1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 270. pantu, prasītājs HG lūdz, pirmkārt, atcelt Eiropas Komisijas 2022. gada 10. oktobra (BUDG.C.4.001/AM/444), 2022. gada 13. oktobra (BUDG.C.4.001/PRS/444), 2022. gada 11. novembra (BUDG.C.4.001/AM/444_3), 2022. gada 12. decembra (BUDG.C.4.001/AM/444_4), 2023. gada 9. janvāra (BUDG.C.4.001/AM/444_5), 2023. gada 19. janvāra (BUDG.C.4.001/PRS/444_6), 2023. gada 9. februāra (BUDG.C.4.001/LM/444), 2023. gada 10. marta (BUDG.C.4.001/LM/444) un 2023. gada 11. aprīļa (BUDG.C.4.4.001/PRS/444) lēmumus par prasījumu, kuri uz viņu attiecas, ieskaitu (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”) un, otrkārt, piespriest Komisijai atmaksāt atgūtās summas, pavisam 24 092,59 EUR, pieskaitot nokavējuma procentus.

Fakti

2

Ar 2015. gada 10. februāra lēmumu (turpmāk tekstā – “2015. gada 10. februāra lēmums”) Komisija, pamatojoties uz Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”) 22. panta pirmo daļu, prasītājam, kas ir viens no tās ierēdņiem, piemēroja disciplinārsodu un piesprieda viņam atlīdzināt Eiropas Savienībai nodarīto kaitējumu, pavisam 108 596,35 EUR. Šis lēmums, ko prasītājs apstrīdēja, stājās spēkā 2015. gada 1. martā.

3

Ar 2021. gada 15. decembra spriedumu HG/Komisija (T‑693/16 P‑RENV‑RX, EU:T:2021:895) Vispārējā tiesa tostarp samazināja no prasītāja pieprasītās atmaksas summu līdz 80 000 EUR sprieduma pasludināšanas dienā, pamatojoties uz to, ka Komisija bija veicinājusi kaitējuma rašanos. Prasītāja apelācijas sūdzība par šo spriedumu tika noraidīta Tiesas acīmredzamas kompetences neesamības dēļ (rīkojums, 2022. gada 30. jūnijs, HG/Komisija, C‑150/22 P, nav publicēts, EU:C:2022:523).

4

Laikā no 2015. gada 10. februāra lēmuma pieņemšanas līdz 2021. gada 15. decembra sprieduma HG/Komisija (T‑693/16 P‑RENV‑RX, EU:T:2021:895) pasludināšanai prasītājam paziņojums par parādu netika nosūtīts. Komisijas atbildīgais kredītrīkotājs nosūtīja prasītājam paziņojumu, kas datēts ar 2022. gada 3. martu, par 80 000 EUR parādu, norādot, ka samaksas termiņš ir 2022. gada 19. aprīlis. Ar 2022. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli kredītrīkotājs noraidīja prasītāja 2022. gada 18. martā izteikto lūgumu atsaukt šo paziņojumu par parādu, pamatojoties uz piecu gadu noilguma esamību. 2022. gada 30. maijā prasītājs, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, iesniedza sūdzību par lēmumu atgūt 80 000 EUR. 2022. gada 31. maijā prasītājs no grāmatveža saņēma atgādinājuma vēstuli. Pēc tam notika vēstuļu apmaiņa ar grāmatvedi, un tad iecēlējinstitūcija ar 2022. gada 27. septembra lēmumu 2022. gada 30. maija sūdzību noraidīja kā nepieņemamu.

5

No 2022. gada 10. oktobra prasītājam tika paziņoti secīgi grāmatveža lēmumi, ar kuriem tika veikts ieskaits starp parādu, kas viņam bija pret Komisiju, un viņa algu vai citiem prasījumiem, kuri viņam bija saistībā ar to. Ieskaits no ikmēneša algas bija 3350 EUR, bet ieskaits no komandējuma izdevumiem tika veikts pilnā apmērā. Par šiem lēmumiem prasītājs iesniedza sūdzības, kas tika noraidītas ar 2023. gada 5. maija lēmumu. Šajā lēmumā iecēlējinstitūcija it īpaši norāda, ka piecu gadu noilgums, uz kuru prasītājs ir atsaucies, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2018. gada Finanšu regula”), nav piemērojams situācijai, ko reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (2012. gada 25. oktobris) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada Finanšu regula”). Minētā iestāde piebilst, ka, nepastāvot piemērojamām tiesiskā regulējuma prasībām, princips, kas prasa, lai administrācija rīkotos saprātīgā termiņā, nav pārkāpts, ņemot vērā apstākļus.

6

2023. gada 10. augustā prasītājs cēla šo prasību, it īpaši lūdzot, kā norādīts šī sprieduma 1. punktā, atcelt apstrīdētos lēmumus. Līdzīgi turpmākie lēmumi nav šīs prasības priekšmets.

Lietas dalībnieku prasījumi

7

Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

atcelt apstrīdētos lēmumus;

–

ciktāl nepieciešams, atcelt 2023. gada 5. maija lēmumu, ar kuru tika noraidītas viņa sūdzības;

–

piespriest Komisijai atmaksāt summas, kas atgūtas saskaņā ar apstrīdētajiem lēmumiem, proti, 24 092,59 EUR, šai summai pieskaitot nokavējuma procentus, kuri aprēķināti saskaņā ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) likmi, kas palielināta par 2 procentpunktiem;

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–

noraidīt prasību kā nepamatotu;

–

piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Par atcelšanas prasījumiem

9

Prasītājs lūdz atcelt apstrīdētos lēmumus un, ciktāl nepieciešams, 2023. gada 5. maija lēmumu, ar kuru tika noraidītas viņa sūdzības. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka atcelšanas prasījumi, kas formāli vērsti pret lēmumu par tās sūdzības noraidīšanu, kura iesniegta saskaņā ar Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktu, gadījumā, ja šiem prasījumiem nav patstāvīga satura, nozīmē, ka Vispārējā tiesā tiek apstrīdēts pats akts, par kuru ir iesniegta sūdzība (skat. spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, SE/Padome, T‑231/17, nav publicēts, EU:T:2018:3, 21. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 1989. gada 17. janvāris, Vainker/Parlaments, 293/87, EU:C:1989:8, 8. punkts).

10

Šajā lietā prasījumiem atcelt lēmumu par sūdzību noraidīšanu nav patstāvīga satura, jo ar šo lēmumu ir apstiprināti apstrīdētie lēmumi, prasītāja situācija nav tikusi pārskatīta, ņemot vērā jaunus tiesiskos vai faktiskos apstākļus, un šis lēmums negroza un nepapildina apstrīdētos lēmumus. Līdz ar to prasītāja iesniegtie atcelšanas prasījumi ir jāsaprot kā tādi, kuri ir vērsti pret apstrīdētajiem lēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 24. aprīlis, HF/Parlaments, T‑584/16, EU:T:2017:282, 71. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra).

11

Atcelšanas prasības pamatojumam prasītājs izvirza trīs pamatus. Viņš norāda uz 2018. gada Finanšu regulas 98., 100., 101. un 102. panta pārkāpumu, saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpumu un labas pārvaldības principa pārkāpumu, kā arī rūpības pienākuma neizpildi.

Par pamatu, kas attiecas uz 2018. gada Finanšu regulas 98., 100., 101. un 102. panta pārkāpumu

12

Prasītājs būtībā apgalvo, ka parādam ir iestājies noilgums saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otro daļu, jo 2022. gada 3. marta paziņojums par parādu neesot sagatavots piecu gadu laikā, kā paredzēts šajā tiesību normā, no brīža, kad Komisija esot varējusi pieprasīt parāda apmaksu. No tā izrietot, ka atbildīgajam kredītrīkotājam saskaņā ar šīs regulas 101. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēto esot bijis jāatsakās atgūt konstatēto parādu, jo “debitoru parādu nevar atgūt, ņemot vērā [..] paziņojuma par parādu nosūtīšanas aizkavēšanos 98. panta 2. punktā noteiktajos termiņos”.

13

Prasītājs uzskata, ka 2018. gada Finanšu regulas piemērojamība izriet no apstrīdētajiem lēmumiem, kuros tā ir minēta kā juridiskais pamats. Fakts, ka lēmumos par ieskaitu, kas pieņemti pēc lēmumiem, uz kuriem attiecas šī tiesvedība, un kas viņam tikuši nosūtīti, šī regula arī ir minēta kā juridiskais pamats, apstiprinot Komisijas vēlmi pieņemt attiecīgos lēmumus uz šī pamata. Komisijai neesot iespēja sūdzības procedūras posmā mainīt juridisko pamatu, kā tā to ir izdarījusi 2023. gada 5. maija lēmumā par viņa sūdzību noraidīšanu, aizstājot sākotnēji izmantoto juridisko pamatu ar 2012. gada Finanšu regulu, kurā nav paredzēts termiņš paziņojuma par parādu izdošanai. No tiesiskās drošības principa izrietot, ka iespēju mainīt lēmuma pamatojumu sūdzības izskatīšanas posmā nevar saprast kā tādu, kas ļauj mainīt lēmuma juridisko pamatu.

14

Prasītājs piebilst, ka Komisijas prasījumam bija noteikta summa, tas bija apmaksājams un drošs, sākot no 2015. gada 10. februāra lēmuma pieņemšanas brīža. Ar tā apstrīdēšanu, it īpaši tiesvedības ceļā, neesot ticis apstrīdēts tas, ka prasījuma summa ir droša, un tā neesot arī apturējusi paziņojuma par parādu sagatavošanas termiņu. Savukārt to, ka prasījuma summa ir noteikta, neesot ietekmējis fakts, ka parāda summa, kāds bija noteikta 2015. gada 10. februāra lēmumā, ar 2021. gada 15. decembra spriedumu HG/Komisija (T‑693/16 P‑RENV‑RX EU:T:2021:895) tika samazināta. Ar šo spriedumu neesot radīts jauns prasījums, bet gan ir samazināta esošā prasījuma summa. Visbeidzot, paziņojuma par parādu sagatavošanas termiņš neesot apturēts ar apstrīdēšanu, ko veicis prasītājs.

15

Komisija apstrīd 2018. gada Finanšu regulas piemērojamību par labu 2012. gada Finanšu regulai, kurā nav paredzēts termiņš paziņojuma par parādu paziņošanai.

16

Šajā ziņā Komisija apgalvo, ka piemērojamā regula bija jānosaka atkarībā no brīža, kad tās prasījums bija kļuvis drošs, tam bija noteikta summa un tas bija kļuvis apmaksājams, proti, no brīža, kad tika pieņemts 2015. gada 10. februāra lēmums. Taču saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulas 282. panta 2. punktu tā ir piemērojama tikai no 2018. gada 2. augusta. Nevienā pārejas noteikumā neesot paredzēta šīs regulas 98. panta 2. punktā minētā piecu gadu termiņa piemērošana ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz prasījumiem, kuriem jau ir pienācis atmaksas termiņš pirms tās stāšanās spēkā. Tādējādi šis termiņš esot piemērojams tikai tiem prasījumiem, kuri ir kļuvuši droši, kuriem ir noteikta summa un kuriem ir pienācis atmaksas termiņš pēc 2018. gada Finanšu regulas stāšanās spēkā, bet attiecīgā prasījuma gadījumā tas tā neesot.

17

Pretēja interpretācija izraisītu to, ka ar atpakaļejošu spēku tiktu ieviests termiņš paziņojuma par parādu nosūtīšanai attiecībā uz prasījumiem, kuriem jau ir pienācis atmaksas termiņš pirms 2018. gada Finanšu regulas stāšanās spēkā, un tas esot pretrunā tiesiskajai drošībai un labas pārvaldības un Savienības finanšu interešu aizsardzības principam.

18

Šajā lietā 2018. gada Finanšu regulas piemērojamība nevarot izrietēt tikai no tā vien, ka apstrīdētajos lēmumos šī regula ir minēta kā juridiskais pamats, jo šis pamats esot kļūdains un 2023. gada 5. maija lēmumā par sūdzību noraidīšanu esot pienācīgi labots par labu 2012. gada Finanšu regulai. Proti, no Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktā paredzētās pirmstiesas sūdzības procedūras izrietot, ka administrācija saglabā iespēju grozīt pamatojumu, uz kuru balstoties tā ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, pirms tā iesniegšanas Savienības tiesās. Turklāt Komisija uzsver, ka uz lēmumiem par ieskaitu, kas pieņemti pēc apstrīdētajiem lēmumiem, šī tiesvedība neattiecas. Līdz ar to pamatojumu un tiesību normas, uz kuriem tajos ir atsauces, nevar ņemt vērā.

19

Visbeidzot Komisija uzskata, ka 2012. gada Finanšu regulas 81. panta 1. punktā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš apstrīdēto lēmumu pieņemšanas brīdī nebija beidzies, jo tas sākās tikai no samaksas termiņa datuma, kas prasītājam tika paziņots paziņojumā par parādu, proti, no 2022. gada 19. aprīļa.

20

2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “jebkurš debitoru parāds, kas apzināts kā drošs, kuram ir noteikta summa un kurš ir apmaksājams, tiek konstatēts ar atgūšanas rīkojumu, kurā atbildīgais kredītrīkotājs dod norādījumu grāmatvedim atgūt summu”, un ka “pēc tam debitoram nosūta [paziņojumu par parādu], [atskaitot izņēmumu, kam nav nozīmes šajā lietā]”. 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otrajā daļā ir piebilsts, ka “kredītrīkotājs nosūta [paziņojumu par parādu] uzreiz pēc debitoru parāda summas konstatēšanas un vēlākais piecu gadu laikā, sākot no brīža, kad Savienības iestādei parastos apstākļos bija iespēja pieprasīt parāda apmaksu”. Tajā pašā tiesību normā ir precizēts, ka “šo termiņu nepiemēro, ja atbildīgais kredītrīkotājs konstatē, ka, neraugoties uz Savienības iestādes īstenotajiem centieniem, rīcības aizkavēšanās ir notikusi debitora rīcības dēļ”.

21

Jānorāda, ka saskaņā ar 2018. gada Finanšu regulas 282. panta 2. punktu šīs pašas regulas 98. panta 2. punkta otrās daļas noteikumi, kuros ir paredzēts piecu gadu noilgums, uz ko ir atsaucies prasītājs, piemērojami no tās pašas dienas, kad stājās spēkā šī regula, proti, no 2018. gada 2. augusta. Proti, šīs pašas regulas 279. pantā paredzētie pārejas noteikumi un piemērošanas ar atpakaļejošu spēku vai atliktie datumi attiecībā uz dažām tiesību normām, kuras paredzētas tās 282. panta 3. punktā, uz tiem neattiecas. Turklāt 2018. gada Finanšu regulas 281. pantā ir noteikts, ka, atskaitot izņēmumu, kam nav nozīmes šajā lietā, 2012. gada Finanšu regula tiek atcelta no 2018. gada 2. augusta.

22

Turpinot, attiecībā uz principiem par noteikumu pēctecību laikā jāatgādina, ka jauns noteikums principā ir piemērojams nekavējoties tādas situācijas vēlākām sekām, kura radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1970. gada 14. aprīlis, Brock, 68/69, EU:C:1970:24, 7. punkts). Situācijas, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā, vēlākās sekas ir jāsaprot kā tādas, kas attiecas uz šīs situācijas pašreizējām sekām brīdī, kad piemērojams jaunais noteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, D’Hoop, C‑224/98, EU:C:2002:432, 25. punkts un tajā minētā judikatūra). Jauna noteikuma piemērošana situācijas, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā, pašreizējām sekām nav jaunā noteikuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 10. jūlijs, Licata/EESK, 270/84, EU:C:1986:304, 31. punkts).

23

Tādējādi ir pastāvīgi nospriests, ka jauns noteikums ir piemērojams, sākot no tā piemērošanas datuma, kas noteikts aktā, ar kuru tas ieviests, un ka, lai gan principā tas nav piemērojams tiesiskajām situācijām, kas ir radušās un galīgi nostabilizējušās agrākā noteikuma spēkā esamības laikā, tas ir piemērojams to sekām nākotnē, kā arī jaunām tiesiskām situācijām. No judikatūras konkrētāk izriet, ka parasti tiek uzskatīts, ka procesuālo tiesību normas piemērojamas dienā, kad tās stājas spēkā, atšķirībā no materiālo tiesību normām, kas parasti tiek interpretētas kā tādas, kas uz situācijām, kuras ir nostabilizējušās pirms to stāšanās spēkā, attiecas tikai, ciktāl no to noteikumiem, mērķa vai struktūras skaidri izriet, ka tām piešķirama šāda iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. marts, Komisija/Moravia Gas Storage, C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra).

24

Tāpat ir nospriests arī, ka, lai gan noilguma noteikums, kas attiecas uz muitas parādu, ir materiālo tiesību norma, jo tas reglamentē pašu muitas parādu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 23. februāris, Molenbergnatie, C‑201/04, EU:C:2006:136, 39.–41. punkts, un 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 35. punkts), šo noteikumu tomēr var piemērot situācijas, kurā attiecīgais parāds nav galīgi nostabilizējies, sekām nākotnē, lai gan šis parāds bija radies laikā, kad bija piemērojams iepriekšējais noteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 3. jūnijs, Jumbocarry Trading, C‑39/20, EU:C:2021:435, 38. punkts).

25

Šajā lietā Savienības prasījums pret prasītāju 2018. gada 2. augustā nebija galīgi atzīts, jo prasītājs šo prasījumu bija apstrīdējis un šajā ziņā iesniegtā prasība vēl nebija izskatīta, tādēļ nevar arī atzīt, ka pirms šī datuma, proti, aptuveni trīsarpus gadus pēc 2015. gada 10. februāra lēmuma pieņemšanas, ņemot vērā šos apstākļus, Komisija bija galīgi zaudējusi tiesības atgūt šo prasījumu, jo šīs tiesības tika izmantotas novēloti. Proti, pirmkārt, 2012. gada Finanšu regulā nebija noteikts konkrēts termiņš paziņojuma par parādu nosūtīšanai, un, otrkārt, saprātīgs termiņš, kas Savienības iestādei tomēr ir jāievēro šādā situācijā, lai īstenotu savas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 96. punkts un tajā minētā judikatūra), nebija pārsniegts, ņemot vērā apstākļus. Līdz ar to 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otrā daļa ir piemērojama attiecīgajam prasījumam.

26

Ņemot vērā iepriekš minēto secinājumu, nav jālemj par prasītāja argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisija nevarēja mainīt apstrīdēto lēmumu juridisko pamatu 2023. gada 5. maija lēmumā par sūdzību noraidīšanu.

27

Tomēr pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, noilgumu, kas paredzēts 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otrajā daļā, viņš nevar izmantot.

28

Proti, šajā tiesību normā ir paredzēts, ka piecu gadu noilguma termiņš sākas “no brīža, kad Savienības iestādei parastos apstākļos bija iespēja pieprasīt parāda apmaksu”.

29

Taču pamatoti uzskatīt, ka lietas apstākļi, kuriem ir raksturīgs apstrīdētais prasījums, ko vēlāk varētu atcelt vai samazināt, kā tas ir apstiprinājies, jo 2021. gada 15. decembra spriedumā HG/Komisija (T‑693/16 P‑RENV‑RX, EU:T:2021:895) Vispārējā tiesa ir samazinājusi tā summu no 108 596,35 EUR līdz 80 000 EUR, nebija parasti apstākļi 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, Komisija varēja tikai pēc tam, kad minētais spriedums kļuva galīgs.

30

Šajā ziņā jāuzsver, ka tādā procesuālajā situācijā kā šajā lietā, kurā parāds vispirms bija jānosaka īpašas procedūras beigās ar formālu lēmumu pirms tā konstatēšanas, šāda 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otrās daļas interpretācija ir labas pārvaldības interesēs tāpēc, ka tā ir labvēlīga gan kredītiestāžu interesēm, gan šo iestāžu debitoru vai iespējamo attiecīgo trešo personu interesēm, jo ar to visos apstākļos atbildīgajam kredītrīkotājam netiek uzlikts pienākums uzdot veikt to parādu atgūšanu, kurus debitori ir apstrīdējuši principā vai attiecībā uz to apmēru, pirms ir zināms šo parādu galīgais iznākums un neņemot vērā iepriekš minētās intereses. It īpaši, ja pastāv prasījums pret ierēdni un ierēdnis to apstrīd gan principā, gan attiecībā uz tā apmēru, lūdzot atcelt vai grozīt iepriekšējo lēmumu, kurā tas ir noteikts, kredītrīkotājs, lai noteiktu piemērotu brīdi, kad var konstatēt parāda summu, uzdot veikt tās atgūšanu un nosūtīt paziņojumu par parādu, ievērojot administrācijas rūpības pienākumu attiecībā uz saviem darbiniekiem, kas tam liek ņemt vērā ne tikai dienesta intereses, bet arī attiecīgā ierēdņa intereses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1980. gada 28. maijs, Kuhner/Komisija, 33/79 un 75/79, EU:C:1980:139, 22. punkts), it īpaši var ņemt vērā attiecīgās summas nozīmīgumu salīdzinājumā ar ierēdņa ienākumiem un savu vērtējumu par iespēju, ka šo summu, it īpaši, ja tā izriet no ierēdņa atbildības iestāšanās, tiesa varētu mainīt, īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

31

Šajā interpretācijā izmantota Tiesas interpretācija, un tā uzskatīja – pat ja Savienības iestāde parasti var pieprasīt parāda apmaksu no dienas, kad tas ir apzināts kā drošs, tam ir noteikta summa un tas ir apmaksājams – proti, šajā lietā no 2015. gada 1. marta, kas ir 2015. gada 10. februāra lēmuma spēkā stāšanās datums –, ir jāņem vērā lietas konkrētie apstākļi, lai izvērtētu, vai kredītrīkotājs paziņojumu par parādu debitoram bija nosūtījis novēloti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 103. un 104. punkts). Šajā ziņā Tiesa precizēja, ka it īpaši jāņem vērā tas, cik lieta ir nozīmīga ieinteresētajai pusei, lietas sarežģītība un tās dažādie procesuālie posmi, ko ievērojusi Savienības iestāde (spriedums, 2016. gada 14. jūnijs, Marchiani/Parlaments, C‑566/14 P, EU:C:2016:437, 99. punkts).

32

Minētā interpretācija atbilst arī Savienības likumdevēja gribai, kurš vēlējās ieviest 2018. gada Finanšu regulas 98. panta 2. punkta otrās daļas noteikumus, it īpaši, lai ņemtu vērā judikatūru, kas ir atgādināta šī sprieduma 31. punktā, kā tas izriet no Priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2021/2002, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013, (ES) Nr. 1307/2013, (ES) Nr. 1308/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un (ES) Nr. 652/2014 un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 541/2014/ES (COM/2016/0605 final – 2016/0282 (COD)), paskaidrojuma raksta 8. punkta.

33

Attiecībā uz apgalvoto 2018. gada Finanšu regulas 100. un 102. panta pārkāpumu – prasītājs neizvirza nevienu argumentu tā pamatošanai. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmo daļu un Savienības tiesu reglamentiem, kā tie ir interpretēti pastāvīgajā judikatūrā, prasības pieteikumā jāietver izvirzītie pamati un argumenti, kas izklāstīti pietiekami skaidri un precīzi, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un tiesa vajadzības gadījumā varētu lemt, nelūdzot citu informāciju. Pretējā gadījumā neskaidrais vai nenoteiktais iebildums ir nepieņemams (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 12. decembris, Tàpias/Padome, T‑527/16, EU:T:2019:856, 64. un 65. punkts un tajos minētā judikatūra). Līdz ar to iebildumi, kuri attiecas uz 2018. gada Finanšu regulas 100. un 102. panta pārkāpumu, ir nepieņemami.

34

No iepriekš minētā izriet, ka pamats, kas attiecas uz 2018. gada Finanšu regulas 98., 100., 101. un 102. panta pārkāpumu, ir jānoraida.

Par pamatu, kas attiecas uz saprātīga termiņa neievērošanu

35

Prasītājs apgalvo, ka gadījumā, ja būtu piemērojama 2012. gada Finanšu regula, kurā nav precizēts termiņš, kādā ir jāpaziņo paziņojums par parādu, Komisija nav izpildījusi pienākumu ievērot saprātīgu termiņu un tiesiskās drošības principu, un tas tai liedzot bezgalīgi novilcināt savu pilnvaru īstenošanu.

36

Ir konstatējams, ka pamatu par saprātīga termiņa neievērošanu prasītājs ir izvirzījis tikai pakārtoti gadījumā, ja būtu piemērojama 2012. gada Finanšu regula. Tomēr, kā tas ir nospriests šī sprieduma 25. punktā, 2012. gada Finanšu regula nav piemērojama apstrīdētajiem lēmumiem.

37

Līdz ar to pamats par saprātīga termiņa neievērošanu katrā ziņā ir jānoraida.

Par pamatiem, kuri attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi

38

Prasītājs apgalvo – tas, ka Komisijas dienesti pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas ar viņu iepriekš nav apsprieduši parāda atgūšanas kārtību, esot labas pārvaldības principa pārkāpums, kā arī rūpības pienākuma neizpilde. It īpaši viņš neesot bijis pietiekami informēts par iemesliem, kuri lika veikt prasījumu ieskaitu, par atmaksāšanas grafiku vai par iespējām saistībā ar viņa parāda atmaksu pa daļām. Prasītājs ir pārsteigts arī par to, ka Komisija galu galā parādu vēlējās atgūt divu gadu laikā, lai gan bija gaidījusi sešus gadus, lai to pieprasītu.

39

Komisija apgalvo, ka, izvēloties atgūšanas ar saprātīgu ieskaitu kārtību aptuveni uz diviem gadiem, ņemot vērā attiecīgās personas atalgojumu, tā ir ņēmusi vērā gan piemērojamās tiesību normas, gan prasītāja intereses. Turklāt prasītājs neesot izrādījis īpašu interesi par konkrētu sava parāda atmaksu pa daļām. Ja tas tā būtu bijis, Komisija esot bijusi gatava pielāgot pa daļām veicamu maksājumu plānu.

40

Jānorāda, ka kredītrīkotāja 2022. gada 1. aprīļa elektroniskā pasta vēstulē, kurā ir noraidīts lūgums atsaukt 3. marta paziņojums par parādu (skat. šī sprieduma 4. punktu) un kuru ir iesniedzis pats prasītājs, viņš tika aicināts sazināties ar Komisijas dienestiem par parāda atmaksāšanas kārtību. Tomēr no lietas materiāliem neizriet ne tas, ka prasītājs to būtu darījis, ne arī tas, ka viņš brīvprātīgi būtu sācis atmaksāt šo parādu vai nu pirms minētajā paziņojumā par parādu norādītā samaksas termiņa 2022. gada 19. aprīlī, vai pēc tam. Šādos apstākļos, veikdams ieskaitu no prasītāja atalgojuma vai no izdevumu atlīdzināšanas, kā tas ir noteikts 2018. gada Finanšu regulas 102. panta 1. punktā, un pēc savas ierosmes izmantodams pa daļām veicamu maksājumu plānu aptuveni uz diviem gadiem, ar kuru prasītāja rīcībā ir atstāti pietiekami ienākumi, ņemot vērā viņa atalgojuma līmeni, Komisijas grāmatvedis, pieņemdams apstrīdētos lēmumus, nav nedz pārkāpis labas pārvaldības principu, nedz neizpildījis iestāžu rūpības pienākumu attiecībā uz ierēdņiem.

41

Tādēļ pamati, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un rūpības pienākuma neizpildi, ir jānoraida. Līdz ar to atcelšanas prasījumi ir jānoraida.

Par atmaksāšanas prasību

42

Prasītājs apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu dēļ viņam esot nodarīts mantisks kaitējums, kas atbilst ieturējumu, kādiem viņš ir bijis pakļauts, kopsummai, proti, 24 092,59 EUR. Viņš lūdz samaksāt šo summu, pieskaitot tai nokavējuma procentus, kas tiek piemēroti, sākot no katra apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienas, un kas aprēķināti atbilstoši viņa prasījumos norādītajai kārtībai.

43

Komisija apstrīd apstrīdēto lēmumu prettiesiskumu un līdz ar to jebkādu kaitējumu.

44

Tā kā atcelšanas pamati attiecībā uz apstrīdētajiem lēmumiem ir noraidīti, šķiet, ka prasību piespriest Komisijai atmaksāt atgūtās summas katrā ziņā nevar atbalstīt, un nav jāpārbauda šādas prasības pieņemamība. Līdz ar to atmaksāšanas prasība un tādējādi prasība pilnībā ir jānoraida.

Par tiesāšanās izdevumiem

45

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, viņam jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

1)

Prasību noraidīt.

2)

HG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.