Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2026. gada 8. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Imigrācijas politika – Tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos – Direktīva 2003/86/EK – 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts – Bēgļa tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos ar saviem vecākiem – Jēdziens “nepilngadīgais bez pavadības” – Vecāku pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ar nepilngadīgu bēgli, kurš patvēruma procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību – 2018. gada 12. aprīļa sprieduma A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248) tvērums – Saprātīgs termiņš šāda pieteikuma iesniegšanai – Dies a quo – Tiesības uz privātās vai ģimenes dzīves neaizskaramību – Bērna intereses – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pants
Lietā C‑571/24
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberverwaltungsgericht Berlin‑Brandenburg (Berlīnes‑Brandenburgas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2024. gada 14. maija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 27. augustā, tiesvedībā
YO,
CT
pret
Bundesrepublik Deutschland,
piedaloties
Kreis Bergstraße,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs I. Jarukaitis [I. Jarukaitis], tiesneši R. Frendo [R. Frendo], N. Jēskinens [N. Jääskinen], M. Kondinanci [M. Condinanzi] (referents) un A. Kornezovs [A. Kornezov],
ģenerāladvokāts: Ž. Rišārs Delatūrs [J. Richard de la Tour],
sekretārs: F. Kataņs [F. Cathagne], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 18. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– CT un YO vārdā – A. Feßenbecker, Rechtsanwältin,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Hottiaux un J. Vondung, pārstāves,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2025. gada 30. oktobra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos (OV 2003, L 251, 12. lpp.) 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu.
2 Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Sīrijas valstspiederīgajiem YO un CT, kuri dzīvo Turcijā, un Bundesrepublik Deutschland (Vācijas Federatīvā Republika) par to, ka pēdējā minētā ir noraidījusi viņu pieteikumus izsniegt uzturēšanās atļauju ģimenes atkalapvienošanās nolūkā ar viņu dēlu, kuram Vācijā ir piešķirts bēgļa statuss.
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
3 Saskaņā ar Direktīvas 2003/86 2. un 8. apsvērumu:
“(2) Pasākumi attiecībā uz ģimeņu atkalapvienošanos jānosaka saskaņā ar pienākumu aizsargāt ģimeni un ievērot ģimenes dzīves tiesības, kas paustas daudzos starptautisko tiesību aktos. Šī direktīva ievēro pamattiesības un ņem vērā principus, kurus jo īpaši atzīst [1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas] 8. pants un Eiropas Savienības Pamattiesību harta [(turpmāk – Harta)].
[..]
(8) Īpaša uzmanība jāpievērš bēgļu situācijai, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ viņi bija spiesti pamest savu valsti un kuru dēļ viņi nevar dzīvot parastu dzīvi šajā valstī. Tādēļ jānosaka labvēlīgāki nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai.”
4 Šīs direktīvas 1. pants formulēts šādi:
“Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.”
5 Šīs direktīvas 2. panta f) punkta redakcija ir šāda:
“Šajā direktīvā ir šādas definīcijas:
[..]
f) “nepilngadīgie bez pavadības” ir trešās valsts pilsoņi vai bezvalstnieki, kas ir jaunāki par astoņpadsmit gadiem, kuri ierodas dalībvalsts teritorijā un ko nepavada pieaugušais, kurš par tiem ir atbildīgs saskaņā ar tiesību aktiem vai paražām, un kamēr tos faktiski neuzrauga šāda persona, vai nepilngadīgie, kas ir palikuši bez pavadības pēc ieceļošanas dalībvalsts teritorijā.”
6 Šīs pašas direktīvas 4. pantā noteikts:
“1. Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, kā arī 16. pantu, dalībvalstis atļauj šādu ģimenes locekļu iebraukšanu un uzturēšanos:
[..]
b) apgādnieka [un] viņa/viņas laulātā nepilngadīgi bērni [..];
[..].
Šajā pantā minētie nepilngadīgie bērni nedrīkst būt pārsnieguši pilngadību, ko nosaka attiecīgās dalībvalsts tiesību akts, un nedrīkst būt precējušies.
[..]
2. Saskaņā ar šo direktīvu un ievērojot IV nodaļā izklāstītos noteikumus, dalībvalstis ar tiesību aktiem vai noteikumiem var atļaut šādu ģimenes locekļu ieceļošanu un uzturēšanos:
a) apgādnieka vai viņa vai viņas laulātā pirmās pakāpes radinieki taisnā augšupējā līnijā, ja tie ir atkarīgi no apgādnieka un nesaņem pienācīgu ģimenes atbalstu izcelsmes valstī;
[..].”
7 Direktīvas 2003/86 5. pantā izklāstīts:
“1. Dalībvalstis paredz, vai apgādniekam vai viņa ģimenes locekļiem attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm nepieciešams iesniegt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos, lai īstenotu ģimenes atkalapvienošanās tiesības.
[..]
5. Izskatot pieteikumu, dalībvalstis pienācīgi izvērtē nepilngadīgo bērnu intereses.”
8 Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā paredzēts, ka dalībvalstis var pieprasīt personai, kas iesniegusi pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, pierādīt, ka apgādniekam ir šajā tiesību normā paredzētajām prasībām atbilstoša pajumte, apdrošināšana slimības gadījumiem un ienākumi.
9 Minētās direktīvas 10. panta 3. punktā precizēts:
“Ja bēglis ir nepilngadīgais bez pavadības, dalībvalstis:
a) atļauj viņa/viņas pirmās pakāpes radinieku taisnā augšupējā līnijā ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkā, nepiemērojot nosacījumus, kas paredzēti 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā;
[..].”
10 Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 12. panta 1. punktu:
“Atkāpjoties no 7. panta, dalībvalstis nepieprasa, lai bēglis un/vai ģimenes loceklis(‑ļi) attiecībā uz pieteikumiem par 4. panta 1. punktā minētajiem ģimenes locekļiem iesniedz pierādījumus, ka bēglis izpilda 7. pantā noteiktās prasības.
Neskarot starptautiskās saistības, ja ģimenes atkalapvienošanās ir iespējama trešā valstī, ar kuru apgādniekam un/vai ģimenes locekļiem ir īpašas saites, dalībvalstis var pieprasīt pierādījumus, kas noteikti pirmajā daļā.
Dalībvalstis var pieprasīt, lai bēgļi ievērotu nosacījumus, ko paredz 7. panta 1. punkts, ja pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos nav iesniegts trīs mēnešos pēc bēgļa statusa piešķiršanas.”
11 Direktīvas 2003/86 16. panta 1. punkta a) apakšpunkts formulēts šādi:
“Dalībvalstis var noraidīt pieteikumu par ieceļošanu un uzturēšanos ģimenes atkalapvienošanās nolūkos vai, vajadzības gadījumā, atsaukt vai atteikties atjaunot ģimenes locekļu uzturēšanās atļauju, ja ir šādi apstākļi:
a) šajā direktīvā paredzētie nosacījumi vairs nav ievēroti.
[..]”
Vācijas tiesības
12 Gesetz über den Aufenthalt, die Erwerbstätigkeit und die Integration von Ausländern im Bundesgebiet (Likums par ārvalstnieku uzturēšanos, nodarbinātību un integrāciju Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā) 2008. gada 25. februārī publicētajā redakcijā (BGBl. 2008 I, 162. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2024. gada 8. maija likumu (BGBl. I, Nr. 152) (turpmāk – AufenthG), 6. panta 3. punktā noteikts:
“Ilgtermiņa uzturēšanās gadījumā ir jāsaņem Vācijas Federatīvās Republikas teritorijas vīza (valsts vīza), ko izsniedz pirms ieceļošanas. Šo vīzu izsniedz atbilstoši spēkā esošajiem noteikumiem par beztermiņa uzturēšanās atļauju, Eiropas zilo karti, uzņēmuma ietvaros pārcelta darbinieka (ICT) karti, pastāvīgā iedzīvotāja karti un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ES. [..]”
13 AufenthG 25. panta “Ārvalstnieku uzturēšanās humānu apsvērumu dēļ” 2. punktā noteikts:
“Ārvalstniekam tiek izsniegta uzturēšanās atļauja, ja Bundesamt für Migration und Flüchtlinge [(Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde, Vācija)] viņam ir piešķīrusi bēgļa statusu Asylgesetz [(Patvēruma likums)] 3. panta 1. punkta izpratnē vai tiesības uz alternatīvo aizsardzību Patvēruma likuma 4. panta 1. punkta izpratnē. [..]”
14 AufenthG 36. pants “Vecāku un citu ģimenes locekļu ieceļošana ģimenes atkalapvienošanās nolūkā” noteic:
“(1) [..] tāda nepilngadīga ārvalstnieka vecākiem, kuram ir uzturēšanās atļauja [..], kas saņemta [..] saskaņā ar 25. panta 2. punktu [..], ir jāpiešķir uzturēšanās atļauja, ja Vācijas Federatīvās Republikas teritorijā neuzturas neviens no vecākiem, kam ir aizgādības tiesības.
(2) Citiem ārvalstnieka ģimenes locekļiem var tikt piešķirta uzturēšanās atļauja ģimenes atkalapvienošanās nolūkos, ja tas ir nepieciešams, lai izvairītos no pārmērīgām grūtībām. [..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 Prasītāju pamatlietā 1999. gada 31. janvārī dzimušais dēls Vācijas teritorijā ieceļoja 2015. gada 6. augustā 16 gadu vecumā. 2016. gada 3. jūnijā 17 gadu vecumā viņš, aizbildnes pārstāvēts, iesniedza patvēruma pieteikumu. Ar 2017. gada 15. maija lēmumu Bundesamt für Migration und Flüchtlinge (Federālā migrācijas un bēgļu pārvalde, Vācija) viņam piešķīra bēgļa statusu. Šajā datumā viņam bija 18 gadi un trīs mēneši.
16 Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka, pirmkārt, viņi nav iesnieguši pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos ar savu dēlu, jo patvēruma procedūras laikā un pēc tam, kad viņam tika piešķirts bēgļa statuss, viņa aizbildne, advokāts, dažādas ārvalstnieku jomā kompetentās iestādes un bēgļu organizācija viņus vairākkārt informēja, ka saskaņā ar Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Vācija) judikatūru vecāku tiesības uz atkalapvienošanos ar savu bērnu, kam ir bēgļa statuss saskaņā ar AufenthG 36. panta 1. punktu, beidzas, kad šis bērns sasniedz pilngadību (Bundesverwaltungsgericht spriedums, 2013. gada 18. aprīlis, 10 C 9/12 – BVerwG:2013:180413U10C9.12.0, 17. un nākamie punkti)
17 Tiesa 2018. gada 12. aprīļa spriedumā A un S (C‑550/16, turpmāk – spriedums A un S, EU:C:2018:248) ir nospriedusi, ka Direktīvas 2003/86 2. panta ievaddaļa un f) punkts, lasot kopsakarā ar 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “nepilngadīgais” šīs tiesību normas izpratnē ietilpst trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kurš ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī bijis jaunāks par 18 gadiem, bet kurš patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadību un kuram vēlāk tiek piešķirts bēgļa statuss. Minētā sprieduma 61. punktā Tiesa ir precizējusi, ka šādā situācijā pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, kas iesniegts, pamatojoties uz minēto 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, ir jāiesniedz “saprātīgā laikā”, proti, principā trīs mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgajam “nepilngadīgajam” ir piešķirts “bēgļa” statuss.
18 Prasītāju pamatlietā dēls, iepazinies ar šo spriedumu, ar 2018. gada 24. aprīļa vēstuli lūdza ārvalstnieku jomā kompetento valsts iestādi, Vācijas vēstniecību Turcijā un Vācijas ģenerālkonsulātu Stambulā (Turcija) izsniegt uzturēšanās atļauju viņa vecākiem ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. Preventīvi viņš iesniedza arī pieteikumu par restitutio in integrum attiecībā uz trīs mēnešu termiņu, kurā saskaņā ar spriedumu A un S principā ir jāiesniedz pieteikums par atkalapvienošanos.
19 Ar 2018. gada 11. jūlija vēstuli prasītāji pamatlietā savukārt lūdza Vācijas vēstniecībā Ankarā (Turcija) un Vācijas ģenerālkonsulātā Stambulā izsniegt vīzas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā. 2018. gada 20. novembrī viņi ieradās Vācijas ģenerālkonsulātā Stambulā, lai personīgi iesniegtu pieteikumu.
20 Ar 2019. gada 10. aprīļa lēmumiem ģenerālkonsulāts noraidīja šos pieteikumus, pamatojoties uz to, ka bēgļa vecāku tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos pastāv tikai līdz brīdim, kad viņš sasniedz pilngadību, un ka vecāki pieteikumu katrā ziņā nebija iesnieguši pēc iespējas drīz pēc tam, kad viņu dēlam bija piešķirts bēgļa statuss.
21 2019. gada 14. augustā prasītāji pamatlietā par šiem lēmumiem cēla prasību Verwaltungsgericht Berlin (Berlīnes Administratīvā tiesa, Vācija), kura to ar 2021. gada 30. marta spriedumu noraidīja. Šī tiesa uzskatīja, ka vecāku tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar AufenthG 36. panta 1. punktu ir pakļautas nosacījumam, ka viņu bērnam ir jābūt nepilngadīgam dienā, kad tiek pieņemts administratīvais lēmums vai tiesas nolēmums pēc būtības. Minētā tiesa uzskata, ka šo valsts tiesību normu nevar saprast citādi, interpretējot to atbilstoši Savienības tiesībām. Turklāt prasītāji pamatlietā nevarēja arī pretendēt uz ģimenes atkalapvienošanos ar savu dēlu, pamatojoties uz Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, jo viņi nebija iesnieguši pieteikumu trīs mēnešu termiņā, ko Tiesa principā ir noteikusi spriedumā A un S. Nekas neattaisnojot garāka termiņa piemērošanu vai šī termiņa sākuma datuma pārlikšanu uz vēlāku laiku. Šī pati tiesa precizēja, pirmkārt, ka restitutio in integrum vai “iecietība”, kas balstīta uz nepārvaramas varas gadījumu, šajā gadījumā nav iedomājama un, otrkārt, ka lietas dalībnieks, kurš apzināti laikus nerīkojas, jo uzskata, ka tā pieteikums vai prasība būs nesekmīga, nevar norādīt, ka tas būtu pieļaujams kavēšanās iemesls.
22 Prasītāji pamatlietā par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberverwaltungsgericht Berlin‑Brandenburg (Berlīnes‑Brandenburgas Augstākā administratīvā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.
23 Šī tiesa, sekojot prasītāju pamatlietā argumentiem, norāda, ka viņiem nevar pārmest no sprieduma A un S izrietošā trīs mēnešu termiņa neievērošanu, jo pirms šī sprieduma pasludināšanas viņi nevarēja saprātīgi gaidīt, ka pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos tiks apmierināts. Proti, šādam pieteikumam tolaik nebija nekādu izredžu būt sekmīgam, ņemot vērā Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) judikatūru, kā arī no tās izrietošo Vācijas iestāžu lēmumu pieņemšanas praksi, par kuru prasītājiem pamatlietā bija zināms. Turklāt bēglis un viņa vecāki pirms minētā sprieduma pasludināšanas nevarēja zināt, ka pastāv šāds trīs mēnešu termiņš.
24 Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka šāds termiņš bez pielāgojumiem nevar tikt piemērots tādās situācijās, kādā ir prasītāji pamatlietā. Tādēļ tā jautā, vai šādos apstākļos šī termiņa sākums ir jānosaka citā datumā, nevis dienā, kad nepilngadīgajam, ar ko iecerēta atkalapvienošanās, ticis piešķirts bēgļa statuss, piemēram, 2018. gada 12. aprīlī, kad tika pasludināts spriedums A un S, vai arī var tikt piemērots garāks termiņš. Uzskatīdama, ka tādēļ ir iespējami vairāki risinājumi, šī tiesa vēlas Tiesas sniegtu skaidrojumu.
25 Šajos apstākļos Oberverwaltungsgericht Berlin‑Brandenburg (Berlīnes‑Brandenburgas federālās zemes Augstākā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai trīs mēnešu termiņš no bēgļa statusa piešķiršanas, kas saskaņā ar [2018. gada 12. aprīļa spriedumu A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248)] jāievēro attiecībā uz tādu pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, kurš ir balstīts uz [Direktīvas 2003/86] 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, situācijā, kad apgādnieks ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un patvēruma pieteikuma iesniegšanas šajā valstī brīdī bijis jaunāks par 18 gadiem, bet kurš patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadības vecumu, ir piemērojams un paliek nemainīgs, pat ja šis termiņš [minētā sprieduma] pasludināšanas brīdī jau bija pagājis un saskaņā ar [valsts] iestāžu toreizējo praksi un augstāko tiesu iestāžu judikatūru šajā dalībvalstī jau pilngadību sasniegušam bēglim nebija pieejama neviena iespēja iesniegt pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, kas šajā ziņā solītu veiksmīgu iznākumu?
2) Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir noliedzoša: vai šādā situācijā termiņš sākas vēlāk vai arī tad tiek piemērots ilgāks termiņš?”
Par jautājumiem
26 Ar abiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kurš kā “nepilngadīgais bez pavadības” ieceļojis dalībvalsts teritorijā, starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību un viņam vēl pirms sprieduma A un S pasludināšanas ir piešķirts bēgļa statuss, viņa vecākiem pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos principā ir jāiesniedz trīs mēnešu laikā no dienas, kad attiecīgajam nepilngadīgajam ir piešķirts “bēgļa” statuss, kā paredzēts minētajā spriedumā, situācijā, kad pirms minētā sprieduma pasludināšanas šāds pieteikums attiecībā uz pilngadību sasniegušu bēgli nebūtu sekmīgs, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts augstāko tiesu judikatūru, kā arī kompetento valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas praksi.
27 Kā izriet no Direktīvas 2003/86 1. panta, tās mērķis ir paredzēt nosacījumus ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kas likumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā.
28 Šajā ziņā minētās direktīvas 8. apsvērumā teikts, ka tajā bēgļiem ir paredzēti labvēlīgāki nosacījumi ģimenes atkalapvienošanās tiesību īstenošanai, jo viņu situācijai ir pievēršama īpaša uzmanība, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tie bijuši spiesti pamest savu valsti un nevar dzīvot parastu ģimenes dzīvi šajā valstī.
29 Viens no šiem labvēlīgākiem nosacījumiem skar ģimenes atkalapvienošanos attiecībā uz bēgļa pirmās pakāpes radiniekiem taisnā augšupējā līnijā. Kā Tiesa jau ir konstatējusi: lai gan saskaņā ar Direktīvas 2003/86 4. panta 2. punkta a) apakšpunktu šādas atkalapvienošanās iespēja principā ir atstāta katras dalībvalsts ziņā un citastarp pakļauta nosacījumam, ka pirmās pakāpes radinieki taisnā augšupējā līnijā ir atkarīgi no apgādnieka un nesaņem pienācīgu ģimenes atbalstu izcelsmes valstī, šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts izņēmums no šī principa – nepilngadīgiem bēgļiem bez pavadības ir tiesības uz šādu atkalapvienošanos, kuras nav pakļautas ne dalībvalstu rīcības brīvības īstenošanai, ne arī 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem. Tādējādi minētajā 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā dalībvalstīm ir noteikts precīzs pozitīvs pienākums, kuram atbilst skaidri definētas tiesības, un tā mērķis ir nodrošināt lielāku aizsardzību bēgļiem, kuri ir “nepilngadīgie bez pavadības” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, Landeshauptmann von Wien (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli), C‑560/20, EU:C:2024:96, 33. un 52. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
30 Šai ziņā sprieduma A un S 64. punktā Tiesa jau ir atzinusi, ka Direktīvas 2003/86 2. panta sākumdaļa un f) punkts, kurā definēts jēdziens “nepilngadīgais bez pavadības”, kopsakarā ar 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu jāinterpretē tādējādi, ka par “nepilngadīgo” šīs tiesību normas izpratnē ir jākvalificē trešās valsts pilsonis vai bezvalstnieks, kas ieceļošanas dalībvalsts teritorijā un tā patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī šajā valstī ir jaunāks par 18 gadiem, bet patvēruma procedūras laikā sasniedz pilngadību un kam vēlāk tiek piešķirts bēgļa statuss.
31 Ja Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos tiktu padarītas atkarīgas no brīža, kad kompetentā valsts iestāde formāli pieņem lēmumu, konkrētajai personai piešķirot bēgļa statusu, un tādējādi no ātrākas vai lēnākas starptautiskās aizsardzības pieteikuma apstrādes, ko veic šī iestāde, tas apdraudētu šīs tiesību normas lietderīgo iedarbību un būtu pretrunā ne vien šīs direktīvas mērķim, kas ir veicināt ģimenes atkalapvienošanos un šajā ziņā piešķirt īpašu aizsardzību bēgļiem, it īpaši nepilngadīgajiem bez pavadības, bet arī vienlīdzības un tiesiskās noteiktības principiem (spriedums A un S, 55. punkts).
32 Attiecībā uz termiņu, kurā ir jāiesniedz pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ar nepilngadīgu bēgli, jānorāda, ka Direktīvā 2003/86 nav skaidri noteikts, līdz kuram brīdim nepilngadīgs bēglis var lūgt izmantot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, kas paredzētas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktā.
33 Šajā ziņā sprieduma A un S 61. punktā Tiesa arī atzina – tā kā ar Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkta mērķi nebūtu saderīgi, ja bēglis, kuram patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī ir bijis “nepilngadīgā bez pavadības” statuss, bet kurš procedūras attiecībā uz šo pieteikumu laikā ir sasniedzis pilngadību, varētu atsaukties uz šo tiesību normu “bez jebkāda laika ierobežojuma”, lai panāktu ģimenes atkalapvienošanos, pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir jāiesniedz saprātīgā termiņā. Tiesa arī uzskatīja – lai noteiktu šādu saprātīgu termiņu, indikatīva nozīme ir Savienības likumdevēja šīs direktīvas 12. panta 1. punkta trešās daļas līdzīgajā kontekstā izmantotajam risinājumam, no kā izriet, ka ir uzskatāms, ka šādā situācijā pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos, kas ir balstīts uz šīs direktīvas 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, principā ir jābūt iesniegtam trīs mēnešu laikā no datuma, kurā attiecīgajam nepilngadīgajam ir piešķirts bēgļa statuss.
34 Tādējādi no minētā sprieduma, pirmkārt, izriet, ka šādā situācijā pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir jāiesniedz “saprātīgā termiņā” un ka šī termiņa sākums ir datums, kurā attiecīgajam nepilngadīgajam ir piešķirts bēgļa statuss. Otrkārt, minētajam trīs mēnešu termiņam ir “indikatīva nozīme”, lai noteiktu šo saprātīgo raksturu, līdz ar to šāds pieteikums “principā” ir jāiesniedz šajā trīs mēnešu termiņā. Tomēr tas neizslēdz šī termiņa pielāgošanu īpašās situācijās.
35 Jāatgādina, ka termiņa saprātīgo raksturu nevar novērtēt, atsaucoties uz precīzu, abstrakti noteiktu maksimālo robežu, bet tas ir jānovērtē katrā atsevišķā gadījumā atkarībā no konkrētajiem lietas apstākļiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Arango Jaramillo u.c./EIB (pārskatīšana), C‑334/12 RX‑II, EU:C:2013:134, 29. un 33. punkts).
36 Šajā gadījumā iesniedzējtiesas šaubas ir saistītas ar pamatlietas īpašajiem apstākļiem, īpaši to, ka, pirmkārt, principā šis trīs mēnešu termiņš sprieduma A un S pasludināšanas dienā jau bija beidzies un, otrkārt, pirms tam bēgļa, kurš pilngadību sasniedzis patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā, vecāku iesniegtam pieteikumam par ģimenes atkalapvienošanos nebūtu bijis nekādu izredžu tikt apmierinātam, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts augstāko tiesu judikatūru, kā arī kompetento valsts iestāžu lēmumu pieņemšanas praksi.
37 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Hartas 51. panta 1. punktam dalībvalstis, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus, ievēro Hartā noteiktās tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.
38 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dalībvalstīm, it īpaši to tiesām un kompetentajām valsts iestādēm, ir ne tikai jāinterpretē savas valsts tiesības Savienības tiesībām atbilstošā veidā, bet arī jārūpējas, lai tās nepamatotos uz tādu atvasināto tiesību akta interpretāciju, kas būtu pretrunā Savienības tiesību sistēmā aizsargātajām pamattiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, Landeshauptmann von Wien (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli), C‑560/20, EU:C:2024:96, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Kā tiesa jau nospriedusi – Direktīvas 2003/86 tiesību normas ir jāinterpretē un jāpiemēro Hartas 7. panta un 24. panta 2. un 3. punkta kontekstā, kā tas turklāt izriet no šīs direktīvas 2. apsvēruma un 5. panta 5. punkta, kuros noteikts, ka dalībvalstīm pieteikumi par ģimenes atkalapvienošanos jāizskata attiecīgo bērnu interesēs un rūpējoties par ģimenes dzīves veicināšanu (spriedums, 2024. gada 30. janvāris, Landeshauptmann von Wien (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli), C‑560/20, EU:C:2024:96, 50. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
40 Tas it īpaši attiecas uz Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kura mērķis ir veicināt konkrēti nepilngadīgu bēgļu bez pavadības atkalapvienošanos ar vecākiem, lai šo nepilngadīgo īpašās neaizsargātības dēļ tiem garantētu paaugstinātu aizsardzību, un kuram tāpēc ir īpaša nozīme Hartas 7. pantā un 24. panta 2. un 3. punktā nostiprināto pamattiesību efektīvā ievērošanā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 30. janvāris, Landeshauptmann von Wien (Ģimenes atkalapvienošanās ar nepilngadīgu bēgli), C‑560/20, EU:C:2024:96, 51. punkts).
41 Līdz ar to, ņemot vērā iesaistīto interešu nozīmīgumu un lai nodrošinātu nepilngadīgu bēgļu bez pavadības atkalapvienošanos ar vecākiem, kompetentajām valsts iestādēm un dalībvalstu tiesām, kurām ir jālemj par pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, ir jāņem vērā visi katras lietas apstākļi, lai noteiktu, vai termiņš, kurā pieteikums ir iesniegts, atbilst saprātīguma nosacījumam. It īpaši tām ir jāizvērtē, vai šāds pieteikums, pat ja tas ir iesniegts pēc tam, kad principā ir beidzies trīs mēnešu termiņš pēc datuma, kurā nepilngadīgajam ir piešķirts “bēgļa” statuss, tomēr var tikt pieņemts, ņemot vērā visus pieteikuma iesniedzēja norādītos īpašos izskatāmās lietas apstākļus, it īpaši iemeslus, kādēļ šis termiņš ticis nokavēts, un apgādnieka vai viņa ģimenes locekļu rūpības pierādījumus.
42 Šajā gadījumā iesniedzējtiesai, pirmkārt, ir jāņem vērā apstāklis, ka pamatlietas fakti ir radušies pirms sprieduma A un S pasludināšanas, kurā Tiesa pirmo reizi nosprieda, ka pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos, kas ticis iesniegts situācijā, kad patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī apgādniekam bijis “nepilngadīgā bez pavadības” statuss, bet viņš pilngadību sasniedzis patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā, bija jāiesniedz saprātīgā termiņā, proti, principā trīs mēnešu laikā no datuma, kad nepilngadīgajam tika piešķirts “bēgļa” statuss. Proti, pirms šī sprieduma pasludināšanas ne apgādnieks, ne viņa vecāki nevarēja zināt par šāda termiņa esību.
43 Otrkārt, šai tiesai ir jāņem vērā, ka patvēruma pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl nepilngadīgā, bet bēgļa statusa piešķiršanas brīdī jau pilngadību sasniegušā apgādnieka vecāki uzreiz pēc šī statusa piešķiršanas neiesniedza pieteikumu par ģimenes atkalapvienošanos, jo kompetentās valsts iestādes viņu bija informējušas citastarp par to, ka šādam pieteikumam attiecībā uz nepilngadīgo, kurš patvēruma procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību, nav nekādu izredžu tikt apmierinātam, ņemot vērā Vācijas augstāko tiesu judikatūru un šo iestāžu lēmumu pieņemšanas praksi, kuru pastāvēšanu Vācijas valdība turklāt ir apstiprinājusi tiesvedībā šajā lietā.
44 Treškārt, minētajai tiesai ir jāņem vērā fakts, ka prasītāju pamatlietā dēls pieteikumu izsniegt viņa vecākiem uzturēšanās atļaujas ģimenes atkalapvienošanās nolūkā iesniedza 2018. gada 24. aprīlī, proti, tikai divpadsmit dienas pēc sprieduma A un S pasludināšanas. Šis apstāklis var liecināt par rūpību, ko šie prasītāji ir izrādījuši, īstenojot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos, kā arī par viņu labticību.
45 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem jāatbild, ka Direktīvas 2003/86 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kurš kā “nepilngadīgais bez pavadības” ir ieceļojis dalībvalsts teritorijā, starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību un viņam ir piešķirts bēgļa statuss pirms sprieduma A un S pasludināšanas, viņa vecākiem pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir jāiesniedz saprātīgā termiņā, skaitot no datuma, kad attiecīgajam nepilngadīgajam ir piešķirts “bēgļa” statuss. Šī termiņa saprātīgais raksturs ir jāizvērtē, ņemot vērā visus katras lietas apstākļus.
Par tiesāšanās izdevumiem
46 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Padomes Direktīvas 2003/86/EK (2003. gada 22. septembris) par tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos 10. panta 3. punkta a) apakšpunkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kurš kā “nepilngadīgais bez pavadības” ieceļojis dalībvalsts teritorijā, starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūras laikā ir sasniedzis pilngadību un viņam ir piešķirts bēgļa statuss pirms 2018. gada 12. aprīļa sprieduma A un S (C‑550/16, EU:C:2018:248) pasludināšanas, viņa vecākiem pieteikums par ģimenes atkalapvienošanos ir jāiesniedz saprātīgā termiņā, skaitot no datuma, kad attiecīgajam nepilngadīgajam ir piešķirts “bēgļa” statuss. Šī termiņa saprātīgais raksturs ir jāizvērtē, ņemot vērā visus katras lietas apstākļus.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – vācu.