<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-421/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0421</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:644">EU:C:2019:644</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>12</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>12</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">H. Saugmandsgaard Øe</HT> secinājumi – Lieta C‑421/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Ordre des avocats du barreau de Dinant</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Henrika Saugmandsgora Ēes</HT><BR/>[<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Henrik Saugmandsgaard Øe</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑421/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Ordre des avocats du barreau de Dinant</HT></P><P>pret</P><P>JN</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Tribunal de première instance de Namur</HT> (Namīras pirmās instances tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība civillietās</KEYWORD><KEYWORD>Jurisdikcija, nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās</KEYWORD><KEYWORD>Regula (ES) Nr. 1215/2012 – 1. panta 1. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>civillietas un komerclietas<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/></KEYWORD><KEYWORD>7. panta 1. punkts</KEYWORD><KEYWORD>Īpašā jurisdikcija lietās, kas attiecas uz līgumiem</KEYWORD><KEYWORD>Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></KEYWORD><KEYWORD>Prasība nomaksāt ikgadējās iemaksas, kas advokātam jāmaksā advokātu kolēģijai</KEYWORD><KEYWORD>Brīvprātīgas juridiskas saistības</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi <HT TYPE="ITALIC">tribunal de première instance de Namur</HT> (Namīras pirmās instances tiesa, Beļģija), attiecas uz Regulas (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Briseles I.a regula<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="351" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 351, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 7. panta 1. punkta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp <HT TYPE="ITALIC">ordre des avocats du barreau de Dinant</HT> [Dinānas Advokātu kolēģiju] (Beļģija) un JN par to, ka šis pēdējais minētais nav nomaksājis ikgadējās arodiemaksas pirmajai minētajai. Šīs ikgadējās iemaksas izriet no JN uzņemšanas Dinānas Advokātu kolēģijā, kas saskaņā ar Beļģijas <HT TYPE="ITALIC">code judiciaire</HT> [Tiesu kodeksu] ir nepieciešama, lai varētu strādāt par advokātu Beļģijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Tā kā JN dzīvo Francijā, viņš apstrīdēja iesniedzējtiesas starptautisko jurisdikciju izskatīt šo strīdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā minētā tiesa vēlas zināt, vai advokātu kolēģijas prasība, kuras nolūks ir panākt, lai kādam no tās biedriem tiktu piespriests samaksāt ikgadējās arodiemaksas, kas viņam jāmaksā šai kolēģijai, ir lieta, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Sava vērtējuma noslēgumā es ierosināšu Tiesai atbildēt uz šo jautājumu tādējādi, ka prasība par pienākumu samaksāt ikgadējās iemaksas, ko lielākoties veido apdrošināšanas prēmijas un kas izriet no lēmuma, ko pieņēmusi advokātu kolēģija – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, kurā advokātiem ir pienākums iestāties atbilstoši valsts likumam, ir jāuzskata par prasību, uz kuru attiecas jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Briseles I.a regula</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Briseles I.a regulas 16. apsvērumā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīviem jurisdikcijas pamatojumiem, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi. Ciešas saistības pastāvēšanai būtu jānodrošina juridiskā noteiktība un jānovērš iespējamība, ka prasību pret atbildētāju ceļ viņam saprātīgi neparedzamā dalībvalsts tiesā. [..]<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Šīs regulas 1. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām vai uz valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (<HT TYPE="ITALIC">acta iure imperii</HT>).<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Minētās regulas 2. iedaļas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Īpašā jurisdikcija<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/> 7. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt citā dalībvalstī:</P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>a) lietās, kas attiecas uz līgumiem, – attiecīgās saistības izpildes vietas tiesās;</TXT><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>šā noteikuma mērķiem un ja vien nepastāv citāda vienošanās, attiecīgās saistības izpildes vieta ir:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>preču iegādes gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu preces piegādāja vai tās būtu bijis jāpiegādā,</P></ITEM><ITEM><P>pakalpojumu sniegšanas gadījumā – vieta dalībvalstī, kur saskaņā ar līgumu pakalpojumu sniedza vai tas būtu bijis jāsniedz;</P></ITEM></LIST></P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ja nepiemēro b) apakšpunktu, tad piemēro a) apakšpunktu.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Beļģijas Tiesu kodekss</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Beļģijas Tiesu kodeksa 428. panta pirmajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Advokāta amata nosaukumu izmantot un ar šo profesiju nodarboties nedrīkst neviens, kas nav Beļģijas vai kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis ar tiesību zinātņu doktora vai licenciāta diplomu, nodevis 429. pantā minēto zvērestu un reģistrēts kolēģijas reģistrā vai stažieru sarakstā.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>443. pantā ir teikts, ka kolēģijas padome var noteikt reģistrētajiem advokātiem, advokātiem, kuri praktizē ar kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts amata nosaukumu, advokātiem stažieriem un goda advokātiem pienākumu maksāt tās noteiktās iemaksas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>JN tika uzņemts Dinānas Advokātu kolēģijā datumā, kurš nav precizēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>JN norāda, ka 90. gados viņš savu dzīvesvietu ir deklarējis Francijā, taču joprojām paliekot reģistrētam Dinānas Advokātu kolēģijā, kurai viņš maksāja ikgadējās iemaksas līdz 2012. gadam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT><DATE ISO="20150529">2015. gada 29. maija</DATE> vēstulē Dinānas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs pieprasīja JN samaksāt iemaksas par 2013., 2014. un 2015. gadu. Šajā ziņā no minētās vēstules izriet, pirmkārt, ka uzņemšana advokātu kolēģijā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>sniedz ievērojamas priekšrocības apdrošināšanas jomā<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> un ka iemaksas, kas jāmaksā šai kolēģijai, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>patiesībā lielākoties veido apdrošināšanas prēmijas, ko maksā šī kolēģija<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>, un, otrkārt, ka, secinot, ka JN ir ļoti mazaktīvs advokāts, taču joprojām ir reģistrēts advokātu kolēģijā, šīs kolēģijas priekšsēdētājs piedāvā viņam samazināt viņa iemaksu apmēru līdz kolēģijas maksāto apdrošināšanas prēmiju lielumam, kā arī veikt dalītos maksājumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Tā kā JN atbildi nesniedza un maksājumu neveica, <DATE ISO="20151211">2015. gada 11. decembrī</DATE> un <DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembrī</DATE> viņam tika nosūtīti atgādinājumi. Tā kā šie atgādinājumi netika ņemti vērā, Advokātu kolēģija <DATE ISO="20170123">2017. gada 23. janvāra</DATE> brīdinājuma vēstulē pieprasīja JN nomaksāt ikgadējās iemaksas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Pēc šī brīdinājuma JN nosūtīja kolēģijai vēstuli, kurā viņš paskaidroja, ka ir saskāries ar finansiālām grūtībām, kuru dēļ viņš, lai samaksātu prasītās iemaksas, varot iemaksāt ne vairāk kā simts eiro mēnesī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā JN neveica nevienu maksājumu, Dinānas Advokātu kolēģija ar <DATE ISO="20170517">2017. gada 17. maija</DATE> pavēsti aicināja viņu ierasties <HT TYPE="ITALIC">tribunal de première instance de Namur</HT> (Namīras pirmās instances tiesa), proti, iesniedzējtiesā, kurā tā lūgusi piespriest viņam samaksāt 7277,70 euro, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, kā arī tiesāšanās izdevumi un izmaksas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20170516">2017. gada 16. maija</DATE> vēstuli, kas adresēta Dinānas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājam, JN lūdza izslēgt viņu no reģistra un sniegt iespēju veikt samaksu pa daļām divdesmit četru mēnešu laikposmā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesā JN apstrīdēja šīs tiesas jurisdikciju, pamatojoties uz Briseles I.a regulu. Pēc viņa domām, uzņemšanai Dinānas Advokātu kolēģijā nolūkā strādāt advokāta profesijā nepiemīt līgumisks raksturs šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, jo runa esot nevis par līgumu, kas balstīts uz brīvu gribu un izvēli, bet gan par administratīvu formalitāti un likumisku pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Turpretim Dinānas Advokātu kolēģija uzskata, ka, paliekot reģistrētam šajā kolēģijā, JN ir apņēmies Advokātu kolēģijai maksāt tās noteiktās ikgadējās iemaksas un tādējādi šī apņemšanās ir pielīdzināma līgumsaistībām Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Šādā kontekstā iesniedzējtiesa jautā par minētās regulas 7. panta 1. punkta piemērojamību šajā lietā un it īpaši par to, vai var tikt piemērota Tiesas sniegtā interpretācija spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Saskaņā ar šo judikatūru pienākumi, kas balstās uz saitēm apvienības un tās biedru starpā, ir jāuzskata par tādiem, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> šīs normas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20180621">2018. gada 21. jūnijā</DATE> un kas Tiesā saņemts <DATE ISO="20180628">2018. gada 28. jūnijā</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">tribunal de première instance de Namur</HT> (Namīras pirmās instances tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Vai advokātu kolēģijas prasība piespriest kādam tās biedram samaksāt tai pienākošās ikgadējās arodiemaksas ir uzskatāma par prasību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>lietās, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> [Briseles I.a regulas] 7. panta 1. punkta izpratnē?<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></P></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus iesniedza Itālijas un Lietuvas valdības, kā arī Eiropas Komisija.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Savā prejudiciālajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai advokātu kolēģijas prasība piespriest kādam tās biedram samaksāt ikgadējās arodiemaksas, kas viņam jāmaksā šai kolēģijai, ir uzskatāma par prasību <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>lietās, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Iesākumā norādīšu, ka Komisija šaubās par Briseles I.a regulas piemērojamību pamatlietā, jo no šīs regulas piemērošanas jomas ir izslēgti daži strīdi starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu, savukārt <HT TYPE="ITALIC">ordre des barreaux francophones et germanophone</HT> [Franciski un vāciski runājošo advokātu kolēģija] (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/><HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT><QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>), kurā ietilpst Dinānas Advokātu kolēģija, ir publisko tiesību juridiska persona.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Tā kā iesniedzējtiesa šajā sakarā nav nedz uzdevusi jautājumu, nedz arī komentējusi šo faktu lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu, es pieņemu, ka tā uzskata, ka Briseles I.a regula ir piemērojama pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Tomēr, ņemot vērā Komisijas apsvērumus, es iesākumā formulēšu piezīmes par šo jautājumu (A iedaļa). Tā kā valsts lietas materiālos, kas ir pieejami Tiesai, šajā ziņā nav pietiekamas informācijas, manas piezīmes ietvers vienīgi vispārīgus apsvērumus, lai ļautu iesniedzējtiesai pārbaudīt, vai Briseles I.a regula ir piemērojama pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Pēc tam es vērtēšu uzdoto jautājumu, kura nolūks ir uzzināt, vai uz tādu prasību kā pamatlietā attiecas jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/> šīs regulas 7. panta 1. punkta izpratnē (B iedaļa).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Briseles I.a regulas piemērošanas jomu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Briseles I.a regulas 1. panta 1. punkta pirmo teikumu šī regula ir piemērojama <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>civillietās un komerclietās<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>civillietas un komerclietas<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> ir autonoms jēdziens, kurš jāinterpretē, atsaucoties, pirmkārt, uz Briseles I.a regulas mērķiem un sistēmu un, otrkārt, uz vispārīgiem principiem, kas izriet no visām valstu tiesību sistēmām. Turklāt nepieciešamība nodrošināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, kā arī tiesu saskaņotas darbības nolūkā izvairīties no tā, ka dalībvalstīs varētu tikt pieņemti nesavienojami nolēmumi, prasa šī jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>civillietas un komerclietas<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> plašu interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra). Atzīmēšu, ka judikatūra, kas izstrādāta saistībā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (<DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) un Briseles <DATE ISO="19680927">1968. gada 27. septembra</DATE> konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="299" PAGE.FIRST="32" DATE.PUB="1972">OV 1972, L 299, 32. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar grozījumiem, kas izdarīti ar secīgām konvencijām saistībā ar jaunu dalībvalstu pievienošanos šai konvencijai, ir piemērojama arī attiecībā uz Briseles I.a regulu, ja aplūkojamās normas var tikt kvalificētas kā līdzvērtīgas (šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Česká spořitelna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:165">EU:C:2013:165</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170309">2017. gada 9. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pula Parking</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑551/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:193">EU:C:2017:193</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)). Tā tas ir attiecībā uz šajā lietā piemērojamajām tiesību normām, proti, Briseles I.a regulas 1. panta 1. punktu (skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130411">2013. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sapir</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑645/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:228">EU:C:2013:228</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181115">2018. gada 15. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kuhn</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑308/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:911">EU:C:2018:911</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)) un šīs regulas 7. panta 1. punktu (skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Česká spořitelna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:165">EU:C:2013:165</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)). Tādēļ turpmāk šajos secinājumos, minot judikatūru, kas attiecas uz tiesību aktiem, kuri bijuši spēkā pirms Briseles I.a regulas, es atsaukšos vienīgi uz šo regulu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>civillietas un komerclietas<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> interpretācija ir vedinājusi izslēgt dažus tiesu nolēmumus no Briseles I.a regulas piemērošanas jomas, ievērojot elementus, kas raksturo tiesisko attiecību starp strīda pusēm veidu vai šī strīda priekšmetu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761014">1976. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LTU</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>29/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:137">EU:C:1976:137</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0004">4.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20090428">2009. gada 28. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Apostolides</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑420/07</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:271">EU:C:2009:271</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tiesa ir uzskatījusi, ka, lai gan daži strīdi starp valsts iestādi un privāttiesību subjektu var ietilpt Briseles I.a regulas piemērošanas jomā, tas tā nav gadījumā, ja valsts iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Skat. it īpaši spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130411">2013. gada 11. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Sapir</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑645/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:228">EU:C:2013:228</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Proti, ja viena no strīda pusēm īsteno publiskās varas prerogatīvas, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu strīdu no civillietu un komerclietu kategorijas šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, kā minēju šo secinājumu 24. punktā, Komisija norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT>, kurā ietilpst Dinānas Advokātu kolēģija, ir publisko tiesību juridiska persona, kam ir juridiskas personas statuss un kuras uzbūvi un darbību nosaka Beļģijas Tiesu kodekss<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Šajā ziņā Komisija it īpaši norāda uz <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT> interneta vietni (atjaunināta <DATE ISO="20140826">2014. gada 26. augustā</DATE>): https://avocats.be/sites/default/files/texte_apropos_avocatsBE3.pdf.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Jāsecina, ka saskaņā ar šī regulējuma formulējumu <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT> mērķis ir uzraudzīt advokātu reputāciju, tiesības un kopīgās profesionālās intereses un šajā ziņā tai ir piešķirtas zināmas pilnvaras<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. Beļģijas Tiesu kodeksa 495. panta 1. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Tādēļ šķiet, ka Dinānas Advokātu kolēģijai, kas ietilpst <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT>, ir piešķirts sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas uzdevums, proti, sniegt juridisko pakalpojumu gala patērētājiem godīguma un pieredzes garantiju un nodrošināt pareizu tiesvedību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Šajā ziņā norādīšu, ka Tiesa ir atzinusi nepieciešamību izstrādāt noteikumus par organizāciju, kvalifikāciju, profesionālo ētiku, kontroli un atbildību, kas sniedz šādas garantijas (skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19961212">1996. gada 12. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Reisebüro Broede</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑3/95</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:487">EU:C:1996:487</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 2002. gada 19. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wouters</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑309/99</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2002:98">EU:C:2002:98</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0097">97.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Pieņemot, ka tā tas patiešām ir – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, lai noteiktu, vai Briseles I.a regula ir piemērojama pamatlietā, ir jāizvērtē, vai, pieprasot nomaksāt ikgadējās iemaksas, kas ir prasības pamatlietā priekšmets, Dinānas Advokātu kolēģija darbojas, īstenojot publiskās varas prerogatīvas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Lai veiktu šo vērtējumu, ir jāpārbauda ikgadējo iemaksu raksturs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Skat. šo secinājumu 15. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.</P></NOTE>, kā arī celtās prasības pamats un tās celšanas kārtība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumu, 2019. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Gradbeništvo Korana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑579/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:162">EU:C:2019:162</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Runājot par ikgadējo iemaksu raksturu, man nešķiet, ka tās ir publiskās varas prerogatīvu izpausme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Beļģijas Tiesu kodeksa 433. pantu advokātu kolēģijas padome <HT TYPE="ITALIC">var</HT> noteikt reģistrētajiem advokātiem pienākumu maksāt tās <HT TYPE="ITALIC">noteiktās</HT> iemaksas. Šajā ziņā Komisija norāda, ka no <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT> reglamenta 2. panta, šķiet, izriet, ka iemaksas konkrēti nosaka šīs kolēģijas ģenerālā asambleja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Atgādināšu, ka no <DATE ISO="20150529">2015. gada 29. maija</DATE> vēstules, ko Dinānas Advokātu kolēģijas priekšsēdētājs nosūtīja JN, izriet, ka ikgadējās iemaksas, kas jāmaksā šai kolēģijai, lielākoties veido apdrošināšanas prēmijas, ko maksā šī kolēģija, un ka uzņemšana šajā kolēģijā sniedz priekšrocības apdrošināšanas ziņā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. šo secinājumu 13. punktu.</P></NOTE>. Šo faktu es saprotu tādējādi, ka <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT> kādā apdrošināšanas kompānijā ir ieguvusi obligātās profesionālās atbildības apdrošināšanu advokātiem, kas ir reģistrēti <HT TYPE="ITALIC">OBFG</HT>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Turklāt atgādināšu, ka no tās pašas vēstules izriet, ka kolēģija piekrīt samazināt iemaksas līdz tādam apmēram, kas atbilst apdrošināšanas prēmijām, ko maksā kolēģija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. šo secinājumu 13. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Vismaz šajos apstākļos man šķiet, ka runa nav par nodevām, kas jāmaksā par sabiedrisko pakalpojumu un kas ir izslēgtas no Briseles I.a regulas piemērošanas jomas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Tiesa ir nospriedusi, ka valsts iestāde rīkojas, īstenojot publisko varu, ja strīds attiecas uz atlīdzības piedzīšanu, kas privāttiesību subjektam būtu jāsamaksā publisko tiesību organizācijai par tās iekārtu un pakalpojumu izmantošanu, it īpaši gadījumos, kad šī izmantošana ir obligāta un ekskluzīva, kas tā ir vēl jo vairāk tad, ja atlīdzības likmes, aprēķina metodes un iekasēšanas kārtība attiecībā pret izmantotājiem ir noteiktas vienpusēji (skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19761014">1976. gada 14. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">LTU</HT></NAME.CASE>, (<NO.CASE>29/76</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1976:137">EU:C:1976:137</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0004">4.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2007. gada 15. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Lechouritou</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑292/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:102">EU:C:2007:102</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150611">2015. gada 11. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Fahnenbrock</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑226/13, C‑245/13 un C‑247/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:383">EU:C:2015:383</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>, bet gan par atlīdzību par advokātu kolēģijas sniegtu pakalpojumu, kā, šķiet, to norāda arī Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Attiecībā uz celtās prasības pamatu un tās celšanas kārtību man šķiet – kā savos apsvērumos norāda arī Komisija –, ka arī tie nav publiskās varas prerogatīvas izpausme.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Kā norāda Komisija, šķiet, ka, lai panāktu ikgadējo iemaksu nomaksu, advokātu kolēģija ir spiesta celt prasību tiesā un tai, šķiet, nav iespēju noregulēt šo jautājumu citādi, piemēram, pieņemot publisku tiesību aktu, kam pašam par sevi piemistu izpildāmība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlieta ietilpst Briseles I.a regulas piemērošanas jomā. <HT TYPE="ITALIC">Prima facie</HT> man šķiet, ka tā tas ir.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Turpmākajā vērtējumā es prezumēju, ka pamatlietas priekšmets ir prasība civillietās un komerclietās Briseles I.a regulas 1. panta 1. punkta izpratnē un ka tā līdz ar to ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta piemērojamību</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Prejudiciālais jautājums iekļaujas judikatūrā, kas saistīta ar jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē interpretāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Saistībā ar šo judikatūru skat. šo secinājumu 4. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Tā kā atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz, raugoties no šīs judikatūras skatpunkta, es uzskatu par nepieciešamu vispirms atgādināt dažus šīs judikatūras aspektus (1. iedaļa) un tikai tad turpinājumā izvērtēt prejudiciālo jautājumu (2. iedaļa).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Tiesas judikatūru attiecībā uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>lietām, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Iesākumā atgādināšu, ka Briseles I.a regulas II nodaļā minētie jurisdikcijas noteikumi ir balstīti uz šīs regulas 4. panta 1. punktā pasludināto vispārīgo principu, saskaņā ar kuru personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, var tikt iesūdzētas minētās dalībvalsts tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šajā nozīmē skat. Briseles I.a regulas 15. apsvērumu un spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180912">2018. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Löber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑304/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:701">EU:C:2018:701</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tomēr šo principu papildina citi jurisdikcijas noteikumi, kuru pamatā ir cieša saistība starp tiesu un lietu vai kuru nolūks ir veicināt pareizu tiesvedības norisi, tostarp Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktā minētais saistībā ar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>lietām, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Šajā nozīmē skat. Briseles I.a regulas 16. apsvērumu un spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181004">2018. gada 4. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Feniks</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:805">EU:C:2018:805</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Šajā 7. panta 1. punktā minētais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> ir autonoms jēdziens, kas jāinterpretē, galvenokārt atsaucoties uz minētās regulas sistēmu un mērķiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920617">1992. gada 17. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Handte</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑26/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:268">EU:C:1992:268</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktā nav prasīta līguma noslēgšana, tomēr tā piemērošanai ir jākonstatē pienākums, jo tiesu jurisdikcija saskaņā ar šo normu tiek noteikta atkarībā no vietas, kurā ir izpildīts vai ir jāizpilda pienākums, kas ir prasības pamatā. Tāpēc jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> minētās normas izpratnē nevar tikt saprasts kā tāds, kas attiecas uz situāciju, kurā nepastāv nekādas saistības, ko viena puse ir brīvprātīgi uzņēmusies attiecībā pret otru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Česká spořitelna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:165">EU:C:2013:165</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2015. gada 28. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kolassa</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑375/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:37">EU:C:2015:37</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160421">2016. gada 21. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Austro-Mechana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑572/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:286">EU:C:2016:286</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Līdz ar to noteikuma par īpašo jurisdikciju, kas Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktā paredzēts attiecībā uz lietām, kuras attiecas uz līgumiem, piemērošana prasa paredzēt juridisku saistību, kuru brīvprātīgi uzņemas viena persona attiecībā pret otru un uz kuru ir balstīta prasītāja celtā prasība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130314">2013. gada 14. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Česká spořitelna</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑419/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:165">EU:C:2013:165</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:490">EU:C:2013:490</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160421">2016. gada 21. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Austro-Mechana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑572/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:286">EU:C:2016:286</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Šajā ziņā vispirms atgādināšu, ka no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT>, uz kuru atsaucas iesniedzējtiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Skat. šo secinājumu 20. punktu.</P></NOTE>, izriet, ka saistības, kas izriet no dalības attiecībām starp apvienību un tās biedriem, ir jāuzskata par saistībām, ko tie brīvi uzņēmušies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Lieta, kurā pasludināts minētais spriedums, attiecās uz pienākuma veikt maksājumu, kas balstīts uz uzņēmuma brīvprātīgu iestāšanos uzņēmumu apvienībā, kvalifikāciju. Šis maksājums tika uzdots minētajam uzņēmumam, piemērojot apvienības struktūru pieņemtu iekšējo noteikumu, un šīs apvienības biedriem tas bija obligāts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0002">2.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa secināja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>uzņemšana apvienībā tās biedru starpā rada tādas pašas ciešas saites kā tās, kas vieno līguma puses<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>, tāpēc aplūkotās saistības ir pamatoti uzskatīt par tādām, kas attiecas uz līgumsaistībām, piemērojot Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu. Šajā ziņā tā piebilda, ka nav būtiski, vai šīs saistības izriet tieši no uzņemšanas vai no šīs uzņemšanas kopā ar apvienības pārvaldes struktūras lēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0013">13.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vēlāk Tiesa pēc analoģijas piemēroja šo judikatūru spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marts</DATE> (<NO.CASE>C‑214/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, lemjot, ka sabiedrības statūti ir jāuzskata par līgumu, kas regulē gan attiecības starp akcionāriem, gan attiecības starp tiem un viņu dibināto sabiedrību. Tiesa uzskatīja, ka sabiedrības uzbūve liecina, ka kopīga mērķa sasniegšanā akcionāriem ir kopīgas intereses un, lai īstenotu šo mērķi, katram akcionāram attiecībā pret citiem akcionāriem un pret sabiedrības struktūrām ir tiesības un pienākumi, kas minēti sabiedrības statūtos. Tiesa secināja, ka akciju sabiedrības statūtos minēta jurisdikcijas noteikšanas klauzula ir vienošanās, kas vieno visus akcionārus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑214/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Kā paskaidroja Tiesa, akcionārs, kļūstot un paliekot par sabiedrības akcionāru, piekrīt pildīt visus noteikumus, kas minēti sabiedrības statūtos, un visus lēmumus, ko sabiedrības struktūras pieņem saskaņā ar piemērojamajām valsts tiesību normām un statūtiem, pat ja viņš nepiekrīt kādam no šiem noteikumiem vai lēmumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑214/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka šāda brīva piekrišana pastāv vadītāja pilnvaru izpildē atbilstoši sabiedrību tiesībām, uzskatot, ka vadītāja darbība rada tādas pašas ciešas saiknes kā tās, kas izveidojas starp līguma pusēm, līdz ar to uz sabiedrības prasību pret tās agrāko vadītāju apgalvotas pienākumu, kas viņam uzlikti saskaņā ar sabiedrību tiesībām, neizpildes dēļ attiecas jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>. Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka vadītājs un sabiedrība <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>brīvprātīgi uzņēmās savstarpējas saistības tādā ziņā, ka [vadītājs] izvēlējās vadīt un pārvaldīt [sabiedrību un šī sabiedrība] uzņēmās izmaksāt viņam atlīdzību par šo darbu, kas ļauj uzskatīt, ka viņu attiecības ir līgumiska rakstura<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150910">2015. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Holterman Ferho Exploitatie</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:574">EU:C:2015:574</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0053">53.</REF.NP.ECR> un<REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Manuprāt, iepriekš minētās judikatūras pamatā ir doma, ka, ja juridiska vai fiziska persona ir brīvprātīgi pievienojusies juridiskai personai (piemēram, apvienībai vai sabiedrībai), šī juridiskā vai fiziskā persona piekrīt izpildīt visus pienākumus, kas izriet no šīs pievienošanās un kas ir minēti šīs pēdējās juridiskās personas statūtos un tās struktūru pieņemtos lēmumos, tā starp šo juridisko personu un tās biedriem radot ciešas saiknes, kas ir pielīdzināmas līgumiska rakstura attiecībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Visbeidzot, nesenā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Precizēšu, ka minētais spriedums tika pasludināts pēc rakstveida procesa pabeigšanas šajā lietā.</P></NOTE> Tiesai bija iespēja lemt par maksājuma pienākuma, kas izriet no dzīvojamās mājas kopīpašnieku kopsapulces, kurai nav juridiskas personas statusa un kura īpaši izveidota ar likumu, lai īstenotu noteiktas tiesības, lēmuma, kvalifikāciju; šajā lēmumā, ko pieņēma biedru vairākums, bet kas bija saistošs visiem biedriem, bija noteikts ikgadējo finanšu iemaksu apjoms kopīpašuma budžetā šīs ēkas koplietošanas daļu uzturēšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Atsaucoties uz iepriekš minētajiem spriedumiem, Tiesa nosprieda, ka, lai gan dalību kopīpašumā pieprasa likums, jo šajā gadījumā piemērojamās Bulgārijas tiesības uzliek pienākumu pārvaldīt kopīpašuma koplietošanas daļas, tomēr attiecīgās ēkas koplietošanas daļu pārvaldības detaļas bija noteiktas līgumā un pievienošanās kopīpašumam notika ar brīvprātīgu dzīvokļa un kopīpašuma daļu šajās kopīgajās daļās vienlaicīgas iegādes aktu, līdz ar to strīdīgais pienākums veikt maksājumu ir juridiskas saistības, ko [puses] ir brīvi uzņēmušās Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Tiesa piebilda, ka tas, ka attiecīgie kopīpašnieki nav piedalījušies minētā lēmuma pieņemšanā vai nav tam piekrituši un ka saskaņā ar likumu minētajam lēmumam un no tā izrietošajam pienākumam ir saistošs raksturs, un tie tiem ir obligāti, neietekmē 7. panta 1. punkta piemērošanu, jo, kļūstot un paliekot par ēkas kopīpašnieku, katrs kopīpašnieks piekrīt izpildīt visus akta, kas regulē attiecīgo kopīpašumu, noteikumus, kā arī šīs ēkas kopīpašnieku kopsapulces pieņemtos lēmumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Šajā lietā uzdotais prejudiciālais jautājums ir jāizskata, raugoties tieši no minētās judikatūras skatpunkta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta piemērojamību tādā situācijā kā pamatlietā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru, lai atbildētu uz uzdoto prejudiciālo jautājumu, vissvarīgāk ir noteikt, vai pienākums maksāt ikgadējās iemaksas ir brīvprātīgas juridiskas saistības Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā precīzāk ir uzdot jautājumu, vai tas, ka Beļģijas Tiesu kodeksā, lai varētu strādāt par advokātu, ir noteikts pienākums iestāties advokātu kolēģijā, neļauj uzskatīt pienākumu maksāt iemaksas, kas izriet no šīs iestāšanās, par brīvprātīgām juridiskām saistībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Itālijas un Lietuvas valdības uzskata, ka uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Būtībā šīs valdības uzskata, ka pienākums maksāt iemaksas pēc būtības ir brīvprātīgas saistības, jo persona, kļūstot par advokātu, brīvi pauž savu gribu strādāt šajā profesijā, kurai tiek izvirzīts pienākums iestāties profesionālā kolēģijā un līdz ar to – pienākums maksāt šīs kolēģijas noteiktās iemaksas. Izmantojot spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> pasludināto principu, šīs valdības apgalvo, ka saikne, kāda pastāv starp kolēģiju un advokātiem, ir tāda pati kā tā, kas vieno līguma puses. Profesionālu kolēģiju varot pielīdzināt apvienībai, un tās biedru pienākumi esot balstīti uz vienošanos, kas rada apvienojošo saikni. Ar šīs vienošanās palīdzību līgumslēdzēji paužot savu vēlmi pieņemt iekšējos noteikumus, kas regulē šīs organizācijas darbību, un tas ietverot arī apņemšanos maksāt šīs organizācijas noteiktās iemaksas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Turklāt minētās valdības norāda, ka to piedāvāto interpretāciju pamato īpašā saikne starp šī pienākuma izpildes vietu un šīs vietas tiesu, jo advokātu kolēģijas juridiskās adreses vietas dalībvalsts tiesa ir piemērotākā, lai lemtu par strīdu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Tādējādi šīs valdības balstās uz principu, ka iesniedzējtiesa ir vieta, kurā tiek izpildīts pienākums, kas ir prasības pamatā, Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā minēto noteikumu izpratnē. Šajā ziņā skat. 46. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Savukārt Komisija uzskata, ka tāda prasība kā pamatlietā nav prasība <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>lietās, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/> Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, jo pienākums iestāties advokātu kolēģijā, no kura izriet pienākums maksāt ikgadējās iemaksas, ir noteikts likumā un nav nekādas izvēles vai atkāpšanās iespējas, lai varētu strādāt par advokātu. Šajā ziņā Komisija it īpaši uzsver, ka – pretēji situācijai šajā lietā – uzņēmums, uz kuru attiecās lieta, kurā pasludināts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, bija brīvprātīgi izlēmis kļūt par apvienības biedru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Turklāt Komisija uzskata, ka nebūtu piemēroti apiet brīvprātīgas saistības nosacījumu, pamatojoties uz vispārīgiem Briseles I.a regulas mērķiem īpašās jurisdikcijas jomā, jo tas turklāt radītu risku pārlieku vienkārši praksē nonākt pie prasītāja [domicila] tiesas jurisdikcijas, bet tas būtu pretrunā šīs regulas 4. panta 1. punktā pasludinātajam vispārīgajam noteikumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Man jāatzīst, ka atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nav acīmredzama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Situācija pamatlietā, protams, ir zināmā mērā līdzīga lietām, kurās pasludināti iepriekš minētie spriedumi <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marts</DATE> (<NO.CASE>C‑214/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ciktāl arī pamatlieta attiecas uz attiecībām starp juridisku personu un tās biedriem un uz pienākumu veikt maksājumus, kas uzlikts šīs juridiskās personas biedriem un kas izriet no tās pieņemta lēmuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Tomēr situācija pamatlietā, kā pamatoti norāda Komisija, atšķiras no situācijas minētajās lietās, ciktāl iestāšanās advokātu kolēģijas reģistrā, no kuras izriet pienākums maksāt šīs kolēģijas noteiktās ikgadējās iemaksas, saskaņā ar Beļģijas Tiesu kodeksa 428. panta pirmo daļu ir obligāta, lai varētu strādāt advokāta profesijā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Atgādināšu, ka šī obligātā iestāšanās advokātu kolēģijā ir saistīta ar to, ka šai kolēģijai ir piešķirts sabiedriskā pakalpojuma uzdevums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Skat. šo secinājumu 34. punktu.</P></NOTE>. Raugoties no šāda viedokļa, manuprāt, tā nevar tikt pielīdzināta privāto tiesību apvienībai vai privāto tiesību sabiedrībai, kā tas ir iepriekš minētajos spriedumos, kuros Tiesa ir likusi saprast, ka jebkuras saiknes starp juridiskām personām un to attiecīgajiem biedriem ir līgumiska rakstura saiknes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Tāpat atzīmēšu, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzskatījusi, ka advokātu kolēģijas nevar tikt uzskatītas par apvienībām Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> Romā, 11. panta, kurā ir aizsargāta biedrošanās brīvība, tostarp negatīvās tiesības netikt piespiestam iestāties kādā apvienībā, izpratnē. Līdz ar to advokāti attiecībā uz iestāšanos profesionālā kolēģijā ir izslēgti no šīs aizsardzības (skat. ECT spriedumu, <DATE ISO="19900702">1990. gada 2. jūlijs</DATE>, M.A. u.c. pret Spāniju, CE:ECHR:1990:0702DEC001375088).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tādēļ es nepiekrītu Itālijas un Lietuvas valdību izvirzītajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuriem saikne starp kolēģiju un tās biedriem visumā ir tāda pati kā tā, kas vieno līguma puses.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Kā es paskaidroju šo secinājumu 28.–45. punktā attiecībā uz Briseles I.a regulas piemērošanas jomu, runājot par advokātu kolēģiju, ir jānošķir divu veidu strīdi: pirmkārt, strīdi par saikni starp kolēģiju un tās biedriem, kam piemīt publisko tiesību raksturs un kas tādēļ ir izslēgti no šīs regulas piemērošanas jomas, un, otrkārt, strīdi par saikni starp šo kolēģiju un tās biedriem, kam piemīt privāto tiesību raksturs un uz ko līdz ar to attiecas minētās regulas piemērošanas joma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Vienīgi šajā otrajā strīdu kategorijā prasība var būt prasība lietās, kas attiecas uz līgumiem, ja tā attiecas uz brīvprātīgām saistībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Šajā ziņā attiecībā uz pamatlietu, kas ietilpst šajā otrajā kategorijā, es sliecos uzskatīt, ka pienākums maksāt kolēģijas noteiktās iemaksas patiešām ir brīvprātīgas saistības Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, līdz ar to prasība par šo pienākumu ir lieta, kas attiecas uz līgumiem šīs normas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šo secinājumu 63. punktā minēto problemātiku, manuprāt, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir ietverti atbilstoši interpretācijas elementi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Lai gan spriedums <HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> attiecas uz pienākumu segt kopīpašuma izmaksas, tomēr no tā, manuprāt, var secināt, ka tas, ka valsts likumā kādas darbības veikšana ir pakļauta dalībai kādā organizācijā, obligāti neizslēdz, ka no tā izrietošs pienākums var tikt kvalificēts kā brīvprātīgas juridiskas saistības Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Šajā ziņā uzsvēršu, ka minētajā spriedumā, lai gan Tiesa norādīja, ka dalība kopīpašumā ir pieprasīta likumā, tā uzsvēra divus aspektus attiecībā uz pienākumu segt kopīpašuma izmaksas, kas pamato šī pienākuma kvalificēšanu par brīvprātīgām saistībām: pirmkārt, pievienošanās kopīpašumam notiek ar brīvprātīgu dzīvokļa un kopīpašuma daļu šīs ēkas kopīgajās daļās vienlaicīgas iegādes aktu un, otrkārt, detalizēta informācija par šo kopīgo daļu pārvaldību ir noteikta līgumā, tātad – kopīpašnieku koplīgumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Pēc mana ieskata, pamatlietas fakti ir zināmā mērā līdzīgi tiem, kas aplūkoti lietā, kurā pasludināts spriedums <HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:376">EU:C:2019:376</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Protams, pienākums iestāties advokātu kolēģijā ir noteikts likumā, un šis pienākums parāda, kā advokāta profesija ir reglamentēta valsts likumā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Tomēr, pirmkārt, iestāšanās ir notikusi ar JN veiktu brīvprātīgu aktu, lai varētu kļūt par advokātu un strādāt šajā profesijā Beļģijā līdz pat viņa izslēgšanai no reģistra 2017. gadā. Ar savu izvēli viņš ir piekritis izpildīt noteikumus, kas regulē šo profesiju, tostarp tos, ar kuriem Advokātu kolēģijas padomei ir ļauts uzlikt reģistrētajiem advokātiem pienākumu veikt ikgadējās iemaksas. Runājot par laikposmu, uz kuru attiecas strīdīgās iemaksas, turklāt norādīšu, ka, lai gan JN bija ļoti mazaktīvs advokāts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Skat. šo secinājumu 13. punktu.</P></NOTE>, tomēr viņš labprātīgi izlēma palikt reģistrā. Patiesībā viņam nekas netraucēja lūgt izslēgšanu no reģistra jau pirms 2017. gada, ja, kā viņš apgalvo, palikšana tajā viņam nesniedza nekādu ieguvumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Otrkārt, likumā nav noteikts pienākums maksāt iemaksas, jo Beļģijas Tiesu kodeksā nav paredzēts nedz iemaksu veids, nedz to apmērs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Patiesībā – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – šķiet, ka iemaksu, kuru samaksa tiek prasīta pamatlietā, priekšmetu un apmēru ir noteikusi advokātu kolēģija, kuras biedrs ir prasītājs un kurā ir iespējams ietekmēt kolektīvos noteikumus, ko paredz šī profesija. Tādējādi pieprasītās iemaksas izriet no ciešajām saiknēm starp kolēģiju un JN, kas ir līdzīgas līgumsaistībām. Kļūstot un paliekot par advokātu šajā kolēģijā, JN ir brīvprātīgi piekritis izpildīt pienākumu maksāt šīs iemaksas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Šajā ziņā atgādināšu, ka iemaksas atbilst kolēģijas sniegtajam pakalpojumam, proti, dalībai kolektīvā profesionālās apdrošināšanas līgumā, no kura prasītājs gūst labumu, veicot savu profesionālo darbību, ja viņš izvēlas palikt Dinānas Advokātu kolēģijas reģistrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Tātad runa nav par situāciju, kurā maksāšanas pienākums būtu vienpusēji noteiks likumā, kā tas ir spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Austro-Mechana</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160421">2016. gada 21. aprīlis</DATE> (<NO.CASE>C‑572/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:286">EU:C:2016:286</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Lietā, kurā pasludināts minētais spriedums un kura attiecās uz uzņēmuma pienākuma maksāt atlīdzību tiesību kolektīvās pārvaldīšanas sabiedrībai kvalifikāciju, Tiesa nosprieda, ka šāds maksāšanas pienākums nebija brīvprātīgs Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē, jo tas atbilstoši Austrijas tiesiskajam regulējumam par datu nesēju laišanu apgrozībā šim uzņēmumam bija noteikts ar valsts likumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160421">2016. gada 21. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Austro-Mechana</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑572/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:286">EU:C:2016:286</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā, vēlos precizēt, šajā tiesiskajā regulējumā bija noteikta arī samaksas kārtība. Tāpat Tiesa nosprieda, ka sabiedrības akcionāra pienākumi pret trešo personu saskaņā ar valsts tiesībām nav brīvprātīgas saistības Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ÖFAB</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑147/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:490">EU:C:2013:490</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Noslēgumā, atzīstot, ka šajā lietā uzdotais jautājums attiecas uz robežgadījumu, es, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kura turklāt parāda, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> nav interpretēts šauri<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Protams, ir taisnība, ka Tiesa bieži piemin Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktu kā atkāpi no vispārīgā noteikuma par prasītāja domicila tiesas jurisdikciju, kas minēts šīs regulas 4. panta 1. punktā, un ka šī pirmā minētā norma kā atkāpe ir jāinterpretē šauri (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180912">2018. gada 12. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Löber</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑304/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:701">EU:C:2018:701</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0018">18.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra). Tomēr, manuprāt, tas, kā Tiesa ir piemērojusi minētās regulas 7. panta 1. punktu, parāda, ka jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> šīs normas izpratnē nav jāinterpretē šauri, un Tiesa to turklāt ir apstiprinājusi <DATE ISO="20050120">2005. gada 20. janvāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Engler</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑27/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:33">EU:C:2005:33</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), īpaši atsaucoties uz spriedumiem <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT> (tādā pašā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [<HT TYPE="ITALIC">J. Kokott</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kerr</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑25/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:86">EU:C:2019:86</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)).</P></NOTE>, sliecos uzskatīt, ka šajos secinājumos minētie elementi ļauj uzskatīt, ka pienākums maksāt ikgadējās iemaksas šajā lietā ir brīvprātīgas saistības Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Turklāt šādu risinājumu pamato arī Briseles I.a regulas mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Atgādināšu, ka atbildētāja domicila tiesu jurisdikciju papildina alternatīvi jurisdikcijas pamatojumi, pirmkārt, ciešo saikņu starp tiesu un lietu dēļ vai, otrkārt, nolūkā atvieglot pareizu tiesvedību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Attiecībā uz šo pirmo iemeslu Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Peters Bauunternehmung</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19830322">1983. gada 22. marts</DATE> (<NO.CASE>34/82</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1983:87">EU:C:1983:87</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir uzsvērusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>tā kā valsts tiesību sistēmās visbiežāk kā pienākumu, kas izriet no iestāšanās akta, izpildes vieta ir norādīta apvienības juridiskās adreses vieta, [tiesas lietās, kas attiecas uz līgumiem,] noteikšana [..] sniedz [..] praktiskas priekšrocības: patiesībā apvienības juridiskās adreses vietas tiesa parasti ir vislabākajā [pozīcijā], lai izprastu šīs apvienības statūtus, reglamentus un lēmumus, kā arī apstākļus, kas attiecas uz strīda rašanos<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, tā kā iesniedzējtiesa uzskata, ka tā ir pienākuma, kas ir pamatā prasībai, izpildes vietas tiesa Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā minēto noteikumu izpratnē, un tas, manuprāt, atbilst patiesībai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Uzsvēršu, ka ar atbildi, kas sniegta uz uzdoto jautājumu, nepietiek, lai noteiktu, vai iesniedzējtiesas jurisdikcijā ir izskatīt pamatlietu, jo, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāuzdod jautājums arī par to, vai iesniedzējtiesa ir pienākuma, kas ir pamatā prasībai, izpildes vietas tiesa Briseles I.a regulas 7. panta 1. punkta a)–c) apakšpunktā minēto noteikumu izpratnē. Iesniedzējtiesa nav nedz uzdevusi šādu jautājumu, nedz arī sniegusi par to komentārus, un tas man liek domāt, ka tā patiešām uzskata, ka tā ir strīdīgā pienākuma izpildes vietas tiesa minētā 7. panta 1. punkta izpratnē.</P></NOTE>, tās jurisdikcijā ir izskatīt pamatlietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Kā šajā ziņā norāda Itālijas un Lietuvas valdības, šī tiesa ir jāuzskata par piemērotāko, lai izprastu Dinānas Advokātu kolēģijas statūtus, reglamentu un lēmumus, kā arī apstākļus, kas attiecas uz strīda rašanos. Citiem vārdiem sakot, apsvērums par ciešo saikni starp tiesu un lietu, kas pamato Briseles I.a regulas 7. panta 1. punktā paredzēto īpašo jurisdikciju, ir spēkā pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Turklāt, kā pamatoti norāda Itālijas valdība, šāds risinājums ļauj arīdzan izvairīties no tā, ka prasības par samaksu, kas vērstas pret advokātiem, kuri, iespējams, dzīvo dažādās dalībvalstīs, un jautājumi par lēmumu, ar kuriem pamatotas šīs prasības, spēkā esamību, tiktu izskatīti dažādās tiesās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920310">1992. gada 10. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Powell Duffryn</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑214/89</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:115">EU:C:1992:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Citiem vārdiem sakot, risinājums, ko es piedāvāju, ir saderīgs arī ar mērķi nodrošināt pareizu tiesvedību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">tribunal de première instance de Namur</HT> (Namīras pirmās instances tiesa, Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 1215/2012 (<DATE ISO="20121212">2012. gada 12. decembris</DATE>) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 7. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība par pienākumu samaksāt ikgadējās iemaksas, ko lielākoties veido apdrošināšanas prēmijas un kas izriet no lēmuma, ko pieņēmusi advokātu kolēģija – bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, kurā advokātiem ir pienākums iestāties atbilstoši valsts likumam, ir jāuzskata par prasību, uz kuru attiecas jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>lietas, kas attiecas uz līgumiem<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> minētā panta izpratnē.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>