I.

Ievads

1.

Conseil d’État [Valsts padomes] (Francija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par sistēmu “European Aviation Network” (turpmāk tekstā – “EAN sistēma”), ko izstrādājusi Inmarsat Ventures SE, agrāk – Inmarsat Ventures Ldt (turpmāk tekstā – “Inmarsat”), kura ir paredzēta interneta pieslēguma nodrošināšanai lidmašīnās, kas lido pāri Savienības teritorijai.

2.

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Eutelsat SA prasību atcelt Autorité de régulation des communications électroniques et des postes (Elektronisko komunikāciju un pasta regulatīvās iestādes; turpmāk tekstā – “ARCEP”) lēmumu, ar kuru Inmarsat ir atļauts izmantot uz zemes izvietotus papildu komponentus EAN sistēmas ietvaros.

3.

Šis ARCEP lēmums izriet no Komisijas Lēmuma 2009/449/EK  ( 2 ), ar kuru Komisija izraudzījās Inmarsat un Solaris Mobile Limited par mobilo satelītsakaru sistēmu operatoriem, kuriem atļauts izmantot 2 GHz frekvenču joslu saskaņā ar Lēmumu 2007/98/EK  ( 3 ) un Lēmumu 626/2008/EK  ( 4 ).

4.

Būtībā iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu mērķis ir noteikt, vai Inmarsat izveidotā EAN sistēma, un sevišķi šīs sistēmas uz zemes izvietotie komponenti, atbilst Lēmuma Nr. 626/2008 noteikumiem.

5.

Es ierosināšu Tiesai uz šiem jautājumiem atbildēt apstiprinoši.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Lēmums 2007/98

6.

Lēmuma 2007/98/EK 1. pantā ir noteikts:

7.

Atbilstoši minētā lēmuma 2. pantam “sistēmas, kas nodrošina mobilo satelītsakaru pakalpojumus” ir sistēmas, kas spēj nodrošināt radiosakaru pakalpojumus starp mobilo zemes staciju un vienu vai vairākām izplatījuma stacijām vai starp mobilajām zemes stacijām ar vienas vai vairāku izplatījuma staciju palīdzību, vai starp mobilo zemes staciju un vienu vai vairākām papildu uz zemes izvietotām stacijām, ko izmanto noteiktās vietās.

8.

Minētā lēmuma 3. pantā ir noteikts:

B.

Lēmums Nr. 626/2008

9.

Lēmuma 626/2008 1. panta 1. punktā ir noteikts šādi:

10.

Minētā lēmuma 2. panta 2. punktā ir paredzēts:

C.

Lēmums 2009/449

11.

Īstenojot Lēmumu Nr. 626/2008, Komisija ar Lēmumu 2009/449 izraudzījās Inmarsat un Solaris Mobile Limited par mobilo satelītsakaru sistēmu operatoriem, kuriem atļauts izmantot 2 GHz frekvenču joslu saskaņā ar Lēmumu 2007/98.

III.

Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

12.

Ar 2014. gada 21. oktobra Lēmumu Nr. 2014‑1257 ARCEP atļāva Inmarsat izmantot Lēmumā 2009/449 norādītās frekvences Francijas kontinentālajā daļā.

13.

Ar 2018. gada 22. februāra Lēmumu Nr. 2018‑0001 ARCEP piešķīra Inmarsat atļauju lietot mobilo satelītsakaru sistēmas uz zemes izvietotus papildu komponentus.

14.

Par šo otro lēmumu Eutelsat cēla Conseil d’État prasību atcelt tiesību aktu. Viasat Inc un Viasat UK Ltd (turpmāk tekstā kopā – “Viasat”) šīs prasības atbalstam iestājās pamatlietā.

15.

No šīs tiesas iesniegtajiem elementiem izriet, ka Inmarsat plāno izmantot atļauju, kas tai piešķirta ar Lēmumu 2009/449, lai attīstītu EAN sistēmu.

16.

EAN sistēma ļauj nodrošināt mobilo sakaru pakalpojumus lidmašīnās, izmantojot satelītu pārraides, ko saņem terminālis, kas atrodas lidaparātu fizelāžas augšpusē, un Savienības teritorijā uz zemes izvietotu papildu komponentu pārraides, ko saņem terminālis, kas atrodas lidaparātu fizelāžas apakšpusē. Šīs pārraides tiek veiktas frekvenču joslā, kura Inmarsat piešķirta ar Lēmumu 2009/449. Šī sistēma izmanto satelītu, kas nodots ekspluatācijā 2017. gada 29. augustā.

17.

Iesniedzējtiesā celtās prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam Eutelsat izvirzīja vairākus argumentus, lai pierādītu, ka Inmarsat izveidotā EAN sistēma neatbilst Lēmuma Nr. 626/2008 noteikumiem, kas nozīmējot ARCEP 2018. gada 22. februāra lēmuma spēkā neesamību.

18.

Konstatējusi, ka no šīs argumentācijas izriet vairākas nopietnas grūtības saistībā ar Savienības tiesību interpretāciju, Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19.

2019. gada 28. jūnija lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā ir reģistrēts 2019. gada 8. jūlijā.

20.

Eutelsat, Inmarsat, Viasat, Francijas, Beļģijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un uz vairākiem Tiesas jautājumiem atbildēja rakstveidā.

IV.

Vērtējums

21.

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka Eutelsat, kuru atbalsta Viasat, iesniedzējtiesā celtā prasība ir daļa no visām prasībām, kas celtas Savienības tiesās  ( 5 ), kā arī valstu tiesās, konkrētāk, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Itālijā, Spānijā un Beļģijā, ar kurām šie lietas dalībnieki cenšas neļaut Inmarsat lietot 2 GHz frekvenču joslu, izmantojot uz zemes izvietotos papildu komponentus.

22.

Šajā lietā Tiesa būtībā tiek aicināta izvērtēt trīs argumentus, kurus izvirzījusi Eutelsat, lai apstrīdētu derīgumu ARCEP atļaujai, ko tā piešķīrusi Inmarsat uz zemes izvietotu papildu komponentu izmantošanai Francijā, un kuru izvērtējumam nepieciešama Savienības tiesību normu interpretācija. Šie trīs argumenti atbilst trim jautājumiem, ko uzdevusi iesniedzējtiesa.

23.

Pirmkārt, Eutelsat apgalvo, ka tādā sistēmā kā EAN, ko izveidojusi Inmarsat, terminālis, kas atrodas lidaparātu fizelāžas apakšpusē, lai nodrošinātu sakarus ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, nevar tikt kvalificēts kā “mobilā zemes stacija”, un tādēļ šie komponenti nav “mobilo satelītsakaru sistēmas” neatņemama daļa Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

24.

Otrkārt, Eutelsat apgalvo, ka tādā sistēmā kā EAN uz zemes izvietotos komponentus, ņemot vērā to noteicošo lomu, nevar uzskatīt par “papildu”, un tādējādi tā nav “mobilā satelītsakaru sistēma” iepriekš minētās tiesību normas izpratnē.

25.

Treškārt, Eutelsat apgalvo, ka valstu iestādes nevar piešķirt Inmarsat atļauju lietot to teritorijā uz zemes izvietotus papildu komponentus, jo Inmarsat nav pildījusi apņemšanos par teritoriālo pārklājumu Lēmuma Nr. 626/2008 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) daļā paredzētajā datumā.

26.

Turpmāk savos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka katrs no Eutelsat izvirzītajiem argumentiem ir jānoraida. Citiem vārdiem sakot, es piedāvāšu Tiesai atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem tādējādi, ka Inmarsat iegūtā atļauja lietot uz zemes izvietotus papildu komponentus Francijā nav pretrunā atbilstošajām Savienības tiesību normām.

A.

Par jēdzieniem “mobilo satelītsakaru sistēma” un “mobilā zemes stacija” Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē (pirmais jautājums)

27.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tādā sistēmā kā EAN sistēma pamatlietā uz zemes izvietotie papildu komponenti uztur sakarus ar “mobilo zemes staciju” un attiecīgi ir neatņemama “mobilo satelītsakaru sistēmas” daļa, ņemot vērā, ka šī sistēma ietver divus atsevišķus uztveršanas termināļus, kurus savieno sakaru pārvaldītājs un no kuriem pirmais atrodas lidaparātu fizelāžas augšpusē un ir savienots ar satelītu, otrais – lidaparātu fizelāžas apakšpusē un ir savienots ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem.

28.

Eutelsat un Viasat piedāvāja uz šo jautājumu atbildēt noraidoši atšķirībā no Inmarsat, Francijas, Beļģijas un Apvienotās Karalistes valdībām, kā arī Komisijas.

29.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatsaucas uz Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta tekstu. Šajā normā “mobilo satelītsakaru sistēmas” ir definētas kā “elektroniskie sakaru tīkli un ar tiem saistītās iekārtas”, kas var nodrošināt triju veidu radiosakaru pakalpojumus:

–

starp mobilo zemes staciju un vienu vai vairākām izplatījuma stacijām vai

–

starp mobilajām zemes stacijām ar vienas vai vairāku izplatījuma staciju palīdzību, vai

–

starp mobilo zemes staciju un vienu vai vairākiem uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, ko izmanto fiksētās vietās.

30.

Otrais un trešais uzdotais jautājums skar trešā veida radiosakarus – starp mobilo zemes staciju un uz zemes izvietotiem papildu komponentiem.

31.

Vispirms, manuprāt, ir lietderīgi precizēt šo radiosakaru raksturošanai paredzēto terminu “mobils”, “zemes”, “izplatījuma” un “satelīts” nozīmi.

32.

Tāpat kā lietas dalībnieki, kas iesnieguši savus apsvērumus, arī es nesaskatu šķēršļus šajā sakarā iedvesmoties no definīcijām, kas noteiktas Telesakaru savienības noteikumos par radiosakariem, kas 1995. gadā tika pieņemti Pasaules radiosakaru konferencē (turpmāk tekstā – “Radionoteikumi”)  ( 6 ). Proti, attiecībā uz terminiem, skatot tos atsevišķi, nav pretrunas starp šiem noteikumiem un Lēmumu Nr. 626/2008.

33.

Vispirms jānorāda, ka vairākos Lēmuma 2007/98 un Lēmuma Nr. 626/2008 noteikumos frāze “izplatījuma stacija” un termins “satelīts” ir gandrīz savstarpēji aizvietojami vai vismaz nav precizēta saistība starp šiem abiem jēdzieniem  ( 7 ). Kaut arī šī nianse nav izšķirīga pamatlietas strīda atrisināšanā, precizēšu, ka šajā regulatīvajā kontekstā jēdziens “izplatījuma stacija”, manuprāt, paredz ne tikai satelīta, bet arī dažu papildu tehnisko elementu klātbūtni; citiem vārdiem sakot, šis jēdziens ir ierobežojošāks nekā jēdziens “satelīts”  ( 8 ). Pamatlietā netiek apstrīdēts, ka EAN sistēma ietver izplatījuma staciju, kā paredzēts Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā  ( 9 ).

34.

Turpinot, “zemes” stacija “atrodas vai nu uz zemes virsmas, vai arī galvenajā zemes atmosfēras daļā”  ( 10 ). Stacija, kas atrodas uz lidmašīnas, tāpat kā EAN sistēmā, ir jākvalificē kā zemes stacija.

35.

Visbeidzot, “mobilā” zemes stacija ir “paredzēta izmantošanai kustībā vai apstājoties iepriekš nenoteiktās vietās”  ( 11 ). Pirmais uzdotais jautājums attiecas uz šo “mobilās zemes stacijas” jēdzienu.

36.

Pēc šāda precizējuma pievērsīšos Eutelsat argumentācijai, kuru Viasat atbalsta gan Tiesā, gan iesniedzējtiesā un kura attiecas uz Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā aprakstīto radiosakaru trešo kategoriju, proti, starp mobilo zemes staciju un uz zemes izvietotiem papildu komponentiem.

37.

Būtībā Eutelsat un Viasat mēģina pierādīt, ka uz zemes izvietotie papildu komponenti nekomunicē ar mobilo zemes staciju tādā sistēmā kā EAN, par ko ir strīds pamatlietā, un tādējādi tie nav neatņemama “mobilo satelītsakaru sistēmas” daļa šīs normas nozīmē.

38.

Es nepiekrītu šim argumentam.

39.

Eutelsat un Viasat ierosināto siloģismu var rezumēt šādi. Jēdziens “mobilā zemes stacija” paredz, ka šādai stacijai jāvar sazināties ar satelītu  ( 12 ) (lielā premisa). EAN sistēma sazinoties ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, izmantojot termināli, kurš novietots zem lidmašīnas fizelāžas, kas būtu autonoma stacija, kura nevar sazināties ar satelītu (mazā premisa). Attiecīgi uz zemes izvietotie papildu komponenti, kas izmantoti EAN sistēmas ietvaros, nesazinoties ar mobilo zemes staciju un attiecīgi neesot mobilo satelītsakaru sistēmas neatņemama daļa.

40.

Manuprāt, šai argumentācijai ir divas nelabojamas kļūdas, kas attiecīgi skar šī siloģisma lielo un mazo premisu.

41.

Pirmkārt, un pretēji Eutelsat un Viasat apgalvotajam, jēdziens “mobilā zemes stacija” Lēmuma Nr. 626/2008 nozīmē neparedz, ka šādai stacijai jāvar uzturēt sakarus ar satelītu. Šajā ziņā atgādināšu, ka šo jēdzienu Savienības likumdevējs skaidri nav definējis.

42.

Šie lietas dalībnieki minēto prasību secina no Radionoteikumiem. Šo noteikumu ietvaros no to 1.63. un 1.68. panta tik tiešām varētu secināt, ka jebkura mobilā zemes stacija uztur sakarus vai nu ar izplatījuma staciju, vai ar citu mobilo zemes staciju ar izplatījuma objekta starpniecību  ( 13 ).

43.

Taču neviena Lēmuma Nr. 626/2008  ( 14 ) vai pat Lēmuma 2007/98 daļa nerosina domāt, ka Radionoteikumu definīcijas būtu pilnībā jātransponē šo lēmumu ietvaros, kā to pareizi norādījusi Inmarsat.

44.

Konkrētāk, attiecībā uz jēdzienu “mobilā zemes stacija”, manuprāt, pastāv apstāklis, kas ir krasā pretrunā ar šādu transponēšanu. Kā uzsvēra Komisija, Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā definētais jēdziens “mobilā satelītsakaru sistēma” neatbilst jēdzienam “mobilie satelītpakalpojumi”, kas ir ietverts Radionoteikumu 1.25. pantā  ( 15 ).

45.

Lai saprastu atšķirības starp šiem diviem jēdzieniem, ir jānošķir četras saziņas kategorijas.

46.

Kā attēlots tabulā, Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir vienlaikus ierobežojošāks (tādā ziņā, ka tajā nav iekļauta sakaru uzturēšana starp izplatījuma stacijām) un plašāks (tādā ziņā, ka tajā ir iekļauta sakaru uzturēšana starp mobilo zemes staciju un uz zemes izvietotiem papildu komponentiem) par Radionoteikumu 1.25. pantu.

47.

Tādējādi, ņemot vērā, ka Radionoteikumos nav paredzēta sakaru uzturēšana starp mobilo zemes staciju un uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, par kuriem tieši ir strīds šajā lietā, definīcijas, kas šajā ziņā ietvertas šajos noteikumos, nevar transponēt Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta ietvaros.

48.

Ja aplūkojam tikai Lēmuma Nr. 626/2008 noteikumus, ir skaidrs, ka “mobilo satelītsakaru sistēmām”, uz kurām attiecas minētā lēmuma 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, obligāti jāietver vismaz viena mobilā zemes stacija, kas var uzturēt sakarus ar izplatījuma staciju. Tas izriet no pēdējā šīs normas teikuma, saskaņā ar kuru šāda sistēma ietver “vismaz vienu izplatījuma staciju”, kā arī no paša sistēmas nosaukuma, kas ietver “satelīta” klātbūtni.

49.

Tomēr šī prasība neizslēdz, ka šāda sistēma varētu ietvert arī citas mobilās zemes stacijas, kas paredzētas sakaru uzturēšanai ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, kas nevar uzturēt sakarus ar satelītu.

50.

Citiem vārdiem sakot, lai gan nav apstrīdams, ka mobilo satelītsakaru sistēmai jāietver mobilā zemes stacija, kas var uzturēt sakarus ar satelītu, tomēr nav neviena iemesla uzskatīt, pamatojoties uz Lēmumā Nr. 626/2008 ietvertajām definīcijām, ka visām mobilajām zemes stacijām, kuras iekļautas šajā sistēmā, jāvar uzturēt sakarus ar satelītu.

51.

Tādējādi Eutelsat un Viasat argumentācija, kas apkopota šo secinājumu 39. punktā, jau ir jānoraida ar šo pirmo pamatojumu. Pretēji tam, ko šīs puses apgalvojušas, stacija, kas uztur sakarus ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, var tikt kvalificēta kā “mobilā zemes stacija” Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, pat ja tā nevar uzturēt sakarus ar satelītu.

52.

Otrkārt, pat pieņemot, ka Tiesa nospriestu, ka jebkurai “mobilajai zemes stacijai” noteikti ir jāspēj sazināties ar satelītu, Eutelsat un Viasat argumentācija nav spēkā, jo tās pamatā ir mākslīga EAN sistēmas tehnisko sastāvdaļu nošķiršana.

53.

Saskaņā ar šo argumentāciju, no vienas puses būtu uztveršanas terminālis, kas atrodas lidmašīnas fizelāžas augšpusē un uztur sakarus ar satelītiem, un – no otras puses – uztveršanas terminālis, kurš atrodas fizelāžas apakšpusē un uztur sakarus ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem. Tā kā apakšējais uztveršanas terminālis nespēj uzturēt sakarus ar satelītu, tas nevarētu veidot mobilo zemes staciju un attiecīgi neatbilstu definīcijai, kas noteikta Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kuru, manuprāt, kļūdaini interpretē kā tādu, kas paredz šādu spēju.

54.

Šis nošķīrums, manuprāt, neatbilst EAN sistēmas tehniskajai realitātei. Būtībā tāpat kā Inmarsat, Francijas, Beļģijas un Apvienotās Karalistes valdību, kā arī Komisijas aizstāvētajā viedoklī, manuprāt, no funkcionālā viedokļa būtu mākslīgi sadalīt divās atsevišķās un neatkarīgās stacijās tādu sistēmu kā EAN, par kuru ir strīds pamatlietā. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka abi EAN sistēmas uztveršanas termināļi ir savstarpēji saistīti ar sakaru pārvaldītāju, kas atkarībā no apstākļiem nosaka, kuru termināli – satelīta vai zemes – izmantot, lai vadītu ienākošo vai izejošo signālu.

55.

Šajā kontekstā tikai apstāklis, ka abi termināļi ir fiziski nošķirti, jo viens no tiem ir attiecīgi fizelāžas augšpusē un otrs – apakšpusē –, pats par sevi nevar nozīmēt, ka tās ir divas dažādas “stacijas”. Gluži otrādi, man šķiet, ka to attiecīgo signālu centralizētā pārvaldība nozīmē, ka šie termināļi ir daļa no vienas un tās pašas “stacijas”, kā to pamatoti uzsvērušas Francijas valdība un Komisija.

56.

Šī interpretācija pamatota ar Radionoteikumu 1.61. pantu, saskaņā ar kuru “stacija” ir “viens vai vairāki raidītāji vai uztvērēji, vai raidītāju un uztvērēju kopums, tostarp papildu aprīkojums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu radiosakaru pakalpojumu vai radioastronomijas pakalpojumam konkrētā vietā”.

57.

Apstāklis, ka šādi “raidītāji” fiziski nav tikuši ievietoti vienā un tajā pašā korpusā, šajā ziņā nevar būt noteicošs, jo pretējā gadījumā tas būtu pārspīlēts juridiskais formālisms, kam nebūtu nekāda sakara ar tehnisko realitāti, ka šo termināļu antenām jābūt uz augšu (sakariem ar satelītiem) un uz leju (sakariem ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem), kā to paskaidroja Inmarsat.

58.

Francijas valdība šajā ziņā piebilda, ka divu uztveršanas termināļu pastāvēšana nepieciešama no tehniskā viedokļa tāpēc, ka pastāv atšķirīgas informātikas valodas sakariem ar satelītiem (valoda “DVB‑S”) un ar uz zemes izvietotajiem papildu elementiem (valoda “LTE”)  ( 16 ).

59.

Apvienotās Karalistes valdība ilustrēja šo apgalvojumu ar “common sense” (saprātīgu) piemēru. Šī valdība paskaidroja, ka mobilajā telefonā ir dažādi komponenti, kas var pieslēgties 3G, 4G tīklam un bezvadu interneta tīklam vai arī izveidot Bluetooth pieslēgumu. Tomēr visi šie komponenti ir daļa no vienas un tās pašas stacijas, proti, mobilā telefona. Šis vienkāršais piemērs ir pietiekams, lai noraidītu Eutelsat un Viasat argumentāciju.

60.

Tādējādi, pretēji šo lietas dalībnieku apgalvotajam, kopums, kas sastāv no diviem atsevišķiem uztveršanas termināļiem (kurus saista viens sakaru pārvaldītājs), no kuriem viens atrodas lidaparāta fizelāžas augšpusē un uztur sakarus ar satelītu, otrs – fizelāžas apakšpusē un uztur sakarus ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, ir jākvalificē kā “mobilā zemes stacija”.

61.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt šādi. Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tādā sistēmā kā EAN, par kuru ir strīds pamatlietā, uz zemes izvietotie papildu komponenti uztur sakarus ar “mobilo zemes staciju” un attiecīgi ir neatņemama “mobilo satelītsakaru sistēmas” daļa, ņemot vērā, ka šī sistēma ietver divus atsevišķus, ar vienu sakaru pārvaldītāju sasaistītus uztveršanas termināļus, no kuriem pirmais ir novietots lidaparāta fizelāžas augšpusē un nodrošina sakarus ar satelītu, un otrs – fizelāžas apakšpusē un uztur sakarus ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem.

B.

Par jēdzienu “uz zemes izvietoti “papildu” komponenti” Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta izpratnē (otrais jautājums)

62.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz zemes izvietotie komponenti tādā sistēmā kā EAN, par kuru ir strīds pamatlietā, var tikt kvalificēti kā “papildu”, kaut arī šiem komponentiem ir izšķirīga nozīme minētās sistēmas darbībā, tie aptver visu Savienības teritoriju un ļauj uzlabot piedāvāto komunikāciju pakalpojumu kvalitāti.

63.

Precizēšu, ka gadījumā, ja uz šo jautājumu tiktu sniegta noraidoša atbilde, Inmarsat izveidoto EAN sistēmu nevarētu kvalificēt kā “mobilo satelītsakaru sistēmu” iepriekš minētās tiesību normas izpratnē, jo šī kvalifikācija ir atkarīga no tā, vai pastāv uz zemes izvietotie “papildu” komponenti.

64.

Pirms atbildēt uz uzdoto jautājumu, uzskatu, ka būtu lietderīgi sniegt dažus faktus par uz zemes izvietoto papildu komponentu raksturu un lomu Inmarsat ieviestās EAN sistēmas darbībā.

65.

Vispirms, no Inmarsat apsvērumiem izriet – un pārējie lietas dalībnieki to nav apstrīdējuši – ka uz zemes izvietotie papildu komponenti ir salīdzināmi ar stacijām, kas izmantotas mobilā telefona sakaru 4G tīklam, “ar to atšķirību, ka tie ir vērsti vertikāli uz debesīm, nevis horizontāli virs zemes”  ( 17 ). Ir saprotams, ka šo vertikālo virzienu izskaidro vajadzība raidīt attiecīgos signālus lidmašīnām gaisā, uz kurām atrodas EAN sistēmas uztveršanas termināļi.

66.

Turpinājumā Inmarsat pati atzina, ka savienojumam ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem ir vairākas tehniskas priekšrocības salīdzinājumā ar savienojumu ar satelītu. Pirmkārt, savienojumam ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem ir labāka kvalitāte ievērojami mazākā attāluma dēļ, kas jāveic signālam (36 000 km līdz satelītam, mazāk nekā 100 km līdz uz zemes izvietotajam komponentam). Otrkārt, pretēji satelīta pieslēgumam, zemes savienojumu pārslodzes gadījumā var viegli uzlabot, pievienojot komponentus uz zemes  ( 18 ).

67.

Visbeidzot, lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka uz zemes izvietotajiem papildu komponentiem sava tehniskā pārākuma dēļ  ( 19 ) ir izšķirīga loma EAN sistēmas darbībā. Tādējādi, saskaņā ar lieliskajiem valsts ziņotāja secinājumiem pamatlietā, “nav apstrīdēts, ka šī mobilo satelītsakaru sistēma patiesībā balstīta nevis uz satelīta sakariem, bet uz sakariem ar uz zemes izvietotiem papildu komponentiem, kas ļauj nodrošināt lielāku ātrumu un par kuriem Apvienotās Karalistes tiesneši un Vācijas regulators secinājuši, ka tie nodrošina 99 % pakalpojumu, jo satelīti tiek izmantoti tikai zonās, kuras neaptver minētie uz zemes izvietotie papildu komponenti (piem., virs jūras)”  ( 20 ).

68.

Tieši šīs uz zemes izvietoto komponentu noteicošās lomas dēļ EAN sistēmas darbībā Eutelsat un Viasat apgalvo, ka šie komponenti nevar tikt kvalificēti kā “papildu” un ka līdz ar to šāda sistēma nevar tikt kvalificēta kā “mobilā satelītsakaru sistēma” Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta izpratnē. Būtībā šīs lietas dalībnieces pārmet EAN sistēmai, ka tā ir nevis satelītsakaru sistēma, ko papildina uz zemes izvietoti komponenti, bet gan zemes sakaru sistēma, ko papildina satelīta elements.

69.

Es nepiekrītu šai argumentācijai. Citiem vārdiem sakot un līdzīgi Inmarsat, Francijas, Beļģijas un Apvienotās Karalistes valdību, kā arī Komisijas nostājai, es uzskatu, ka šādus uz zemes izvietotus komponentus var kvalificēt kā “papildu”, neraugoties uz to noteicošo lomu EAN sistēmas darbībā.

70.

Manuprāt, no Lēmuma Nr. 626/2008 var secināt divas prasības attiecībā uz “mobilo satelītsakaru sistēmas” satelīta komponentu.

71.

Pirmkārt, šādai sistēmai jāietver satelīts. Līdztekus pašam nosaukumam (“mobilo satelītsakaru sistēma”), šī prasība izriet no Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta pēdējā teikuma (“Šāda sistēma ietver vismaz vienu izplatījuma staciju”  ( 21 )) un arī no šī lēmuma pielikuma, no kā izriet, ka satelīta ražošana un palaišana ir nepieciešami posmi operatoru atlases procedūrā.

72.

Otrkārt, satelītam ne tikai jābūt, bet arī jātiek lietotam, kā to norādīja Apvienotās Karalistes valdība. Šī prasība netieši izriet no Lēmuma Nr. 626/2008 8. panta 3. punkta c) apakšpunkta, saskaņā ar kuru “ja pārstāj darboties attiecīgās mobilo satelītsakaru sistēmas satelīta komponents, uz zemes izvietoto papildu komponentu patstāvīga darbība nepārsniedz 18 mēnešus”  ( 22 ). Citiem vārdiem, princips ir zemes un satelītu komponentu vienota darbība.

73.

No pamatlietas materiāliem, kas iesniegti Tiesā, izriet, ka satelītu komponents tik tiešām tiek izmantots, ja lidmašīnas, kas aprīkotas ar EAN sistēmu, pārlido jūru vai Serbijas teritoriju vai ja kādas problēmas dēļ uz zemes izvietotie papildu komponenti nedarbojas pienācīgi. Inmarsat precizēja, ka satelīta signāla uzticamības un stabilitātes dēļ satelīta komponents nodrošina saziņas pakalpojumu turpinātību. Protams, faktiskā satelīta komponenta izmantojuma pārbaude ir dalībvalsts tiesas kompetencē, kura vienīgā ir kompetenta pārbaudīt faktus prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā.

74.

Vienlaikus, es nedomāju, ka no šī lēmuma ir iespējams secināt papildu prasību par katra komponenta, respektīvi, satelīta un zemes komponenta nozīmi šādā sistēmā.

75.

Vispirms, vārds “papildu” nešķiet izslēdzam uz zemes izvietoto komponentu izšķirošo lomu attiecībā pret satelīta komponentu, pretēji tam, ko apgalvo Eutelsat un Viasat.

76.

Saskaņā ar Académie française vārdnīcu “papildu” nozīmē “ar nolūku papildināt”, proti, “nodrošināt pilnīgumu”, kā norādīja Francijas valdība. Angļu valodā Oksfordas vārdnīcā termins “papildu” ir definēts šādi: “combining in such a way as to form a complete whole or enhance each other”  ( 23 ). Vācu valodas versijā izmantots vārds “ergänzende”, kam ir līdzīga nozīme  ( 24 ).

77.

No šīm definīcijām izriet, ka jēdziens “papildu” ir neskaidrs salīdzinājumā ar to, cik relatīvi nozīmīgi ir aplūkotie komponenti. Tādējādi šis termins neizslēdz to, ka mobilo satelītsakaru sistēmā zemes komponentiem ir noteicošāka loma nekā satelīta komponentiem. Šie komponenti var “papildināt” šādu sistēmu, tajā spēlējot izšķirošu lomu.

78.

Savos apsvērumos Komisija precizēja, ka termins “papildu” uzsver uz zemes izvietoto komponentu fakultatīvo dabu pretēji satelīta komponenta obligātajam raksturam.

79.

Tas, ka lēmumā Nr. 626/2008 nekas nav teikts par zemes un satelīta komponentu attiecīgo nozīmi, manuprāt, arī ir būtiski. Jāatzīst, Savienības likumdevējam būtu bijis vēlams precizēt, ka uz zemes izvietoto komponentu lomai bija jāpaliek “sekundārai”, “papildinošai” vai “pakārtotai” attiecībā pret satelīta komponenta lomu, kā to norādījušas gan Beļģijas, gan Francijas valdības, varbūt pat nosakot maksimālo procentuālo apjomu sakariem, kurus drīkst nodrošināt ar zemes komponentiem.

80.

Taču šajā lēmumā šādu precizējumu nav. Saskaņā ar definīciju, kas sniegta tā 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, uz zemes izvietotas papildu stacijas izmanto fiksētās vietās, lai uzlabotu mobilo satelītsakaru pakalpojumu pieejamību ģeogrāfiskajās zonās, kurās nevar nodrošināt pienācīgi kvalitatīvus satelītsakarus.

81.

Manuprāt, šī definīcija pietiekami skaidri atspoguļo, ka tā neliedz uz zemes izvietotajiem komponentiem ieņemt izšķirošu vietu minētajā sistēmā.

82.

Es labprāt atzīstu – ja dažiem valodas jēdzieniem (konkrētāk, “fiksētās vietās”) būtu pievienoti skaidri noteikumi, tos varētu interpretēt kā prasības nodrošināt izšķirošu lomu satelītu elementam. Šādi rīkojoties, Savienības likumdevējs ir radījis šaubas par precīzo jēdziena “uz zemes izvietoti papildu komponenti” tvērumu.

83.

Taču tiesiskās drošības prasības liedz pieņemt lēmumu par šī jēdziena tvērumu tādā veidā, kas kaitētu to operatoru interesēm, kuri ir izraudzīti saskaņā ar Lēmumu Nr. 626/2008, kā to norādījusi Inmarsat. Citiem vārdiem sakot, es uzskatu, ka šādos apstākļos šaubu gadījumā ir jānosliecas par labu operatoriem, kurus pirms vairāk nekā desmit gadiem izraudzījusi Komisija un kuri ir izdarījuši ekonomiska rakstura izvēles un veikuši ievērojamas investīcijas, pamatojoties uz šī lēmuma formulējumam atbilstošu izpratni.

84.

Vienīgie ierobežojumi šajā ziņā attiecas tieši uz pārbaudi, vai šo operatoru ieviestā sakaru sistēma tiešām atbilst Lēmumā Nr. 626/2008 izmantotajiem formulējumiem.

85.

Es jau šo secinājumu 75.–78. punktā paskaidroju iemeslus, kādēļ uzskatu, ka termins “papildu” neizslēdz uz zemes izvietoto komponentu izšķirošo lomu.

86.

Šobrīd vēlos uzsvērt, ka Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā ietvertā definīcija nenosaka maksimālo “fiksēto vietu” skaitu, kurās uz zemes izvietotos komponentus drīkst izmantot, kā to norādīja Komisija. Attiecīgi izraudzītajam operatoram ir iespējams uzstādīt šādus komponentus visā Savienības teritorijā.

87.

Turklāt man šķiet grūti apstrīdams, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kas apkopoti šo secinājumu 64.–67. punktā, ka uz zemes izvietotie komponenti veicina kā sniegto komunikāciju pakalpojumu “pieejamību”, tā arī to “kvalitāti” iepriekš minētās tiesību normas izpratnē.

88.

Sevišķi es neredzu nevienu pilnvērtīgu iemeslu patvaļīgi ierobežot komunikāciju pakalpojumu kvalitāti, nosakot tās maksimālo līmeni, ko drīkst piedāvāt satelītu komponenti, kā to ierosināja Eutelsat, Viasat un Komisija, un tas būtu pretrunā patērētāju interesēm.

89.

Es nepiekrītu Komisijas izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru ir “jāuzrauga, lai juridiskās prasības netiktu apietas, proti, lai satelītam nebūtu maznozīmīga loma”. Pirmkārt, no šo secinājumu 77.–87. punkta izriet, ka no Lēmuma Nr. 626/2008 nav secināmas nekādas “juridiskās prasības” par satelītu un zemes komponentu attiecīgajām lomām. Otrkārt, tiesiskās drošības princips ir pretrunā tam, ka šis lēmums tiktu “papildināts”, tajā nosakot sniegto pakalpojumu kvalitātes maksimālo līmeni, jo Savienības likumdevējs šādus ierobežojumus nav paredzējis.

90.

Kā to norādījusi Inmarsat, kā arī Francijas, Beļģijas un Apvienotās Karalistes valdības, kvalitātes kritērijs ir plaši definēts Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, tādējādi ļaujot katram operatoram brīvi noteikt kvalitāti pakalpojumiem, ko tas vēlas piedāvāt. Jebkāda cita interpretācija nozīmētu piedāvāto komunikāciju pakalpojumu mākslīgu reglamentēšanu, izmantojot Savienības regulējumu, kas būtu pretrunā ar šo pakalpojumu tehnoloģisko un komerciālo realitāti.

91.

Un otrādi – izraudzītajiem operatoriem piešķirtā brīvība izmantot uz zemes izvietotos komponentus, ja tie ir jaudīgāki nekā satelītu komponenti, ļauj izmantot efektīvāk 2 GHz joslu, kas ir jo svarīgāk apstākļos, kad pieejamo frekvenču joslu kļūst aizvien mazāk  ( 25 ). Šī interpretācija atbilst konkurences un inovāciju veicināšanai, kā arī patērētāju interešu aizstāvībai, kas ir Lēmuma Nr. 626/2008 mērķi  ( 26 ), kā to pareizi norādījusi Inmarsat, kā arī Francijas un Apvienotās Karalistes valdības.

92.

Pilnības labad vēl uzsvēršu, ka Lēmuma Nr. 626/2008 18. apsvērums, kuram nav saistoša rakstura, turklāt neietver nekādu formulējumu, kas varētu likt apšaubīt manis piedāvāto interpretāciju  ( 27 ).

93.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai uz otro jautājumu atbildēt šādi: Lēmuma Nr. 626/2008 2. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka uz zemes izvietotie komponenti, kas tiek izmantoti tādās sistēmās kā EAN, par ko ir strīds pamatlietā, var tikt kvalificēti kā “papildu”, lai gan šiem komponentiem ir izšķiroša loma šīs sistēmas darbībā, tie aptver visu Savienības teritoriju un ļauj uzlabot piedāvāto komunikācijas pakalpojumu kvalitāti.

C.

Par sekām, ja nav pildītas Lēmuma Nr. 626/2008 4. panta 1. punkta c) apakšpunkta ii) punktā noteiktās apņemšanās par teritoriālo pārklājumu (trešais jautājums)

94.

Attiecībā uz trešo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu jānorāda, ka Tiesai lietā Viasat UK un Viasat  ( 28 ) bija iespēja sniegt noliedzošu atbildi uz līdzīgu jautājumu, kas bija formulēts gandrīz identiski.

95.

Tādēļ šajā ziņā man atliek vien atsaukties uz Tiesas sniegto atbildi minētajā lietā.

V.

Secinājumi

96.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Francija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: