1.

Regulā (EK) Nr. 6/2002  ( 2 ) ir noteikts, ka dalībvalstīm savās teritorijās ir jānosaka viena vai vairākas “Kopienas dizainparaugu tiesas” ar ekskluzīvu kompetenci izspriest noteiktas prasības, kas attiecas uz Kopienas dizainparaugu pārkāpumiem un spēkā esamību (81. pants).

2.

Nīderlande, izpildot šo pienākumu, šo ekskluzīvo kompetenci noteica rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande), kurā vienam no tiesnešiem ir piešķirtas arī tiesības noteikt pagaidu pasākumus un aizsargpasākumus.

3.

Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) tomēr ir šaubas, vai šis pēdējais noteikums (proti, ka tikai īpašās Kopienas dizainparaugu tiesas, kurai mītne ir Hāgā, tiesneša kompetencē būtu lemt par pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem Regulas Nr. 6/2002 81. pantā noteiktajos strīdos) ir saderīgs ar citām šīs regulas normām.

4.

Šīs iesniedzējtiesas šaubas ir radušās, ņemot vērā strīdīgo situāciju, kāda ir radusies Nīderlandē, kur dažādas pirmās instances un apelācijas instances tiesas, kam nav Kopienas dizainparaugu tiesas statusa, ir atzinušas, ka to kompetencē ir izskatīt pieteikumus par pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumus procedūrās, kas ir saistītas ar prasībām par šo Kopienas dizainparaugu pārkāpumiem vai to spēkā esamību.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības. Regula Nr. 6/2002

5.

Šīs regulas IX sadaļa ir par “Piekritību un procesu prasībās, kas saistās ar Kopienas dizainparaugiem”.

6.

Šīs sadaļas 2. iedaļa, kas ietver 80. līdz 92. pantu, ir par “Strīdiem attiecībā uz Kopienas dizainparaugu tiesību pārkāpšanu un to spēkā esamību”.

7.

Saskaņā ar 80. pantu (“Kopienas dizainparaugu tiesas”):

8.

Tās 81. pantā (“Piekritība jautājumos par pārkāpumiem un spēkā esamību”) ir noteikts:

9.

Tās 90. pantā (“Pagaidu pasākumi, ietverot aizsargpasākumus”) ir noteikts:

10.

IX sadaļas 3. iedaļa (93. un 94. pants) attiecas uz “Citiem strīdiem saistībā ar Kopienas dizainparaugiem”.

11.

93. pantā (“Papildu noteikumi attiecībā uz to valstu tiesu piekritību, kuras nav Kopienas dizainparaugu tiesas”) ir noteikts:

B.

Valsts tiesības

1.

Wet op de rechterlijke organisatie (Tiesu iekārtas likums)

12.

Saskaņā ar šī likuma 78. pantu:

13.

111. panta 2. punkta ievadā un c) apakšpunktā ģenerālprokuroram ir piešķirtas tiesības iesniegt kasācijas sūdzību tiesiskuma interesēs.

2.

Likums (2004. gada 4. novembris), ar ko īsteno Eiropas Savienības Padomes Regulu par Kopienas dizainparaugiem un nosaka Kopienas dizainparaugu tiesu (EK dizainparaugu regulas īstenošanas likums)  ( 3 )

14.

Šī likuma 3. pantā ir paredzēts:

II.

Lietas fakti un prejudiciālais jautājums

15.

Spin Master ir Kanādas rotaļlietu ražošanas uzņēmums. Tas ar preču zīmi “Bunchems” tirgo krāsainas rotaļu bumbiņas, kas līp viena pie otras, kā rezultātā var tikt izveidotas visdažādākās formas un figūras. 2015. gada 16. janvārī uz tās vārda ar Nr. 002614669 0002 tika reģistrēts Kopienas dizainparaugs attiecībā uz šīm rotaļu bumbiņām.

16.

High5 ar nosaukumu “Linkeez” tirgo krāsainas rotaļu bumbiņas, kas līp viena pie otras un no kā var tikt izveidotas visdažādākās formas un figūras.

17.

Spin Master vērsās pie rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) pagaidu noregulējuma tiesneša, ierosinot tiesvedību par pagaidu pasākumu noteikšanu saistībā ar reģistrētā Kopienas dizainparauga pārkāpumu. Konkrētāk, tā lūdza aizliegt tirgot High5 ražojumus Nīderlandes teritorijā.

18.

Šajā tiesvedībā High5 apgalvoja in limine litis, ka tikai rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa) ir ekskluzīva kompetence izskatīt strīdu un ka tādēļ Amsterdamas tiesai nav kompetences [šajā jautājumā].

19.

2017. gada 12. janvārī rechtbank Ámsterdam (Amsterdamas tiesa) pagaidu noregulējuma tiesnesis noraidīja iebildi par kompetences trūkumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 6/2002 90. panta 1. punktu, un noteica vairākus pagaidu pasākumus un aizsargpasākumus  ( 4 ). Šajā pašā lēmumā tas noteica, ka termiņš prasības iesniegšanai par lietas būtību, kā tas ir noteikts Civilprocesa kodeksa 1019.i pantā, ir seši mēneši no šī lēmuma pieņemšanas dienas.

20.

Ģenerālprokurors, norādot, ka Nīderlandes judikatūrā pastāv atšķirīgi viedokļi par to, vai rechtbanken (pirmās instances tiesas), kas nav rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa), tiesnešu, kuri ir atbildīgi par pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, kompetencē ir noteikt šādus pasākumus šajos strīdos, iesniedza kasācijas sūdzību “tiesiskuma interesēs” par Amsterdamas tiesas pagaidu noregulējuma tiesneša lēmumu.

21.

Kasācijas sūdzības pamatojumā ģenerālprokurors norādīja:

22.

Šajos apstākļos Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

III.

Tiesvedība Tiesā

23.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2018. gada 5. novembrī.

24.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši ģenerālprokurors, Nīderlandes valdība un Komisija. Noturēt tiesas sēdi netika uzskatīts par nepieciešamu.

IV.

Vērtējums

25.

Prejudiciālais jautājums īsumā ir par to, vai (specializēto) Kopienas dizainparauga tiesu ekskluzīvā kompetence izskatīt noteiktas prasības par pārkāpumiem un spēkā esamību, kas ir noteiktas Regulas Nr. 6/2002 80. un 81. pantā, attiecas vai neattiecas uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, kas ir aplūkoti šīs regulas 90. pantā.

26.

Šaubas rodas saistībā ar faktu, ka – atšķirībā no šīs ekskluzivitātes – minētais 90. pants paver iespēju, ka attiecībā uz Kopienas dizainparaugiem būtu iespējams vērsties citās dalībvalstu tiesās (proti, ne tikai specializētajās), lūdzot noteikt pagaidu pasākumus un aizsargpasākumus.

27.

Pirms pievēršos šo šaubu kliedēšanai, ir jānoskaidro, vai, kā ļauj noprast iesniedzējtiesa savā nolēmumā, runa ir par strīdu, kas atbilst LESD 267. panta prasībām.

A.

Par prejudiciālā jautājuma pieņemamību

28.

Prejudiciālais jautājums par interpretāciju ir radies saistībā ar kasācijas sūdzību “tiesiskuma interesēs”, ko var iesniegt ģenerālprokurors par pirmās instances tiesu un apelācijas tiesu nolēmumiem, kas nav pārsūdzami parastajā kārtībā.

29.

Šis kasācijas sūdzības veida mērķis ir nodrošināt tiesību vienveidīgu piemērošanu. Tā var tikt iesniegta tad, ja tiesvedībā aplūkojamais jautājums rodas lielā skaitā lietu un, nepastāvot Hoge Raad (Augstākā tiesa) lēmumam, judikatūrā ir piedāvāti atšķirīgi risinājumi.

30.

Runa ir par procesuālu mehānismu, kas vispārākajā pakāpē attīsta tradicionālo kasācijas sūdzībai raksturīgo tiesiskuma aizsardzības funkciju (proti, drīzāk tiesiskuma aizsardzību objektīvā nozīmē nekā lietas dalībnieku subjektīvo interešu aizsardzību). Šī funkcija ir papildināta ar mērķi “tiesiskuma interesēs” noteikt tiesu praksi nākotnei, lai gan tam nav konkrētu seku pamatlietā, kuras rezultāts paliek nemainīgs. Gadījumā, ja kasācijas sūdzība tiks apmierināta, pārsūdzētais spriedums būs jāatceļ, tomēr tas neietekmēs lietas dalībnieku juridisko situāciju, kas ir galīgi noteikta pirmajā instancē.

31.

Hoge Raad (Augstākā tiesa) acīmredzami ir tiesa, kuras lēmumi nav pārsūdzami LESD 267. panta izpratnē. Tādēļ, ja pastāv šaubas par kādas Savienības tiesību normas interpretāciju, tai ir pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai.

32.

Varētu domāt, ka, pat ja vispārēji tiktu atzīta iesniedzējtiesas tiesas spriešanas kompetence, tomēr, tā kā saistībā ar tiesiskuma interesēs iesniegto kasācijas sūdzību nepastāv īsts strīds starp lietas dalībniekiem, prejudiciālais jautājums nebūtu pieņemams.

33.

Tomēr es neuzskatu, ka šis iebildums varētu tikt atbalstīts. Prasību, ka prejudiciālais jautājums tiek uzdots tiesvedībā, kurā ir ievērots pušu sacīkstes princips, Tiesa ir noraidījusi jau sen  ( 5 ). Kā norādījis ģenerāladvokāts D. Ruiss–Harabo Kolomers [D. Ruiz–Jarabo Colomer], prejudiciālais jautājums ir pieņemams arī tad, “ja nav strīda. Izšķirošais ir tas [..], ka iestāde, kas lūdz Tiesas palīdzību, pilda tiesu iestādes funkcijas un tā uzskata, ka lēmuma pieņemšanai ir nepieciešama Kopienas tiesību interpretācija; nav svarīgi, ka attiecīgajā tiesvedībā nepastāv strīds”  ( 6 ).

34.

Ja, kā tas ir šajā lietā, starp pusēm iepriekš ir bijis strīds un pirmās instances tiesas nolēmums apelācijas vai kasācijas sūdzības ceļā ir nonācis augstākas instances tiesas izskatīšanā, “[..] tiesa principā ir jāuzskata par tiesu [LESD 267.] panta izpratnē, kura ir pilnvarota uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai”  ( 7 ).

35.

Šo secinājumu neatspēko fakts, ka strīdus pušu individuālā situācija paliek nemainīga, lai kāda būtu tiesiskuma interesēs pasludinātā sprieduma iznākums. Tieši pretēji, šī veida spriedumu erga omnes iedarbība piešķir tiem statusu, kas tieši tādēļ, ka tā ietekmē vairāk nekā konkrēto gadījumu, ar uzviju pamato, ka Hoge Raad (Augstākā tiesa) var vērsties Tiesā, lai tās atbildei, interpretējot Savienības tiesības, būtu plašāks tvērums, tādējādi garantējot, ka Regulu Nr. 6/2002 vienveidīgi piemēro visas Nīderlandes tiesas.

36.

Rezumējot, es uzskatu, ka nav šķēršļu prejudiciālā jautājuma pieņemamībai.

B.

Par lietas būtību

37.

Regulā Nr. 6/2002 ir izvēlēts tiesu specializācijas modelis, – katrā dalībvalstī tiek noteikts iespējami ierobežots skaits valstu tiesu (kas tiek sauktas par “Kopienas dizainparaugu tiesām”), lai tās pieņemtu nolēmumus par Kopienas dizainparaugu spēkā esamību un to pārkāpumiem.

38.

Šajā normā, kas ir ietverta minētās regulas 80. un 81. pantā, ir paredzēts, ka – nepastāvot iespējai strīdēties par šo jautājumu – attiecīgo strīdu izšķiršana pēc būtības ir piekritīga tikai minētajām Kopienas dizainparaugu tiesām kā šīs jomas ekspertiem.

39.

Tomēr tās pašas regulas 90. panta 1. punktam, šķiet, ir cita loģika, – tajā, ciktāl runa ir pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, efektivitātes principam ir pievērsta lielāka uzmanība nekā tiesu specializācijai  ( 8 ). Par šādiem pasākumiem “dalībvalsts tiesās, ietverot Kopienas dizainparaugu tiesas, var iesniegt pieteikumu [..] attiecībā uz Kopienas dizainparaugu”.

40.

Pirmajā acu uzmetienā 81. panta ekskluzivitāte “pazūd” 90. pantā, tādējādi atļaujot ne tikai specializētās tiesas, bet arī citu valstu tiesu darbību, lai gan tikai attiecībā uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem. Attiecībā uz tiem ātruma prasības, kas ir raksturīgas efektivitātes principam, un dažādo kompetento tiesnešu lielāks teritoriālais tuvums varētu pamatot decentralizētu, nevis tikai vienā tiesā koncentrētu strīdu izšķiršanu  ( 9 ).

41.

Regulas Nr. 6/2002 90. panta 1. punkta formulējums atbalsta šādu interpretāciju, – jebkura dalībvalsts tiesa (jāsaprot, ka tas ir attiecināms uz tiesām, kas attiecīgajā valstī ir tiesīgas izskatīt strīdus par dizainparaugiem) var noteikt šāda veida pasākumus. Frāze “ietverot Kopienas dizainparaugu tiesas” apstiprina, ka tai nav jābūt specializētajai tiesai, – specializētām tiesām ir vienlīdzīga kompetence ar pārējām tiesām attiecībā uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem  ( 10 ).

42.

Gan ģenerālprokurors  ( 11 ), gan Nīderlandes valdība tomēr uzskata, ka Regulas Nr. 6/2002 90. pants nemaina 81. panta piemērošanas jomu un ka tas arī nav tajā paredzēto noteikumu izņēmums. Tie uzskata, ka ar 81. pantu ir noteikta specializēto Kopienas dizainparaugu tiesu kompetence jebkurā pārkāpumu vai spēkā esamības procedūras posmā, tostarp attiecībā uz aizsargpasākumiem. Viņu ieskatā 90. pants ir piemērojams citiem prasību veidiem, kas ir atšķirīgi no 81. pantā norādītajām prasībām.

43.

Komisija aizstāv pretēju nostāju. Regulas Nr. 6/2002 90. panta 1. punkts ļaujot saprast, ka kompetence noteikt aizsargpasākumus attiecībā uz Kopienas dizainparaugiem ir dalībvalstu tiesām, “ietverot Kopienas dizainparaugu tiesas”. Proti, tas piedāvājot alternatīvu vērties vai nu (specializētajās) Kopienas dizainparaugu tiesās, vai arī citās nespecializētajās tiesās (bet ar vispārēju kompetenci strīdos par dizainparaugiem). Es uzskatu, ka šis viedoklis ir vispiemērotākais šīs normas interpretācijai.

44.

Savas nostājas pamatojumam ģenerālprokurors min Protokolu par strīdu izšķiršanu Kopienas patentu pārkāpumu un spēkā esamības jomā  ( 12 ). Ģenerālprokurors uzskata, ka Regulas Nr. 6/2002 90. pants balstās uz minētā protokola 36. pantā iestrādāto modeli, kura mērķis bija radīt iespēju noteikt aizsargpasākumus gan attiecībā uz valsts, gan Kopienas patentiem. Ar minēto 36. pantu esot bijis paredzēts izveidot izņēmumu nevis no Protokolā ietvertajiem iekšzemes kompetences noteikumiem, bet gan no starptautiskās kompetences noteikumiem  ( 13 ).

45.

Es neuzskatu, ka šī atsaukšanās uz Kopienas patentu strīdu risināšanas mehānismu (kas netika īstenots kā pastāvīgs mehānisms) vienā vai otrā nozīmē noderētu Regulas Nr. 6/2002, kas attiecas uz dizainparaugiem, 90. panta interpretācijai. Ir skaidrs, ka Nīderlandes likumdevējs ir paudis savu vēlmi koncentrēt visu kompetenci attiecībā uz Kopienas patentu aizsardzību vienā tiesā, sekojot minētā protokola noteikumos sniegtajam piemēram, bet šāds lēmums nekliedē neskaidrības par 90. panta piemērošanas jomu saistībā ar Regulas Nr. 6/2002 81. pantu.

46.

Svarīgāks ir arguments par Regulas Nr. 6/2002 “struktūru”, uz ko atsaucas ģenerālprokurors un Nīderlandes valdība. Viņi uzskata, ka 90. pants attiecībā uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem ir vispārēja norma, kas ir jāpapildina atkarībā no tiesvedības veida, kurā tie tiek lūgti:

47.

Tomēr es nepiekrītu šim viedoklim. Tas ir pretrunā Regulas Nr. 6/2002 IX sadaļas “Piekritība un process prasībās, kas saistās ar Kopienas dizainparaugiem” uzbūvei, kas ir iedalīta 3 iedaļās:

48.

Regulas Nr. 6/2002 IX sadaļas sistēmiska interpretācija apstiprina, ka likumdevējs ir vēlējies noteikt atšķirīgus režīmus attiecībā uz prasībām par Kopienas dizainparaugu pārkāpumiem un spēkā esamību, no vienas puses, un pārējām prasībām, no otras puses. Pirmā veida prasības ir reglamentētas 2. iedaļā, kurā ir ietverts arī 90. pants. Ir grūti pieņemt, ka 90. pantam būtu cits mērķis, kas atšķirtos no mērķa, kāds ir noteikumu kopumam (2. iedaļa), kurā tas ir ietverts. Citiem vārdiem, 90. pants ir piemērojams arī attiecībā uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, kas tiek pieprasīti saistībā ar prasībām par Kopienas dizainparaugu pārkāpumiem un spēkā esamību.

49.

Nīderlandes valdība kā papildu argumentu norāda, ka 90. panta atrašanās vieta 2. iedaļā ir attālināta no Regulas Nr. 6/2002 80. un 81. panta. 82. līdz 89. panta, kuros regulēti citi jautājumi, novietojums starp tiem liekot secināt zināmu saistības starp tiem trūkumu.

50.

Es neuzskatu, ka šis apgalvojums būtu pieņemams. Regulas Nr. 6/2002 82.‑89. panta formulējums ir pārsātināts ar atsaucēm uz 81. pantā paredzētajām prasībām, un tas liecina, ka tām ir vienāda pieeja, kas pamato to visu iekļaušanu IX sadaļas 2. iedaļā. Pēc tās pašas loģikas ir skaidrojams, kādēļ 90. pants atrodas šajā pašā sadaļā, un tas pastiprina ideju, ka tajā paredzētie aizsargpasākumi atbilst procedūrām, kas ir noteiktas 81. pantā, nevis 3. iedaļā esošā 93. panta procedūrām.

51.

Gramatiskās un sistēmiskās interpretācijas kritēriji atbalsta risinājumu, kas atšķiras no tā, ko piedāvā ģenerālprokurors un Nīderlandes valdība. Uz šādu pašu risinājumu norāda loģika, kas ir pamatā katrā dalībvalstī pastāvošajai divējādai sistēmai, kura ietver specializētās tiesas un pārējās kompetentās tiesas, to aplūkojot kopsakarā ar dažādajām funkcijām, kādas ir pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, no vienas puses, un tiesas nolēmumam, ar ko lieta tiek izskatīta pēc būtības, no otras puses.

52.

Kopienas dizainparaugu tiesu specializācija, bez šaubām, veicina judikatūras vienotību un ar to tiek panākts, ka vienveidīgi tiek piemērotas attiecīgās normas, kas pēc būtības regulē prasības par pārkāpumiem un spēkā esamību. Šī pamattiesvedības loma iekļaujas Regulas Nr. 6/2002 sistēmā tādējādi, ka tās 80. pantā ir noteikts, ka kompetence attiecībā uz 81. pantā norādītajām prasībām ir ierobežotam skaitam tiesu un tā mērķis ir “veicināt [..] vienotu to prasību interpretāciju, kas attiecas uz Kopienas dizainparaugu derīgumu” (28. apsvērums).

53.

Tomēr šāds mērķis nav piemērojams attiecībā uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, kuru noteikšana pēc definīcijas ir ierobežota laika ziņā un neskar (tiem nebūtu jāskar) galīgo lēmumu strīdā.

54.

Nenoliedzot praktisko nozīmīgumu, kāds noteiktās lietās var būt lēmumam par aizsargpasākumiem, tas turpmāk ir pakārtots pamatlietai  ( 18 ) un nevar skart jautājumus, kas attiecas uz pamatlietu. Regulā Nr. 6/2002 specializētajām tiesām ir skaidri rezervēta sarežģītu, lietas būtību ietekmējošu jautājumu (kādi var būt dizainparauga tiesību pārkāpums vai spēkā esamība) izskatīšana.

55.

Par tādiem ir uzskatāma, piemēram, pretprasība, kas saskaņā ar 85. panta 1. punktu atbildētājam ir jāiesniedz, ja tas vēlas apstrīdēt Kopienas dizainparauga, kura īpašnieks ir prasītājs, spēkā esamību, ja īpašnieks ir cēlis savu prasību saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 81. pantu. Un pretēji, pagaidu pasākumu un aizsargpasākumu noteikšanas procesuālajā fāzē pietiek, ja atbildētājs atsaucas tikai uz spēkā neesamības iebildi (Regulas Nr. 6/2002 90. panta 2. punkts)  ( 19 ).

56.

Šī divējādā attieksme atklāj, ka Savienības likumdevēja ieskatā aizsargpasākumiem to pagaidu rakstura dēļ un tādēļ, ka ir sagaidāms nolēmums par lietas būtību, ir ierobežota iedarbība. Nav tā, ka pagaidu noregulējuma tiesnesis, izvērtējot fumus boni iuris vai pārējos izvirzītos pamatus, nevarētu ņemt vērā atbildētāja apgalvojumu (kā iebildi) par prasītāja dizainparauga spēkā esamību, bet, tā kā spriedums nav galīgs, nav nepieciešama pretprasība vai pieteikums specializētajai tiesai, kam galu galā būs jāizlemj šī lieta.

57.

Turklāt ir jāņem vērā, ka, lai gan Kopienas dizainparaugu tiesu zinātības līmenis šajā jomā nav noliedzams, tomēr arī pārējām valsts tiesām ir šāda zinātība.

58.

Proti, dizainparaugu aizsardzības sistēma balstās uz to, ka vienlaikus pastāv Kopienas un valsts dizainparaugi, kā rezultātā tiek attiecīgi piešķirta tiesu kompetence.

59.

Valsts dizainparaugu aizsardzība ir valsts tiesu (nespecializēto tiesu Regulas Nr. 6/2002 izpratnē) kompetencē, kas piemēro katras dalībvalsts tiesību normas, un tas pats par sevi tām piešķir neapšaubāmu tuvumu šai jomai. Šajos strīdos tās var noteikt tos pašus aizsargpasākumus, kas attiecīgajā gadījumā būtu piemērojami strīdos par Kopienas dizainparaugiem  ( 20 ).

60.

Turklāt šo (nespecializēto) valsts tiesu kompetencē ir arī izskatīt noteiktus strīdus par Kopienas dizainparaugiem saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 93. pantu. Tās var šajos strīdos arī noteikt pagaidu pasākumus un aizsargpasākumus.

61.

Tādēļ tiesneši, kam ar Regulas Nr. 6/2002 81. pantu nav piešķirta kompetence, darbojas sev pazīstamā jomā, neskarot to, ka tie nav tiesīgi lemt par strīda par Kopienas dizainparaugu tiesību pārkāpumu vai spēkā esamību būtību.

62.

Man gan nešķiet, ka Kopienas dizainparaugu tiesu (lielākas) specializācijas arguments pamatotu pārējo valsts tiesu kompetences ierobežošanu attiecībā uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem.

63.

Nīderlandes valdība interpretē Regulas Nr. 6/2002 90. panta 1. punktu tādējādi, ka dalībvalstīm ir atstāta rīcības brīvība izvēlēties, kā organizēt aizsargpasākumu procedūru, [bet] ar tādu ierobežojumu, ka kompetencei noteikti ir jābūt Kopienas dizainparaugu tiesai.

64.

Šajā nolūkā tā apgalvo, ka dalībvalstu procesuālā autonomija tiek atņemta tikai tad, ja pastāv skaidras tiesību normas, saskaņā ar kurām konkrēta kompetence tiek piešķirta konkrētai tiesai (kā ir noteikts Regulas Nr. 6/2002 80. un 81. pantā). Tādējādi nekas neliedzot valstij izlemt, ka ekskluzīvā kompetence, kas attiecas uz prasībām par pārkāpumiem un spēkā esamību, tostarp aizsargpasākumu posmā, ir specializētajām Kopienas dizainparaugu tiesām.

65.

Šis viedoklis izrietot no Regulas Nr. 6/2002 90. panta 1. punkta kā tikai pilnvarojošas normas izpratnes, – dalībvalstis “var” īstenot iespēju piešķirt kompetenci, kas attiecas uz aizsargpasākumiem, vienām vai otrām tiesām (ar iepriekš izklāstīto ierobežojumu, ka katrā ziņā ir jāietver arī Kopienas dizainparaugu tiesas).

66.

Es tomēr uzskatu, ka šajā normā lietotajam vārdam “var” ir cita nozīme, kas vairāk atbilst normas mērķim. Izvēles tiesības attiecas nevis uz dalībvalstīm, bet gan uz tiesvedības dalībniekiem. Turklāt tieši tādu iemeslu dēļ, kas attiecas uz tiesvedības dalībnieku aizsardzību un tiesu tuvumu, kam ir jāsniedz tiem steidzama atbilde  ( 21 ), lai arī tā attiecas tikai uz pagaidu pasākumiem un aizsargpasākumiem, tiem ir atļauts vērsties gan specializētajās, gan parastajās tiesās.

67.

Tādēļ šī norma ir jāinterpretē no Kopienas dizainparaugu tiesību īpašnieku, kas lūdz tiesas aizsardzību, viedokļa. Faktiski tiek atbalstīta labvēlīgāka aizsargpasākumu aizsardzības procedūra, kurā primāra ir efektivitāte  ( 22 ), turpretī attiecībā uz lietas būtību prevalē specializācija prasību par pārkāpumu vai spēkā esamību izskatīšanā.

68.

Varētu domāt, ka šajā gadījumā Kopienas dizainparaugu tiesu minēšana būtu lieka, bet tā nav. Lai to saprastu, būtisks ir 90. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru:

69.

Tieši Regulas Nr. 6/2002 90. panta 3. punkta pēdējā teikumā ir apstiprināts līdz šim izklāstītais. Nebūtu nepieciešams noteikt, ka “citas tiesas [kas nav Kopienas dizainparaugu tiesas] šajā jautājumā [paplašināt tās noteikto pagaidu pasākumu un aizsargpasākumu iedarbību uz jebkuras dalībvalsts teritoriju] nav kompetentas”, ja pārējās tiesas pašas par sevi nebūtu kompetentas noteikt nevienu aizsargpasākumu prasību par Kopienas dizainparaugu pārkāpumu un spēkā esamību ietvaros.

70.

Rezumējot, ja valsts tiesas nosaka aizsargpasākumu (jau skaidrotajā nozīmē), tā tiek īstenota aizsardzība, kas ir raksturīga šī veida procedūrām, ko raksturo steidzamība, bet, uzsvēršu, šajā procesuālajā posmā netiekot pabeigtai strīda izskatīšanai pēc būtības, kas ir piekritīga tikai Kopienas dizainparaugu tiesām.

V.

Secinājumi

71.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) šādi: