TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2023. gada 22. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – LESD 267. pants – Pieņemamība – Intereses celt prasību saglabāšanās pamatlietā – Iesniedzējtiesas pienākums veikt pārbaudi
Apvienotajās lietās C‑711/21 un C‑712/21
par diviem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) iesniegusi ar 2021. gada 4. novembra lēmumiem un kas Tiesā reģistrēti 2021. gada 25. novembrī, tiesvedībās
XXX (C‑711/21),
XXX (C‑712/21)
pret
État belge, ko pārstāv secrétaire d’État à l’Asile et la Migration,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents), tiesneši L. S. Rosi [L. S. Rossi], J. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], S. Rodins [S. Rodin] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],
ģenerāladvokāts: E. M. Kolinss [A. M. Collins],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– XXX un XXX vārdā – D. Andrien, advokāts,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un M. Van Regemorter, pārstāves, kurām palīdz S. Matray, advokāte,
– Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman un M. H. S. Gijzen, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – A. Azema un A. Katsimerou, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2023. gada 2. marta tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4., 7. un 47. pantu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (OV 2008, L 348, 98. lpp.), 5. pantu, 6. panta 6. punktu un 13. pantu.
2 Šie lūgumi ir iesniegti divās tiesvedībās starp diviem trešo valstu valstspiederīgajiem un État belge (Valsts padome, Beļģija) par attiecībā uz tiem pieņemto atgriešanas lēmumu likumību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2008/115 5. pantā ir noteikts:
“Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā:
a) bērna intereses,
b) ģimenes dzīvi,
c) attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā veselības stāvokli
un ievēro neizdošanas principu.”
4 Šīs direktīvas 6. pantā ir paredzēts:
“1. Neskarot šā panta 2. līdz 5. punktā minētos izņēmumus, dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā.
[..]
6. Šī direktīva neaizliedz dalībvalstīm ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu, neskarot procesuālās garantijas, kas paredzētas III nodaļā, kā arī saskaņā ar citiem attiecīgiem Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumiem.”
5 Atbilstoši minētās direktīvas 13. pantam:
“1. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir garantēta.
2. 1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.
[..]”
Beļģijas tiesības
6 Loi du 15 décembre 1980 sur l’accès au territoire, le séjour, l’établissement et l’éloignement des étrangers (1980. gada 15. decembra likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; 1980. gada 31. decembra Moniteur belge, 29535. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, 7. pantā bija paredzēts:
“Neierobežojot starptautiskā konvencijā ietvertus labvēlīgākus noteikumus, ministrs vai ministra pilnvarota persona ārvalstniekam, kuram nav atļauts, kā arī nav tiesību uzturēties ilgāk par trim mēnešiem vai apmesties uz dzīvi Karalistē, var izdot rīkojumu par izbraukšanu no teritorijas noteiktā termiņā, vai arī tam 1., 2., 5., 11. vai 12. punktā minētajos gadījumos jāizdod rīkojums par izbraukšanu no teritorijas noteiktā termiņā:
1° ja ārvalstnieks dzīvo Karalistē bez 2. pantā pieprasītajiem dokumentiem
[..].”
7 Šī likuma 52./3. panta 1. punkts bija formulēts šādi:
“Ja ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos nepieņem izskatīšanai ārvalstnieka patvēruma pieteikumu vai atsaka viņam bēgļa statusu, vai nepiešķir viņam alternatīvās aizsardzības statusu un ja viņš nelikumīgi uzturas Karalistē, ministrs vai viņa pilnvarotā persona nekavējoties izdod [ārvalstniekam] izbraukšanas rīkojumu, pamatojies uz 7. panta pirmās daļas 1.–12. punktā paredzētajiem pamatiem. Šis lēmums attiecīgajai personai tiek paziņots atbilstoši 51./2. pantam.
Ja Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome noraida ārvalstnieka pārsūdzību par ģenerālkomisāra bēgļu un bezvalstnieku jautājumos pieņemtu lēmumu, piemērojot 39./2. panta 1. punkta 1. apakšpunktu, un ja ārvalstnieks nelikumīgi uzturas Karalistē, ministrs vai viņa pilnvarotā persona nekavējoties izlemj pagarināt šī panta pirmajā daļā paredzēto izbraukšanas rīkojumu. Šis lēmums nekavējoties tiek paziņots attiecīgajai personai atbilstoši 51./2. pantam.
[..]”
8 Saskaņā ar minētā likuma 74./13. pantu:
“Ministram vai tā pilnvarotajai personai, pieņemot izraidīšanas lēmumu, jāņem vērā attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā bērna interese, ģimenes dzīve un veselības stāvoklis.”
Pamatlietas un prejudiciālie jautājumi
Lieta C‑711/21
9 2017. gada 20. jūlijā Commissaire général aux réfugiés et aux apatrides (ģenerālkomisārs bēgļu un bezvalstnieku jautājumos, Beļģija; turpmāk tekstā – “ģenerālkomisārs”) atteicās atzīt XXX bēgļa statusu un piešķirt viņam alternatīvo aizsardzību.
10 2017. gada 26. jūlijā XXX tika izdots izbraukšanas rīkojums.
11 2017. gada 21. augustā XXX pārsūdzēja ģenerālkomisāra lēmumu par atteikumu piešķirt viņam starptautisko aizsardzību Conseil du contentieux des étrangers (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija; turpmāk tekstā – “padome”).
12 2017. gada 24. augustā XXX pārsūdzēja padomē lēmumu, ar ko viņam tika noteikts izbraukt no valsts teritorijas.
13 Padome 2018. gada 11. janvārī noraidīja prasību par ģenerālkomisāra lēmumu.
14 Ar 2019. gada 22. oktobra spriedumu, kas tika pasludināts pēc tiesas sēdes, kurā XXX iesniedza papildu piezīmes un dokumentus par savu privāto dzīvi, kā arī veselības stāvokli, padome noraidīja prasību par lēmumu, ar ko viņam tika noteikts izbraukt no valsts teritorijas.
15 Padome uzskatīja, ka XXX vairs nebija intereses apstrīdēt izbraukšanas rīkojumu, jo, pirmkārt, šī tiesa bija galīgi noraidījusi viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu un, otrkārt, XXX izvirzītais galvenais iebildums bija balstīts uz to, ka minēto izbraukšanas rīkojumu nevarēja izdot, kamēr padomē tika izskatīta prasība par ģenerālkomisāra lēmumu.
16 Padome atzina, ka atbilstoši 2018. gada 19. jūnija spriedumam Gnandi (C‑181/16, turpmāk tekstā – “spriedums Gnandi”, EU:C:2018:465), tai bija jāņem vērā tikai tie notikumi, kuri saistīti ar viņa ģimenes dzīvi un veselības stāvokli, kas pastāvēja līdz starptautiskās aizsardzības procedūras izbeigšanai. Notikumi, uz kuriem XXX bija norādījis padomei iesniegtajās papildu piezīmēs, norisinājās pēc padomes sprieduma, ar ko tika noraidīta prasība par ģenerālkomisāra lēmumu, pasludināšanas dienas.
17 Iesniedzējtiesa, saņēmusi apelācijas sūdzību par šo padomes spriedumu, pirmkārt, norāda, ka padomei, izskatot prasību atcelt lēmumu, ar ko noteikts izbraukt no valsts teritorijas, ir jāveic šī lēmuma pārbaude ex tunc.
18 Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka spriedums Gnandi neļauj skaidri noteikt, līdz kuram brīdim trešās valsts valstspiederīgais var atsaukties uz jebkādām apstākļu izmaiņām, kas notikušas pēc atgriešanas lēmuma attiecībā uz viņu pieņemšanas un būtiski ietekmētu viņa situācijas novērtēšanu, ņemot vērā Direktīvu 2008/115, it īpaši tās 5. pantu.
19 Tāpēc iesniedzējtiesa uzskata, ka nav izslēgts, ka Hartas 4., 7. un 47. pants, kā arī Direktīvas 2008/115 tiesību normas prasa, lai valsts tiesa, kura izskata tāda izbraukšanas rīkojuma likumību, kas ticis paziņots trešās valsts valstspiederīgajam pēc tam, kad noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums, ņemtu vērā izmaiņas šī valstspiederīgā ģimenes dzīvē vai veselības stāvoklī, kas notikušas līdz dienai, kurā minētā tiesa pasludinās spriedumu.
20 Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“1) Vai Hartas 4., 7. un 47. pants un Direktīvas 2008/115 5. pants, 6. panta 6. punkts un 13. pants, skatot tos kopsakarā ar spriedumu [Gnandi], ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesa, kurā iesniegta pārsūdzība par atgriešanas lēmumu, kas ir pieņemts pēc lēmuma par atteikumu piešķirt starptautisko aizsardzību, vērtējot atgriešanas lēmuma likumību, var ņemt vērā apstākļu izmaiņas, kuras būtiski ietekmē situācijas vērtējumu, ņemot vērā minēto 5. pantu, tikai tad, ja tās notikušas, pirms [padome] ir pabeigusi starptautiskās aizsardzības procedūru?
2) Vai apstākļiem, kuri norādīti Direktīvas 2008/115 5. pantā, ir jābūt notikušiem laikā, kad ārvalstnieks likumīgi uzturējās valstī vai viņam bija atļauja tajā palikt?”
Lieta C‑712/21
21 Ģenerālkomisārs 2016. gada 30. septembrī atteicās atzīt XXX bēgļa statusu un piešķirt viņam alternatīvo aizsardzību.
22 2016. gada 6. oktobrī XXX tika izdots izbraukšanas rīkojums.
23 2016. gada 28. oktobrī XXX iesniedza prasību padomē par ģenerālkomisāra lēmumu, ar ko tika noraidīts viņa starptautiskās aizsardzības pieteikums.
24 2016. gada 7. novembrī XXX pārsūdzēja padomē lēmumu, ar ko viņam tika noteikts izbraukt no valsts teritorijas.
25 Ar 2017. gada 19. janvāra spriedumu padome noraidīja prasību par ģenerālkomisāra lēmumu.
26 Ar 2019. gada 22. oktobra spriedumu, kas tika pasludināts pēc tiesas sēdes, kurā XXX iesniedza papildu piezīmes un dokumentus par savu privāto dzīvi, padome noraidīja prasību par lēmumu, ar ko viņam tika noteikts izbraukt no valsts teritorijas – analogu iemeslu dēļ kā šī sprieduma 15. un 16. punktā minētie.
27 Iesniedzējtiesa, saņēmusi apelācijas sūdzību par šo spriedumu, uzskata – šī sprieduma 17.–19. punktā izklāstītajiem iemesliem analogu iemeslu dēļ –, ka sprieduma Gnandi tvērums ir jāprecizē, lai noteiktu, līdz kuram brīdim tiesa, kam jālemj par atgriešanas lēmuma likumību, var ņemt vērā izmaiņas apstākļos saistībā ar trešās valsts valstspiederīgā, attiecībā uz kuru pieņemts šāds lēmums, ģimenes dzīvi. Šī tiesa turpretī uzskata, ka šīs lietas kontekstā nav nepieciešams uzdot Tiesai jautājumu par iespējama Hartas 4. panta pārkāpuma gadījumu, jo XXX nav izvirzījis nevienu šāda veida pārkāpumu.
28 Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“1) Vai Hartas 7. un 47. pants un Direktīvas 2008/115 5. pants, 6. panta 6. punkts un 13. pants, skatot tos kopsakarā ar spriedumu [Gnandi], ir jāinterpretē tādējādi, ka tiesa, kurā iesniegta pārsūdzība par atgriešanas lēmumu, kas ir pieņemts pēc lēmuma par atteikumu piešķirt starptautisko aizsardzību, vērtējot atgriešanas lēmuma likumību, var ņemt vērā apstākļu izmaiņas, kuras būtiski ietekmē situācijas vērtējumu, ņemot vērā minēto 5. pantu, tikai tad, ja tās notikušas, pirms [padome] ir pabeigusi starptautiskās aizsardzības procedūru?
2) Vai apstākļiem, kuri norādīti Direktīvas 2008/115 5. pantā, ir jābūt notikušiem laikā, kad ārvalstnieks likumīgi uzturējās valstī vai viņam bija atļauja tajā palikt?”
29 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2022. gada 4. janvāra lēmumu lietas C‑711/21 un C‑712/21 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
30 Pirmkārt, no pastāvīgās judikatūras izriet – lai gan uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus valsts tiesa ir uzdevusi atbilstoši pašas noteiktajam tiesiskajam regulējumam un faktiskajiem apstākļiem un kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, attiecas atbilstības pieņēmums, tomēr ar LESD 267. pantu izveidotā procedūra ir Tiesas un valsts tiesu sadarbības instruments, kura ietvaros pirmā sniedz otrajām tādas Savienības tiesību interpretācijas norādes, kas tām ir nepieciešamas, lai atrisinātu izskatāmās lietas. Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojums nav konsultatīvu atzinumu sniegšana par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet gan nepieciešamība faktiski atrisināt strīdu. Kā izriet no LESD 267. panta formulējuma, lūgtajam prejudiciālajam nolēmumam ir jābūt “vajadzīgam”, lai iesniedzējtiesa varētu “taisīt spriedumu” lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2020. gada 14. maijs, Országos Idegenrendészeti Főigazgatóság Dél‑alföldi Regionális Igazgatóság, C‑924/19 PPU un C‑925/19 PPU, EU:C:2020:367, 167. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
31 Tādējādi, lai arī Tiesai ir jāvar pēc iespējas vairāk paļauties uz valsts tiesas vērtējumu par tai uzdoto jautājumu vajadzību, tai ir arī jāspēj veikt jebkuru ar tās funkciju pildīšanu saistītu vērtējumu, tostarp tāpēc, lai pārbaudītu, vai tai iesniegtais prejudiciālais jautājums ir pieņemams, un valsts tiesai, izmantojot LESD 267. pantā piešķirtās iespējas, ir jāievēro Tiesas pildītie uzdevumi šajā jomā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1981. gada 16. decembris, Foglia, 244/80, EU:C:1981:302, 19. un 20. punkts, kā arī 2010. gada 9. decembris, Fluxys, C‑241/09, EU:C:2010:753, 31. punkts).
32 Tātad, valsts tiesām ir jāpaskaidro, ja šie iemesli skaidri neizriet no lietas materiāliem, kādu iemeslu dēļ tās uzskata, ka atbilde uz šo to jautājumiem ir nepieciešama lietas risinājumam (spriedumi, 1981. gada 16. decembris, Foglia, 244/80, EU:C:1981:302, 17. punkts, kā arī 2004. gada 29. aprīlis, Plato Plastik Robert Frank, C‑341/01, EU:C:2004:254, 29. punkts).
33 Otrkārt, ar LESD 267. pantā paredzēto procedūru ieviestā tiesu sadarbība prasa, lai iesniedzējtiesa pēc iespējas pilnīgāk atbildētu uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, ja pēc tam, kad šajā ziņā ir uzklausīti lietas dalībnieki, rodas tāda nepieciešamība.
34 Šajā gadījumā Beļģijas valdība apstrīd prejudiciālo jautājumu pieņemamību – jo Conseil d’État (Valsts padome) vajadzētu nospriest, ka tajā izskatāmās apelācijas sūdzības nav pieņemamas, – tāda iemesla dēļ, uz ko neattiecas Savienības tiesību normas, kuru interpretācija šajos jautājumos tiek lūgta. Tādējādi minētā valdība norāda, ka prasītāji pamatlietā pēc apelācijas sūdzību iesniegšanas ieguva uzturēšanās tiesības Beļģijas teritorijā un ka šī iemesla dēļ tie esot zaudējuši interesi celt prasību Conseil d’État (Valsts Padome).
35 Šajā ziņā jānorāda – ja patiesi izrādītos, ka prasītāji pamatlietā ir zaudējuši interesi panākt pamatlietā aplūkoto padomes spriedumu atcelšanu, prejudiciālajiem jautājumiem vairs nebūtu nozīmes, lai atrisinātu strīdus, kas tiek izskatīti Conseil d’État (Valsts padome), un Tiesai būtu jāatzīst, ka tiesvedība ir jāizbeidz (skat. spriedumu, 2019. gada 19. novembris, A. K. u.c.(Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība), C‑585/18, C‑624/18 un C‑625/18, EU:C:2019:982, 70. punkts).
36 Šajā ziņā Conseil d’État (Valsts padome) tika lūgta norādīt Tiesai, vai prasītājiem pamatlietā tagad ir uzturēšanās tiesības Beļģijas teritorijā, un apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tā vēlas uzturēt savus prejudiciālos jautājumus.
37 Conseil d’État (Valsts padome) atbildēja, ka advokāts, kas pārstāv prasītājus pamatlietā apgalvoja, ka tad, ja viņiem Beļģijas teritorijā patiesi būtu bijušas atzītas pagaidu uzturēšanās tiesības – ja šādas uzturēšanās tiesības netiktu pagarinātas –, Beļģijas iestādes tomēr varētu atsākt atgriešanas procedūru, pamatojoties uz jau esošiem atgriešanas lēmumiem, jo tie nav tikuši atsaukti. Ņemot vērā šos skaidrojumus, Conseil d’État (Valsts padome) norādīja, kā tā vēlas uzturēt prejudiciālos jautājumus.
38 Ievērojot šo atbildi, tiesnesis referents un ģenerāladvokāts lūdza Beļģijas valdību informēt Tiesu par pamatlietā pieņemto atgriešanas lēmumu pašreizējo statusu.
39 Šī valdība būtībā apgalvo, ka minētie atgriešanas lēmumi esot atcelti ar lēmumiem, ar ko prasītājiem pamatlietā tika piešķirtas uzturēšanās tiesības, un ka tāpēc, pat ja šādas uzturēšanās tiesības beigtos, kompetentā valsts iestāde nevarētu turpināt atgriešanas procedūru attiecībā uz prasītājiem pamatlietā, pamatojoties uz atgriešanas lēmumu.
40 Minētā valdība arī atsaucās uz nesenu Conseil d’État (Valsts padome) judikatūru, atbilstoši kurai attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo pieņemts lēmums pazūd no valsts tiesību sistēmas, līdz ko šim valstspiederīgajam tiek atzītas uzturēšanās tiesības, un tas nozīmē, ka padomes pasludināta sprieduma, ar ko apstiprināts šis atgriešanas lēmums un kas tiek pārsūdzēts Conseil d’État (Valsts padome), rezolutīvā daļa vairs nevar negatīvi ietekmēt minēto valstspiederīgo, kuram tādēļ vairs nav intereses, kas nepieciešama, lai panāktu atgriešanas lēmuma atcelšanu.
41 Ņemot vērā šo atbildi, Tiesa lūdza Conseil d’État (Valsts padome) norādīt, vai tā vēlas uzturēt prejudiciālos jautājumus, un apstiprinošas atbildes gadījumā, kādu iemeslu dēļ.
42 Conseil d’État (Valsts padome) atbildēja, ka tā vēlas uzturēt prejudiciālos jautājumus. Tā šo lēmumu pamatoja, pirmkārt, atgādinādama prasītāju pamatlietā advokāta aizstāvēto nostāju, vienlaikus atzīdama, ka Beļģijas valdībai bija pretēja nostāja. Otrkārt, Conseil d’État (Valsts padome) uzsvēra, ka tajā notiekošās tiesvedības ir apturētas, gaidot Tiesas atbildi un ka tā – bez jaunām uz sacīkstes principu balstītām debatēm starp lietas dalībniekiem tiesas sēdē un nepasludinot jaunu spriedumu, kas izlemtu jautājumu, vai prasītājiem pamatlietā joprojām ir interese atcelt padomes spriedumus, – nevar nolemt, ka šie lēmumi ir zuduši no tiesību sistēmas un ka šiem prasītājiem vairs nav intereses celt prasību.
43 No tā izriet, ka, neraugoties uz Tiesas tiešo lūgumu šajā ziņā, Conseil d’État (Valsts padome) nav ļāvusi Tiesai pārliecināties par to, ka, ņemot vērā jaunu elementu parādīšanos pēc prejudiciālo jautājumu uzdošanas, Conseil d’État (Valsts padome) iesniegtajiem prejudiciālajiem jautājumiem joprojām ir nozīme prasītāju pamatlietā ierosināto tiesvedību iznākumā un ka tātad tie ir pamatoti ar vajadzību efektīvi atrisināt strīdus, ko tai lūgts izskatīt.
44 Vispirms, kā norādīts šī sprieduma 32. un 33. punktā, sadarbības instruments starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, kas ir LESD 267. pantā ieviestā procedūra, nozīmē, ka valsts tiesai, cik vien iespējams, ir jāsniedz lietderīga atbilde uz jautājumiem, ko tai uzdevusi Tiesa.
45 Šajā ziņā ar atsauci uz viena no lietas dalībniekiem pamatlietā nostāju vien nepietiek. Lai arī šādi rīkojoties iesniedzējtiesa atsaucas uz šī lietas dalībnieka argumentiem, tā nekādi nenorāda, kādā mērā tā ir vai nav iecerējusi ņemt vērā šos argumentus un vai tā no tiem ir secinājusi, ka atbilde uz uzdoto jautājumu ir nepieciešama, lai tā varētu pieņemt nolēmumu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2022. gada 4. oktobris, Teritorialna direktsia na NAP – Plovdiv, C‑49/20, nav publicēts, EU:C:2022:770, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Turklāt, lai arī saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta pirmo daļu ar lēmumu, ar ko iesniedzējtiesa vēršas Tiesā, tiesvedība tiek apturēta, no iepriekš minētā tomēr izriet, ka šo tiesību normu nevar saprast tādējādi, ka tā liedz iesniedzējtiesai – tiklīdz tā ir uzdevusi jautājumus Tiesai – uzklausīt lietas dalībniekus attiecībā uz atbildēm, kādas būtu sniedzamas uz Tiesai uzdotajiem jautājumiem LESD 267. pantā paredzētās sadarbības kontekstā.
47 Kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 24. punktā, vēl ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, valsts tiesību norma, kas liedz īstenot LESD 267. pantā paredzēto procedūru, ir jāatstāj bez piemērošanas, attiecīgajai tiesai nelūdzot vai negaidot šīs valsts tiesību normas iepriekšēju atcelšanu likumdošanas ceļā vai kādā citā konstitucionālā procesā (spriedumi, 1995. gada 14. decembris, Peterbroeck, C‑312/93, EU:C:1995:437, 13. punkts, kā arī 2021. gada 2. marts, A. B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153, 141. punkts).
48 No tā izriet, ka jebkurai valsts tiesai ir jāatstāj bez piemērošanas jebkura valsts tiesību norma, kas tai neļautu sniegt lietderīgu atbildi uz lūgumiem, ko tai Tiesa iesniegusi LESD 267. pantā paredzētās procedūras kontekstā.
49 Visbeidzot jāpiebilst, ka šī lieta atšķiras no tās, kurā taisīts 2021. gada 15. aprīļa spriedums État belge (Apstākļi pēc pārsūtīšanas lēmuma pieņemšanas) (C‑194/19, EU:C:2021:270). Minētajā lietā, pirmkārt, Conseil d’État (Valsts padome) atbildēja uz Tiesas uzdoto jautājumu, ka tajā izskatāmajam strīdam joprojām bija priekšmets, un, otrkārt, Tiesai netika darīts zināms, ka minētā tiesa bija izstrādājusi judikatūru, atbilstoši kurai tā nosprieda, ka strīdam pamatlietā analogos gadījumos būtu jāuzskata, ka prasītājiem ir zudusi interese celt prasību.
50 No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāatzīst par nepieņemamiem.
Par tiesāšanās izdevumiem
51 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) iesniegusi ar 2021. gada 4. novembra lēmumiem, ir acīmredzami nepieņemami.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – franču.