I.

Ievads

1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ar kuru Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) ir vērsusies Tiesā, formāli ir par to, kā interpretēt LESD 107. panta 1. punktu, bet attiecas arī uz LESD 108. panta 3. punkta interpretāciju  ( 2 ).

2.

Šis lūgums ir adresēts Tiesai saistībā ar tiesvedību starp ENEA SA un Urzędu Regulacji Energetyki (Enerģētikas regulators, Polija, turpmāk testā – “URE”) priekšsēdētāju par naudas sodu, ko pēdējais minētais ir uzlicis ENEA par elektroenerģijas, kura ražota koģenerācijā kopā ar siltumu (turpmāk tekstā – “koģenerācijas režīmā iegūta elektroenerģija”), iegādes  ( 3 ) pienākuma neizpildi.

3.

Nav strīda par to, ka ENEA nav izpildījusi koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākumu, kas tai bija uzlikts saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu. Tomēr ENEA apgalvoja, ka šis iegādes pienākums esot bijis valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

4.

Turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ es uzskatu, ka minētais iegādes pienākums nevar tikt kvalificēts kā valsts atbalsts, jo priekšrocība, kas ar to tiek piešķirta šā veida elektroenerģijas ražotājiem, nav piešķirta no valsts līdzekļiem.

II.

Atbilstošās tiesību normas

5.

Ustawa Prawo Energetyczne (Enerģētikas likums)  ( 4 ), kas tika ieviests ar 2005. gada 4. marta Likumu par grozījumiem  ( 5 ), 9.a panta 8. punktā tika noteikts pienākums iepirkt elektroenerģiju, kas iegūta koģenerācijā. Saskaņā ar šo tiesību normu:

6.

Saskaņā ar Enerģētikas likuma 56. panta 1. punkta 1.a) apakšpunktu:

7.

Šī likuma 56. panta 2. punktā ir paredzēts:

8.

Minētā likuma 56. panta 2.b punktā ir noteikts:

9.

Attiecībā uz 2006. gadu apmērs, kas ir jāsasniedz, lai izpildītu šo pirkšanas pienākumu, bija noteikts 2004. gada 9. decembra rozporządzenie Ministra Gospodarki i Pracy w sprawie szczegółowego zakresu obowiązku zakupu energii elektrycznej wytwarzanej w skojarzeniu z wytwarzaniem ciepła (ekonomikas un darba lietu ministra Izpildes rīkojums par pienākuma iepirkt koģenerācijas režīmā iegūtu elektroenerģiju detalizētu apmēru)  ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Izpildes rīkojums”) 5. panta 2. punktā.

10.

Saskaņā ar šo tiesību normu minētais iepirkšanas pienākums tika uzskatīts par izpildītu, ja iepirktā elektroenerģija, kas iegūta tīklam pieslēgtajos kombinētajos enerģijas avotos vai ko ražojis attiecīgais enerģētikas uzņēmums no saviem paša kombinētajiem enerģijas avotiem, 2006. gadā bija vismaz 15 % no kopējā elektroenerģijas pārdošanas apjoma gadā klientiem, kuri pērk elektroenerģiju savām pašu vajadzībām.

III.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11.

ENEA ir privāto tiesību sabiedrība, kas ražo, realizē un pārdod elektroenerģiju un kuras kapitāls 100 % apmērā pieder Polijas valstij.

12.

Ar 2008. gada 27. novembra lēmumu URE priekšsēdētājs uzlika ENEA naudas sodu 7 594 613,28 Polijas zlotu (PLN) apmērā (aptuveni EUR 2 011 813) par to, ka tā 2006. gadā nebija izpildījusi saskaņā ar Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktu tai uzlikto pienākumu iepirkt koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju.

13.

Proti, 2006. gadā koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas apjoms, ko ENEA nopirkusi un pārdevusi tālāk klientiem, kuri iegādājas šo elektroenerģiju savām pašu vajadzībām, bija tikai 14,596 % no tās kopējā pārdošanas apjoma šādiem klientiem, nevis 15 %, kas bija noteikts kā pienākums Izpildes rīkojuma 5. panta 2. punktā.

14.

ENEA cēla prasību par URE priekšsēdētāja lēmumu Sąd Okręgowy w Warszawie – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Varšavas apgabaltiesa – Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības tiesa).

15.

Ar 2009. gada 15. decembra spriedumu šī tiesa apmierināja ENEA prasību un atcēla uzlikto sodu. Tomēr ar 2010. gada 24. novembrī pasludinātu spriedumu Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas Apelācijas tiesa, Polija) šo spriedumu atcēla.

16.

Pēc šī sprieduma Sąd Okręgowy w Warszawie – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów noraidīja ENEA prasību ar 2011. gada 27. septembra spriedumu, kuru Sąd Apelacyjny w Warszawie ar 2012. gada 29. maija spriedumu tomēr arī atcēla.

17.

Pēc pamatlietas izskatīšanas trešo reizi Sąd Okręgowy w Warszawie – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów ar 2012. gada 10. decembra spriedumu atkārtoti noraidīja ENEA prasību.

18.

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, spriedumā, kas pasludināts 2013. gada 14. oktobrī, Sąd Apelacyjny w Warszawie samazināja ENEA uzlikto naudas sodu līdz PLN 3 600 000 (aptuveni EUR 860 760), ņemot vērā pamatlietas apstākļus, kā arī attiecīgā pienākuma neizpildes pakāpi.

19.

Prasītāja cēla kasācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā, kas sniedza šādus apsvērumus.

20.

Lietas dalībnieki neapstrīd, ka ENEA 2006. gadā nav ievērojusi Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā norādīto pienākumu. Savukārt kasācijas tiesvedībā strīds ir par naudas soda piemērošanas saskaņā ar Enerģētikas likuma 56. panta 1. punkta 1.a) apakšpunktu par Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā paredzētā pienākuma neizpildi, tiesiskumu.

21.

Pienākums iegādāties koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju nenozīmēja, ka tādam uzņēmumam kā ENEA bija jāpieņem visi koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas pārdošanas piedāvājumi neatkarīgi no apjoma, cenas vai citiem parametriem. Tādam uzņēmumam bija jāpārdod galalietotājiem minimālais koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas apjoms, kas bija noteikts 15 % no šādiem lietotājiem pārdotā daudzuma 2006. gadā. Šo apjomu varēja sasniegt, pirmkārt, ražojot koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju pašā uzņēmumā vai, otrkārt, pērkot koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju no trešajiem ražotājiem.

22.

Iegādes no trešajiem ražotājiem gadījumā koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas cenu pirkuma līguma puses – proti, uzņēmums, kuram ir uzlikts pirkšanas pienākums, un koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotājs – noteica bez ārējas iejaukšanās.

23.

Tomēr URE priekšsēdētājam, apstiprinot katra enerģētikas uzņēmuma īstenoto tarifu, bija pilnvaras noteikt koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas cenas līmeni, ko viņš uzskatīja par saprātīgu maksu, aprēķinot maksimālo cenu, kāda var tikt prasīta, pārdodot elektroenerģiju galalietotājiem.

24.

Enerģētikas uzņēmumi, kuriem ir pienākums iegādāties koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju, dažkārt to iegādājas par zemāku cenu nekā tā, ko URE priekšsēdētājs ir uzskatījis par saprātīgu maksu. Tomēr dažos gadījumos šie uzņēmumi pirka koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju arī par augstāku cenu nekā tā, ko URE priekšsēdētājs ir uzskatījis par saprātīgu maksu, un pat par augstāku cenu nekā pārdošanas cena galapatērētājam saskaņā ar attiecīgā uzņēmuma tarifu, kādu ir apstiprinājis URE priekšsēdētājs.

25.

Tādējādi vairāki tādi enerģētikas uzņēmumi, kas nav izpildījuši Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā norādīto pienākumu – kā ENEA pamatlietā –, bija noraidījuši koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas pārdošanas piedāvājumus par ievērojami augstāku cenu nekā cenu līmenis, ko bija ņēmis vērā URE priekšsēdētājs, apstiprinot to tarifus.

26.

Turklāt to faktu rašanās brīdī, kas attiecas uz pamatlietu, Polijas elektroenerģijas tirgū pastāvēja koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas nepietiekamība. Šī nepietiekamība lika URE priekšsēdētājam ieviest dažādus risinājumus, kuru mērķis bija mākslīgi palielināt šīs elektroenerģijas apjomu, piemēram, līgumus par parastās elektroenerģijas pārdošanu koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas vietā.

27.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietas atrisinājums ir atkarīgs it īpaši no Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā iedibinātā pienākuma pirkt koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju kvalifikācijas atbilstoši LESD 107. pantam. Ja šis pienākums būtu kvalificējams kā valsts atbalsts, tā precizē, ka šī shēma nav bijusi paziņota Eiropas Komisijai atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.

28.

Šī tiesa precizē, ka tā sliecoties interpretēt LESD 107. pantu tādējādi, ka minētais pienākums neveido valsts atbalstu, pamatojoties uz to, ka tas neparedz valsts līdzekļu izmantošanu – pretēji tam, ko apgalvo ENEA –, un šajā ziņā tā atsaucas uz Tiesas judikatūru  ( 7 ).

29.

Šajos apstākļos Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

IV.

Tiesvedība Tiesā

30.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2015. gada 3. jūlijā.

31.

Rakstveida apsvērumus iesniedza ENEA, Polijas valdība un Komisija.

32.

Tiesas sēdē 2017. gada 11. janvārī sniegt savus mutvārdu apsvērumus ieradās ENEA, Polijas valdība un Komisija.

V.

Analīze

33.

Savā pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai koģenerācijas režīmā iegūtas elektroenerģijas iegādes pienākums, kas uzlikts pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, ir kvalificējams kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

34.

Abi pārējie jautājumi ir uzdoti tikai gadījumam, ja Tiesa uz pirmo jautājumu sniegtu apstiprinošu atbildi. Turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ es ierosināšu Tiesai sniegt noliedzošu atbildi uz šo pirmo jautājumu, tādējādi, ka pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums neveido valsts atbalstu. Tomēr pilnīguma labad sava izklāsta beigās es īsumā izskatīšu abus pārējos jautājumus.

A.

Par valsts atbalsta esamību (pirmais jautājums)

35.

Neskarot Līgumos paredzētās atkāpes, LESD 107. panta 1. punktā par nesaderīgu ar iekšējo tirgu tiek pasludināts jebkāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl šāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

36.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts atbalsta kvalifikācijai LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai būtu izpildīti četri nosacījumi, proti, būtu valsts iejaukšanās vai  ( 8 ) valsts līdzekļu izmantošana, šī iejaukšanās varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ar to tiktu sniegta selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un ar to tiktu izkropļota konkurence vai tiktu radīti draudi to izkropļot  ( 9 ).

37.

Lai noteiktu, vai pamatlietas apstākļos šie nosacījumi ir izpildīti, ir precīzi jāidentificē attiecīgās valsts shēmas iezīmes šajā lietā.

1.

Par attiecīgā iegādes pienākuma iezīmēm pamatlietā

38.

Formāli Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā ir noteikts pienākums iepirkt koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju. Tomēr norādīšu, ka Izpildes rīkojuma 5. panta 2. punktā tādam enerģētikas uzņēmumam kā ENEA ir paredzēta iespēja izpildīt šo pienākumu nevis iepērkot, bet pašam ražojot koģenerācijas režīmā iegūtu elektroenerģiju, ko apstiprina iesniedzējtiesa  ( 10 ). Tādējādi man šķiet, ka šis pienākums ir kvalificējams nevis kā pirkšanas pienākums, bet gan koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākums.

39.

Saskaņā ar Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktu šis iegādes pienākums ir uzlikts visiem enerģētikas uzņēmumiem, kas ražo vai piegādā elektroenerģiju un to pārdod galalietotājiem, kuri ir pieslēgušies tīklam Polijas teritorijā (turpmāk tekstā – “elektroenerģijas piegādātājs”).

40.

Minētais pienākums paredz visiem elektroenerģijas piegādātājiem iegādāties koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju 15 % apmērā no galalietotājiem pārdotā elektroenerģijas daudzuma gadā. Citiem vārdiem sakot, 15 % elektroenerģijas, ko gadā pārdod galalietotājiem, ir jābūt koģenerācijas režīmā iegūtai elektroenerģijai.

41.

URE priekšsēdētājam ir pilnvaras uzlikt naudas sodu jebkuram elektroenerģijas piegādātājam, kas nepilda savu koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākumu. Pamatlieta ir tieši par naudas sodu, ko URE priekšsēdētājs šajā sakarā ir uzlicis ENEA.

42.

Svarīgi ir arī uzsvērt, ka uz koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas pirkšanu neattiecas neviens cits noteikums. Darījuma puses brīvi vienojas it īpaši par pirkšanas cenu, un valsts iestādes nenosaka tās slieksni vai griestus.

43.

Tomēr, pārdodot elektroenerģiju galalietotājiem, maksimālo cenu attiecībā uz katru elektroenerģijas piegādātāju apstiprina URE priekšsēdētājs, kā to ir precizējusi iesniedzējtiesa  ( 11 ).

44.

Tādējādi Polijas valsts iejaukšanās koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas tirgū ir iespējama tikai šādos divos veidos:

–

pirmkārt, iedibinot iegādes pienākumu, kas uzlikts elektroenerģijas piegādātājiem, un

–

otrkārt, nosakot elektroenerģijas pārdošanas galalietotājiem maksimālo cenu, kā sekas var būt ierobežota elektroenerģijas piegādātāju iespēja pārnest uz šiem lietotājiem papildu izmaksas, kuras radušās iegādes pienākuma dēļ.

45.

Šajā ziņā es arī uzsveru, ka elektroenerģijas piegādātāji, kuriem ir uzlikts iegādes pienākums, ir privāto tiesību uzņēmumi, kas darbojas ar mērķi gūt peļņu, tostarp arī tādi piegādātāji – kā ENEA –, kuru kapitāla lielākā daļa pieder valstij.

46.

Attiecībā īpaši uz pamatlietas apstākļiem, no Tiesai iesniegto lietas materiālu elementiem neizriet, ka ENEA lēmumus būtu ietekmējuši kādi citi, nevis ekonomisku interešu vadīti apsvērumi.

47.

Šajā ziņā savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos ENEA izklāstīja, ka 2005. gadā tā esot noslēgusi divus līgumus par koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādi, kuriem tai bija jāļauj sasniegt Polijas tiesiskajā regulējuma 2006. gadam noteikto 15 % slieksni, bet šie līgumi esot izpildīti tikai daļēji, īpaši silto klimatisko apstākļu dēļ, kādi Polijā esot pieredzēti šajā laikposmā  ( 12 ).

48.

Tomēr ENEA arī atzina, ka 2006. gadā tā esot noraidījusi vairākus koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas pārdošanas piedāvājumus, kuros cena esot bijusi par 46 % līdz 75,6 % augstāka nekā vidējā elektroenerģijas cena konkurences tirgū. Turklāt ENEA precizēja, ka naudas sods, kas ir pamatlietas priekšmets, tai esot uzlikts tās lēmuma noraidīt šos pārdošanas piedāvājumus dēļ.

49.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa vispirms uzsvēra, ka – neraugoties uz to, ka viss tās kapitāls pieder valstij, – tās autonomiju neesot ierobežojušas valsts iestādes, kuras neesot sniegušas nevienu norādi saistībā ar koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākuma izpildi. Tālāk šī tiesa norādīja, ka ENEA rīcība tirgū neesot nekādi atšķīrusies no to struktūru rīcības, kuru kapitāls ir pilnībā privāts, ko pierādīja it īpaši iepriekš minēto pārdošanas piedāvājumu noraidīšana, jo ENEA to cenu uzskatīja par nesamērīgi augstu. Visbeidzot, minētā tiesa precizēja, ka ENEA esot darbojusies kā akciju sabiedrība un no konkurences tiesību normu viedokļa pret to izturējās kā pret jebkuru privātu uzņēmumu.

50.

Ņemot vērā šīs iezīmes, es pārbaudīšu valsts atbalsta esamību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, secīgi pārbaudot šo secinājumu 36. punktā atgādināto nosacījumu ievērošanu. Manuprāt, attiecīgā shēma pamatlietā atbilst visiem šiem nosacījumiem, izņemot to, kas ir saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu, ar ko ir izslēgta valsts atbalsta kvalifikācija.

2.

Par selektīvas priekšrocības esamību

51.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par atbalstu tiek uzskatīta jebkāda veida iejaukšanās, ar kuru var tieši vai netieši tikt atbalstīti atsevišķi uzņēmumi vai kuru var uzskatīt par ekonomisku priekšrocību, ko šie saņēmēji uzņēmumi parastos tirgus apstākļos nebūtu varējuši gūt  ( 13 ).

52.

Tiesa nav paudusi nostāju par šo nosacījumu spriedumā Association Vent De Colère! u.c. par pienākumu iepirkt vēja elektroenerģiju, ar kuru ir saistīts papildu izmaksu, ko rada šis pienākums, kompensācijas mehānisms  ( 14 ).

53.

Turklāt tā tikai īsumā aplūkoja šo nosacījumu spriedumā PreussenElektra. Proti, minētā sprieduma 54. punktā Tiesa norādīja, ka netiek apstrīdēts, ka pienākums par minimālām cenām iepirkt elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, sniedz drošu ekonomisko priekšrocību šāda veida elektroenerģijas ražotājiem, jo tas tiem bez jebkāda riska garantē ienākumus, kas ir augstāki par ienākumiem, kurus tie gūtu, ja šāda pienākuma nebūtu. Šajā ziņā atgādināšu, ka Vācijas iestāžu noteiktās minimālās cenas bija augstākas par šā veida elektroenerģijas ekonomisko vērtību  ( 15 ).

54.

Šādā kontekstā ir skaidrs, ka uzņēmumi, kas ražo elektroenerģiju no atjaunojamiem enerģijas avotiem, saņēma priekšrocību LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl tiem ir garantēta viņu produkta pārdošana par augstāku cenu nekā tā faktiskā vērtība.

55.

Tomēr pamatlietas apstākļi atšķiras no tās lietas apstākļiem, kurā tika pasludināts spriedums PreussenElektra, koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas minimālās pirkuma cenas neesamības dēļ, kā es to precizēju šo secinājumu 42. punktā. Tādējādi Tiesai ir jānosaka, vai vienkāršs iegādes pienākums sniedz priekšrocību produkta, uz ko ir vērsts šis pienākums, ražotājiem.

56.

Man šķiet, ka nav apstrīdams, ka šis gadījums faktiski ir tāds.

57.

Protams, priekšrocība, ko sniedz iegādes pienākums, nav tik tieša, ja tajā nav noteikta minimālā cena, kas ir augstāka par attiecīgā produkta ekonomisko vērtību.

58.

Tomēr šāda iegādes pienākuma praktiskās sekas ir pieprasījuma pēc attiecīgā produkta pieaugums, kāds nebūtu radies parastos Polijas elektroenerģijas tirgus apstākļos.

59.

Šāda pieprasījuma pēc koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas veicināšana piešķīra priekšrocību šīs elektroenerģijas ražotājiem. Proti, pieprasījuma pieaugums pēc konkrētas preces vienlaikus izraisa pārdoto preču daudzuma un šo preču pārdošanas cenas palielināšanos  ( 16 ). Konkrētāk, iegādes pienākums uzlaboja koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotāju darījumu pozīcijas, ciktāl viņu iespējamiem klientiem bija pienākums iegādāties konkrētu viņu ražotās elektroenerģijas daudzumu.

60.

Būtībā tāds ir ENEA pārmetums saistībā ar attiecīgo iegādes pienākumu pamatlietā, jo šis pienākums esot ļāvis koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotājiem prasīt pirkuma cenu, kas ir augstāka par šī elektroenerģijas veida ekonomisko vērtību un dažkārt pat augstāka par maksimālo pārdošanas cenu galalietotājiem, ko noteicis URE priekšsēdētājs  ( 17 ).

61.

Tādējādi, grozot parastos tirgus apstākļus par labu koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotājiem, ar iegādes pienākumu šiem pēdējiem minētajiem tiek piešķirta priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

62.

Turklāt nav šaubu, ka šī priekšrocība ir selektīva, kā tas ir prasīts LESD 107. panta 1. punktā  ( 18 ), jo ar to tiek veicināta vienīgi koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražošana.

3.

Par Polijas valsts vainojamību priekšrocības radīšanā un valsts līdzekļu izmantošanas neesamību

63.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām jābūt, pirmkārt, tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem un, otrkārt, tām jābūt attiecināmām uz valsti. Tādējādi vārdkopu “atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko [..] piešķir no valsts līdzekļiem” Tiesa ir interpretējusi tādējādi, ka tajā ir ietverti divi kumulatīvi nosacījumi, kas vērsti attiecīgi uz piešķirtās priekšrocības finansējumu, kura izcelsmei ir jābūt no valsts līdzekļiem, un lēmumu piešķirt šo priekšrocību, kuram ir jābūt attiecināmam uz valsti  ( 19 ).

64.

ENEA un Komisija uzskata, ka abi šie nosacījumi šajā lietā esot izpildīti. Polijas valdība apgalvo, ka neviens no šiem diviem nosacījumiem neesot izpildīts.

65.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotās priekšrocības piešķiršanā ir vainojama Polijas valsts, bet ka šī priekšrocība neietver valsts līdzekļu izmantošanu.

a)

Par struktūru, kas ir šķirtas no valsts, iejaukšanos

66.

Šī lieta attiecas uz priekšrocības piešķiršanu, kas ietver tādu struktūru iejaukšanos, kuras ir šķirtas no valsts, proti, elektroenerģijas piegādātāju, kam ir uzlikts pienākums iegādāties koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju, iejaukšanos.

67.

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nav jānošķir valsts tieši piešķirtais atbalsts no atbalsta, kuru piešķir ar šīs valsts nozīmētas vai izveidotas publiskas vai privātas struktūras starpniecību  ( 20 ).

68.

Priekšrocību, kas piešķirtas ar struktūru, kuras ir šķirtas no valsts, starpniecību, iekļaušanas LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas jomā mērķis pamatoti ir saglabāt valsts atbalsta aizlieguma lietderīgo iedarbību. Proti, Tiesa ir precizējusi, ka Savienības tiesībās nevar pieļaut, ka, vienkārši radot autonomas iestādes, kuru uzdevums ir piešķirt atbalstu, tiek atļauta valsts atbalsta normu apiešana  ( 21 ). Citiem vārdiem sakot, šīs judikatūras mērķis ir novērst jebkādu pakārtotas iekļaušanas risku.

69.

Tomēr lēmums iekļaut priekšrocības, kas ir piešķirtas ar struktūru, kuras ir šķirtas no valsts, starpniecību, liek rasties īpašam sakārtotas iekļaušanas riskam, kas vērsts uz priekšrocībām, kurās nebūtu vainojama valsts vai kurās nebūtu ietverta valsts līdzekļu izmantošana. It īpaši ir jāatceras, ka valsts atbalstu neveido priekšrocības, kuru piešķiršanu valsts, protams, ir noteikusi kā obligātu, bet kurās nav ietverta valsts līdzekļu izmantošana  ( 22 ).

70.

Tādējādi priekšrocību, kas piešķirtas ar struktūru, kuras ir šķirtas no valsts, starpniecību, kontekstā vainojamības un valsts līdzekļu izmantošanas nosacījumu interpretācijas mērķis ir radīt līdzsvara punktu starp šiem pakārtotas un sakārtotas iekļaušanas riskiem. Šos divus nosacījumus pamatlietas apstākļos es pārbaudīšu, ņemot vērā šo spriedzi.

b)

Attiecīgās priekšrocības piešķiršanā pamatlietā ir vainojama Polijas valsts

71.

Runājot par nosacījumu par pasākuma attiecināmību, ir jāizvērtē, vai valsts iestādes ir uzskatāmas par iesaistītām šī pasākuma pieņemšanā  ( 23 ).

72.

Šajā ziņā, kā apgalvo ENEA un Komisija, pienākums iegādāties koģenerācijas režīmā iegūto elektroenerģiju ir noteikts ar tiesību akta normu, proti, Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktu. Atbilstoši Tiesas judikatūrai tātad tajā ir vainojama valsts  ( 24 ).

73.

Polijas valdība apstrīdēja šo vainojamību, uzsverot, ka koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iepirkšanas būtiskos elementus nosaka šā darījuma puses saskaņā ar tirgus apstākļiem un bez valsts iejaukšanās.

74.

Man šis arguments šķiet balstīts uz kļūdainu pamatlietā aplūkotās priekšrocības identifikāciju. Polijas valsts, protams, tieši nereglamentēja nosacījumus – it īpaši pārdošanas cenu –, saskaņā ar kuriem tiek veiktas koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes. Tātad šie darījumi tiek veikti elektroenerģijas “tirgus apstākļos”, kā to apgalvoja šī valdība.

75.

Tomēr priekšrocība, kas tiek piešķirta ar iegādes pienākumu, pastāv tieši elektroenerģijas tirgus apstākļu grozīšanā un it īpaši pieprasījuma pēc koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas pieaugumā  ( 25 ). Nav apstrīdams, ka šo grozījumu ir izraisījis Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā paredzētais iegādes pienākums un tādējādi tajā ir vainojama Polijas valsts.

76.

Citiem vārdiem sakot, elektroenerģijas piegādātāji pamatlietā aplūkoto priekšrocību koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotājiem nepiešķīra spontāni, bet tā izriet no Polijas valsts izdotiem leģislatīviem un normatīviem aktiem. Šajā ziņā, manuprāt, nav apstrīdams, ka šīs priekšrocības piešķiršanā ir vainojama šī valsts.

77.

Tomēr vēl ir jāpārbauda, vai minētās priekšrocības piešķiršana tiek finansēta no valsts līdzekļiem.

c)

Pamatlietā aplūkotās priekšrocības piešķiršana neietver valsts līdzekļu izmantošanu

78.

ENEA un Komisija apgalvoja, ka koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotājiem piešķirtā priekšrocība tika finansēta no valsts līdzekļiem.

79.

Tomēr es esmu pārliecināts, ka šī priekšrocība netika finansēta no valsts līdzekļiem, kā to pamatoti apgalvoja Polijas valsts. Proti, manuprāt, pamatlietas apstākļi, ņemot vērā valsts atbalsta jēdzienu, ir salīdzināmi ar tiem, saistībā ar kādiem tika pasludināts spriedums PreussenElektra  ( 26 ).

80.

Šajā ziņā, kā es to izklāstīju iepriekš  ( 27 ), man šķiet it īpaši svarīgi neveikt formālu un selektīvu sprieduma Stardust Marine  ( 28 ) interpretāciju, kas radītu draudus izraisīt ievērojamu valsts atbalsta jēdziena piemērošanas jomas paplašināšanu.

1)

Par valsts līdzekļu izmantošanas neesamību

81.

Kā es to izskaidroju šo secinājumu 58.–61. punktā, priekšrocību, ko gūst koģenerācijas režīma iegūtās elektroenerģijas ražotāji, veido pamatlietā aplūkotā iegādes pienākuma izraisītais pieprasījuma pieaugums, kurš palielina šī elektroenerģijas veida pārdošanas apjomu un/vai cenu.

82.

Jāpārbauda, vai šī priekšrocība ir piešķirta no valsts līdzekļiem.

83.

Es uzskatu, ka tas tā nav. Proti, es uzskatu, ka šī priekšrocība tiek piešķirta līdzekļu pārnešanas starp privātpersonām veidā. Precīzāk, šī priekšrocība tiek piešķirta, nelabvēlīgi ietekmējot citu elektroenerģijas veidu ražotājus – ciktāl tie pārdos savu elektroenerģiju mazākā apjomā vai par zemāku cenu – un elektroenerģijas piegādātājus – ciktāl tiem ir pienākums iegādāties koģenerācijas režīma iegūto elektroenerģiju par augstāku cenu nekā citu elektroenerģijas veidu ražotāju piedāvātā elektroenerģijas pārdošanas cena.

84.

Citiem vārdiem sakot, priekšrocību, ko Polijas valsts ir piešķīrusi koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotājiem, “finansē” citu elektroenerģijas veidu ražotāji un elektroenerģijas piegādātāji.

85.

Apstiprinājumu šai argumentācijai es atrodu sprieduma PreussenElektra 59. punktā, kurā Tiesa nosprieda, ka pienākums, kas uzlikts privātajiem elektroenerģijas piegādes uzņēmumiem, par minimālām noteiktām cenām iepirkt elektroenerģiju, kura saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, nav saistīts ne ar kādu tiešu vai netiešu valsts līdzekļu pārnešanu uz uzņēmumiem, kas ražo šāda veida elektroenerģiju. Tāpat kā pamatlietā aplūkoto priekšrocību arī šajā lietā aplūkoto priekšrocību finansēja privāti uzņēmēji  ( 29 ).

86.

Tādējādi gan pamatlietas apstākļos, gan tajos, kas bija pamatā spriedumam lietā PreussenElektra, attiecīgā valsts nebija pilnvarojusi uzņēmumus, kuriem ir uzlikts iegādes pienākums, pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem bija pienākums veikt iepirkumu par saviem finanšu līdzekļiem  ( 30 ).

87.

ENEA un Komisija centās nošķirt lietas PreussenElektra apstākļus no šīs lietas apstākļiem, izvirzot argumentu, ka Polijas valsts esot vairāku elektroenerģijas piegādātāju, kuriem ir uzlikts Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā paredzētais iegādes pienākums, kapitāldaļu vairākuma turētāja  ( 31 ).

88.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ es tomēr uzskatu, ka šī argumentācija ir jānoraida.

2)

Par valsti kā vairākuma daļu turētāju dažu elektroenerģijas piegādātāju kapitālā

89.

Saskaņā ar ENEA un Komisijas izstrādāto argumentāciju vienīgi ar apstākli, ka valstij pieder vairāku elektroenerģijas piegādātāju kapitāldaļu vairākums, pietiekot, lai šo piegādātāju līdzekļus pārveidotu par valsts līdzekļiem atbilstoši tam, ko Tiesa bija nospriedusi sprieduma Stardust Marine  ( 32 ) 33.–38. punktā.

90.

Šajā ziņā ENEA precizēja, ka 2006. gadā uzņēmumiem, kuri atradās Polijas valdības kontrolē, piederēja vairāk nekā 80 % kapitāldaļu elektroenerģijas pārdošanas galalietotājiem tirgū un tie iepirka vairāk nekā 85 % no koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas.

91.

Es nevaru piekrist šai argumentācijai. Manuprāt, ar apstākli, ka Polijas valstij pieder kāda elektroenerģijas piegādātāja kapitāldaļu vairākums, pašu par sevi nepietiek, lai konstatētu valsts līdzekļu izmantošanu.

92.

Precīzāk, Stardust Marine  ( 33 ) sprieduma interpretācijā, ko piedāvā Komisija, manuprāt, tiek veikts formāls un selektīvs lasījums, kura būtība ir nodalīt dažus šī sprieduma punktus, neņemot vērā nedz konkrēto gadījumu, par kuru Tiesai bija jāsniedz vērtējums šajā lietā, nedz argumentāciju, ko tā izstrādājusi šī sprieduma gaitā.

93.

Proti un pirmkārt, minētais spriedums  ( 34 ) attiecās uz patiesi īpašu gadījumu, tas ir, uz finansiālu priekšrocību, ko privātam uzņēmumam (Stardust Marine) piešķīris cits privāts uzņēmums (Crédit Lyonnais un tā meitasuzņēmumi), kurā kapitāldaļu vairākums piederēja valstij un ko valsts izmantoja kā savu finanšu mehānismu.

94.

Tādējādi šis gadījums attiecas uz valsts īstenotām kontroles pilnvarām, ko tai piešķir tās kā vairākuma akcionāra statuss privātā uzņēmumā. Kā Tiesa norādīja tā paša sprieduma 38. punktā, “valsts pilnībā varēja izmantot savu dominējošo ietekmi uz šādiem uzņēmumiem un novirzīt to līdzekļu izmantošanu, lai vajadzības gadījumā finansētu dažu uzņēmumu īpašās priekšrocības”.

95.

Taču šajā lietā tiek aplūkots pilnīgi atšķirīgs gadījums no tā, kas Tiesai bija jāizskata pēdējā minētajā spriedumā, proti, priekšrocība, kas paredzēta vispārpiemērojamā tiesību aktā. Citiem vārdiem sakot, valsts kā vairākuma kapitāldaļu akcionāres kontroles pilnvaras, kas minētas Stardust Marine  ( 35 ) sprieduma 38. punktā, nav atbilstīgas šīs lietas kontekstā, kurā priekšrocība ir piešķirta, īstenojot valsts likumdošanas pilnvaras.

96.

Šo valsts kā vairākuma kapitāldaļu akcionāres īstenoto kontroles pilnvaru atbilstības trūkumu apstiprina tas, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir piemērojams vienādi elektroenerģijas piegādātājiem, kuru vairākuma kapitāldaļu īpašniece ir valsts, un tādiem, kuru vairākuma kapitāldaļu īpašnieki ir privāti uzņēmēji, – tāpat kā attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā lietā PreussenElektra.

97.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka Tiesas izstrādātā argumentācija Stardust Marine  ( 36 ) spriedumā nav piemērojama šīs lietas apstākļiem, jo tā attiecas uz gadījumu, kas ir atšķirīgs no tā, par kuru Tiesai ir jāsniedz vērtējums šajā lietā.

98.

Otrkārt un pat pieņemot, ka Tiesa uzskatītu, ka Stardust Marine  ( 37 ) spriedumā izstrādātā argumentācija ir piemērojama šīs lietas apstākļiem, Tiesa minētā sprieduma 50. un 51. punktā ir skaidri norādījusi, ka ar kāda uzņēmuma kapitāldaļu vairākuma piederību valstij nepietiek, lai nosacījumu par vainojamību, ko es pārbaudīju iepriekšējā nodaļā, uzskatītu par izpildītu  ( 38 ).

99.

Proti, šādā gadījumā valsts vainojamība priekšrocībā ir jāpierāda, konstatējot valsts kontroles pilnvaru, ko tai piešķir tās kā vairākuma akcionāres statuss, efektīvu īstenošanu, kā Tiesa to ir precizējusi minētā sprieduma 52. punktā. Šajā ziņā es uzsveru, ka valsts iestāžu konkrētā iesaistīšanās, ko Tiesa ir paredzējusi šī paša sprieduma 52.–56. punktā, izriet nevis no likumdošanas pilnvaru, bet gan no kontroles pilnvaru, ko piešķir vairākuma akcionāra statuss, īstenošanas.

100.

Pamatlietas kontekstā iesniedzējtiesa ir skaidri uzsvērusi to, ka ENEA rīcību neesot noteikuši valsts iestāžu doti norādījumi. Vispārīgāk un kā es to izklāstīja šo secinājumu 45.–49. punktā, no Tiesai iesniegto lietas materiālu elementiem izriet, ka ENEA rīcība un it īpaši lēmums noraidīt koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas pārdošanas piedāvājumus 2006. gadā esot bijusi komerciālu lēmumu, ko pilnīgi autonomi pieņēmis privāto tiesību uzņēmums, rezultāts.

101.

Faktiski pati strīda esamība pamatlietā starp ENEA un Polijas valsti pierāda ab absurdo, ka šis nosacījums nav izpildīts, jo ENEA nav izpildījusi savu koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākumu un turklāt to izdarījusi pret Polijas valsts gribu.

102.

Treškārt, piebildīšu, ka praktiski ENEA un Komisijas ierosinātā interpretācija konfrontē ar šo secinājumu 69. punktā identificēto sakārtotas iekļaušanas risku. Proti, šādas interpretācijas rezultātā kā valsts atbalsts būtu jākvalificē ikviena valsts tiesiskā regulējumā paredzēta priekšrocība, ja tajā ir paredzēta jebkāda nelabvēlīga ietekme uz uzņēmuma, kura kapitāldaļu vairākums pieder valstij, līdzekļiem. Kā piemēru var minēt, ka tiesiskais regulējums, ar kuru tiek noteikta minimālā cena, kas ir augstāka par preces vai pakalpojuma faktisko vērtību, ir jākvalificē kā valsts atbalsts, ciktāl šo preci vai šo pakalpojumu iegādājas uzņēmums, kura kapitāldaļu vairākums pieder valstij. Šāds iznākums man šķiet grūti savienojams ar spriedumu van Tiggele  ( 39 ).

103.

Manuprāt, šāda plaša interpretācija izriet no formāla lasījuma, kura pamatā ir mākslīga atšķirīgu Tiesas judikatūras virzienu sajaukšana. Izsakoties precīzāk, manuprāt, nevar uzskatīt, ka nosacījums par vainojamību ir izpildīts tiesību akta pastāvēšanas dēļ, piemērojot sprieduma Association Vent De Colère! u.c.  ( 40 ) 18. punktu, un pēc tam apgalvot, ka nosacījums par valsts līdzekļu izmantošanu ir izpildīts tādēļ, ka valsts ir šajā tiesību aktā norādīto uzņēmumu kapitāldaļu vairākuma īpašniece, piemērojot Stardust Marine  ( 41 ) sprieduma 38. punktu. Faktiski šie divi judikatūras virzieni ir vērsti uz atšķirīgiem gadījumiem, proti, gadījumu, kad valsts ir piešķīrusi priekšrocības, īstenojot likumdošanas pilnvaras (spriedums Association Vent De Colère! u.c.), un gadījumu, kad valsts ir piešķīrusi priekšrocības, īstenojot savas kā vairākuma akcionāres kontroles pilnvaras (Stardust Marine spriedums). Līdz ar to šīs doktrīnas ir jāpiemēro nošķirti.

104.

No iepriekš izklāstītā es secinu, ka tas, ka valstij pieder dažu uzņēmumu, kuriem ir uzlikts Enerģētikas likuma 9.a panta 8. punktā paredzētais iegādes pienākums, kapitāldaļu vairākums, neļauj izdarīt secinājumus par valsts līdzekļu izmantošanu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

3)

Par obligātu maksājumu vai kompensācijas mehānisma neesamību

105.

Ņemot vērā dažus lietas dalībnieku izvirzītos argumentus, es vēlos vēl īsumā nošķirt pamatlietas apstākļus no tiem, attiecībā uz kuriem tika pasludināti spriedumi Essent Netwerk Noord u.c., kā arī Association Vent De Colère! u.c.  ( 42 ).

106.

Atgādinājumam – abi šie spriedumi attiecās uz obligātajiem maksājumiem, kuru summa un izlietojums bija noteikti likumā. Tiesa nosprieda, ka šādi finansēšanas mehānismi veido iejaukšanos ar valsts līdzekļu palīdzību  ( 43 ).

107.

Taču pamatlietas apstākļi ir jānošķir, jo tajos nav ietverts nekāds līdzvērtīgs finansēšanas mehānisms, ar ko Polijas valsts organizētu tādu obligātu maksājumu iekasēšanu, kuru summa un izlietojums ir noteikti likumā.

108.

Proti, kā es izskaidroju šo secinājumu 44. punktā, Polijas valsts iejaukšanās nepārsniedz elektroenerģijas piegādātājiem uzliktā iegādes pienākuma un maksimālās cenas elektroenerģijas pārdošanai galalietotājiem noteikšanu.

109.

Šādā kontekstā, kas ir salīdzināms ar lietas PreussenElektra kontekstu, valsts nebija pilnvarojusi elektroenerģijas piegādātājus pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem bija pienākums veikt iepirkumu par saviem finanšu līdzekļiem  ( 44 ).

110.

Šajā ziņā es uzsveru, ka elektroenerģijas pārdošanas galalietotājiem maksimālās cenas noteikšanas mērķis bija līdzsvarot elektroenerģijas piegādātāju un galalietotāju intereses, kā tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai norādīja Polijas valdība, izvairoties no tā, ka pirmie minētie pilnībā pārnes uz otrajiem papildu izmaksas, kas radušās koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākuma dēļ.

111.

Tādējādi šīs maksimālās cenas noteikšana, kas ierobežo elektroenerģijas piegādātāju iespēju pārnest papildu izmaksas, kuras radušās iegādes pienākuma dēļ, ļauj nošķirt pamatlietas apstākļus no apstākļiem lietā Association Vent De Colère! u.c., kas attiecās uz valsts tiesisko regulējumu, ar kuru it īpaši tika garantēta pilnīga to papildu izmaksu kompensācija, kas radušās saistībā ar pienākumu iepirkt vēja elektroenerģiju  ( 45 ).

112.

Pretēji tam, ko apgalvoja Komisija, šīs maksimālās pārdošanas cenas esamība nenozīmē, ka tāds elektroenerģijas piegādātājs kā ENEA pārvalda valsts līdzekļus judikatūras Itālija/Komisija un Steinike & Weinlig  ( 46 ) izpratnē.

113.

Proti, kā norādīja pati Komisija, Tiesa abos šajos spriedumos nosprieda, ka fondi, kas tiek finansēti ar valsts tiesību aktos uzliktiem obligātiem maksājumiem un kas tiek pārvaldīti un pārdalīti saskaņā ar šiem tiesību aktiem, var tikt uzskatīti par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē pat tad, ja tos pārvalda struktūras, kas ir nošķirtas no valsts iestādes  ( 47 ).

114.

Tomēr šai judikatūrai nav nozīmes pamatlietas apstākļos, jo, kā es jau izskaidroju iepriekš, Polijas valsts tikai noteica iegādes pienākumu un maksimālo pārdošanas cenu, neiedibinot nedz obligātu maksājumu, nedz fondu, kurā tiktu sadalīti ieņēmumi, kas gūti no šādiem maksājumiem.

115.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotais koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas iegādes pienākums nav saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu un līdz ar to tas neveido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

4.

Par priekšrocības spēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci

116.

Pilnības labad un gadījumā, ja Tiesa spriestu, ka pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums tiek finansēts no valsts līdzekļiem, es vēlos īsumā pārbaudīt nosacījumus attiecībā uz priekšrocības spēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci.

117.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, lai pasākumu varētu atzīt par valsts atbalstu, ir jāpierāda nevis tas, ka piešķirtais atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un faktiski izkropļo konkurenci, bet ir tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts var ietekmēt šo tirdzniecību un izkropļot konkurenci  ( 48 ).

118.

It īpaši, ja dalībvalsts piešķirtais atbalsts stiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē tirdzniecībā Eiropas iekšējā tirgū, ir jāuzskata, ka atbalsts ietekmē šo tirdzniecību  ( 49 ).

119.

Turklāt nav nepieciešams, lai uzņēmums, kas gūst labumu, pats piedalītos tirdzniecībā Eiropas iekšējā tirgū. Proti, kad dalībvalsts piešķir atbalstu kādam uzņēmumam, tā darbība valsts iekšienē var saglabāties vai pieaugt, tādējādi samazinot citās dalībvalstīs reģistrēto uzņēmumu iespējas iekļūt šīs dalībvalsts tirgū. Turklāt kāda uzņēmuma pozīciju nostiprināšana, ja tas līdz šim nav bijis tirdzniecības dalībnieks Eiropas iekšējā tirgū, var to nostādīt situācijā, kas ļaus tam iekļūt citas dalībvalsts tirgū  ( 50 ).

120.

Visbeidzot, nepastāv slieksnis vai procentuālā robeža, kuru nesasniedzot var uzskatīt, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm netiek ietekmēta. Proti, atbalsta salīdzinoši nelielā nozīme vai atbalsta saņēmēja uzņēmuma salīdzinoši mazais izmērs a priori neizslēdz iespēju, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu būt ietekmēta  ( 51 ).

121.

Pamatlietas kontekstā ar pamatlietā aplūkoto iegādes pienākumu tiek uzlabota koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotāju konkurences situācija, jo ar to tiek palielināts pieprasījums pēc šī elektroenerģijas veida, kas veicina pārdoto apjomu pieaugumu un pārdošanas cenu paaugstināšanos  ( 52 ).

122.

Tādējādi, manuprāt, nav apšaubāms, ka šis pienākums var izkropļot konkurenci elektroenerģijas tirgū.

123.

Turklāt minētais iegādes pienākums ietekmē tirdzniecību Eiropas iekšējā tirgū, ciktāl ar to tiek uzlabota koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražotāju konkurences situācija gan vietējā tirgū, gan eksportā, salīdzinot ar šī elektroenerģijas veida ražotājiem citās dalībvalstīs.

124.

Piebildīšu, ka sprieduma Essent Netwerk Noord u.c. 77. punktā Tiesa nosprieda, ka finansiāls atbalsts, kas piešķirts elektroenerģijas ražotājiem Nīderlandē, varēja ietekmēt tirdzniecību Eiropas iekšējā tirgū, ņemot vērā, pirmkārt, apstākli, ka tie konkurē ar citu dalībvalstu elektroenerģijas ražotājiem, un, otrkārt, situāciju, kādā notika elektroenerģijas tirgus liberalizācija, un intensīvo konkurenci, kas no tās izriet  ( 53 ). Es nesaskatu nevienu iemeslu, kādēļ šo argumentāciju nevarētu attiecināt arī uz pamatlietas apstākļiem.

125.

Līdz ar to es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļot konkurenci.

B.

Par iespējamas valsts atbalsta esamības sekām (otrais un trešais jautājums)

126.

Abus šos jautājumus – un tie nav atbilstīgi – iesniedzējtiesa ir uzdevusi tikai gadījumam, ja pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums būtu kvalificējams kā valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

127.

Tā kā es ierosinu Tiesai atbildēt uz pirmo jautājumu tādējādi, ka šis pienākums neveido valsts atbalstu, es tai arī ierosinu uz abiem pārējiem uzdotajiem jautājumiem atbildi nesniegt.

128.

Tomēr es vēlos tos īsumā izskatīt gadījumam, ja Tiesa nospriestu, ka šis pienākums veido valsts atbalstu.

1.

Par ENEA atsaukšanās iespēju uz aizlieguma īstenot valsts atbalstu pārkāpumu (otrais jautājums)

129.

Savā otrajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai elektroenerģijas piegādātājs, pret kuru izturas kā pret “valsts veidojumu” un kuram bija uzliks pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums, var valsts tiesā atsaukties uz LESD 107. panta pārkāpumu.

130.

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka valsts atbalsta kontroles sistēma, kas izriet no LESD 108. panta un ar to saistītās Tiesas judikatūras, ir jāīsteno, pirmkārt, Komisijai un, otrkārt, valstu tiesām  ( 54 ).

131.

Proti, kamēr atbalsta pasākumu saderības ar kopējo tirgu izvērtēšana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Savienības tiesas, valstu tiesas rūpējas par to, lai tiktu nodrošināta privātpersonu tiesību aizsardzība gadījumos, kad nav izpildīts LESD 108. panta 3. punktā paredzētais aizliegums īstenot valsts atbalstu  ( 55 ).

132.

No šī uzdevumu sadalījuma starp Komisiju un valsts tiesām izriet, ka privātpersonas nevar valsts tiesās atsaukties uz atbalsta pasākuma nesaderību ar LESD 107. pantu. Citiem vārdiem sakot, LESD 107. pantam nav tiešas iedarbības  ( 56 ).

133.

Savukārt šīs pašas privātpersonas var valstu tiesās atsaukties uz prettiesisku atbalsta pasākuma izpildi saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Valstu tiesu iejaukšanās pastāv, patiecoties LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā atzītajai tiešajai iedarbībai  ( 57 ).

134.

Tiesa ir precizējusi, ka šajā tiesību normā paredzētā īstenošanas aizlieguma tūlītējā piemērojamība attiecas uz ikvienu atbalstu, kas ir īstenots bez paziņošanas un – paziņošanas gadījumā – kas tiek īstenots iepriekšējās izskatīšanas stadijā un – ja Komisija uzsāk uz sacīkstes principu balstītu procedūru – līdz galīgajam lēmumam  ( 58 ).

135.

Taču iesniedzējtiesa šajā ziņā norādīja, ka pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums nav paziņots Komisijai LESD 108. panta 3. punkta izpratnē  ( 59 ). Tādējādi, ja Tiesa uzskatītu, ka ar šo tiesisko regulējumu iedibinātais iegādes pienākums ir jākvalificē kā valsts atbalsts, tad no tā būtu jāsecina, ka tas ir īstenots, pārkāpjot šo noteikumu.

136.

Šajā kontekstā es neredzu nekādu iemeslu, kādēļ tādam elektroenerģijas piegādātājam kā ENEA būtu liegta iespēja atsaukties uz LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikuma pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka tās kapitāla vairākums vai viss kapitāls pieder valstij.

137.

Kā Komisija pamatoti norāda, Tiesa jau vairākkārt ir atzinusi iespēju struktūrai, kas piešķir nepaziņotu atbalstu, atsaukties uz LESD 108. panta 3. punktu, lai atgūtu atbalstu vai izbeigtu tā piešķiršanu  ( 60 ).

138.

Tādējādi es uzskatu, ka uz otro uzdoto jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka tāds elektroenerģijas piegādātājs kā ENEA, kuram ir uzlikts pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums, var valsts tiesā atsaukties uz LESD 108. panta 3. punkta pārkāpumu.

2.

Par iespēju uzlikt naudas sodu par atteikumu piešķirt valsts atbalstu (trešais jautājums)

139.

Savā trešajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā, vai iespējama koģenerācijas režīmā iegūtas elektroenerģijas iegādes pienākuma nesaderība ar LESD 107. pantu izslēdz iespēju uzlikt naudas sodu uzņēmumam, kurš nav izpildījis šo pienākumu.

140.

Kā es to izskaidroju iepriekšējā iedaļā, privātpersonas nevar valsts tiesās atsaukties uz nesaderību ar LESD 107. pantu, bet var turpretī atsaukties uz LESD 108. panta 3. punkta pārkāpumu.

141.

Tādējādi es uzskatu par lietderīgu pārformulēt uzdoto jautājumu kā tādu, kura mērķis būtībā ir noskaidrot, vai pamatlietā aplūkotā iegādes pienākuma pamatlietā iespējama prettiesiska īstenošana, ņemot vērā LESD 108. panta 3. punktu, izslēgtu iespēju uzlikt naudas sodu uzņēmumam, kurš nav izpildījis šo pienākumu.

142.

Tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atklājās domstarpības starp ENEA un Polijas valdību attiecībā uz to, kā Valsts Vides aizsardzības un ūdens apsaimniekošanas fonds ir izmantojis ieņēmumus no naudas sodiem, kas uzlikti atbilstoši Enerģētikas likuma 56. pantam. ENEA ieskatā, šis fonds ieņēmumus no šiem naudas sodiem izmantoja, lai piešķirtu aizdevumus un subsīdijas koģenerācijas režīmā iegūtās elektroenerģijas ražošanas projektiem. Polijas valdības ieskatā, šāda izmantošana ar atbilstošu valsts tiesisko regulējumu ir atļauta tikai no 2007. gada.

143.

Šajā ziņā es uzsveru, ka Tiesai tika uzdots jautājums nevis par to, kā minētais fonds ir izmantojis naudas sodus, kas uzlikti atbilstoši Enerģētikas likuma 56. pantam, bet vienīgi par valsts pasākumiem, ar kuriem tiek noteikts pamatlietā aplūkotais iegādes pienākums. Turklāt lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu nav ietverts neviens precizējums attiecībā uz ieņēmumu no šiem naudas sodiem izmantošanu. Neizslēdzot, ka šī izmantošana var nozīmēt atbalsta LESD 107. panta 1. punkta izpratnē esamību, es uzskatu, ka šajā lietā Tiesa nevar paust savu nostāju šajā ziņā.

144.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ja Tiesa nospriestu, ka pamatlietā aplūkotais elektroenerģijas iegādes pienākums veido atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tad būtu jāuzskata, ka šī pienākuma prettiesiska īstenošana, ņemot vērā LESD 108. panta 3. punktu, izslēdz iespēju uzlikt naudas sodu uzņēmumam, kurš nav izpildījis šo pienākumu.

145.

Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka sodu režīms ir jāuzskata par tādu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, ja ar to tiek sodīts pienākuma, kurš pats ir atzīts par tādu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, pārkāpums  ( 61 ).

VI.

Secinājumi

146.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, es ierosinu Tiesai atbildēt uz Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) uzdotajiem jautājumiem šādi: