1.

Vai, vērtējot termiņa ievērošanu, ir jāņem vērā obligāti sniedzamo ziņu nosūtīšana vai saņemšana? Kādas ir novēlotas paziņošanas sekas?

2.

Šie jautājumi ir uzdoti, ņemot vērā kompetentās Austrijas iestādes lēmumu noraidīt EP Agrarhandel GmbH pieteikumu par piemaksas par zīdītājgovīm piešķiršanu par 2011. gadu attiecībā uz vairāk nekā 40 liellopiem ar pamatojumu, ka paziņojums par pārvietošanu uz vasaras ganībām esot saņemts novēloti.

3.

Tiesai šajā gadījumā vispirms ir jālemj par termiņa ievērošanas kārtību un, vajadzības gadījumā, – par paziņošanas termiņa neievērošanas ietekmi uz tiesībām pretendēt uz piemaksu par dzīvniekiem.

4.

Atbilstošās Savienības tiesību normas šajā lietā ir Regula Nr. 1760/2000 ( 2 ) par liellopu identifikāciju un reģistrāciju, pamatojoties uz šīs regulas 7. pantu pieņemtais Komisijas Lēmums 2001/672/EK, kurā grozījumi ir izdarīti ar Lēmumu 2010/300/ES ( 3 ), kā arī Regula (EK) Nr. 73/2009 ( 4 ) par tiešo atbalstu lauksaimniecības politikā un tās Īstenošanas regulas (EK) Nr. 1121/2009 ( 5 ) un (EK) Nr. 1122/2009 ( 6 ).

5.

Ievadā ir jānorāda uz Regulas Nr. 1760/2000 preambulas 7. apsvērumu:

“Tādējādi tiks uzlabota patērētāju uzticība liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu kvalitātei, nodrošināts augstāks sabiedrības veselības aizsardzības līmenis un nostiprināta pastāvīga stabilitāte liellopu gaļas tirgū.”

6.

Regulas Nr. 1760/2000 3. panta 1. punktā ir aprakstīta liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma:

“Liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma ietver šādus elementus:

7.

Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punktā ir reglamentēti dzīvnieku turētāju pienākumi liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmā:

“Izņemot pārvadātājus, katrs dzīvnieku turētājs:

8.

Pamatojoties uz Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otrā ievilkuma otro teikumu, Komisija ir pieņēmusi Lēmumu 2001/672, ar ko paredz īpašus noteikumus par pārvietošanu uz vasaras ganībām.

9.

Ievadā ir jānorāda uz šī lēmuma preambulas trešo apsvērumu:

“Īpašie noteikumi jāizstrādā tā, lai vienmēr būtu iespējams zināt jebkura liellopa atrašanās vietu.”

10.

Lēmuma 2001/672 2. panta 2. punktā ir reglamentēta sniedzamā informācija. 4. pantā ir noteikts paziņošanas termiņš, kurš ir jāievēro dzīvnieku turētājiem:

“Šā panta 2. punktā minētajā sarakstā iekļauto informāciju ievada attiecīgās valsts liellopu datu bāzē vēlākais septiņas dienas pēc tam, kad dzīvnieki ir pārvietoti uz ganībām.”

11.

Ar Lēmumu 2010/300 Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkts tika grozīts šādi:

“Šā panta 2. punktā minētajā sarakstā iekļauto informāciju paziņo kompetentajai iestādei saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1760/2000 7. panta 1. punktu vēlākais 15 dienas pēc tam, kad dzīvnieki ir pārvietoti uz ganībām.”

12.

Saskaņā ar šī lēmuma preambulas 5. apsvērumu Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkta grozījums balstās uz šādu apsvērumu:

“Noteiktos apstākļos dzīvnieki, kurus no dažādām saimniecībām pārvieto uz vienām vasaras ganībām kalnu apgabalā, tur nonāk vēlāk nekā septiņu dienu laikā. Lai samazinātu nevajadzīgu administratīvu slogu, nezaudējot izsekojamību, laikposmi Lēmumā 2001/672/EK jāpielāgo, lai ņemtu vērā minēto praktisko faktu.”

13.

Regulā Nr. 73/2009 ir paredzēti kopīgi noteikumi tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un ir izveidotas dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem.

14.

Regulas Nr. 73/2009 II sadaļā ir paredzēti vispārīgi noteikumi par tiešajiem maksājumiem. 21. un 23. pantā ir paredzēti samazinājumi un nepiešķiršana atbilstības noteikumu neizpildes gadījumā, kā arī gadījumā, ja nav izpildīti savstarpējās atbilstības noteikumi.

15.

Regulas Nr. 73/2009 III sadaļā ir ietvertas tiesību normas par no ražošanas neatkarīgo vienoto maksājumu. IV sadaļā ir paredzētas citas atbalsta shēmas (salīdzinājumā ar minēto). Šīs sadaļas 1. nodaļas (“Kopienas atbalsta shēmas”) 11. iedaļā ir paredzēti maksājumi par liellopu un teļa gaļu.

16.

Regulas Nr. 73/2009 111. pantā šajā ziņā ir reglamentēta piemaksa par zīdītājgovīm:

“1.   Lauksaimnieks, kurš savā saimniecībā tur zīdītājgovis, iesniedzot pieteikumu, var pretendēt uz piemaksas piešķiršanu par zīdītājgovju turēšanu (“piemaksa par zīdītājgovīm”). To katram lauksaimniekam piešķir kā ikgadēju piemaksu par kalendāro gadu, ievērojot individuālos maksimāli pieļaujamos apjomus.

2.   Piemaksu par zīdītājgovīm piešķir jebkuram lauksaimniekam, kas:

Tomēr dalībvalstis, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, ko tās nosaka, var nolemt grozīt vai atcelt kvantitatīvo ierobežojumu, ja vismaz sešus mēnešus pēc kārtas no pieteikuma iesniegšanas dienas lauksaimnieks tur zīdītājgovis, kuru skaits nav mazāks par 60 % no skaita, par kuru tika prasīta piemaksa, un teles, kuru skaits nav lielāks par 40 % no skaita, par kuru tika prasīta piemaksa.[..]”

17.

Regulas Nr. 73/2009 tās pašas iedaļas 116. pantā ir reglamentētas piemaksas kaušanai. 117. panta, kas arī ir iekļauts šajā iedaļā, nosaukums ir “Kopīgi piemaksu noteikumi”, un tajā ir ietverta šāda tiesību norma:

“Lai varētu pretendēt uz maksājumiem saskaņā ar šo iedaļu, dzīvniekam ir jābūt identificētam un reģistrētam saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1760/2000.

Tomēr uzskatāms, ka par dzīvnieku var arī pretendēt uz maksājumu, ja informācija, kas noteikta Regulas (EK) Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otrajā ievilkumā, tiek nodota kompetentajai iestādei dzīvnieka turēšanas perioda pirmajā dienā, kā noteikts saskaņā ar šīs regulas 141. panta 2. punktā minēto procedūru.”

18.

Regulā Nr. 1121/2009 ir ietvertas tiesību normas par Regulas (EK) Nr. 73/2009 IV sadaļā paredzēto noteikumu atbalsta shēmām lauksaimniekiem piemērošanu. Pie šādām shēmām ir pieskaitāma attiecīgās regulas 111. pantā reglamentētā piemaksa par zīdītājgovīm.

19.

Regulas Nr. 1121/2009 61. pantā ir paredzētas tiesību normas par turēšanas periodu, kas saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 111. panta 2. punkta otro daļu ir piemaksas par zīdītājgovīm piešķiršanas priekšnoteikums:

“Regulas (EK) Nr. 73/2009 111. panta 2. punkta otrajā daļā minētais sešu mēnešu turēšanas periods sākas nākamajā dienā pēc pieteikuma iesniegšanas dienas.

Tomēr, ja dalībvalsts izmanto Regulas (EK) Nr. 1122/2009 16. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju, tai jānosaka datums, kad sākas šā panta pirmajā daļā minētais periods.”

20.

Regulas Nr. 1122/2009 II sadaļā ir ietvertas tiesību normas par Regulas Nr. 73/2009 II sadaļas 4. nodaļā (“Vispārīgi noteikumi par tiešajiem maksājumiem”) paredzētās integrētās vadības un kontroles sistēmas piemērošanu.

21.

Regulas Nr. 1122/2009 63. pantā ir paredzētas tiesību normas par piešķiramā atbalsta aprēķina bāzes noteikšanu. Tā 3. un 4. punktā ir ietverts šāds tiesiskais regulējums:

“3.   Neskarot 65. un 66. pantu, ja atbalsta pieteikumā deklarētais dzīvnieku skaits pārsniedz to dzīvnieku skaitu, kas apstiprināts pēc administratīvām pārbaudēm vai pārbaudēm uz vietas, tad atbalstu aprēķina, pamatojoties uz apstiprinātajiem dzīvniekiem.

4.   Ja konstatē neatbilstību liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmai, tad piemēro šādus noteikumus:

Liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēmas ierakstiem un paziņojumiem piemēro 21. pantu.”

22.

Saskaņā ar Rīkojuma par tiešajiem maksājumiem ( 7 ) 12. pantu attiecīgie elektroniskās liellopu datu bāzes dati ir uzskatāmi par pieteikumu piemaksas par zīdītājgovīm piešķiršanai.

23.

Saskaņā ar Rīkojuma par tiešajiem maksājumiem 13. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzējs ir lauksaimnieks, kurš 1. janvārī, 16. martā vai 10. aprīlī tur zīdītājgovis, par kurām var pretendēt uz piemaksu, un par kura saimniecību tiek iesniegts vienots pieteikums par attiecīgo gadu. Saskaņā ar šī panta 2. punktu Regulas Nr. 73/2009 111. panta 2. punktā paredzētais turēšanas periods sākas 2. janvārī, attiecībā uz zīdītājgovīm, ar kurām ganāmpulks tiek papildināts pēc attiecīgā gada 1. janvāra, – 17. martā un attiecībā uz zīdītājgovīm, ar kurām ganāmpulks tiek papildināts pēc attiecīgā gada 16. janvāra, – 11. aprīlī.

24.

Saskaņā ar Rīkojuma par liellopu identifikāciju ( 8 ) 6. panta 5. punktu paziņojumu par pārvietošanu uz vasaras ganībām var iesniegt pa pastu vai internetā. Turklāt pārējos paziņojumus var iesniegt arī pa telefonu. Saskaņā ar šī panta 6. punktu, lai tiktu ievērots termiņš, galvenā nozīme ir paziņojuma par pārvietošanu uz kalnu ganībām saņemšanai.

25.

Prasītāja pamatlietā ir EP Agrarhandel GmbH. 2011. gada 17. jūnijā daļa no tās govju ganāmpulka tika pārvietota uz ganībām kalnu apgabalā. Paziņojumu par pārvietošanu uz kalnu ganībām EP Agrarhandel GmbH nosūtīja pa pastu 2011. gada 30. jūnijā. Atbilstoši saņemšanas zīmogam kompetentajā iestādē tas tika saņemts 2011. gada 7. jūlijā.

26.

Ar 2012. gada 28. marta lēmumu, pamatojoties uz informāciju elektroniskajā datu bāzē, kompetentā iestāde piešķīra EP Agrarhandel GmbH par 2011. gadu piemaksas par liellopiem EUR 398,00 apmērā. EP Agrarhandel GmbH šo lēmumu pārsūdzēja (“pārsūdzība”) ar pamatojumu, ka attiecībā uz 2011. gada 17. jūnijā pārvietotajām govīm nepamatoti neesot tikusi piešķirta piemaksa par zīdītājgovīm.

27.

Ar 2013. gada 6. decembra lēmumu Bundesminister für Land‑ und Forstwirtschaft, Umwelt und Wasserwirtschaft [lauksaimniecības un mežsaimniecības, vides un ūdenssaimniecības ministrs] sūdzību noraidīja. Lēmums tika pamatots ar to, ka paziņojums par pārvietošanu uz kalnu ganībām kompetentajā iestādē tika saņemts tikai pēc 15 dienu termiņa beigām un līdz ar to novēloti. Šī nokavējuma sekas esot tādas, ka nevarot tikt piešķirta nekāda piemaksa.

28.

EP Agrarhandel GmbH par 2013. gada 6. decembra lēmumu cēla prasību Austrijas Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa). Verwaltungsgerichtshof atbilstoši LESD 267. pantam iesniedza Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29.

Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus iesniedza Austrijas Republika un Eiropas Komisija.

30.

Šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība ir par to, kā interpretēt Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktu un Regulas Nr. 73/2009 117. pantu.

31.

Pirmais prejudiciālais jautājums ir par Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā ietvertā formulējuma “[..] informāciju paziņo kompetentajai iestādei [..] vēlākais 15 dienas pēc tam, kad dzīvnieki ir pārvietoti uz ganībām” interpretāciju. Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ar to ir domāts, ka šajā termiņā kompetentajai iestādei ir jāsaņem informācija, vai pietiek ar tās laicīgu nosūtīšanu. Abi nākamie prejudiciālie jautājumi ir par attiecīgā gadījumā novēlota paziņojuma tiesiskajām sekām. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrās daļas sekas ir tādas, ka, lai gan paziņošana ir notikusi novēloti, ir konstatējamas tiesības pretendēt uz piemaksu par dzīvniekiem, un ar trešo jautājumu – vai šādā gadījumā novēlotā paziņojuma dēļ ir jāpiemēro sankcijas.

32.

Vispirms ir jānorāda, ka, lai atbildētu uz prejudiciālajiem jautājumiem, ir jāņem vērā Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkta un Regulas Nr. 73/2009 117. panta konteksts, kā arī tā tiesiskā regulējuma mērķis, kurā tie ietilpst.

33.

Regulā Nr. 73/2009 ir paredzēti noteikumi tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku. Viens no šo tiešo maksājumu, piemaksas par zīdītājgovīm, mērķiem ir atbalstīt to saimniecību ienākumus, kurās tiek audzēti teļi gaļas ražošanai, un ar to tiek papildināts principā piešķirtais, no ražošanas neatkarīgais maksājums. Lai varētu pretendēt uz piemaksu par zīdītājgovīm, saskaņā ar šīs regulas 117. panta pirmo daļu dzīvniekam ir jābūt identificētam un reģistrētam saskaņā ar Regulu Nr. 1760/2000.

34.

Regulas Nr. 1760/2000 mērķis ir uzlabot patērētāju uzticību liellopu gaļas kvalitātei, nodrošināt augstāku sabiedrības veselības aizsardzības līmeni un nostiprināt pastāvīgu stabilitāti liellopu gaļas tirgū ( 9 ). Šī mērķa sasniegšanai paredzētā identifikācijas un reģistrācijas sistēma pamatojas tostarp uz to, ka dalībvalstis izveido savas liellopu datu bāzes, kurās ir ietverta informācija par dzīvnieku identitāti, visām saimniecībām valsts teritorijā un visiem pārvietošanas gadījumiem. Šai sistēmai jebkurā brīdī ir jābūt efektīvai un pilnībā uzticamai, lai kompetentā iestāde vienmēr varētu zināt jebkura liellopa atrašanās vietu un varētu ātri atklāt dzīvnieka izcelsmi epizootijas gadījumā, kā arī nekavējoties veikt pasākumus sabiedrības veselības aizsardzībai ( 10 ).

35.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punktu saistībā ar identifikācijas un reģistrācijas sistēmu dzīvnieku turētājiem tostarp ir pienākums paziņot kompetentajām iestādēm precīzu informāciju par katru pārvietošanu. Būtībā šajā gadījumā ir piemērojams paziņošanas termiņš no trīs līdz maksimāli septiņām dienām. Attiecībā uz liellopu pārvietošanu uz vasaras ganībām ar šo pantu Komisijai ir piešķirtas tiesības pagarināt paziņošanas termiņu un pieņemt īpašus noteikumus. Komisija to izdarīja Lēmuma 2001/672 formā.

36.

Visbeidzot, Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrajā daļā ir paredzēts, ka par dzīvnieku var pretendēt uz maksājumu arī tad, ja informācija, kas noteikta Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punktā, tiek nodota kompetentajai iestādei dzīvnieka turēšanas perioda pirmajā dienā.

37.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā Rīkojuma par liellopu identifikāciju 6. panta 6. punkts, atbilstoši kuram kompetentajai iestādei paziņojums par liellopu pārvietošanu uz vasaras ganībām ir jāsaņem 15 dienu termiņā.

38.

Šajā gadījumā termiņš kļuva piemērojams 2011. gada 17. jūnijā notikušās pārvietošanas uz ganībām dēļ, un līdz ar to termiņš sākās 2011. gada 18. jūnijā plkst. 00.00 un beidzās 2011. gada 4. jūlijā plkst. 24.00 ( 11 ). Ja, kā to dara Austrijas Republika, tiek ņemta vērā paziņojuma saņemšana (2011. gada 7. jūlijs), paziņojums bija novēlots. Turpretim, ja, piekrītot EP Agrarhandel GmbH un Komisijai, tiek ņemta vērā paziņojuma nosūtīšana (2011. gada 30. jūnijs), paziņojums tika iesniegts termiņā.

39.

Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā ir tikai noteikts, ka “informāciju paziņo kompetentajai iestādei [..] vēlākais 15 dienas pēc tam, kad dzīvnieki ir pārvietoti uz ganībām” ( 12 ).

40.

Taču tas, ka expressis verbis nav reglamentēts, vai, lai ievērotu termiņu, nozīme ir paziņojuma saņemšanai vai nosūtīšanai, nenozīmē, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība noteikt tiesisko regulējumu. Tas tādēļ, ka tādējādi tiktu apdraudēta Savienības tiesību vienveidīga piemērošana, vienlīdzība starp uzņēmējiem ( 13 ) un liellopu datu bāzu darbība. Taču tas nekavē valstij pieņemt tiesību aktu, ja tajā ir tikai atkārtoti konkrēti Savienības tiesiskā regulējuma punkti, lai uzsvērtu tā iekšējo struktūru un padarītu to labāk saprotamu ( 14 ). Par šādu vienkāršu atkārtošanu Rīkojuma par liellopu identifikāciju 6. panta 6. punktā runa būtu tad, ja Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkts būtu jāinterpretē tādējādi, ka galvenā nozīme ir paziņojuma saņemšanai.

41.

Ņemot vērā minēto, ar interpretācijas palīdzību ir jānoskaidro, uz kādu notikumu balstās Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkts. Šajā ziņā līdz ar formulējumu (par to 1. punktā) ir jāņem vērā it īpaši konteksts, kādā tiesiskais regulējums tiek izmantots (par to 2. punktā), un tā mērķis (par to 3. punktā).

42.

Manā ieskatā Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkta vācu valodas redakcija (“sind [..] zu übermitteln”) drīzāk liecina par to, ka ir jāņem vērā termiņā notikusi paziņojuma saņemšana. Tas tāpēc, ka paziņošanas process sākas ar informācijas nosūtīšanu un beidzas tikai ar tās saņemšanu. Līdzīgi attiecībā uz formulējumiem “mitteilen” un “unterrichten” ir gadījumā ar redakciju franču valodā (“sont communiquées”), itāļu valodā (“sono comunicate”), spāņu valodā (“se comunicará”) un holandiešu valodā (“worden meegedeelt”).

43.

Taču ir jāatzīst, ka šie jēdzieni ir formulēti vispārīgi un tāpēc tie ir jāinterpretē ( 15 ). Par to liecina jau spriedums Borgmann, kurā Tiesa aizstāvēja viedokli, ka formulējumi “übermitteln” un “unterrichten”“drīzāk liecina par to, ka dati ir jānosūta pirms termiņa beigām”, taču savā interpretācijā tā nebalstījās tikai uz formulējuma analīzi ( 16 ).

44.

Arī konteksts, kādā Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā ir izmantots vārds “paziņot”, nevieš skaidrību. No vienas puses, adresāta tieša minēšana (“paziņo kompetentajai iestādei”) varētu tikt uzskatīta kā norāde uz to, ka paziņojumam ir arī jāsasniedz iestāde ( 17 ). No otras puses, formulējumu “vēlākais 15 dienas pēc tam” varētu saprast kā norādi uz to, ka ir jābūt iespējai sekmīgi paziņot informāciju arī vēl piecpadsmitajā dienā. Savukārt šajā ziņā ir jāņem vērā, ka, piemēram, spāņu valodas redakcija (“no prazo de 15 dias”, t.i., 15 dienu laikā) ir formulēta citā nozīmē un Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā nav noteikts, ka paziņošanai ir jānotiek pa pastu. Drīzāk informācija, kā, piemēram, parāda Rīkojuma par liellopu identifikāciju 6. panta 5. punkts, var tikt paziņota tiešsaistē vai pa telefonu.

45.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jākonstatē, ka dažādās valodu redakcijas nesniedz nepārprotamu atbildi. Tāpēc, lai nodrošinātu vienveidīgu Savienības tiesību interpretāciju un piemērošanu, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst ( 18 ).

46.

Attiecībā uz tiesiskā regulējuma kontekstu ir jāsecina, ka Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkts balstās uz Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otro ievilkumu.

47.

Tajā izmantotais formulējums “[dzīvnieku turētājs] ziņo kompetentajai iestādei” gan arī nav nepārprotams ( 19 ). Taču no šī konteksta top skaidrs, ka 15 dienu termiņa noteikšana ir īpašs izņēmums no Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otrā ievilkuma pirmajā teikumā ietvertā principa. Atbilstoši tam termiņš paziņošanai par dzīvnieku pārvietošanu ir no trim līdz maksimāli septiņām dienām. No minētā attiecībā uz Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktu izriet prasība par šauru interpretāciju saskaņā ar vispārējo principu, ka izņēmumi ir jāinterpretē šauri ( 20 ).

48.

Šis konteksts liecina arī par to, ka termiņa ievērošanas kārtība Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā un Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punktā ir jāinterpretē vienveidīgi. Taču šādā gadījumā balstīšanās uz paziņojuma nosūtīšanu būtu pretrunā dalībvalstīm piešķirtajām tiesībām noteikt maksimālo “triju līdz septiņu dienu” termiņu. Dalībvalstu ietekmēšanas iespējas, ņemot vērā atšķirīgo pasta pakalpojumu ātrumu, tiktu faktiski likvidētas. Turpretim, ja balstās uz paziņojuma saņemšanu, dalībvalstīm patiešām būtu jāīsteno rīcības brīvība. To, ka šajā gadījumā dzīvnieku turētājiem nav neiespējami ievērot termiņu, piemēru veidā ir parādīts Rīkojuma par liellopu identifikāciju 6. panta 5. punktā, atbilstoši kuram paziņojumi, kuriem ir piemērojams šis īsais termiņš, var tikt nosūtīti ne tikai pa pastu, bet arī tiešsaistē vai pa telefonu.

49.

Papildus ir jānorāda, ka Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā tā sākotnējā redakcijā bija pieprasīta termiņā notikusi paziņojuma saņemšana. Tā kā informācija bija “[jā]ievada attiecīgās valsts liellopu datu bāzē vēlākais septiņas dienas pēc tam, kad dzīvnieki ir pārvietoti uz ganībām”, minētā priekšnoteikums loģiski bija informācijas saņemšana pirms šī termiņa beigām. Pretēji Komisijas viedoklim manā ieskatā nav pieļaujams apvērsts secinājums, ka formulējuma “ievada [..] datu bāzē” svītrošana nozīmē, ka tagad pietiek ar paziņojuma nosūtīšanu 15 dienu termiņā.

50.

Pirmkārt, nekas neliecina par to, ka ar Lēmumu 2010/300 būtu bijusi vēlēšanās grozīt termiņa ievērošanas kārtību. Tas tādēļ, ka Lēmuma 2010/300 preambulas apsvērumos grozījumi ir pamatoti tikai ar nepieciešamību pielāgot “laikposmus Lēmumā 2001/672/EK” ( 21 ).

51.

Otrkārt, izmaiņas formulējumā var izskaidrot tādējādi, ka ar tām Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkts tiek pielāgots formulējumam Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta 1. punktā un expressis verbis ir formulēts kā dzīvnieku turētāju pienākums.

52.

Treškārt, balstīšanās uz paziņojuma nosūtīšanu nozīmētu, ka sākotnējais termiņš ne tikai tiktu pagarināts vairāk nekā divas reizes, bet arī būtu atkarīgs no faktora x, t.i., pasta pakalpojumu ātruma. Kā to parāda šis gadījums (nosūtīšana 2011. gada 30. jūnijā, saņemšana 7. jūlijā), pasta nosūtīšana var aizņemt būtisku laiku. Šādā veidā termiņš tiktu būtiski pagarināts, un šis pagarinājums katrā gadījumā būtu atšķirīgs. Tas ir pretrunā ne tikai prasībai par izņēmumu šauru interpretāciju, bet arī rada tiesisko nenoteiktību un apdraud valstu liellopu datu bāzu aktualitāti. Manā ieskatā atbilstošai tiesību normas autora gribai noteikt tik plašu tiesisko regulējumu bija jāatspoguļojas Lēmuma 2010/300 formulējumā vai vismaz tā preambulas apsvērumos.

53.

Tātad galu galā Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkta konteksts liecina par to, ka tāpat kā iepriekš kompetentajai iestādei paziņojums ir jāsaņem noteiktajā termiņā.

54.

Šo interpretāciju apstiprina mērķi, kuri ir izvirzīti Lēmumā 2001/672 un Regulā Nr. 1760/2000.

55.

No Regulas Nr. 1760/2000 preambulas 7. apsvēruma izriet, ka identifikācijas un reģistrācijas sistēmas mērķis ir “uzlabot patērētāju uzticību liellopu gaļas un liellopu gaļas produktu kvalitātei, nodrošināt augstāku sabiedrības veselības aizsardzības līmeni un nostiprināt pastāvīgu stabilitāti liellopu gaļas tirgū”. Attiecīgi Lēmuma 2001/672 normu mērķis saskaņā ar tā preambulas 3. apsvērumu ir “vienmēr [..] zināt jebkura liellopa atrašanās vietu” ( 22 ). Šie mērķi ir jāņem vērā, arī interpretējot termiņa ievērošanas kārtību.

56.

Minētais liecina par to, ka nozīme ir jāpiešķir paziņojuma saņemšanai, jo valstu datu bāzu aktualitāti būtiski ietekmē tas, vai kompetentā iestāde par dzīvnieku pārvietošanu tiek informēta vēlākais pēc 15 dienam vai arī tas notiek atkarībā no katra atsevišķā gadījuma – vēlāk kavēšanās pastā dēļ.

57.

Pretēji Komisijai es arī neuzskatu, ka tādējādi no dzīvnieku turētāja tiek nepamatoti prasīts uzņemties nepanesamu risku, proti, paziņojuma laicīgas saņemšanas risku. Ņemot vērā, kāda nozīme valstu reģistru aktualitātei ir attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzību, pārskatāmību un liellopu gaļas tirgus stabilitāti, nav nepamatoti prasīt, lai dzīvnieku turētājs obligāti sniedzamo informāciju nosūtītu pa pastu vai citā veidā tik laicīgi, lai iestāde to saņemtu termiņā. Paziņošana ir iespējama no pārvietošanas uz ganībām brīža. Ja dzīvnieku turētājs, lai nosūtītu paziņojumu pa pastu, gaida tik ilgi, ka nav zināms, vai saņemšana notiks laicīgi, no viņa vismaz var prasīt, lai tas paziņo iestādei informāciju tiešsaistē. Uz šo iespēju expressis verbis ir norādīts Rīkojuma par liellopu identifikāciju 6. panta 5. punktā. Papildus ir jānorāda, ka ārkārtēji apstākļi, kas izraisa termiņa nokavējumu, tiek ņemti vērā, piemērojot tiesiskās sekas ( 23 ). Ņemot vērā iepriekš norādīto pamatojumu, es arī neuzskatu, ka nediskriminācijas princips prasa balstīties uz paziņojuma nosūtīšanu ( 24 ).

58.

Šajā ziņā šis termiņš paziņošanai par dzīvnieku pārvietošanu ir jānošķir arī no termiņa paziņošanai par piena daudzumu, kas bija lietas Borgmann pamatā un kam ir jānotiek katra gada 15. maijā ( 25 ). Tas tādēļ, ka pēdējā minētā termiņa mērķis ir nodrošināt savlaicīgu papildnodevas par pienu aprēķināšanu un noteikšanu, lai tā varētu tikt samaksāta līdz 1. septembrim. Šis mērķis netiek apdraudēts tāpēc, ka tiek ņemta vērā informācijas nosūtīšana termiņā. Taču paziņošanas par dzīvnieku pārvietošanu termiņā mērķis ir tieši, kā tas parādās Lēmuma 2001/672 preambulas 3 apsvērumā, “vienmēr [..] zināt jebkura liellopa atrašanās vietu” un, kā uzsver Tiesa, identifikācijas un reģistrācijas sistēmai būt “efektīvai un pilnībā uzticamai, lai kompetentās iestādes varētu ātri atklāt dzīvnieka izcelsmi epizootijas gadījumā un nekavējoties pieņemt vajadzīgos noteikumus ar mērķi novērst iespējamo risku sabiedrības veselībai” ( 26 ).

59.

Turklāt Lēmuma 2010/300 preambulas 5. apsvērumā ir sniegta atbilde uz jautājumu par to, kāds bija patiesais Lēmuma 2001/672 2. panta 4. panta grozījumu mērķis. Proti, ar grozījumiem ir ņemts vērā, ka “dzīvnieki, kurus no dažādām saimniecībām pārvieto uz vienām vasaras ganībām [..], tur nonāk [var nonākt] vēlāk nekā septiņu dienu laikā”. Tāpēc laikposmi, lai samazinātu “nevajadzīgu administratīvu slogu”, bija “jāpielāgo, lai ņemtu vērā minēto praktisko faktu”. Nevajadzīgs administratīvais slogs saskaņā ar iepriekšējo tiesisko situāciju varēja rasties tādējādi, ka dzīvnieku turētājam, kuram, lai pārvietotu savus dzīvniekus no vairākām turēšanas vietām uz vienām ganībām, ir nepieciešamas vairāk nekā septiņas dienas, nevarēja paziņot par visu dzīvnieku pārvietošanu vienā paziņojumā. Tas tāpēc, ka, ņemot vērā faktu, ka paziņošanas termiņu attiecībā uz dzīvnieku sāk skaitīt no pirmā no šiem dzīvniekiem pārvietošanas brīža, tas šādā gadījumā pēdējā dzīvnieka pārvietošanas brīdī jau būtu beidzies.

60.

Pagarinot termiņu līdz 15 dienām, jātiek novērstam nevajadzīgajam administratīvajam slogam, kas rodas dzīvnieku turētājam un iestādei vairāku paralēlu paziņojumu gadījumā. Taču nav jābalstās uz paziņojuma nosūtīšanu, lai ievērotu šo mērķi. Kā jau minēts, nedz Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā, nedz Regulas Nr. 1760/2000 7. pantā nav paredzēts, ka paziņojums ir jānosūta pa pastu. Tieši pretēji, ir iespēja informāciju paziņot tiešsaistē vai pa telefonu ( 27 ). Taču arī gadījumā, ja dzīvnieku turētājs izvēlas sūtīšanu pa pastu, 15 dienu termiņš ir noteikts tādējādi, ka ir pietiekams laiks, lai saņemšana notiktu termiņā.

61.

Atbilstoši iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojums par pārvietošanu uz vasaras ganībām kompetentajai iestādei ir jāsaņem vēlākais 15 dienu laikā pēc dzīvnieku pārvietošanas uz ganībām. Līdz ar to Savienības tiesībām nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā tas ir paredzēts.

62.

Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild šādi:

Lēmuma 2001/672, kurā grozījumi ir izdarīti ar Lēmumu 2010/300, 2. panta 4. punktam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru, lai tiktu ievērots paziņošanas par pārvietošanu uz vasaras ganībām termiņš, izšķiroša nozīme ir attiecīgā paziņojuma saņemšanai.

63.

Uz iesniedzējtiesas otro jautājumu ir jāatbild tikai tad, ja tiek pieņemts priekšlikums atbildei uz pirmo prejudiciālo jautājumu.

64.

Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai gadījumā, kāds tas ir pamatlietā, ir tiesības pretendēt uz piemaksu par dzīvniekiem saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 117. panta otro daļu, lai gan par to pārvietošanu uz vasaras ganībām ir paziņots novēloti Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punkta izpratnē.

65.

Tā kā Komisija un iesniedzējtiesa pauž bažas par to, vai novēlota paziņošana par pārvietošanu uz vasaras ganībām vispār saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 117. panta pirmo daļu nozīmē tiesību pretendēt uz piemaksu zudumu, vispirms ir jāanalizē šis aspekts (par to 1. punktā). Tas tāpēc, ka, ja novēlota paziņošana neietekmē tiesības pretendēt uz piemaksu, nerodas jautājums par Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrās daļas piemērošanu (par to 2. punktā). Gadījumā, ja novēlota paziņošana būtībā nozīmē piemaksas zaudēšanu un neietilpst minētajos izņēmumos, ir jānoskaidro, vai šis secinājums nav pretrunā samērīguma principam (par to 3. punktā).

66.

Ja dzīvnieku turētājs neievēro Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā paredzēto termiņu, viņš nepilda savu pienākumu iesniegt paziņojumu termiņā saskaņā ar Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otro ievilkumu. Nedz Lēmumā 2001/672, nedz Regulā Nr. 1760/2000 nav reglamentētas šī pārkāpuma sekas. Taču Regulas Nr. 73/2009 117. panta pirmajā daļā ir paredzēts, ka, lai varētu pretendēt uz maksājumiem, dzīvniekam ir jābūt identificētam un reģistrētam saskaņā ar Regulu Nr. 1760/2000.

67.

Jau no šī panta formulējuma skaidri izriet, ka piemaksa tiek piešķirta, ja attiecīgo dzīvnieku turētāji ir ievērojuši Savienības tiesību normas, kas piemērojamas liellopu identifikācijai un reģistrācijai ( 28 ). 7. pants pieder pie Regulas Nr. 1760/2000 I sadaļā ar nosaukumu “Liellopu identifikācija un reģistrācija” ietvertajām tiesību normām. Papildus šīs sadaļas 3. pantā ir paskaidrots, ka liellopu identifikācijas un reģistrācijas sistēma it īpaši ietver elektroniskas datu bāzes. Tās sastāv no informācijas, kuru dzīvnieku turētāji saskaņā ar 7. pantu ir paziņojuši iestādei.

68.

Tāpēc jautājums ir tikai par to, vai novēlota paziņošana vien rada situāciju, ka liellops nav uzskatāms par reģistrētu.

69.

Par to vispirms liecina tas, ka Regulas Nr. 1760/2000 7. pantā paziņošanas termiņi ir formulēti imperatīvi un iespējas paredzēt garāku termiņu ir noteiktas precīzi un ir ierobežotas ( 29 ). Lai gan Lēmumā 2001/672, kurā grozījumi ir izdarīti ar Lēmumu 2010/300, termiņš ir pagarināts līdz 15 dienām, tajā tāpat ir izmantots imperatīvs formulējums. Tajā ir noteikts, ka “paziņo [..] vēlākais 15 dienas pēc tam, kad [..] ir pārvietoti”. Bet šīs kārtības precīzai noteikšanai nebūtu lietderīgas nozīmes, ja liellopu turētāji varētu šo termiņu pēc izvēles neievērot ( 30 ).

70.

Par labu šim secinājumam liecina arī pati Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrā daļa. Atbilstoši tai par dzīvnieku “tomēr var arī” pretendēt uz piemaksu, ja obligāti sniedzamā informācija tiek nodota kompetentajai iestādei dzīvnieka turēšanas perioda pirmajā dienā. No minētā var secināt, ka par liellopu saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 117. panta pirmo daļu būtībā var pretendēt uz maksājumu tikai tad, ja obligāti sniedzamā informācija ir tikusi nodota citā brīdī, proti, tajā, kas paredzēts Regulas Nr. 1760/2000 7. pantā. Pretējs secinājums, atbilstoši kuram paziņojuma iesniegšanas brīdis neietekmē tiesības pretendēt uz maksājumu, nav pamatots, jo šādā gadījumā paziņojums varētu tikt iesniegts vēlāk jebkurā brīdī. Taču šādā gadījumā 117. panta otrajai daļai nebūtu nozīmes.

71.

Šo interpretāciju apstiprina Lēmumā 2001/672 un Regulā Nr. 1760/2000 izvirzītie mērķi, kas tika izklāstīti 56. punktā. Lai šos mērķus sasniegtu, identifikācijas un reģistrācijas sistēmai, kā to ir konstatējusi Tiesa, būtu jābūt efektīvai un pilnībā uzticamai, lai varētu ātri tikt atklāta dzīvnieka izcelsme, piemēram, epizootijas gadījumā ( 31 ). Taču tas nav iespējams, ja dzīvnieku turētājs savu liellopu pārvešanu nepaziņo paredzētajos termiņos iekļaušanai elektroniskajā datu bāzē. Ja tiesības pretendēt uz maksājumu saskaņā ar Regulu Nr. 73/2009 nebūtu atkarīgas no termiņa ievērošanas, dzīvnieku turētājiem nebūtu nekāda finansiāla pamudinājuma izpildīt savus pienākumus noteiktajā laikā ( 32 ).

72.

Šo interpretāciju apstiprina arī Regula Nr. 1122/2009, kas tika pieņemta, lai īstenotu Regulu Nr. 73/2009. Saskaņā ar tās 63. panta 3. punktu, lai aprēķinātu atbalsta summu, tiek ņemts vērā nevis atbalsta pieteikumā norādītais, bet gan pārbaudēs “apstiprinātais” dzīvnieku skaits. Saskaņā ar šī panta 4. punkta b) apakšpunkta otro teikumu dzīvniekus konstatēta identifikācijas un reģistrācijas sistēmas noteikumu pārkāpuma gadījumā būtībā uzskata par neapstiprinātiem. Atkāpes no minētā regulas 63. pantā ir paredzētas tikai acīmredzamu kļūdu koriģēšanas ( 33 ) un krotālijas pazaudēšanas ( 34 ) gadījumā. Mazāk stingri noteikumi attiecībā uz nepareiziem ierakstiem reģistrā vai dzīvnieku pasēs pastāv tādā ziņā, ka attiecīgo dzīvnieku uzskata par neapstiprinātu tikai tad, ja pārkāpums tiek konstatēts divas reizes divos gados ( 35 ). Turklāt saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 75. panta 1. punktu ir paredzēts izņēmums gadījumos, kad lauksaimnieks nav varējis izpildīt savus pienākumus nepārvaramas varas vai ārkārtas apstākļu dēļ. Tāpēc paziņošanas termiņa neievērošanas sekas īpašos gadījumos var tikt mazinātas no tiesisko seku viedokļa. Turpretim visos pārējos gadījumos, kā tas ir arī šajā gadījumā, dzīvnieki ir jāuzskata par neapstiprinātiem. Līdz ar to tie, nosakot aprēķina bāzi, netiek ņemti vērā. Atbilstoši minētajam par tiem netiek piešķirts atbalsts.

73.

Galu galā šis secinājums, atbilstoši kuram novēlota paziņošana par pārvietošanu uz ganībām principā nozīmē piemaksas par zīdītājgovīm zaudēšanu, atbilst arī Tiesas judikatūrai spriedumā Maatschap Schonewille-Prins ( 36 ). Tiesa šajā spriedumā par piemaksām nokaušanai nosprieda, ka, ja netiek ievērots no Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otrā ievilkuma izrietošais paziņošanas pienākums, tiek zaudēta šī piemaksa ( 37 ).

74.

Iebildumi, kurus Komisija izvirza, argumentējot pret šīs judikatūras pārnešanu, nav pamatoti turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ.

75.

Vispirms ir jākonstatē, ka atšķirība nevar izrietēt no tā, ka minētajā lietā runa ir par piemaksām kaušanai, bet šajā gadījumā – par piemaksu par zīdītājgovīm. Tas tāpēc, ka Tiesas spriedums balstās uz Regulas Nr. 1254/1999 21. panta formulējumu ( 38 ) ( 39 ). Šajā tiesību normā, izmantojot gandrīz tādu pašu formulējumu kā Regulas Nr. 73/2009 117. panta pirmajā daļā, ir reglamentēts, ka tiesības pretendēt uz maksājumu ir atkarīgas no tagad spēkā esošās Regulas Nr. 1760/2000 normu ievērošanas ( 40 ). Papildus ir jānorāda, ka minētajās tiesību normās šie priekšnoteikumi nav reglamentēti, piemēram, it īpaši attiecībā uz piemaksām kaušanām vai piemaksu par zīdītājgovīm, bet gan runa ir par vispārīgām tiesību normām, kas ir piemērojamas visiem attiecīgajā iedaļā norādītajiem maksājumiem. Pie tādiem ir pieskaitāma gan piemaksa par zīdītājgovīm, gan piemaksa kaušanai ( 41 ).

76.

Jānoraida ir arī iebildums, ka šajā gadījumā ir jāizdara atšķirīgs secinājums tāpēc, ka paziņošanai par pārvietošanu uz ganībām, atšķirībā no paziņošanas par “dzīvnieku pārvietošanu uz lauku saimniecību un no tās”, nav konstitutīvs, bet gan tikai pagaidu raksturs attiecībā uz lopu skaitu un salīdzinājumā ar kaušanu un tūlītēju patēriņu tai ir mazāka nozīme.

77.

Pirmkārt, spriedumā Maatschap Schonewille-Prins, piemēram, nebija runa par novēlotu paziņojumu par liellopa kaušanu, bet gan par novēlotu paziņojumu par liellopa ierašanos saimniecībā ( 42 ). Taču, tā kā pēdējais minētais paziņojums, tāpat kā paziņojums par pārvietošanu uz vasaras ganībām, netiek sniegts tieši pirms tam, kad patērētāji lieto liellopu gaļu uzturā, Tiesa šim aspektam nevarēja piešķirt nekādu nozīmi.

78.

Otrkārt, iebildums pamatojas uz nepareizu pieņēmumu, ka pārvietošana uz vasaras ganībām nav “dzīvnieku pārvietošana uz lauku saimniecību un no tās” Regulas Nr. 1760/2000 7. panta 1. punkta otrā ievilkuma pirmā teikuma izpratnē. Tas tāpēc, ka ar “lauku saimniecību”, kā to parāda Regulas Nr. 1760/2000 2. panta otrajā ievilkumā ietvertā definīcija, ir jāsaprot uzņēmums vai būve, kur dzīvnieki principā tiek turēti. Tāpēc pārvietošana uz vasaras ganībām ir apakšgadījums, nevis šī jēdziena aliud. Līdz ar to Regulas Nr. 1760/2000 7. panta formulējumā nav ietverta nekāda norāde par termiņa neievērošanas tiesisko seku attiecīgu diferenciāciju. Tas pats attiecas uz Lēmumu 2001/672.

79.

Treškārt, diferenciācija atkarībā no paziņošanas termiņa veida nav pamatota, arī ņemot vērā iepriekš 55. un 71. punktā norādītos mērķus, kas ir izvirzīti Lēmumā 2001/672 un Regulā Nr. 1760/2000. Tā kā dzīvnieku epizootija var uzliesmot kā vasaras ganībās, tā lauku saimniecībā, arī par pārvietošanu uz vasaras ganībām praktisko iespēju robežās ir jāpaziņo pēc iespējas ātrāk.

80.

Galu galā ir jākonstatē, ka novēlotas paziņošanas par pārvietošanu uz vasaras ganībām sekas ir tādas, ka attiecīgie dzīvnieki atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 117. panta pirmajai daļai nav reģistrēti saskaņā ar Regulu Nr. 1760/2000 un tāpēc principā attiecībā uz tiem nav tiesību pretendēt uz piemaksu.

81.

Ņemot vērā minēto, ir jānoskaidro, vai, piemērojot Regulas Nr. 73/2009 117. panta otro daļu tādā gadījumā kā šis, tomēr ir tiesības pretendēt uz maksājumu par dzīvnieku. Minētā priekšnoteikums būtu tāds, ka obligāti sniedzamā informācija ir nodota kompetentajai iestādei dzīvnieka turēšanas perioda pirmajā dienā.

82.

“Turēšanas periods” ir laika posms, kurā dzīvniekam, par ko pieprasīts atbalsts, jāatrodas saimniecībā ( 43 ). Saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 111. panta 2. punkta otro daļu attiecībā uz piemaksu par zīdītājgovīm ir paredzēts sešus mēnešus ilgs turēšanas periods “no pieteikuma iesniegšanas dienas”. Kā pieteikuma iesniegšanas diena Rīkojuma par tiešajiem maksājumiem 13. panta 1. punktā ir noteikts 1. janvāris, 16. marts un 10. aprīlis ( 44 ). Tāpēc pirmā turēšanas perioda diena saskaņā ar šīs regulas 13. panta 2. punktu ir atbilstoši attiecīgā gada 2. janvāris, 17. marts vai 11. aprīlis (attiecībā uz zīdītājgovīm, ar kurām ganāmpulks ir papildināts pēc 1. janvāra vai 16. marta) ( 45 ).

83.

Tā kā pārvietošana šajā gadījumā ir notikusi 2011. gada 17. jūnijā, runa ir par notikumu, kas laika ziņā ir norisinājies pēc pēdējā iespējamā turēšanas perioda sākuma brīža (11. aprīlis). Tāpēc obligāti sniedzamā informācija kompetentajai iestādei netika nodota attiecīgā dzīvnieka turēšanas perioda pirmajā dienā. Tas, ka tādos gadījumos kā šis tas arī nebija iespējams, parāda Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrās daļas izņēmuma raksturu. Tikai gadījumos, kad dzīvnieku turētājs pirms pēdējā iespējamā turēšanas perioda sākuma deklarē valsts datu bāzē jaunu dzīvnieku, viņam ir jābūt iespējai, neņemot vērā iepriekšējā turētāja izdarīto paziņojuma pienākuma pārkāpumu, saņemt piemaksu.

84.

Tātad galu galā es, tāpat kā Austrijas Republika, uzskatu, ka Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrā daļa neattiecas uz tādiem gadījumiem kā šis.

85.

Līdz ar to nobeigumā rodas jautājums, vai Regulas Nr. 73/2009 117. pants atbilst samērīguma principam, ciktāl no tā izriet piemaksas par zīdītājgovīm zaudēšana kā novēlotas paziņošanas par pārvietošanu uz vasaras ganībām sekas.

86.

Tā kā lauksaimniecības jomā Savienības likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, kas atbilst poliskajai atbildībai, kura tam ir piešķirta ar LESD 40.–43. pantu, Tiesas pārbaude attiecas tikai uz to, vai Savienības likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis savu novērtējuma brīvību ( 46 ).

87.

Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka, ja Savienības likumdevējs – kā Regulas Nr. 73/2009 117. panta pirmajā daļā – izvirza nosacījumus tiesībām saņemt atbalstu, tad šo tiesību zaudēšana kāda nosacījuma neievērošanas dēļ nav sods, bet gan tikai likumā paredzēto nosacījumu neievērošanas sekas ( 47 ).

88.

Tāpēc, ja Savienības likumdevējs – kā Regulas Nr. 1122/2009 23. panta 1. punktā – nosaka, ka atbalsta pieteikuma novēlotas iesniegšanas gadījumā tiek tikai samazināts piešķirtais atbalsts, tas nav vispārējs princips, bet gan balstās uz likumdevēja apzinātu lēmumu, ka termiņa ievērošana izņēmuma gadījumā nav būtiska ( 48 ).

89.

Pretēji minētajam, kā it īpaši izriet no šo secinājumu 69. un 71. punkta, pienākumam ievērot Lēmuma 2001/672 2. panta 4. punktā paredzēto paziņošanas termiņu ir īpaša nozīme, sasniedzot identifikācijas un reģistrācijas sistēmas mērķus. Papildus ir jānorāda, kā izklāstīts šo secinājumu 73. punktā, ka īpašos apstākļos, piemēram, nepārvaramas varas gadījumā, ir paredzēti arī izņēmumi.

90.

Tāpēc Savienības likumdevējs nav acīmredzami pārkāpis savu novērtējuma brīvību ( 49 ). Tātad Regulas Nr. 73/2009 117. pants galu galā nav pretrunā samērīguma principam.

91.

Ņemot vērā iepriekš izdarītos apsvērumus, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild šādi:

Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to novēlotas paziņošanas par pārvietošanu uz vasaras ganībām gadījumā, kas notiek pēc turēšanas perioda sākuma, par novēloti deklarētajiem dzīvniekiem nav tiesību pretendēt uz piemaksu.

92.

Ja Tiesa piekrīt manam priekšlikumam par atbildēm uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, uz trešo prejudiciālo jautājumu nav jāatbild. Tas tāpēc, ka iesniedzējtiesa to uzdod tikai gadījumā, ja paziņojums par pārvietošanu uz vasaras ganībām gan ir jāuzskata par novēlotu, taču galu galā tas nenozīmē piemaksas par zīdītājgovīm zaudēšanu.

93.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai šādā gadījumā novēlota paziņojuma dēļ ir jāpiemēro sankcijas. No trešā prejudiciālā jautājuma pamatojuma izriet, ka iesniedzējtiesa šajā ziņā atsaucas uz maksājuma samazinājumiem un tā nepiešķiršanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 73/2009 21. un 23. pantu un saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 23. pantu.

94.

Uz jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Minētajās Regulu Nr. 73/2009 un Nr. 1122/2009 normās gan ir paredzētas atbilstošas sankcijas par novēlotu atbalsta pieteikuma iesniegšanu ( 50 ), atbalsta kritēriju neievērošanu ( 51 ) un lauksaimnieku “savstarpējās atbilstības noteikumu” neizpildi ( 52 ). Taču saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 74. panta 1. punktu un 73. panta 1. punktu šos samazinājumus un nepiešķiršanu nepiemēro, ja lauksaimnieks ir iesniedzis pareizu faktisko informāciju. Tā kā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet nekas tāds, kas liecinātu par to, ka novēloti paziņotā informācija bija nepareiza, novēlota paziņojuma par pārvietošanu uz vasaras ganībām dēļ nav jāpiemēro sankcijas saskaņā ar šīm tiesību normām.

95.

Tāpēc uz trešo jautājumu būtu jāatbild tādējādi, ka gadījumā, ja novēlots paziņojums par pārvietošanu uz vasaras ganībām atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 117. panta otrajai daļai nenozīmē tiesību pretendēt uz maksājumu zudumu, maksājuma samazinājumi un tā nepiešķiršana saskaņā ar Regulas Nr. 73/2009 21. pantu, Regulas Nr. 1122/2009 65. pantu, Regulas Nr. 73/2009 23. pantu, Regulas Nr. 1122/2009 70.–72. pantu un tās 23. pantu netiek piemērota, ja novēloti paziņotā informācija ir faktiski pareiza.

96.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz Verwaltungsgerichtshof (Augstākā administratīvā tiesa, Austrija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: