1.

Savienības konkurences tiesību privāttiesiskās izpildes (“private enforcement”) kontekstā ļoti būtiska nozīme ir jautājumiem saistībā ar pierādīšanas prasībām. Proti, civilprasības par konkurences tiesību pārkāpumiem parasti prasa sarežģītu faktisko un ekonomisko analīzi, un tām raksturīga ļoti ievērojama informācijas asimetrija. Šie faktori var apdraudēt personu, kuras ceļ šādas civilprasības, spēju efektīvi īstenot savas tiesības.

2.

Šajā kontekstā jautājums par valsts konkurences iestādes lēmumu pierādījuma spēku tiesvedībā valsts civillietu tiesās, kurām jāizskata prasības par zaudējumu atlīdzību, kas celtas sakarā ar konkurences tiesību pārkāpumiem, tagad tiek regulēts Direktīvas 2014/104/ES saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību pārkāpumiem  ( 2 ) 9. panta 1. punktā. Tomēr vēl daudzi jautājumi gaida atbildi.

3.

Piemēram, papildus jautājumiem saistībā ar minētās tiesību normas interpretāciju rodas jautājums par to, ko var teikt par šādu lēmumu pierādījuma spēku, izskatot prasības par spēkā neesamības atzīšanu, kas pamatotas ar LESD 101. panta 2. punktu? Turklāt kāds ir Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā ietvertās normas raksturs, kas nosaka piemērojamību ratione temporis? Ja šī norma nav piemērojama, kāds tad ir minēto lēmumu pierādījuma spēks, izskatot prasības atlīdzināt zaudējumus par Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem?

4.

Šajā lietā saistībā ar iesniedzējtiesas Juzgado de lo Mercantil de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa, Spānija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai būs iespēja sniegt skaidrojumus par visiem šiem jautājumiem.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

5.

Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā]  ( 3 ), 2. pantā “Pierādīšanas pienākums” ir noteikts:

6.

Direktīvas 2014/104 34. apsvērumā ir paredzēts:

7.

Direktīvas 2014/104 9. panta “Valstu nolēmumu spēks” 1. un 2. punktā ir paredzēts:

8.

Direktīvas 2014/104 22. pantā “Piemērošana laikā” ir noteikts:

B.

Spānijas tiesību normas

9.

Direktīva 2014/104 Spānijas tiesībās ir transponēta ar 2017. gada 26. maija Real Decreto‑ley 9/2017, por el que se transponen directivas de la Unión Europea en los ámbitos financiero, mercantil y sanitario, y sobre el desplazamiento de trabajadores (Karaļa dekrētlikums 9/2017 par Eiropas Savienības direktīvu finanšu, tirdzniecības un veselības, kā arī darba ņēmēju norīkošanas darbā jomā transponēšanu)  ( 4 ), ar ko grozīts 2007. gada 3. jūlija Ley 15/2007 de Defensa de la Competencia (Likums 15/2007 par konkurences aizsardzību)  ( 5 ).

II.

Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

10.

KN mantiniekiem pieder KN uzbūvēta degvielas uzpildes stacija, kas atrodas Spānijā. Repsol SA ir galvenais Spānijas uzņēmums, kas nodarbojas ar jēlnaftas rafinēšanas procesā iegūtu energoproduktu ražošanu. No 1987. līdz 2009. gadam KN vai tā mantinieki un Repsol noslēdza piecus līgumus par motordegvielas piegādi saistībā ar degvielas uzpildes stacijas darbību.

11.

Pirmie divi līgumi noslēgti attiecīgi 1987. un 1996. gadā. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šos līgumus, lai gan tie kvalificēti kā līgumi par ekskluzīvu piegādi, faktiski varēja uzskatīt par tālākpārdošanas līgumiem  ( 6 ). Abos šajos līgumos bija paredzēts, ka uzpildes stacijas operatora atlīdzību veido komisijas maksa, ko tas varēja piemērot motordegvielas mazumtirdzniecības cenai, ko bija ieteicis Repsol.

12.

Ar 2001. gada 11. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “2001. gada lēmums”) Tribunal de Defensa de la Competencia (Konkurences aizsardzības tiesa, Spānija) konstatēja, ka Repsol ir pārkāpis valsts konkurences noteikumus, un pieņēma šādu nolēmumu:

13.

Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija)  ( 7 ) un pēc tam Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija)  ( 8 ) šo lēmumu apstiprināja, un tādējādi tas kļuva galīgs.

14.

2001. gada 22. februārī, 2006. gada 22. februārī un 2009. gada 17. jūlijā KN vai tā mantinieki noslēdza ar Repsol trīs turpmākus līgumus, kas tika saukti par “ekskluzīvas komisijas līgumiem”. Šie trīs līgumi paredzēja ekskluzīvas apgādes saistības Repsol interesēs attiecīgi uz pieciem, trīs un pieciem gadiem. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka ekonomiskais režīms bija “šķietams” komisijas režīms, kas patiesībā slēpa tālākpārdošanas līgumu, jo tieši komisionārs bija tas, kurš uzņēmās ar produktu saistīto risku un kuram pasūtīto produktu summa (Repsol noteiktā mazumtirdzniecības cena, atskaitot komisijas maksu) bija jāsamaksā pietiekami laicīgi, lai ļautu Repsol pirms piegādes konstatēt maksājuma veikšanu.

15.

No minētā iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka šajos trīs līgumos bija oficiāli atzītas komisionāra tiesības piešķirt klientiem atlaides, tās atskaitot no savas komisijas maksas. Tomēr praksē šīs tiesības esot bijušas tikai teorētiski.

16.

Pēc izmeklēšanas, kurā apstiprināts, ka Repsol turpināja pārkāpt konkurences noteikumus, jo izrādījās, ka tā tīklā ietilpstošo degvielas uzpildes staciju operatoriem piešķirtā iespēja piemērot atlaides, tās atskaitot no savas komisijas maksas, nebija patiesa, Comisión Nacional de la Competencia (Valsts konkurences komisija, turpmāk tekstā – “CNC”)  ( 9 ) ar 2009. gada 30. jūlija lēmumu (turpmāk tekstā – “2009. gada lēmums”) nolēma tostarp sodīt Repsol par šiem konkurences noteikumu pārkāpumiem. 2009. gada lēmuma rezolutīvajā daļā bija noteikts:

17.

2009. gada lēmums tika apstiprināts Spānijas tiesās  ( 10 ) un tātad ir kļuvis galīgs.

18.

Uzraudzības procedūras gaitā CNMC pieņēma trīs lēmumus  ( 11 ), kuros konstatēja, ka Repsol ir turpinājis savu prettiesisko praksi līdz 2019. gadam.

19.

Šajos apstākļos KN mantinieki iesniedzējtiesā cēla prasību saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu atzīt par spēkā neesošiem starp pusēm noslēgtos līgumus, jo Repsol, pārkāpjot LESD 101. panta 1. punktu, bija noteicis kurināmā un motordegvielas mazumtirdzniecības cenu, kā arī prasību atlīdzināt zaudējumus, kas radušies LESD 101. panta pārkāpuma rezultātā. Kā pierādījumu prettiesiskajai rīcībai KN mantinieki iesniedza divus Spānijas konkurences iestāžu lēmumus (proti, 2001. gada lēmumu un 2009. gada lēmumu), kas ir kļuvuši galīgi.

20.

Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu LESD 101. panta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir tam, kurš uz to norāda. Tā arī atsaucas uz efektivitātes principu un KN mantinieku celto prasību kvalificē kā prasību par pušu noslēgto līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem kopā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību (“stand‑alone” prasība).

21.

Turpinājumā tā norāda, ka saskaņā ar valsts judikatūru  ( 12 ), izskatot tādu prasību par spēkā neesamības atzīšanu, kādu ir cēluši KN mantinieki, konkurences iestādes lēmumiem netiek piešķirts nekāds pierādījuma spēks. No šīs judikatūras izrietot, ka Spānijas konkurences iestāžu veiktajiem pasākumiem, tostarp tiem, kas apstiprināti kompetentajās tiesās, neesot jāizraisa visu naftas uzņēmumu noslēgto līgumu par zīmola izmantošanu spēkā neesamība. Civillietu tiesai šie lēmumi pat neesot netiešs pierādījums par prettiesisku praksi. Līdz ar to, lai panāktu konkrēto līgumu spēkā neesamību, prasītājam šai tiesā būtu jāiesniedz administratīvajā lietā iesniegtie pierādījumi.

22.

Turklāt iesniedzējtiesa norāda, ka tā sauktās “follow‑on” prasības izskatīšanā prasītājs saskaņā ar Direktīvas 2014/104 9. pantu tagad var veiksmīgi izpildīt prettiesiskas rīcības pierādīšanas pienākumu, vienkārši pierādot, ka konkurences iestādes galīgie lēmumi attiecas uz konkrētajām līgumattiecībām. Tomēr šajā lietā KN mantinieki esot ne tikai cēluši zaudējumu atlīdzināšanas prasību, bet arī atsaucoties uz konkrēto līgumu spēkā neesamību saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu. Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka, noliedzot jebkādu 2001. gada lēmuma un 2009. gada lēmuma pierādījuma spēku, tiktu turpināti LESD 101. pantā aizliegtie līgumi, kā arī attiecīgajām personām netiktu atlīdzināti ar aizliegtajām darbībām nodarītie zaudējumi. Šīs sekas neesot iedomājamas, jo līgumi starp Repsol un KN mantiniekiem atbilstot praksei, par kuru ir uzlikts sods, un līgumiem, kurus minētajos lēmumos ir analizējušas konkurences iestādes, un it īpaši tie esot noslēgti vienā un tajā pašā laikposmā, kad tiks noslēgti minētie līgumi, kā arī vienā un tajā pašā ģeogrāfiskajā tirgū.

23.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

III.

Vērtējums

24.

Abi iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi šajā lietā ir vērsti uz to, lai, ņemot vērā Savienības tiesības, noteiktu pierādījuma spēku, kāds, minētajai tiesai izskatot tajā celto civilprasību, ir jāpiešķir diviem galīgiem Spānijas konkurences iestāžu lēmumiem, kuros konstatēti gan valsts, gan Savienības konkurences tiesību pārkāpumi.

25.

Pirms detalizēti aplūkot prejudiciālos jautājumus, manuprāt, ir jāsniedz ievada apsvērumi.

26.

Pirmkārt, šķiet, ka ir lietderīgi izskaidrot atsevišķus aspektus saistībā ar prasību, ko KN mantinieki cēluši iesniedzējtiesā pamatlietā.

27.

Otrkārt, jautājums par valsts konkurences iestādes galīgā lēmuma iedarbību saistībā ar valsts tiesā celto zaudējumu atlīdzināšanas prasību tagad tiek reglamentēts 9. panta 1. punktā Direktīvā 2014/104, kas Spānijas tiesībās ir transponēta ar Likuma 15/2007 par konkurences aizsardzību, kurš grozīts ar Karaļa Dekrētlikumu 9/2017, 75. pantu. Tātad iesākumā ir jāpārbauda, vai šī tiesību norma ir piemērojama pamatlietā.

A.

Ievada apsvērumi

1.

Par iesniedzējtiesā celto prasību

28.

Šajā lietā Spānijas konkurences iestādes 2001. un 2009. gada lēmumos konstatēja, ka Repsol vairāku gadu garumā ir pārkāpis valsts un Savienības konkurences tiesībās paredzētu konkurenci ierobežojošu vienošanos aizliegumu, netieši nosakot degvielas mazumtirdzniecības cenas attiecībās ar degvielas uzpildes stacijām, ar kurām tā bija saistīta. Šīs iestādes konstatēja vertikālus konkurences ierobežojumus līgumattiecībās starp degvielas ražotāju un piegādātāju Repsol un tā izplatītājiem, proti, degvielas uzpildes stacijām.

29.

Laikposmā, uz kuru attiecas abi iepriekš minētie lēmumi, KN un tā mantinieki, kas ir prasītāji iesniedzējtiesā, noslēdza vairākus līgumus ar Repsol par degvielas ekskluzīvu piegādi tālākpārdošanai to degvielas uzpildes stacijā. Tā kā KN mantinieki uzskata, ka Repsol īstenotās pretkonkurences darbības ir viņus skārušas, viņi iesniedzējtiesā cēla civilprasību.

30.

Šajā prasībā KN mantinieki lūdz minēto tiesu kā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma atsevišķas sekas, pirmkārt, atzīt attiecīgo līgumu spēkā neesamību, tieši piemērojot LESD 101. panta 2. punktu, un, otrkārt, piespriest Repsol atlīdzināt ar šo pārkāpumu radītos zaudējumus  ( 13 ).

31.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa šo prasību skaidri kvalificē kā “stand‑alone” prasību. Šķiet, ka šī tiesa šo kvalifikāciju atvasina no apstākļa, ka KN mantinieku celtā zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir apvienota ar prasību par noslēgto līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem, pamatojoties uz LESD 101. panta 2. punktu. Par šo kvalifikāciju, kas apspriesta gan Tiesai iesniegtajos apsvērumos, gan tiesas sēdē, ir jāsniedz daži skaidrojumi.

32.

Konkurences tiesībās un konkrēti “private enforcement” kontekstā civilprasības par zaudējumu atlīdzību par konkurences tiesību normu pārkāpumiem parasti iedala divos veidos: “patstāvīgās prasības” (jeb “actions stand‑alone”) un “izrietošās prasības” (jeb “actions follow‑up”).

33.

Lai gan konkurences tiesību “private enforcement” kontekstā praksē šis nošķīrums bieži tiek izmantots  ( 14 ), Savienības tiesībās nav precīzas šo divu prasību veidu juridiskas definīcijas. Tādējādi Direktīvā 2014/104 nav skaidras atsauces ne uz šo atšķirību, ne arī uz abiem prasību veidiem. Vienīgās atsauces uz atšķirību starp “stand‑alone” un “follow‑on” prasībām ir atrodamas Komisijas sagatavošanas dokumentos saistībā ar šīs direktīvas pieņemšanu  ( 15 ).

34.

No šiem dokumentiem, kā arī no šo jēdzienu izmantošanas praksē izriet, ka “patstāvīgās prasības” (jeb “stand‑alone prasības”) ir civilprasības, it īpaši zaudējumu atlīdzināšanas prasības  ( 16 ), kas celtas tiesā, kamēr konkurences iestāde iepriekš nav pieņēmusi lēmumu. Savukārt “izrietošās prasības” (jeb “follow‑on prasības”) ir civilprasības, kas celtas pēc tam, kad konkurences iestāde ir konstatējusi konkurences tiesību pārkāpumu.

35.

No tā izriet, ka dihotomija starp “follow‑on” un “stand‑alone” veida prasībām attiecas uz iedalījumu civilprasībās, kuras celtas, lai civillietu tiesā panāktu tādu tiesisko seku atzīšanu privātpersonu savstarpējās attiecībās, kas izriet no konkurences tiesību normu pārkāpuma – it īpaši šāda pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai – atkarībā no tā, vai konkurences iestādes lēmumā ir vai nav iepriekš konstatēts pārkāpums. Tātad runa nav, uz ko, šķiet, norāda iesniedzējtiesa un vismaz daļa no Spānijas judikatūras  ( 17 ), par atšķirību starp prasībām par spēkā neesamības atzīšanu, no vienas puses, un zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, no otras puses.

36.

Taču šajā lietā – neatkarīgi no tā, kādas ir abu Spānijas konkurences iestāžu lēmumu in concreto sekas saistībā ar iesniedzējtiesā celtajām civilprasībām, – lietas materiālos skaidri parādās, ka KN mantinieku celtā civilprasība seko Spānijas konkurences iestāžu konstatējumiem abos 2001. un 2009. gada lēmumos, no kuriem izriet, ka Repsol ir pārkāpis konkurenci ierobežojošu vienošanos aizliegumu.

37.

Faktiski KN mantinieki pat vēlas balstīties uz šiem secinājumiem, lai pamatotu savu prasību. Turklāt iesniedzējtiesas uzdotie prejudiciālie jautājumi par abu šo lēmumu pierādījuma spēku saistībā ar minētās civilprasības izskatīšanu apstiprina, ka šī pati prasība ir celta, sekojot minēto lēmumu pieņemšanai. Šādos apstākļos man ir šaubas par konkrētās zaudējumu atlīdzināšanas prasības kvalificēšanu par “stand‑alone” prasību, kā to noteikusi iesniedzējtiesa.

38.

Apstāklis, ka zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir apvienota ar prasību, ar kuru lūgts starp pusēm noslēgtos līgumus atzīt par spēkā neesošiem saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu, šajā ziņā neko nemaina.

39.

Proti, lai gan abas prasības neapšaubāmi ir saistītas, jo tās abas attiecas uz vienu un to pašu konkurences noteikumu pārkāpumu, tās ir atšķirīgas prasības, jo to mērķis ir panākt atšķirīgas no minētā pārkāpuma izrietošās juridiskās sekas un tām ir atšķirīgs juridiskais pamats. Prasības par spēkā neesamības atzīšanu mērķis ir panākt līgumu, kas noslēgti, pārkāpjot konkurences tiesību normas, automātisku atzīšanu par spēkā neesošiem saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu. Turpretī zaudējumu atlīdzināšanas prasības mērķis ir panākt šī pārkāpuma rezultātā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu, un tās pamatā ir Savienības tiesībās atzītas tiesības  ( 18 ), kas īstenotas ar valsts tiesību normām par civiltiesisko atbildību neatkarīgi no tā, vai tā ir līgumiska vai ārpuslīgumiska.

40.

Šajā ziņā no iesniedzējtiesas nolēmuma skaidri neizriet, vai KN mantinieki savu prasību par zaudējumu atlīdzību pamato ar Repsol līgumisko vai ārpuslīgumisko atbildību  ( 19 ). Tomēr tam, vai atbilstoši valsts tiesībām zaudējumu atlīdzināšanas prasība tiek kvalificēta ka līgumiska vai ārpuslīgumiska, nav nekādas ietekmes uz tiesībām saņemt atlīdzību par konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā nodarītiem zaudējumiem. Proti, ne judikatūrā, kurā ir atzītas tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus no konkurences tiesību normu pārkāpuma  ( 20 ), ne Direktīvā 2014/104  ( 21 ) šādu tiesību izmantošanai netiek izvirzīts nosacījums, ka ir jāpastāv īpaša veida atbildībai.

41.

Tādējādi, pat ja tiktu pieņemts, kā tiesas sēdē norādīja Repsol pārstāvji, ka šajā lietā zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir atkarīga no spēkā neesamības atzīšanas – kas patiesībā, manuprāt, neizriet no prasības, ko KN mantinieki cēluši iesniedzējtiesā  ( 22 ), – tas nekādi neietekmētu faktu, ka zaudējumi, kurus tiek lūgts atlīdzināt, tieši izriet no (Savienības) konkurences tiesību pārkāpuma, un ka zaudējumu atlīdzināšanas prasība ir Savienības tiesībā atzītu tiesību īstenošana, kas nav atkarīga no iespējamas attiecīgo līgumu atzīšanas par spēkā neesošiem.

2.

Par Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta piemērojamību

42.

Kā jau norādīju, jautājums par dalībvalsts konkurences iestādes galīgā lēmuma iedarbību saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kas celta šīs dalībvalsts tiesā par konkurences tiesību pārkāpumu, tagad tiek reglamentēts Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā.

43.

Tā kā KN mantinieku iesniedzējtiesā uzsāktā prasība, pirmkārt, tika celta 2018. gada 12. februārī, proti, pēc Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta transponēšanas Spānijas tiesībās  ( 23 ), un, otrkārt, tā ietver šādu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, no paša sākuma ir jāpārbauda, vai šī tiesību norma šajā lietā ir piemērojama ratione materiae un ratione temporis.

a)

Par piemērojamību “ratione materiae”

44.

Saistībā ar Direktīvas 2014/104 un it īpaši tās 9. panta 1. punkta piemērojamību ratione materiae šajā lietā daži no lietas dalībniekiem, kas iesnieguši apsvērumus Tiesā, ir norādījuši, ka šī direktīva konkrētajā gadījumā nav piemērojama, jo tā attiecoties tikai uz “follow‑on” veida zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Atsaucoties arī uz šo secinājumu 32.–41. punktā izklāstītajiem apsvērumiem gan par atšķirību starp “stand‑alone” un “follow‑on” prasībām, gan šajā lietā celtās prasības analīzi, norādīšu, ka Direktīvas 2014/104 1. panta “Priekšmets un darbības joma” 2. punktā ir noteikts, ka šajā direktīvā tostarp ir paredzēta konkurences noteikumu izpilde “zaudējumu atlīdzināšanas prasībās, kas celtas valstu tiesās”  ( 24 ), bez nekādas atsauces uz iedalījumu “stand‑alone” un “follow‑on” prasībās. Kā jau to norādīju, šajā direktīvā šāda atšķirība pat nav minēta. No tā izriet, ka Direktīva 2014/104 ir piemērojama jebkura veida zaudējumu atlīdzināšanas prasībām par konkurences tiesību normu pārkāpumiem neatkarīgi no tā, vai prasību kvalificē kā “follow‑on” vai “stand‑alone”.

45.

Protams, tā kā Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā ietvertajā normā tiek reglamentētas valsts konkurences iestāžu lēmumu sekas, šo normu nevar piemērot, ja šāda lēmuma nav. Tomēr, pirmkārt, tas nav tas pats, kas apgalvot, ka šī direktīva nav piemērojama ratione materiae “stand‑alone” prasībām. Otrkārt, šajā lietā gan ir divi valsts konkurences iestādes lēmumi, un prejudiciālo jautājumu mērķis tieši ir noteikt šo lēmumu sekas un pierādījuma spēku saistībā ar iesniedzējtiesā ierosināto civilprasību, tostarp zaudējumu atlīdzināšanas prasību.

46.

Turklāt ir jāuzsver, ka – kā izriet no Direktīvas 2014/104 1. panta – šī direktīva attiecas tikai uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām un savukārt nav piemērojama civilprasībām par LESD 101. panta 2. punktam neatbilstošu līgumu atzīšanu par spēkā neesošiem. Tādējādi šāda veida prasības par spēkā neesamības atzīšanu Savienības atvasināto tiesību līmenī netiek reglamentētas.

b)

Par piemērojamību “ratione temporis”

47.

Saistībā ar Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta piemērošanu ratione temporis norādīšu, ka nesenajā 2022. gada 22. jūnija spriedumā Volvo un DAF Trucks (C‑267/20, turpmāk tekstā – “spriedums Volvo”, EU:C:2022:494) Tiesa ir sniegusi skaidrojumu par kritērijiem, pēc kuriem nosaka dažādu šīs direktīvas noteikumu piemērojamību ratione temporis. Turklāt runa bija par Spānijas tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu  ( 25 ).

48.

Šajā kontekstā Tiesa vispirms atgādināja, ka Direktīva 2014/104 ietver īpašu noteikumu, proti, 22. pantu, kas skaidri nosaka nosacījumus tās materiālo noteikumu un tādu noteikumu, kas nav uzskatāmi par materiāliem, piemērošanai laikā  ( 26 ).

49.

It īpaši, pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina, ka valsts pasākumi, kas pieņemti, ievērojot tās 21. pantu, lai izpildītu šīs direktīvas materiālos noteikumus, netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku  ( 27 ).

50.

Otrkārt, saskaņā ar Direktīvas 2014/104 22. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka jebkuri valsts pasākumi, kas pieņemti, lai izpildītu šīs direktīvas noteikumus, kas nav materiāli noteikumi, netiek piemēroti zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, kuras valsts tiesā celtas pirms 2014. gada 26. decembra  ( 28 ).

51.

No tā izriet, ka, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta piemērojamību laikā, ir jānoskaidro, pirmām kārtām, vai šī tiesību norma ir vai nav materiāls noteikums  ( 29 ).

52.

Tiesa turklāt nosprieda, ka pēc tam, kad ir noteikts, vai attiecīgā tiesību norma ir vai nav materiāla, ir jāpārbauda, otrām kārtām, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros Direktīva 2014/104 ir tikusi transponēta novēloti, attiecīgā situācija, ciktāl to nevar kvalificēt kā jaunu, ir radusies pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām vai arī tā turpināja radīt sekas pēc šī termiņa beigām  ( 30 ).

53.

Proti, runājot par direktīvām, no judikatūras izriet, ka parasti tikai, pirmkārt, juridiskās situācijas, kas radušās pēc direktīvas transponēšanas termiņa beigām, vai, otrkārt, juridiskās situācijas, kas radušās iepriekšējās tiesību normas spēkā esamības laikā, bet turpina radīt sekas pēc tam, kad ir stājušies spēkā valsts tiesību akti, kuri pieņemti direktīvas transponēšanai pēc tās transponēšanas termiņa beigām, var tikt saistītas ar šīs direktīvas piemērojamību ratione temporis  ( 31 ).

1)

Par to, vai Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktam ir materiālas vai procesuālas normas raksturs

54.

Lai gan Direktīvā 2014/104 – tās 22. pantā – ir paredzēti atšķirīgi nosacījumi tās noteikumu piemērošanai ratione temporis atkarībā no tā, vai runa ir par procesuāliem vai materiāliem noteikumiem, tajā netiek definēts, kuri no tās noteikumiem ir atzīstami par materiāliem vai procesuāliem.

55.

Vispārīgi var uzskatīt, ka materiālajās tiesību normās ir noteikta konkurences tiesību pārkāpumā iesaistīto personu atbildības esamība un apjoms, savukārt procesuālajās tiesību normās ir paredzēta procedūras norise  ( 32 ).

56.

Tomēr, tā kā Direktīvā 2014/104 nav attiecīgu norāžu, Tiesa savā judikatūrā ir veikusi precīzu katra šīs direktīvas noteikuma, kura piemērojamība ratione temporis bija apstrīdēta, satura un mērķa analīzi, lai noteiktu tā materiālo vai procesuālo raksturu.

57.

Attiecībā uz Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktu jāatgādina, ka no šī noteikuma formulējuma izriet, ka dalībvalstis nodrošina, ka valsts konkurences iestādes vai pārsūdzības tiesas galīgajā nolēmumā konstatētais konkurences tiesību pārkāpums tiek uzskatīts par neapstrīdami pierādītu zaudējumu atlīdzināšanas prasībā, kas celta to valsts tiesās saskaņā ar LESD 101. vai 102. pantu vai valstu konkurences tiesībām.

58.

Kā izriet no Direktīvas 2014/104 34. apsvēruma, minētās tiesību normas mērķis ir nodrošināt juridisko drošību, novērst LESD 101. un 102. panta nekonsekventu piemērošanu, palielināt zaudējumu atlīdzināšanas prasību efektivitāti un procesuālo ekonomiju un veicināt iekšējā tirgus darbību uzņēmumu un patērētāju labā.

59.

Šo mērķu sasniegšanai šajā pašā tiesību normā valsts konkurences iestāžu vai pārsūdzības iestādes, kas konstatē konkurences tiesību pārkāpumu, nolēmumiem būtībā tiek piešķirts šī konstatējuma neapstrīdama pierādījuma spēks saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasībām. Raugoties no šāda viedokļa, var uzskatīt, ka Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā ir reglamentēts kvalificēta pierādīšanas līdzekļa, proti, valsts konkurences iestādes nolēmuma, pierādījuma spēks. Gadījumā, ja ir sakritība  ( 33 ) starp valsts iestādes nolēmumā konstatēto pārkāpumu un pārkāpumu, kas, iespējams, ir radījis kaitējumu, kuru tiek lūgts atlīdzināt civillietā, minētais nolēmums būs neapstrīdams pārkāpuma pierādījums saistībā ar minēto prasību.

60.

Tomēr, lai gan no iepriekšējā šo secinājumu punkta izriet, ka Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā tiek reglamentēta pierādīšanas līdzekļa (kvalificēta), proti, valsts konkurences iestādes nolēmuma, novērtēšana, tomēr, manuprāt, nevar uzskatīt, ka šai tiesību normai ir tikai pierādīšanas mērķis  ( 34 ).

61.

Proti, konkurences tiesību pārkāpuma, kas, iespējams, ir radījis zaudējumus, kuru atlīdzināšana tiek prasīta zaudējumu atlīdzināšanas prasībā, esamība ir daļa no nepieciešamajiem elementiem, kuriem ir jābūt cietušās personas rīcībā, lai celtu zaudējumu atlīdzināšanas prasību  ( 35 ).

62.

Tā kā Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka gadījumā, ja konkurences tiesību pārkāpums ir konstatēts ar konkurences iestādes galīgo nolēmumu, tas ir uzskatāms par neapstrīdamu, tādējādi cietušajai pusei, kas ceļ prasību, nav nepieciešams pierādīt šāda pārkāpuma esamību, šī tiesību norma, manuprāt, ir jāuzskata par tādu, kas attiecas uz vienu no civiltiesiskās atbildības par konkurences tiesību pārkāpumiem pamatelementiem  ( 36 ).

63.

Šajā tiesību normā būtībā ir noteikta neapstrīdama prezumpcija  ( 37 ) par viena no šiem elementiem, proti, pārkāpuma, esamību zaudējumu atlīdzināšanas prasības izskatīšanas nolūkā, ja šis pārkāpums ir konstatēts ar tās dalībvalsts konkurences iestādes galīgo nolēmumu, kuras tiesā ir iesniegta prasība, vai ar šīs pašas dalībvalsts pārsūdzības tiesas galīgo nolēmumu. Tā kā runa ir par civiltiesiskās atbildības pamatelementa neapstrīdamu prezumpciju, šī prezumpcija tieši ietekmē uzņēmuma, pret kuru celta prasība par zaudējumu atlīdzību, tiesisko stāvokli  ( 38 ).

64.

Šādos apstākļos uzskatu, ka Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkts ir norma, kas ir cieši saistīta ar konkurences noteikumus pārkāpušo uzņēmumu civiltiesiskās atbildības rašanos, iestāšanos un apjomu, un ka tādējādi to var raksturot kā materiālo normu  ( 39 ). No tā izriet, ka tai ir materiāls raksturs šīs direktīvas 22. panta 1. punkta izpratnē.

2)

Par to, vai pamatlietā aplūkotā situācija ir radusies pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa

65.

Kā izriet no šo secinājumu 52. punkta, lai noteiktu Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkta piemērojamību laikā, ir arī jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā pamatlietā aplūkotā situācija ir radusies pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām vai arī tā turpina radīt sekas pēc minētā termiņa beigām  ( 40 ).

66.

Tomēr šajā gadījumā pamatlietā aplūkotā tiesiskā situācija, par kuru ir jāpārbauda, vai tā ir iestājusies pirms minētā datuma, manuprāt, ir jāskata, konkretizējot elementus, kas veido KN mantinieku tiesības uz atlīdzību par Repsol konkurences noteikumu pārkāpuma radītajiem zaudējumiem  ( 41 ).

67.

Šajā gadījumā KN mantinieki prasa atlīdzināt zaudējumus, kas viņiem radušies konkurences ierobežojumu dēļ, kuri ietverti šo secinājumu 11. un 14. punktā minētajos piecos līgumos, kurus viņi bija noslēguši ar Repsol.

68.

Šajā ziņā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pēdējais KN mantinieku noslēgtais līgums, ar ko viņi pamato Repsol atbildību, tika parakstīts 2009. gada 17. jūlijā uz piecu gadu termiņu. Tādējādi konstatējams, ka šis līgums ir beidzies vēlākais 2014. gadā, proti, pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām, t.i., pirms 2016. gada 27. decembra  ( 42 ). No tā izriet, ka šajā datumā līgumu noteikumi, kuros bija ietverti vertikāli ierobežojumi, no kuriem izriet pārkāpumi, vairs neradīja sekas un ka tādējādi vismaz attiecībā konkrēti uz KN mantiniekiem  ( 43 ) pārkāpums bija beidzies pirms minētā transponēšanas termiņa beigām  ( 44 ).

69.

Otrkārt, no dokumenta par lietas ierosināšanu, ko KN mantinieki iesniedza iesniedzējtiesā, tieši izriet, ka tie prasa atlīdzināt zaudējumus, ko viņi bija cietuši laikposmā no 1993. gada 14. janvāra līdz 2013. gada 17. aprīlim, – datumam, kad Repsol veica pēdējo piegādi KN mantiniekiem  ( 45 ). Tātad jākonstatē, ka viņi prasa atlīdzināt zaudējumus, kas viņiem bija radušies laikposmā, kurš beidzies pirms Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigām.

70.

Šādos apstākļos, manuprāt, jāatzīst, ka Direktīvas 2014/104 transponēšanas termiņa beigu datumā pamatlietā aplūkotā tiesiskā situācija bija jāatzīst par radušos.

71.

Šajos apstākļos, ņemot vērā Direktīvas 2014/104 22. panta 1. punktu, jāsecina, ka šīs direktīvas 9. panta 1. punkts nav piemērojams ratione temporis zaudējumu atlīdzināšanas prasībai, kas, lai gan celta pēc valsts tiesību normu, ar kurām šī direktīva ir novēloti transponēta valsts tiesībās, stāšanās spēkā, pirmkārt, attiecas uz pārkāpumu, kas izriet no konkurences ierobežojumiem, kuri ietverti līgumos, kuru sekas ir beigušās pirms šīs pašas direktīvas transponēšanas termiņa beigām, un, otrkārt, attiecas uz prasību atlīdzināt zaudējumus, kuri nodarīti laikposmā, kas ir beidzies pirms šī datuma.

72.

No visa iepriekš minētā izriet, ka, manuprāt, Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkts pamatlietā nav piemērojams.

B.

Par prejudiciāliem jautājumiem

73.

Abi iesniedzējtiesas šajā lietā uzdotie prejudiciālie jautājumi ir jāanalizē iepriekš minēto apsvērumu gaismā.

74.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, kāds pierādījuma spēks tajā izskatāmajā civillietā ir jāpiešķir Spānijas konkurences iestāžu 2001. un 2009. gada lēmumiem. Šī tiesa vēlas zināt konkrētāk, vai Regulas Nr. 1/2003 2. pantā paredzētie nosacījumi par pierādīšanas pienākumu ir uzskatāmi par izpildītiem, ja ar šiem diviem lēmumiem prasītāja ir pierādījusi, ka tās līgumiskās attiecības par ekskluzīvu piegādi un zīmola izmantošanu ietilpst valsts konkurences iestādes izvērtētajā teritoriālajā un laika piemērošanas jomā.

75.

Ar savu otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tad, ja Regulas Nr. 1/2003 2. pantā paredzētie nosacījumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu ir uzskatāmi par izpildītiem ar abiem minētajiem lēmumiem, tas noteikti nozīmē, ka konkrētie līgumi ir atzīstami par automātiski spēkā neesošiem saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu.

76.

Tā kā abi prejudiciālie jautājumi ir savstarpēji saistīti, manuprāt, uz tiem ir jāatbild kopā.

77.

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 2. pantu LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir tai pusei, kura uz to norāda.

78.

Tātad KN mantiniekiem pamatlietā gan viņu celtajā prasībā par spēkā neesamības atzīšanu, gan zaudējumu atlīdzināšanas prasībā ir jāpierāda, ka Repsol ir pārkāpis konkurenci ierobežojošu vienošanos aizliegumu. Šajā nolūkā tie iesniedzējtiesai iesniedza 2001. un 2009. gada lēmumus.

79.

Kā minēts šajos secinājumos  ( 46 ), abas KN mantinieku celtās prasības (par spēkā neesamības atzīšanu un par zaudējumu atlīdzināšanu) ir saistītas, bet juridiski atšķirīgas. Tā kā ar Direktīvu 2014/104 īstenotā saskaņošana zaudējumu atlīdzināšanas prasību jomā pamatlietā vēl nav piemērojama ratione temporis  ( 47 ), ne uz vienu no abām prasībām neattiecas kāds īpašs atvasināto tiesību regulējums jautājumā par valsts konkurences iestāžu lēmumu pierādījuma spēku. Šādos apstākļos abas prasības ir jāanalizē, ņemot vērā primāro tiesību normas un vispārējos Savienības tiesību principus, kā tie ir interpretēti Tiesas judikatūrā.

1.

Atbilstošie judikatūras principi

80.

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka LESD 101. panta 1. punktam ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām un tas attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras valstu tiesām ir jāaizsargā  ( 48 ).

81.

Proti, ikvienai personai ir tiesības vērsties tiesā par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu un līdz ar to atsaukties uz šajā tiesību normā aizliegtās vienošanās vai darbības spēkā neesamību, kas paredzēta LESD 101. panta 2. punktā, kā arī lūgt atlīdzināt nodarīto kaitējumu, ja starp šo kaitējumu un attiecīgo aizliegto vienošanos vai darbību pastāv cēloņsakarība  ( 49 ).

82.

Šajā ziņā Tiesa ir atzinusi, ka LESD 101. panta pilnīgā efektivitāte un it īpaši tā 1. punktā noteiktā aizlieguma lietderīgā iedarbība būtu apdraudēta, ja jebkura persona nevarētu prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies līguma dēļ vai tādas rīcības dēļ, kas var ierobežot vai izkropļot konkurenci  ( 50 ). Tas tā ir arī tad, ja jebkura no šajā tiesību normā aizliegta nolīguma pusēm nevarētu atsaukties uz šī līguma spēkā neesamību, jo bez spēkā neesamības juridiskas atzīšanas turpinātos juridiska nenoteiktība saistībā ar šī līguma sekām, par kuru varētu teikt, ka tam ir sekas, lai gan tas ir automātiski spēkā neesošs, jo ir pretējs LESD 101. panta 1. punktam.

83.

Tādējādi valstu tiesām ir kompetence piemērot LESD 101. pantu, it īpaši ar privāttiesībām saistītos strīdos, jo šī kompetence izriet no šā panta tiešās iedarbības  ( 51 ).

84.

Proti, kā izriet no pastāvīgās judikatūras, valstu tiesām, kurām atbilstoši to kompetencei ir jāpiemēro Savienības tiesību normas, ir jānodrošina ne vien šo tiesību normu pilnīga iedarbība, bet arī jāaizsargā tiesības, ko tās piešķir privātpersonām. Tieši šīm tiesām ir uzticēts nodrošināt tiesisko aizsardzību, kas attiecīgajām privātpersonām izriet no Savienības tiesību normu tiešās iedarbības  ( 52 ).

85.

Nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam – nekādam saistībā ar prasību par spēkā neesamības atzīšanu un tādam, kas būtu piemērojams ratione temporis, saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasību –, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kārtība, kādā īstenojamas tiesības atsaukties uz spēkā neesamību vai prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas radušies ar LESD 101. pantu aizliegtas vienošanās vai darbības dēļ, tostarp noteikumi attiecībā uz konkurences iestādes lēmumu pierādījuma spēku civillietu tiesā, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi  ( 53 ).

86.

Tādējādi noteikumi, kas piemērojami prasībām, kuras paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kādas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesību tiešās iedarbības, nedrīkst būt nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas attiecas uz līdzīgām iekšzemes prasībām (līdzvērtības princips), ne arī padarīt par neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kas piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu (efektivitātes princips)  ( 54 ).

87.

Šajā ziņā un it īpaši konkurences tiesību jomā šīs normas nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt Savienības konkurences noteikumu un konkrēti LESD 101. panta efektīvu piemērošanu  ( 55 ).

88.

Turklāt vēl arī jāprecizē, ka no judikatūras izriet, ka šo secinājumu 83. punktā minētās valstu tiesām piešķirtās kompetences piemērot LESD 101. pantu privāttiesību strīdiem īstenošanu var ierobežot it īpaši tiesiskās drošības princips, konkrēti, nepieciešamība izvairīties no tā, ka šīs tiesas un struktūras, kurām ir uzdots veikt Savienības konkurences tiesību aktu administratīvu piemērošanu, pieņem pretrunīgus lēmumus  ( 56 ).

2.

Piemērošana šajā lietā: procesuālā autonomija un ierobežojumi, kas izriet no efektivitātes un tiesiskās drošības principiem

89.

No šo secinājumu iepriekšējos punktos minētajiem judikatūras principiem vispirms izriet, ka, nepastāvot Savienības tiesiskajam regulējumam šajā jomā, dalībvalstīm to procesuālās autonomijas ietvaros ir jāreglamentē konkurences iestādes lēmumu pierādījuma spēks privāttiesiskos strīdos, kuros persona tiesā atsaucas uz LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, lai apgalvotu, ka ar šo tiesību normu aizliegtā vienošanās vai darbība saskaņā ar LESD 101. panta 2. punktu ir spēkā neesoša, un lai prasītu atlīdzināt nodarītos zaudējumus, ja pastāv cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un šo vienošanos vai praksi.

90.

Tomēr no minētajiem judikatūras principiem izriet, ka dalībvalstu procesuālo autonomiju šajā ziņā ierobežo, pirmkārt, līdzvērtības un efektivitātes principi un, otrkārt, tiesiskās drošības princips.

91.

Pirmām kārtām, saistībā ar efektivitātes principu, uz kuru iesniedzējtiesa atsaucas savā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu  ( 57 ), piekrītu viedoklim, ka tiesību uz atlīdzinājumu par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumiem īstenošana kļūtu pārmēru sarežģīta, ja konkurences iestādes iepriekšējam veikumam neatzītu ne vismazāko ietekmi tiesvedībā, kura izskata civilprasību par zaudējumu atlīdzību  ( 58 ). No tā izriet, ka, ņemot vērā daudzo konkurences tiesību pārkāpumu īpašo sarežģītību un praktiskās grūtības, ar kurām sastopas cietušās personas šo pārkāpumu pierādīšanā, efektivitātes princips prasa atzīt, lai valsts konkurences iestādes galīgam LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma konstatējumam būtu vismaz pārkāpuma netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma spēks saistībā ar zaudējumu atlīdzināšanas prasības izskatīšanu  ( 59 ).

92.

Manuprāt, tas pats attiecas uz prasībām ar mērķi panākt ar šo tiesību normu aizliegtas vienošanās vai darbības spēkā neesamības atzīšanu, kas paredzēta LESD 101. panta 2. punktā. Tā kā galīgam valsts konkurences iestādes pārkāpuma konstatējumam ir nozīme, nosakot šādu spēkā neesamību, efektivitātes princips prasa atzīt, ka šādam konstatējumam ir vismaz netieša pierādījuma vai sākotnēja indikatīva pierādījuma spēks, izskatot prasību par spēkā neesamības atzīšanu, lai nodrošinātu LESD 101. panta pilnīgu efektivitāti un it īpaši tā 1. punktā noteiktā aizlieguma lietderīgo iedarbību.

93.

Pieeja, saskaņā ar kuru civillietu tiesa nevar neņemt vērā valsts konkurences iestāžu konstatējumus saistībā ar Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem, turklāt atbilst nepieciešamajai funkcionālai papildinātībai starp minēto tiesību “public enforcement” un “private enforcement”. Proti, man jau ir bijusi iespēja izteikties  ( 60 ) par to, ka – kā atzinusi Tiesa – izpilde, neatkarīgi no tā, vai tā ir privāttiesiska vai publiski tiesiska, ir nepieciešams instruments pretkonkurences rīcības apkarošanas politikas efektivitātes stiprināšanai. Raugoties no šī viedokļa, pirmais no šiem izpildes veidiem ne tikai īsteno korektīvu mērķi, kas vērsts uz privāto interešu apmierināšanu, bet tai ir arī preventīva funkcija, kas veicina konkurences aizsardzības pamatā esošo vispārējo interešu mērķu sasniegšanu. Tādējādi, jo vairāk tiek novērsti vai mazināti praktiski šķēršļi zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai – piemēram, prasība pierādīt pārkāpumu, kaut gan konkurences iestāde jau vismaz daļēji to pašu pārkāpumu ir konstatējusi, – no to tiesību subjektu puses, kas cietuši no konkurences noteikumu pārkāpuma, jo vairāk tiek stiprināta šāda preventīvā funkcija.

94.

Ir taisnība, ka efektivitātes principu un prasību nodrošināt LESD 101. panta pilnīgu efektivitāti nevar interpretēt tiktāl, ka dalībvalstīm būtu jāliek atzīt neapstrīdamu prezumpciju, kāda attiecībā uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām tagad ir paredzēta Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punktā  ( 61 ). Tomēr, manuprāt, civillietu tiesai īstenojot savu novērtējuma brīvību savas valsts procesuālo normu piemērošanā – uz ko attiecas dalībvalstu procesuālā autonomija – saistībā ar pierādīšanas līdzekļu izvērtēšanu, spēkam, kāds minētajai tiesai saskaņā ar efektivitātes principu ir jāpiešķir valsts konkurences iestādes galīgajā lēmumā ietvertam pārkāpuma konstatējumam, ir jābūt atšķirīgam atkarībā no tā, kādā mērā minētajā lēmumā konstatētais pārkāpums sakrīt ar apgalvoto pārkāpumu, kas ir tajā ierosinātajā tiesvedībā izskatāmas civilprasības pamatā.

95.

Tādējādi, ja pastāv sakritība starp valsts konkurences iestādes konstatēto LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu un apgalvoto pārkāpumu, uz ko balstās valsts tiesā uzsāktā civilprasība, kas skar pārkāpuma raksturu un tā materiālo, personas, laika un teritoriālo piemērošanas jomu  ( 62 ), uzskatu, ka efektivitātes princips un prasība nodrošināt LESD 101. panta pilnīgu efektivitāti liek civillietu tiesai piešķirt šim konstatējumam ne tikai netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma spēku, bet vismaz pārkāpuma esamības prima facie pierādījuma spēku  ( 63 ). Proti, šādā gadījumā konstatētais pārkāpums pilnībā sakristu ar pārkāpumu, uz kuru atsaucas civilprasībā, un tas, ņemot vērā iepriekš minētos principus, manuprāt, neattaisnotu to, ka valsts konkurences iestādes konstatējumam tiktu piešķirts tikai netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma spēks.

96.

Šajā ziņā atsauce uz “pārkāpuma raksturu” nozīmē, ka tam ir jābūt vienam un tam pašam pārkāpumam, kura pamatā ir tāda pati faktu kvalifikācija, kas ietverta konkurences iestādes lēmumā. Atsauce uz pārkāpuma “materiālo piemērošanas jomu” nozīmē, ka sakritībai ir jāattiecas uz konkurences iestādes lēmumā tieši minētām darbībām  ( 64 ). Atsauce uz pārkāpuma “personas piemērošanas jomu” nozīmē, ka tikai uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem galīgajā lēmumā ir konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums, tas ir pārkāpuma prima facie pierādījums  ( 65 ) Atsauce uz pārkāpuma “laika piemērošanas jomu” nozīmē, ka konstatējumi galīgajā lēmumā civillietu tiesnesim ir prima facie pierādījums tikai attiecībā uz šajā galīgajā lēmumā konstatēto pārkāpuma ilgumu. Tāpat arī atsauce uz pārkāpuma “teritoriālo piemērošanas jomu” nozīmē, ka minētā lēmuma prima facie pierādījuma raksturs civillietu tiesai attiecas tikai uz to teritoriju, kurā šajā pašā lēmumā ir konstatēts pārkāpums.

97.

Turpretī, ja valsts konkurences iestādes konstatētā LESD 101. panta 1. punkta pārkāpuma sakritība ar valsts tiesā celtās civilprasības pamatā esošo pārkāpumu nav pilnīga, bet gan tikai daļēja, jo, piemēram, valsts konkurences iestādes konstatējums attiecas uz pretkonkurences darbībām, kuras, lai gan tās ir līdzīgas un tās ir veicis tas pats uzņēmums, tieši nesakrīt ar tām, kas konstatētas valsts konkurences iestādes lēmumā, valsts tiesa nevar pilnībā ignorēt lēmumu, bet saskaņā ar efektivitātes principu un prasību nodrošināt LESD 101. panta pilnīgu efektivitāti tai būtu tam jāpiešķir netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma spēks.

98.

Kā piemēru šādai situācijai var minēt gadījumu, iedvesmojoties no šīs lietas, kad izplatītājs ceļ civilprasību par LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu, pamatojoties uz to, ka daži tā līgumu punkti ietver vertikālus ierobežojumus, kas ir līdzīgi tiem, kuri valsts konkurences iestādes lēmumā ir konkrēti kvalificēti kā pārkāpumi. Šādā gadījumā lēmumā konstatētā pārkāpuma materiālā piemērošanas joma un pārkāpuma, uz kuru atsaucas civilprasības nolūkā, materiālā piemērošanas joma nesakrīt, bet visi pārējie elementi (proti, pārkāpuma raksturs un personas, laika un teritoriālā piemērošanas joma) sakrīt. Šādā gadījumā civillietu tiesa nevar neņemt vērā valsts konkurences iestādes lēmumu, ar kuru konstatēts LESD 101. panta 1. punkta pārkāpums, bet tai ir jāpiešķir tam netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma par pārkāpuma esamību spēks tādā nozīmē, kā izskaidrots šo secinājumu 106. punktā.

99.

Otrām kārtām, saistībā ar tiesiskās drošības principu vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 5. pantu dalībvalstu konkurences iestādēm ir pilnvaras piemērot LESD 101. un 102. pantu atsevišķos gadījumos. Taču minētajā regulā tikai attiecībā uz Komisijas lēmumiem ir paredzēts saistošs spēks tiesvedībās valsts tiesās, it īpaši tās 16. pantā, un šo iedarbību nevar attiecināt arī uz valstu konkurences iestāžu lēmumiem, ja vien Savienības likumdevējs to skaidri nenosaka  ( 66 ).

100.

Tomēr tas nekādi nemaina faktu, kā tas izriet no šo secinājumu 88. punktā minētās judikatūras, ka tiesiskās drošības princips liek valsts tiesām, cik vien iespējams, izvairīties no tādu lēmumu pieņemšanas, kas būtu pretrunā to struktūru lēmumiem, kurām ir uzdots veikt Savienības konkurences tiesību aktu administratīvu piemērošanu, proti, papildus Komisijai, arī valsts konkurences iestāžu lēmumiem.

101.

No tā izriet, ka arī tiesiskās drošības princips prasa, lai valsts tiesas atzītu, ka valsts konkurences iestādes galīgam LESD 101. panta pārkāpuma konstatējumam ir vismaz netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma spēks civilprasībās, kas tajās ierosinātas par Savienības konkurences tiesību pārkāpumu, un prima facie pierādījuma spēks, ja pastāv sakritība starp valsts konkurences iestādes konstatēto pārkāpumu un pārkāpumu, uz kuru ir balstīta civilprasība, kas uzsākta valsts tiesā, attiecībā uz pārkāpuma raksturu un tā materiālo, personas, laika un teritoriālo piemērošanas jomu.

102.

Ņemot to vērā, ir lietderīgi paust četrus papildu apsvērumus.

103.

Pirmām kārtām, no visa iepriekš minētā izriet, ka, neraugoties uz dalībvalstu procesuālo autonomiju, civillietu tiesas nevar ignorēt konkurences iestādes lēmumu, kurā konstatēts Savienības konkurences tiesību pārkāpums. No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums  ( 67 ) vai judikatūra, kādu minējusi iesniedzējtiesa un ar kuru šādam valsts konkurences iestādes lēmumam tiek liegta jebkāda vērtība, pat indikatīva, ir pretrunā Savienības tiesībām un konkrēti prasībai nodrošināt LESD 101. panta pilnīgu efektivitāti, kā arī no efektivitātes un tiesiskās drošības principiem izrietošām prasībām.

104.

Otrām kārtām, vēlētos precizēt, ka šo secinājumu 89.–101. punktā minētie apsvērumi attiecas tikai uz civilprasībām, kuru pamatā ir valsts konkurences iestādes konstatēts Savienības konkurences noteikumu pārkāpums. Tātad šie principi nav piemērojami civilprasībām, kas skar vienīgi valsts konkurences tiesību pārkāpumu. Proti, ar efektivitātes principu saistītās prasības un prasība nodrošināt pilnīgu efektivitāti attiecas tikai uz Savienības tiesībām un it īpaši šajā gadījumā – uz LESD 101. pantu. Tās ne vienmēr attiecas uz valsts tiesībām. Protams, ka situācija ir atšķirīga ar tādu zaudējumu atlīdzināšanas prasību, kurai ir piemērojams Direktīvas 2014/104 9. panta 1. punkts  ( 68 ).

105.

Trešām kārtām, uzskatu, ka ir lietderīgi iesniedzējtiesai sniegt dažus papildu skaidrojumus par to, kas jāsaprot ar “netieša pierādījuma vai sākotnēja pierādījuma” spēku un “prima facie pierādījuma” spēku. Vispirms, ir skaidrs, ka šie jēdzieni valsts tiesai ir jāinterpretē saistībā ar saviem procesuālajiem noteikumiem par pierādīšanas līdzekļu novērtēšanu, uz kuriem, kā jau minēts, attiecas dalībvalstu procesuālā autonomija.

106.

Tomēr “netiešs pierādījums” vai “sākotnējs pierādījums”, manuprāt, norāda uz elementu, kas atbalsta civillietu tiesas konstatējumu par pārkāpuma esamību, bet kas jāizvērtē un jāpamato, ņemot vērā citus pierādījumus, lai varētu uzskatīt, ka pārkāpums ir pierādīts.

107.

Savukārt prima facie [pirmšķietams] pierādījums  ( 69 ) kopumā atbilst pierādījumam, ar ko var pierādīt apgalvotā fakta ticamību, pamatojoties uz pieredzes maksimām, kas liecina par iespējamu šī fakta esamību. Raugoties no šāda viedokļa, valsts lēmums, kurā konstatēts pārkāpums, liek tiesnesim savas valsts tiesību aktos paredzētās pierādīšanas līdzekļu novērtēšanas brīvības ietvaros prezumēt pārkāpuma esamību, pamatojoties uz pieredzes maksimu, saskaņā ar kuru konkurences iestāžu lēmumos konstatētie pārkāpumi parasti ir notikuši. Tomēr lietas dalībniekam, pret kuru ir celta prasība, joprojām ir iespēja iesniegt pierādījumus, kas tiesnesim liek pārliecināties par pretējo  ( 70 ).

108.

Ceturtām kārtām, saistībā ar pamatlietu iesniedzējtiesai, pamatojoties uz visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem un savas valsts tiesībām, ir jānovērtē 2001. un 2009. gada lēmumu pierādījuma spēks tajā izskatāmajā civilprasībā. Tomēr, lai palīdzētu tiesai veikt šo novērtējumu, Tiesa tai var sniegt visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi  ( 71 ).

109.

Šajā ziņā saistībā ar 2001. gada lēmumu šķiet, ka tas attiecas vienīgi uz valsts konkurences tiesību pārkāpuma konstatēšanu, vienlaikus nepiemērojot LESD 101. panta 1. punktu. Ja tas tā ir, kas jāapstiprina iesniedzējtiesai, tad šī lēmuma pierādījuma spēku civilprasībā, ko izskata iesniedzējtiesa, reglamentētu vienīgi valsts tiesības, kā tas izriet no šo secinājumu 104. punkta.

110.

Turpretī 2009. gada lēmumā paredzēta vienlaicīga valsts konkurences tiesību un LESD 101. panta 1. punkta piemērošana.

111.

Šādos apstākļos iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai konstatētais pārkāpums sakrīt ar to, uz kuru balstītas tajā celtās civilprasības (par spēkā neesamības atzīšanu un zaudējumu atlīdzināšanu) attiecībā uz pārkāpuma raksturu un tā materiālo, personas, laika un teritoriālo piemērošanas jomu, kas jāsaprot atbilstoši šo secinājumu 96. punktā izklāstītajiem apsvērumiem.

112.

Šādā gadījumā iesniedzējtiesai 2009. gada lēmumā ietvertajam pārkāpuma konstatējumam būtu jāpiešķir prima facie pierādījuma spēks saistībā ar civilprasību. Turpretī gadījumā, ja sakritība ir tikai daļēja, šim lēmumam būs pārkāpuma esamības netieša pierādījuma spēks saistībā ar abām prasībām par spēkā neesamības atzīšanu un zaudējumu atlīdzināšanu.

113.

Konkrētāk saistībā ar laika un teritoriālo piemērošanas jomu, šķiet, no prejudiciālajiem jautājumiem izriet, ka KN mantinieki tos ir pierādījuši. Proti, lietas materiālos parādās, ka uz līgumiem, kas noslēgti starp KN mantiniekiem un Repsol, laika un teritorijas ziņā attiecas 2009. gada lēmumā ietvertā pārkāpuma konstatējuma piemērošanas joma.

114.

Turklāt šķiet, ka abu pārkāpumu personas piemērošanas joma sakrīt, jo gan konstatēto pārkāpumu, gan civilprasībā minēto pārkāpumu ir izdarījis Repsol.

115.

Līdz ar to vēl ir jāpārbauda, vai konstatētais pārkāpums sakrīt ar civilprasībā norādīto pārkāpumu attiecībā uz pārkāpuma raksturu un materiālo piemērošanas jomu.

116.

Šajā ziņā tomēr norādīšu, ka, lasot 2009. gada lēmuma rezolutīvo daļu, kas izklāstīta šo secinājumu 16. punktā, šķiet, ka šajā lēmumā ietvertajam pārkāpuma konstatējumam ir ļoti plaša materiālā piemērošanas joma. Proti, tas attiecas uz visiem neatkarīgiem uzņēmējiem, kas izmanto Repsol zīmolu, un visiem līgumiem, kuros ir ietverti noteikumi, kas ir pārkāpuma pamatā, un visiem tajos aprakstītajiem noteikumiem. Iesniedzējtiesai galu galā ir jāpārbauda, vai KN vai tās mantinieku ar Repsol noslēgto līgumu noteikumus, uz kuriem attiecas 2009. gada lēmuma laika piemērošanas joma, var uzskatīt par tādiem, kas ietilpst šajā lēmumā ietvertā konstatējuma materiālajā piemērošanas jomā, lai varētu atzīt, ka konstatētais pārkāpums pilnībā sakrīt ar pārkāpumu, uz kuru tiek norādīts civilprasības ietvaros.

IV.

Secinājumi

117.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai sniegt šādu atbildi uz Juzgado de lo Mercantil de Madrid (Madrides Komerclietu tiesa, Spānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem: