<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?><JUDGMENT xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.00-20081231.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="ECRT12005LVB.0900459901.case.xml"><NO.CASE>T-298/02</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62002A0298</NO.CELEX><NO.SEQ>0012.0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>4604</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>4632</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>29</PAGE.TOTAL><AUTHOR>T</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><LEFT><DATE ISO="20051025">2005. GADA 25. OKTOBRA</DATE> SPRIEDUMS — LIETA T-298/02</LEFT><RIGHT>HERRERO ROMEU/KOMISIJA</RIGHT></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Pirmās instances tiesas spriedums</HT></P><P>(pirmā palāta)</P><P><DATE ISO="20051025">2005. gada 25. oktobrī</DATE><NOTE NOTE.ID="E0002" NUMBERING="STAR"><P>Tiesvedības valoda — spāņu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><JUDGMENT.INIT><P>Lieta T-298/02</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Anna Herrero Romeu</HT></HT>, Eiropas Kopienu Komisijas ierēdne, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv H. Garsija-Galjardo Žilfurnjē [<HT TYPE="ITALIC">J. García-Gallardo Gil-Fournier</HT>], H. Giljems Karau [<HT TYPE="ITALIC">J. Guillem Carrau</HT>], D. Domingesa Peresa [<HT TYPE="ITALIC">D. Domínguez Pérez</HT>] un A. Sajagesa Toresa [<HT TYPE="ITALIC">A. Sayagués Torres</HT>], <HT TYPE="ITALIC">avocats</HT>,</P><PARTY.STATUS>prasītāja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Kopienu Komisiju</HT>, ko pārstāv J. Kurals [<HT TYPE="ITALIC">J. Curall</HT>], pārstāvis, kam palīdz H. Rivass-Andress [<HT TYPE="ITALIC">J. Rivas-Andrés</HT>] un H. Gutjeress Gisberts [<HT TYPE="ITALIC">J. Gutiérrez Gisbert</HT>], <HT TYPE="ITALIC">avocats</HT>, kas norādīja adresi Luksemburgā,</P><PARTY.STATUS>atbildētāja,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS></PARTIES><?PAGE NO="II-4605"?><P>par prasību atcelt Komisijas <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumu, ar ko prasītājai atteikts Civildienesta noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzētais ekspatriācijas pabalsts, kā arī ar to saistītie pabalsti.</P><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA</P><P>(pirmā palāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs Dž. D. Kuks [<HT TYPE="ITALIC">J. D. Cooke</HT>], tiesneši R. Garsija-Valdekasass [<HT TYPE="ITALIC">R. García-Valdecasas</HT>] un V. Trstenjaka [<HT TYPE="ITALIC">V. Trstenjak</HT>],</P><P>sekretārs E. Kulons [<HT TYPE="ITALIC">E. Coulon</HT>], galvenais administrators,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdes <DATE ISO="20050216">2005. gada 16.</DATE> un <DATE ISO="20050217">17. februārī</DATE>,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL><P>pasludina šo spriedumu.</P></PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P>Spriedums</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Atbilstošās tiesību normas</P></TI></TITLE><NP><NO.P>1</NO.P><TXT>Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā - <QUOT.START ID="QS0001" REF.END="QE0001" CODE="201C"/>noteikumi<QUOT.END ID="QE0001" REF.START="QS0001" CODE="201D"/>) 69. pantā šai lietai piemērojamajā redakcijā noteikts, ka ekspatriācijas pabalsts ir 16 % no kopsummas, ko veido pamatalga, apgādnieka pabalsts un apgādājamā bērna pabalsts, uz ko attiecīgajam ierēdnim ir tiesības.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4606"?><NP><NO.P>2</NO.P><TXT>Saskaņā ar noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0002" REF.END="QE0002" CODE="201C"/>Ekspatriācijas pabalstu izmaksā 15 % apmērā no kopējās ierēdnim izmaksātās pamatalgas, apgādnieka pabalsta un apgādājamā bērna pabalsta summas:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>ierēdņiem:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>kuri nav un nekad nav bijuši tās valsts pilsoņi, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņi strādā,</P><P>un</P></ITEM><ITEM><P>kuri piecus gadus, kas beidzas sešus mēnešus līdz viņu dienesta attiecību uzsākšanai, pastāvīgi nedzīvoja vai pamatā nebija nodarbināti šīs valsts Eiropas teritorijā. Piemērojot šo noteikumu, neņem vērā apstākļus, kas rodas darba rezultātā, kas veikts kādas citas valsts vai kādas starptautiskās organizācijas labā;</P></ITEM></LIST></P></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END ID="QE0002" REF.START="QS0002" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><?PAGE NO="II-4607"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Prāvas rašanās fakti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>3</NO.P><TXT>Prasītāja, Spānijas pilsone, saskaņā ar <DATE ISO="19930115">1993. gada 15. janvārī</DATE> parakstīto līgumu no 1993. gada janvāra līdz 2001. gada novembrim strādāja Patronātā <HT TYPE="ITALIC">Català Pro Europa</HT> (turpmāk tekstā — <QUOT.START ID="QS0003" REF.END="QE0003" CODE="201C"/>patronāts<QUOT.END ID="QE0003" REF.START="QS0003" CODE="201D"/>) pārstāvniecībā Briselē — iestādē, kas pārstāv Katalonijas autonomās kopienas <HT TYPE="ITALIC">(Comunidad Autónoma de Cataluña)</HT> intereses Kopienas iestādēs Briselē.</TXT></NP><NP><NO.P>4</NO.P><TXT><DATE ISO="20011116">2001. gada 16. novembrī</DATE> prasītāja stājās darbā Komisijā ierēdņa statusā. Noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais piecu gadu laikposms, kas nepieciešams, lai saņemtu ekspatriācijas pabalstu, saukts <QUOT.START ID="QS0004" REF.END="QE0004" CODE="201C"/>atsauces periods<QUOT.END ID="QE0004" REF.START="QS0004" CODE="201D"/>, attiecīgi bija no <DATE ISO="19960516">1996. gada 16. maija</DATE> līdz <DATE ISO="20010515">2001. gada 15. maijam</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>5</NO.P><TXT><DATE ISO="20011119">2001. gada 19. novembrī</DATE> prasītājai bija saruna ar <QUOT.START ID="QS0005" REF.END="QE0005" CODE="201C"/>Personāla un administrācijas<QUOT.END ID="QE0005" REF.START="QS0005" CODE="201D"/> ģenerāldirektorāta (ĢD) nodaļu, lai noteiktu tās tiesības un pabeigtu viņas personas lietu sakarā ar stāšanos darbā. Šīs tikšanās laikā viņai mutiski tika paziņots, ka ekspatriācijas pabalsts pagaidām tai nevar tikt piešķirts. Šajā datumā sastādītajā personas lietā arī ir norādīts, ka viņai atteikts piešķirt ekspatriācijas pabalstu.</TXT></NP><NP><NO.P>6</NO.P><TXT><DATE ISO="20020118">2002. gada 18. janvārī</DATE> prasītāja Personāla un administrācijas ĢD <QUOT.START ID="QS0006" REF.END="QE0006" CODE="201C"/>Individuālo tiesību pārvaldes<QUOT.END ID="QE0006" REF.START="QS0006" CODE="201D"/> nodaļas vadītājam iesniedza lūgumu paziņot viņai noteikumus, kas attiecas uz to jauno ierēdņu pabalstiem, kuri iepriekš strādājuši reģionu pārstāvniecībās Briselē. Uz šo lūgumu atbilde no Komisijas netika saņemta, un prasītāja savu lūgumu atkārtoja <DATE ISO="20020214">2002. gada 14. februāra</DATE> vēstulē.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4608"?><NP><NO.P>7</NO.P><TXT><DATE ISO="20020214">2002. gada 14. februārī</DATE> prasītāja saskaņā ar noteikumu 90. panta 2. punktu iesniedza sūdzību par <DATE ISO="20011119">2001. gada 19. novembra</DATE> lēmumu.</TXT></NP><NP><NO.P>8</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumu iecēlējinstitūcija prasītājas sūdzību noraidīja. No šā lēmuma izriet, ka noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais ekspatriācijas pabalsts un ar to saistītie pabalsti prasītājai tiek atteikti, pamatojoties uz to, ka viņa dzīvoja un strādāja Briselē piecus gadus ilgu laikposmu, kas beidzās sešus mēnešus pirms viņas stāšanās darbā [Komisijā]. Iecēlējinstitūcija it īpaši uzsver, ka darbs, ko viņa veica patronātā, nav pielīdzināms <QUOT.START ID="QS0007" REF.END="QE0007" CODE="201C"/>darbam citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0007" REF.START="QS0007" CODE="201D"/> 4. pantā minētā izņēmuma izpratnē un tādēļ ir ņemams vērā.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Process un lietas dalībnieku prasījumi</P></TI></TITLE><NP><NO.P>9</NO.P><TXT>Ar pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20021001">2002. gada 1. oktobrī</DATE>, prasītāja cēla šo prasību.</TXT></NP><NP><NO.P>10</NO.P><TXT>Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (pirmā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa lūdza lietas dalībniekiem, kā arī Spānijas Karalistei iesniegt atsevišķus dokumentus, kā arī atbildēt uz rakstveidā uzdotiem jautājumiem. Lietas dalībnieki un Spānijas Karaliste uz šiem lūgumiem atbildēja noteiktajos termiņos.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4609"?><NP><NO.P>11</NO.P><TXT>Pirmās instances tiesa <DATE ISO="20050216">2005. gada 16.</DATE> un <DATE ISO="20050217">17. februāra</DATE> sēdēs uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Pirmās instances tiesas jautājumiem.</TXT></NP><NP><NO.P>12</NO.P><TXT>Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>atcelt <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumu, ar ko atteikts piešķirt ekspatriācijas pabalstu un ar to saistītos pabalstus;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Komisijai atlīdzināt visus izdevumus, tai skaitā tos, kas radušies procesa administratīvajā posmā.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>13</NO.P><TXT>Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>prasību noraidīt kā nepamatotu;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājai savus tiesāšanās izdevumus segt pašai.</P></ITEM></LIST></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Juridiskais pamatojums</P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P>Par prāvas priekšmetu</P></TI></TITLE><NP><NO.P>14</NO.P><TXT>Kaut arī prasītājas prasījums ir atcelt Komisijas <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumu, ar ko noraida uz noteikumu 90. panta 2. punkta pamata iesniegto <DATE ISO="20020214">2002. gada 14. februāra</DATE><?PAGE NO="II-4610"?> sūdzību par <DATE ISO="20011119">2001. gada 19. novembra</DATE> lēmumu, izskatāmā lieta saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir vēršanās Pirmās instances tiesā par nelabvēlīgu aktu, par ko tika iesniegta sūdzība (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19970709">1997. gada 9. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-156/95" YEAR="1997" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-171">T-156/95 <HT TYPE="ITALIC">Echauz Brigaldi</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-171. lpp. un II-509. lpp., 23. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19991215">1999. gada 15. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-300/97" YEAR="1999" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-1263">T-300/97 <HT TYPE="ITALIC">Latino</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, II-1263. lpp., 30. punkts)</REF.DOC.ECR>. No tā izriet, ka izskatāmā lieta ir arī par Komisijas <DATE ISO="20011119">2001. gada 19. novembra</DATE> lēmuma, ar ko prasītājai atsaka piešķirt ekspatriācijas pabalstu un ar to saistītos pabalstus, atcelšanu.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>A —</NO.P><TXT>Par ekspatriācijas pabalstu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>15</NO.P><TXT>Prasītāja savas prasības pamatojumam pēc būtības izvirza četrus pamatus. Ar pirmo pamatu viņa uzsver, ka ir noticis noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpums. Otrais pamats ir saistīts ar kļūdu faktu vērtējumā. Trešais pamats ir saistīts ar pienākuma sniegt pamatojumu neizpildi. Visbeidzot, ceturtais pamats ir saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Par pirmo pamatu, kas saistīts ar noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>16</NO.P><TXT>Prasītāja uzskata, ka viņai ir tiesības uz ekspatriācijas pabalstu un ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā<?PAGE NO="II-4611"?> paredzēto izņēmumu. Viņas profesionālā darbība patronātā Briselē ir jāuzskata par <QUOT.START ID="QS0008" REF.END="QE0008" CODE="201C"/>darbu citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0008" REF.START="QS0008" CODE="201D"/>, proti, Spānijas valsts labā, un tādēļ šis laikposms ir <QUOT.START ID="QS0009" REF.END="QE0009" CODE="201C"/>jāatskaita<QUOT.END ID="QE0009" REF.START="QS0009" CODE="201D"/> saskaņā ar noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto izņēmumu un nav jāņem vērā, nosakot atsauces periodu.</TXT></NP><NP><NO.P>17</NO.P><TXT>Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka Tiesas judikatūrā ir iedibināts Kopienu valsts jēdziens, kas daļēji atbilst valsts jēdzienam, kas paredzēts katras dalībvalsts iekšējā tiesiskajā kārtībā. Tiesa ir atzinusi, ka valsts jēdzienā ietilpstošās valsts iestādes ir centrālā valdība — izpildu un likumdošanas iestādes, decentralizētās iestādes — un tas pats attiecas arī uz valsts daļām (Tiesas <DATE ISO="19860226">1986. gada 26. februāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="152/84" YEAR="1986" EDITION="GEN" PAGE.ECR="723">152/84 <HT TYPE="ITALIC">Marshall</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 723. lpp.</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19870310">1987. gada 10. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="199/85" YEAR="1987" EDITION="GEN" PAGE.ECR="1039">199/85 Komisija/Itālija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1039. lpp.</REF.DOC.ECR>). Otrkārt, Tiesa ir precizējusi, ka valsts sevī ietver kā tradicionālās suverenitātes un pārvaldes funkcijas, tā arī ekonomiskās intervencionisma funkcijas, ko īsteno kā valsts iestādes, tā arī privāto vai publisko tiesību subjekti (Tiesas <DATE ISO="19801217">1980. gada 17. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="149/79" YEAR="1980" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3881">149/79 Komisija/Beļģija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3881. lpp.</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19850130">1985. gada 30. janvāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="290/93" YEAR="1985" EDITION="GEN" PAGE.ECR="439">290/93 Komisija/Francija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 439. lpp.</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>18</NO.P><TXT>Otrkārt, prasītāja formulē apsvērumus attiecībā uz valsts jēdzienu Spānijas tiesiskajā kārtībā. Tā atgādina, ka Spānijas Konstitūcijā ir noteikta ļoti decentralizēta tiesiskā kārtība, saukta <QUOT.START ID="QS0010" REF.END="QE0010" CODE="201C"/>Valsts un autonomijas<QUOT.END ID="QE0010" REF.START="QS0010" CODE="201D"/>, kurai raksturīga kompetenču sadale centrālās pārvaldes un autonomo kopienu starpā. Kopienas tiesību līmenī <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> (Spānijas Konstitucionālā tiesa) ir noteikusi, ka Eiropas Savienība nav starptautiska telpa un ka Kopienu tiesību līmeņa jautājumi ir pielīdzināmi valsts tiesību jautājumiem. <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> it īpaši savā <DATE ISO="19940526">1994. gada 26. maija</DATE> lēmumā Nr. 165/1994 (aizstāvības raksta B.2 pielikums) ir noteikusi, ka atšķirībā no starptautiskām attiecībām, kur ekskluzīvā kompetence pieder centrālajai valdībai,<?PAGE NO="II-4612"?><QUOT.START ID="QS0011" REF.END="QE0011" CODE="201C"/>autonomās kopienas ir tieši ieinteresētas Eiropas kopienu darbībā<QUOT.END ID="QE0011" REF.START="QS0011" CODE="201D"/>. Kompetenču sadalīšana uzliek autonomajām kopienām pienākumu sekot Eiropas iestāžu likumdošanas attīstībai, jo tās vairumā gadījumu ir par Kopienu likumu transponēšanu atbildīgās iestādes, kuras visvairāk ietekmē to tiešā piemērošana, kas savukārt ir iemesls autonomo kopienu pārstāvniecību Eiropas Savienībā nodibināšanai.</TXT></NP><NP><NO.P>19</NO.P><TXT>Turklāt prasītāja uzskaita dažādos instrumentus, kas ir radīti, lai atvieglotu Eiropas lietu pārvaldi centrālajai valdībai un tādām autonomajām komūnām kā <QUOT.START ID="QS0012" REF.END="QE0012" CODE="201C"/><HT TYPE="ITALIC">Conferencia para los asuntos relativos a las Comunidades Europeas (CARCE)</HT><QUOT.END ID="QE0012" REF.START="QS0012" CODE="201D"/> (Eiropas lietu konference), kas nodibināta 1992. gadā centrālās valdības un autonomo kopienu sadarbības Kopienu lietās veicināšanai. Saskaņā ar šajos ietvaros noslēgtajiem nolīgumiem autonomās kopienas līdz 1998. gadam piedalījās konsultatīvo komiteju sanāksmēs, kuras vadīja Komisija, un autonomo kopienu un Spānijas Karalistes pastāvīgās pārstāvniecības personāls piedalījās sektoru tehniskajās sanāksmēs, lai nodrošinātu to, ka tiek sekots Padomes darbam un Kopienu likumdošanas iniciatīvām. Turklāt uz personālu, kas strādāja autonomo kopienu pārstāvniecībās, bija attiecināta tāda pati veselības apdrošināšana (dalība Spānijas sociālās drošības sistēmā, pamatojoties uz veidlapām E 111 un E 106) un tāds pats nodokļu režīms (19. pants 1970. gada Konvencijā starp Spānijas Karalisti un Beļģijas Karalisti, lai izvairītos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem, turpmāk tekstā - <QUOT.START ID="QS0013" REF.END="QE0013" CODE="201C"/>konvencija par dubulto aplikšanu ar nodokļiem<QUOT.END ID="QE0013" REF.START="QS0013" CODE="201D"/>), kāds noteikts Spānijas Karalistes pastāvīgās pārstāvniecības diplomātiskajam personālam.</TXT></NP><NP><NO.P>20</NO.P><TXT>Treškārt, prasītāja uzsver, ka Katalonijas autonomās kopienas gadījumā Patronāts ir publisko tiesību iestāde, ko 1982. gadā izveidoja Katalonijas valdība, ņemot vērā Spānijas pievienošanos Eiropas Savienībai, un kopš tā laika šī iestāde piedalās Kopienu likumdošanas attīstībā, aizstāvot minētās autonomās komūnas intereses un virzot tās vēlmes un projektus. Šī iestāde ir Katalonijas autonomās kopienas un līdz<?PAGE NO="II-4613"?> ar to arī Spānijas Karalistes sastāvdaļa, un līdz ar to darbs, ko prasītāja veica patronātā, ir uzskatāms par darbu Spānijas Karalistes labā.</TXT></NP><NP><NO.P>21</NO.P><TXT>Prasītāja piebilst, ka, ja ir skaidrs, ka valsts jēdziens ir interpretējams autonomi, tad tas, ka jēdziens ir balstīts uz dalībvalstu iekšējo tiesisko kārtību, netraucē piemērot noteikumu VII pielikuma 4. pantā noteikto izņēmumu, kā Komisija pati ir norādījusi darbā stāšanās sarunās — ka valstu reģionālo iestāžu ietvaros veikts darbs ietilpst izņēmuma piemērošanas jomā. Turklāt šāds autonoms jēdziens neapstiprina, ka katra pārvaldes iestāde veic darbu valsts labā, jo atšķirībā no šīm iestādēm autonomajām kopienām kompetence nav valsts uzticēta, bet gan ir viņu pašu kompetence, kas paredzēta Spānijas Konstitūcijā. Visbeidzot, prasītāja paskaidro, ka tā savu statusu nepielīdzina diplomātiskā korpusa darbinieku statusam, bet gan pastāvīgās pārstāvniecības darbinieku statusam, kas neietilpst diplomātiskajā korpusā. Ja noteicošā būtu diplomātiskā imunitāte, nebūtu iemesla piemērot iepriekšminēto izņēmumu visam pārstāvniecības personālam, kā to dara Komisija.</TXT></NP><NP><NO.P>22</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka, ja autonomajām kopienām piekrīt vairākas savas kompetences, ko tām saskaņā ar Spānijas Konstitūciju tieši nodod valsts centrālā pārvalde, tas nenozīmē, ka autonomās kopienas ir valstis, nedz arī to, ka patronātā veiktais darbs ir uzskatāms par veiktu valsts labā noteikumu VII pielikuma 4. pantā noteiktā izņēmuma izpratnē.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Pirmās instances tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>23</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ekspatriācijas pabalsts tiek piešķirts, lai atlīdzinātu izmaksas un īpašas neērtības, kas rodas, pastāvīgi strādājot valstī, ar kuru ierēdnim<?PAGE NO="II-4614"?> pirms stāšanās amatā nav bijusi ilgstoša saikne (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19930330">1993. gada 30. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-4/92" YEAR="1993" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-357">T-492 <HT TYPE="ITALIC">Vardakas</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-357. lpp., 39. punkts</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="19951214">1995. gada 14. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-72/94" YEAR="1995" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-285">T-72/94 <HT TYPE="ITALIC">Diamantaras</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT> I-A-285. un II-865. lpp., 48. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19990928">1999. gada 28. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-28/98" YEAR="1999" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-185">T-28/98 <HT TYPE="ITALIC">J</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT> I-A-185. un II-973. lpp., 32. punkts)</REF.DOC.ECR>. Lai šādu ilglaicīgu saikni varētu izveidot un ierēdnis tādējādi zaudētu tiesības uz ekspatriācijas pabalstu, likumdevējs noteic, ka ierēdņa dzīvesvietai ir jābūt valstī, kurā tagad atrodas viņa darba vieta, vai arī viņam sava pamatnodarbošanās piecus gadus ir jāveic šajā valstī (iepriekšminētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Diamantaras</HT>/Komisija, 48. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>24</NO.P><TXT>Jānorāda arī uz noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu attiecībā uz ierēdņiem, kas darbu citas valsts vai starptautiskās organizācijas labā ir veikuši atsauces periodā, kas atbilst pieciem gadiem, kas beidzies sešus mēnešus pirms viņu stāšanās amatā. Šā izņēmuma jēga ir tāda, ka šādos apstākļos attiecīgos ierēdņus nevar uzskatīt par tādiem, kurus ar pašreizējās darba vietas valsti saista ilglaicīga saikne pagaidu piesaistes šai valstij dēļ (Tiesas <DATE ISO="19810115">1981. gada 15. janvāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-1322/79" YEAR="1981" EDITION="GEN" PAGE.ECR="127">C-1322/79 <HT TYPE="ITALIC">Vutera</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 127. lpp., 8. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19850502">1985. gada 2. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-246/83" YEAR="1985" EDITION="GEN" PAGE.ECR="1253">C-246/83 <HT TYPE="ITALIC">Angelis</HT>/ Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1253. lpp., 13. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>25</NO.P><TXT>Prasītāja stājās amatā Komisijā <DATE ISO="20011116">2001. gada 16. novembrī</DATE>, un līdz ar to atsauces periods, kas ņemams vērā noteikumu VII pielikuma 4. panta piemērošanai, ir no <DATE ISO="19960516">1996. gada 16. maija</DATE> līdz <DATE ISO="20010515">2001. gada 15. maijam</DATE>. Lietas dalībnieki neapstrīd, ka atsauces periodā prasītāja veica pamatdarbu patronāta pārstāvniecībā Briselē.</TXT></NP><NP><NO.P>26</NO.P><TXT>Jautājums, kas šajā gadījumā ir jānoskaidro, ir, vai darbs, ko prasītāja veica patronātā Briselē, kā apgalvo prasītāja, ir uzskatāms par darbu valsts labā noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4615"?><NP><NO.P>27</NO.P><TXT>Pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka gan no Kopienu tiesību vienveidīgas piemērošanas, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Kopienu tiesību normas teksts, kurā nav nekādas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērojamību, ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā regulējuma mērķi. Ja konkrētas norādes nav, Kopienu tiesību piemērošanā tomēr, ja nepieciešams, var ietvert norādi uz dalībvalstu tiesībām, ja Kopienu tiesa Kopienu tiesībās vai Kopienu tiesību pamatprincipos nevar atrast elementus, ar kuru palīdzību tā varētu noteikt autonomās interpretācijas saturu un piemērošanas jomu (it īpaši skat.<DATE ISO="19840118">1984. gada 18. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="327/82" YEAR="1984" EDITION="GEN" PAGE.ECR="107">327/82 <HT TYPE="ITALIC">Ekro</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 107. lpp., 11. punkts</REF.DOC.ECR>, Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19921218">1992. gada 18. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-43/90" YEAR="1992" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-2619">T-43/90 <HT TYPE="ITALIC">Díaz García</HT>/Parlaments, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2619. lpp., 36. punkts</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="19990128">1999. gada 28. janvāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-264/97" YEAR="1999" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-1">T-264/97 <HT TYPE="ITALIC">D</HT>/Padome, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-1. un II-1. lpp., 26. un 27. punkts</REF.DOC.ECR>, kas apstiprināts ar Tiesas <DATE ISO="20010531">2001. gada 31. maija</DATE> spriedumu lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-122/99 P+C-125/99 P" YEAR="2001" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-4319">C-122/99 P un C-125/99 P <HT TYPE="ITALIC">D</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Suède</HT>/Padome, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4319. lpp.</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>28</NO.P><TXT>Faktiski, kā lietas dalībnieki jau ir norādījuši savās piezīmēs, Kopienu tiesībās un it īpaši noteikumos ir ietvertas pietiekamas norādes, lai varētu precizēt noteikumu VII pielikuma 4. panta piemērošanas jomu un varētu autonomi interpretēt valsts jēdzienu saistībā ar dažādām valsts tiesību normām.</TXT></NP><NP><NO.P>29</NO.P><TXT>Pirmkārt, Tiesa ir atzinusi, ka no Līguma vispārīgās kārtības jau izriet, ka dalībvalsts jēdziens institucionālo noteikumu izpratnē attiecas tikai uz dalībvalstu valsts iestādēm un nav attiecināms arī uz reģionālajām valdībām vai autonomajām kopienām neatkarīgi no tām uzticēto kompetenču apjoma. Pretējais apdraudētu institucionālo līdzsvaru, kas noteikts līgumos, kuros it īpaši paredzēti nosacījumi dalībvalstu, tas ir, valstu, kas ir puses dibināšanas un pievienošanās līgumos, dalībai Kopienu iestāžu darbībā (Tiesas <DATE ISO="19970321">1997. gada 21. marta</DATE> rīkojums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-95/97" YEAR="1997" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-1787">C-95/97 <HT TYPE="ITALIC">Région wallonne</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1787. lpp., 6. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19971001">1997. gada 1. oktobra</DATE> rīkojums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-180/97" YEAR="1997" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-5245">C-180/97 <HT TYPE="ITALIC">Regione Toscana</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-5245. lpp., 6. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><?PAGE NO="II-4616"?><NP><NO.P>30</NO.P><TXT>Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru noteikumu normās, kuru mērķis ir reglamentēt tiesiskās attiecības starp iestādēm un ierēdņiem, nosakot savstarpējās tiesības un pienākumus, ir ietverta precīza terminoloģija, kuras piemērošana pēc analoģijas gadījumos, kad tas nav skaidri norādīts, ir izslēgta (Tiesas <DATE ISO="19710316">1971. gada 16. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="48/70" YEAR="1971" EDITION="GEN" PAGE.ECR="175">48/70 <HT TYPE="ITALIC">Bernardi</HT>/Parlaments, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 175. lpp.</REF.DOC.ECR>, 11. un 12. punkts, un <DATE ISO="19850620">1985. gada 20. jūnija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="123/84" YEAR="1985" EDITION="GEN" PAGE.ECR="1907">123/84 <HT TYPE="ITALIC">Klein</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1907. lpp., 23. punkts</REF.DOC.ECR>; Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19990719">1999. gada 19. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-74/98" YEAR="1999" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-151">T-74/98 <HT TYPE="ITALIC">Mammarella</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-151. un II-797. lpp., 38. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>31</NO.P><TXT>Noteikumu VII pielikuma 4. pantā likumdevējs ir izvēlējies terminu <QUOT.START ID="QS0014" REF.END="QE0014" CODE="201C"/>valsts<QUOT.END ID="QE0014" REF.START="QS0014" CODE="201D"/>, jo jau tajā laikā, kad noteikumi tika pieņemti, pastāvēja dalībvalstis — kā Vācijas Federatīvā Republika — ar federālu vai reģionālu struktūru un nevis tikai valstis ar centralizētu iekšējo struktūru. Ja Kopienu likumdevējs minētajā pantā būtu vēlējies ieviest politiskās apakšstruktūras vai vietējās kopienas, viņš to būtu izteicis nepārprotami. Var uzskatīt, ka noteikumu sastādītājiem nebija nodoma šajā pašā pantā minētajā jēdzienā <QUOT.START ID="QS0015" REF.END="QE0015" CODE="201C"/>darbs citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0015" REF.START="QS0015" CODE="201D"/> ietvert tādas valsts politiskās apakšstruktūras kā reģionālās valdības, autonomās kopienas vai citas vietējās iestādes.</TXT></NP><NP><NO.P>32</NO.P><TXT>No iepriekšminētajiem apsvērumiem kopumā izriet, ka noteikumu VII pielikuma 4. pantā minētais jēdziens <QUOT.START ID="QS0016" REF.END="QE0016" CODE="201C"/>valsts<QUOT.END ID="QE0016" REF.START="QS0016" CODE="201D"/> paredz valsti tikai kā juridisku personu un vienotu starptautisko tiesību subjektu un tās pārvaldes iestādes. Saskaņā ar prasītājas piedāvāto interpretāciju varētu uzskatīt, kā atzīmē arī Komisija, ka par valstīm būtu jāuzskata visas pārvaldes iestādes, kuras ir juridiskas personas un kurām centrālā valsts pārvalde nodevusi iekšējās kompetences, ieskaitot pašvaldības vai katru iestādi, kurai kāda pārvaldes iestāde ir deleģējusi veikt savas funkcijas.</TXT></NP><NP><NO.P>33</NO.P><TXT>Tādēļ noteikumu VII pielikuma 4. pantā paredzētais jēdziens <QUOT.START ID="QS0017" REF.END="QE0017" CODE="201C"/>darbs citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0017" REF.START="QS0017" CODE="201D"/> ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz darbu, kas veikts valsts politisko apakšstruktūru valdībās.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4617"?><NP><NO.P>34</NO.P><TXT>No iepriekšminētā izriet, ka darbs, ko prasītāja tika veikusi patronāta pārstāvniecībā Briselē, nav uzskatāms par darbu valsts labā noteikumu VII pielikuma 4. panta izpratnē.</TXT></NP><NP><NO.P>35</NO.P><TXT>Šo vērtējumu neatspēko prasītājas arguments par to, ka Kopienu tiesībās pastāv valsts jēdziens, kurš ietver decentralizētās iestādes. Ja saskaņā ar judikatūru par valsts pienākumu neizpildes konstatēšanu, uz ko atsaucas prasītāja, ir skaidrs, ka valsts iestādes, kurām ir jānodrošina Kopienas tiesību normu ievērošana, ir centrālās pārvaldes iestādes, kā arī federālās valsts iestādes kā šīs valsts teritoriālās vai decentralizētās iestādes savu kompetenču ietvaros, tad tomēr ir jāatgādina, ka prasība, ar kuru Tiesa var atzīt, ka valsts nav izpildījusi kādu no tai uzliktajiem pienākumiem, attiecas tikai uz tās valdību, pat ja pienākumu neizpilde ir notikusi federālas valsts, reģiona vai autonomas kopienas iestāžu darbības vai bezdarbības dēļ (iepriekš minētie rīkojumi lietās <HT TYPE="ITALIC">Règion wallonne</HT>/Komisija, 7. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Regione Toscana</HT>/Komisija, 7. punkts). Tomēr uz šo judikatūru nevar atsaukties, lai atbalstītu prasītājas izvirzīto tēzi par <QUOT.START ID="QS0018" REF.END="QE0018" CODE="201C"/>valsts<QUOT.END ID="QE0018" REF.START="QS0018" CODE="201D"/> jēdziena paplašinātu interpretāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>36</NO.P><TXT>Tāpat arī prasītājas izvirzītie argumenti sakarā ar pašu autonomo kopienu kompetenci Spānijas tiesiskās iekārtas ietvaros, kā arī <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> lēmumā atzītais ir jānoraida. Taisnība, ka autonomajām kopienām ir savas kompetences, kas tām uzliktas saskaņā ar Spānijas Konstitūciju, un ka iepriekš minētajā <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT><DATE ISO="19940526">1994. gada 26. maija</DATE> lēmumā ir noteikts, ka, ņemot vērā kompetences, tās ir ieinteresētas sekot un būt informētas par Kopienu iestāžu darbību, un šim nolūkam izveidot birojus Briselē. Tomēr ir jāatgādina, ka ar <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> lēmumu tiek risināts Spānijas iekšējo tiesību jautājums, pamatojoties uz Spānijas Konstitūciju, un ka šajā aspektā tā skaidri atsaucas uz to, ka konstitucionālie līgumi paredz tikai dalībvalstu līdzdalību Kopienu darbībās un<?PAGE NO="II-4618"?> izslēdz attiecības tādu valsts iekšējo iestāžu kā autonomās kopienas un Kopienu iestāžu starpā, kas kaut kādā veidā varētu Spānijas valstij uzlikt kaut kādu atbildību. Turklāt saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Constitucional</HT> atzīto, šādas attiecības nav iespējamas, ņemot vērā Eiropas Savienības struktūru. Katrā gadījumā Kopienu tiesību interpretācija saskaņā ar EKL 220. pantu visbeidzot ir piekritīga Kopienu Tiesai.</TXT></NP><NP><NO.P>37</NO.P><TXT>Turklāt ir jāpiebilst, ka Spānijas autonomo kopienu pārstāvniecību Briselē mērķis ir pārvaldes, kuru tās pārstāv, interešu aizsardzība — interešu, kuras ne vienmēr sakrīt ar citu autonomo kopienu vai Spānijas kā valsts interesēm.</TXT></NP><NP><NO.P>38</NO.P><TXT>Tāpat prasītāja nevar balstīties arī uz to, ka uz viņu bija attiecināts tāds pats veselības apdrošināšanas un nodokļu režīms, kāds bija noteikts Spānijas pastāvīgās pārstāvniecības Briselē personālam.</TXT></NP><NP><NO.P>39</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jāatgādina, ka konvencijas par dubulto aplikšanu ar nodokļiem, kas pieņemta dažus gadus vēlāk nekā noteikumi, 19. panta 1. punktā noteikts, ka <QUOT.START ID="QS0019" REF.END="QE0019" CODE="201C"/>darba samaksu un pensijas, ko konvencijas dalībvalsts vai kāda no tās politiskajām apakšstruktūrām vai vietējām kopienām [..] maksā fiziskai personai par darbu šās valsts vai tās politisko apakšstruktūru vai vietējo kopienu labā, ar nodokļiem apliek tikai šajā valstī<QUOT.END ID="QE0019" REF.START="QS0019" CODE="201D"/>. Šajā konvencijā atšķirībā no noteikumu VII pielikuma 4. panta tiek nošķirts darbs, kas veikts valsts labā, un darbs valsts politiskas apakšstruktūras labā.</TXT></NP><NP><NO.P>40</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz veselības apdrošināšanas režīmu veidlapas E 106 un E 111 tikai apliecina personas tiesības saņemt veselības aprūpi citā valstī, nevis tajā, kurā tā ir vai iepriekš bija apdrošināta. Attiecībā uz veidlapu E 106 ir arī jāatgādina, ka to<?PAGE NO="II-4619"?> izsniedz ne tikai diplomātiem un citiem Spānijas Karalistes pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā personāla locekļiem, bet arī vairākām citām personu kategorijām, kas strādā Spānijas teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>41</NO.P><TXT>Visbeidzot, attiecībā uz prasītājas argumentu saistībā ar autonomo kopienu pārstāvju dalību Komisijas konsultatīvajās komitejās ir jāpiezīmē, ka noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā minētais izņēmums neattiecas tikai uz personām, kas ietilpst citas valsts vai starptautiskas organizācijas personāla sastāvā, bet gan uz visām <QUOT.START ID="QS0020" REF.END="QE0020" CODE="201C"/>situācijām saistībā ar darbu citas valsts vai starptautiskas organizācijas labā<QUOT.END ID="QE0020" REF.START="QS0020" CODE="201D"/> (iepriekš 52. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Diamantaras</HT>/Komisija un <DATE ISO="20010503">2001. gada 3. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-60/00" YEAR="2001" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-107">T-60/00 <HT TYPE="ITALIC">Liaskou</HT>/Padome, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-107. un II-489. lpp., 49. punkts</REF.DOC.ECR>). Lai varētu piemērot 4. pantā minēto izņēmumu, ieinteresētajai personai tomēr ir jābūt tiešai saiknei ar attiecīgo valsti vai starptautisko organizāciju, kas atbilst autonomijai, ko savu pakalpojumu iekšējā organizācijā bauda valstis un starptautiskās organizācijas, kas tām ļauj uzaicināt trešās personas, kuras neietilpst to hierarhiskajā struktūrā, piedāvāt savus pakalpojumus īpašu darbu veikšanai (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19950322">1995. gada 22. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-43/93" YEAR="1995" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-57">T-43/93 <HT TYPE="ITALIC">Lo Giudice</HT>/ Parlaments, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-57. un II-189. lpp., 36. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20020911">2002. gada 11. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-127/00" YEAR="2002" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-149">T-127/00 <HT TYPE="ITALIC">Nevin</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-149. un II-781. lpp., 51. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>42</NO.P><TXT>Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka prasītāja tiesas sēdē ir nepārprotami atzinusi, ka viņa nav bijusi iekļauta, nedz ietilpusi Spānijas delegācijā, kas piedalījās Padomes un Komisijas struktūrvienību sanāksmēs, kuras notika prasītājai piemērojamajā atsauces periodā. Prasītāja nav arī apgalvojusi, ka viņa būtu uzturējusi kādu juridisku saikni ar Spānijas valsts centrālo valdību, saskaņā ar ko varētu uzskatīt, ka viņa iepriekšminētajā laikposmā ir veikusi darbu Spānijas valsts labā.</TXT></NP><NP><NO.P>43</NO.P><TXT>Šādos apstākļos nevar uzskatīt, ka prasītāja ir veikusi darbu valsts labā noteikumu VII pielikuma 4. panta izpratnē.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4620"?><NP><NO.P>44</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekšminēto, pirmais pamats ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Par otro pamatu, kas saistīts ar kļūdu faktu vērtējumā</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>45</NO.P><TXT>Prasītāja uzsver, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā, jo viņas pastāvīgā dzīvesvieta un interešu centrs noteikumu VII pielikuma 4. pantā minētajā atsauces periodā visu laiku bija Spānijā, nevis Beļģijā. Uzturēšanās Briselē, veicot profesionālās darbības patronātā, bija tikai pagaidu un sekundāra rakstura, no kā izriet, ka prasītājai ir tiesības uz noteikumu VII pielikuma 4. panta minēto ekspatriācijas pabalstu. Šī apgalvojuma atbalstam prasītāja izvirza turpmāk minētos argumentus, kas pierāda, ka viņas interešu centrs un pastāvīgā dzīvesvieta vienmēr ir bijusi Barselonā (Spānija):</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>galvenā uzturēšanās vieta Barselonā, savas ģimenes mājā, pieraksts Barselonas pārvaldes iestādēs, kur viņa ir iekļauta vēlētāju sarakstos, īsteno savas tiesības vēlēt un atjaunot savu personu apliecinošo dokumentu;</P></ITEM><ITEM><P>darba līgums atbilstoši Spānijas tiesībām, kas parakstīts Barselonā un uz ko attiecas Spānijas nodokļu un sociālā likumdošana;</P></ITEM><ITEM><P>nodokļu maksājumi Spānijā, kur prasītāja iesniedz savu ikgadējo deklarāciju kā darbiniece, kurai algu maksā Spānija un uz kuru attiecas konvencijas par dubultu aplikšanu ar nodokļiem 19. pants;</P></ITEM><?PAGE NO="II-4621"?><ITEM><P>veselības apdrošināšana saskaņā sr Spānijas tiesībām kā Briselē izvietotajam personālam, pamatojoties uz veidlapu E 111, kā arī E 106;</P></ITEM><ITEM><P>Barselonā atvērts bankas konts un turpat noslēgts dzīvības apdrošināšanas līgums;</P></ITEM><ITEM><P>hipotekārais aizņēmums Barselonā īpašuma iegādei šajā pilsētā.</P></ITEM></LIST></P></NP><NP><NO.P>46</NO.P><TXT>Prasītāja piebilst, ka ar Spāniju saglabātās saiknes ir svarīgākas par tām, kas parasti tiek saglabātas ar vecāku dzīvesvietas valsti, ņemot vērā, ka tā Barselonā ir pabeigusi studijas universitātē un guvusi izglītību arī pēc tam un ka tā ir arī strādājusi Barselonā vēl pirms darba patronātā pārstāvniecībā Briselē. Turklāt tas, ka viņa saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar patronātu, ir saņēmusi <QUOT.START ID="QS0021" REF.END="QE0021" CODE="201C"/>papildu summu par ekspatriāciju<QUOT.END ID="QE0021" REF.START="QS0021" CODE="201D"/>, nozīmē tikai to, ka viņa uzturējās Briselē, jo šī summa tika piešķirta tieši prasītājas pagaidu uzturēšanās segšanai un ne obligāti Briselē, un to pamato ilgstošas saiknes ar Beļģiju trūkums.</TXT></NP><NP><NO.P>47</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka iebildums ir jānoraida kā nepamatots, jo prasītāja pēc 1993. gada un noteikumu VII pielikuma 4. pantā minētajā atsauces periodā parasti dzīvoja un strādāja Briselē, kaut arī viņas izvirzītie argumenti ir vērsti uz to, lai pierādītu pretējo.</TXT></NP><NP><NO.P>48</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka prasītājas izvirzītie argumenti ir parastā saikne, ko katra persona uztur ar savu izcelsmes valsti, un, pamatojoties uz tām, nevar atzīt, ka viņas<?PAGE NO="II-4622"?> pastāvīgais interešu centrs bija Spānija. Turklāt ienākuma nodokļa maksāšana Spānijā vienkārši izriet no konvencijas par dubultu aplikšanu ar nodokļiem 19. panta, un pieeja veselības aprūpei Beģijā, pamatojoties uz veidlapām E 111 un E 106, skaidri pierāda, ka prasītāja dzīvoja Beļģijā. Turklāt prasītāja pati savā prasības pieteikumā ir apstiprinājusi, ka saskaņā ar darba līgumu tai pienācās piemaksa par ekspatriāciju, kas saistīta ar viņas personāla, kas izvietots Briselē, statusu. Ja ar to būtu domāta tikai pagaidu, nevis faktiska uzturēšanās, šāda kompensācija zaudētu savu jēgu.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Pirmās instances tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>49</NO.P><TXT>Noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka ekspatriācijas pabalstu piešķir ierēdnim, kas nav un nekad nav bijis tās valsts pilsonis, kuras teritorijā atrodas vieta, kur viņš strādā, un kurš piecus gadus, kas beidzas sešus mēnešus līdz viņa dienesta attiecību uzsākšanai, pastāvīgi nav dzīvojis vai pamatā nav bijis nodarbināts šīs valsts teritorijā.</TXT></NP><NP><NO.P>50</NO.P><TXT>Lai noteiktu šos gadījumus, judikatūrā ir apstiprināts, ka noteikumu VII pielikuma 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecībā uz ekspatriācijas pabalsta iegūšanu svarīgākais kritērijs ir ierēdņa pastāvīgā dzīvesvieta pirms stāšanās amatā. Turklāt ekspatriācijas jēdziens ir atkarīgs arī no ierēdņa individuālās situācijas, proti, viņa integrācijas jaunajā vidē, ko var noteikt, piemēram, pēc viņa pastāvīgās dzīvesvietas vai pēc iepriekšējās pamatnodarbošanās (iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">De Angelis</HT>/Komisija, 13. punkts; Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19920408">1992. gada 8. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-18/91" YEAR="1992" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-1655">T-18/91 <HT TYPE="ITALIC">Costacurta Gelabert</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-1655. lpp., 42. punkts</REF.DOC.ECR>; šajā sakarā skat. arī Tiesas <DATE ISO="19841009">1984. gada 9. oktobra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="188/83" YEAR="1984" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3465">188/83 <HT TYPE="ITALIC">Witte</HT>/ Parlaments, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3465. lpp., 8. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><?PAGE NO="II-4623"?><NP><NO.P>51</NO.P><TXT>Pastāvīgā dzīvesvieta ir vieta, kuru ieinteresētā persona ar nodomu piešķirt tai nemainīgu raksturu ir noteikusi par savu stabilo interešu centru. Lai noteiktu pastāvīgo dzīvesvietu, ir jāņem vērā visi to veidojošie elementi un it īpaši ieinteresētās personas patiesā uzturēšanās vieta (Tiesas <DATE ISO="19940915">1994. gada 15. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-452/93 P" YEAR="1994" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-4295">C-452/93 P <HT TYPE="ITALIC">Magdalena Fernández</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-4295. lpp., 22. punkts</REF.DOC.ECR>; Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19920710">1992. gada 10. jūlija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-63/91" YEAR="1992" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-2095">T-63/91 <HT TYPE="ITALIC">Benzler</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-2095. lpp., 17. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19930912">1993. gada 12. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-90/92" YEAR="1993" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-971">T-90/92 <HT TYPE="ITALIC">Magdalena Fernández</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-971. lpp., 27. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>52</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka VII pielikuma 4. panta a) apakšpunkta piemērošanai nepieciešamais atsauces periods ir laiks no <DATE ISO="19960516">1996. gada 16. maija</DATE> līdz <DATE ISO="20010515">2001. gada 15. maijam</DATE> — prasītāja stājās amatā sešus mēnešus pēc šī laikposma, proti, <DATE ISO="20011116">2001. gada 16. novembrī</DATE>.</TXT></NP><NP><NO.P>53</NO.P><TXT>Taču no lietas materiāliem skaidri izriet, ka kopš <DATE ISO="19930115">1993. gada 15. janvāra</DATE> līdz 2001. gada novembrim prasītājas parastā uzturēšanās un darba vieta bija Briselē.</TXT></NP><NP><NO.P>54</NO.P><TXT>Turklāt, kā prasītāja to apstiprina savā sūdzībā, kā arī savā <DATE ISO="20020118">2002. gada 18. janvāra</DATE> lūgumā, astoņus gadus — līdz <DATE ISO="20011115">2001. gada 15. novembrim</DATE> — viņa ir strādājusi Katalonijas valdības pārstāvniecībā Kopienu iestādēs Briselē.</TXT></NP><NP><NO.P>55</NO.P><TXT>Darba līguma, kas <DATE ISO="19930115">1993. gada 15. janvārī</DATE> noslēgts starp prasītāju un patronātu un kurā regulēts prasītājas darbs patronātā, līdz viņa stājās amatā Komisijā, tas ir, deviņus gadus, otrajā apsvērumā ir paredzēts, ka prasītāja tiek pieņemta darbā kā administratīvā personāla locekle un veic darbu <QUOT.START ID="QS0022" REF.END="QE0022" CODE="201C"/>nodaļas birojā Briselē<QUOT.END ID="QE0022" REF.START="QS0022" CODE="201D"/>.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4624"?><NP><NO.P>56</NO.P><TXT>Līguma septītajā punktā paredzēts, ka prasītāja saņem papildu piemaksu sakarā ar to, ka darbs <QUOT.START ID="QS0023" REF.END="QE0023" CODE="201C"/>ir Briselē<QUOT.END ID="QE0023" REF.START="QS0023" CODE="201D"/> un divas lidmašīnas biļetes Brisele-Barselona-Brisele darba veikšanai ārvalstīs. Prasītāja pati savā prasības pieteikumā atzīst, ka viņa saņēma papildu piemaksu <QUOT.START ID="QS0024" REF.END="QE0024" CODE="201C"/>par ekspatriāciju kā Briselē izvietotā personāla locekle<QUOT.END ID="QE0024" REF.START="QS0024" CODE="201D"/>. Šīs piemaksas tika piešķirtas, lai novērstu grūtības, kas rodas sakarā ar dzīvošanu un darbu citā, nevis savā valstī, kā arī ar dzīves dārdzību atsevišķās valstīs.</TXT></NP><NP><NO.P>57</NO.P><TXT>Līguma astotajā punktā norādīts, ka algas apjomi tiek pārskatīti, ņemot vērā, it īpaši, <QUOT.START ID="QS0025" REF.END="QE0025" CODE="201C"/>oficiālo PCI (patēriņa cenu indeksa) pieaugumu [..] Beļģijā<QUOT.END ID="QE0025" REF.START="QS0025" CODE="201D"/>. Visbeidzot, ar līguma desmito noteikumu tiek piešķirtas piecas papildu brīvdienas sakarā ar to, ka prasītāja darbu veic Briselē.</TXT></NP><NP><NO.P>58</NO.P><TXT>No iepriekšminētā izriet, ka saskaņā ar līgumā, kas noslēgts ar patronātu, paredzētajiem pienākumiem, prasītājai, uzsākot darba attiecības ar šo vienību, bija jāatrodas Briselē. Līdz ar to ir jāatzīst, ka atsauces periodā prasītāja noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē dzīvoja un strādāja Briselē, uz kurieni viņa tika pārcelta no sava interešu centra.</TXT></NP><NP><NO.P>59</NO.P><TXT>Turklāt prasītājas izvirzītie argumenti, lai pierādītu, ka atsauces periodā viņas interešu centrs atradās Spānijā, nav tādi, lai atspēkotu iepriekšējā punktā izklāstīto secinājumu.</TXT></NP><NP><NO.P>60</NO.P><TXT>Faktiski, pat atzīstot, ka daži prasītājas izvirzītie argumenti attiecas uz saiknes ar Spāniju saglabāšanu — dzīvesvietas Barselonā izziņas vai pieraksta Barselonas<?PAGE NO="II-4625"?> pārvaldes iestādēs uzrādīšana, pierādījums par iekļaušanu šīs pilsētas vēlētāju sarakstos un politisko tiesību īstenošana, kā arī nodokļu maksājumi — tie nav pietiekami, lai atzītu, ka prasītājas pastāvīgais interešu centrs joprojām atradās Spānijā (šajā sakarā skat. iepriekš minēto Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19930928">1993. gada 28. septembra</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Magdalena Fernández</HT>/Komisija, 30. punkts, un <DATE ISO="20000927">2000. gada 27. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-317/99" YEAR="2000" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-191">T-317/99 <HT TYPE="ITALIC">Lemaître</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT> I-A-191. un II-867. lpp., 57. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>61</NO.P><TXT>Tāpat tas, ka Spānijā atrodas prasītājas intereses un mantojums — bankas konts un līgums par dzīvības apdrošināšanu vai nekustamais īpašums Barselonā — nav pietiekami, lai secinātu, ka prasītājas interešu centrs atradās šajā valstī (šajā sakarā skat. iepriekš minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Magdalena Fernández</HT>/ Komisija, 30. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Liaskou</HT>/Padome, 63. punkts). Turklāt attiecībā uz dzīvokļa iegādi Barselonā ir jāpiezīmē, ka prasītāja neapstrīd, ka šī iegāde tika veikta 1989. gadā, kas ir krietni pirms laika, kad viņa tika pārcelta uz Briseli 1993. gada janvārī, un krietni pirms atsauces perioda sākuma 1996. gada maijā.</TXT></NP><NP><NO.P>62</NO.P><TXT>Visbeidzot, pieeja veselības aprūpei Beļģijā, pamatojoties uz veidlapām E 111 un E 106, kā arī algas pārskaitīšana un nodokļu maksājumi Spānijā saskaņā ar konvencijas par dubultu aplikšanu ar nodokļiem 19. pantu nepavisam nepierāda to — kā apgalvo prasītāja — ka viņas interešu centrs atsauces periodā atradās Spānijā; tie tieši pierāda to, ka viņa uz ilgu laiku tika pārcelta no Spānijas teritorijas un pastāvīgi dzīvoja un strādāja citā valstī, tas ir, Beļģijā.</TXT></NP><NP><NO.P>63</NO.P><TXT>No iepriekšminētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu prasītājas personīgās situācijas faktu vērtējumā un ir pareizi secinājusi, ka viņai nav tiesību saņemt ekspatriācijas pabalstu.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4626"?><NP><NO.P>64</NO.P><TXT>Tādēļ otrais pamats ir jānoraida.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Par trešo pamatu, kas saistīts ar pienākuma sniegt pamatojumu neievērošanu</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>65</NO.P><TXT>Prasītāja uzsver, ka <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmuma pamatojums ir acīmredzami nepietiekams. Komisija nav pieprasījusi papildu informāciju un atrunājas ar formālu noteikumu, kā dēļ nav iespējams izprast iemeslus, kādēļ izvirzītie argumenti nav pietiekami, lai piešķirtu ekspatriācijas pabalstu.</TXT></NP><NP><NO.P>66</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka pamats ir jānoraida kā nepamatots, jo <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumā ir nepārprotami norādīti iemesli, kuru dēļ prasītājai tiek atteikts piešķirt ekspatriācijas pabalstu un ar to saistītos pabalstus.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Pirmās instances tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>67</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka pienākuma sniegt pamatojumu mērķis ir, no vienas puses, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamas norādes par administrācijas pieņemtā lēmuma pamatotību un iespēju vērsties Pirmās instances tiesā un, no otras puses, ļaut pēdējai veikt savu kontroli. Tā apjoms ir izvērtējams, ņemot vērā konkrētos apstākļus, it īpaši akta saturu, izvirzītā pamatojuma raksturu un adresāta interesi saņemt<?PAGE NO="II-4627"?> paskaidrojumus (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19950126">1995. gada 26. janvāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-60/94" YEAR="1995" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-23">T-60/94 <HT TYPE="ITALIC">Pierrat</HT>/Eiropas Kopienu Tiesa, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-23. un II-77. lpp., 31. un 32. punkts</REF.DOC.ECR>; <DATE ISO="20000309">2000. gada 9. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-10/99" YEAR="2000" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-47">T-10/99 <HT TYPE="ITALIC">Vincente Nuñez</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-47. un II-203. lpp., 41. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="20020131">2002. gada 31. janvāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-206/00" YEAR="2002" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-19">T-206/00 <HT TYPE="ITALIC">Hult</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-19. un II-81. lpp., 27. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>68</NO.P><TXT>Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumā, ar ko noraida prasītājas sūdzību, nešaubīgi ir noteikts, ka tai nav tiesību saņemt ekspatriācijas pabalstu, jo uz viņas darbu Patronāta birojā Briselē no <DATE ISO="19930115">1993. gada 15. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20011115">2001. gada 15. novembrim</DATE> nevar attiecināt noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikto izņēmumu, kas saistīts ar <QUOT.START ID="QS0026" REF.END="QE0026" CODE="201C"/>darbu citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0026" REF.START="QS0026" CODE="201D"/> un ir norādīti arī iemesli sniegt šādu vērtējumu. Turklāt <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumā ļoti skaidri ir arī izklāstīts, ka, ievērojot to, ka vērā ņemamo (<DATE ISO="19960316">1996. gada 16. marts</DATE> — <DATE ISO="20010515">2001. gada 15. maijs</DATE>) atsauces periodu nav iespējams <QUOT.START ID="QS0027" REF.END="QE0027" CODE="201C"/>atskaitīt<QUOT.END ID="QE0027" REF.START="QS0027" CODE="201D"/>, kompetentā iestāde ir rīkojusies pareizi, atsakot prasītājai piešķirt pabalstu, jo viņa atsauces periodā dzīvoja un strādāja Briselē. Komisijas <DATE ISO="20020610">2002. gada 10. jūnija</DATE> lēmumā sniegtie paskaidrojumi pilnīgi atbilst nepieciešamajām pamatojuma prasībām.</TXT></NP><NP><NO.P>69</NO.P><TXT>Turklāt prasītāja savā sūdzībā un prasības pieteikumā (17. punkts) atzīst, ka viņa pārrunās par tiesībām, stājoties darbā, ar <QUOT.START ID="QS0028" REF.END="QE0028" CODE="201C"/>Personāla un administrācijas<QUOT.END ID="QE0028" REF.START="QS0028" CODE="201D"/> ĢD ir tikusi informēta par to, ka Patronāta birojs Briselē — Katalonijas valdības pārstāvniecība Kopienu iestādēs — nav uzskatāms par valsts iestādi noteikumu VII pielikuma 4. panta izpratnē.</TXT></NP><NP><NO.P>70</NO.P><TXT>No tā izriet, ka prasītājai bija zināmi visi iemesli, kuru dēļ iecēlējinstitūcija atteicās viņai piešķirt ekspatriācijas pabalstu.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4628"?><NP><NO.P>71</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pamats, kas saistīts ar pienākuma sniegt pamatojumu neievērošanu, ir jānoraida kā nepamatots.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Par ceturto pamatu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa neievērošanu</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP><NO.P>72</NO.P><TXT>Prasītāja uzskata, ka viņa ir diskriminēta salīdzinājumā ar pārējiem ierēdņiem, kas atsauces periodā ir strādājuši citu dalībvalstu reģionu pārstāvniecībās Briselē, kā, piemēram, federālo zemju pārstāvniecībās vai <QUOT.START ID="QS0029" REF.END="QE0029" CODE="201C"/>Apvienotās Karalistes kopienu federācijās<QUOT.END ID="QE0029" REF.START="QS0029" CODE="201D"/>, un kuriem piemēro noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punktā paredzēto izņēmumu saistībā ar <QUOT.START ID="QS0030" REF.END="QE0030" CODE="201C"/>darbu citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0030" REF.START="QS0030" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>73</NO.P><TXT>Prasītāja atgādina, ka vienlīdzīga attieksme ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas piemērojams civildienesta jomā. Šis princips ir pārkāpts, ja divām personu kategorijām, kuru faktiskajā un juridiskajā situācijā nav būtisku atšķirību, tiek piemērota dažāda attieksme vai ja atšķirīgām situācijām tiek piemērota vienāda attieksme (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19980402">1998. gada 2. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-86/97" YEAR="1998" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-167">T-86/97 <HT TYPE="ITALIC">Apostolidis</HT>/Eiropas Kopienu Tiesa, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-167. un II-521. lpp., 61. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19990601">1999. gada 1. jūnija</DATE> spriedums lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-114/98+T-115/98" YEAR="1999" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-97">T-114/98 un T-115/98 <HT TYPE="ITALIC">Rodríguez Pérez</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-97. un II-529. lpp., 75. punkts</REF.DOC.ECR>). Prasītāja atsaucas uz gadījumu ar <HT TYPE="ITALIC">M.W</HT>., kurš vairāk nekā piecus gadus strādāja kādas Vācijas federālās zemes pārstāvniecībā Briselē saskaņā ar Vācijā noslēgtu ierēdņa darba līgumu, kurā paredzēta pārcelšana uz Briseli, un kuram Komisija ir piešķīrusi ekspatriācijas pabalstu.</TXT></NP><?PAGE NO="II-4629"?><NP><NO.P>74</NO.P><TXT>Komisija uzskata, ka pamats ir jānoraida kā nepamatots, jo tā nav pieļāvusi nekādu diskrimināciju. Attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">M.W.</HT> gadījumu prasītājas izklāstītie fakti ir nekonkrēti, jo, ja attiecīgais ierēdnis ir saņēmis ekspatriācijas pabalstu, tas ir noticis tādēļ, ka daļā atsauces perioda laika viņš nedzīvoja un nestrādāja Briselē, nevis tādēļ, ka tika atskaitīts viņa darbs Vācijas federālās zemes labā. Komisija, ja nepieciešams, ir gatava Pirmās instances tiesai iesniegt attiecīgus dokumentus, kas pierāda šo apgalvojumu.</TXT></NP><NP><NO.P>75</NO.P><TXT>Komisija uzsver, ka jebkurā gadījumā neviens par labu sev nevar atsaukties uz citam nodarītu prettiesisku darbību (iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Witte</HT>/Parlaments, 15. punkts, un Pirmās instances tiesas <DATE ISO="20000222">2000. gada 22. februāra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-22/99" YEAR="2000" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-27">T-22/99 <HT TYPE="ITALIC">Rose</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-27. un II-115. lpp., 39. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="5"><TITLE><TI><P>Pirmās instances tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP><NO.P>76</NO.P><TXT>Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzības princips ir viens no Kopienu tiesību pamatprincipiem. Šis princips noteic, ka līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus, vismaz tad, ja šāda rīcība nav objektīvi pamatota (Tiesas <DATE ISO="19771019">1977. gada 19. oktobra</DATE> spriedums lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="117/76+16/77" YEAR="1977" EDITION="GEN" PAGE.ECR="1753">117/76 un 16/77 <HT TYPE="ITALIC">Ruckdeschel</HT> u.c., <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 1753. lpp., 7. punkts</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="19801008">1980. gada 8. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="810/79" YEAR="1980" EDITION="GEN" PAGE.ECR="2747">810/79 <HT TYPE="ITALIC">Űberschär</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 2747. lpp., 16. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19801016">1980. gada 16. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="147/79" YEAR="1980" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3005">147/79 <HT TYPE="ITALIC">Hochstrass</HT>/Eiropas Kopienu Tiesa, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3005. lpp., 7. punkts</REF.DOC.ECR>; Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19900926">1990. gada 26. septembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-48/89" YEAR="1990" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-493">T-48/89 <HT TYPE="ITALIC">Beltrante</HT> u.c./Padome, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-493. lpp., 34. punkts</REF.DOC.ECR>). Vienlīdzības princips tiek pārkāpts arī tad, ja divu kategoriju personām, kuru faktiskajā un juridiskajā situācijā nav būtisku atšķirību, tiek piemērota atšķirīga attieksme vai ja atšķirīgām situācijām tiek piemērota vienāda attieksme (Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19940315">1994. gada 15. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-100/92" YEAR="1994" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-A-83">T-100/92 <HT TYPE="ITALIC">La Pietra</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">RecFP</HT>, I-A-83. un II-275. lpp., 50. punkts</REF.DOC.ECR>, un <DATE ISO="19970416">1997. gada 16. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="T-66/95" YEAR="1997" EDITION="GEN" PAGE.ECR="II-637">T-66/95 <HT TYPE="ITALIC">Kuchlenz-Winter</HT>/Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, II-637. lpp., 55. punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><?PAGE NO="II-4630"?><NP><NO.P>77</NO.P><TXT>Jāatgādina arī — kā pamatoti uzskata Komisija — ka uz vienlīdzīgas attieksmes principu var atsaukties tikai sakarā ar tiesiskuma ievērošanu (Tiesas <DATE ISO="19720713">1972. gada 13. jūlija</DATE> spriedums lietās <REF.DOC.ECR NO.CASE="55/71—76/71+86/71+87/71+95/71" YEAR="1972" EDITION="GEN" PAGE.ECR="543">55/71 līdz 76/71, 86/71, 87/71 un 95/71 <HT TYPE="ITALIC">Besnard</HT> u.c./Komisija, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 543. lpp., 39. punkts</REF.DOC.ECR>, un iepriekš minētais Pirmās instances tiesas <DATE ISO="19930928">1993. gada 28. septembra</DATE> spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Magdalena Fernández</HT>/Komisija, 38. punkts) un ka neviens par labu sev nevar atsaukties uz citam nodarītu prettiesisku darbību (iepriekš minētie spriedumi lietā <HT TYPE="ITALIC">Witte</HT>/Parlaments, 15. punkts, un lietā <HT TYPE="ITALIC">Rose</HT>/Komisija, 39. punkts).</TXT></NP><NP><NO.P>78</NO.P><TXT>Pārbaudot pamatu, kas saistīts ar noteikumu VII pielikuma 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu, šajā noteikumā minēto jēdzienu <QUOT.START ID="QS0031" REF.END="QE0031" CODE="201C"/>darbs citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0031" REF.START="QS0031" CODE="201D"/> ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz darbu dalībvalstu politisko apakšstruktūru valdību labā.</TXT></NP><NP><NO.P>79</NO.P><TXT>Turklāt, pat ja apgalvojums, ka Komisija attiecīgajam ierēdnim ir piešķīrusi ekspatriācijas pabalstu, būtu pamatots ar to, ka darbs federālās zemes pārstāvniecībā ietilpa izņēmumā kā <QUOT.START ID="QS0032" REF.END="QE0032" CODE="201C"/>darbs citas valsts labā<QUOT.END ID="QE0032" REF.START="QS0032" CODE="201D"/>, uz šādu kļūdu prasītāja nevar atsaukties, apgalvojot, ka ir pārkāpts vienlīdzības princips.</TXT></NP><NP><NO.P>80</NO.P><TXT>Katrā gadījumā ir jāpiezīmē, ka, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem attiecībā uz politiku, ko tā šajā jautājumā ir piemērojusi pēdējo desmit gadu laikā, Komisija atzīst, ka tā nekad nav realizējusi tādu administratīvo praksi, ka tiek atskaitīti tie darba periodi, ko ierēdnis ir strādājis federālo valstu pārstāvniecību delegācijās Briselē, un uz šāda pamata ierēdņiem, kas šajās delegācijās ir strādājuši atsauces periodā, tiek piešķirti ekspatriācijas pabalsti. Turklāt Komisija savā atbildē Pirmās instances tiesai ir vēlreiz apstrīdējusi to, ka prasītājas piesauktais <HT TYPE="ITALIC">M.W.</HT> gadījums vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpuma pamatojumam ir kļūdains, jo ekspatriācijas pabalsts viņam tika piešķirts, pamatojoties uz to, ka viņš nedzīvoja<?PAGE NO="II-4631"?> Briselē visā viņam piemērojamajā atsauces periodā. Taču prasītāja tiesas sēdes laikā nav nedz apstrīdējusi, nedz reaģējusi uz Komisijas paskaidrojumiem attiecībā uz to faktu neprecizitāti, kas piesaukti sakarā ar <HT TYPE="ITALIC">M.W.</HT> situāciju.</TXT></NP><NP><NO.P>81</NO.P><TXT>Šajos apstākļos un, neuzskatot par nepieciešamu Komisijai iesniegt attiecīgā ierēdņa personas lietas materiālus, ir jāatzīst, ka nav konstatējams nekāds vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.</TXT></NP><NP><NO.P>82</NO.P><TXT>Tādēļ pamatu, kas saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nevar apmierināt.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>B —</NO.P><TXT>Par pabalstiem, kas saistīti ar ekspatriācijas pabalstu</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>83</NO.P><TXT>Prasītāja lūdz piemērot tādu judikatūru, saskaņā ar kuru dienas nauda un iekārtošanās pabalsts viņai pienākas automātiski, ja tiek atzītas viņas tiesības saņemt ekspatriācijas pabalstu (Tiesas <DATE ISO="19980528">1998. gada 28. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-62/97 P" YEAR="1998" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-3273">C-62/97 P Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Lozano Palacios</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-3273. lpp.</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP><NP><NO.P>84</NO.P><TXT>Pirmās instances tiesa, atzinusi, ka prasītājai nav tiesību uz ekspatriācijas pabalstu, noraida šo pamatu.</TXT></NP><NP><NO.P>85</NO.P><TXT>No visiem iepriekšminētajiem apsvērumiem izriet, ka prasība kopumā ir noraidāma kā nepamatota.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="II-4632"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P>Par tiesāšanās izdevumiem</P></TI></TITLE><NP><NO.P>86</NO.P><TXT>Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši minētā Reglamenta 88. pantam tiesvedībā, kurā lietas dalībnieki ir Kopienas un to darbinieki, iestādes sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, ir jānolemj, ka katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO><P>Ar šādu pamatojumu</P><P>PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta)</P><P>nospriež:</P></INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>prasību noraidīt;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.</TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>Cooke</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>García-Valdecasas</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Trstenjak</P></SIGNATORY><P>Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā <DATE ISO="20051025">2005. gada 25. oktobrī</DATE>.</P><SIGNATORY><P>Sekretārs</P><P>E. Coulon</P></SIGNATORY><SIGNATORY><P>Priekšsēdētājs</P><P>J. D. Cooke</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>