I.

Ievads

1.

Kādos apstākļos (ja tādi ir) valsts tiesas spriedums par uzturlīdzekļiem, kas pasludināts pirms attiecīgās valsts pievienošanās Eiropas Savienībai, var tikt atzīts saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 4/2009 (2008. gada 18. decembris) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās  ( 2 )? Tāds būtībā ir jautājums, ko uzdevusi Court of Appeal for Northern Ireland [Apelācijas tiesa Ziemeļīrijā] (Apvienotā Karaliste) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecīgi skar tādu nolēmumu atzīšanu un izpildi Apvienotajā Karalistē jautājumos, kas saistīti ar uzturēšanas saistībām, kuri Polijā ir pieņemti pirms tās pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā un pirms Regulas Nr. 4/2009 piemērošanas datuma, proti, 2011. gada 18. jūnija. Pirms šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošo faktisko apstākļu izskatīšanas vispirms ir jāizklāsta attiecīgās tiesību normas.

II.

Attiecīgās tiesību normas

A.

ES tiesības

1.

Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001

3.

Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās  ( 3 ) 66. pants paredz:

2.

Regula Nr. 4/2009

4.

Regulas Nr. 4/2009 31., 44. un 47. apsvērumā ir noteikts:

5.

Regulas Nr. 4/2009 2. panta “Definīcijas” 1. punktā ir noteikts:

6.

Regulas Nr. 4/2009 IV nodaļā “Nolēmumu atzīšana, izpildāmība un izpilde” ir trīs iedaļas. Saskaņā ar minētās regulas 16. pantu 1. iedaļu, kurā ietverts šīs regulas 17.–22. pants, piemēro nolēmumiem, kas pieņemti dalībvalstī, kurai ir saistošs Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokols par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem (turpmāk tekstā – “Hāgas protokols”); 2. iedaļu, kurā ietverts šīs regulas 23.–38. pants, piemēro nolēmumiem, kas pieņemti dalībvalstī, kurai nav saistošs Hāgas protokols; savukārt 3. iedaļā, kurā ietverts šīs pašas regulas 39.–43. pants, paredzēti kopīgi noteikumi, ko piemēro visiem nolēmumiem.

7.

Regulas Nr. 4/2009 VII nodaļas 49.–63. pants ietver noteikumus par centrālo iestāžu sadarbību.

8.

Regulas Nr. 4/2009 75. pantā “Pārejas noteikumi” ir paredzēts:

9.

Saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 76. pantu, izņemot 2. panta 2. punktu, 47. panta 3. punktu, 71., 72. un 73. pantu, regulu piemēro no 2011. gada 18. jūnija, ievērojot to, ka Hāgas protokolu Savienībā piemēro no minētā datuma.

3.

Lēmums 2009/451/EK

10.

Saskaņā ar Komisijas Lēmuma 2009/451/EK (2009. gada 8. jūnijs) par Apvienotās Karalistes nodomu pieņemt Regulu (EK) Nr. 4/2009  ( 4 ) 2. pantu minētā regula Apvienotajā Karalistē stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā.

4.

Lēmums 2009/941/EK

11.

Saskaņā ar Komisijas Lēmuma 2009/941/EK (2009. gada 30. novembris) par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu [Hāgas protokolu]  ( 5 ), 4. pantu minētā protokola noteikumi Savienībā tiek provizoriski piemēroti no 2011. gada 18. jūnija.

B.

Apvienotās Karalistes tiesības

12.

Magistrates’ Courts (Civil Jurisdiction and Judgments Act 1982) Rules (Northern Ireland) 1986 [1986. gada Noteikumi par maģistrātu tiesām (1982. gada Likums par civilo jurisdikciju un spriedumiem) Ziemeļīrijā] 4. panta 1.A noteikumā ir noteikts:

III.

Pamatlietas fakti

13.

Polijas pilsoņi TKF un AKF apprecējās Polijā 1991. gadā. Viņiem piedzima divi dēli. Polijas tiesa 1999. gada 1. aprīlī pret TKF pieņēma nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu AKF labā. Laikposmā no 2002. gada decembra līdz 2003. gada februārim Polijas tiesās tika ierosināta jauna tiesvedība par uzturlīdzekļiem. Šīs vēlākās tiesvedības rezultātā tika pieņemti – kā to dēvē iesniedzējtiesa – “atjaunināti rīkojumi par uzturlīdzekļu piedziņu”, kas ir datēti ar 2003. gada 14. februāri, un šie nolēmumi ir vienas un tās pašas tiesas “1999. gada 1. aprīlī izdotā sākotnējā rīkojuma varianti”  ( 6 ).

14.

TKF un AKF izšķīrās 2004. gadā. Pēc diviem gadiem, 2006. gada augustā, TKF ieradās Ziemeļīrijā, kur kopš tā laika dzīvo.

15.

Ar 2013. gada 24. oktobra un 2014. gada 15. augusta nolēmumiem (turpmāk tekstā – “nolēmumi par reģistrāciju”) Magistrates’ Court for the Petty Sessions District of Belfast and Newtownabbey [Belfāstas un Ņūtaunabijas apgabala pirmās instances tiesas] (Apvienotā Karaliste) sekretārs reģistrēja un pasludināja par izpildāmiem abus nolēmumus par uzturlīdzekļu piedziņu, kas bija pieņemti Polijas tiesā un datēti ar 2003. gada 14. februāri. Nolēmumi par reģistrāciju tika pieņemti saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 75. pantu. Ar šiem nolēmumiem tiek arī paziņots, ka šādi reģistrēti nolēmumi ir izpildāmi minētās regulas IV nodaļas 2. iedaļas izpratnē.

16.

TFK apstrīdēja nolēmumus par reģistrāciju High Court of Justice in Northern Ireland, Queen’s Bench Division [Ziemeļīrijas Augstajā tiesā, Karaļnama kompetences lietu departamentā] (Apvienotā Karaliste), pamatojoties uz to, ka, tā kā Polija nebija dalībvalsts, kad tika pieņemti attiecīgie Polijas tiesas nolēmumi, Regulas Nr. 4/2009 4. nodaļas 2. iedaļas noteikumi nebija piemērojami. Viņš arī apgalvoja, ka 23. un 26. pants neattiecas uz Polijas tiesas nolēmumiem un katrā ziņā šie nolēmumi neatbilst Regulas Nr. 4/2009 24. pantam, jo nav pierādījumu, ka TFK būtu zinājis par attiecīgo tiesvedību, tajā piedalījies vai ticis pārstāvēts.

17.

Tomēr High Court of Justice in Northern Ireland, Queen’s Bench Division noraidīja viņa prasību, pamatojoties uz to, ka Regulā Nr. 4/2009 nav noteikumu, kuri ierobežotu tās piemērojamību laikā, to attiecinot vienīgi uz tādiem Polijā izdotiem tiesas rīkojumiem par uzturlīdzekļu piedziņu, kas izdoti pēc Polijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Turklāt, tā kā Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punkts nebija piemērojams, jo Polija ir Hāgas protokola parakstītāja valsts, Regulas Nr. 4/2009 VII nodaļa, ņemot vērā 75. panta 3. punktu, bija piemērojama izskatāmajiem jautājumiem. High Court of Justice in Northern Ireland, Queen’s Bench Division attiecīgi nosprieda, ka Polijas tiesas nolēmumi ir atbilstīgi reģistrēti un izpildīti saskaņā ar minēto nodaļu. Tad TFK pārsūdzēja šo nolēmumu Court of Appeal in Northern Ireland (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”).

18.

Tādējādi iesniedzējtiesā izskatāmais jautājums attiecās uz Regulas Nr. 4/2009 pareizu piemērojamību laikā, lai reģistrētu un pasludinātu par izpildāmiem nolēmumus par uzturlīdzekļu piedziņu, un uz 75. panta 2. punkta piemērojamību nolēmumiem, kas pieņemti Hāgas protokola parakstītājās valstīs. Šajā saistībā iesniedzējtiesai ir šaubas par Regulas Nr. 4/2009 piemērojamību nolēmumiem par uzturlīdzekļiem, kas pieņemti Polijā pirms tās pievienošanās ES, un par to, vai Magistrates’ Court for the Petty Sessions District of Belfast and Newtownabbey bija kompetenta reģistrēt attiecīgos nolēmumus saskaņā ar jebkuru Regulas Nr. 4/2009 75. panta daļu.

IV.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

19.

Šajos apstākļos Court of Appeal in Northern Ireland ar 2019. gada 2. septembra nolēmumu, kuru Tiesa saņēma 2019. gada 2. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza TKF un Eiropas Komisija. Turklāt TKF, Department of justice for Northern Ireland [Ziemeļīrijas Tieslietu departaments], Polijas valdība un Eiropas Komisija sniedza mutvārdu paskaidrojumus tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2020. gada 14. oktobrī.

21.

Kā tika norādīts minētajā tiesas sēdē, šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu diemžēl var būt pati pēdējā Ziemeļīrijas lieta, kuru Tiesai ir tieša iespēja izskatīt. Patiesi, 2020. gada 31. janvāra pusnaktī (pēc Centrāleiropas laika) Apvienotā Karaliste izstājās no Eiropas Savienības. Tomēr var atzīmēt, ka saskaņā ar 86. panta 2. punkta un 89. panta 1. punkta noteikumiem Līgumā par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas  ( 7 ) šīs Tiesas spriedums joprojām būs pilnībā saistošs visā Apvienotajā Karalistē (arī Ziemeļīrijā) neatkarīgi no datuma, kurā šīs Tiesas spriedums tiek pasludināts.

V.

Analīze

A.

Pirmais jautājums

22.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai atkāpe no Regulas Nr. 4/2009 piemērojamības laikā, kas paredzēta Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz nolēmumiem, kurus pieņēmušas valsts tiesas valstīs, kas šo nolēmumu pieņemšanas laikā jau bija ES dalībvalstis.

23.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķi  ( 8 ).

24.

Piemērojot šos principus šajā lietā, vispirms var novērot, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā sniegto definīciju “nolēmums” ir dalībvalsts tiesas pieņemts nolēmums uzturēšanas saistību lietās. Tādējādi sākumpunkts ir tāds, ka Regulas Nr. 4/2009 noteikumi izriet no pieņēmuma, ka spriedumu ir jābūt taisījušai dalībvalsts tiesai. Attiecībā uz Poliju situācija pirms 2004. gada maija, protams, bija citāda.

25.

Regulas Nr. 4/2009 75. pants ir pārejas noteikums, kura mērķis ir regulēt to nolēmumu statusu, kas ir pieņemti pirms šīs regulas stāšanās spēkā. Protams, jāatgādina, ka Regula Nr. 4/2009, kā tas skaidri izriet no tās 44. apsvēruma, būtībā aizstāj vispārējos noteikumus attiecībā uz rīkojumu par uzturlīdzekļu piedziņu jurisdikciju un izpildi, kas iepriekš bija ietverti Regulā Nr. 44/2001. Citiem vārdiem sakot, Regula Nr. 4/2009 ir lex specialis lietās, kas saistītas ar jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem un tiesas nolēmumu atzīšanu un izpildi īpašajā uzturēšanas saistību jomā  ( 9 ).

26.

Tā kā starp abām regulu kopām pastāv būtiska nepārtrauktība, bija tikai sagaidāms, ka Regulā Nr. 4/2009 būs paredzēti noteikumi attiecībā uz nolēmumiem uzturēšanas lietās, kas dalībvalstīs pieņemti pirms otras regulas piemērošanas datuma 2011. gada 18. jūnijā  ( 10 ). Tas, kā redzams, ir atspoguļots pārejas noteikumos, kas ietverti Regulas Nr. 4/2009 75. pantā. Tomēr joprojām ir būtisks jautājums par to, vai šos noteikumus var interpretēt tā, lai pakāptos atpakaļ un tos piemērotu nolēmumiem, ko valstu tiesas ir pieņēmušas pirms šo valstu pievienošanās, kļūstot par Savienības dalībvalstīm. Pašlaik varam pievērsties šim galvenajam jautājumam.

27.

Regulas 75. panta 1. punkts paredz, ka, ievērojot minētā panta 2. un 3. punktu, šo regulu piemēro vienīgi tādai uzsāktai tiesvedībai, tādiem apstiprinātiem vai noslēgtiem tiesas izlīgumiem un tādiem publiskiem aktiem, kas ir izdoti pēc šīs regulas piemērošanas dienas. Regulas 75. panta 3. punkts attiecas uz pārejas noteikumiem centrālo iestāžu sadarbības jomā, un tas nav būtisks pirmā jautājuma mērķiem, lai gan es ierosinu izskatīt šī noteikuma iespējamo ietekmi, aplūkojot otro jautājumu.

28.

Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punktam un jo īpaši 75. panta 2. punkta a) apakšpunktam tomēr ir galvenā nozīme, un tas attiecas uz divām nedaudz atšķirīgām situācijām. Pirmkārt, Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka 2. iedaļa (kas ietver šīs regulas 23.–38. pantu un attiecas uz nolēmumiem, kas pieņemti dalībvalstī, kurai nav saistošs Hāgas protokols) un 3. iedaļa (kas ietver šīs regulas 39.–43. pantu un kas paredz kopīgus noteikumus, ko piemēro visiem nolēmumiem) attiecas uz “tādiem pirms šīs regulas piemērošanas dienas pieņemtiem dalībvalstu nolēmumiem, kuru atzīšana un izpildes pasludināšana tika prasīta pēc šī datuma”  ( 11 ).

29.

Vārds, kuru esmu atļāvies pasvītrot – “dalībvalstu” –, protams, ir jālasa kopā ar pašu “nolēmuma” definīciju, kas ietverta Regulas Nr. 4/2009 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā. Tas viss sniedz skaidru tekstuālu pierādījumu tam, ka attiecīgās valsts tiesas nolēmumam bija jābūt pieņemtam laikā, kad arī pati valsts bija Savienības dalībvalsts. Tas, protams, tā nebija Polijas gadījumā pirms 2004. gada maija.

30.

Otrkārt, gan Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punkta a) apakšpunktā, gan 75. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka 2. un 3. iedaļa attiecas uz nolēmumiem, kas pieņemti pirms šīs regulas piemērošanas dienas vai pēc šīs dienas, ja tiesvedība tika uzsākta pirms šī datuma, tiktāl, ciktāl šie nolēmumi – to atzīšana un izpilde – attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomu. Tādējādi šis noteikums skaidri norāda, ka tikai nolēmumiem, kas ietilpst Regulas Nr. 44/2001 darbības jomā, var piemērot attiecīgi 75. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā ietvertos pārejas noteikumus.

31.

Tādēļ ir jāizpēta Regulas Nr. 44/2001 66. pants, kas attiecas uz šīs regulas piemērojamību laikā.

32.

Šajā ziņā, kā Polijas valdība norādīja savos mutvārdu apsvērumos 2020. gada 14. oktobra tiesas sēdē, ir taisnība, ka Regulas Nr. 44/2001 66. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka spriedumi, kas taisīti pēc šīs regulas stāšanās spēkā ir jāatzīst un jāizpilda saskaņā ar minētās regulas III nodaļu, “ja tiesvedība izcelsmes dalībvalstī bija uzsākta pēc Briseles [konvencijas] vai Lugāno konvencijas stāšanās spēkā gan izcelsmes dalībvalstī, gan dalībvalstī, kurā prasa atzīšanu vai izpildi”.

33.

Tomēr, kā Tiesa ar īpašu skaidrību ir atzinusi 2012. gada 21. jūnija spriedumā Wolf Naturprodukte (C‑514/10, EU:C:2012:367, 34. punkts), lai šo konkrēto regulu varētu piemērot sprieduma atzīšanas un izpildes nolūkā, ir vajadzīgs, lai sprieduma pasludināšanas laikā Regula Nr. 44/2001 būtu bijusi spēkā gan izcelsmes dalībvalstī, gan tajā dalībvalstī, attiecībā uz kuru ir iesniegts pieteikums atzīšanai un izpildei.

34.

Citiem vārdiem sakot, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, vispirms ir jāatzīmē, ka tiesvedība tika uzsākta laikā, kad Lugāno konvencija neattiecās uz Poliju, jo nolēmums par uzturlīdzekļiem tika pieņemts 1999. gada 1. aprīlī  ( 12 ). Lai gan iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pieteikumi, kuru mērķis ir atjaunināt šo sākotnējo nolēmumu, tiešām ir iesniegti tajā pašā tiesvedībā – kā liek domāt termins “atjaunināšana” –, tam, ka Lugāno konvenciju Polijā sāka piemērot šo pieteikumu iesniegšanas brīdī, katrā ziņā nebūtu nozīmes, jo pēdējie nolēmumi tika pieņemti 2003. gada 14. februārī, proti, laikā, kad Polija vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts.

35.

No šādas Regulas Nr. 44/2001 pārejas noteikumu interpretācijas izriet, ka jebkurā gadījumā, ja attiecīgos nolēmumus ir pieņēmusi tādas valsts tiesa, kura tajā laikā vēl nebija Eiropas Savienības dalībvalsts, šie nolēmumi neietilpst Regulas Nr. 44/2001 darbības jomā – jo tā vēl uz to neattiecās – un līdz ar to uz tiem neattiecas arī Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punktā paredzētie pārejas noteikumi.

36.

Treškārt, lai gan, uzmanīgi lasot Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punktu, nepārprotami, tiek apstiprināts, ka tie, ko varētu dēvēt par “pirmspievienošanās spriedumiem”, neietilpst minēto atzīšanas un izpildes noteikumu darbības jomā, šo secinājumu katrā ziņā uzsver un apstiprina jebkura uz mērķtiecīga vai teleoloģiska Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2 punkta interpretācija. Patiesi, no Regulas Nr. 4/2009 44. apsvēruma izriet, ka 75. pantā paredzēto pārejas noteikumu mērķis ir nodrošināt pāreju no Regulā Nr. 44/2001 paredzētā vispārējā režīma uz īpašo uzturēšanas saistību kārtību, kas noteikta Regulā Nr. 4/2009, tādējādi ļaujot atzīt un izpildīt saskaņā ar pirmo regulu taisītos spriedumus. Tā kā nolēmumi, kas pieņemti valstīs, kuras tajā laikā nebija Savienības dalībvalstis, neietilpst Regulas Nr. 44/2001 darbības jomā, nav pamata šiem nolēmumiem piemērot minētos pārejas noteikumus.

37.

Tiesa saistībā ar visu Briseles konvencijas un regulu režīmu ir konsekventi uzsvērusi, ka atzīšanas un izpildes sistēmas pamatā ir savstarpēja uzticēšanās, it īpaši pārliecība, ka visu dalībvalstu tiesas apzinīgi piemēros (ja nepieciešams – pēc savas iniciatīvas) noteikumus par jurisdikciju un procesuālajām garantijām, kas paredzētas Briseles konvencijā un pēc tās pieņemtajās regulās, lai pirmspievienošanās spriedumu atzīšana būtu atkarīga no tā, vai pati spriedumu pasludinošā tiesa ir uzņēmusies jurisdikciju, atsaucoties uz jurisdikcijas noteikumiem, kuri atbilst attiecīgajā konvencijā vai regulā paredzētajiem  ( 13 ).

38.

No tā izriet, ka vienkāršoto atzīšanas un izpildes noteikumu piemērošana, kas aizsargā prasītājus, jo īpaši ļaujot viņiem ātri, droši un efektīvi izpildīt viņiem par labu pieņemto spriedumu izcelsmes dalībvalstī, ir attaisnojama tikai tiktāl, ciktāl spriedums, kurš ir atzīstams vai izpildāms, ir pasludināts saskaņā ar jurisdikcijas noteikumiem, kas spēj aizsargāt atbildētāja intereses. Šāda aizsardzība, tomēr, visticamāk, nav garantēta, ja nolēmums ir pieņemts valstī, kurā Regula Nr. 44/2001 nebija piemērojama laikā, kad tika uzsākta tiesvedība, kurā tika pieņemts attiecīgais nolēmums, jo īpaši tāpēc, ka attiecīgajai tiesai tajā laikā nebija pienākuma nodrošināt, lai pašu tiesas jurisdikciju reglamentējošo noteikumu pamatā būtu jurisdikcijas noteikumi, kas ietverti minētās regulas 3. pantā un II nodaļas 2.–7. iedaļā.

39.

Šo aspektu Tiesa nesen minēja 2012. gada 21. jūnija spriedumā Wolf Naturprodukte (C‑514/10, EU:C:2012:367), kurā Tiesa nosprieda, ka attiecībā uz Austrijas 2003. gada spriedumu nebija tiesību pieprasīt izpildi Čehijā 2007. gadā saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem, jo šī regula Čehijā nebija spēkā dienā, kad spriedumu pasludināja Austrijas tiesas  ( 14 ).

40.

Attiecīgi, ņemot vērā šos apsvērumus, es uzskatu, ka atkāpe no Regulas Nr. 4/2009 piemērojamības laikā, kas paredzēta tās 75. panta 2. punktā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz “nolēmumiem”, kurus ir pieņēmusi tiesa valstīs, kas šo nolēmumu pieņemšanas laikā jau bija ES dalībvalstis.

41.

Šāda interpretācija atbilst Regulas Nr. 4/2009 75. panta formulējumam, kontekstam un mērķim. Turklāt tā arī atbilst principam, ka izņēmumi jāinterpretē šauri, lai neradītu pretrunu vispārējiem noteikumiem  ( 15 ).

B.

Otrais jautājums

42.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai ir iespējams citā dalībvalstī atzīt un izpildīt valsts tiesas nolēmumu, kas pieņemts pirms tās pievienošanās Savienībai, pamatojoties uz jebkādu Regulas Nr. 4/2009 daļu.

43.

Sākumā varētu atgādināt, ka saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 76. pantu minēto regulu piemēro no 2011. gada 18. jūnija, izņemot 2. panta 2. punktā, 47. panta 3. punktā, 71., 72. un 73. pantā ietvertos izņēmumus. Turklāt vienīgās atkāpes no šā noteikuma Savienības likumdevējs ir skaidri reglamentējis Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. un 3. punktā. Šādos apstākļos man šķiet, ka tikai šiem noteikumiem ir nozīme, atbildot uz uzdoto otro jautājumu.

44.

Tomēr no manas atbildes uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu izriet, ka Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punktu nevar piemērot nolēmumiem, kas ir pieņemti valstīs, kuras šo nolēmumu pieņemšanas laikā vēl nebija ES dalībvalstis. Ja šī Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punkta interpretācija ir pareiza, ir visai neiespējami uzskatīt, ka Regulas Nr. 4/2009 75. panta 3. punkta papildu noteikumiem būtu netieša ietekme uz tāda nolēmuma atzīšanas un izpildes veicināšanu, kuru valsts tiesa pieņēmusi pirms attiecīgās valsts pievienošanās Savienībai. Esmu nonācis pie secinājuma, ka arī šo noteikumu nevar šādi interpretēt. Es tā uzskatu turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

45.

Pirmkārt, no Regulas Nr. 4/2009 75. panta 3. punkta formulējuma izriet, ka minētās regulas VII nodaļas noteikumus, kas attiecas uz centrālo iestāžu sadarbību, piemēro pieprasījumiem un pieteikumiem, kurus centrālā iestāde saņēmusi kopš Regulas Nr. 4/2009 piemērošanas dienas, bez citiem ierobežojumiem. Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 2. panta 1. punkta 1. apakšpunktā sniegto definīciju jēdziens “nolēmums” attiecas arī uz trešās valstīs pieņemtiem nolēmumiem uzturēšanas saistību lietās minētās VII nodaļas ietvaros.

46.

Tomēr šie noteikumi nevarēja reāli izraisīt secinājumu, ka nolēmums, kas pieņemts trešā valstī pirms tās pievienošanās Savienībai, tiek atzīts un izpildīts kādā dalībvalstī, piemērojot Regulas Nr. 4/2009 vienkāršotos noteikumus tikai tāpēc, ka kreditors varētu vērsties centrālajā iestādē.

47.

Tas, pirmkārt, būtu pretrunā rūpēm par līdzsvaru starp prasītājiem un atbildētājiem, kas ir Regulas Nr. 4/2009 75. panta 2. punktā paredzētās atkāpes ierobežojošās interpretācijas pamatā  ( 16 ). Otrkārt, tas radītu diskrimināciju starp kreditoriem, kuri izvēlas vērsties centrālajās iestādēs, un tiem, kuri rīkojas individuāli, kaut arī Tiesa ir skaidri atzinusi, ka personai ir tiesības – bet tai nav pienākuma – iesniegt pieteikumu centrālajām iestādēm, vēršoties pēc palīdzības saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 VII nodaļas noteikumiem  ( 17 ). Tādēļ diez vai varētu ierosināt uzskatīt, ka pirmspievienošanās nolēmuma atzīšana un izpilde varētu būt atkarīga no tā, vai nolēmuma par uzturlīdzekļu piedzīšanu kreditors patiešām ir izmantojis VII nodaļā paredzētās iespējas. Kā tiesas sēdē minēja TKF pārstāvis, nekas neliecina arī par to, ka – pilnīgi pretstatā IV nodaļas noteikumiem – VII nodaļas noteikumos būtu kāda pazīme, kuras mērķis būtu piešķirt jurisdikciju.

48.

Lai neatņemtu nozīmi Regulas Nr. 4/2009 75. panta 3. punktam, būtu skaidri jānosaka, ka ieteiktā ierobežojošā interpretācija neattiecas uz pieteikumiem un pieprasījumiem, kas ir minēti Regulas Nr. 4/2009 51. un 56. pantā, kuri tieši neattiecas uz tādu nolēmumu atzīšanu un izpildi, ko valsts tiesa ir pieņēmusi pirms attiecīgās valsts pievienošanās [Savienībai]. Ir pilnīgi iespējams, piemēram, ka šāda sprieduma kreditors lūdz centrālās iestādes palīdzību, lai tā palīdzētu noteikt parādnieka atrašanās vietu  ( 18 ) vai palīdzētu iegūt svarīgu informāciju par parādnieka vai kreditora ienākumiem un, vajadzības gadījumā, par citiem finansiāliem apstākļiem  ( 19 ), vai pat panākt nolēmuma pieņemšanu, ja nav iespējams atzīt un/vai pasludināt izpildāmību nolēmumam, kas pieņemts valstī, kura nav saņēmēja dalībvalsts  ( 20 ).

49.

Attiecīgi, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka nav iespējams, pamatojoties uz Regulas Nr. 4/2009 75. pantu vai jebkuru citu šīs regulas noteikumu, panākt tāda nolēmuma atzīšanu un izpildi, kuru ir pieņēmusi valsts tiesa pirms attiecīgās valsts pievienošanās Savienībai, atbilstoši Regulā Nr. 4/2009 izklāstītajiem noteikumiem. Tādēļ no tā izriet, ka nav tiesību prasīt tādu Polijas tiesu spriedumu atzīšanu un izpildi, kuri ir pasludināti pirms Polijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

VI.

Secinājumi

50.

Līdz ar to, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Court of Appeal in Northern Ireland (Apvienotā Karaliste) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi.