajā un juridiskajā kontekstā analīzes izriet, ka DSK neesamības apstākļos tā joprojām funkcionēs.</TXT></NP><NP><NO.P>91</NO.P><TXT>Tādējādi Komisijas argumentācijā, kurā tas, ka DSK nav objektīvi nepieciešamā rakstura, tiek secināts no apstākļa, ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma varētu funkcionēt DSK neesamības apstākļos, nav pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.</TXT></NP><NP><NO.P>92</NO.P><TXT>Pretēji tam, ko norāda prasītājas, Komisija tātad nav piemērojusi kļūdainu juridisko kritēriju. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par iebildumu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu pārbaudi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>93</NO.P><TXT>Tā kā DSK, no vienas puses, ir darījumu veikšanas standarta kārtība, kas darījumiem ir piemērojama, ja starp izdevējbanku un pieņēmējbanku nav noslēgta detalizētāka vienošanās, un, no otras puses, atspoguļo naudas līdzekļu nodošanu par labu izdevējbankām, DSK iespējamais objektīvi nepieciešamais raksturs ir jāpārbauda, ņemot vērā abus šos aspektus.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="8"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Par DSK kā darījumu veikšanas standarta kārtības objektīvi nepieciešamo raksturu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>94</NO.P><TXT>Prasītājas būtībā norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmai DSK esot objektīvi nepieciešamas, jo tās esot darījumu veikšanas standarta kārtība. DSK neesamības gadījumā no <HT TYPE="ITALIC">HACR</HT>, kas paredz pienākumu apstrādāt visus ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> karti veiktos darījumus, izrietošās sekas būtu tādas, ka pieņēmēji tiktu nodoti izdevēju, kuri varētu vienpusēji noteikt starpbanku komisijas apmēru, varā, jo komersantiem un pieņēmējiem būtu pienākums akceptēt darījumu.</TXT></NP><?PAGE NO="13"?><NP><NO.P>95</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 554. apsvērumā Komisija ir atbildējusi uz šo kritiku, uzsverot šādus apstākļus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>Iespēju, ka dažas izdevējbankas varētu ļaunprātīgi izmantot pieņēmējbankas, kuras saista <HT TYPE="ITALIC">HACR</HT>, varētu novērst ar tādu tīklam piemērojamu noteikumu, kuram būtu konkurenci mazāk ierobežojošas sekas nekā pašreizējam <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> risinājumam, atbilstoši kam gadījumā, ja nav noslēgta cita veida vienošanās, ir piemērojama noteikta līmeņa starpbanku komisija. Alternatīvs risinājums būtu noteikums, ar kuru gadījumā, ja starp [bankām] nav noslēgta divpusēja vienošanās, tiktu paredzēts komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegums. Ar šo noteikumu bankai kreditorei tiktu uzlikts pienākums pieņemt ikvienu bankas debitores sistēmā likumīgi iestrādātu maksājumu un katrai bankai tiktu aizliegts izrakstīt rēķinu par izdevumiem citai bankai, ja nav noslēgta divpusēja vienošanās par šo izdevumu līmeni. Šis noteikums, kas ir paredzēts, lai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>aizsargātu<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/> pieņēmējus no izdevēju pilnvaru ļaunprātīgas izmantošanas, kuras pamatā ir <HT TYPE="ITALIC">HACR</HT> noteikums, mazāk ierobežo konkurenci nekā DSK, jo ar to netiek noteikts minimāls cenu līmenis katrā sistēmas segmentā.<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/></P></CONSID></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>96</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka šādā argumentācijā nav konstatējama nekāda acīmredzama kļūda vērtējumā. Fakts, ka pastāv darījumu veikšanas standarta kārtība, kura mazāk ierobežo konkurenci nekā DSK, nepieļauj iespēju tās uzskatīt par objektīvi nepieciešamām <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanai tikai tā iemesla dēļ, ka tās ir kvalificējamas kā darījumu veikšanas standarta kārtība.</TXT></NP><NP><NO.P>97</NO.P><TXT>Šo secinājumu nevar atspēkot ar prasītāju argumentāciju, ka Komisijai neesot tiesību ņemt vērā pieņēmumu par <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu, kura funkcionē, balstoties nevis uz DSK, bet uz komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegumu, jo šāds aizliegums neesot tirgus darbības produkts un tādējādi esot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>regulējoša<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> veida iejaukšanās. Argumentējot šādā veidā, Komisija esot rīkojusies pretēji savam pienākumam izskatīt konkurences situāciju apstākļos, kad nolīgums nepastāv.</TXT></NP><NP><NO.P>98</NO.P><TXT>Šāda argumentācija izriet no kļūdaini izprastās judikatūras, saskaņā ar kuru, ja strīdus nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības to izraisīto konkurences nosacījumu izmaiņu dēļ ir uzskatāmas par aizliegtām, konkurences nosacījumi ir jāpārbauda reālā situācijā, kurā tie rastos, neesot attiecīgajam nolīgumam, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotajām darbībām (šajā ziņā skat. <DATE ISO="19980528">1998. gada 28. maija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-7/95 P" PAGE.ECR="I-3111" YEAR="1998">C-7/95 P <HT TYPE="ITALIC">Deere</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-3111. lpp.</REF.DOC.ECR>, 76. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>99</NO.P><TXT>Nav šaubu, ka šī salīdzinājuma apstākļiem jābūt reālistiskiem. Tātad Komisijai bija jāpārbauda, vai pieņēmums par <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu, kura funkcionē bez DSK, ir ekonomiski pamatots un tādējādi salīdzinājuma vajadzībām to var ņemt vērā. Turpretim tai nebija jāpierāda, ka tirgus darbība piespiestu izdevējbankas un pieņēmējbankas pašas nolemt īstenot konkurenci mazāk ierobežojošu kārtību nekā DSK.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="8"><TITLE><TI><NP><NO.P>–</NO.P><TXT>Par DSK kā naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisma objektīvi nepieciešamo raksturu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>100</NO.P><TXT>Turpinot ir jāpārbauda, vai Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka noteikums, ar ko aizliedz komisijas maksas piemērošanu <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT>, ir pietiekams, lai <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma varētu funkcionēt, un šajā gadījumā DSK nevar uzskatīt par objektīvi nepieciešamām, vai arī, tieši pretēji, šīs sistēmas funkcionēšanai ir vajadzīgs naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisms.</TXT></NP><NP><NO.P>101</NO.P><TXT>Nav jāveic salīdzinājums nolūkā noteikt, vai ar DSK <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma funkcionē efektīvāk nekā vienīgi ar komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegumu. Rīkoties šādā veidā nozīmētu ņemt vērā iespējamās DSK priekšrocības, kas, kā pamatoti norāda Komisija, ietilpst atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam veicamās pārbaudes jomā (skat. iepriekš 80. pantā minēto judikatūru, kā arī Vispārējās tiesas <DATE ISO="20031023">2003. gada 23. oktobra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-65/98" PAGE.ECR="II-4653" YEAR="2003">T-65/98 <HT TYPE="ITALIC">Van den Bergh Foods</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-4653. lpp.</REF.DOC.ECR>, 107. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>102</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 549.–648. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka DSK neesot objektīvi nepieciešamas un ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma varot funkcionēt, izdevējbankām saņemot atlīdzību no karšu turētājiem, pieņēmējbankām saņemot atlīdzību no komersantiem un sistēmas īpašniekam – no izdevējbanku un pieņēmējbanku maksājamām komisijām.</TXT></NP><?PAGE NO="14"?><NP><NO.P>103</NO.P><TXT>Lai pamatotu savu analīzi, Komisija ir balstījusies uz apstākli, ka piecas atvērtas maksājumu karšu sistēmas Eiropā funkcionējot bez DSK. Tā arī ir atsaukusies uz Austrālijas Centrālās bankas uzliktā starpbanku komisiju samazinājuma (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>Austrālijas piemērs<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>) ietekmes uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu Austrālijā neesamību. Turklāt Komisija savu analīzi ir balstījusi uz apstākli, ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kartes esot pamats ne vien DSK, bet arī citiem ieņēmumiem vai finanšu priekšrocībām, ko bankas saņem savas izsniegšanas darbības kontekstā.</TXT></NP><NP><NO.P>104</NO.P><TXT>Prasītājas un dažas personas, kas iestājušās lietā, apstrīd pierādījumu, ko Komisija ir sniegusi, lai pierādītu, ka DSK nav objektīvi nepieciešamā rakstura, atbilstību. Tās izsaka kritiku pret Komisijas pieeju, kas ir vērsta uz piecu valsts sistēmu pārbaudi, kuras no <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas atšķiroties gan ar to īpašībām, gan arī ar mērogu. Tās apstrīd arī Austrālijas piemēra atbilstību. Turklāt vairākas personas, kas iestājušās lietā, uzsver grūtības, kas tām rastos, ja būtu jādarbojas sistēmā, kurā nepastāv DSK, pamatojoties vienīgi uz komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegumu. Nepieciešamība atrast citus ienākuma avotus nozīmējot no karšu turētājiem iekasējamo izdevumu palielināšanu, ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kartēm saistīto priekšrocību samazināšanu, kā arī pāreju uz alternatīvām precēm vai pakalpojumiem. Šīs grūtības esot īpaši nozīmīgas maza izmēra finanšu iestādēm, kā arī tādām, kas veic tikai izsniegšanas darbību.</TXT></NP><NP><NO.P>105</NO.P><TXT>Komisija šīs kritikas pamatotību noraida. Tā it īpaši uzsver, ka prasītāju argumentācija attiecībā uz piecām valsts sistēmām esot atzīstama par nepieņemamu, jo tā esot ietverta pielikumā.</TXT></NP><NP><NO.P>106</NO.P><TXT>Ciktāl DSK ir naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisms, to objektīvi nepieciešamais raksturs <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanā ir jāpārbauda plašākā ekonomikas resursu un priekšrocību, ko bankas gūst no savas karšu izsniegšanas darbības, kontekstā.</TXT></NP><NP><NO.P>107</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāuzsver, ka kredītkartes izdevējbankām rada ievērojamus ienākumus, ko tostarp veido no karšu turētājiem iekasējamie procenti. Tātad no PPI 346. apsvēruma, uz kuru ir iekļauta atsauce apstrīdētā lēmuma 612. apsvērumā, izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>izdevējbankām naudas līdzekļu aizdošana ar kredītkaršu palīdzību var būt nozīmīga, it īpaši tirgos, kur kredītkartes tiek plaši izmantotas, tādos kā Apvienotā Karaliste, kas ir valsts, kur apgrozībā atrodas vislielākais <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kredītkaršu skaits<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>. Šāds apsvērums ir atrodams arī apstrīdētā lēmuma 829. zemsvītras piezīmē, kurā ir uzsvērts, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>piemēram, Apvienotajā Karalistē 90 % no izdevējbanku ieņēmumiem pamatā ir naudas līdzekļi, kas nāk no karšu turētājiem (galvenokārt procenti), un tikai 10 % ieņēmumu pamatā ir starpbanku komisijas<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>108</NO.P><TXT>Runājot par debetkartēm, Komisija PPI 347. un 348. apsvērumā, uz ko ir iekļauta atsauce apstrīdētā lēmuma 612. apsvērumā, būtībā norāda, ka bez starpbanku komisijām bankas no debetkartēm gūst citu ievērojamu komerciālu labumu, jo [šīs kartes] tām ļauj samazināt transakciju ar skaidru naudu un čekiem skaitu un tātad izmaksas, kas pretējā gadījumā izrietētu no šādu maksājumu metožu manuālas apstrādes.</TXT></NP><NP><NO.P>109</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka šādu ienākumu un labumu esamības dēļ ir mazticams, ka gadījumā, ja DSK nepastāvētu, ievērojama banku daļa pārtrauktu vai ievērojami samazinātu savu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> karšu izsniegšanas darbību vai ka tās šo karšu izsniegšanas nosacījumus grozītu tiktāl, ka šī grozīšana šo karšu turētājus pamudinātu dod priekšroku citām maksājumu metodēm vai pievērsties trīs pušu sistēmu ietvaros izsniedzamajām kartēm, kas varētu būt pamats <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanas spējas apdraudējumam.</TXT></NP><NP><NO.P>110</NO.P><TXT>Citiem vārdiem sakot, lai gan sistēmā, kas funkcionē bez DSK, varētu būt sagaidāma karšu turētājiem piešķirto priekšrocību vai karšu izsniegšanas darbības ienesīguma samazināšanās, var saprātīgi secināt, ka šāda samazināšanās nebūtu pietiekama, lai apdraudētu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanas spēju.</TXT></NP><NP><NO.P>111</NO.P><TXT>Šo secinājumu apstiprina Austrālijas piemērs, uz kuru Komisija ir atsaukusies apstrīdētā lēmuma 634.–644. apsvērumā. No tā izriet, ka ļoti būtiskā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas starpbanku komisiju samazināšana, ko ir uzlikusi Austrālijas Centrālā banka, nav radījusi ievērojamas sekas attiecībā uz funkcionēšanas spēju un tostarp nav izraisījusi pāreju uz trīspusējām sistēmām, lai gan šīs pēdējās minētās sistēmas netika skartas ar Austrālijas Centrālās bankas pieņemto regulējumu.</TXT></NP><?PAGE NO="15"?><NP><NO.P>112</NO.P><TXT>Prasītājas un dažas personas, kas iestājušās lietā, uzskata, ka Austrālijas piemērs neesot atbilstošs pierādījums, jo, pirmkārt, tas attiecoties uz starpbanku komisijas samazināšanu, nevis atcelšanu, otrkārt, Komisija neesot pierādījusi, ka tirgus nosacījumi Austrālijā un EEZ ir pietiekami līdzīgi, lai varētu veikt salīdzinājumu, un, treškārt, šis samazinājums esot radījis negatīvas sekas attiecībā uz karšu turētājiem.</TXT></NP><NP><NO.P>113</NO.P><TXT>Protams, nav apstrīdams, ka starpbanku komisiju samazinājumam, pat ja tas ir būtisks, nav tādas pašas piemērošanas jomas, kāda būtu raksturīga pieņēmumam par <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanu bez naudas līdzekļu pārvešanas no segmenta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>pieņemšana<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/> uz segmentu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>izsniegšana<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/>, kas ir izdarīts, lai analizētu DSK objektīvi nepieciešamo raksturu vai tā trūkumu saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>114</NO.P><TXT>Tomēr tas neskar faktu, ka gadījumā, ja šādam mehānismam, kā to apgalvo prasītāji, būtu objektīvi nepieciešamais raksturs, būtu bijis iespējams sagaidīt, ka Austrālijā veiktais būtiskais starpbanku komisijas samazinājums radītu negatīvas sekas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>115</NO.P><TXT>Tomēr ir jākonstatē, ka šādas negatīvās sekas nav radušās. Runājot par trīspusējo sistēmu konkurenci, no apstrīdētā lēmuma 636. apsvēruma izriet, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/><HT TYPE="ITALIC">American Express</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Diners Club</HT> kopējā [tirgus] daļa Austrālijā ir tikai nedaudz pieaugusi, pakāpjoties no 15 % līdz 17 %, un pēc tam ir stabilizējusies<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Turklāt Komisija ir novērojusi nevis <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas darbības samazināšanos, bet, tieši pretēji, tās tirgus daļas, kā arī apgrozījuma pieaugumu. Lai gan, kā atzīst Komisija, šo pieaugumu daļēji var izskaidrot ar vienas konkurējošas sistēmas izzušanu, tomēr tā, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 641. apsvērumā ir varējusi uzsvērt, ka tas parāda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>skaidru tendenci<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>, kas runā pretī prasītāju argumentācijas attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas, kas funkcionē bez DSK, sabrukumu, pamatotībai.</TXT></NP><NP><NO.P>116</NO.P><TXT>Ar prasītāju argumentāciju, ka nevarot pastāvēt prezumpcija, ka tirgus nosacījumi Austrālijā katrā ziņā ir tik līdzīgi tirgus nosacījumiem EEZ, ka varētu droši veikt paralēles, šo secinājumu nevar apstrīdēt.</TXT></NP><NP><NO.P>117</NO.P><TXT>No apstrīdētā lēmuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Diners Club</HT> un <HT TYPE="ITALIC">American Express</HT> tirgus daļa EEZ bija daudz zemāka par to, kāda tām bija Austrālijā (to attiecīgā tirgus daļa Austrālijā bija 17 % un 19 %, kamēr EEZ tā bija tikai 2 % un 3 %). Tomēr, lai gan iespējamās atšķirības tirgus nosacījumos starp Austrāliju un EEZ pastāv, tās drīzāk liecina par labu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas Eiropā izturībai, tai funkcionējot bez DSK.</TXT></NP><NP><NO.P>118</NO.P><TXT>Attiecībā uz apgalvoto apstākli, ka pēc starpbanku komisijas regulējuma ieviešanas karšu turētāju situācija Austrālijā esot pasliktinājusies, protams, ir taisnība, kā izriet no prasītāju sniegtajiem pierādījumiem, ka starpbanku komisijas samazinājums varēja radīt no karšu turētājiem iekasējamo izdevumu palielināšanos vai noteiktu priekšrocību samazināšanos.</TXT></NP><NP><NO.P>119</NO.P><TXT>Tomēr, pārbaudot DSK iespējami objektīvi nepieciešamo raksturu, apstāklis, ka starpbanku komisijas samazinājumu izdevējbankas daļēji ir pārnesušas uz karšu turētājiem, pats par sevi nav nozīmīgs. Ja būtu redzams, ka no karšu turētājiem iekasējamo izdevumu palielināšana vai iepriekš piešķirto priekšrocību samazināšana izraisītu būtisku to <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> karšu izmantošanas samazināšanos un tātad varētu apdraudēt šīs sistēmas funkcionēšanas spēju, situācija būtu citāda. Tomēr, kā ir uzsvērts iepriekš 115. punktā, tas tā nenotika.</TXT></NP><NP><NO.P>120</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisija varēja pamatoti secināt, ka saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanu DSK nav objektīvi nepieciešama rakstura.</TXT></NP><NP><NO.P>121</NO.P><TXT>Šajos apstākļos prasītāju un personu, kas iestājušās lietā, kritika attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas salīdzinājumu ar piecām maksājumu karšu valsts sistēmām, kuras darbojas bez DSK, nav jāpārbauda.</TXT></NP><NP><NO.P>122</NO.P><TXT>Tātad aplūkojamā pamata daļa ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Par pamata daļu attiecībā uz kļūdām vērtējumā, analizējot DSK sekas attiecībā uz konkurenci</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>123</NO.P><TXT>Prasītājas, ko atbalsta vairākas personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka Komisijas veiktā DSK radīto seku attiecībā uz konkurenci analīze vairākos aspektos esot kļūdaina.</TXT></NP><?PAGE NO="16"?><NP><NO.P>124</NO.P><TXT>Komisija prasa šo pamata daļu noraidīt.</TXT></NP><NP><NO.P>125</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija konkurenci ierobežojušo seku EKL 81. panta 1. punkta izpratnē esamību ir pamatojusi ar apstākli, ka DSK tieši vai netieši ietekmējot izdevējbanku noteikto starpbanku komisiju summu un ka, ciktāl pieņēmējbankas ir tendētas pārnest šīs izmaksas uz komersantiem, DSK nosakot cenu bāzi attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>. No tā Komisija ir secinājusi, ka DSK sekas esot konkurences ierobežošana pieņēmēju tirgū (apstrīdētā lēmuma 410. un 522. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>126</NO.P><TXT>Precīzāk, Komisija:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>ir uzsvērusi, ka DSK, pirmkārt, esot piemērojamas pārrobežu darījumos, ja nav noteiktas īpašas starpbanku komisijas (apstrīdētā lēmuma 412.–415. apsvērums), un, otrkārt, esot vai nu piemērojamas valsts iekšējos darījumos, kad nav noteiktas valsts iekšējas starpbanku komisijas, vai kalpojot par atsauci šādu komisiju noteikšanā (apstrīdētā lēmuma 416.–424. apsvērums);</P></ITEM><ITEM><P>no divām DSK radīto seku attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> kvantitatīvajām analīzēm (apstrīdētā lēmuma 426.–436. apsvērums) un Komisijas pašas 2004. gadā veiktā pētījuma gaitā iegūtajām komersantu liecībām (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>komersantu tirgus pētījums<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>; apstrīdētā lēmuma 437. un 438. apsvērums) ir secinājusi, ka DSK esot šķērslis <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> samazināšanai zem noteiktā līmeņa;</P></ITEM><ITEM><P>ir ņēmusi vērā ietekmi uz konkurenci karšu izdevēju tirgū un starpsistēmu tirgū, norādot, ka izdevējbanku interesēs esot piedāvāt kartes, kurām ir paredzētas augsta līmeņa DSK, un ka konkurence, kas norisinās starp karšu sistēmām attiecībā uz banku klientiem, negatīvi ietekmējot sistēmas, kas piedāvā zemā līmeņa DSK (apstrīdētā lēmuma 461.–498. apsvērums);</P></ITEM><ITEM><P>būtībā ir norādījusi, ka pieņēmējbanku interesēs neesot bijis īstenot konkurences spiedienu attiecībā uz DSK samazināšanu (apstrīdētā lēmuma 499.–501. apsvērums);</P></ITEM><ITEM><P>ir atzinusi, ka komersanti neesot spējīgi panākt pietiekamu DSK ierobežojumu (apstrīdētā lēmuma 502.–521. apsvērums).</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>127</NO.P><TXT>Kā ir atgādināts iepriekš 87. punktā, izvērtējot nolīgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotās darbības saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu, ir jāņem vērā konkrētie apstākļi, kuros izpaužas to sekas, it īpaši ekonomiskais un juridiskais konteksts, kurā darbojas attiecīgie uzņēmumi, attiecīgo preču vai pakalpojumu raksturs, kā arī konkrētā tirgus funkcionēšanas faktiskie apstākļi un struktūra.</TXT></NP><NP><NO.P>128</NO.P><TXT>Turklāt, kā jau tika uzsvērts iepriekš 98. punktā, ja strīdus nolīgums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības to izraisīto konkurences nosacījumu izmaiņu dēļ ir uzskatāmas par aizliegtām, konkurences nosacījumi ir jāpārbauda reālā situācijā, kurā tie rastos, neesot attiecīgajam nolīgumam, uzņēmumu apvienības lēmumam vai saskaņotajām darbībām.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par iebildumiem attiecībā uz konkurences nosacījumu DSK neesamības apstākļos pārbaudi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>129</NO.P><TXT>Prasītājas un vairākas personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka Komisija neesot izpildījusi pienākumu pārbaudīt konkurences nosacījumus reālā situācijā, kādā tie pastāvētu DSK neesamības apstākļos. Būtībā tās norāda divus iebildumus.</TXT></NP><NP><NO.P>130</NO.P><TXT>Saistībā ar pirmo iebildumu prasītājas atsaucas uz konkurences attiecību starp izdevējbankām un pieņēmējbankām neesamību, lai uzskatītu, ka Komisija neesot varējusi secināt, ka DSK ir konkurenci ierobežojošs raksturs, jo to neesamība nenozīmētu, ka norisinātos tāds konkurences process, kas atspoguļotos starpbanku komisiju samazināšanā. Tās atgādina, ka bez darījumu noregulēšanas standarta mehānisma <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma nevarētu funkcionēt. Prasītājas tāpat uzskata, ka, pirmkārt, Komisija esot kļūdaini secinājusi, ka, ja DSK nepastāvētu, starp izdevējbankām un pieņēmējbankām notiktu divpusējas pārrunas, kas ar laiku izraisītu starpbanku komisijas izzušanu, un, otrkārt, savā argumentācijā esot kļūdaini ņēmusi vērā komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegumu.</TXT></NP><?PAGE NO="17"?><NP><NO.P>131</NO.P><TXT>Šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP><NP><NO.P>132</NO.P><TXT>Pirmkārt, iepriekš 94.–120. punktā minēto iemeslu dēļ apstāklis, ka pieņēmumam par <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu, kas funkcionē bez DSK, pamatojoties vienīgi uz noteikumu par komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegumu, šķiet, ir ekonomiski pamatots raksturs, ir pietiekams, lai šī apstākļa ņemšana vērā, analizējot DSK sekas attiecībā uz konkurenci, būtu pamatota.</TXT></NP><NP><NO.P>133</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par kritiku attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā izdarīto atsauci uz divpusējām pārrunām starp izdevējbankām un pieņēmējbankām, ir jāuzsver, ka, ja apstrīdētā lēmuma 460. punktā Komisija ir atsaukusies uz šādām pārrunām, tas būtībā tika izdarīts, lai uzsvērtu, ka tādā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmā, kas funkcionē bez DSK, pieņēmējiem, kuri uz divpusēja pamata vienojas par starpbanku komisijām, būtu jāuzņemas konkurētspējas pieņēmēju tirgū zuduma risks, un ka tādējādi, nepastāvot DSK, varēja sagaidīt, ka pēc zināma laika starpbanku komisijas darījumu noregulēšanā vairs netiks piemērotas.</TXT></NP><NP><NO.P>134</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka šāda analīze nešķiet acīmredzami kļūdaina. Var tikt saprātīgi uzskatīts, ka DSK, nodrošinot caurskatāmību starp pieņēmējbankām saistībā ar darījumiem piemērojamo starpbanku komisiju līmeni, atvieglo komisiju pilnā apmērā vai vismaz ievērojamas to daļas pārnešanu uz komersantiem, jo pieņēmējbankas var būt drošas, ka attiecīgais <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> summas pieaugums neietekmēs to konkurences stāvokli. Tomēr var tikt saprātīgi uzskatīts, ka sistēmā, kas funkcionē bez DSK, šāda drošība nepastāv un ka tātad pastāvētu risks, ka divpusējā kārtībā noteiktas starpbanku komisijas pārnešana uz komersantiem ietekmētu attiecīgas pieņēmējbankas konkurences stāvokli.</TXT></NP><NP><NO.P>135</NO.P><TXT>Saistībā ar otro iebildumu prasītājas un vairākas personas, kas iestājušās lietā, pārmet Komisijai, ka tā neesot pierādījusi, ka DSK atcelšana paaugstinātu konkurences līmeni starp pieņēmējiem. Šo iebildumu var sadalīt četrās kritikas grupās.</TXT></NP><NP><NO.P>136</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini ņēmusi vērā starpsistēmu konkurenci, lai gan tā neietekmējot DSK radīto seku attiecībā uz konkurenci starp pieņēmējiem analīzi. Tāpat tiek norādīts, ka, ciktāl Komisija ir tieši pamatojusies uz konkurences ierobežojumu, ko rada sekas, apstrīdētā lēmuma apsvērums attiecībā uz DSK mērķi, tāds, kā to kvalifikācija par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>minimālo ieteicamo cenu<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, neesot jāņem vērā.</TXT></NP><NP><NO.P>137</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 461.–498. apsvērumā Komisijas norādītais apstāklis, ka konkurence starp <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu un citām maksājumu karšu sistēmām attiecībā uz banku klientiem radot augšupēju spiedienu attiecībā uz DSK summām, ir atbilstošs ekonomiska konteksta apstāklis iepriekš 127. punktā minētās judikatūras izpratnē. Tātad, pārbaudot DSK radītās sekas attiecībā uz konkurenci, Komisija ir pamatoti to varējusi ņemt vērā.</TXT></NP><NP><NO.P>138</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 401.–407. apsvērumā Komisija ir uzsvērusi, ka DSK <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>to rakstura dēļ droši vien ir potenciāls noteikt cenas<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/> (apstrīdētā lēmuma 405. apsvērums). Tāpat tā ir pamatoti noraidījusi prasītāju argumentus attiecībā uz likumīgu mērķu sasniegšanu ar DSK vai nodoma ierobežot konkurenci neesamību. Tomēr apstrīdētā lēmuma 407. apsvērumā tā nolēma, ka neizdarīs <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>galīgu secinājumu par jautājumu, vai [maksājumu organizācijas] <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> DSK veido ierobežojumu, ko rada mērķis [EKL] 81. panta 1. punkta izpratnē<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/>, jo ir ticis skaidri noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>[maksājumu organizācijas] <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> DSK rada sekas, kas ierobežo un ievērojami izkropļo konkurenci, kaitējot komersantiem pieņēmēju tirgū<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>139</NO.P><TXT>Novērtējot, vai uzņēmumu apvienības lēmumam ir piemērojams EKL 81. panta 1. punktā noteiktais aizliegums, pret konkurenci vērstais mērķis un pret konkurenci vērstās sekas ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Šī nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>vai<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> lietojums, liek vispirms ņemt vērā lēmuma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Tomēr gadījumos, kad lēmuma satura analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas un, lai uz lēmumu attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, kas parāda, ka konkurence būtiskā mērā ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota. Ja ir noteikts, ka lēmumam<?PAGE NO="18"?> piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav jāizskata tā sekas (šajā ziņā skat. <DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-501/06 P+C-513/06 P+C-515/06 P+C-519/06 P" PAGE.ECR="I-9291" YEAR="2009">C-501/06 P, C-513/06 P, C-515/06 P un C-519/06 P <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT> u.c./Komisija, Krājums, I-9291. lpp.</REF.DOC.ECR>, 55. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>140</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir lietderīgi uzsvērt, ka EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunkts skaidri paredz, ka konkurenci ierobežo darbības, ar kurām tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, un ka saskaņā ar judikatūru EKL 81. panta 1. punkta a) apakšpunkta mērķis ir aizliegt uzņēmumiem izkropļot normālu cenu attīstību tirgū (Vispārējās tiesas <DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-13/89" PAGE.ECR="II-1021" YEAR="1992">T-13/89 <HT TYPE="ITALIC">ICI</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1021. lpp.</REF.DOC.ECR>, 311. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>141</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā Komisija nav tieši pamatojusies uz konkurences ierobežojuma, ko rada mērķis, esamību, tad, piemērojot iepriekš 98. punktā minēto judikatūru, lai pārbaudītu, vai DSK ir konkurences ierobežojums, ko rada sekas, konkurences nosacījumi ir jāpārbauda reālā situācijā, kurā tie rastos, nepastāvot minētajiem DSK.</TXT></NP><NP><NO.P>142</NO.P><TXT>Otrām kārtām, prasītājas būtībā norāda, ka apstāklis, ka DSK ietekmē <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> summu, tomēr neradot sekas attiecībā uz konkurenci starp karšu pieņēmējiem, jo visiem pieņēmējiem DSK esot piemērojamas vienādi un funkcionējot kā kopēja dalības maksa. Tātad komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegums liktu piemērot nulles likmi DSK, kuras, aplūkojot no konkurences viedokļa, būtu ekvivalentas un tikpat caurskatāmas kā pašlaik spēkā esošās DSK, jo vienīgā atšķirība esot to apmērs.</TXT></NP><NP><NO.P>143</NO.P><TXT>Šāda argumentācija nevar būt sekmīga. Ja ir atzīts, ka DSK veido pamatu <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, un ciktāl Komisija ir varējusi pamatoti konstatēt, ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma, kas darbojas bez DSK, no ekonomikas viedokļa būtu funkcionētspējīga, no tā obligāti izriet, ka DSK rada konkurenci ierobežojošas sekas. Salīdzinot ar karšu pieņēmēju tirgu, kas darbojas bez DSK, tās ierobežo spiedienu, ko komersanti, apspriežot <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, varētu īstenot uz pieņēmējbankām, un samazina izredzes, ka cenas tiks samazinātas zem noteikta līmeņa.</TXT></NP><NP><NO.P>144</NO.P><TXT>Trešām kārtām, persona, kas iestājusies lietā, uzsver, ka Komisija neesot pierādījusi, ka DSK veido pamatu <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, jo DSK ne obligāti tiekot pilnībā pārnestas uz komersantiem.</TXT></NP><NP><NO.P>145</NO.P><TXT>Pirmkārt, pirms vērtēt šīs argumentācijas pamatotību, ir lietderīgi atbildēt uz prasītāju iebildumiem, kas formāli tikuši sniegti to ceturtā pamata otrās daļas kontekstā un ar kuriem tiek kritizēti noteikti pierādījumi, ko Komisija ir izmantojusi saistībā ar savu pierādīšanas procesu.</TXT></NP><NP><NO.P>146</NO.P><TXT>Prasītājas apstrīd, no vienas puses, apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā veikto atsauci uz naftas kompānijas, lielveikalu ķēdes, kas darbojas Apvienotajā Karalistē, gaisa pārvadājumu kompānijas un mēbeļu veikala paziņojumiem, saskaņā ar kuriem DSK ierobežojot konkurences spiediena, ko šie komersanti varētu izdarīt attiecībā uz pieņēmējbankām, īstenošanu. Tās uzskata, ka Komisija selektīvā veidā esot pamatojusies tikai uz komersantu paziņojumiem, kuri atbilst tās veicamajai analīzei, izlaižot būtiskus APPI minētos paziņojumus ar pretēju saturu.</TXT></NP><NP><NO.P>147</NO.P><TXT>Protams, no APPI minētajiem paziņojumiem izriet, ka konkurence starp karšu pieņēmējiem attiecībā uz klientu kopumu, ko veido komersanti, pastāv. Tomēr nekāda pretruna ar apstrīdētā lēmuma 438. apsvērumā norādītajiem paziņojumiem vai, aplūkojot vispārīgi, Komisijas argumentāciju nav saskatāma. Apstāklis, ka saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> cenām pastāv konkurence līdz robežai, kas izriet no DSK esamības, nekādi neierobežo Komisijas iespēju konstatēt, ka DSK ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā.</TXT></NP><NP><NO.P>148</NO.P><TXT>Prasītājas, no otras puses, norāda, ka komersantu tirgus pētījums esot spēkā neesošs pierādījums, kas nevarot pamatot Komisijas prasījumus.</TXT></NP><NP><NO.P>149</NO.P><TXT>Jāuzsver, ka komersantu tirgus pētījumu Komisija būtībā ir izmantojusi, lai pamatotu trīs secinājumus. Vispirms, kā ir uzsvērts iepriekš 146. un 147. punktā, Komisija ir pamatojusies uz komersantu, kuriem šī pētījuma ietvaros tika uzdoti jautājumi, paziņojumiem, lai pierādītu, ka DSK ir uzskatāmas par konkurences spiediena, ko komersanti var īstenot attiecībā uz pieņēmējbankām, ierobežojumu.</TXT></NP><?PAGE NO="19"?><NP><NO.P>150</NO.P><TXT>Turklāt Komisija no šī pētījuma ir secinājusi, ka komersanti neesot varējuši pietiekami ierobežot DSK summu, jo būtisks faktors saistībā ar maksājumu, kas ir veikti ar kartēm, pieņemšanu no komersantu puses esot šādu maksājumu pievilcība attiecībā uz patērētājiem, un ka tātad atteikšanās no šī maksāšanas veida vai tā diskriminēšana esot varējusi radīt negatīvas sekas attiecībā uz komersantu klientiem. Šo otro secinājumu Komisija citu apstākļu starpā ir izmantojusi saistībā ar preču tirgus definēšanu (apstrīdētā lēmuma 289. un 290. apsvērums), konkurenci ierobežojošu seku, ko rada DSK, esamības pierādīšanu (apstrīdētā lēmuma 506. un 513. apsvērums), kā arī, lai noraidītu ekonomikas teorijas, ko prasītājas ir izvirzījušas, lai pamatotu DSK ieguldījumu tehniskajā vai saimnieciskajā attīstībā EKL 81. panta 3. punkta pirmā nosacījuma izpratnē, pamatotību (apstrīdētā lēmuma 704. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>151</NO.P><TXT>Visbeidzot, pilnības labad, analizējot, vai ar DSK noteikšanas metodēm ir ievērots ar EKL 81. panta 3. punktu noteiktais otrais nosacījums, Komisija tāpat ir atsaukusies uz komersantu tirgus pētījumu, lai būtībā norādītu, ka pastāvot šaubas par to, ka komersanti gūst labumu no kredītkartēs un atliktā maksājuma kartēs iekļautā pirkumu bezmaksas finansēšanas laikposma (apstrīdētā lēmuma 742. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>152</NO.P><TXT>Savā APPI prasītājas ir kritizējušas metodi, kuru Komisija ir izmantojusi, lai veiktu komersantu tirgus pētījumu, kā arī secinājumus, ko tā ir izdarījusi no šī pētījuma. Tāpat tās ir iesniegušas divus pētījumus attiecībā uz maksājumu karšu pieņemšanu no komersantu puses. Apstrīdētā lēmuma attiecīgi 2. un 3. pielikumā Komisija ir atbildējusi uz prasītāju komentāriem un paskaidrojusi savu kritiku attiecībā uz to iesniegtajiem pētījumiem. Šī Komisijas analīze īsumā tiek apstrīdēta prasības pieteikumā, kurā šajā jautājumā ir iekļauta atsauce uz prasības pieteikuma pielikumu A.15 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>Maksājumu karšu pieņemšana no komersantu puses – Komisijas kritikas atspēkojums<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>).</TXT></NP><NP><NO.P>153</NO.P><TXT>Šķiet, ka prasītāju kritika skar gan komersantu tirgus pētījuma ticamību, gan arī secinājumu, ko Komisija no tā ir izdarījusi, pamatotību.</TXT></NP><NP><NO.P>154</NO.P><TXT>Lai novērtētu pierādījuma ticamību, ir jāņem vērā tostarp tā sagatavošanas apstākļi, tā adresāts un tā saturs (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20060927">2006. gada 27. septembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās T-44/02 OP, T-54/02 OP un T-56/02 OP, T-60/02 OP un <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-61/02" PAGE.ECR="II-3567" YEAR="2006">T-61/02 OP <HT TYPE="ITALIC">Dresdner Bank</HT> u.c./Komisija, Krājums, II-3567. lpp.</REF.DOC.ECR>, 121. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>155</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka nedz no apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pielikuma, nedz arī no prasības pieteikuma A.15 pielikuma redakcijas neizriet apstākļi, ar kuriem varētu apstrīdēt komersantu tirgus pētījuma ticamību.</TXT></NP><NP><NO.P>156</NO.P><TXT>Aplūkojot konkrētāk, apstākli, ka Komisija ir rīkojusies, izmantojot informācijas pieprasījumus atbilstoši Padomes <DATE ISO="20021216">2002. gada 16. decembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (<REF.DOC.OJ COLL="L" PAGE.FIRST="1" NO.OJ="001" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 1, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), 18. pantam, tādējādi atklājot savu identitāti attiecīgajiem komersantiem, nevar uzskatīt par tādu, ar kuru varētu apstrīdēt iegūto atbilžu objektivitāti. Saistībā ar kritiku attiecībā uz to, ka Komisijas izmantotajā parauggrupā esot pārmērīgi pārstāvēti liela mēroga komersanti, ir pietiekami uzsvērt, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, nerodas iespaids, ka izvēle koncentrēties uz tādiem komersantiem, kas visvairāk ir spējīgi īstenot spiedienu uz DSK summu, nozīmētu, ka Komisija ir izteikusi acīmredzami kļūdainu argumentāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>157</NO.P><TXT>Attiecībā uz citu Komisijas no komersantu tirgus pētījuma izdarīto secinājumu pamatotību, neskarot tos, kas jau tikuši uzsvērti iepriekš 146. un 147. punktā, šajā posmā ir nozīme tikai kritikai, kas ir izteikta par konstatējumu, ka ierobežojumam, kuru komersanti var īstenot attiecībā uz DSK summu, ir nepietiekams raksturs. Jākonstatē, ka, pamatojoties uz atbildēm, ko komersanti ir snieguši uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, tā ir varējusi saprātīgi nonākt pie šī secinājuma. Tātad no apstrīdētā lēmuma 2. pielikuma 22. punkta izriet, ka komersantu nospiedošais vairākums (91 %) ir uzsvēruši, ka nekad nav atteikušies akceptēt karti kā maksāšanas līdzekli. Komersanti arī ir precizējuši, ka galvenie iemesli, kas tos pamudina pieņemt kartes, ir saistīti ne tik daudz ar labumiem, kas iegūstami no darījuma, kā ar faktu, ka vairākumam klientu ir noteikta maksājumu karte (90 %), un ar nepieciešamību saglabāt klientiem draudzīgas sabiedrības tēlu (67 %).</TXT></NP><?PAGE NO="20"?><NP><NO.P>158</NO.P><TXT>Protams, kā būtībā norāda prasītājas, nevar noliegt, ka risks, ka komersanti atteiksies vai neatbalstīs maksājumu karšu izmantošanu, attiecībā uz prasītājām var veidot ierobežojumu, tām nosakot DSK summu. Tomēr Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, šo ierobežojumu varēja kvalificēt kā nepietiekamu, jo tas izpaužas tikai tad, ja ir pārsniegta maksimālā komersantu tolerances robeža, kad darījuma izmaksas kļūst nozīmīgākas nekā negatīvās sekas, ko attiecībā uz komersantu klientiem rada atteikums akceptēt šo maksāšanas līdzekli vai tā diskriminēšana. Būtībā prasītājas pašas to atzīst, paskaidrojot, ka saistībā ar metodi, ko izmanto, lai noteiktu DSK summu kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm, tām ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>jāatbild uz jautājumu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>līdz kādai summai ir iespējams pacelt [DSK], lai nesaskartos ar nopietnām pieņemšanas problēmām, kas komersantiem liktu paziņot, ka tie vairs nevēlas šo produktu, vai pamudinātu tos atturēt klientus no kartes izmantošanas, vai nu iekasējot no tiem papildu summu, vai piedāvājot atlaidi, ja maksājums tiek veikts skaidrā naudā<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/><QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> (apstrīdētā lēmuma 175. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>159</NO.P><TXT>Otrkārt, runājot par personas, kas iestājusies lietā, sniegto argumentāciju, kuras pamatā ir tas, ka Komisija esot kļūdaini atzinusi, ka ar DSK tiek noteikta <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> cenu bāze, kamēr vairāki apstākļi esot pretrunā šim secinājumam, vispirms ir jānoraida apgalvojums par <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> summas vai mazumtirdzniecības cenu samazināšanās konstatējuma neesamību pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, jo šis apgalvojums ir balstīts uz faktu stāvokli pēc minētā lēmuma pieņemšanas, kas katrā ziņā nevar radīt sekas attiecībā uz pieņemta akta tiesiskumu.</TXT></NP><NP><NO.P>160</NO.P><TXT>Persona, kas iestājusies lietā, turklāt vispirms atsaucas uz apstākli, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>on-us<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> darījumos bankai esot tiesības nepārnest starpbanku komisijas summu uz komersantu. Turpinot tā uzsver, ka no Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantotajiem piemēriem izrietot, ka DSK netiek vienmēr pārnestas uz komersantiem. Visbeidzot, tā norāda, ka Spānijā vairāku gadu salīdzinājums parādot, ka <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> summa vidēji ir zemāka par DSK summu.</TXT></NP><NP><NO.P>161</NO.P><TXT>Vispirms attiecībā uz atsauci uz darījumiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>on-us<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> (iekšējie darījumi) ir jāatgādina, ka runa ir par apstākļiem, kuros banka pieņem darījumus, kas ir veikti ar tās pašas izsniegtajām kartēm. Ir taisnība, ka šādā gadījumā bankai nav jāmaksā starpbanku komisijas summa citai bankai un ka tai principā ir vieglāk to nepārnest uz <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>. Tomēr, ņemot vērā to finanšu iestāžu ļoti lielo skaitu, kuras piedalās <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmā, ir jāuzsver, ka šādi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>on-us<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> darījumi var veidot tikai vienu – grūti nosakāmu – daļu no visiem komersanta darbībā veiktajiem darījumiem. Tādējādi rodas šaubas, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>on-us<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/> darījumiem patiešām var būt ietekme uz <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, kuri tiek maksāti <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> mēroga sistēmā, summu.</TXT></NP><NP><NO.P>162</NO.P><TXT>Turpinot, attiecībā uz apstākļiem, uz kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pamatojusies tās veiktās otrās kvantitatīvās analīzes kontekstā, kuras kopsavilkums ir iekļauts apstrīdētā lēmuma 432.–436. apsvērumā, ir jānorāda, ka tika salīdzināta DSK daļa <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, rēķinus par kuriem 17 pieņēmēji ir izrakstījuši to vismazākajiem un vislielākajiem komersantiem. No analīzes izriet, ka no visiem 17 pieņēmējiem kopumā 12 pieņēmēji pat to lielākajiem komersantiem ir izrakstījuši rēķinus par <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, kuri ir lielāki par DSK. Attiecībā uz vismazākajiem komersantiem <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> summa vienmēr ir bijusi lielāka par DSK. Tāpat ticis novērots, ka vidējā DSK daļa <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> ir 84,27 % attiecībā uz liela mēroga komersantiem un 45,97 % attiecībā uz maziem komersantiem.</TXT></NP><NP><NO.P>163</NO.P><TXT>No šīs analīzes redakcijas izriet, ka apstrīdētā lēmuma 435. apsvērumā Komisija ir varējusi pamatoti secināt, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>[maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>] DSK nosaka bāzes līmeni izdevumiem, kas tiek uzlikti gan mazajiem, gan arī lielajiem komersantiem<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>. Šī secinājuma pamatotību turklāt pastiprina iepriekš 146. punktā minētās komersantu liecības.</TXT></NP><NP><NO.P>164</NO.P><TXT>Ar dažiem <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, kuru līmenis ir zemāks par DSK, piemēriem šī secinājuma pamatotību nevar apstrīdēt. Kā apstrīdētā lēmuma 450. apsvērumā pamatoti norāda Komisija, apstāklis, ka kāda pieņēmējbanka būtu gatava <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>absorbēt<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/> DSK daļu, nenovērš to, ka tās ietekmē <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> cenu. Pirmkārt, tas tā notiek tikai attiecībā uz to komersantu daļu, kuriem darījumu pārrunās ir īpaši liela ietekme. Otrkārt, var likumīgi secināt, ka pat saistībā ar šiem komersantiem, ja nepastāvētu DSK, rēķinos norādītā cena būtu bijusi vēl zemāka, jo pieņēmējbankas tādā gadījumā būtu spējīgas piedāvāt lielākas atlaides.</TXT></NP><?PAGE NO="21"?><NP><NO.P>165</NO.P><TXT>Attiecībā, visbeidzot, uz argumentu, kurš ir saistīts ar situāciju Spānijā, ir jākonstatē, ka no dokumentiem, ko persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi sava iestāšanās raksta pielikumā, faktiski izriet, ka rēķinos norādīto <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> summas ir līdzvērtīgas vai pat zemākas par DSK summām. Tomēr ar šādu argumentu vien nevar pierādīt Komisijas secinājuma par DSK ietekmi uz <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT> kļūdaino raksturu. Tā kā iepriekš 162. un 163. punktā minētie apstākļi drīzāk pierāda, ka citās Savienības dalībvalstīs DSK nosaka bāzes līmeni <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, Komisijas apstrīdētā lēmuma 452. un 453. apsvērumā attīstītā argumentācija, atbilstoši kurai situācija Spānijā ir izskaidrojama ar šīs valsts īpatnībām, tādējādi nešķiet acīmredzami kļūdaina. Turklāt pat šādos apstākļos var saprātīgi sagaidīt, ka, ja nepastāvētu DSK, pieņēmējbankas būtu spējīgas piedāvāt zemāka līmeņa <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>166</NO.P><TXT>Visbeidzot, ceturtām kārtām, prasītāju argumentācija, ka Komisija neesot skaidri pierādījusi sekas, ko DSK rada attiecībā uz cenām, kuras maksā gala patērētājs, tāpat ir jānoraida. Pirmkārt, var saprātīgi secināt, ka MSC summas palielinājumu komersanti vismaz daļēji pārnes uz gala patērētājiem. Otrkārt, šāda argumentācija katrā ziņā neattiecas uz lietu, jo apstāklis, ka DSK var ierobežot konkurences spiedienu, ko komersanti var īstenot attiecībā uz karšu pieņēmējiem, ir pietiekams, lai parādītu konkurenci ierobežojošo seku esamību EKL 81. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP><NP><NO.P>167</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, šis otrais iebildums tāpat ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par iebildumiem attiecībā uz preču tirgus pārbaudi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>168</NO.P><TXT>Prasītājas, kā arī vairākas personas, kas iestājušās lietā, būtībā pārmet Komisijai, ka savā argumentācijā tā neesot ņēmusi vērā tirgus duālo raksturu, un apstrīd Komisijas izmantoto preču tirgus definīciju.</TXT></NP><NP><NO.P>169</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, attiecībā uz kritiku saistībā ar Komisijas izmantoto preču tirgus definīciju ir jāatgādina, ka, piemērojot pastāvīgo judikatūru, preču tirgus definīciju tiktāl, ciktāl tā ietver sarežģītus ekonomiskus vērtējumus, ko veic Komisija, Kopienu tiesa pārbauda tikai ierobežotā mērā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20000330">2000. gada 30. marta</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-65/96" PAGE.ECR="II-1885" YEAR="2000">T-65/96 <HT TYPE="ITALIC">Kish Glass</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1885. lpp.</REF.DOC.ECR>, 64. punkts, un <DATE ISO="20020606">2002. gada 6. jūnija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-342/99" PAGE.ECR="II-2585" YEAR="2002">T-342/99 <HT TYPE="ITALIC">Airtours</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2585. lpp.</REF.DOC.ECR>, 26. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>170</NO.P><TXT>Otrkārt, ir jāuzsver, ka ar vērā ņemamo tirgu saprot visas preces, kuras to īpašību dēļ ir īpaši piemērotas konstantu vajadzību apmierināšanai un ir tikai nelielā mērā aizstājamas ar citām precēm (Tiesas <DATE ISO="19831109">1983. gada 9. novembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="322/81" PAGE.ECR="3461" YEAR="1983">322/81 <HT TYPE="ITALIC">Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3461. lpp.</REF.DOC.ECR>, 37. punkts). Konkrētāk, Tiesa ir nospriedusi, ka preces tirgus jēdziens nozīmē, ka starp tajā ietilpstošajām precēm var pastāvēt efektīva konkurence, tādējādi starp visām precēm, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, ir jāpastāv pietiekamam savstarpējas aizstājamības līmenim (Tiesas <DATE ISO="19790213">1979. gada 13. februāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="85/76" PAGE.ECR="461" YEAR="1979">85/76 <HT TYPE="ITALIC">Hoffmann-La Roche</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 461. lpp.</REF.DOC.ECR>, 28. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>171</NO.P><TXT>Tāpat ir jāuzsver, ka konkrētā tirgus definīcijai ir atšķirīga nozīmē atkarībā no tā, vai runa ir par EKL 81. vai 82. panta piemērošanu. EKL 82. panta piemērošanas ietvaros atbilstoša konkrētā tirgus definīcija ir sprieduma par inkriminētu pret konkurenci vērstu darbību nepieciešams priekšnosacījums, jo, pirms var noteikt, ka pastāv dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ir jānosaka dominējošā stāvokļa esamība noteiktā tirgū, kas nozīmē, ka šim tirgum ir jābūt iepriekš norobežotam. EKL 81. panta piemērošanas ietvaros attiecīgais tirgus jādefinē, lai noteiktu, vai strīdus nolēmums, uzņēmumu apvienības lēmums vai saskaņotās darbības var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un to mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Šī iemesla dēļ, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, iebildumiem par Komisijas izmantoto tirgus definīciju nevar būt patstāvīga nozīme attiecībā pret iebildumiem saistībā ar tirdzniecības starp dalībvalstīm ietekmēšanu un konkurences apdraudējumu. Tāpat ir ticis nospriests, ka konkrētā tirgus definīcijas apstrīdēšana nav efektīva, ja Komisija, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentiem, ir pamatoti secinājusi, ka attiecīgais nolīgums izkropļo konkurenci un var būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20031211">2003. gada 11. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-61/99" PAGE.ECR="II-5349" YEAR="2003">T-61/99 <HT TYPE="ITALIC">Adriatica di Navigazione</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-5349. lpp.</REF.DOC.ECR>, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><?PAGE NO="22"?><NP><NO.P>172</NO.P><TXT>Kā jau ir minēts iepriekš 21.–23. punktā, Komisija ir uzskatījusi, ka četru pušu maksājumu karšu sistēmas skar trīs dažādus tirgus – starpsistēmu tirgu, izdevēju tirgu un pieņēmēju tirgu, un ir pamatojusies uz DSK ierobežojošajām sekām pieņēmēju tirgū.</TXT></NP><NP><NO.P>173</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka šāda definīcija nav acīmredzami kļūdaina un ka tās apstrīdēšana, ko veic prasītājas un personas, kas iestājušās lietā, nešķiet pārliecinoša.</TXT></NP><NP><NO.P>174</NO.P><TXT>Prasītājas būtībā norāda, ka Komisija esot kļūdaini konstatējusi, ka pastāv autonoms pieņēmēju tirgus, jo ar četru pušu sistēmu tiekot piedāvāts vienots pakalpojums kopējam karšu turētāju un komersantu pieprasījumam.</TXT></NP><NP><NO.P>175</NO.P><TXT>Šāda argumentācija ir jānoraida, jo Komisija nav pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 260.–265. punktā secinot, ka netiek piedāvāts vienots pakalpojums, kas būtu atbilstošs kopējam karšu turētāju un komersantu pieprasījumam.</TXT></NP><NP><NO.P>176</NO.P><TXT>Protams, ir taisnība, ka starp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>izdošanas<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>pieņemšanas<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/> segmentiem pastāv zināma mijiedarbība, tāda kā izdošanas pakalpojumu un pieņemšanas pakalpojumu papildinošais raksturs un netiešu tīkla efektu esamība, jo komersantu karšu pieņemšanas izplatība un apgrozībā esošo karšu skaits viens otru ietekmē.</TXT></NP><NP><NO.P>177</NO.P><TXT>Tomēr ir jāuzsver, ka, neraugoties uz šo papildinošo raksturu, pirmkārt, karšu turētājiem un komersantiem sniegtos pakalpojumus var nošķirt un, otrkārt, karšu turētāji un komersanti atsevišķi īsteno konkurences spiedienu uz attiecīgi izdevējbankām un pieņēmējbankām.</TXT></NP><NP><NO.P>178</NO.P><TXT>Ar dažu personu, kas iestājušās lietā, norādīto apstākli, kas ir saistīts ar to, ka izdevējbankas sniedz komersantiem tādus pakalpojumus kā maksājumu garantija krāpšanas, maksājuma neveikšanas vai maksātnespējas gadījumā, šo secinājumu nevar apstrīdēt. Lai gan izdevējbankas patiešām sniedz šādus pakalpojumus, tas notiek ar pieņēmējbanku starpniecību. Citiem vārdiem sakot, saistībā ar šādiem pakalpojumiem komersanti tieši neīsteno konkurences spiedienu uz izdevējbankām.</TXT></NP><NP><NO.P>179</NO.P><TXT>Viena persona, kas iestājusies lietā, tāpat pārmet Komisijai, ka tā, veicot savu DSK konkurenci ierobežojošo seku analīzi, neesot ievērojusi citus maksājumu veidus vai nu ar maksājumu karšu sistēmu vienotā tirgus kontekstā, vai katrā ziņā kā tādus, kas īsteno konkurences spiedienu.</TXT></NP><NP><NO.P>180</NO.P><TXT>Šāda argumentācija tāpat ir jānoraida. Nav šaubu, ka citu maksājumu veidu konkurences spiediens ietekmē DSK summu, jo nedz prasītāju, nedz arī banku interesēs nav noteikt tās tādā līmenī, kura dēļ komersanti dotu priekšroku citiem maksājumu veidiem. Tomēr, kā ir ticis uzsvērts iepriekš 157. un 158. punktā, Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētā lēmuma 504. un 506. apsvērumā varēja uzskatīt, ka, ņemot vērā to, ka patērētāji dod priekšroku maksājumiem ar kartēm, un darījumu zuduma risku, ko varētu radīt [karšu] diskriminēšana par labu citiem maksājumu veidiem, šī spiediena ietekme ir nepietiekama.</TXT></NP><NP><NO.P>181</NO.P><TXT>Otrām kārtām, attiecībā uz kritiku saistībā ar tirgus duālā rakstura neņemšanu vērā ir jāuzsver, ka šajā sakarā prasītājas norāda uz ekonomiskajām priekšrocībām, kas izriet no DSK. Prasītājas būtībā uzsver, ka tās ļaujot optimizēt <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšanu, finansējot izmaksas, kuras ir paredzētas karšu turētāju akcepta un maksājumu karšu izmantošanas veicināšanai. No šī apstākļa prasītājas secina, pirmkārt, ka banku interesēs neesot noteikt DSK pārmērīgā līmenī un, otrkārt, ka komersanti no DSK gūstot labumu. Prasītājas tāpat pārmet Komisijai, ka tā, uzmanību pievēršot vienīgi komersantiem, esot ignorējusi sava lēmuma ietekmi uz karšu turētājiem. Šajā ziņā vairākas personas, kas iestājušās lietā, piebilst, ka sistēmā, kas funkcionētu bez DSK, tās būtu spiestas ierobežot karšu turētājiem nodrošinātās priekšrocības vai pat ierobežot savu darbību.</TXT></NP><NP><NO.P>182</NO.P><TXT>Runājot par pamatu saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, šāda kritika nav atbilstoša, jo tā nozīmētu veikt Komisijas likumīgi konstatēto konkurenci ierobežojošo seku, ko rada DSK, izvērtēšanu saistībā ar iespējamām ekonomiskajām priekšrocībām, kas varētu izrietēt no DSK. Taču ierobežojuma<?PAGE NO="23"?> konkurenci veicinošo un pret konkurenci vērsto aspektu savstarpējā izvērtēšana var tikt veikta vienīgi EKL 81. panta 3. punkta kontekstā (šajā ziņā skat. iepriekš 101. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Van den Bergh Foods</HT>/Komisija, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par iebildumu attiecībā uz administratīvā procesa gaitā iesniegto ekonomisko pierādījumu pārbaudi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>183</NO.P><TXT>Prasītājas pārmet Komisijai, ka tā neesot pārbaudījusi ekonomiskos pierādījumus, kurus tās ir iesniegušas administratīvā procesa gaitā, vai atbildējusi uz tiem. Pretēji tam, ko norāda Komisija, šī prasītāju prasības pieteikumā iekļautā kritika ir uzskatāma par pieņemamu. Tas pats secinājums ir piemērojams pielikumā pievienotajiem pierādījumiem, ciktāl tie ir saistīti ar faktiskajiem aspektiem, pretēji iebildumu raksta pielikumā norādītajiem Komisijas argumentiem, kuri minētajā rakstā nav minēti.</TXT></NP><NP><NO.P>184</NO.P><TXT>Piemērojot iepriekš 68.–70. punktā minēto judikatūru, kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikumu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz konkrētām tam pievienoto materiālu rindkopām, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt būtisko elementu neesamību šajā pieteikumā.</TXT></NP><NP><NO.P>185</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka prasītāju iebildums prasības pieteikumā ir norādīts īpaši īsā formā un ka tā pamatā esošās argumentācijas izklāsts patiesībā ir atrodams pielikumos A.13 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>Komentāri par Eiropas Komisijas lēmuma attiecībā uz [maksājumu organizācijas] <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> pārrobežu darījumiem piemērojamām starpbanku komisijām, kas ir paziņots <DATE ISO="20071219">2007. gada 19. decembrī</DATE>, ekonomiskajiem aspektiem<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>), A.14 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>Komentāri par Komisijas lēmuma 4. pielikumu<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>) un A.15 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>Maksājumu karšu pieņemšana no komersantu puses – Komisijas kritikas atspēkojums<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>), kurus dažādi eksperti ir izstrādājuši, pamatojoties uz administratīvā procesa gaitā iesniegtajiem ekonomiskajiem pierādījumiem, un uz kuriem prasītājas atsaucas vispārējā veidā.</TXT></NP><NP><NO.P>186</NO.P><TXT>Tātad prasības pieteikuma 52.–54. punktā prasītājas vienīgi norāda, ka administratīvā procesa gaitā tās esot iesniegušas būtiskus ekonomiskus argumentus, kurus Komisija neesot ievērojusi vai esot sagrozījusi, un ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>[prasītāju] ekonomistu secinājumi<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/> apstiprinot juridisko analīzi, atbilstoši kurai Komisija tostarp <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>ir kļūdaini secinājusi, ka starpbanku komisija ir konkurences ierobežojums, ir koncentrējusies uz starpbanku komisijas (vai tās līmeņa atšķirību) ietekmi uz <HT TYPE="ITALIC">MSC</HT>, neizskatot sekas saistībā ar karšu turētāju izdevumiem, ir apstrīdējusi, ka shēmā ir jānosaka starpbanku komisijas līmenis, kas maksimizētu darījumu apjomu, un ir ignorējusi, ka tas uzlabo patērētāju situāciju<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>187</NO.P><TXT>Tādējādi ir jākonstatē, ka, lai gan prasības pieteikumā ir iekļauta norāde uz prasītāju iebildumu, tajā nav iekļauta šo iebildumu pamatojoša argumentācija.</TXT></NP><NP><NO.P>188</NO.P><TXT>Tātad Komisija pamatoti norāda, ka no prasības pieteikuma teksta neizriet pietiekami precīza informācija, lai Vispārējā tiesa varētu veikt savu pārbaudi un Komisija – sagatavot savu aizstāvību.</TXT></NP><NP><NO.P>189</NO.P><TXT>No minētā izriet, pirmkārt, ka pielikumos no A.13 līdz A.15 Vispārējai tiesai nav jāmeklē, kāda varētu būt prasītāju šī iebilduma pamatojumam sniegtā argumentācija, un, otrkārt, ka, piemērojot Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, tas ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas neietver būtiskus apstākļus, kas Vispārējai tiesai ļautu veikt savu pārbaudi un Komisijai – nodrošināt savu aizstāvību.</TXT></NP><NP><NO.P>190</NO.P><TXT>Pilnības labad ir jāuzsver, ka tiktāl, ciktāl ar šo iebildumu Komisija, šķiet, tiek kritizēta tāpēc, ka tā neesot ņēmusi vērā ekonomiskos argumentus, kas parādot priekšrocības, kuras no DSK izrietot attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu, karšu turētājiem vai patērētājiem vispārīgi, saistībā ar pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu tas nav nozīmīgs. Šādi apsvērumi, ja pieņem, ka tie ir pietiekami pamatoti, katrā ziņā var tikt ņemti vērā tikai saistībā ar Komisijas analīzes, ko tā attiecībā uz DSK ir veikusi atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, pārbaudi.</TXT></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="24"?><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>191</NO.P><TXT>Dažas personas, kas iestājušās lietā, izsaka iebildumu, ka apstrīdēto lēmumu skarot pamatojuma neesamības trūkums, jo Komisija tajā neesot pamatojusi savu pieejas maiņu, salīdzinot ar iepriekšējo lēmumu par DSK radītajām sekām, proti, <DATE ISO="20020724">2002. gada 24. jūlija</DATE> Lēmumu par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (comp/29.373 – <HT TYPE="ITALIC">Visa international</HT>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>lēmums <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>). Tās atgādina, ka šajā lēmumā Komisija esot atzinusi, ka DSK, pirmkārt, ir atlīdzība, kas tiek maksāta starp bankām, kurām ir savstarpēji jāsadarbojas, lai apstrādātu ar maksājumu karti veiktu darījumu, un kuras tādējādi nevar izvēlēties partneri, un, otrkārt, ka izdevējs ar pieņēmēja starpniecību sniedz pakalpojumus par labu komersantam. Taču izskatāmajā lietā Komisija atzīstot standarta mehānisma nepieciešamību, atsaucoties uz komisijas maksas piemērošanas <HT TYPE="ITALIC">ex post</HT> aizliegumu, bet uzstādot pret visām DSK vērstu prezumpciju.</TXT></NP><NP><NO.P>192</NO.P><TXT>Katrā ziņā, tā kā nav vajadzības spriest par šāda iebilduma pieņemamību, ir pietiekami uzsvērt, ka tas ir balstīts uz kļūdainu premisu. Lai gan lēmumā <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II Komisija ir uzskatījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> DSK var būt piemērojams atbrīvojums atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, pirms tam tā secināja, ka ar tām tiek ierobežota tostarp pieņēmēju starpā notiekošā konkurence (lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II 68. apsvērums). Komisija arī ir uzskatījusi, ka <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> sistēmas funkcionēšanai DSK nav objektīvi nepieciešamas (lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II 58.–60. apsvērums). Būtībā šī ir analīze, kurai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir sekojusi, pārbaudot <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> DSK atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam. Tātad šis iebildums ir balstīts uz tādu apsvērumu salīdzinājumu, kuriem nav viens un tas pats mērķis, proti, no vienas puses, prasītāju DSK konkurenci ierobežojošo seku analīzi atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam apstrīdētā lēmuma kontekstā, un, no otras puses, EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu ievērošanas analīzi lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II kontekstā.</TXT></NP><NP><NO.P>193</NO.P><TXT>Tādējādi šis iebildums un līdz ar to pamats kopumā ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Par otro pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta pārkāpumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>194</NO.P><TXT>Prasītājas šo pamatu ir izvirzījušas kā tādu, ko veido divas daļas. Ar pirmo daļu tās pārmet Komisijai, ka attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu izpildes pierādīšanu tā prasītājām esot uzlikusi pārāk lielu pierādīšanas pienākumu. Ar otro daļu prasītājas norāda, ka minēto nosacījumu analīzē, ko ir veikusi Komisija, esot tikušas pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā.</TXT></NP><NP><NO.P>195</NO.P><TXT>Runājot par pamata pirmo daļu, prasītājas būtībā norāda, ka Komisijai izvirzītie argumenti un pierādījumi esot bijis jāanalizē, pamatojoties tikai uz iespējamību savstarpēju izvērtēšanu. Tātad, pamatojoties uz prasītāju administratīvā procesa gaitā norādītajiem argumentiem, Komisijai, ja tā nenorāda kādu paskaidrojumu vai attaisnojumu, esot bijis jānonāk pie secinājuma, ka prasītājas ir pierādījušas, ka DSK atbilst EKL 81. panta 3. punkta nosacījumiem. Tāpat tās norāda, ka esot jāpiemēro princips <HT TYPE="ITALIC">in dubio pro reo</HT> un ka tāpēc šaubu gadījumā Komisijai esot bijis jālemj tām par labu. Visbeidzot, dažas personas, kas iestājušās lietā, būtībā norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu prasītājām tiekot uzlikts pienākums nevis pierādīt DSK noteikšanai izmantotās metodoloģijas saprātīgo raksturu, bet gan attaisnot to noteikšanu noteiktā līmenī, kas atbilstot ļoti plašam pierādīšanas pienākumam.</TXT></NP><NP><NO.P>196</NO.P><TXT>Kā ir atgādināts Regulas Nr. 1/2003 2. pantā, uzņēmumam vai uzņēmumu apvienībai, kas vēlas izmantot Līguma 81. panta 3. punkta priekšrocības, ir pienākums pierādīt, ka minētā punkta nosacījumi ir izpildīti. No minētā izriet, ka personai, kas atsaucas uz EKL 81. panta 3. punktu, ar argumentiem un pārliecinošiem pierādījumiem ir jāpierāda, ka ir izpildīti šie nosacījumi (skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20060927">2006. gada 27. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-168/01" PAGE.ECR="II-2969" YEAR="2006">T-168/01 <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, Krājums, II-2969. lpp.</REF.DOC.ECR>, 235. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>197</NO.P><TXT>Komisijai savukārt ir atbilstoši jāpārbauda šie argumenti un pierādījumi, tas ir, jākonstatē, vai ar tiem ir pierādīts, ka ir izpildīti visi EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi. Dažos gadījumos šiem argumentiem un pierādījumiem var būt nepieciešams Komisijas paskaidrojums vai pamatojums,<?PAGE NO="25"?> pretējā gadījumā var secināt, ka persona, kas atsaucas uz EKL 81. panta 3. punktu, ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu. Komisijai šādā gadījumā ir jāatspēko šie argumenti un pierādījumi (skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, 236. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>198</NO.P><TXT>Tā kā nav iespējams abstrakti analizēt, vai Komisija nav ievērojusi iepriekš 197. punktā minēto judikatūru, abas šī pamata daļas ir jāizskata kopumā.</TXT></NP><NP><NO.P>199</NO.P><TXT>Attiecībā uz jebkuru uzņēmumu apvienības lēmumu, kas ierobežo konkurenci vai nu ar tā sekām, vai mērķi, principā var piemērot EKL 81. panta 3. punktā paredzēto atbrīvojumu (šajā ziņā skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, 233. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>200</NO.P><TXT>Šīs tiesību normas piemērošana ir atkarīga no zināmiem nosacījumiem, kuru visu vienlaicīga izpilde ir nepieciešama un pietiekama. Ir vajadzīgs, pirmkārt, lai attiecīgs uzņēmumu apvienības lēmums vai lēmumu kategorija uzlabotu konkrētu preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicinātu tehnisku vai saimniecisku attīstību, otrkārt, lai lietotāji saņemtu pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, treškārt, lai ar to uzņēmumiem dalībniekiem netiktu paredzēti tādi ierobežojumi, kuri nav obligāti vajadzīgi, un, ceturtkārt, lai ar to tiem netiktu radīta iespēja novērst konkurenci attiecībā uz konkrētu preču būtisku daļu (šajā ziņā skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, 234. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>201</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka tiesa, kas izskata prasību atcelt lēmumu par EKL 81. panta 3. punkta piemērošanu, sarežģītu ekonomisku vērtējumu gadījumā veic tikai ierobežotu kontroli pēc būtības, pārbaudot faktu materiālo pareizību, acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā neesamību un no tā izrietošās juridiskās kvalifikācijas pareizību (skat. iepriekš 196. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, 241. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>202</NO.P><TXT>Tomēr tai jāpārbauda ne tikai, vai iesniegtie pierādījumi ir faktiski pareizi, ticami un atbilstoši, bet arī, vai tie sniedz visu informāciju, kas jāņem vērā, vērtējot sarežģītu situāciju, un vai šie pierādījumi pamato no tiem izdarītos secinājumus. Turpretim tā nav tiesīga ar savu ekonomisko vērtējumu aizstāt lēmuma, kura tiesiskums tai ir jāpārbauda, autora vērtējumu (iepriekš 196. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, 242. un 243. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>203</NO.P><TXT>Attiecībā uz Komisijas pārbaudi, ko tā ir veikusi saistībā ar pirmo EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu, prasītājas tai pārmet, ka tā esot koncentrējusies uz jautājumu, vai tehniskā un saimnieciskā attīstība izriet tieši no DSK, lai gan tai esot bijis jāņem vērā visas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas priekšrocības. Tās apgalvo, ka, ievērojot <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas snieguma maksimizēšanu, ko ar DSK ir iespējams sasniegt, pirmais nosacījums katrā ziņā esot izpildīts pat tad, ja DSK būtu jāaplūko autonomi. Šajā ziņā tās Komisijai pārmet, ka tā neesot ņēmusi vērā DSK pozitīvās sekas attiecībā uz izdevēju tirgu un, lai gan tā atzīstot, ka DSK var dot ieguldījumu tehniskās un saimnieciskās attīstības veicināšanā, tā esot uzlikusi prasītājām pārmērīgu pierādīšanas pienākumu.</TXT></NP><NP><NO.P>204</NO.P><TXT>Dažas personas, kas iestājušās lietā, uzsver objektīvas tiešās un netiešās priekšrocības, kas var tikt attiecinātas uz DSK. Runājot par tiešajām priekšrocībām, komersanti gūstot labumu no darījuma apstrādes, ko veic izdevējs, un esot galvenie maksājuma garantijas, ko nodrošina izdevējs un ko finansē ar DSK, labuma guvēji. Tiek norādīts, ka citu maksājumu formu gadījumā komersantiem rodoties augsti izdevumi, kas tāpat tiekot pārnesti uz komersantu kopumu. Attiecībā uz netiešajām priekšrocības tiek norādīts uz bezmaksas finansējuma laikposmu, kas pastāv saistībā ar atliktā maksājuma kartēm un kredītkartēm, jo tas palīdzot stimulēt pirkumus un palielināt to summu. Tāpat tiek norādīts uz pieejas atšķirībām, kas šajā aspektā pastāvot starp apstrīdēto lēmumu un lēmumu <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II. Skaidrojuma saistībā ar šo pieejas atšķirību neesamība esot pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde.</TXT></NP><NP><NO.P>205</NO.P><TXT>Komisija prasa šo pamatu noraidīt. Noteikti lietas dalībnieki, kas ir iestājušies lietā, lai atbalstītu tās prasījumus, apstrīd, ka DSK var uzskatīt par atlīdzību par priekšrocībām, kuras gūst komersanti.</TXT></NP><?PAGE NO="26"?><NP><NO.P>206</NO.P><TXT>Atbilstoši EKL 81. panta 3. punktā izvirzītajam pirmajam nosacījumam nolīgumiem, kuriem var tikt piemērots atbrīvojums, ir jābūt tādiem, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>. Šajā ziņā ir jānorāda, ka no Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras izriet, ka par uzlabojumu nevar uzskatīt jebkuras priekšrocības, ko partneri gūst no nolīgumiem attiecībā uz to ražošanas vai izplatīšanas darbību. Šim uzlabojumam it īpaši ir jāsniedz būtiskas objektīvas priekšrocības, kas varētu kompensēt negatīvās sekas, ko nolīgums rada konkurences jomā (skat. iepriekš 101. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Van den Bergh Foods</HT>/Komisija, 139. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>207</NO.P><TXT>Vispirms ir jānoraida prasītāju kritika, kas ir izteikta par to, ka Komisija esot kļūdaini izskatījusi DSK atsevišķi, neņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas kopējo ieguldījumu tehniskajā un saimnieciskajā attīstībā, lai gan patiesībā tā šo ieguldījumu atzīstot. Tā kā attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmu DSK nav uzskatāma par aksesuāru ierobežojumu, Komisija ir pamatoti pārbaudījusi, vai pastāv būtiskas objektīvas priekšrocības, kuras izriet tieši no DSK. Tātad apstāklis, ka apstrīdētā lēmuma 679. apsvērumā Komisija atzīst, ka tādas maksājumu karšu sistēmas kā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēma rada tehnisku un saimniecisku attīstību, neietekmē jautājumu, vai DSK izpilda pirmo EKL 81. panta 3. punktā noteikto nosacījumu.</TXT></NP><NP><NO.P>208</NO.P><TXT>No apstrīdētā lēmuma 674.–677. apsvēruma, kura atbilstību prasītājas nav apstrīdējušas, izriet, ka to argumentācija, kas ir tikusi iesniegta administratīvā procesa gaitā, ir balstīta uz DSK lomu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>izdošanas<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>pieņemšanas<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> aspektu līdzsvarošanā.</TXT></NP><NP><NO.P>209</NO.P><TXT>Šajā argumentācijā kā postulāts tiek pieņemts, ka izdevējbankas un pieņēmējbankas sniedz kopīgu pakalpojumu, kas rada kopīgas izmaksas (pirmais postulāts), un ka izdevējbankas uzņemas lielāko sistēmas izmaksu daļu (otrais postulāts). Tātad, lai tās varētu turpināt veicināt maksājumu karšu izmantošanu un sniegt pakalpojumus, kas minētās kartes padara pievilcīgas, esot nepieciešams, lai no sistēmas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>pieņemšanas<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/> segmenta tām par labu tiktu pārdalīti [naudas līdzekļi]. Šī pārdalīšana ļaujot sasniegt līdzsvaru līmenī, kurā tiek nodrošināts <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas darbības maksimālais sniegums (trešais postulāts). <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas radītās tehniskas un saimnieciskas attīstības pamatā esot šī maksimizēšana. Prasītāju piemērotās DSK noteikšanas metodes ļaujot sasniegt optimālu izdevumu sadalījumu starp sistēmas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>pieņemšanas<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>izdošanas<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/> segmentiem.</TXT></NP><NP><NO.P>210</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo postulātu to iemeslu dēļ, kas līdzinās iepriekš 175.–177. punktā minētajiem iemesliem, ir pietiekami uzsvērt, ka, neraugoties uz starp karšu izdošanas un veikto darījumu pieņemšanas darbībām pastāvošo mijiedarbību, Komisija, apstrīdētā lēmuma 681. un 682. apsvērumā noraidot prasītāju norādīto kopējo izmaksu, kuras ir saistītas ar kopīgi sniedzamo pakalpojumu, kvalifikāciju, nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.</TXT></NP><NP><NO.P>211</NO.P><TXT>Attiecībā uz otro postulātu, kā Komisija to būtībā ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 686. apsvērumā, ir pietiekami uzsvērt, ka tas ir balstīts uz daļēju izdošanas un pieņemšanas darbības attēlojumu, tajā ņemot vērā tikai izdevējbanku veiktās izmaksas un, neraugoties uz to nozīmīgumu, kas ir uzsvērts iepriekš 106.–108. punktā, izlaižot ienākumus vai citas ekonomiskās priekšrocības, kuras tās gūst no to maksājumu karšu izdošanas darbības.</TXT></NP><NP><NO.P>212</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz trešo postulātu ir jāuzsver, ka Komisija nav vienīgi noraidījusi prasītāju sniegtos pierādījumus, pamatojoties uz to, ka tiem nav pietiekama pierādīšanas spēka, bet gan attiecīgi apstrīdētā lēmuma 702.–708. un 709.–724. apsvērumā tāpat ir norādījusi, ka gan <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas funkcionēšana, gan arī DSK noteikšanas metodes lielā mērā atkāpjas no teorētiskā – Bekstera – modeļa, uz kuru prasītājas balsta savu argumentāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>213</NO.P><TXT>Tātad, runājot par <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas salīdzinājumu ar Bekstera modeli, Komisija tostarp ir uzsvērusi fundamentālo atšķirību saistībā ar maksājumu karšu pieņemšanas no komersantu puses motīviem. Kamēr Bekstera modeļa pamatā ir minēto karšu brīva pieņemšana no komersantu puses, ņemot vērā priekšrocības, ko tiem rada ar šo maksājumu kārtību saistītie pakalpojumi, praksē šo pieņemšanu motivē arī ierobežojums, ko rada attiecībā uz šo maksājumu veidu pastāvošais patērētāju pieprasījums, kā arī darījumu zaudēšanas risks, kas ir saistīts ar šī maksājumu veida noraidīšanu vai diskriminēšanu.</TXT></NP><?PAGE NO="27"?><NP><NO.P>214</NO.P><TXT>Attiecībā uz DSK noteikšanai izmantotajām metodēm Komisija ir uzsvērusi atšķirības starp prasītāju izmantoto praksi un Bekstera modeli.</TXT></NP><NP><NO.P>215</NO.P><TXT>Runājot par kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm piemērojamo metodi (<HT TYPE="ITALIC">MasterCard Standard Interchange Methodology</HT>, apstrīdētā lēmuma 710.–718. apsvērums), Komisijas kritika būtībā attiecas uz karšu turētāju un komersantu pieprasījuma, kas pastāv attiecībā uz šo maksāšanas veidu, attīstības analīzes vājumu, lai gan tas ir viens no būtiskajiem Bekstera modeļa elementiem. Tātad komersantu pieprasījums esot vienkārši aplēsts, izmantojot salīdzinājumu ar izmaksām, kuras varētu būt vajadzīgas klientu karšu sistēmas radīšanai. Tā norāda uz šīs analīzes robežām, jo ne visiem komersantiem ir vēlēšanās vai iespējas izveidot klientu karšu sistēmu. Attiecībā uz karšu turētāju pieprasījuma analīzi Komisija norāda, ka prasītājas nevis aprēķina pieprasījuma izmaiņas, bet pamatojas tikai uz izdevējbanku sniegto informāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>216</NO.P><TXT>Runājot par debetkartēm piemērojamo metodi (<HT TYPE="ITALIC">Global MasterCard Debit Interchange Fee Methodology</HT>, apstrīdētā lēmuma 719.–724. apsvērums), Komisija, atzīstot, ka tā ir tuvāka Bekstera modelim, jo tajā tiek ņemtas vērā gan ar izdošanu saistītās izmaksas, gan arī tās, kuras ir saistītas ar pieņemšanu, būtībā uzskata, ka šī metode ir balstīta uz ārkārtīgi plašu ar izdošanu saistīto izmaksu priekšstatu, tajā iekļaujot ar katru maksājumu metodi saistītos izdevumus, tādus kā izdevumus saistībā ar norēķinu konta turēšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>217</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja noraidīt argumentāciju, ko prasītājas bija iesniegušas, lai pierādītu objektīvo priekšrocību, kas var izrietēt no <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas, attiecināmību uz DSK lomu.</TXT></NP><NP><NO.P>218</NO.P><TXT>Konkrētāk, no iepriekš 210.–215. punkta izriet, ka prasītāju pieeja ir vērsta, pirmkārt, uz to, lai pārvērtētu izdevējbanku veiktos izdevumus un, otrkārt, nepietiekami novērtētu komersantu no šī maksājumu veida iegūstamās priekšrocības.</TXT></NP><NP><NO.P>219</NO.P><TXT>Ar prasītāju argumentāciju attiecībā uz to, ka tās esot iesniegušas lielu skaitu ekonomisku pierādījumu, kas pierādot to argumentācijas pamatotību, šo secinājumu nevar atspēkot. Šajā ziņā prasītājas norāda uz to APPI attiecīgajām rindkopām un tai pievienotajiem ekonomiskajiem pierādījumiem, kā arī uz pielikumiem A.13 un A.14. Tās tāpat atgādina lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II 83. apsvērumā iekļauto Komisijas konstatējumu, atbilstoši kuram <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>jo vairāk komersantu ir sistēmā, jo vairāk labuma gūst maksājumu karšu turētāji, un otrādi<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>, ko prasītājas interpretē kā to argumentu pamatotības atzīšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>220</NO.P><TXT>Šajā ziņā, kā Komisija būtībā ir norādījusi vienā no apstrīdētā lēmuma pielikumiem, kurš ir veltīts prasītāju sniegto ekonomisko pierādījumu atspēkošanai (apstrīdētā lēmuma 4. pielikuma 10. punkts), ir jāuzsver, ka, pat ja pieņem, ka no šiem pierādījumiem varētu secināt, ka DSK dod ieguldījumu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas snieguma pieaugumā, ar to nepietiktu, lai pierādītu, ka tās atbilst pirmajam EKL 81. panta 3. punktā noteiktajam nosacījumam.</TXT></NP><NP><NO.P>221</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka primārie <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas snieguma pieauguma labuma guvēji ir maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un bankas – tās dalībnieces. Tomēr, kā izriet no iepriekš 206. punktā minētās judikatūras, par uzlabojumu EKL 81. panta 3. punkta izpratnē nevar uzskatīt jebkuras priekšrocības, ko, pamatojoties uz nolīgumiem, partneri gūst attiecībā uz to ražošanas vai izplatīšanas darbību.</TXT></NP><NP><NO.P>222</NO.P><TXT>Runājot par komersantiem, lai gan apgrozībā esošo karšu pieaugums var palielināt labumu, ko tie gūst no <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas, tā sekas ir arī spiediena, ko tie varētu īstenot attiecībā uz DSK summu, samazināšanās un tādējādi prasītāju ietekmes tirgū pieaugums. Saprātīgi var secināt, ka atteikuma pieņemt šo maksāšanas līdzekli vai tā diskriminēšanas radītais risks izraisīt negatīvas sekas attiecībā uz komersantu klientiem ir jo lielāks, jo nozīmīgāks ir apgrozībā esošo maksājumu karšu skaits.</TXT></NP><NP><NO.P>223</NO.P><TXT>Šī argumentācija būtībā ir atrodama apstrīdētā lēmuma 729. un 730. apsvērumā. Lai gan 729. apsvērumā ir atzīts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>fakts, ka principā maksājumu karšu sistēmā, ko raksturo ārējās netiešā tīkla sekas, starpbanku komisijas var palīdzēt maksimizēt tīkla sniedzamo labumu attiecībā uz lietotājiem<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/>, 730. apsvērumā tāpat ir uzsvērts, ka bankas DSK var izmantot, lai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>uzlabotu efektivitāti vai gūtu ienākumus<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>.</TXT></NP><?PAGE NO="28"?><NP><NO.P>224</NO.P><TXT>Attiecībā uz lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II 83. apsvērumā veikto atsauci ir jānorāda, ka, lai gan Komisija tajā ir pieļāvusi, ka <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> sistēmas lietderīgums attiecībā uz katru lietotāju kategoriju ir atkarīgs no citai kategorijai piederošo lietotāju skaita, tā ir arī uzsvērusi, ka ir grūti noteikt viena ar <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> karti veikta maksājuma vidējo lietderīguma robežvērtību katrai lietotāju kategorijai un nepieciešamību atrast pieņemamu aizstājošo indikatoru, ar kuru tiktu apmierinātas Komisijas rūpes tostarp attiecībā uz to, lai DSK būtu noteiktas līmenī, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>maksimizētu ienākumus<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> (lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II 80. apsvērums). Tātad, lai gan <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> DSK tika piemērots atbrīvojums, tā pamatā nav vienīgi to ieguldījums sistēmas snieguma pieaugumā, bet gan tas, ka šīs DSK tika noteiktas, atsaucoties uz trim izmaksu kategorijām, kuras atbilst pakalpojumiem, kurus var uzskatīt par tādiem, kas vismaz daļēji tiek sniegti par labu komersantiem, proti, darījumu apstrādes izmaksām, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>maksājumu garantijas<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> sniegšanas izmaksām un bezmaksas finansēšanas laikposma izmaksām (lēmuma <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II 84. un 85. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>225</NO.P><TXT>Taču, lai gan prasības pieteikuma zemsvītras piezīmē prasītājas norāda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>līdz šai dienai sniegtie neapstrīdētie pierādījumi pierāda, ka starpbanku komisijas atbilst nedaudz vairāk kā divām trešdaļām maksājumu garantijas, bezprocentu laikposma un pārvaldes izdevumu izmaksām [..] un tajās pat nav iekļauta samaksa par vairākām citām priekšrocībām, tādām kā pārdošanas apjoma pieaugums un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/>cash flow<QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> priekšrocības, kuras komersanti tāpat saņem<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>, ir jāuzsver, ka šo apgalvojumu neapstiprina neviens pierādījums, kas ļautu pārbaudīt tā atbilstību patiesībai.</TXT></NP><NP><NO.P>226</NO.P><TXT>Tādējādi ir jāsecina, ka, tā kā nav sniegts pierādījums par pietiekami ciešas saiknes starp DSK un objektīvajām priekšrocībām, kuras saņem komersanti, esamību, ar apstākli, ka DSK varētu dot ieguldījumu <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas snieguma pieaugumā, pašu par sevi nevar pierādīt, ka pirmais EKL 81. panta 3. punktā izvirzītais nosacījums ir izpildīts.</TXT></NP><NP><NO.P>227</NO.P><TXT>Prasītājas tāpat pārmet Komisijai, pirmkārt, ka tā neesot ņēmusi vērā priekšrocības, kas no DSK izrietot attiecībā uz karšu turētājiem, un, otrkārt, ka tā rīkojoties kā DSK <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/>cenu regulators<QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>228</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo kritikas punktu, protams, ir taisnība, ka no iedibinātās judikatūras izriet, ka būtiskas objektīvas priekšrocības, ar kurām ir saistīts pirmais EKL 81. panta 3. punkta nosacījums, var rasties ne tikai konkrētajā tirgū, bet arī ikvienā citā tirgū, kurā attiecīgais nolīgums var radīt labvēlīgas sekas, vai pat, vispārīgāk, var attiekties uz ikvienu pakalpojumu, kura kvalitāte vai efektivitāte ar minētā nolīguma esamību var tikt uzlabota (Vispārējās tiesas <DATE ISO="20020228">2002. gada 28. februāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-86/95" PAGE.ECR="II-1011" YEAR="2002">T-86/95 <HT TYPE="ITALIC">Compagnie générale maritime</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1011. lpp.</REF.DOC.ECR>, 343. punkts, un iepriekš 196. punktā minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">GlaxoSmithKline Services</HT>/Komisija, 248. punkts). Tomēr, tā kā komersanti ir viena no divām lietotāju grupām, ko skar maksājumu kartes, pati EKL 81. panta 3. punkta otrā nosacījuma esamība nepieciešami nozīmē, ka būtisku objektīvu priekšrocību pastāvēšana ir jāpierāda arī attiecībā uz komersantiem.</TXT></NP><NP><NO.P>229</NO.P><TXT>Tātad, tā kā šāds pierādījums nav sniegts, prasītāju kritika attiecībā uz priekšrocību, kas no DSK izrietot attiecībā uz karšu turētājiem, nepietiekamu ņemšanu vērā katrā ziņā ir neefektīva.</TXT></NP><NP><NO.P>230</NO.P><TXT>Saistībā ar otro kritikas punktu, kurā ir pārņemta šī pamata pirmās daļas kontekstā attīstītā argumentācija, prasītājas, kā arī vairākas personas, kas iestājušās lietā, būtībā norāda, ka, pamatojoties uz administratīvā procesa ietvaros sniegto argumentāciju, tās atspēkošanas pienākumam būtu bijis jāpāriet uz Komisiju. Tāpat tās pārmet Komisijai, ka tā esot uzlikusi tām pienākumu pamatot DSK noteikšanu konkrētā līmenī. Visbeidzot, prasītājas un dažas personas, kas iestājušās lietā, atsaucas uz apstākli, ka pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas Komisija esot izplatījusi paziņojumu par konkursu attiecībā uz pētījumu par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0085" REF.END="QE0085"/>komersantu izdevumiem un ieguvumiem, tiem akceptējot dažādas maksājumu metodes<QUOT.END REF.START="QS0085" CODE="201D" ID="QE0085"/>, lai būtībā uzsvērtu tādu datu trūkumu, kas atbilstu Komisijas prasītajam ekonomisko pierādījumu līmenim.</TXT></NP><NP><NO.P>231</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izpildījusi iepriekš 197. punktā minētajā judikatūrā paredzēto pienākumu, jo tā ir pārbaudījusi un atbilstoši noraidījusi prasītāju administratīvā procesa ietvaros sniegto argumentāciju.</TXT></NP><?PAGE NO="29"?><NP><NO.P>232</NO.P><TXT>Attiecībā uz apgalvojumu par datu, kas atbilstu Komisijas prasītajam ekonomisko pierādījumu līmenim, neesamību, ja pieņem, ka tas ir patiess, tas nevarētu nozīmēt pierādīšanas pienākuma atvieglošanu vai pat tā apgriešanu, kā to, šķiet, norāda prasītājas. Šajā ziņā ir jānorāda, ka šo grūtību var uzskatīt par tādu, kura izriet no prasītāju administratīvā procesa ietvaros sniegtās argumentācijas nozīmes.</TXT></NP><NP><NO.P>233</NO.P><TXT>Tātad, ciktāl nevar precīzi pierādīt to priekšrocību apjomu, kuras ir uzskatāmas par tādām, kas pamato komersantu maksājamo finansiālo kompensāciju attiecībā uz izdevējbanku veiktajiem izdevumiem, var saprātīgi uzskatīt, ka, lai pierādītu, ka DSK atbilst EKL 81. panta 3. punktā noteiktajam pirmajam nosacījumam, prasītājām ir jāidentificē pakalpojumi, ko sniedz debetkaršu, atliktā maksājuma karšu vai kredītkaršu izdevējbankas un kuri var veidot objektīvas priekšrocības attiecībā uz komersantiem. Tāpat tām ir jāpierāda, ka starp izdevumiem, kas ir vajadzīgi, lai sniegtu šos pakalpojumus, un DSK summu pastāv pietiekami skaidra korelācija. Saistībā ar šo pēdējo jautājumu ir jāuzsver, ka šo izdevumu noteikšanu nevar veikt, neņemot vērā citus ienākumus, ko izdevējbankas gūst saistībā ar šo pakalpojumu sniegšanu, vai tajos iekļaujot izdevumus, kas ar šiem pakalpojumiem nav tieši saistīti.</TXT></NP><NP><NO.P>234</NO.P><TXT>Tā kā iepriekš 214.–218. punktā minēto iemeslu dēļ Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja pamatoti secināt, ka gan ar metodi, kas ir piemērojama kredītkartēm un atliktā maksājuma kartēm, gan arī ar to, kas ir piemērojama debetkartēm, nevar pierādīt, ka EKL 81. panta 3. punkta pirmais nosacījums ir izpildīts, ar vairāku personu, kas iestājušās lietā, uzsvērto apstākli, ka DSK esot kompensācija par zināmām komersantiem sniedzamajām priekšrocībām, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, nevar pierādīt, ka DSK izpilda šīs tiesību normas nosacījumus.</TXT></NP><NP><NO.P>235</NO.P><TXT>Tāpat Komisijai nevar pārmest, ka tā būtu bez paskaidrojumiem atkāpusies no nostājas, ko tā lēmumā <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II bija ieņēmusi attiecībā uz DSK analīzi saistībā ar EKL 81. panta 3. punktu, jo lēmumā <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II atbrīvojums tika piešķirts, ņemot vērā aprēķina metodi, ar kuru DSK summa bija ierobežota ar noteiktām komersantiem piešķirtām priekšrocībām, kas apstākļus, kuros tika pieņemts minētais lēmums, nošķir no šīs lietas apstākļiem.</TXT></NP><NP><NO.P>236</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Komisijas argumentācijā attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta pirmo nosacījumu būtu pieļauta nelikumība. Tā kā, lai piemērotu šo tiesību normu, ir vajadzīgs, lai būtu izpildīti visi tajā paredzētie nosacījumi, šī pamata otrā daļa ir jānoraida un nav vajadzības izskatīt prasītāju kritiku attiecībā uz citiem Komisijas atbilstoši šim pantam veiktās analīzes aspektiem.</TXT></NP><NP><NO.P>237</NO.P><TXT>Tādējādi pamata pirmā daļa attiecībā uz prasītājām uzliktā pierādīšanas pienākuma pārmērīgo raksturu tāpat ir jānoraida. No iepriekš minētā izklāsta izriet, ka Komisija ir izskatījusi prasītāju izvirzītos argumentus un pierādījumus un, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, ir varējusi pamatoti secināt, ka ar tiem nevar pierādīt, ka EKL 81. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti. Tā kā Komisija ir varējusi atbilstoši secināt, ka prasītājas nav sniegušas atbrīvojuma, uz kuru tās atsaucas, pierādījumu, apgalvojums attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">in dubio pro reo</HT> principa pārkāpumu tāpat ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Par trešo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kā uzņēmumu apvienības kļūdainas kvalifikācijas dēļ</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>238</NO.P><TXT>Prasītājas, kuras atbalsta personas, kas iestājušās lietā, Komisijai pārmet, ka tā, neņemot vērā izmaiņas, kas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> struktūrā un pārvaldē tikušas izdarītas ar <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT>, esot kļūdaini uzskatījusi, ka pastāv uzņēmumu apvienība EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, lai gan no izmaiņām izrietot, ka bankas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> vairs nekontrolē un tā vienpusēji lemj par DSK. Tostarp prasītājas norāda, ka banku kontroles esamība vai neesamība ir nozīmīgs apstāklis. Komisija tāpat esot kļūdaini uzskatījusi, ka pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> Eiropas bankas ar Eiropas līmeņa padomes starpniecību ir turpinājušas uzņemties atbildību par maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> darbību Eiropā.</TXT></NP><NP><NO.P>239</NO.P><TXT>Turklāt gan prasītājas, gan arī vairākas personas, kas iestājušās lietā, kritizē Komisijas piemēroto kritēriju attiecībā uz interešu kopības starp maksājumu organizāciju <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un bankām saistībā ar DSK noteikšanu esamību. Komisija tiek kritizēta tādēļ, ka tā neesot pierādījusi, ka, nosakot DSK,<?PAGE NO="30"?> maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> drīzāk turpinātu darboties banku interesēs vai to vārdā nekā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> akcionāru vārdā. Viena persona, kas iestājusies lietā, tāpat uzsver, ka šis kritērijs nebalstoties ne uz vienu judikatūras precedentu. Vairākas personas, kas iestājušās lietā, norāda, ka tās neesot spējīgas īstenot nekādu ietekmi uz maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> instancēm un ka pret tām tiekot izrādīta attieksme kā pret organizācijas klientiem.</TXT></NP><NP><NO.P>240</NO.P><TXT>Komisija prasa šo pamata daļu noraidīt.</TXT></NP><NP><NO.P>241</NO.P><TXT>Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai EKL 81. pants apvienībām ir piemērojams tiktāl, ciktāl to pašu darbība vai uzņēmumu, kas ir to locekļi, darbība rada sekas, ko ar šo tiesību normu paredzēts novērst (skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20050126">2005. gada 26. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-193/02" PAGE.ECR="II-209" YEAR="2005">T-193/02 <HT TYPE="ITALIC">Piau</HT>/Komisija, Krājums, II-209. lpp.</REF.DOC.ECR>, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>242</NO.P><TXT>Tāpat ir jāatgādina, ka jēdzieni <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0086" REF.END="QE0086"/>vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0086" CODE="201D" ID="QE0086"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0087" REF.END="QE0087"/>uzņēmumu apvienību lēmumi<QUOT.END REF.START="QS0087" CODE="201D" ID="QE0087"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0088" REF.END="QE0088"/>saskaņotās darbības<QUOT.END REF.START="QS0088" CODE="201D" ID="QE0088"/> no subjektīvā viedokļa aptver slepenas ļaunprātīgas vienošanās formas, kurām ir viens un tas pats raksturs un kuras atšķiras tikai pēc to intensitātes un izpausmes veidiem (Tiesas <DATE ISO="20090604">2009. gada 4. jūnija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-8/08" PAGE.ECR="I-4529" YEAR="2009">C-8/08 <HT TYPE="ITALIC">T-Mobile Netherlands</HT> u.c., Krājums, I-4529. lpp.</REF.DOC.ECR>, 23. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>243</NO.P><TXT>Runājot it īpaši par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0089" REF.END="QE0089"/>uzņēmumu apvienību lēmuma<QUOT.END REF.START="QS0089" CODE="201D" ID="QE0089"/> jēdzienu, kā ģenerāladvokāts Ležē [<HT TYPE="ITALIC">Léger</HT>] ir uzsvēris savos secinājumos lietā, kurā tika pasludināts Tiesas <DATE ISO="20020219">2002. gada 19. februāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-309/99" PAGE.ECR="I-1577" YEAR="2002">C-309/99 <HT TYPE="ITALIC">Wouters</HT> u.c. (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1577., I-1582. lpp.</REF.DOC.ECR>, 62. punkts), šis jēdziens ir paredzēts, lai nepieļautu, ka vienīgi formas dēļ, kādā uzņēmumi saskaņo savu rīcību tirgū, tie varētu izvairīties no konkurences tiesību normām. Lai nodrošinātu šī principa efektivitāti, EKL 81. panta 1. punkts aptver ne vien tiešu rīcības saskaņošanas starp uzņēmumiem kārtību (vienošanās un saskaņotās darbības), bet arī institucionalizētas sadarbības formas, tas ir, situācijas, kad saimnieciskās darbības subjekti rīkojas ar kolektīvas struktūras vai kopīgas institūcijas starpniecību.</TXT></NP><NP><NO.P>244</NO.P><TXT>Tātad šajā lietā ir jāpārbauda, vai, neraugoties uz izmaiņām, kas izdarītas ar <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT>, maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> joprojām ir uzskatāma par rīcības saskaņošanas starp bankām institucionalizētu formu.</TXT></NP><NP><NO.P>245</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, lai gan ir atzīts, ka kopš <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> lēmumus attiecībā uz DSK pieņem maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> institūcijas un ka bankas šajā lēmumu pieņemšanas procesā nepiedalās, tomēr no apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā, kurš, piemērojot iepriekš 64. punktā minēto judikatūru, ir atbilstošs tā tiesiskuma pārbaudes datums, pastāvošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem izriet, ka laikposmā pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> bankas gan atsevišķu valstu, gan arī Eiropas līmenī ir turpinājušas kopīgi īstenot lēmumpieņemšanas pilnvaras attiecībā uz maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> funkcionēšanas būtiskajiem aspektiem.</TXT></NP><NP><NO.P>246</NO.P><TXT>Pirmkārt, attiecībā uz maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> funkcionēšanu valstu līmenī Komisija apstrīdētā lēmuma 58.–62. apsvērumā, uz kuriem ir ietverta atsauce šī paša lēmuma 359. apsvērumā, ir norādījusi, ka bankām ir tiesības pieņemt konkrētus valsts noteikumus, kuri ir piemērojami noteiktā tirgū un daļēji aizstāj pasaules tīkla noteikumus. Šo noteikumu skaitā ietilpst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0090" REF.END="QE0090"/>standarta noteikumi, kas ir piemērojami visiem valsts iekšējiem darījumiem, ieskaitot tos, kuros pieņemšanu veic ārpus attiecīgas valsts esošie dalībnieki<QUOT.END REF.START="QS0090" CODE="201D" ID="QE0090"/> (apstrīdētā lēmuma 60. apsvērums). Šo valsts līmenī īstenojamo lēmumpieņemšanas pilnvaru raksturīgākais piemērs ir valsts starpbanku komisijas noteikšana, kura ir piemērojama, tai dodot priekšroku attiecībā pret DSK. Komisija apstrīdētā lēmuma 61. apsvērumā tāpat ir norādījusi, ka šādi valsts līmeņa noteikumi prasītājām nav jāapstiprina vai jāapliecina.</TXT></NP><NP><NO.P>247</NO.P><TXT>Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 50.–57., 364. un 365. apsvērumā Komisija varēja atbilstoši uzsvērt, ka pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> joprojām pastāv Eiropas līmeņa padome, ko veido Eiropas banku pārstāvji, un tā ir kompetenta lemt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0091" REF.END="QE0091"/>būtiskiem jautājumiem<QUOT.END REF.START="QS0091" CODE="201D" ID="QE0091"/>, kuru skaitā ietilpst pievienošanās pieteikumu izskatīšana, naudas sodi, reģionāli funkcionēšanas noteikumi, novērtējums un maksājumi, ciktāl šim novērtējumam un maksājumiem nav izslēdzoša efekta, reģionālu produktu uzlabošana un izstrādāšana, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0092" REF.END="QE0092"/>ciktāl iniciatīvas<?PAGE NO="31"?> produktu attīstības jomā neskar no konkurences viedokļa sensiblus elementus<QUOT.END REF.START="QS0092" CODE="201D" ID="QE0092"/>, gada izdevumu budžets, pāri palikušie līdzekļi un noteikumi attiecībā uz zīmolu sadarbību [<HT TYPE="ITALIC">Co-Branding</HT>] un partnerību karšu jomā (apstrīdētā lēmuma 52. apsvērums).</TXT></NP><NP><NO.P>248</NO.P><TXT>Protams, kā prasītājas atgādina savos procesuālajos rakstos, Eiropas līmeņa padomei ir jāievēro Pasaules līmeņa padomes norādes un tās lēmumpieņemšanas pilnvaras var tikt atsauktas. Tomēr Pasaules līmeņa padomes iespēja izdot norādes, ar kurām tiek precizētas, piemēram, Eiropas līmeņa padomes kompetences robežas, nekādi negroza apstākli, ka šī pēdējā minētā īsteno lēmumpieņemšanas pilnvaras. Tas pats ir piemērojams iespējai, ka Pasaules līmeņa padome pati īsteno Eiropas līmeņa padomes prerogatīvas vai atsauc tās pilnvaras, ievērojot šīs iespējas īstenošanai paredzētos īpaši striktos nosacījumus, kuri ir atgādināti apstrīdētā lēmuma 55. un 56. apsvērumā.</TXT></NP><NP><NO.P>249</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka banku lēmumpieņemšanas pilnvaru maksājumu organizācijā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> Eiropas un valstu līmenī saglabāšana lielā mērā relativizē no <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> izrietošās sekas. Rodas iespaids, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datumā maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> Eiropā drīzāk turpināja funkcionēt kā uzņēmumu apvienība, kurā bankas nav tikai sniedzamu pakalpojumu klienti, bet arī kolektīvi un decentralizētā veidā piedalās būtiskajos lēmumpieņemšanas pilnvaru aspektos.</TXT></NP><NP><NO.P>250</NO.P><TXT>Otrām kārtām, Komisija būtībā ir varējusi pamatoti secināt, ka, lai gan kopš <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> bankas vairs nekontrolē <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un vairs nepiedalās DSK summas noteikšanā, DSK atspoguļo banku intereses, jo šajā jautājumā pastāv maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un banku interešu kopība.</TXT></NP><NP><NO.P>251</NO.P><TXT>Pirmkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka interešu kopības vai kopīgas intereses esamība ir atbilstošs apstāklis, lai novērtētu uzņēmumu apvienības lēmuma EKL 81. panta 1. punkta izpratnē pastāvēšanu (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="19870127">1987. gada 27. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="45/85" PAGE.ECR="405" YEAR="1987">45/85 <HT TYPE="ITALIC">Verband der Sachversicherer</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 405. lpp.</REF.DOC.ECR>, 29. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>252</NO.P><TXT>Otrkārt, Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka bankas, ieskaitot tās, kuras darbojas pieņēmēju tirgū, ir ieinteresētas noteikt DSK augstā līmenī.</TXT></NP><NP><NO.P>253</NO.P><TXT>Kā Komisija ir pamatoti uzsvērusi apstrīdētā lēmuma 383. apsvērumā, šīs pēdējās minētās bankas, pateicoties DSK, gūst labumu no minimālā cenu līmeņa, kas tām iepriekš 134. punktā minēto iemeslu dēļ dod iespēju viegli pārnest DSK uz komersantiem. Tātad attiecībā uz bankām saistībā ar to pieņemšanas darbību DSK ir uzskatāmas par izdevumiem tikai tad, ja bankas nolemj to segšanu uzņemties pašas. Tomēr no iepriekš minētā 162.–164. punkta izriet, ka šādam pieņēmumam drīzāk ir izņēmuma raksturs.</TXT></NP><NP><NO.P>254</NO.P><TXT>Turklāt pat šādos apstākļos var saprātīgi uzskatīt, ka DSK attiecībā uz bankām, ciktāl tās veic arī izdošanas darbību, paliek ienākumu avots. Šajā ziņā ir jānorāda, ka nedz prasītājas, nedz arī personas, kas iestājušās lietā, nav iesniegušas pierādījumus, lai atspēkotu apstrīdētā lēmuma 385. apsvērumā norādītā Komisijas apgalvojuma pamatotību, kurš ir izteikts par to, ka, tā kā līdz <DATE ISO="20041231">2004. gada 31. decembrim</DATE> pastāvēja <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas noteikums <HT TYPE="ITALIC">NAWIR</HT> (<HT TYPE="ITALIC">No Acquiring Without Issuing Rule</HT> [bez izsniegšanas netiek veikta pieņemšana]), ar kuru bankām, kuras vēlējās pieņemt darījumus, bija uzlikts pienākums veikt maksājumu karšu izsniegšanas darbību, gandrīz visas bankas, kuras veica pieņemšanas darbību, bija arī karšu izdevējas un tādējādi guva labumu no DSK.</TXT></NP><NP><NO.P>255</NO.P><TXT>Treškārt, apstrīdētā lēmuma 386. apsvērumā Komisija tāpat ir varējusi pamatoti secināt, ka maksājumu organizācijai <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> arī bija interese noteikt augstu DSK likmi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0093" REF.END="QE0093"/>jo dalības maksa, ko [<HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un tās konsolidētās struktūrvienības] iekasēja no bankām apmaiņā pret saviem koordinēšanas un tīkla pakalpojumiem, ir saistīta ar darījumiem<QUOT.END REF.START="QS0093" CODE="201D" ID="QE0093"/> (apstrīdētā lēmuma 386. apsvērums). Maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> darījumu skaits un tātad ienākumi ir būtiski atkarīgi no banku vēlēšanās piedāvāt <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> maksājumu kartes saviem klientiem. Tādējādi maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> interesēs ir noteikt DSK līmenī, kurš attiecībā uz bankām ir uzskatāms par pievilcīgu, – kas liek uzsvērt Komisijas apstrīdētā lēmuma 461.–498. apsvērumā norādīto apstākli, ka starpsistēmu konkurence norisinās veidā, kas negatīvi ietekmē maksājumu karšu sistēmas, kuras piedāvā zemāku DSK līmeni.</TXT></NP><?PAGE NO="32"?><NP><NO.P>256</NO.P><TXT>Ceturtkārt, no prasītāju procesuālajiem aktiem izriet, ka tās nenoliedz apstrīdētā lēmuma 389. apsvērumā norādītā apstākļa, atbilstoši kuram <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0094" REF.END="QE0094"/>pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> konstatētā attīstība tāpat parāda, ka, nosakot [DSK] līmeni, [maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>] ņem vērā konkrētās banku intereses<QUOT.END REF.START="QS0094" CODE="201D" ID="QE0094"/>, patiesumu. To argumentācija drīzāk ir vērsta uz to, lai uzsvērtu, ka tā vienīgi rīkojas kā tāds pakalpojumu sniedzējs, kurš cenšas apmierināt savu klientu – izdevējbanku, pieņēmējbanku un komersantu – intereses.</TXT></NP><NP><NO.P>257</NO.P><TXT>Tomēr ir jākonstatē, ka banku un komersantu iekļaušana vienā grupā nešķiet visai pārliecinoša, jo, kā ir uzsvērts iepriekš 212.–217. punktā, attiecībā uz pēdējiem minētajiem tiek mēģināts panākt maksimālo tolerances līmeni saistībā ar darījumu, kas ir veikti ar maksājumu kartēm, cenu.</TXT></NP><NP><NO.P>258</NO.P><TXT>Prasītāju argumentācija, ka kopš <HT TYPE="ITALIC">MasterCard IPO</HT> maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> vērā ņemot tikai savu publisko akcionāru intereses, tāpat nešķiet pārliecinoša. Tā kā DSK noteikšana augstā līmenī ļauj panākt lielāku darījumu skaitu un tādējādi radīt pozitīvas sekas attiecībā uz maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ienākumiem, var tikt saprātīgi secināts, ka starp <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> akcionāriem un bankām nav interešu konflikta.</TXT></NP><NP><NO.P>259</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka, ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, proti, banku lēmumpieņemšanas pilnvaru maksājumu organizācijā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> saglabāšanu pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> un interešu kopības starp <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un bankām DSK jautājumā esamību, Komisija ir varējusi būtībā pamatoti secināt, ka, neraugoties uz izmaiņām, kas ar <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> ir tikušas izdarītas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT>, maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ir turpinājusi funkcionēt kā banku rīcības koordinēšanas institucionalizēta forma. Tādējādi attiecībā uz maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> institūciju pieņemtajiem lēmumiem, ar kuriem tiek noteiktas DSK, tā ir pamatoti atstājusi spēkā to kā uzņēmumu apvienības lēmumu kvalifikāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>260</NO.P><TXT>Tādējādi trešais pamats ir jānoraida un nepastāv vajadzība izskatīt prasītāju kritiku attiecībā uz citiem apstākļiem, kurus Komisija ir izmantojusi, lai pamatotu savu secinājumu, tostarp apstākli, ka attiecībā uz DSK bankas ir akceptējušas jauno pārvaldes veidu (apstrīdētā lēmuma 394.–396. apsvērums).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Par ceturto pamatu attiecībā uz procesuālo trūkumu un kļūdu faktos esamību apstrīdētajā lēmumā</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>261</NO.P><TXT>Šo pamatu veido divas daļas attiecībā uz, pirmkārt, prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu un, otrkārt, kļūdu faktos, kas apstrīdēto lēmumu padarot par spēkā neesošu.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>Par pamata pirmo daļu attiecībā uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>262</NO.P><TXT>Prasītājas norāda četrus iebildumus, ar kuriem tās kritizē, pirmkārt, vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, prettiesisku izmantošanu, otrkārt, šīs vēstules skaidrības trūkumu, treškārt, jaunu apstākļu esamību apstrīdētajā lēmumā un, ceturtkārt, veidu, kādā Komisija informēja noteiktas valstu konkurences iestādes.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par pirmo iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, prettiesisku izmantošanu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>263</NO.P><TXT>Prasītājas pārmet Komisijai, ka otrā PPI vietā tā esot izmantojusi vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts. Ar šo vēstuli, kurā ir ietverts faktu izklāsts, tiekot pārsniegtas vienkāršas papildu pierādījumu sniegšanas robežas, un tajā esot ietverti jauni juridiski argumenti un būtiski fakti.</TXT></NP><NP><NO.P>264</NO.P><TXT>Komisija lūdz šo iebildumu noraidīt.</TXT></NP><NP><NO.P>265</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir nepieciešams, lai ieinteresētajam uzņēmumam administratīvā procesa gaitā būtu bijusi iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību, kā arī par dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu Līguma pārkāpuma pastāvēšanu (Tiesas <DATE ISO="19830607">1983. gada 7. jūnija</DATE> spriedums<?PAGE NO="33"?> apvienotajās lietās no <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="100/80+101/80+102/80+103/80" PAGE.ECR="1825" YEAR="1983">100/80 līdz 103/80 <HT TYPE="ITALIC">Musique Diffusion française</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1825. lpp.</REF.DOC.ECR>, 10. punkts, un <DATE ISO="19950406">1995. gada 6. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-310/93 P" PAGE.ECR="I-865" YEAR="1995">C-310/93 P <HT TYPE="ITALIC">BPB Industries</HT> un <HT TYPE="ITALIC">British Gypsum</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-865. lpp.</REF.DOC.ECR>, 21. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>266</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts atspoguļo šo principu tiktāl, ciktāl tajā paredzēts, ka lietas dalībniekiem jānosūta paziņojums par iebildumiem, kurā skaidri jānorāda visi būtiskie apstākļi, uz kuriem Komisija pamatojas šajā procesa posmā (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="20040107">2004. gada 7. janvāra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-204/00 P+C-205/00 P+C-211/00 P+C-213/00 P+C-217/00 P+C-219/00 P" PAGE.ECR="I-123" YEAR="2004">C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P <HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-123. lpp.</REF.DOC.ECR>, 67. punkts), lai ieinteresētajām personām faktiski būtu zināma rīcība, par kuru Komisija tās vēlas saukt pie atbildības, un lai tās varētu lietderīgi aizstāvēties, pirms Komisija pieņem galīgo lēmumu. Šo prasību var uzskatīt par izpildītu, ja lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas ir norādīti paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām tikusi dota iespēja izteikties (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas <DATE ISO="20030319">2003. gada 19. marta</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-213/00" PAGE.ECR="II-913" YEAR="2003">T-213/00 <HT TYPE="ITALIC">CMA CGM</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-913. lpp.</REF.DOC.ECR>, 109. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><NP><NO.P>267</NO.P><TXT>Tomēr šīs norādes var tikt sniegtas kopsavilkuma veidā un galīgajam lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem kopijai (šajā ziņā skat. iepriekš 265. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Musique Diffusion française</HT> u.c./Komisija, 14. punkts), jo šis paziņojums ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktiskiem un tiesiskiem vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="19871117">1987. gada 17. novembra</DATE> spriedumu apvienotajās lietās <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="142/84+156/84" PAGE.ECR="4487" YEAR="1987">142/84 un 156/84 <HT TYPE="ITALIC">British American Tobacco</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Reynolds Industries</HT>/Komisija, 4487. lpp.</REF.DOC.ECR>, 70. punkts). Tādējādi par pieļaujamiem ir atzīstami paziņojuma par iebildumiem papildinājumi, kas izdarīti, ņemot vērā lietas dalībnieku atbildes rakstu, kurā iekļautie argumenti pierāda, ka tie faktiski ir varējuši īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Komisija administratīvā procesa vajadzībām var arī pārskatīt vai papildināt faktiskos vai tiesiskos argumentus, lai pamatotu tās izteiktos iebildumus (šajā ziņā skat. iepriekš 228. punktā minēto spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Compagnie générale maritime</HT> u.c./Komisija, 448. punkts, un <DATE ISO="20021022">2002. gada 22. oktobra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="T-310/01" PAGE.ECR="II-4071" YEAR="2002">T-310/01 <HT TYPE="ITALIC">Schneider Electric</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-4071. lpp.</REF.DOC.ECR>, 438. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>268</NO.P><TXT>Tātad papildu iebildumu paziņošana ieinteresētajām personām ir vajadzīga tikai tad, ja pārbaužu rezultātā Komisijai ir radies pamats inkriminēt uzņēmumiem jaunus darbības aktus vai būtiski grozīt apstrīdēto pārkāpumu pierādījumus (iepriekš 266. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās <HT TYPE="ITALIC">Aalborg Portland</HT> u.c./Komisija, 192. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>269</NO.P><TXT>Visbeidzot, tāpat ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, ja pastāv iespēja, ka tādēļ, ka Komisija ir pieļāvusi nepilnību, tās veiktajam administratīvajam procesam varētu būt bijis atšķirīgs iznākums. Uzņēmums, kas ir prasītājs, ir pierādījis, ka šāds pārkāpums ir noticis, ja tas atbilstoši pierāda nevis to, ka Komisijas lēmumam būtu bijis atšķirīgs saturs, bet gan to, ka tas būtu varējis labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja nepilnība nebūtu pieļauta, piemēram, tādēļ, ka tas būtu varējis savai aizstāvībai izmantot dokumentus, kuriem administratīvā procesa gaitā tam tikusi liegta piekļuve (šajā ziņā skat. Tiesas <DATE ISO="20031002">2003. gada 2. oktobra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-194/99 P" PAGE.ECR="I-10821" YEAR="2003">C-194/99 P <HT TYPE="ITALIC">Thyssen Stahl</HT>/Komisija, I-10821. lpp.</REF.DOC.ECR>, 31. punkts un tajā minētā judikatūra, un <DATE ISO="20100701">2010. gada 1. jūlija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-407/08 P" PAGE.ECR="I-6375" YEAR="2010">C-407/08 P <HT TYPE="ITALIC">Knauf Gips</HT>/Komisija, Krājums, I-6375. lpp.</REF.DOC.ECR>, 28. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>270</NO.P><TXT>Šajā lietā ir jāuzsver, ka, lai gan PPI 202.–213. apsvērumā Komisija ir balstījusies uz maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> raksturojumiem pirms <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT>, lai secinātu, ka tā ir uzņēmumu apvienība EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, no citām šī paziņojuma par iebildumiem rindkopām var secināt, ka Komisija uzskatīja, ka <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> paziņotais <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> nemaina tās secinājuma par EKL 81. panta pārkāpuma esamību pamatotību. Tā 25. apsvēruma ir uzsvērts, ka prasītāju sniegtie dokumenti nepierādot, ka pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> Eiropas līmeņa padome būtu zaudējusi spēju noteikt DSK. Minētā PPI 28. apsvērumā Komisija ir prezentējusi ar <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> veiktos grozījumus, sniedzot norādi, ka bankas turpināšot spēlēt lomu jaunajā struktūrā.</TXT></NP><?PAGE NO="34"?><NP><NO.P>271</NO.P><TXT>Lai gan ir atklājies, ka viens no apstākļiem, ko Komisija ir norādījusi PPI, atšķiras no tā, kas beigās tika nolemts <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> kontekstā, proti, Eiropas līmeņa padome nav saglabājusi spēju noteikt DSK, tas negroza faktu, ka ar PPI prasītājām bija dota iespēja izteikt savu viedokli par Komisijas iebildumu saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas kā uzņēmumu apvienības kvalifikāciju EKL 81. panta 1. punkta izpratnē un it īpaši par <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> ietekmes uz šo kvalifikāciju neesamību. No tā loģiski izriet, ka uzklausīšanā, kas ir notikusi pēc to APPI, Komisija varēja uzklausīt prasītājas.</TXT></NP><NP><NO.P>272</NO.P><TXT>Šo prasītāju iespēju izteikt savu viedokli administratīvajā procesā apstiprina apstāklis, ka būtisku savas APPI daļu tās ir veltījušas <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT> sekām attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu.</TXT></NP><NP><NO.P>273</NO.P><TXT>Tādējādi šīs lietas apstākļos ir uzskatāms, ka vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, izmantošana paziņojuma par iebildumiem vietā nav uzskatāma par prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo Komisijai bija tikai jānorāda uz pierādījumiem, kurus tā paredzēja izmantot, lai noraidītu prasītāju administratīvā procesa gaitā izvirzītos argumentus.</TXT></NP><NP><NO.P>274</NO.P><TXT>Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par otro iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, skaidrības trūkumu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>275</NO.P><TXT>Prasītājas uzskata, ka, neraugoties uz izskaidrošanas lūgumiem, ko tās esot adresējušas gan Komisijai, gan arī uzklausošajai amatpersonai, ko Komisija esot atzinusi savā iebildumu rakstā, vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, saturs neesot bijis pietiekami skaidrs, lai tās varētu saprast, kādā veidā Komisija paredzēja izmantot dokumentus, uz kuriem tā ir atsaukusies. Prasītājas atsaucas uz pielikumiem A.8.2 un A.20, kuros ir atspoguļota to korespondence ar Komisiju par šo jautājumu. Šis skaidrības trūkums esot izraisījis to tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.</TXT></NP><NP><NO.P>276</NO.P><TXT>Runājot par šī iebilduma pieņemamību, tās norāda, ka prasības pieteikumā esot paskaidrots, kāpēc vēstule, kurā ir ietverts faktu izklāsts, bija neatbilstoša, un ka pielikumos tiekot vienīgi sniegti pierādījumi.</TXT></NP><NP><NO.P>277</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka šis iebildums ir nepieņemams.</TXT></NP><NP><NO.P>278</NO.P><TXT>Ir jākonstatē, ka prasītāju prasības pieteikumā to argumentācija ir iekļauta tikai īpaši īsā formā. Tātad prasības pieteikuma 122. punktā Komisijai vispārīgā veidā tiek pārmests, ka tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0095" REF.END="QE0095"/>prasītājām [neesot sniegusi] visus nepieciešamos skaidrojumus, kas tām ļautu saprast, kādā veidā Komisija piedāvā izmantot tās [vēstulē, kurā ir ietverts faktu izklāsts,] norādītos dokumentus<QUOT.END REF.START="QS0095" CODE="201D" ID="QE0095"/>. 123. punktā ir minēts, ka prasītājas saskaras ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0096" REF.END="QE0096"/>lielām grūtībām saistībā ar nozīmīgas atbildes sniegšanu<QUOT.END REF.START="QS0096" CODE="201D" ID="QE0096"/>. Visbeidzot, 124. punktā ir norādīts, ka prasītājas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0097" REF.END="QE0097"/>[vēstulē, kurā ir ietverts faktu izklāsts,] ir identificējušas vismaz divdesmit gadījumu piemērus, kuros Komisija nebija norādījusi, kā tiks izmantoti Komisijas minētie pierādījumi<QUOT.END REF.START="QS0097" CODE="201D" ID="QE0097"/>. Pašā prasības pieteikumā tomēr nav sniegts neviens piemērs. Līdzīgi tajā nav ietverta neviena norāde, kas ļautu novērtēt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0098" REF.END="QE0098"/>grūtības<QUOT.END REF.START="QS0098" CODE="201D" ID="QE0098"/>, uz kurām atsaucas prasītājas.</TXT></NP><NP><NO.P>279</NO.P><TXT>Turklāt atsauces uz prasības pieteikuma pielikumu A.8.2 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0099" REF.END="QE0099"/>Informācijas apmaiņa starp [prasītāju] padomnieku un Komisiju<QUOT.END REF.START="QS0099" CODE="201D" ID="QE0099"/>) un prasības pieteikuma pielikumu A.20 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0100" REF.END="QE0100"/>No <DATE ISO="20070417">2007. gada 17. aprīļa</DATE> līdz [..] 12. jūlijam veiktā korespondence starp [prasītāju] padomnieku un Komisiju attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, neatbilstību<QUOT.END REF.START="QS0100" CODE="201D" ID="QE0100"/>), nevar kompensēt prasības pieteikuma trūkumus šajā jautājumā.</TXT></NP><NP><NO.P>280</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka prasītājas vienīgi vispārēji norāda uz pielikumu A.20. Iepriekš 68.–70. punktā minēto iemeslu dēļ šo pielikumu tātad nevar ņemt vērā.</TXT></NP><NP><NO.P>281</NO.P><TXT>Attiecībā uz pielikumu A.8.2 ir uzskatāms, ka prasītājas atsaucas uz šī pielikuma, ko veido prasītāju <DATE ISO="20070413">2007. gada 13. aprīļa</DATE> vēstule, noteiktu rindkopu un ka tātad tā saturu var ņemt vērā. Tomēr no tā redakcijas izriet tikai vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, rindkopu uzskaitījums, kuras prasītājas uzskata par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0101" REF.END="QE0101"/>neskaidrām<QUOT.END REF.START="QS0101" CODE="201D" ID="QE0101"/> un saistībā ar kurām tās ir pieprasījušas Komisijas skaidrojumu. Tādējādi ir<?PAGE NO="35"?> jākonstatē, ka vienīgi no šī uzskaitījuma redakcijas un apstākļos, kad šajā jautājumā nav sniegta precīzāka prasītāju argumentācija, nevar secināt, ka apgalvotais skaidrības trūkums ir varējis izraisīt prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.</TXT></NP><NP><NO.P>282</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, piemērojot Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams, jo tajā nav iekļauti būtiski apstākļi, kas ļauj Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi un Komisijai – sagatavot savu aizstāvību.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par trešo iebildumu attiecībā uz jaunu elementu esamību apstrīdētajā lēmumā</P></TI></TITLE><NP><NO.P>283</NO.P><TXT>Prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot ietverti, pirmkārt, jauni argumenti, otrkārt, jauns pamatojums, kā arī, treškārt, pierādījumu papildu vai precīzāki skaidrojumi, kurus tām nav bijusi iespēja apstrīdēt. Šajā ziņā tās norāda uz pielikumu A.21 (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0102" REF.END="QE0102"/>Komisijas pieļautais [prasītāju] tiesību uz aizstāvību pārkāpums – argumenti, pamatojums un pierādījumi saistībā ar <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT><QUOT.END REF.START="QS0102" CODE="201D" ID="QE0102"/>). Arī šajā jautājumā esot noticis to tiesību uz aizstāvību pārkāpums.</TXT></NP><NP><NO.P>284</NO.P><TXT>Šis iebildums esot pieņemams, jo pielikumā A.21 tiek vienīgi identificētas atšķirības starp PPI un apstrīdēto lēmumu.</TXT></NP><NP><NO.P>285</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka šis iebildums esot nepieņemams un katrā ziņā nepamatots.</TXT></NP><NP><NO.P>286</NO.P><TXT>Pirmām kārtām, saistībā ar kritiku attiecībā uz jaunu argumentu esamību apstrīdētajā lēmuma ir pietiekami uzsvērt, ka tā neskar apstrīdētā lēmuma aspektus, uz kuru pamata ir ticis secināts, ka Komisija ir varējusi pamatoti saglabāt uzņēmumu apvienības lēmuma kvalifikāciju pēc <HT TYPE="ITALIC">IPO</HT>.</TXT></NP><NP><NO.P>287</NO.P><TXT>Tātad, runājot par secinājumu, atbilstoši kuram bankas turpina kolektīvi īstenot lēmumpieņemšanas pilnvaras attiecībā uz būtiskiem maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> aspektiem valstu un Eiropas līmenī, starp prasības pieteikuma pielikumā A.21 minētajiem, iespējams, jaunajiem apstākļiem nav ietvertas banku pilnvaras pieņemt konkrētus valsts līmeņa noteikumus, kas ir piemērojami noteiktam tirgum un daļēji aizstāj pasaules tīkla noteikumus (iepriekš 246. punkts), vai arī Eiropas līmeņa padomes pilnvaru lemt par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0103" REF.END="QE0103"/>būtiskiem jautājumiem<QUOT.END REF.START="QS0103" CODE="201D" ID="QE0103"/> saglabāšana (iepriekš 247. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>288</NO.P><TXT>Runājot par secinājumu attiecībā uz interešu kopības starp maksājumu organizāciju <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> un bankām saistībā ar DSK noteikšanu augstā līmenī esamību, no pielikuma A.21 neizriet nekāda to argumentu apstrīdēšana, kuri ļauj secināt, ka bankas ir ieinteresētas noteikt DSK augstā līmenī (iepriekš 253. un 254. punkts). Tāpat no šī pielikuma neizriet, ka apstrīdēta lēmuma 386. apsvērumā norādītais arguments, ka maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> tāpat ir ieinteresēta noteikt DSK augstā līmenī (iepriekš minētais 255. punkts), apstrīdētajā lēmumā būtu norādīts pirmo reizi. Visbeidzot, apstrīdēta lēmuma 389. apsvērumā norādītais konstatējums, ka, nosakot DSK līmeni, maksājumu organizācija <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ir ņēmusi vērā konkrētās banku intereses, nav apstrīdēts (iepriekš 256. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>289</NO.P><TXT>Otrām kārtām, tie paši apsvērumi ir piemērojami kritikai attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0104" REF.END="QE0104"/>jauna pamatojuma<QUOT.END REF.START="QS0104" CODE="201D" ID="QE0104"/> esamību apstrīdētajā lēmumā. Vienīgais, iespējams, nozīmīgais konstatējums ir tas, kurš ir saistīts ar apstrīdētā lēmuma 360. apsvēruma, kas attiecas uz horizontālas sadarbības starp bankām maksājumu organizācijā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> pastāvēšanu, formulējumu. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāju uzsvērtā atšķirība skar īpaši nenozīmīgu Komisijas pamatojuma elementu un neskar konstatējuma, kādu pamatojums licis izdarīt, jēgu.</TXT></NP><NP><NO.P>290</NO.P><TXT>Trešām kārtām, saistībā ar kritiku attiecībā uz pierādījumu papildu vai precizēta skaidrojuma iekļaušanu apstrīdētajā lēmumā ir jāuzsver, ka tikai divi prasības pieteikuma pielikumā A.21 norādītie kritikas jautājumi skar nozīmīgus Komisijas pamatojuma aspektus un ka tās analīzi šajos jautājumos apstiprina citi prasītāju neapstrīdēti pierādījumi. Tā tas ir attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 59. apsvērumā iekļauto norādi, ka maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> direkcija veicinot horizontālu<?PAGE NO="36"?> kontaktu nodibināšanu starp bankām. Tas pats attiecas uz apstrīdētā lēmuma 354. apsvērumā norādīto secinājumu, ka, izņemot jautājumus, kuri tika uzskatīti par jutīgiem no konkurences tiesību viedokļa, Eiropas bankas esot turpinājušas uzņemties atbildību par darbību Eiropā.</TXT></NP><NP><NO.P>291</NO.P><TXT>Tādējādi šis iebildums ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="7"><TITLE><TI><P>Par ceturto iebildumu attiecībā uz noteiktu valstu konkurences iestāžu nepietiekamu informēšanu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>292</NO.P><TXT>Prasītājas norāda, ka Komisija pieļaujot, ka valstu konkurences iestādēm APPI netika nosūtīta vienādā kārtībā, jo dažas no tām to esot saņēmušas tikai dienu pirms uzklausīšanas. Prasītājas norāda, ka, ja tās būtu informētas par šo paziņošanas kavējumu, tās būtu lūgušas atlikt uzklausīšanu. Esot ticis pieļauts labas pārvaldības principa, kā arī prasītāju tiesiskās paļāvības un tiesību uz aizstāvību principa pārkāpums, jo apstrīdētais lēmums neesot varējis tikt pieņemts, ņemot vērā prasītāju aizstāvības pilnīgu izvērtējumu.</TXT></NP><NP><NO.P>293</NO.P><TXT>Komisija prasa šo iebildumu noraidīt.</TXT></NP><NP><NO.P>294</NO.P><TXT>Piemērojot Regulas Nr. 1/2003 14. pantu, Komisija pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kāds tika pieņemts šajā lietā, konsultējas ar padomdevēju komiteju, kuru veido dalībvalstu konkurences iestāžu pārstāvji.</TXT></NP><NP><NO.P>295</NO.P><TXT>Protams, ciktāl atbilstoši Komisijas <DATE ISO="20040407">2004. gada 7. aprīļa</DATE> Regulas (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EK] 81. un [EK] 82. pantu, ko vada Komisija (<REF.DOC.OJ COLL="L" PAGE.FIRST="18" NO.OJ="123" DATE.PUB="2004">OV L 123, 18. lpp.</REF.DOC.OJ>), 14. panta 3. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0105" REF.END="QE0105"/>Komisija uzaicina dalībvalstu konkurences institūcijas piedalīties noklausīšanās gaitā<QUOT.END REF.START="QS0105" CODE="201D" ID="QE0105"/>, ir vēlams, lai konkurences iestādēm vai vismaz tām, kuras vēlas piedalīties uzklausīšanā, lietas dalībnieku rakstveida apsvērumi būtu zināmi saprātīgā laikā pirms minētās uzklausīšanas.</TXT></NP><NP><NO.P>296</NO.P><TXT>Tomēr apstāklis, ka noteiktām valstu konkurences iestādēm APPI tika nosūtīta tikai vienu darba dienu pirms uzklausīšanas, nav uzskatāms par pārkāpumu, kas var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>297</NO.P><TXT>No Regulas Nr. 1/2003 14. panta izriet, ka padomdevēju komitejas būtiskā loma ir sniegt rakstveida atzinumu par pagaidu lēmuma projektu. Taču prasītāju APPI novēlotā nosūtīšana neietekmē konsultēšanās ar padomdevēju komiteju spēkā esamību, jo konkurences iestādes bija spējīgas iepazīties ar APPI pirms to konsultācijām komitejas ietvaros.</TXT></NP><NP><NO.P>298</NO.P><TXT>Turklāt, kā pamatoti uzsver Komisija, šī novēlotā APPI nosūtīšana nav radījusi prasītājām šķērsli izteikt savu viedokli uzklausīšanas gaitā.</TXT></NP><NP><NO.P>299</NO.P><TXT>Tādējādi šis iebildums un tātad pamata pirmā daļa kopumā ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="6"><TITLE><TI><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>Par pamata otro daļu attiecībā uz kļūdu faktos esamību</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>300</NO.P><TXT>Prasītājas būtībā apgalvo, ka dažas Komisijas pieļautās kļūdas faktos esot tik nozīmīgas, ka to dēļ apstrīdētais lēmums esot spēkā neesošs. Šajā ziņā tās izvirza trīs iebildumus attiecībā uz, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas salīdzinājuma ar piecām valsts līmeņa sistēmām, kuras [savā argumentācijā] ir izmantojusi Komisija, acīmredzami kļūdaino raksturu, otrkārt, komersantu paziņojumu, kuri tika iegūti administratīvā procesa gaitā, Komisijas veikto selektīvo analīzi un, treškārt, komersantu tirgus pētījuma fundamentāli nepilnīgo raksturu.</TXT></NP><NP><NO.P>301</NO.P><TXT>Uz otro un trešo iebildumu atbilde jau ir tikusi sniegta iepriekš 145.–158. punktā. Saistībā ar pirmo iebildumu ir jāatgādina, ka secinājuma par DSK objektīvi nepieciešamā rakstura neesamību pamatotība ir pietiekami pierādīta ar citiem pierādījumiem vai argumentiem, nevis salīdzinājumu ar piecām valsts līmeņa sistēmām. Tādējādi šis iebildums ir jānoraida kā katrā ziņā neefektīvs.</TXT></NP><?PAGE NO="37"?><NP><NO.P>302</NO.P><TXT>Tādējādi otrā daļa un tātad šis pamats, kā arī prasījums atcelt apstrīdēto lēmumu ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. pantu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>303</NO.P><TXT>Pakārtoti prasītājas prasa atcelt apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. pantu.</TXT></NP><NP><NO.P>304</NO.P><TXT>Apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija ir uzlikusi prasītājām pienākumu sešu mēnešu laikā formāli atcelt attiecīgos DSK, grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK. 4. pantā tā ir uzlikusi prasītājām pienākumu sešu mēnešu laikā paziņot finanšu iestādēm – <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> sistēmas dalībniecēm, kā arī mijieskaita iestādēm un norēķinu bankām, kuras apstrādā darījumus EEZ, apvienības tīkla noteikumos veiktos grozījumus. 5. pantā tā ir uzlikusi prasītājām pienākumu publicēt internetā apstrīdētā lēmuma kopsavilkumu. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 7. pantā ir paredzēts, ka par kāda no 2.–5. pantā noteiktajiem rīkojumiem neizpildi tiks piemērots naudas sods 3,5 % apmērā no to konsolidētā dienas apgrozījuma pasaulē.</TXT></NP><NP><NO.P>305</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka, lai gan prasītāju prasījumu virsrakstā ir iekļauta norāde uz apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. panta atcelšanu, vienīgā pamata, kas ir izvirzīts, lai pamatotu šo prasījumu, ietvaros tās sniedz argumentāciju tikai attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 3. un 7. pantu.</TXT></NP><NP><NO.P>306</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0106" REF.END="QE0106"/>Ja Komisija [..] atklāj [konstatē], ka ir [EKL] 81. panta vai [EKL] 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas [šāda pārkāpuma] izbeigšanu. Šim nolūkam Komisija attiecībā uz uzņēmumiem var ieviest [noteikt] tādus uzvedības [darbības] vai strukturālos aizsardzības līdzekļus [koriģējošus pasākumus], kas ir proporcionāli izdarītajam pārkāpumam un kas ir vajadzīgi, lai efektīvi izbeigtu pārkāpšanu [pārkāpumu]. Strukturālos aizsardzības līdzekļus [koriģējošus pasākumus] var ieviest [noteikt] tikai tad, ja nav vienlīdzīgi efektīva aizsardzības līdzekļa [koriģējoša pasākuma], kas attiecas uz uzvedību [darbību], vai ja jebkurš vienlīdzīgi efektīvs aizsardzības līdzeklis [koriģējošs pasākums], kas attiecas uz uzvedību [darbību], attiecīgajam uzņēmumam būtu apgrūtinošāks nekā strukturālais aizsardzības līdzeklis [koriģējošs pasākums]. [..]<QUOT.END REF.START="QS0106" CODE="201D" ID="QE0106"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>307</NO.P><TXT>Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta a) apakšpunktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0107" REF.END="QE0107"/>Komisija uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām ar lēmumu var uzlikt [noteikt] periodiskus soda [kavējuma naudas] maksājumus, kas nepārsniedz 5 % no vidējā dienas apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, par katru dienu, kas seko pēc termiņa, kurš noteikts ar lēmumu, lai piespiestu tās [..] izbeigt [EKL] 81. vai [EKL] 82. panta pārkāpšanu [pārkāpumu], ievērojot lēmumu, kas pieņemts atbilstoši 7. pantam<QUOT.END REF.START="QS0107" CODE="201D" ID="QE0107"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>308</NO.P><TXT>Ar sava pamata pirmo daļu prasītājas norāda, ka saistībā ar Komisijas apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzēto koriģējošo pasākumu un šī paša lēmuma 7. pantā paredzēto kavējuma naudu apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts pamatojums.</TXT></NP><NP><NO.P>309</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka pamatojumam, kas prasīts EKL 253. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un neapšaubāmi jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kas pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, lai ieinteresētajām personām ļautu iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot pārbaudi. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā tiesību akta saturu, izvirzīto pamatu būtību, kā arī interesi saņemt izskaidrojumu, kāda var būt tiesību akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība EKL 253. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (skat. Tiesas <DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-367/95 P" PAGE.ECR="I-1719" YEAR="1998">C-367/95 P Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Sytraval</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Brink’s France</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1719. lpp.</REF.DOC.ECR>, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP><?PAGE NO="38"?><NP><NO.P>310</NO.P><TXT>Attiecībā uz iebildumu par apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētā rīkojuma pamatojuma neesamību ir jāuzsver, ka prasītājām uzliktā pienākuma sešu mēnešu laikā formāli atcelt attiecīgos DSK, grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK tiesiskais pamats ir precizēts apstrīdētā lēmuma 756. apsvērumā. Pienākuma pamatojums izriet no šī lēmuma 759. un 761. apsvēruma, kuros tas ir aprakstīts kā prasītājām adresētā rīkojuma izbeigt faktisku MSC minimālo cenu noteikšanu sekas.</TXT></NP><NP><NO.P>311</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka ar šo pamatojumu, lai gan tas ir kopsavilkuma formā, prasītājām tika dota iespēja noskaidrot Komisijas rīkojuma pamatojumu un Vispārējai tiesai – veikt tiesiskuma pārbaudi.</TXT></NP><NP><NO.P>312</NO.P><TXT>Protams, ir taisnība, ka pretēji apstrīdētā lēmuma 4. un 5. pantā paredzēto pienākumu un 7. pantā uzliktās kavējuma naudas samērīgumam apstrīdētajā lēmumā nav iekļauts paskaidrojums attiecībā uz tā 3. pantā paredzētā pienākuma samērīgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>313</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā pienākums grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK ir aplūkojams kā DSK prettiesiskā rakstura konstatējuma tiešās sekas, Komisijai šajā jautājuma nav bijis jāsniedz tiešs pamatojums.</TXT></NP><NP><NO.P>314</NO.P><TXT>Ar prasītāju argumentāciju attiecībā uz to, ka Komisija pagātnē esot atzinusi, ka DSK var būt saderīgas ar EKL 81. pantu, vai esot pieļāvusi principu, atbilstoši kuram DSK varētu atbilst EKL 81. panta 3. punkta pirmajam nosacījumam, šo secinājumu nevar apstrīdēt. Tā kā, nosakot koriģējošu pasākumu, šāda argumentācija nav nozīmīga, Komisijai šajā jautājumā nav bijis jāsniedz pamatojums. Turklāt, kā ir atgādināts iepriekš 192. punktā, atbrīvojums attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> DSK tika piemērots, ņemot vērā DSK grozījumu priekšlikumu, ar kuru to apmērs tika ierobežots ar izdevumiem, kuri izdevējbankām rodas saistībā ar noteiktu konkrētu priekšrocību sniegšanu komersantiem; šis apstāklis atšķir <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> DSK no šajā lietā aplūkojamām DSK.</TXT></NP><NP><NO.P>315</NO.P><TXT>Tādējādi iebildums attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 3. panta pamatojuma neesamību ir jānoraida.</TXT></NP><NP><NO.P>316</NO.P><TXT>Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 7. pantā paredzētās kavējuma naudas pamatojumu ir jāuzsver, ka tās tiesiskais pamats ir norādīts apstrīdētā lēmuma 773. apsvērumā. Tās pamatojums ir izklāstīts šī lēmuma 774. apsvērumā, kurā Komisija ir norādījusi, ka tas, ka pastāv <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0108" REF.END="QE0108"/>nopietns risks, ka [maksājumu organizācija] <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> turpina piemērot [DSK] vai ka tā mēģinās veikt pasākumus, ar kuriem koriģējošais pasākums faktiski tiks apiets, ir pietiekams pamāts, lai uzskatītu, ka [prasītājām] ir jāpiemēro kavējuma nauda, lai nodrošinātu koriģējošā pasākuma ievērošanu<QUOT.END REF.START="QS0108" CODE="201D" ID="QE0108"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>317</NO.P><TXT>Visbeidzot, kavējuma naudas apmēra izvēle ir paskaidrota apstrīdētā lēmuma 775. un 776. apsvērumā. Komisija ir atsaukusies uz nepieciešamību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0109" REF.END="QE0109"/>noteikt kavējuma naudas apmēru tādā līmenī, lai, aplūkojot no finansiālā viedokļa, attiecīgajam uzņēmumam būtu saprātīgāk izpildīt lēmumu [..] nekā gūt labumu no savu saistību neizpildes<QUOT.END REF.START="QS0109" CODE="201D" ID="QE0109"/>. Tāpat tā ir minējusi maksājumu organizācijas <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ievērojamo apmēru un iepriekš veikto mēģinājumu likt šķēršļus konkurences tiesību piemērošanai, izmantojot <HT TYPE="ITALIC">MasterCard IPO</HT>. Uz šī pamata tā ir nolēmusi noteikt kavējuma naudas apmēru 70 % apmērā no 5 % no vidējā dienas apgrozījuma, ko <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> ir guvusi iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, maksimālās summas.</TXT></NP><NP><NO.P>318</NO.P><TXT>Tā kā ar šādu pamatojumu prasītājām tika dota iespēja noskaidrot apstrīdētā lēmuma 7. pantā noteiktās kavējuma naudas pamatojumu un Vispārējai tiesai – veikt savu tiesiskuma pārbaudi, iebildums par apstrīdētā lēmuma 7. panta pamatojuma neesamību tāpat ir jānoraida.</TXT></NP><NP><NO.P>319</NO.P><TXT>Šo secinājumu nevar apstrīdēt ar personas, kas iestājusies lietā, sniegto argumentāciju attiecībā uz to, ka 7. pants esot jāatceļ pamatojuma neesamības dēļ, jo Komisija neesot paskaidrojusi, kāpēc tā aplūko <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> kā autonomu uzņēmumu, tai nosakot kavējuma naudu, kuras pamatā ir tās apgrozījums, vienlaikus uzskatot, ka sods tiek noteikts par uzņēmumu apvienības lēmumu.</TXT></NP><NP><NO.P>320</NO.P><TXT>Jāuzsver, ka Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir tieši paredzēta iespēja noteikt kavējuma naudu uzņēmumu apvienībām.</TXT></NP><?PAGE NO="39"?><NP><NO.P>321</NO.P><TXT>Tā kā <HT TYPE="ITALIC">MasterCard International</HT> un <HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe</HT> ir <HT TYPE="ITALIC">MasterCard</HT> pilnībā piederošas meitas sabiedrības, ir uzskatāms, ka, ņemot vērā šīs pēdējās minētās apgrozījumu, Komisija ir vienīgi piemērojusi Regulas Nr. 1/2003 24. panta 1. punkta a) apakšpunktu lietas apstākļiem. Tādējādi tai šajā jautājumā nav bijis jāsniedz īpašs paskaidrojums.</TXT></NP><NP><NO.P>322</NO.P><TXT>Ar sava pamata otro daļu prasītājas apstrīd apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētā aizsardzības līdzekļa samērīgumu.</TXT></NP><NP><NO.P>323</NO.P><TXT>Ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no vispārīgajiem Savienības tiesību principiem, paredz, ka iestāžu akti nedrīkst pārsniegt leģitīmu mērķu, kas noteikti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā, sasniegšanai piemēroto un vajadzīgo pasākumu robežas, ņemot vērā, ka, ja ir jāizvēlas starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizmanto mazāk ierobežojošais un ka radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar paredzētajiem mērķiem (Tiesas <DATE ISO="19980505">1998. gada 5. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-180/96" PAGE.ECR="I-2265" YEAR="1998">C-180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-2265. lpp.</REF.DOC.ECR>, 96. punkts, un <DATE ISO="20010712">2001. gada 12. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-189/01" PAGE.ECR="I-5689" YEAR="2001">C-189/01 <HT TYPE="ITALIC">Jippes</HT> u.c., <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-5689. lpp.</REF.DOC.ECR>, 81. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>324</NO.P><TXT>Saistībā konkrētāk ar apstrīdētā koriģējošā pasākuma samērīgumu ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 7. pantā ir tieši norādīts, kādā mērā samērīguma princips ir piemērojams situācijās, kuras ietilpst tā piemērošanas jomā. Atbilstoši šai tiesību normai Komisija var noteikt attiecīgajiem uzņēmumiem jebkurus darbības vai strukturālus koriģējošus pasākumus, kas ir samērīgi ar izdarīto pārkāpumu un ir nepieciešami pārkāpuma efektīvai izbeigšanai (Tiesas <DATE ISO="20100629">2010. gada 29. jūnija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR EDITION="GEN" NO.CASE="C-441/07 P" PAGE.ECR="I-5949" YEAR="2010">C-441/07 P Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Alrosa</HT>, Krājums, I-5949. lpp.</REF.DOC.ECR>, 39. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>325</NO.P><TXT>Šajā lietā apstrīdētā lēmuma 3. pantā paredzētais pienākums formāli atcelt DSK, grozīt apvienības tīkla noteikumus un atcelt visus lēmumus attiecībā uz DSK ir minēto DSK prettiesiskā rakstura konstatējuma tiešās sekas. Tādējādi šim pienākumam nav nesamērīgā rakstura, jo tas ir ierobežots tikai ar attiecīgā pārkāpuma izbeigšanu.</TXT></NP><NP><NO.P>326</NO.P><TXT>Ar prasītāju argumentāciju attiecībā uz to, ka, ciktāl Komisija pieļauj, ka DSK, iespējams, varētu būt atbilstošas EKL 81. panta 3. punkta prasībām, koriģējošs pasākums, ar kuru tiek uzlikts pienākums atcelt DSK vai noteikt tās nulles līmenī, esot nesamērīgs, jo Komisijai drīzāk esot bijis jānosaka tāda DSK aprēķināšanas metodoloģija, lai tās būtu saderīgas ar EKL 81. pantu, šo secinājumu nevar apstrīdēt.</TXT></NP><NP><NO.P>327</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka šādas argumentācijas pamatā ir kļūdains domu gājiens. Tieši prasītājām EKL 81. panta 3. punkta nosacījumu ievērošanas pierādīšanas kontekstā bija jāpiedāvā tāda DSK noteikšanas metode, kura attiecīgajā gadījumā tās padarītu par saderīgām ar šo tiesību normu. Šādas pierādīšanas neesamības apstākļos Komisijai bija jānodrošina EKL 81. panta pārkāpuma, kuru tā bija pamatoti konstatējusi, izbeigšana.</TXT></NP><NP><NO.P>328</NO.P><TXT>Prasītājas tāpat norāda, ka sešu mēnešu termiņš arī esot nesamērīgs. Tās atsaucas uz apstākli, ka <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> lēmumā <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II esot tikuši <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0110" REF.END="QE0110"/>piešķirti kādi pieci gadi, lai veiktu ievērojami mazāk radikālas izmaiņas, un [ka] netika noteikts neviens īstenošanas pasākums<QUOT.END REF.START="QS0110" CODE="201D" ID="QE0110"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>329</NO.P><TXT>Kā ir uzsvērts iepriekš 192. un 314. punktā, lēmums <HT TYPE="ITALIC">Visa</HT> II tika pieņemts kontekstā, kas nav salīdzināms ar apstrīdētā lēmuma kontekstu. Katrā ziņā termiņu, kas pārkāpējam ir noteikts pārkāpuma pārtraukšanai, nevar lietderīgi salīdzināt ar laikposmu, attiecībā uz kuru ir piešķirts atbrīvojums.</TXT></NP><NP><NO.P>330</NO.P><TXT>Runājot par sešu mēnešu termiņu, prasītājas nenorāda nevienu apstākli, kas ļautu uzskatīt, ka šajā termiņā tām būtu īpaši grūti izpildīt koriģējošo pasākumu. Turklāt ir jāuzsver, ka apstrīdētā lēmuma 6. pantā tām ir paredzēta iespēja lūgt Komisiju pagarināt šo termiņu.</TXT></NP><NP><NO.P>331</NO.P><TXT>Tādējādi pamata otrā daļa un tātad pamats kopumā ir jānoraida.</TXT></NP><NP><NO.P>332</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, visi šīs prasības ietvaros izteiktie prasījumi ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="40"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP><NO.P>333</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</TXT></NP><NP><NO.P>334</NO.P><TXT>Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem. Tā kā <HT TYPE="ITALIC">BRC</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce</HT> šajā ziņā nav izvirzījušas prasījumus, tās sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP><NP><NO.P>335</NO.P><TXT>Tā kā Komisija nav prasījusi piespriest <HT TYPE="ITALIC">Banco Santander</HT>, <HT TYPE="ITALIC">HSBC</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Bank of Scotland</HT>, <HT TYPE="ITALIC">RBS</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Lloyds TSB</HT> un <HT TYPE="ITALIC">MBNA</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar to iestāšanos lietā, šīs personas, kas iestājušās lietā, sedz vienīgi pašas savus tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP><NP><NO.P>336</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstis, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Līdz ar to Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">prasību noraidīt;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">MasterCard, Inc</HT>., <HT TYPE="ITALIC">MasterCard International, Inc</HT>. un <HT TYPE="ITALIC">MasterCard Europe</HT> sedz pašas savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">British Retail Consortium</HT> un <HT TYPE="ITALIC">EuroCommerce AISBL</HT> sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">5)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Banco Santander, SA</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Royal Bank of Scotland plc</HT>, <HT TYPE="ITALIC">HSBC Bank plc</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Bank of Scotland plc</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Lloyds TSB Bank plc</HT> un <HT TYPE="ITALIC">MBNA Europe Bank Ltd</HT> sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Dittrich</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Wiszniewska-Białecka</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Prek</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20120524">2012. gada 24. maijā</DATE>.</P></SIGNATURE.CASE><?PAGE NO="41"?><TOC><TITLE><TI><P>Satura rādītājs</P></TI></TITLE><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedības rašanās fakti</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Prasītāja</ITEM.CONT><ITEM.REF>2</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>II –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Apstrīdētā lēmuma pamatā esošais administratīvais process</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Apstrīdētais lēmums</ITEM.CONT><ITEM.REF>3</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Maksājumu karšu četru pušu sistēma un starpbanku komisijas maksas</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>II –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Konkrētā tirgus definīcija</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>III –</NO.ITEM><ITEM.CONT>EKL 81. panta 1. punkta piemērošana</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Uzņēmumu apvienības lēmums</ITEM.CONT><ITEM.REF>4</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>B –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Konkurences ierobežojums</ITEM.CONT><ITEM.REF>5</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>C –</NO.ITEM><ITEM.CONT>DSK iespējami objektīvi nepieciešamā rakstura saistībā ar MasterCard sistēmas funkcionēšanu vērtējums</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>IV –</NO.ITEM><ITEM.CONT>EKL 81. panta 3. punkta piemērošana</ITEM.CONT><ITEM.REF>6</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>V –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Rezolutīvā daļa</ITEM.CONT><ITEM.REF>7</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Tiesvedība</ITEM.CONT><ITEM.REF>7</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Lietas dalībnieku prasījumi</ITEM.CONT><ITEM.REF>8</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Juridiskais pamatojums</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>I –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par prasītāju iesniegto lūgumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>II –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par lietas dalībnieku procesuālo rakstu dažu pielikumu satura pieņemamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>9</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>III –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par lietas būtību</ITEM.CONT><ITEM.REF>10</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>A –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par prasījumu atcelt apstrīdēto lēmumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>10</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>1.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, kas pieļauts, Komisijai kļūdaini secinot, ka DSK noteikšana veido konkurences ierobežojumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>10</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pamata daļu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu vērtējumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildumu attiecībā uz kļūdainu juridisko kritēriju piemērošanu</ITEM.CONT><ITEM.REF>11</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildumu attiecībā uz DSK objektīvi nepieciešamā rakstura kļūdainu pārbaudi</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par DSK kā darījumu veikšanas standarta kārtības objektīvi nepieciešamo raksturu</ITEM.CONT><ITEM.REF>12</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>–</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par DSK kā naudas līdzekļu nodošanas par labu izdevējbankām mehānisma objektīvi nepieciešamo raksturu</ITEM.CONT><ITEM.REF>13</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><?PAGE NO="42"?><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pamata daļu attiecībā uz kļūdām vērtējumā, analizējot DSK sekas attiecībā uz konkurenci</ITEM.CONT><ITEM.REF>15</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildumiem attiecībā uz konkurences nosacījumu DSK neesamības apstākļos pārbaudi</ITEM.CONT><ITEM.REF>16</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildumiem attiecībā uz preču tirgus pārbaudi</ITEM.CONT><ITEM.REF>21</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildumu attiecībā uz administratīvā procesa gaitā iesniegto ekonomisko pierādījumu pārbaudi</ITEM.CONT><ITEM.REF>23</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par iebildumu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pamatojumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>24</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>2.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par otro pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 3. punkta pārkāpumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>24</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><NO.ITEM>3.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par trešo pamatu attiecībā uz EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu maksājumu organizācijas MasterCard kā uzņēmumu apvienības kļūdainas kvalifikācijas dēļ</ITEM.CONT><ITEM.REF>29</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>4.</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par ceturto pamatu attiecībā uz procesuālo trūkumu un kļūdu faktos esamību apstrīdētajā lēmumā</ITEM.CONT><ITEM.REF>32</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>a)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pamata pirmo daļu attiecībā uz prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>32</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par pirmo iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, prettiesisku izmantošanu</ITEM.CONT><ITEM.REF>32</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par otro iebildumu attiecībā uz vēstules, kurā ir ietverts faktu izklāsts, skaidrības trūkumu</ITEM.CONT><ITEM.REF>34</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par trešo iebildumu attiecībā uz jaunu elementu esamību apstrīdētajā lēmumā</ITEM.CONT><ITEM.REF>35</ITEM.REF></TOC.ITEM><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par ceturto iebildumu attiecībā uz noteiktu valstu konkurences iestāžu nepietiekamu informēšanu</ITEM.CONT><ITEM.REF>36</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>b)</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par pamata otro daļu attiecībā uz kļūdu faktos esamību</ITEM.CONT><ITEM.REF>36</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><NO.ITEM>B –</NO.ITEM><ITEM.CONT>Par prasījumu atcelt apstrīdētā lēmuma 3.–5. un 7. pantu</ITEM.CONT><ITEM.REF>37</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC.BLK></TOC.BLK><TOC.BLK><TOC.ITEM><ITEM.CONT>Par tiesāšanās izdevumiem</ITEM.CONT><ITEM.REF>40</ITEM.REF></TOC.ITEM></TOC.BLK></TOC></JUDGMENT>