Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 15. oktobrī (1)
Lieta C‑410/25
Eiropas Komisija
pret
Vācijas Federatīvo Republiku
Kapitāla brīva aprite – LESD 63. panta 1. punkts – Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 40. pants – Nodokļu priekšrocība saistībā ar kapitāla pieauguma, kas gūts, atsavinot noteiktus saimnieciskos aktīvus, reinvestēšanu citos saimnieciskajos aktīvos – Nevienlīdzīga attieksme pret uzņēmumiem, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas – LESD 64. panta 1. punkts
I. Ievads
1. Šī lieta attiecas uz prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, ko Eiropas Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu cēlusi Tiesā pret Vācijas Federatīvo Republiku. Komisija apgalvo, ka Vācijas nodokļu režīms, kas reinvestēšanas gadījumā nodokļa samaksas atlikšanas priekšrocību piešķir tikai tiem uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, diskriminē uzņēmumus, kuriem tāda ir citās dalībvalstīs vai EEZ valstīs, tādējādi pārkāpjot LESD 63. panta 1. punktā un EEZ līguma 40. pantā garantēto kapitāla brīvu apriti (2).
2. Tiesa jau ir izvērtējusi vienu no attiecīgā nodokļu režīma aspektiem un agrākā spriedumā konstatējusi, ka nodokļa samaksas atlikšanas iespējas paredzēšana tikai tad, ja reinvestētie aktīvi tiek piešķirti uzņēmumam, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, ir pretrunā brīvībai veikt uzņēmējdarbību (3).
3. Šī lieta attiecas uz cita šā režīma aspekta saderību ar Savienības tiesībās garantēto kapitāla brīvu apriti. Attiecīgais Vācijas tiesiskais regulējums paredz nodokļa samaksas atlikšanas priekšrocību ar nosacījumu, ka ieņēmumi no aktīva pārdošanas, kas tiek reinvestēti līdzīgos aktīvos, tiek attiecināti uz uzņēmumu, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā. Komisija uzskata, ka šī prasība ir pretrunā kapitāla brīvai apritei.
II. Tiesiskais regulējums
A. Eiropas Savienības tiesības
4. LESD 63. panta 1. punktā noteikts:
“Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.”
5. LESD 64. panta 1. punktā, kurā ir ietverta tā sauktā “iepriekšējo tiesību saglabāšanas klauzula”, ir noteikts:
“Šā Līguma 63. pants neliedz attiecināt uz trešām valstīm ierobežojumus, kas 1993. gada 31. decembrī pastāv valstu vai Savienības tiesību aktos par kapitāla apriti starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ja tā ietver tiešas investīcijas – arī investīcijas nekustamā īpašumā – kā arī par uzņēmējdarbības veikšanu, finanšu pakalpojumu sniegšanu vai vērtspapīru laišanu kapitāla tirgū. [..]”
6. LESD 65. panta attiecīgajās daļās noteikts:
“1. 63. panta noteikumi neierobežo dalībvalstu tiesības:
a) piemērot atšķirīgas attiecīgas nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu dzīvesvietas vai kapitāla ieguldījuma vietas dēļ;
b) veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts normatīvo aktu pārkāpumus, jo īpaši nodokļu jomā un finanšu iestāžu konsultatīvās uzraudzības jomā, vai noteikt procedūras, kā pārvaldes vai statistikas informācijas vajadzībām deklarēt kapitāla apriti, vai arī veikt pasākumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības interesēm.
[..]
3. Šā panta 1. un 2. punktā minētie pasākumi un procedūras nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka 63. pants.”
B. EEZ līgums
7. EEZ līguma 40. pantā noteikts:
“Šā līguma ietvaros nav ierobežojumu starp Līgumslēdzējām Pusēm attiecībā uz tāda kapitāla apriti, kurš pieder personām, kas dzīvo EK dalībvalstīs vai EBTA valstīs, kā arī nav nekādas diskriminācijas pušu pilsonības, dzīvesvietas vai šā kapitāla ieguldījuma vietas dēļ. Šā līguma XII pielikumā ir iekļauti noteikumi šā panta ieviešanai.”
C. Vācijas tiesības
8. Šajā lietā saistībā ar uzņēmumu aplikšanu ar nodokļiem nozīme ir vairākiem Vācijas tiesību aktiem. Galvenie tiesību akti, uz kuriem atsaukšos savos secinājumos, ir Einkommensteuergesetz (Likums par ienākuma nodokli; turpmāk – EStG) un Körperschaftsteuergesetz (Likums par uzņēmumu ienākuma nodokli; turpmāk – KStG). Papildus tiem atsaukšos arī uz Abgabenordnung (Nodokļu kodekss; turpmāk – AO).
9. Attiecīgajās EStG 6.b panta normās paredzēts:
“(1) Nodokļa maksātāji, kas atsavina:
zemi,
uz zemes augošus augus kopā ar zemi, uz kuras tie atrodas, ja minētie augi pieder lauku vai meža saimniecībai,
būves vai iekšzemes kuģošanas līdzekļus,
pārskata gadā, kurā notikusi atsavināšana, drīkst atskaitīt summu līdz pat atsavinot gūtā kapitāla pieauguma apmēram atbilstošam apmēram no to otrajā teikumā minētās mantas iegādes vai ražošanas izmaksām, kas ir iegādāta vai saražota atsavināšanas pārskata gadā vai iepriekšējā pārskata gadā. Atskaitīšana ir atļauta attiecībā uz šādu objektu iegādes vai ražošanas izmaksām:
1. zeme,
ja kapitāla pieaugums gūts, atsavinot zemi,
2. uz zemes augoši augi kopā ar zemi, uz kuras tie atrodas,
ja minētie augi pieder lauku vai meža saimniecībai, ja kapitāla pieaugums gūts, atsavinot zemi vai uz zemes augošus augus kopā ar zemi, uz kuras tie atrodas,
3. būves,
ja kapitāla pieaugums gūts, atsavinot zemi vai uz zemes augošus augus kopā ar zemi, uz kuras tie atrodas, vai būves, vai
4. iekšzemes ūdensceļu kuģošanas līdzekļi,
ja kapitāla pieaugums gūts, atsavinot iekšzemes ūdensceļu kuģošanas līdzekļus.
Ar būvju iegādi vai ražošanu saprot arī to paplašināšanu, izbūvi vai pārbūvi. Šajā gadījumā kapitāla pieaugumu drīkst atskaitīt tikai no izmaksām, kas radušās saistībā ar būvju paplašināšanu, izbūvi vai pārbūvi.
(2) Par kapitāla pieaugumu 1. punkta pirmā teikuma izpratnē uzskata starpību, ko pēc atsavināšanas izmaksu atskaitīšanas iegūst starp pārdošanas cenu un bilances vērtību, kas pārdodamajai mantai būtu piedēvējama tās atsavināšanas brīdī. Bilances vērtība ir vērtība, kas mantai ir piedēvējama saskaņā ar 6. pantu.
(2a) Ja 1. punkta otrajā teikumā minētie saimnieciskie aktīvi, kas ietilpst nodokļu maksātāja uzņēmuma aktīvos citā [ES] vai [EEZ] dalībvalstī, tiek iegādāti vai izveidoti finanšu gadā, kurā tiek pārdoti 1. punkta pirmajā teikumā minētie saimnieciskie aktīvi, vai nākamajos četros finanšu gados, vai ja tie ir iegādāti vai izveidoti finanšu gadā pirms pārdošanas, aprēķināto nodokli, kas maksājams par kapitāla pieaugumu 2. punkta izpratnē, pēc nodokļu maksātāja pieprasījuma var samaksāt piecos vienādos ikgadējos maksājumos; jaunu ēku gadījumā četru gadu termiņu pagarina līdz sešiem gadiem, ja to būvniecība tiek sākta pirms ceturtā finanšu gada beigām pēc pārdošanas. Pieprasījumu var iesniegt tikai tajā finanšu gadā, kurā tiek pārdoti 1. punkta pirmajā teikumā minētie saimnieciskie aktīvi. 36. panta 5. punkta otro līdz piekto teikumu piemēro mutatis mutandis. Ja nodokļu maksātājs neiesniedz pierādījumus par pirmajā teikumā minēto iegādi vai izveidošanu, par laikposmu, uz kuru ir piešķirta maksājuma atlikšana, paredzot samaksu pa daļām, tiek aprēķināti procenti, pēc analoģijas piemērojot [AO] 234. pantu. Ja iegādāto vai izveidoto saimniecisko aktīvu iegādes vai izveidošanas izmaksas ir mazākas par kapitāla pieaugumu 2. punkta izpratnē, piemēro ceturto teikumu ar nosacījumu, ka procentus aprēķina tikai par starpību. Aprēķinot procentus, uzskata, ka starpība ir proporcionāli sadalīta starp visiem ikgadējiem maksājumiem. Pirmajā teikumā minētie iegādātie vai izveidotie saimnieciskie aktīvi ietver arī saimnieciskos aktīvus, kas ietilpst nodokļu maksātāja uzņēmuma aktīvos Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē, ar nosacījumu, ka pirmajā teikumā minētais pieprasījums ir iesniegts, pirms Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstāja būt [ES] dalībvalsts un vairs netika uzskatīta par tādu.
(3) Ja nodokļa maksātājs nav veicis 1. punktā minēto atskaitīšanu, tas drīkst pārskata gadā, kurā notikusi atsavināšana, izveidot rezervi, samazinot savu ar nodokli apliekamo peļņu. Nodokļa maksātājs, ņemot vērā 1. punkta otrajā un ceturtajā teikumā paredzētos ierobežojumus, drīkst atskaitīt summu, kuras apmērs nepārsniedz šīs rezerves apmēru no tās 1. punkta otrajā teikumā aprakstītās mantas iegādes vai ražošanas izmaksām, kas ir iegādāta vai saražota nākamajos četros pārskata gados, tās iegādes vai ražošanas pārskata gadā. Četru gadu termiņš tiek pagarināts līdz sešiem gadiem jaunbūvju gadījumā, ja to būvniecība ir sākusies pirms ceturtā rezerves izveidošanai sekojošā pārskata gada beigām. Rezerve jāiekļauj peļņā atskaitītās summas apmērā. Ja rezerve joprojām pastāv ceturtā tās izveidošanai sekojošā pārskata gada beigās, tā jāiekļauj peļņā šajā dienā, ja vien nav iespējams atskaitīt to būvju būvniecības izmaksas, kuru būvniecība tobrīd uzsākusies; ja rezerve joprojām pastāv sestā tās izveidošanai sekojošā pārskata gada beigās, tā jāiekļauj peļņā šajā dienā.
(4) Šā panta 1. un 3. punkta piemērošana ir pakārtota šādiem nosacījumiem:
1. nodokļa maksātājam ir jāaprēķina peļņa saskaņā ar 4. panta 1. punktu vai 5. pantu,
2. atsavinātajai mantai jāietilpst valsts teritorijā esoša pastāvīgas darījumdarbības vietas pamatlīdzekļos nepārtraukti vismaz pēdējos sešus gadus līdz atsavināšanas brīdim,
3. iegādātajai vai saražotajai mantai jāietilpst valsts teritorijā esošas pastāvīgas darījumdarbības vietas pamatlīdzekļos,
4. no atsavināšanas gūtais kapitāla pieaugums nav jāņem vērā, aprēķinot valsts teritorijā ar nodokli apliekamo peļņu,
5. atskaitīšanai saskaņā ar 1. punktu, kā arī rezerves izveidošanai un tās iekļaušanai peļņā saskaņā ar 3. punktu jābūt izsekojamai grāmatvedības dokumentos. [..]”
10. EStG 49. pantā paredzēts:
“(1) Ierobežota ienākuma nodokļa maksāšanas pienākuma vajadzībām par iekšzemes ienākumiem uzskata šādus ienākumus:
[..]
2. Ienākumi no komercdarbības [..],
a) kuras veikšanai Vācijā tiek uzturēta pastāvīga darījumdarbības vieta vai ir iecelts pastāvīgais pārstāvis,
[..]
f) kas, ciktāl tie nav ietverti a) apakšpunktā minētajos ienākumos, tiek gūti no
aa) iznomāšanas un izīrēšanas vai
bb) Vācijā esoša nekustamā īpašuma, mantas kopību vai tiesību 21. panta 1. punkta pirmā teikuma 1. apakšpunkta izpratnē vai citu tiesību, it īpaši patenttiesību, preču zīmju tiesību vai augu šķirņu aizsardzības tiesību, kas atrodas Vācijā, ir ierakstītas Vācijas publiskā reģistrā vai tiek izmantotas Vācijā esošā pastāvīgajā darījumdarbības vietā vai citā objektā, pārdošanas. [..] Par ienākumiem no komercdarbības uzskata arī ienākumus no šajā punktā minētajām darbībām, kurus guvusi korporācija [KStG] 2. panta 1. punkta izpratnē, kas ir pielīdzināma kapitālsabiedrībai vai citai juridiskai personai [KStG] 1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunkta izpratnē.”
11. Attiecīgajās EStG 1. panta normās paredzēts:
“(1) Šādām korporācijām, personu apvienībām un mantas kopībām, kuru vadība vai juridiskā adrese atrodas Vācijā, ir neierobežots pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli:
1. kapitālsabiedrībām (it īpaši Eiropas sabiedrībām, akciju sabiedrībām, akciju komandītsabiedrībām un sabiedrībām ar ierobežotu atbildību), tostarp personālsabiedrībām, kas saskaņā ar 1.a pantu ir izvēlējušās uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanu;
2. kooperatīviem, tostarp Eiropas kooperatīvajām sabiedrībām;
3. savstarpējiem pensiju un apdrošināšanas fondiem;
4. citām privāttiesību juridiskām personām;
5. apvienībām bez juridiskās personas statusa, iestādēm bez juridiskās personas statusa, nodibinājumiem un citām privāttiesību īpašam mērķim paredzētām mantas kopībām;
6. publisko tiesību juridisko personu komerciāla rakstura darbībām.
(2) Neierobežots pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli attiecas uz visiem ienākumiem.”
12. KStG 2. panta 1. punktā noteikts:
“Ierobežots pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli ir šādiem subjektiem:
1. korporācijām, personu apvienībām un mantas kopībām, kurām Vācijā nav ne vadības, ne juridiskās adreses, attiecībā uz to iekšzemes ienākumiem; [..].”
13. Attiecīgajās EStG 8. panta normās paredzēts:
“(1) [EStG] un šā likuma normās noteikts, kas ir uzskatāms par ienākumiem un kādā veidā tie ir jāaprēķina [..].
(2) Attiecībā uz nodokļu maksātājiem, kuriem ir neierobežots nodokļu maksāšanas pienākums 1. panta 1. punkta 1.–3. apakšpunkta izpratnē, visi ienākumi uzskatāmi par ienākumiem no komercdarbības.”
14. Turklāt pastāvīgās darījumdarbības vietas jēdziens ir definēts AO 12. pantā, kurā noteikts:
““Pastāvīga darījumdarbības vieta” ir jebkura pastāvīga saimnieciskās darbības vieta vai objekts, kas kalpo uzņēmuma saimnieciskajai darbībai. It īpaši par pastāvīgām darījumdarbības vietām uzskata:
1. uzņēmuma vadības vietu;
2. filiāles;
3. birojus;
4. rūpnīcas vai darbnīcas;
5. noliktavas;
6. iepirkumu birojus vai tirdzniecības vietas;
7. raktuves, karjerus vai citas stacionāras, pārvietojamas vai peldošas iekārtas dabas resursu ieguvei;
8. būvlaukumus, būvniecības vai montāžas projektus, tostarp pārvietojamus vai peldošus, ja:
a) atsevišķi būvdarbi vai montāžas darbi;
b) viens no vairākiem vienlaikus īstenotiem būvdarbu vai montāžas darbu kopumiem; vai
c) vairāki bez pārtraukuma secīgi veikti būvdarbi vai montāžas darbi
ilgst vairāk nekā sešus mēnešus.”
III. Pirmstiesas procedūra
15. 2012. gada 27. septembrī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai oficiālu brīdinājuma vēstuli, informējot to par EStG 6.b pantā paredzētā nodokļu režīma nesaderību ar LESD 63. panta 1. punktā un EEZ līguma 40. pantā paredzēto kapitāla brīvu apriti. Saskaņā ar šo likumu tiesības uz tā 6.b panta 1. un 3. punktā paredzēto nodokļu atvieglojumu atbilstoši minētā panta 4. punkta 2. apakšpunktam ir atkarīgas no nosacījuma, ka pārdotais aktīvs vismaz sešus gadus pirms tā atsavināšanas ir nepārtraukti ietilpis tāda uzņēmuma pamatlīdzekļos, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā.
16. Vācijas Federatīvā Republika 2013. gada 17. janvāra vēstulē atbildēja, apstrīdot Komisijas argumentāciju, jo uzskatīja, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ir saderīgs ar kapitāla brīvu apriti. Turklāt tā atsaucās uz Tiesā notiekošo tiesvedību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi saistībā ar EStG 6.b panta 4. punkta 3. apakšpunktu un apgalvoja, ka būtu lietderīgi sagaidīt šīs tiesvedības iznākumu, ņemot vērā, ka EStG 6.b panta 4. punkta 2. un 3. apakšpunktā paredzēti kopīgi nosacījumi tiesību iegūšanai uz minētā panta 1. un 3. punktā paredzēto nodokļu atvieglojumu un ka līdz ar to Tiesas nostāja būtu piemērojama arī šajā lietā.
17. 2015. gada 16. aprīlī Tiesa pasludināja spriedumu Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību), kurā tā konstatēja, ka attiecīgais Vācijas nodokļu režīms nav saderīgs ar LESD 49. pantā un EEZ līguma 31. pantā paredzēto brīvību veikt uzņēmējdarbību.
18. Minētā lieta attiecās uz EStG 6.b panta 4. punkta 3. apakšpunktu, saskaņā ar kuru kapitāla pieauguma, kas gūts, pārdodot noteiktus aktīvus, aplikšanu ar nodokli varēja atlikt tikai tad, ja aizstājējaktīvs ietilpa tāda uzņēmuma pamatlīdzekļos, kuram Vācijā bija pastāvīga darījumdarbības vieta. Tiesa uzskatīja, ka šāda atšķirīga attieksme var radīt nelabvēlīgāku situāciju naudas plūsmas ziņā nodokļu maksātājam, kurš vēlas reinvestēt kapitāla pieaugumu, lai iegādātos aizstājējaktīvu, kas paredzēts pastāvīgajai darījumdarbības vietai, kura atrodas citas dalībvalsts, nevis Vācijas, teritorijā, salīdzinājumā ar nodokļu maksātāju, kurš veic līdzīgu reinvestēšanu uzņēmumā, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā. Tādēļ Tiesa ir konstatējusi, ka šāda atšķirīga attieksme vismaz var padarīt ārpus Vācijas veiktu reinvestēšanu mazāk pievilcīgu nekā Vācijā veiktu reinvestēšanu. Šā iemesla dēļ Tiesa ir nospriedusi, ka Vācijas Federatīvā Republika, saglabājot attiecīgo nodokļu režīmu, ir pārkāpusi LESD 49. pantu un EEZ līguma 31. pantu, jo šis režīms varēja atturēt šajā dalībvalstī reģistrētu nodokļu maksātāju no savas darbības veikšanas ar tāda pastāvīgās darījumdarbības vietas starpniecību, kas atrodas citas dalībvalsts, nevis Vācijas, teritorijā (4).
19. Pēc Tiesas sprieduma Vācijas Federatīvā Republika EStG 6.b pantu papildināja ar 2.a punktu. Šī tiesību norma ļauj atlikt tā nodokļa samaksu, kas jāmaksā par kapitāla pieaugumu, kurš gūts, pārdodot sākotnējo aktīvu, un samaksāt šo nodokli ne ilgāk kā piecu gadu laikā, ja EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunktā minētais nodokļu maksātājs iegādājas vai izgatavo aizstājējaktīvu, kas ir attiecināts uz nodokļa maksātāja uzņēmējdarbības aktīviem citā dalībvalstī vai EEZ valstī. Kā tika apstiprināts tiesas sēdē, Komisija uzskata, ka Vācijas tiesību aktu grozījums ir apmierinošs, jo ar to tiekot novērsts brīvības veikt uzņēmējdarbību pārkāpums. Līdz ar to pārkāpuma procedūra tika izbeigta.
20. Tomēr EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunkts, kas nebija strīda priekšmets spriedumā Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību), netika grozīts. Uzskatot, ka ar šo tiesību normu, kurā ir ietverti nosacījumi tiesību iegūšanai uz attiecīgo nodokļu priekšrocību, tiekot pārkāpta Savienības tiesībās garantētā kapitāla brīva aprite, Komisija nolēma turpināt pārkāpuma procedūru saistībā ar šo iekšējā tirgus brīvību.
21. Tādējādi 2017. gada 15. februārī Komisija nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai papildu brīdinājuma vēstuli.
22. 2017. gada 12. aprīļa vēstulē Vācijas Federatīvā Republika apstrīdēja Komisijas nostāju un palika pie savas nostājas, ko tā bija paudusi sākotnējā atbildē uz Komisijas pirmo brīdinājuma vēstuli.
23. 2019. gada 27. novembrī Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu sniedza argumentētu atzinumu, kurā tā apstiprināja savu nostāju, ka EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunkts nav saderīgs ar LESD 63. panta 1. punktu un EEZ līguma 40. pantu. Turklāt Komisija aicināja Vācijas Federatīvo Republiku izpildīt argumentētajā atzinumā ietvertās prasības divu mēnešu laikā no tā paziņošanas brīža.
24. 2020. gada 24. janvārī Vācijas Federatīvā Republika atbildēja uz argumentēto atzinumu, atkārtoti paužot nostāju, ko tā bija izklāstījusi savā atbildē uz brīdinājuma vēstuli.
IV. Par tiesvedību Tiesā
25. 2025. gada 23. jūnijā, uzskatot, ka Vācijas Federatīvā Republika noteiktajā termiņā nav veikusi pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu argumentētajā atzinumā ietvertās prasības, Komisija nolēma celt šo prasību, lūdzot Tiesu atzīt, ka Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi LESD 63. panta 1. punktā un EEZ līguma 40. pantā paredzētos pienākumus, jo tā tiesības uz attiecīgo nodokļu priekšrocību ir pakārtojusi nosacījumam, ka uzņēmumam ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā.
26. Vācijas Federatīvā Republika 2025. gada 1. septembrī iesniegtajā iebildumu rakstā lūdza Tiesu noraidīt šo prasību.
27. Komisija un Vācijas Federatīvā Republika attiecīgi 2025. gada 10. oktobrī un 12. novembrī iesniedza arī replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku.
28. 2026. gada 25. jūnijā notika tiesas sēde, kurā Komisija un Vācijas Federatīvā Republika sniedza mutvārdu apsvērumus.
V. Juridiskā analīze
A. Ievads
1. Prasība un vērtējuma struktūra
29. Ar šo prasību Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka Vācijas nodokļu režīms, kas noteikts EStG 6.b pantā, nav saderīgs ar kapitāla brīvu apriti. It īpaši Komisija uzskata, ka EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunkts ir pretrunā LESD 63. panta 1. punktam un EEZ līguma 40. pantam, jo tas liedz uzņēmumiem, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, izmantot attiecīgo nodokļa samaksas atlikšanas priekšrocību, lai gan šie uzņēmumi atrodas salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā un kuriem ir tiesības uz šo nodokļu priekšrocību.
30. Saskaņā ar LESD 63. panta 1. punktu ir aizliegti visi kapitāla brīvas aprites ierobežojumi starp dalībvalstīm, kā arī starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Šis aizliegums tostarp ietver ierobežojumus, kas attur nerezidentus veikt ieguldījumus dalībvalstī vai arī šīs dalībvalsts rezidentus attur veikt ieguldījumus citās dalībvalstīs (5).
31. Šajā lietā būtiskais nošķīrums starp dažāda veida uzņēmumiem ir balstīts nevis uz to rezidences statusu, bet gan uz to, vai tiem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā.
32. Lai izprastu šo lietu, nozīme ir trim nodokļa maksātāju kategorijām.
33. Pirmo kategoriju veido uzņēmumi rezidenti. Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem uzņēmumi rezidenti ir uzņēmumi, kuru faktiskās vadības vieta vai juridiskā adrese atrodas Vācijā (6). Šādiem uzņēmumiem ir neierobežots uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums (7).
34. Otro kategoriju veido uzņēmumi nerezidenti, proti, uzņēmumi, kuru faktiskās vadības vieta un juridiskā adrese neatrodas Vācijā, bet kuriem šajā valstī ir kāda veida pastāvīgā saimnieciskās darbības klātbūtne, kā precizēts AO 12. pantā. Tiek uzskatīts, ka šiem uzņēmumiem nerezidentiem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, un uz tiem attiecas ierobežots nodokļu maksāšanas pienākums, kas ietver uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu par Vācijā veikto saimniecisko darbību.
35. Visbeidzot, trešo kategoriju veido uzņēmumi nerezidenti, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas. Šie uzņēmumi Vācijā principā nav apliekami ar nodokli. Tomēr pastāv izņēmumi. Viens no šādiem izņēmumiem, kam ir nozīme šajā lietā, ir paredzēts EStG 49. panta 1. punkta 2. apakšpunkta f) punktā, saskaņā ar kuru uzņēmumiem nerezidentiem, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, tomēr ir ierobežots uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums attiecībā uz peļņu, kas gūta, pārdodot šajā dalībvalstī esošu nekustamo īpašumu.
36. Tieši attiecībā uz šo pēdējo uzņēmumu kategoriju Komisija apgalvo, ka attiecīgais Vācijas nodokļu režīms ir pretrunā LESD 63. panta 1. punktam un EEZ līguma 40. pantam, jo tas liedz šiem uzņēmumiem izmantot EStG 6.b pantā paredzēto nodokļu priekšrocību.
37. Attiecīgā nodokļu priekšrocība izpaužas kā nodokļa samaksas atlikšana, ko piešķir ar nosacījumu, ka kapitāla pieaugums, kas gūts, pārdodot pamatlīdzekli (turpmāk – sākotnējais aktīvs), tiek reinvestēts citā līdzīgā aktīvā (turpmāk – aizstājējaktīvs) vai nu tajā pašā gadā (8), vai ne vēlāk kā sešu gadu laikā pēc sākotnējā aktīva (9) pārdošanas (10). Nodokļa samaksas atlikšanu īsteno, no aizstājējaktīva iegādes izmaksām atskaitot kapitāla pieauguma summu (11). Ja reinvestēšana nenotiek tajā pašā gadā, kurā tiek pārdots sākotnējais aktīvs, Vācijas tiesību akti ļauj izveidot nodokļu rezervi, ko iegrāmato uzņēmuma grāmatvedības uzskaitē un kurā kapitāla pieaugums tiek uzrādīts kā (vēl) nerealizēts. Šo rezervi var izmantot, lai ne vēlāk kā sešu gadu laikā samazinātu aizstājējaktīva izmaksas. Ja šī rezerve minētajā laikposmā netiek izmantota reinvestēšanai, uzņēmumam tā jāiekļauj savā peļņā tā finanšu gada beigās, kurā beidzas reinvestēšanas termiņš, un jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par šo rezervēto summu (12).
38. Ja aizstājējaktīvs tiek attiecināts uz uzņēmumu, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, nodokļa samaksu atliek līdz brīdim, kad šis aktīvs, kura uzskaites vērtība tiek samazināta, atskaitot pirmā aktīva kapitāla pieaugumu, tiek pārdots. Šajā brīdī, kas var pienākt ilgu laiku pēc sākotnējā aktīva pārdošanas, Vācijas Federatīvā Republika faktiski iekasēs nodokļus gan par kapitāla pieaugumu, kas gūts, pārdodot sākotnējo aktīvu, gan par kapitāla pieaugumu, kas gūts, pārdodot aizstājējaktīvu, jo tā uzskaites vērtības samazinājuma dēļ abi šie kapitāla pieaugumi būs ietverti lielākā kapitāla pieaugumā, kas radīsies, pārdodot jauniegūto aktīvu. Ja aizstājējaktīvs tiek attiecināts uz uzņēmumu, kuram Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, šis uzņēmums saskaņā ar EStG 6.b panta 2.a punktu, kas tika ieviests ar grozījumiem pēc sprieduma Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību), var izvēlēties samaksāt nodokli piecās daļās.
39. Saskaņā ar EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunktu tiesības uz nodokļu priekšrocību ir atkarīgas no divu nosacījumu izpildes. Pirmkārt, sākotnējam aktīvam pirms tā pārdošanas vismaz sešus gadus nepārtraukti jābūt bijušam uzņēmuma pamatlīdzekļu sastāvā. Komisija šo Vācijas tiesiskā regulējuma daļu neuzskatīja par problemātisku.
40. Otrkārt, sākotnējam aktīvam šo sešu gadu laikā bija jābūt attiecinātam (13) uz tāda uzņēmuma pamatlīdzekļiem, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā.
41. Tādējādi uzņēmumam, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta citā dalībvalstī vai EEZ valstī, nav tiesību uz nodokļa samaksas atlikšanu, pat ja sākotnējais aktīvs uz to bija attiecināts noteiktajā laikposmā. Šādam uzņēmumam uzņēmumu ienākuma nodoklis ir jāsamaksā uzreiz pēc sākotnējā aktīva atsavināšanas. Komisija uzskata, ka tieši šis attiecīgā nodokļu režīma aspekts ir pretrunā LESD 63. panta 1. punktam.
42. Lai izlemtu, vai apmierināt vai noraidīt Komisijas prasību, Tiesai būs jāizvērtē, vai Vācijas tiesību aktos paredzētā atšķirīgā attieksme attiecībā uz konkrēto nodokļu priekšrocību ir uzskatāma par tādu uzņēmumu kapitālieguldījumu ierobežojumu, kuriem Vācijā nav pastāvīgās darījumdarbības vietas, un vai šis ierobežojums ir pretrunā LESD 63. panta 1. punktam un EEZ līguma 40. pantam.
43. Mana vērtējuma struktūra būs šāda. Vispirms pamatošu, ka attiecīgais Vācijas nodokļu režīms ir uzskatāms par kapitāla pārrobežu aprites ierobežojumu (B) un ka šāds ierobežojums nav pieļaujams saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu (C). Pēc tam izvērtēšu, vai šo ierobežojumu var attaisnot ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, kā to apgalvo Vācijas valdība (D). Visbeidzot, īsumā aplūkošu LESD 64. panta 1. punktā ietvertās tā sauktās “iepriekšējo tiesību saglabāšanas klauzulas” piemērošanu (E).
2. EEZ līguma 40. pants
44. Komisija apgalvo, ka ir pārkāpts LESD 63. panta 1. punkts un EEZ līguma 40. pants.
45. Šajā sakarā vispirms jānorāda, ka EEZ līguma mērķis citastarp ir nodrošināt pēc iespējas pilnīgāku preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites īstenošanu visā EEZ, lai Savienības iekšējo tirgu attiecinātu arī uz EEZ valstīm. No šāda viedokļa EEZ līguma noteikumi ir jāinterpretē vienveidīgi (14). Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka EEZ līguma noteikumi, kas būtībā ir identiski Līguma noteikumiem, dalībvalstīs tiktu interpretēti vienveidīgi (15).
46. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (16) kapitāla brīvas aprites ierobežojumi starp EEZ līguma līgumslēdzēju valstu valstspiederīgajiem ir jāizvērtē, ņemot vērā šā līguma 40. pantu un XII pielikumu. Šajā ziņā minētajām tiesību normām ir tāds pats juridiskais tvērums kā pēc būtības identiskajām LESD 63. panta normām. Līdz ar to atsevišķi neaplūkošu argumentāciju par EEZ līguma 40. panta pārkāpumu. Turpretī turpmāk izklāstītais LESD 63. panta 1. punkta vērtējums ir vienlīdz piemērojams arī EEZ līguma 40. pantam.
B. Vai pastāv kapitāla brīvas aprites ierobežojums?
47. Šajā lietā attiecīgais valsts tiesiskais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi nodokļu jomā pret uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, un uzņēmumiem, kuriem šādas pastāvīgās darījumdarbības vietas nav.
48. Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka šī atšķirīgā attieksme neesot balstīta uz uzņēmumu “valstspiederību”, jo attiecīgā nodokļu priekšrocība tiekot liegta arī uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir Vācijā un kuri tādēļ nodokļu vajadzībām tiekot uzskatīti par uzņēmumiem rezidentiem, bet kuru faktiskās vadības vieta atrodas citā dalībvalstī vai EEZ valstī un kuriem Vācijā nav citas pastāvīgās darījumdarbības vietas.
49. Lai gan šāda situācija patiešām ir iespējama, jāpiekrīt Komisijai, ka Vācijā reģistrētam uzņēmumam ir lielāka iespējamība, ka tam ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, nekā uzņēmumam nerezidentam.
50. Šajā ziņā attiecīgais Vācijas tiesiskais regulējums attur lielāku skaitu uzņēmumu nerezidentu no ieguldījumu veikšanas nekustamajā īpašumā Vācijā vai sava kapitāla reinvestēšanas, pārdodot aktīvus Vācijā.
51. Tāpat šajā ziņā nav nozīmes tam, kā norāda Vācijas valdība, ka uzņēmumiem nerezidentiem Vācijā var būt pastāvīga darījumdarbības vieta un līdz ar to tiem var būt tiesības uz attiecīgo nodokļu priekšrocību. Tas neatspēko apgalvojumu, ka attiecīgā nodokļu priekšrocība tiks liegta lielākam skaitam uzņēmumu nerezidentu nekā uzņēmumu rezidentu.
52. Tādējādi, nosakot, ka tiesības uz attiecīgo nodokļu priekšrocību ir atkarīgas no pastāvīgas darījumdarbības vietas esības Vācijā, attiecīgais Vācijas tiesiskais regulējums rada kapitāla brīvas pārrobežu aprites ierobežojumu.
53. Tomēr saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu LESD 63. panta 1. punkta noteikumi neskar dalībvalstu tiesības piemērot attiecīgās to nodokļu tiesību aktu normas, kurās tiek nošķirti nodokļu maksātāji, kas saistībā ar to rezidenci neatrodas tādā pašā situācijā.
C. Objektīva salīdzināmība
54. Vai Vācijas Federatīvā Republika var atsaukties uz LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu, lai izslēgtu attiecīgo nodokļu tiesisko regulējumu no LESD 63. panta 1. punkta piemērošanas jomas?
55. Kā Tiesa ir atgādinājusi savā judikatūrā, “LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunkts kā atkāpe no kapitāla brīvas aprites pamatprincipa ir jāinterpretē šauri. Tādēļ šī tiesību norma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka jebkuri nodokļu tiesību akti, kuros paredzēta atšķirīga attieksme pret nodokļu maksātājiem atkarībā no vietas, kuras rezidenti tie ir, vai valsts, kurā tie iegulda savu kapitālu, automātiski ir saderīgi ar Līgumu. [..]” (17)
56. “LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktā atļautā atšķirīgā attieksme atbilstoši šā panta 3. punktam nedrīkst būt nedz patvaļīgas diskriminācijas līdzeklis, nedz slēpts ierobežojums. [..] šāda atšķirīga attieksme ir atļauta tikai tad, ja tā skar situācijas, kas objektīvi nav salīdzināmas, vai, tieši pretēji, ja to attaisno primāri vispārējo interešu iemesli [..].” (18)
57. Tādējādi attiecīgais Vācijas tiesiskais regulējums būtu pieļaujams saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu tikai tad, ja tāda uzņēmuma situācija, kuram Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, nebūtu objektīvi salīdzināma ar tāda uzņēmuma situāciju, kuram tāda Vācijā ir.
58. Saskaņā ar Tiesas judikatūru “pārrobežu situācijas salīdzināmība vai nesalīdzināmība ar valsts iekšēju situāciju ir jāpārbauda, paturot prātā attiecīgo valsts tiesību normu mērķi, kā arī to priekšmetu un saturu un, lai novērtētu, vai no šādiem tiesību aktiem izrietošā atšķirīgā attieksme atspoguļo objektīvu situācijas atšķirību, ir jāņem vērā tikai attiecīgajos tiesību aktos noteiktie atbilstošie nošķiršanas kritēriji [..]” (19).
59. Šajā sakarā gan Komisija, gan Vācijas valdība ir vienisprātis, ka EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tā paša likuma 49. panta 1. punkta 2. apakšpunkta f) punktu. Tomēr to viedokļi par pēdējās minētās tiesību normas mērķi atšķiras.
60. Komisijas izpratne par EStG 49. panta 1. punkta 2. apakšpunkta f) punktu izriet no šīs tiesību normas pieņemšanas vēstures. Komisija apgalvo, ka šī tiesību norma bija īpaši vērsta uz situācijām, kurās uzņēmumiem nerezidentiem Vācijā pieder nekustamais īpašums, bet tie neveic nekādu komercdarbību. Šī f) punkta ieviešanas mērķis bija nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret ārvalstu un iekšzemes uzņēmumiem, kas nodarbojas ar aktīvu pārvaldību. Šajā ziņā Vācijas likumdevējs uzskatījis, ka abu uzņēmumu situācijas esot salīdzināmas, jo abi uzņēmumi pārvalda nekustamo īpašumu Vācijā, un to darbības esot vienādas.
61. Vācijas valdība piekrīt, ka strīdīgā tiesību norma nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem uzņēmumiem, kas pārvalda nekustamo īpašumu Vācijā. Tomēr tā apstrīd Komisijas viedokli par šīs tiesību normas galveno mērķi. Tā apgalvo, ka EStG 49. panta 1. punkta 2. apakšpunkta f) apakšpunkta vienīgais mērķis ir nodrošināt, lai kapitāla pieaugums, kas gūts no darījumiem ar nekustamo īpašumu, tiktu kvalificēts kā rūpnieciskās vai komercdarbības ienākums (un vairs ne kā nomas ienākums), neatkarīgi no pastāvīgas darījumdarbības vietas esības Vācijā. Šajā ziņā Vācijas valdība atzīmē, ka šī tiesību norma neesot saistīta ar juridiskas fikcijas radīšanu par valsts teritorijā esošu pastāvīgu darījumdarbības vietu un ka tās vienīgais mērķis esot nostādīt iekšzemes un ārvalstu uzņēmumus vienlīdzīgā situācijā attiecībā uz kapitāla pieauguma no nekustamā īpašuma aplikšanu ar nodokli.
62. Neatkarīgi no tā, kā pareizi interpretējams EStG 49. panta 1. punkta 2. apakšpunkta f) apakšpunkta mērķis, nevarot noliegt, ka šī tiesību norma uzliek uzņēmumiem nerezidentiem, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, pienākumu maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli par kapitāla pieaugumu, kas gūts, pārdodot Vācijā esošu nekustamo īpašumu. Tādējādi attiecībā uz šo konkrēto nodokli uzņēmumi, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, esot tādā pašā situācijā kā uzņēmumi, kuriem tāda ir.
63. Tomēr, lai gan šiem uzņēmumiem ir pienākums maksāt to pašu nodokli, tie nevar izmantot iespēju atlikt šā nodokļa samaksu. Vai attiecībā uz šīs nodokļu priekšrocības mērķi pastāv objektīvas atšķirības starp uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, un uzņēmumiem, kuriem tādas nav?
64. Vācijas valdība uzskata, ka attiecīgās nodokļu priekšrocības mērķis ir veicināt un vēl vairāk atvieglot uzņēmumu pārstrukturēšanu, reinvestējot līdzekļus aizstājošos pamatlīdzekļos. Tas palielinot uzņēmumu elastīgumu un pielāgošanās spējas, lai atvieglotu to ekonomisko pielāgošanos strukturālām izmaiņām (20). Tādējādi, vērtējot pārrobežu situācijas un iekšzemes situācijas salīdzināmību, esot jāņem vērā šis mērķis.
65. Šajā ziņā uzskatu, ka, ņemot vērā attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma mērķi, uzņēmumi, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta citās dalībvalstīs (vai EEZ valstīs), ir salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā. Abas uzņēmumu kategorijas var gūt kapitāla pieaugumu, atsavinot Vācijā esošu nekustamo īpašumu, un tām var būt nepieciešama elastība šā kapitāla pieauguma reinvestēšanai, lai pielāgotos strukturālām un ekonomiskām pārmaiņām. Tas vien, ka uzņēmuma pastāvīgā darījumdarbības vieta atrodas citā dalībvalstī, pats par sevi nenostāda šādu uzņēmumu atšķirīgā situācijā, vērtējot to no attiecīgās tiesību normas mērķa viedokļa (21).
66. Rezumējot – tāda uzņēmuma situācija, kuram Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, ir salīdzināma ar tāda uzņēmuma situāciju, kuram Vācijā tāda ir. Abiem ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par kapitāla pieaugumu, kas gūts, Vācijā pārdodot pamatlīdzekli, taču pirmajam šis nodoklis ir jāsamaksā nekavējoties, savukārt otrais var atlikt tā samaksu. Šī priekšrocība padara reinvestēšanu pievilcīgāku uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, nekā uzņēmumiem, kuriem tādas nav, pat ja reinvestēšanas mērķi ir vienādi.
67. Tādējādi saskaņā ar LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir aizliegta atšķirīga attieksme pret uzņēmumiem nerezidentiem, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, un uzņēmumiem, kuriem tāda ir, jo, ņemot vērā attiecīgā Vācijas nodokļu režīma mērķus, abas uzņēmumu kategorijas atrodas objektīvi salīdzināmās situācijās. Tādējādi attiecīgais Vācijas nodokļu režīms pārkāpj LESD 63. panta 1. punktu, ja vien ar to ieviesto ierobežojumu nevar pamatot ar Vācijas valdības izvirzītiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.
D. Primāri vispārējo interešu apsvērumi un Vācijas nodokļu sistēmas samērīgums
68. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru kapitāla brīvas aprites ierobežojums var būt pieņemams tikai tad, ja tas ir pamatots ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ja ar to var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu un ja tas nepārsniedz šā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (22).
69. Gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka attiecīgās tiesību normas ir kapitāla brīvas aprites ierobežojums LESD 63. panta 1. punkta izpratnē, Vācijas valdība ir norādījusi trīs pamatus, kas attaisno šo ierobežojumu: 1) ieguldījumu veicināšanu Vācijā, 2) nodokļu sistēmas saskaņotību un 3) nodokļu uzlikšanas pilnvaru līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm.
1. Par ieguldījumu veicināšanu Vācijā
70. Vācijas valdība apgalvo, ka gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ierobežo kapitāla brīvu apriti, šis ierobežojums ir nepieciešams, lai veicinātu ieguldījumus Vācijā un nodrošinātu to uzņēmumu pastāvēšanu, kuriem Vācijā ir pastāvīga klātbūtne. Tā arī apgalvo, atsaucoties uz Tiesas judikatūru, ka ieguldījumu veicināšana, it īpaši, ja tā ir saistīta ar mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pastāvēšanu un nodarbinātības saglabāšanu šajos uzņēmumos, noteiktos apstākļos un ievērojot konkrētus nosacījumus var būt pieņemams pamatojums valsts tiesiskajam regulējumam, kurā paredzēta nodokļu priekšrocība fiziskām vai juridiskām personām (23).
71. Šajā ziņā, pat ja prasība par pastāvīgas darījumdarbības vietas esību attiecīgajā dalībvalstī patiešām būtu bijusi nepieciešama, lai sasniegtu mērķi atbalstīt uzņēmumus, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, un veicināt to saimniecisko darbību šajā dalībvalstī, šim mērķim ir tikai ekonomisks raksturs.
72. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tīri ekonomisks mērķis principā nevar būt primārs vispārējo interešu apsvērums, kas var attaisnot kapitāla brīvas aprites ierobežojumu (24).
73. Turklāt, pat ja šāds mērķis tiktu uzskatīts par pieļaujamu, kapitāla pieauguma reinvestēšanas veicināšana pati par sevi negarantē, ka uzņēmums turpinās savu saimniecisko darbību Vācijā.
74. Visbeidzot, pat ja nodokļu režīmu, kura mērķis ir atbalstīt MVU, varētu atzīt par kapitāla brīvas aprites ierobežojuma attaisnojumu, nekas neliecina, ka attiecīgā Vācijas tiesiskā regulējuma mērķis būtu atbalstīt MVU. Gluži pretēji, šī nodokļu priekšrocība ir pieejama visiem uzņēmumiem rezidentiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā un kuri nolemj no nekustamā īpašuma pārdošanas gūto peļņu ne vēlāk kā sešu gadu laikā reinvestēt jaunos pamatlīdzekļos.
75. Līdz ar to nevar piekrist Vācijas valdības argumentam, saskaņā ar kuru kapitāla brīvas aprites ierobežojums ir pamatots ar nepieciešamību veicināt ieguldījumus Vācijā.
2. Nodokļu sistēmas saskaņotība
76. Vācijas valdība apgalvo, ka gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka attiecīgais tiesiskais regulējums ierobežo kapitāla brīvu apriti, šo ierobežojumu varētu attaisnot ar nepieciešamību saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību. Uzņēmumiem nerezidentiem, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, saņemot nodokļu priekšrocības: tiem neesot pienākuma maksāt vietējā līmenī iekasējamo tirdzniecības nodokli. Šis atbrīvojums nozīmējot, ka uzņēmumi nerezidenti nevar izmantot šajā lietā aplūkoto nodokļu priekšrocību, kuru nodokļu sistēmas saskaņotības apsvērumu dēļ var izmantot tikai uzņēmumi rezidenti, kuriem ir jāmaksā vietējais tirdzniecības nodoklis. Līdz ar to Vācijas valdības ieskatā attiecīgās nodokļu priekšrocības attiecināšana uz uzņēmumiem nerezidentiem vai nu diskriminētu uzņēmumus rezidentus, kuriem ir jāmaksā vietējais tirdzniecības nodoklis, vai arī piešķirtu nepamatotu priekšrocību uzņēmumiem nerezidentiem, jo tiem nav jāmaksā vietējais tirdzniecības nodoklis.
77. Lai pamatotu šo argumentu, Vācijas valdība atsaucas uz Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru nepieciešamība saglabāt nodokļu sistēmas saskaņotību var attaisnot pamatbrīvību īstenošanas ierobežojumu ar nosacījumu, ka tiek konstatēta tieša saikne starp attiecīgo nodokļu priekšrocību un šīs priekšrocības kompensēšanu ar konkrētu nodokļa maksājumu (25).
78. Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka nodokļu maksātāja kopējo nodokļu situāciju nevar ņemt vērā, lai noteiktu, vai ar attiecīgo tiesību normu tiek pārkāpta kapitāla brīva aprite. Tā vietā nelabvēlīgas attieksmes nodokļu jomā esamība ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrēto attiecīgo tiesisko regulējumu (26).
79. Ņemot vērā, ka attiecīgā nodokļu priekšrocība attiecas uz uzņēmumu ienākuma nodokli un ļauj atlikt šā nodokļa samaksu, uzņēmumi, kuriem Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, atrodas salīdzināmā situācijā ar uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, pat ja vietējais tirdzniecības nodoklis tiek piemērots tikai pēdējiem minētajiem.
80. Kā norādīja Komisija, neuzskatu, ka Vācijas valdība būtu pierādījusi, ka pastāv tieša saikne starp nodokļu priekšrocību un tās kompensēšanu ar vietējo tirdzniecības nodokli. Šis tirdzniecības nodoklis, ko piemēro uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, nekompensē nelabvēlīgo situāciju, kas rodas, liedzot uzņēmumiem, kuriem Vācijā tādas nav, iespēju atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa samaksu. Šie abi nodokļi ir atšķirīgi. Attiecīgā nodokļu priekšrocība ir saistīta tikai ar uzņēmumu ienākuma nodokli, nevis ar vietējo tirdzniecības nodokli.
81. Kā norādīja Komisija, uzņēmumu ienākuma nodoklis un vietējais tirdzniecības nodoklis ir divi atsevišķi nodokļi, uz kuriem attiecas atšķirīgi tiesiskie nosacījumi. Šajā lietā apgalvotā diskriminācija izriet no atšķirīgas attieksmes pret gūto kapitāla pieaugumu atkarībā no uzņēmuma pastāvīgās darījumdarbības vietas atrašanās, nevis no dažādu nodokļu vienlaicīgas piemērošanas. Citiem vārdiem sakot, abu veidu uzņēmumiem ir jāmaksā uzņēmumu ienākuma nodoklis par kapitāla pieaugumu, kas gūts, pārdodot Vācijā esošu nekustamo īpašumu, taču tiesības uz attiecīgo nodokļu priekšrocību ir tikai uzņēmumiem rezidentiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā. Tādējādi Vācijas tiesībās paredzētajam pienākumam maksāt vietējo tirdzniecības nodokli šajā lietā nav nozīmes.
82. Līdz ar to, manuprāt, Vācijas valdība nevar atsaukties uz to, ka pienākums maksāt vietējo tirdzniecības nodokli ir noteikts (tikai) uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, lai attaisnotu jebkādu atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem rezidentiem un uzņēmumiem nerezidentiem.
3. Par nodokļu uzlikšanas pilnvaru līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm
83. Vācijas valdība apgalvo, ka attiecīgo ierobežojumu var attaisnot arī nepieciešamība nodrošināt nodokļu uzlikšanas pilnvaru līdzsvarotu sadalījumu starp dalībvalstīm. Saskaņā ar Vācijas valdības sniegto Tiesas sprieduma Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību) 69. punkta interpretāciju Tiesa ir nospriedusi, ka kapitāla pieauguma reinvestēšana, lai ārvalstīs iegādātos aizstājējaktīvus, neuzliekot Vācijas Federatīvajai Republikai pienākumu atteikties no tiesībām aplikt šo kapitāla pieaugumu ar nodokli, pirms tas nonāk ārpus tās nodokļu uzlikšanas jurisdikcijas. Tādējādi Vācijas Federatīvā Republika ir ieviesusi nodokļu priekšrocību, kurā ņemta vērā minētā sprieduma argumentācija. It īpaši Vācijas valdība uzskata, ka ar EStG 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunktu tiek īstenots nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījums, par kuru dalībvalstis ir vienojušās divpusējās konvencijās, un tajā esot atspoguļots princips, saskaņā ar kuru katrai valstij būtu jāgūst daļa no ekonomiskajiem panākumiem, kas sasniegti, pateicoties tās nodrošinātajai infrastruktūrai, vienlaikus izslēdzot iespēju piešķirt nodokļu priekšrocības uzņēmumiem nerezidentiem, kuru nerealizētais kapitāla pieaugums radies ārvalstīs. Šīs tiesību normas piemērošanas jomas paplašināšana nostiprinātu jau tā labvēlīgo nodokļu režīmu uzņēmumiem nerezidentiem (pateicoties to atbrīvojumam no vietējā tirdzniecības nodokļa maksāšanas), veicinātu nodokļu apiešanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kā arī kropļotu konkurenci, tādējādi ar diskriminējošu attieksmi nodokļu jomā kaitējot iekšējam tirgum un nonākot pretrunā pamatbrīvību mērķim.
84. Uzskatu, tāpat kā Komisija, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nav pienākuma atteikties no tiesībām aplikt ar nodokli kapitāla pieaugumu, kas gūts, pārdodot Vācijā esošo sākotnējo aktīvu. Saskaņā ar fiskālās teritorialitātes principu dalībvalstis saglabā tiesības aplikt ar nodokli to teritorijā gūto kapitāla pieaugumu (27).
85. Tomēr uzņēmuma nerezidenta gūtā kapitāla pieauguma tūlītēja aplikšana ar nodokli pārsniedz to, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi saglabāt nodokļu uzlikšanas kompetenču sadalījumu, ņemot vērā, ka pastāv mazāk ierobežojoši pasākumi nekā tūlītēja aplikšana ar nodokli. Līdzīgi, kā Tiesa konstatēja spriedumā Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību) (28), nodokļu maksātājam, kuram Vācijā nav pastāvīgas darījumdarbības vietas, var tikt dota iespēja izvēlēties starp tūlītēju nodokļa samaksu un šā nodokļa samaksas atlikšanu. Šā nodokļa iekasēšanu var organizēt tā, lai Vācija varētu saglabāt kontroli pār tā vēlāku iekasēšanu, neraugoties uz to, ka tai nav tiešas kontroles pār uzņēmuma grāmatvedību, jo šim uzņēmumam Vācijā nav pastāvīg as darījumdarbības vietas.
86. Līdz ar to nevar piekrist Vācijas valdības argumentam, saskaņā ar kuru uzņēmumu nerezidentu, kuriem Vācijā nav pastāvīg as darījumdarbības vietas, izslēgšana no nodokļu atlikšanas ir pamatota, pamatojoties uz dalībvalsts kompetenci uzlikt nodokļus.
87. Ņemot vērā, ka attiecīgais Vācijas nodokļu režīms ierobežo kapitāla pārrobežu apriti, liedzot uzņēmumiem, kuriem Vācijā nav pastāvīg as darījumdarbības vietas, izmantot nodokļa samaksas atlikšanas iespēju, lai gan uz tiem attiecas tāds pats uzņēmumu ienākuma nodokļa režīms kā uz uzņēmumiem, kuriem ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā un kuri var izmantot nodokļa samaksas atlikšanas iespēju, un ka šādu atšķirīgu attieksmi nevar attaisnot ne ar vienu no Vācijas valdības izvirzītajiem primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, ierosinu Tiesai konstatēt, ka ar attiecīgo Vācijas nodokļu režīmu tiek pārkāpts LESD 63. panta 1. punkts.
E. LESD 64. panta 1. punkta piemērošana kapitāla brīvas aprites ierobežojumiem attiecībā uz trešām valstīm
88. LESD 64. panta 1. punktā ir ietverta “iepriekšējo tiesību saglabāšanas klauzula”, saskaņā ar kuru LESD 63. panta piemērojamība laikā ir ierobežota, ciktāl runa ir par ierobežojumiem, kuri 1993. gada 31. decembrī pastāvēja saskaņā ar valsts vai Savienības tiesību aktiem attiecībā uz kapitāla apriti starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ja tā ietver tiešas investīcijas, tostarp investīcijas nekustamajā īpašumā, uzņēmējdarbības veikšanu, finanšu pakalpojumu sniegšanu vai vērtspapīru laišanu kapitāla tirgū.
89. Uz šo klauzulu var atsaukties attiecībās ar trešām valstīm, bet ne attiecībās ar EEZ līguma dalībvalstīm (29).
90. Vācijas valdība norāda, ka EStG 6.b pants šajā valsts likumā tika ieviests ar 1964. gada Steueränderungsgesetz (Nodokļu grozījumu likumu). Šī tiesību norma attiecas uz ieguldījumiem rezidentu uzņēmumos un ļauj veidot slēptās rezerves no kapitāla pieauguma, kas gūts, atsevišķi pārdodot noteiktus nekustamā īpašuma objektus, lai šīs rezerves izmantotu atkārtotiem ieguldījumiem. Tādējādi tā ietilpst LESD 64. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
91. Tādējādi Vācijas nodokļu režīms, to piemērojot attiecībās ar trešām valstīm, nav pretrunā Līgumiem.
92. Komisija tiesas sēdē apstiprināja, ka neapstrīd šo argumentu.
VI. Par tiesāšanās izdevumiem
93. Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un Vācijas Federatīvajai Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
VII. Secinājumi
94. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai:
1) atzīt, ka, pieņemot un saglabājot spēkā Einkommensteuergesetz (Likums par ienākuma nodokli) 6.b panta 4. punkta 2. apakšpunktā paredzēto nodokļu režīmu, saskaņā ar kuru iespēja atlikt tāda kapitāla pieauguma aplikšanu ar nodokli, kas gūts, atsavinot saimnieciskās darbības aktīvu, šā kapitāla pieauguma reinvestēšanas gadījumā ir atkarīga no nosacījuma, ka attiecīgais aktīvs vismaz sešus gadus pirms tā atsavināšanas ir bijis tāda nodokļu maksātāja pamatlīdzekļu sastāvā, kuram ir pastāvīga darījumdarbības vieta Vācijā, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi LESD 63. panta 1. punktā un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 40. pantā paredzētos pienākumus;
2) piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 1992. gada 2. maija Līgums par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk – EEZ līgums).
3 Skat. spriedumu, 2015. gada 16. aprīlis, Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību) (C‑591/13, turpmāk – spriedums Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību), EU:C:2015:230).
4 Spriedums Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību), 58. un 59. punkts.
5 Skat. spriedumu, 2025. gada 27. februāris, Dyrektor Krajowej Informacji Skarbowej (KIU pārvaldības veids) (C‑18/23, EU:C:2025:119, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).
6 Skat. KStG 1. pantu.
7 Turpat.
8 EStG 6. panta 1. punkts.
9 EStG 6. panta 3. punkts.
10 Saskaņā ar EStG 6.b panta 1. punktu zemes gabalu var aizstāt ar citu zemes gabalu; ar zemes gabalu saistītus augus – ar zemes gabalu vai ar zemes gabalu saistītiem augiem; ēkas – ar zemi, ar zemes gabalu saistītiem augiem vai ēkām; kā arī iekšzemes kuģošanai paredzētas laivas – ar iekšzemes kuģošanai paredzētām laivām.
11 Saskaņā ar EStG 6.b panta 2. punktu kapitāla pieaugumu aprēķina kā starpību starp pārdošanas cenu, no kuras atskaitītas pārdošanas izmaksas, un pārdotā saimnieciskā aktīva uzskaites vērtību pārdošanas brīdī.
12 Tāds ir EStG 6.b panta 3. punktā paredzētais gadījums.
13 Tiesas sēdē Vācijas valdība paskaidroja, ka aktīvu iekļaušana pastāvīgās darījumdarbības vietas pamatlīdzekļos notiek, tos reģistrējot un publicējot komercreģistrā.
14 Skat. Atzinumu 1/92 (Otrais atzinums par EEZ līgumu), 1992. gada 10. aprīlis (EU:C:1992:189).
15 Skat. spriedumu, 2025. gada 13. novembris, Familienstiftung (C‑142/24, turpmāk – spriedums Familienstiftung, EU:C:2025:873, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
16 Skat. spriedumu Familienstiftung, 35. punkts un tajā minētā judikatūra.
17 Skat. spriedumu Familienstiftung, 53. punkts un tajā minētā judikatūra.
18 Spriedums, 2023. gada 16. novembris, Autoridade Tributária e Aduaneira (Kapitāla pieaugums, atsavinot daļas) (C‑472/22, EU:C:2023:880, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Skat., piemēram, spriedumu, 2023. gada 27. aprīlis, L Fund (C‑537/20, turpmāk – spriedums L Fund, EU:C:2023:339, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Saskaņā ar Vācijas valdības sniegto informāciju 2013. gada 17. janvāra paziņojumā Komisijai.
21 Šo pašu argumentāciju Tiesa ir izmantojusi arī spriedumā L Fund, 57.–62. punkts.
22 Skat. spriedumu L Fund, 66. punkts un tajā minētā judikatūra.
23 Lai pamatotu šo argumentu, Vācijas valdība atsaucas uz 2007. gada 25. oktobra spriedumu Geurts un Vogten (C‑464/05, EU:C:2007:631, 26. punkts).
24 Skat., piemēram, spriedumus, 2000. gada 6. jūnijs, Verkooijen (C‑35/98, EU:C:2000:294, 48. punkts), un 2021. gada 25. februāris, Novo Banco (C‑712/19, EU:C:2021:137, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Skat. spriedumu, 2006. gada 26. oktobris, Komisija/Portugāle (C‑345/05, EU:C:2006:685, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 1986. gada 28. janvāris, Komisija/Francija (270/83, EU:C:1986:37, 21. punkts), uz kuru Komisija atsaucās tiesas sēdē. Kā norādīja Komisija, Tiesas minētajā spriedumā izmantotā argumentācija ir piemērojama arī šajā lietā, neraugoties uz to, ka minētais spriedums attiecās uz brīvību veikt uzņēmējdarbību.
27 Spriedums Komisija/Vācija (Brīvība veikt uzņēmējdarbību), 65. punkts.
28 Skat. minētā sprieduma 73. punktu.
29 Skat., piemēram, rīkojumu, 2011. gada 24. jūnijs, projektart u.c. (C‑476/10, EU:C:2011:422, 36. punkts).