1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1315/2013 (2013. gada 11. decembris) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 661/2010/ES (OV 2013, L 348, 1. lpp.) 6. apsvērumu, 19. panta d) punktu un 39. panta 2. punkta c) apakšpunktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85 (OV 2006, L 102, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 15. jūlija Regulu (ES) 2020/1054 (OV 2020, L 249, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 561/2006”), 8.a pantu, kā arī LESD 56. pantu.

2

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] Šis lūgums iesniegts saistībā ar strīdu starp OMV Petrom Marketing SRL (turpmāk tekstā – “OMV”) un Compania Națională de Administrare a Infrastructurii Rutiere SA (Valsts ceļu infrastruktūras pārvaldes sabiedrība, Rumānija; turpmāk tekstā – “CNAIR”), kā arī ZR un LN par tādu administratīvo aktu spēkā esību, ar kuriem CNAIR ir apstiprinājusi aizsargātas stāvvietas, degvielas uzpildes stacijas, elektrotransportlīdzekļu ātrās uzlādes stacijas un izmitināšanas zonas ar pakalpojumiem būvniecību uz privātiem zemesgabaliem, kas atrodas automaģistrāles A1 apkaimē Pečikas [Pecica] pašvaldībā (Rumānija).

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Primārie tiesību akti

3

Saskaņā ar LESD 56. panta pirmo daļu Eiropas Savienībā ir aizliegti pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

Regula Nr. 561/2006

4

Regulas Nr. 561/2006 8.a pantā paredzēts:

–

apstākļus ielaušanās konstatēšanai un nepieļaušanai,

–

apgaismojumu un redzamību,

–

kontaktpunktus un procedūras ārkārtas situācijām,

–

katram dzimumam piemērotas sanitārās telpas,

–

pārtikas un dzērienu iegādes iespējas,

–

savienojumus saziņai,

–

energoapgādi.

Regula Nr. 1315/2013

5

Regula Nr. 1315/2013 ir atcelta no 2024. gada 18. jūlija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1679 (2024. gada 13. jūnijs) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko groza Regulas (ES) 2021/1153 un (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (ES) Nr. 1315/2013 (OV L, 2024/1679) 68. pantu. Ņemot vērā pamatlietas faktu norises laiku, tā šajā lietā tomēr ir piemērojama ratione temporis.

6

Regulas Nr. 1315/2013 6. apsvērumā bija noteikts:

7

Šīs regulas 1. panta “Priekšmets” 1. punktā bija paredzēts:

8

Minētās regulas 19. pants “Prioritātes autoceļu infrastruktūras attīstīšanai” bija formulēts šādi:

9

Šīs pašas regulas 39. panta “Prasības infrastruktūrai” 2. punktā bija paredzēts:

–

atpūtas vietu izveide uz maģistrālēm aptuveni ik pēc 100 [kilometriem (km)] saskaņā ar sabiedrības, tirgus un vides vajadzībām, lai tādējādi komerciālajiem profesionālajiem ceļu lietotājiem inter alia nodrošinātu piemērotas stāvvietas, kurās būtu pienācīgs drošības un aizsargātības līmenis;

Rumānijas tiesību akti

10

1997. gada 28. augusta Ordonanța Guvernului nr. 43/1997, privind regimul juridic al drumurilor (Valdības rīkojums Nr. 43/1997 par ceļu tīkla tiesisko režīmu; pārpublicēts 1998. gada 29. jūnija Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 237), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “OG Nr. 43/1997”), 2. panta 1.–3. punktā noteikts:

11

OG Nr. 43/1997 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts:

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

12

Laikposmā no 2020. gada jūlija līdz 2021. gada decembrim CNAIR pieņēma vairākus tiesību aktus, ar kuriem divos ZR un LN īpašumā esošos privātos zemesgabalos, kas atrodas automaģistrāles A1 apkaimē Pečikas pašvaldībā, tika apstiprināta būvniecība, lai izveidotu apkalpes zonas, kurās ietilpst aizsargāta stāvvieta, degvielas uzpildes stacija, ātrās uzlādes stacija elektrotransportlīdzekļiem un izmitināšanas zona ar pakalpojumiem.

13

Pečikas pašvaldības mērs 2021. gada 15. decembrī izsniedza ZR un LN būvatļaujas šīm zonām.

14

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] ZR un LN 2021. gada 17. decembrī attiecīgos zemesgabalus pārdeva OMV un nodeva tai visas tiesības, kas izriet no attiecīgajām atļaujām. Kļuvusi par šo zemesgabalu īpašnieci, OMV sāka minēto zonu būvniecību atbilstoši izsniegtajām atļaujām.

15

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] 2022. gada aprīlī CNAIR pret ZR un LN cēla prasību tiesā, lai panāktu, pirmkārt, to paziņojumu, nolīgumu un atļauju atcelšanu, ko tā viņiem bija izsniegusi saistībā ar minēto zonu būvniecību, kā arī visu uz tā pamata pieņemto dokumentu atcelšanu, un, otrkārt, zemes gabalu atjaunošanu sākotnējā stāvoklī. OMV lūdza atļauju iestāties šajā lietā personas, kas iestājusies lietā, statusā.

16

Ar 2024. gada 3. aprīļa spriedumu Tribunalul Arad (Aradas apgabaltiesa, Rumānija) CNAIR prasību noraidīja kā nepamatotu, būtībā nospriežot, ka valsts tiesībās ir atļauts būvēt atpūtas vietas un stāvvietas uz privātiem zemesgabaliem.

17

Ar 2024. gada 5. novembra spriedumu Curtea de Apel Timişoara (Timišoaras apelācijas tiesa, Rumānija) apmierināja CNAIR prasību un atcēla 2024. gada 3. aprīļa spriedumu. Pamatojoties uz OG Nr. 43/1997 2. panta 1.–3. punktu un 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tā uzskatīja, ka automaģistrāļu tīkla apkalpes zonas, tostarp aizsargātas autostāvvietas, ir valsts nozīmes autoceļu sistēmas neatņemama sastāvdaļa un tādēļ tās jābūvē uz zemes, kas pieder valstij.

18

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] OMV šajā tiesā, kas ir iesniedzējtiesa un lemj pēdējā instancē, iesniedza prasību par 2024. gada 5. novembra sprieduma pārskatīšanu, apgalvodama, ka ar to ir pārkāptas vairākas Regulas Nr. 561/2006 un Regulas Nr. 1315/2013 tiesību normas, kā arī pārkāpts LESD 56. pantā garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības princips.

19

Attiecībā uz apgalvoto Regulas Nr. 561/2006 un Regulas Nr. 1315/2013 normu pārkāpumu iesniedzējtiesa konstatē, ka šajās regulās nav iekļauti nekādi noteikumi par to, vai zemes gabaliem, uz kuriem paredzēts ierīkot automaģistrāļu tīkla stāvvietas vai apkalpes zonas, būtu jābūt publiskā vai privātā īpašumā. Tomēr tai ir šaubas, vai Savienības tiesības nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts aizliegums šādas zonas būvēt uz privātiem zemesgabaliem, un tādēļ tā jautā, vai Regulas Nr. 561/2006 8.a pants, kā arī Regulas Nr. 1315/2013 19. panta d) punkts un 39. panta 2. punkta c) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atzītas tiesības uz šādiem zemesgabaliem būvēt minētās zonas.

20

Šī tiesa arī norāda, ka Regulas Nr. 1315/2013 6. apsvērumā nav minētas tiesības, kas tiktu atzītas “privātā sektora partneriem” Eiropas transporta tīklu jomā. Turklāt šo partneru nozīme multimodāla Eiropas transporta tīkla izveidē tās ieskatā nav pietiekama, lai izslēgtu, ka dalībvalsts ievieš aizliegumu automaģistrāļu tīkla stāvvietas vai apkalpes zonas būvēt uz privātiem zemesgabaliem.

21

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] Attiecībā uz apgalvoto LESD 56. panta pārkāpumu iesniedzējtiesa norāda, ka, pirmkārt, OMV ir juridiska persona Rumānijā, kas sniedz pakalpojumus Rumānijas teritorijā, un, otrkārt, ka stāvvietu un apkalpes zonu būvniecība, kā arī apsaimniekošana šajā teritorijā ir pilnībā iekšēja situācija Rumānijā vēl jo vairāk tāpēc, ka citu dalībvalstu valstspiederīgie, kuri nākotnē varētu būt OMV šajās zonās sniegto pakalpojumu saņēmēji, ierodas Rumānijā ne tikai tādēļ, lai saņemtu šos pakalpojumus, kas ir autotransporta tranzīta palīgpakalpojumi. Šī tiesa turklāt uzsver, ka aizliegums būvēt šādas zonas uz privātiem zemesgabaliem, kas atrodas blakus automaģistrālēm, ir vienādi piemērojams visiem uzņēmējiem neatkarīgi no to valstspiederības vai minēto pakalpojumu saņēmēju valstspiederības un nešķiet, ka tas netieši sniegtu priekšrocības Rumānijā reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem.

22

Ņemot vērā, pirmkārt, pamatlietā pasludināmā sprieduma galīgo raksturu, kā arī, otrkārt, pakalpojumu sniegšanas brīvības Savienībā fundamentālo raksturu, attiecīgās jomas sarežģītību un to, ka pastāv īpašas Savienības tiesību normas autotransporta jomā, iesniedzējtiesa uzskata par lietderīgu uzdot Tiesai jautājumu par LESD 56. panta piemērojamību tādā situācijā kā pamatlietā, kurā Rumānijas pakalpojumu sniedzējam ir nodoms sniegt autotransporta palīgpakalpojumus uz Rumānijas automaģistrālēm saņēmējiem, kas var būt citu dalībvalstu valstspiederīgie.

23

Šādos apstākļos Curtea de Apel Timişoara (Timišoaras apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

24

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 99. pantu Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu, ja atbilde uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem skaidri izriet no judikatūras vai ja šī atbilde nerada nekādas pamatotas šaubas.

25

Šajā gadījumā jāpiemēro Reglamenta 99. pants, jo, pirmkārt, atbilde uz pirmo un otro jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas un, otrkārt, atbilde uz trešo jautājumu skaidri izriet no Tiesas judikatūras.

Par pirmo un otro jautājumu

26

Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1315/2013 19. panta d) punktam un 39. panta 2. punkta c) apakšpunktam, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 6. apsvērumu, kā arī Regulas Nr. 561/2006 8.a pantam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru automaģistrāļu tīkla apkalpes zonas ir aizliegts būvēt uz privātiem zemesgabaliem.

27

Vispirms jāatgādina, ka Regulā Nr. 1315/2013 atbilstoši tās 1. panta 1. punktam ir noteiktas pamatnostādnes tāda Eiropas transporta tīkla izveidei, kas ietver divu līmeņu struktūru – visaptverošo tīklu un pamattīklu, kas ir izveidots uz visaptverošā tīkla pamata.

28

Šīs regulas 19. panta d) punktā, kurā ir reglamentēta visaptverošā tīkla attīstība, dalībvalstīm ir noteikts pienākums, kad tās veicina kopīgu interešu projektus, kas saistīti ar autoceļu infrastruktūru, piešķirt prioritāti piemērotu stāvvietu ierīkošanai komerciālajiem lietotājiem, lai nodrošinātu attiecīgu drošības un drošuma pakāpi.

29

Minētās regulas 39. panta 2. punkta c) apakšpunktā, kas iekļauts tās III nodaļā, kura attiecas uz pamattīkla attīstību, ir paredzēta atpūtas vietu izveide uz šī tīkla maģistrālēm aptuveni ik pēc 100 km saskaņā ar sabiedrības, tirgus un vides vajadzībām, lai tādējādi komerciālajiem profesionālajiem ceļu lietotājiem inter alia nodrošinātu piemērotas stāvvietas, kurās būtu pienācīgs aizsargātības un drošības līmenis.

30

No šo tiesību normu formulējuma izriet, ka tajās ir noteikti mērķi attiecībā uz atpūtas vietu un stāvvietu ierīkošanu, tomēr nav izvirzītas prasības par to, vai autostāvvietu vai apkalpes zonu būvniecībai paredzētajiem zemes gabaliem būtu jābūt publiskā vai privātā īpašumā.

31

Šo interpretāciju nevarētu atspēkot Regulas Nr. 1315/2013 6. apsvērums, kurā ir vienīgi konstatēts, ka struktūras, kas nav dalībvalstis, tostarp “privātā sektora partneri”, arī ir kļuvušas svarīgas multimodālu Eiropas transporta tīklu īstenošanai un ar tiem saistītajiem ieguldījumiem. Katrā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības tiesību akta preambula nav juridiski saistoša un uz to nevar atsaukties, lai interpretētu pašus attiecīgā akta noteikumus tādā veidā, kas acīmredzami būtu pretējs to formulējumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Caronna, C‑7/11, EU:C:2012:396, 40. punkts, un 2022. gada 20. janvāris, Air Berlin, C‑165/20, EU:C:2022:42, 55. punkts).

32

Turklāt, runājot par Regulas Nr. 561/2006 8.a pantu, tā 1. punktā Komisijai ir noteikts pienākums nodrošināt, ka transportlīdzekļu vadītāji var viegli iegūt informāciju par drošām un aizsargātām stāvvietām, kā arī publicēt sarakstu ar visām sertificētajām stāvvietām oficiālā tīmekļa vietnē, kas tiek regulāri atjaunināta. Minētā 8.a panta 3. punktā ir atgādināts, ka dalībvalstīm saskaņā ar Regulas Nr. 1315/2013 39. panta 2. punkta c) apakšpunktu jāveicina stāvvietu izveidošana komerciālajiem ceļu lietotājiem.

33

Jākonstatē, ka tāpat kā šī rīkojuma 28. un 29. punktā minētajās tiesību normās Regulas Nr. 561/2006 8.a pantā nav noteiktas nekādas prasības par to, vai automaģistrāļu tīkla apkalpes zonu izveidei paredzētajiem zemes gabaliem būtu jābūt publiskā vai privātā īpašumā. It īpaši tajā nav prasīts, lai dalībvalstis atļautu šādu zonu būvniecību uz privātiem zemesgabaliem.

34

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem jautājumiem jāatbild, ka Regulas Nr. 1315/2013 19. panta d) punkts un 39. panta 2. punkta c) apakšpunkts, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 6. apsvērumu, kā arī Regulas Nr. 561/2006 8.a pants jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru automaģistrāļu tīkla apkalpes zonas ir aizliegts būvēt uz privātiem zemesgabaliem.

Par trešo jautājumu

35

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 56. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai, kurai tāpēc, ka tā ir sākusi automaģistrāļu tīkla apkalpes zonas būvniecību šajā dalībvalstī, tiesvedībā par šim nolūkam izsniegto atļauju atcelšanu ir piemērojams valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta šādu zonu būvniecība uz privātiem zemesgabaliem.

36

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD normas brīvības veikt uzņēmējdarbību, pakalpojumu sniegšanas brīvības un kapitāla brīvas aprites jomā nav piemērojamas situācijā, kad visi elementi ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti (spriedumi, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2023. gada 2. marts, Bursa Română de Mărfuri, C‑394/21, EU:C:2023:146, 48. punkts).

37

Šādā situācijā iesniedzējtiesai jānorāda iemesli, kuru dēļ, neraugoties uz pilnībā iekšējo raksturu, strīds, ko tā izskata, ir saistīts ar Savienības tiesību normām par pamatbrīvībām, kas prasīto prejudiciālo interpretāciju padara vajadzīgu šī strīda atrisināšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 15. novembris, Ullens de Schooten, C‑268/15, EU:C:2016:874, 55. punkts, un 2024. gada 17. oktobris, FA.RO. di YK & C., C‑16/23, EU:C:2024:886, 40. punkts).

38

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu šī saikne jāpierāda ar konkrētiem un drošiem elementiem, izslēdzot abstraktas vai hipotētiskas norādes. Tādējādi, ja runa ir par pilnībā iekšēju situāciju, iesniedzējtiesa nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā iesniedz elementus, kuri varētu atļaut neizslēgt šādas saiknes pastāvēšanu, bet gan, tieši pretēji, tai jāiesniedz objektīvi un saskanīgi elementi, kas Tiesai ļautu pārbaudīt šādas saiknes pastāvēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 2. marts, Bursa Română de Mărfuri, C‑394/21, EU:C:2023:146, 52. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2024. gada 22. februāris, Ente Cambiano società cooperativa per azioni, C‑660/22, EU:C:2024:152, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] Šajā gadījumā iesniedzējtiesa pati norāda, ka, pirmkārt, OMV ir juridiska persona Rumānijā, kas sniedz pakalpojumus Rumānijas teritorijā, un, otrkārt, automaģistrāļu tīkla apkalpes zonu būvniecība, kā arī ekspluatācija šajā teritorijā ir pilnībā iekšēja Rumānijas situācija. Turklāt tā norāda, ka valsts tiesību aktos paredzētais aizliegums būvēt šādas zonas uz privātiem zemesgabaliem vienādi ir piemērojams visiem šādu pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no viņu pilsonības un to sniegto pakalpojumu saņēmēju valstspiederības, un nešķiet, ka tas netieši radītu priekšrocības Rumānijā reģistrētiem pakalpojumu sniedzējiem.

40

[Labots ar 2026. gada 20. maija rīkojumu] Šādā kontekstā, kas šīs tiesas ieskatā ir tikai attiecīgās dalībvalsts iekšēja situācija, tā piebilst, ka pakalpojumi, kurus OMV plāno sniegt pamatlietā aplūkotajās zonās, ir palīgpakalpojumi autopārvadājumiem pa Rumānijas automaģistrālēm, tādējādi citu dalībvalstu valstspiederīgie, kuri nākotnē varētu būt to saņēmēji, neierodas Rumānijā tikai šī iemesla dēļ.

41

Tomēr katrā ziņā apgalvojums, ka daļa no pakalpojumu sniedzēja klientiem nākotnē būs no citas dalībvalsts, nevis no tās, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts, nav pietiekams, lai pierādītu tādas pārrobežu situācijas esību, kas, iespējams, ietilpst LESD 56. panta piemērošanas jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. decembris, BONVER WIN, C‑311/19, EU:C:2020:981, 25. punkts).

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild, ka LESD 56. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams dalībvalstī reģistrētai sabiedrībai, kurai – tāpēc, ka tā uzsākusi automaģistrāļu tīkla apkalpes zonas būvniecību šajā dalībvalstī, – tiesvedībā par šim nolūkam izsniegto atļauju atcelšanu ir piemērojams valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir aizliegta šādu zonu būvniecība uz privātiem zemesgabaliem.

Par ceturto jautājumu

43

Ņemot vērā uz trešo jautājumu sniegto atbildi, uz ceturto jautājumu nav jāatbild.

Par tiesāšanās izdevumiem

44

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1315/2013 (2013. gada 11. decembris) par Savienības pamatnostādnēm Eiropas transporta tīkla attīstībai un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 661/2010/ES, 19. panta d) punkts un 39. panta 2. punkta c) apakšpunkts, lasot tos kopā ar šīs regulas 6. apsvērumu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 561/2006 (2006. gada 15. marts), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2020. gada 15. jūlija Regulu (ES) 2020/1054, 8.a pants

2)

LESD 56. pants