–

Spānijas valdības vārdā – A. Ballesteros Panizo un A. Gavela Llopis, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. L. Buendía Sierra, L. Malferrari un G. von Rintelen, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1023 (2019. gada 20. jūnijs) par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, parādsaistību dzēšanu un diskvalifikāciju un ar pārstrukturēšanu, maksātnespēju un parādsaistību dzēšanu saistīto procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu (ES) 2017/1132 (Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju) (OV 2019, L 172, 18. lpp.) 1. panta 4. punktu un 23. panta 1., 2. un 4. punktu.

2

Šie lūgumi iesniegti saistībā ar divām tiesvedībām starp A (C‑289/22) un S.E.I. (C‑305/23) pret Agencia Estatal de Administración Tributaria (Valsts nodokļu administrācijas aģentūra, Spānija; turpmāk tekstā – “AEAT”) par parādsaistību dzēšanas pieteikumiem, kurus A un S.E.I. iesnieguši to attiecīgajās maksātnespējas procedūrās.

3

Saskaņā ar Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 21. un 78.–81. apsvērumu:

4

Šīs direktīvas 1. pantā paredzēts:

“1.   Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par:

[..]

[..]

2.   Šī direktīva neattiecas uz šā panta 1. punktā minētajām procedūrām, kas attiecas uz parādniekiem, kuri ir:

[..]

[..]

4.   Dalībvalstis var 1. punkta b) apakšpunktā minēto procedūru piemērošanu attiecināt arī uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji.

[..]”

5

Minētās direktīvas 20.–24. pants ir iekļauti III sadaļā “Parādsaistību dzēšana un diskvalifikācija”.

6

Šīs direktīvas 20. pantā “Saistību dzēšanas iespējas” noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir pieejama vismaz viena procedūra, kas var noslēgties ar pilnīgu parādsaistību dzēšanu saskaņā ar šo direktīvu.

Dalībvalstis var pieprasīt, lai tiktu izbeigta tāda tirdzniecība, darījumdarbība, amatniecība vai profesija, ar kuru ir saistīti maksātnespējīga uzņēmēja parādi.

2.   Dalībvalstis, kurās pilnīga parādsaistību dzēšana ir atkarīga no tā, vai uzņēmējs daļēji veic parādu atmaksu, nodrošina, lai saistītais atmaksas pienākums būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā, un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka uzņēmēji, kuriem ir dzēstas parādsaistības, var izmantot spēkā esošos valsts regulējumus, kuros ir paredzēts darījumdarbības atbalsts uzņēmējiem, tostarp to, ka viņiem ir piekļuve attiecīgai un atjauninātai informācijai par šiem regulējumiem.”

7

Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. pants “Atkāpes” ir formulēts šādi:

“1.   Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis patur spēkā vai ievieš noteikumus, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus, ja maksātnespējīgais uzņēmējs parādsaistību uzņemšanās laikā, maksātnespējas procedūras laikā vai parāda maksājuma laikā attiecībā pret kreditoriem vai citām ieinteresētajām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem rīkojās negodīgi vai negodprātīgi, – neskarot valsts noteikumus par pierādīšanas pienākumu.

2.   Atkāpjoties no 20. līdz 22. pantam, dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas, piemēram, ja:

[..]

4.   Dalībvalstis var konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu, ja šāda izslēgšana, ierobežošana vai ilgāki laikposmi ir pienācīgi pamatoti, piemēram, ja ir:

[..]”

8

Pamatlietās rationae temporis piemērojamais likums ir 2020. gada 5. maijaReal Decreto Legislativo 1/2020 por el que se aprueba el Texto Refundido de la Ley Concursal (Karaļa Dekrētlikums 1/2020, ar kuru pieņemta Maksātnespējas likuma pārstrādātā redakcija; 2020. gada 7. maijaBOE Nr. 127, 31518. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar 2022. gada 5. septembraLey 16/2022 de reforma del texto refundido de la Ley Concursal, aprobado por el Real Decreto Legislativo 1/2020, para la transposición de la Directiva (UE) 2019/1023 (Likums 16/2022 par Maksātnespējas likuma pārstrādātās redakcijas, kas apstiprināta ar Karaļa Dekrētlikumu 1/2020, reformu, transponējot Direktīvu (ES) 2019/1023; 2022. gada 6. septembraBOE Nr. 214, 123682. lpp.) (turpmāk tekstā – “TRLC”).

9

Atbilstoši Likuma 16/2022 preambulai:

“[..]

[..] Ja maksātnespējīgais parādnieks ir fiziska persona, maksātnespējas procedūras mērķis ir identificēt godprātīgus parādniekus un piedāvāt viņiem daļēji dzēst parādsaistības, tādējādi dodot viņiem otru iespēju un novēršot, ka viņi nonāk ēnu ekonomikā vai tiek atstumti.

[..]

[Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] ir noteikts, ka visām dalībvalstīm jāievieš otrās iespējas mehānisms, lai nepieļautu, ka parādniekiem rodas kārdinājums pārcelties uz citām valstīm, kurās šādi mehānismi jau ir paredzēti, tā rezultātā radot izmaksas gan parādniekam, gan viņa kreditoriem. Tajā pašā laikā standartizācija šajā jomā tiek uzskatīta par būtisku Eiropas vienotā tirgus darbībai.

Viena no radikālākajām izmaiņām jaunajā tiesiskajā regulējumā ir tāda, ka tā vietā, lai parādsaistību dzēšanu padarītu atkarīgu no konkrēta veida parādsaistībām (kā tas bija paredzēts Maksātnespējas likuma 487. panta 2. punktā), tika pieņemta uz nopelniem balstīta parādsaistību dzēšanas sistēma, kurā jebkuram parādniekam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs, ja viņš izpilda šī iedibinājuma pamatā esošu godprātības prasību, var tikt dzēstas visas viņa parādsaistības, izņemot parādsaistības, kuras nevar dzēst atbilstoši tiesību aktiem izņēmuma kārtā un to īpašā rakstura dēļ. Tiek uzturēta spēkā Spānijas likumdevēja jau 2015. gadā paredzētā parādsaistību dzēšanas iespēja jebkuram godprātīgam parādniekam – fiziskai personai, neatkarīgi no tā vai viņš ir vai nav uzņēmējs.

[..]

Parādnieka godprātība joprojām ir parādsaistību dzēšanas stūrakmens. Saskaņā ar starptautisko organizāciju ieteikumiem godprātības noteikšana normatīvajos aktos ir definēta, atsaucoties uz konkrētiem objektīviem rīcības veidiem, kuri ir izsmeļoši uzskaitīti (izsmeļošs saraksts), neizmantojot neskaidrus vai nepietiekami konkrētus rīcības modeļus, vai kuru pierādīšana uzliek parādniekam neiespējamu slogu. [..]

[..]

Parādsaistību dzēšana tiek attiecināta uz visiem prasījumiem maksātnespējas procedūrā un uz parādnieka mantu. Atsevišķos gadījumos izņēmumi ir pamatojami ar to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī (piemēram, uzturlīdzekļu parādsaistības, parādsaistības, kas izriet no publiski tiesiskiem prasījumiem, parādsaistības, kuras rodas noziedzīgu nodarījumu rezultātā, vai parādsaistības, kas rodas atbildības par neatļautu darbību dēļ). Tādējādi parādsaistību dzēšana attiecībā uz publisko tiesību prasījumiem ir pakļauta noteiktiem ierobežojumiem un var notikt tikai pirmajā parādsaistību dzēšanā un nevis turpmākajās dzēšanās. Citos gadījumos izņēmumu pamato negatīva sinerģija vai ārēja ietekme, ko varētu izraisīt konkrēta veida parādsaistību dzēšana: tādu parādu dzēšana, kas izriet no pienākuma segt izmaksas saistībā ar procedūru, kas noslēdzas ar parādsaistību dzēšanu, varētu atturēt noteiktas trešās personas (piemēram, advokātus) no sadarbības ar parādnieku šajā nolūkā – tas traucētu maksātnespējīgajai personai piekļūt savai lietai. Tāpat parādsaistību ar nodrošinājuma tiesībām dzēšana nepamatoti apdraudētu vienu no būtiskākajiem kredīta pieejamības un līdz ar to arī modernas ekonomikas pareizas darbības principiem, proti, kreditora, kuram ir stabilas nodrošinājuma tiesības, imunitāti pret parādnieka maksātnespējas vai saistību neizpildes riskiem. Visbeidzot – izņēmuma kārtā tiesa ir pilnvarota lemt par pilnīgu vai daļēju noteiktu parādsaistību nedzēšanu, ja tas nepieciešams, lai novērstu kreditora maksātnespēju.

[..]”

10

TRLC 486. pantā noteikts:

“Parādnieks – fiziska persona – neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs, var lūgt dzēst nesamaksātās parādsaistības saskaņā ar šajā likumā paredzētajiem noteikumiem un nosacījumiem, ja vien viņš ir godprātīgs parādnieks:

11

TRLC 487. panta redakcija ir šāda:

“1.   Parādnieks, kas ir kādā no turpmāk minētajām situācijām, nevar panākt nesamaksāto parādu dzēšanu:

[..]

2.   Iepriekšējā punkta 3. un 4. apakšpunktā minētajos gadījumos, ja kvalifikācija vēl nav galīga, tiesa aptur lēmumu par parādsaistību dzēšanu līdz brīdim, kad kvalifikācija ir galīga. [..]”

12

TRLC 489. pantā paredzēts:

“1.   Parādsaistību dzēšanu attiecina uz visām neizpildītajām parādsaistībām, izņemot:

[..]

[..]

[..]

3.   Publisko tiesību prasījumu var dzēst līdz 1. punkta 5. apakšpunkta otrajā teikumā noteiktajai summai, bet tikai pirmajā parādsaistību dzēšanas reizē; turpmāko parādsaistību dzēšanā nevar dzēst nekādu parādsaistību summu, kuru varētu saņemt viens un tas pats parādnieks.”

13

TRLC 493. pantā noteikts:

“1.   Jebkuram kreditoram, kuru skar parādsaistību dzēšana, ir tiesības lūgt maksātnespējas tiesnesim atsaukt parādsaistību dzēšanu šādos gadījumos:

[..]

2.   Atsaukšanu nevar pieprasīt, ja ir pagājuši trīs gadi pēc dzēšanas ar aktīvu masas likvidēšanu vai atmaksāšanas plāna gadījumā – pēc pagaidu dzēšanas.”

14

2003. gada 17. decembraLey 58/2003 General Tributaria (Vispārējais nodokļu likums Nr. 58/2003; 2003. gada 18. decembraBOE Nr. 302, 44987. lpp.), redakcijā, kas piemērojama šīs lietas faktiem (turpmāk tekstā – “Vispārējais nodokļu likums”), 43. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts:

“Par nodokļu parādu ir solidāri atbildīgas šādas personas vai vienības:

[..]

15

Vispārējā nodokļu likuma 191. pantā paredzēts:

“1.   Nodokļu pārkāpums ir tāda nodokļa parāda pilnīga vai daļēja nenomaksāšana katra nodokļa tiesiskajā regulējumā noteiktajā termiņā, kuram vajadzētu rasties nodokļa pareizas apgrieztās iekasēšanas rezultātā, ja vien tas nav noregulēts saskaņā ar šā likuma 27. pantu vai ir piemērojams šā likuma 161. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

[..]

Šajā pantā paredzētais nodokļu pārkāpums ir maznozīmīgs, smags vai ļoti smags saskaņā ar turpmāko punktu noteikumiem.

Soda bāze ir summa, kas pārkāpuma izdarīšanas rezultātā nav norādīta apgrieztās iekasēšanas procedūrā.

[..]

4.   Pārkāpums ir sevišķi smags, ja ir izmantoti krāpnieciski līdzekļi.

Pārkāpums ir sevišķi smags arī tad, ja nav izmantots neviens krāpniecisks līdzeklis, tomēr nav samaksātas ieturētās summas vai summas, kuras būtu vajadzējis ieturēt, vai [ja netiek veikti] avansa maksājumi, ar nosacījumu, ka veiktie un neizmaksātie ieturējumi, kā arī ieskaitītie un neizmaksātie avansa maksājumi veido vairāk nekā 50 % no soda pamatsummas.

[..]”

16

2022. gada 7. jūlijā A lūdza attiecībā uz viņu sākt maksātnespējas procedūru un ziņoja par parādiem 537787,69 EUR apmērā. Tā kā iesniedzējtiesa 2022. gada 26. jūlijā atzina šī parādnieka maksātnespēju un izbeidza tiesvedību aktīvu trūkuma dēļ, minētais parādnieks 2022. gada 28. septembrī iesniedza pieteikumu par pilnīgu parādsaistību dzēšanu. 2022. gada 19. oktobrī šī tiesa atzina par pieņemamu AEAT iebildumu pret šo parādsaistību dzēšanu dažādu publisko tiesību prasījumu dēļ.

17

AEAT iesniedzējtiesā apgalvo, pirmkārt, ka šis iebildums ir pamatots ar to, ka pirms mazāk nekā 10 gadiem tika pieņemts ar Vispārējā nodokļu likuma 43. pantu pamatots galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu attiecībā uz kopējo summu 114408,09 EUR par nodokļu parādiem un naudas sodiem, kas bija jāmaksā komercsabiedrībai, kuras administrators bija A, un ka tādēļ šis parādnieks neesot godprātīgs. Otrkārt, tā piebilst, ka daži no aplūkotajiem parādiem ir publisko tiesību prasījumi un tādējādi parādsaistību dzēšana uz tiem nav attiecināma.

18

Iesniedzējtiesa tostarp norāda, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) ar 2019. gada 2. jūlija spriedumu Nr. 381/2019 (ES:TS:2019:2253) ir nospriedusi, ka, transponējot Direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju Spānijas tiesībās, Spānijas likumdevējs ir izvēlējies “labticības” normatīvo modeli, līdz ar to ļaunticība izriet no konstatējuma par virkni likumā paredzētu apstākļu. Tādējādi tiesnešiem neesot pilnvaru izvērtēt apstākļus, kas liedz iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, un to uzdevums esot tikai noteikt, vai ir izpildīti likumā paredzētie apstākļi. Tādēļ jēdziens “labticība” esot saistīts nevis ar Civilkodeksā paredzēto vispārīgo jēdzienu, bet gan ar konkrētu nosacījumu ievērošanu. Tiesību aktos, kas bija spēkā tieši pirms šīs transponēšanas, parādnieks tika uzskatīts par labticīgu, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, pirmkārt, ja nav notikusi krāpnieciska maksātnespēja un, otrkārt, viņš nav notiesāts par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem ar galīgu spriedumu. Līdz ar to minētās transponēšanas paradokss esot tas, ka ar to esot ieviests režīms, kas paredz ierobežojošākas iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, salīdzinot ar režīmu, kurš bija spēkā pirms šīs transponēšanas, un tas radot nopietnas šaubas par tā saderību ar Savienības tiesībām.

19

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka šajā gadījumā ar Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju transponēšanu varēja tikt ieviesta sistēma, lai veicinātu tādu prasījumu apmaksāšanu, kurus valsts pārvaldei būtu grūti atgūt maksātnespējas gadījumā, un ka šī sistēma nav balstīta uz parādnieka “labticības” jēdzienu. Minētā tiesa vaicā, vai šāda transponēšana ir saderīga ar minētās direktīvas 23. panta 2. punktu, kā arī pauž šaubas par minētās direktīvas 23. panta 4. punkta interpretāciju.

20

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 1 de Alicante (Alikantes Komerclietu tiesa Nr. 1, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Fiziska persona S.E.I., kas kļuvusi maksātnespējīga, lūdza parādsaistību dzēšanu attiecībā uz viņu sāktajā maksātnespējas procedūrā. Lai gan iepriekš S.E.I. bija veicis neatkarīgu saimniecisko darbību, maksātnespējas procedūras uzsākšanas brīdī viņš vairs nebija uzņēmējs.

22

Saistībā ar minēto maksātnespējas procedūru un pēc tam, kad bija pilnībā likvidēts S.E.I. īpašums, tostarp viņa mājoklis, S.E.I. 2022. gada 18. oktobrī iesniedza pieteikumu par pilnīgu šajā datumā maksājamo parādsaistību dzēšanu. AEAT iebilda pret šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka S.E.I. nevarēja uzskatīt par “labticīgu” parādnieku, jo 10 gadu laikā pirms minētā pieteikuma bija sodīts ar galīgu administratīvu lēmumu, ar kuru viņam tika uzlikts 504,99 EUR naudas sods par “smagiem nodokļu pārkāpumiem” Vispārējā nodokļu likuma 191. panta izpratnē, un ka šis naudas sods nebija samaksāts brīdī, kad tika iesniegts šis pieteikums par pilnīgu parādsaistību dzēšanu.

23

Iesniedzējtiesa, izskatot lietu, pirmām kārtām, norāda, ka Spānijas likumdevējs ir izmantojis Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1. panta 4. punktā paredzēto iespēju un TRLC paplašinājis šajā direktīvā paredzēto procedūru, ar kurām atļauta parādsaistību dzēšana, piemērošanu maksātnespējīgām fiziskām personām, kas nav uzņēmēji. Otrām kārtām, tā iesākumam jautā, vai šādā gadījumā minētā direktīva jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts likumdevējam ir paredzēts pienākums noteikt fiziskām personām piemērojamu sistēmu, ar kuru tiek ievēroti šīs pašas direktīvas 20.–24. panta noteikumi. Turpinājumā minētā tiesa vaicā, vai tās 23. pantu, it īpaši 1. punktu, var interpretēt tādējādi, ka “negodīgas vai negodprātīgas” rīcības jēdziens attiecas arī uz parādnieka nevērīgu vai neuzmanīgu rīcību. Visbeidzot minētā tiesa pauž šaubas par minētā 23. panta 2. punkta pareizu interpretāciju, it īpaši par to, vai šī paša 23. panta 2. punkta a)–f) apakšpunktā uzskaitītie apstākļi ir izsmeļoši.

24

Šādos apstākļos Juzgado de lo Mercantil no 10 de Barcelona (Barselonas Komerclietu tiesa Nr. 10, Spānija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša,

Ja atbilde uz šo otro jautājumu ir noliedzoša,

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir tāda, ka [dalīb]valstis var ieviest citus skaidri definētus un pamatotus apstākļus, kas nav minēti [Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] 23. panta 2. punkta a) līdz f) apakšpunktā,

Ja atbildes uz [trešo un ceturto] jautājumu būtu tādas, ka [dalīb]valstis nedrīkst ieviest citus apstākļus kā vien tos, kas minēti [Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju] 23. panta 2. punkta a) līdz f) apakšpunktā; vai arī, ja tās ievieš citus, atšķirīgus, precīzi noteiktus apstākļus, tiem jābūt pamatotiem ar parādnieka negodīgu vai negodprātīgu rīcību,

25

Ar pirmā jautājuma a) punktu lietā C‑289/23 un trešo jautājumu lietā C‑305/23 iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā iekļautajam apstākļu sarakstam ir izsmeļošs raksturs, un – noliedzošas atbildes gadījumā – vai dalībvalstis, transponējot šo direktīvu savās valsts tiesībās, var pieņemt tiesību normas, kas vēl vairāk ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu nekā tās, kuras bija paredzētas agrākā valsts tiesiskajā regulējumā, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc dzēšanas priekšrocības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus apstākļos, kuri nav minēti 23. panta 2. punktā.

26

Pirmām kārtām, runājot par to, vai minētās direktīvas 23. panta 2. punktā norādītajam sarakstam ir izsmeļošs raksturs, jākonstatē, ka šo sarakstu ievada vārds “piemēram [notamment]” un ka formulējums ar tādu pašu nozīmi izmantots minētās tiesību normas citās valodu versijās. Tātad no minētās tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā uzskaitītie dažādie apstākļi nav izsmeļoši, bet gan ilustratīvi.

27

Šādu Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkta gramatisko interpretāciju apstiprina šīs direktīvas 80. apsvērums, kurā norādīts, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka “nevajadzētu atturēt dalībvalstis paredzēt papildu atkāpes precīzi noteiktos apstākļos un pienācīgi pamatotos gadījumos”.

28

No tā izriet, ka 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā iekļautajam apstākļu sarakstam nav izsmeļoša rakstura un ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, kas tām ļauj pieņemt tiesību normas, kuras liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus apstākļos, kas nav minēti šajā tiesību normā, ja vien, kā izriet no minētās tiesību normas formulējuma, šie apstākļi ir precīzi definēti un šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas.

29

Otrām kārtām, attiecībā uz to, vai dalībvalstis, transponējot Direktīvu par pārstrukturēšanu un maksātnespēju savās valsts tiesībās, var ieviest atkāpi no parādsaistību dzēšanas, kas nebija paredzēta pirms šīs transponēšanas pieņemtajā valsts tiesiskajā regulējumā, tādējādi ierobežojot piekļuvi tiesībām uz parādsaistību dzēšanu, jākonstatē, ka ne šajā direktīvā, ne tās pieņemšanas sagatavošanas darbos nav elementu, kas ļautu uzskatīt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību šajā ziņā, liedzot tām savās valsts tiesībās ieviest šādas atkāpes.

30

Gluži pretēji – minētās direktīvas 23. panta 2. punktā paredzot, ka dalībvalstis ar konkrētiem nosacījumiem var “paturēt spēkā vai ieviest” normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus, Savienības likumdevējs ir skaidri piešķīris dalībvalstīm iespēju, ja šie nosacījumi ir izpildīti, pieņemt šādas tiesību normas, kas iepriekš nepastāvēja.

31

Attiecībā uz minētajiem nosacījumiem Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punktā šādas dalībvalstīm šajā pantā piešķirtas iespējas īstenošanai ir skaidri paredzēti nosacījumi, ka to noteiktajām atkāpēm jāattiecas uz “precīzi noteiktiem apstākļiem” un jābūt “pienācīgi pamatotām”. No tā izriet, ka tad, ja valsts likumdevējs pieņem tiesību normas, kurās paredzētas šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā tās ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko tiesību prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas) (C‑687/22, EU:C:2024:287, 42. punkts).

32

Šajā ziņā gan Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 78. apsvērums, kurā ir atsauce uz atkāpēm, kas “ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos”, gan šīs direktīvas 81. apsvērums, kurā minēts “pienācīgi pamatots [iemesls] valsts tiesību aktos”, ļauj domāt, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka pietiek ar to, ka tiek ievērota dažādajos valstu tiesību aktos šajā ziņā paredzētā kārtība.

33

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmā jautājuma a) punktu lietā C‑289/23 un trešo jautājumu lietā C‑305/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā iekļauto apstākļu saraksts nav izsmeļošs un ka dalībvalstis, transponējot šo direktīvu savos valsts tiesību aktos, var pieņemt tiesību normas, kas vēl vairāk ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu nekā tās, kuras bija paredzētas agrākajā valsts tiesiskajā regulējumā, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc dzēšanas priekšrocības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus apstākļos, kuri nav minēti 23. panta 2. punktā, ja vien šie apstākļi ir precīzi definēti un šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas.

34

Ar pirmā jautājuma b), c) un d) punktu lietā C‑289/23, kā arī otro un ceturto jautājumu lietā C‑305/23, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesas būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar ko, transponējot šo direktīvu, groza pirms šī tiesiskā regulējuma pieņemšanas piemērojamo maksātnespējas prasījumu klasifikācijas secību, ciktāl tajā parādniekam, ja tas vēlas izmantot parādsaistību dzēšanu, noteikts pienākums apmierināt no maksātnespējas procesa izrietošus neprivileģētos publisko tiesību prasījumus, tiek izslēgta parādsaistību dzēšanas izmantošana apstākļos, kad parādnieks ir rīkojies nevērīgi vai neuzmanīgi, tomēr nerīkojoties negodīgi vai negodprātīgi, un izslēdz šādu izmantošanu, ja 10 gadu laikā pirms dzēšanas pieteikuma iesniegšanas parādniekam ir piemērots galīgs administratīvais lēmums par sevišķi smagu pārkāpumu nodokļu jomā vai par sociālā nodrošinājuma vai sabiedriskās kārtības pārkāpumu vai ja attiecībā uz viņu ir pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu, ja vien šis parādnieks šī pieteikuma iesniegšanas brīdī nav pilnībā samaksājis savus nodokļu un sociālos parādus.

35

Pirmām kārtām, attiecībā uz to, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, transponējot šo direktīvu, tiek grozīta maksātnespējas prasījumu klasifikācijas secība, kas bija piemērojama pirms šī tiesiskā regulējuma pieņemšanas, ciktāl tajā parādniekam, ja tas vēlas izmantot parādsaistību dzēšanas iespēju, noteikts pienākums apmierināt neprivileģētos publisko tiesību prasījumus, jānorāda, pirmkārt, ka maksātnespējas procedūra un parādsaistību dzēšanas procedūra ir divas nošķirtas procedūras, kurām katrai ir savs mērķis. Tas, ka parādsaistību dzēšanas piešķiršanai ir paredzēts nosacījums, ka jābūt apmierinātiem publisko tiesību prasījumiem, neietekmē šo prasījumu kvalificēšanu par “priviliģētiem”, “parastiem” vai “pakārtotiem” prasījumiem pēc maksātnespējas pasludināšanas. Attiecīgi nešķiet, ka pienākums apmierināt neprivileģēto publisko tiesību prasījumus, lai varētu izmantot parādsaistību dzēšanu, rada izmaiņas prasījumu klasifikācijas secībā, kas izriet no maksātnespējas procedūras.

36

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 33. punkta, šajā tiesību normā ietvertais uzskaitījums nav izsmeļošs un dalībvalstis, transponējot minēto direktīvu savās valsts tiesībās, var pieņemt tiesību normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc dzēšanas priekšrocības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus apstākļos precīzi noteiktos apstākļos, kuri nav uzskaitīti šajā tiesību normā, pat ja ar šīm tiesību normām, salīdzinot ar tām, kas bija paredzētas agrākā valsts tiesiskajā regulējumā, vēl vairāk tiek ierobežotas iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu. Īstenojot šo iespēju, dalībvalsts var noteikt par pienākumu apmierināt no maksātnespējas procesa izrietošus neprivileģētos publisko tiesību prasījumus, lai parādniekam varētu piemērot parādsaistību dzēšanu.

37

Tomēr Savienības likumdevējs minētās iespējas izmantošanu ir skaidri pakļāvis nosacījumiem, ka šajā tiesību normā paredzētajām atkāpēm ir jāattiecas uz “precīzi noteiktiem apstākļiem” un jābūt “pienācīgi pamatotām”. No tā izriet, ka tad, ja valsts likumdevējs pieņem tiesību normas, kurās paredzētas šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā atkāpes ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 8. maijs, Instituto da Segurança Social u.c., C‑20/23, EU:C:2024:389, 34. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

38

Šajā gadījumā pienākums apmierināt neprivileģētos publisko tiesību prasījumus, lai parādnieks varētu izmantot parādsaistību dzēšanu, attiecas uz precīzi noteiktiem apstākļiem. Turklāt tas, ka šis pienākums ļauj panākt tādu prasījumu apmierināšanu, kurus maksātnespējas atzīšanas gadījumā valsts pārvaldei būtu grūti atgūt, nav šķērslis tam, lai šī atkāpe no parādsaistību dzēšanas būtu pienācīgi pamatota. Pieprasot šo neprivileģēto publisko tiesību prasījumu apmierināšanu, likumdevējs var īstenot likumīgas sabiedrības intereses, bet tas iesniedzējtiesai tomēr ir jāpārbauda.

39

No tā izriet, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, transponējot šo direktīvu, tiek noteikts pienākums apmierināt no maksātnespējas procedūras izrietošus neprivileģētus publisko tiesību prasījumus, lai parādnieks varētu izmantot parādsaistību dzēšanu, ja vien šāds pienākums ir pienācīgi pamatots.

40

Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punktam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru piekļuve parādsaistību dzēšanai tiek izslēgta apstākļos, kad parādnieks ir rīkojies nevērīgi vai neuzmanīgi, tomēr nerīkojoties negodīgi vai negodprātīgi, jākonstatē, ka, lai gan ir taisnība, ka šīs direktīvas 23. panta 1. punkts tieši attiecas uz maksātnespējīgiem uzņēmējiem, kuri ir rīkojušies “negodīgi vai negodprātīgi”, šī panta 2. punktā šādas norādes nav.

41

Proti, minētā 23. panta 2. punktā vienīgi paredzēts, ka dalībvalstis var paturēt spēkā vai ieviest normas, kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus “konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas”, tomēr neprasot, lai attiecīgo uzņēmēju rīcība būtu “negodīga” vai “negodprātīga”.

42

Turklāt apstākļus, kuri piemēra veidā uzskaitīti šī paša 23. panta 2. punktā un kuru gadījumā var paredzēt atkāpes no parādsaistību dzēšanas, neraksturo attiecīgo uzņēmēju “negodīga” vai “negodprātīga” rīcība.

43

Jāpiebilst, ka šie apstākļi būtībā atbilst tiem, kas norādīti Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 79. un 80. apsvērumā, un turklāt no šiem apsvērumiem neizriet, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies šīs direktīvas 23. panta 2. punktā minētos “precīzi noteiktos apstākļus” attiecināt tikai uz gadījumiem, kad attiecīgie uzņēmēji ir rīkojušies negodīgi vai negodprātīgi.

44

No tā izriet, ka 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru iespēja izmantot parādsaistību dzēšanu ir izslēgta precīzi noteiktos apstākļos, kad parādnieks nav rīkojies negodīgi vai negodprātīgi.

45

Visbeidzot, trešām kārtām, attiecībā uz jautājumu, vai minētajam 23. panta 2. punktam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru izslēgta piekļuve parādsaistību dzēšanai, ja 10 gadu laikā pirms parādsaistību dzēšanas pieteikuma iesniegšanas parādniekam ar galīgu administratīvu lēmumu piemērots sods par sevišķi smagu pārkāpumu nodokļu jomā vai par sociālā nodrošinājuma vai sabiedriskās kārtības pārkāpumu, vai pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu, ja vien šis parādnieks šī pieteikuma iesniegšanas brīdī nav pilnībā samaksājis šo nodokļu un sociālo maksājumu parādu, jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 28.–33. punkta, ka ar šo tiesību normu dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība, tajā skaidri paredzot, ka tās var paturēt spēkā vai pieņemt noteikumus, “kas liedz vai ierobežo iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu, atsauc priekšrocību dzēst šādas saistības vai paredz ilgākus laikposmus pilnīgas parādsaistību dzēšanas panākšanai vai ilgākus diskvalifikācijas laikposmus konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, ja šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas”. Turklāt, kā izriet no šī sprieduma 29. punkta, ne Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, ne tās pieņemšanas sagatavošanas darbos nav elementu, kas ļautu uzskatīt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot šo rīcības brīvību.

46

To ņemot vērā, kā izriet no šī sprieduma 31. un 37. punkta, ja valsts likumdevējs pieņem tiesību normas, kurās paredzētas šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā atkāpes ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm.

47

Līdz ar to Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punktam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru iespēja izmantot parādsaistību dzēšanu ir izslēgta konkrētos, precīzi noteiktos apstākļos, piemēram, ja 10 gadu laikā pirms pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas parādniekam ar galīgu administratīvu lēmumu ir piemērots sods par sevišķi smagu pārkāpumu nodokļu jomā vai par sociālā nodrošinājuma vai sabiedriskās kārtības pārkāpumu, vai pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu, ja vien šis parādnieks šī pieteikuma iesniegšanas brīdī nav pilnībā samaksājis šo nodokļu un sociālo maksājumu parādu, ja vien no valsts tiesībām izriet, ka minēto izslēgšanu pamato likumīgas sabiedrības intereses, bet tas jāizvērtē iesniedzējtiesai. Tādējādi valsts tiesībām ir jāļauj identificēt likumīgu sabiedrības interešu apsvērumu, kas minētajos precīzi noteiktajos apstākļos pamato iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu izslēgšanu.

48

Šajā gadījumā, kā izriet no šī sprieduma 9. punkta, Spānijas likumdevējs Likuma 16/2022, kura mērķis ir nodrošināt Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju transponēšanu Spānijas tiesībās, preambulā ir izklāstījis iemeslus, kuru dēļ tas ir paredzējis atkāpes no parādsaistību dzēšanas. Šis likumdevējs tajā it īpaši norāda, ka parādnieks, ja viņš izpilda labticības prasību, var izmantot iespēju dzēst visas tā parādsaistības, izņemot tās, kuras nevar dzēst atbilstoši tiesību aktiem izņēmuma kārtā un to īpašā rakstura dēļ. Šo izņēmumu pamatā it īpaši ir tas, ka atsevišķu prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī. Šo prasījumu vidū ir publisko tiesību prasījumi. Tādējādi parādsaistību dzēšana attiecībā uz šādiem prasījumiem ir pakļauta noteiktiem ierobežojumiem un var notikt tikai pirmās parādsaistību dzēšanas un nevis turpmāko dzēšanu ietvaros.

49

Iesniedzējtiesai jāizvērtē, pirmkārt, vai šie iemesli ir likumīgi sabiedrības interešu apsvērumi, un, otrkārt, vai no valsts tiesību aktiem izriet, ka šie apsvērumi pamatoja izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas tādos precīzi noteiktos apstākļos, kādi norādīti TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktā.

50

Attiecībā uz šo vērtējumu jāatgādina, ka dalībvalstīm sava kompetence jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības un to vispārējos principus un līdz ar to ievērojot arī samērīguma principu. No tā izriet, ka aplūkotais valsts pasākums nedrīkst pārsniegt šī pasākuma leģitīmi paredzēto mērķu sasniegšanai atbilstošo un vajadzīgo (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 24. februāris, Agenzia delle dogane e dei monopoli et Ministero dell’Economia e delle Finanze, C‑452/20, EU:C:2022:111, 36. un 37. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tādējādi tas nevar ietekmēt Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 20. panta 1. punktā noteikto dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka maksātnespējīgiem uzņēmējiem ir piekļuve vismaz vienai procedūrai, kurā var tikt dzēstas visas parādsaistības.

51

Tādējādi, ciktāl iesniedzējtiesa uzskata, ka parādsaistību dzēšanas izslēgšanu TRLC 487. panta 1. punkta 2. apakšpunktā definētajos apstākļos valsts likumdevējs attaisno likumīgu sabiedrības interešu vārdā, tai, ņemot vērā šo principu, jāizvērtē, vai šīs intereses tostarp pamato to, ka šī prasība ir piemērojama šīm parādsaistībām 10 gadus pirms pieteikuma par parādsaistību dzēšanu iesniegšanas un ka nevar tikt ņemta vērā iespējamā kavēšanās lēmuma par atbildības paplašināšanu pieņemšanā.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma b), c) un d) punktu lietā C‑289/23, kā arī uz otro un ceturto jautājumu lietā C‑305/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 1. un 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, transponējot šo direktīvu, noteikts pienākums apmierināt no maksātnespējas procedūras izrietošus neprivileģētos publisko tiesību prasījumus, lai parādnieks varētu izmantot parādsaistību dzēšanu, un izslēgtas iespējas izmantot parādsaistību dzēšanu apstākļos, kuros parādnieks ir rīkojies nevērīgi vai neuzmanīgi, tomēr nerīkojoties negodīgi vai negodprātīgi, un izslēdz šādu izmantošanu, ja 10 gadu laikā pirms parādsaistību dzēšanas pieteikuma iesniegšanas parādniekam ir piemērots galīgs administratīvais lēmums par sevišķi smagu pārkāpumu nodokļu jomā vai par sociālā nodrošinājuma vai sabiedriskās kārtības pārkāpumu vai ja attiecībā uz viņu ir pieņemts galīgs lēmums par atbildības paplašināšanu, ja vien šis parādnieks šī pieteikuma iesniegšanas brīdī nav pilnībā samaksājis savus nodokļu un sociālos parādus, ciktāl šādas atkāpes ir pienācīgi pamatotas valsts tiesību aktos.

53

Ar pirmā jautājuma e) punktu lietā C‑289/23 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru konkrētā gadījumā ir izslēgta iespēja izmantot parādsaistību dzēšanu, un šādu izslēgšanu valsts likumdevējs nav pienācīgi pamatojis.

54

Šajā ziņā, kā izriet no šī sprieduma 46. punkta, Savienības likumdevējs dalībvalstīm šajā tiesību normā piešķirtās iespējas izmantošanu ir skaidri pakļāvis nosacījumam, ka uz tās pamata pieņemtajām atkāpēm jābūt “pienācīgi pamatotām”.

55

No Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju izriet, ka pamatojumam, kas dalībvalstij jāsniedz, lai attaisnotu tādu atkāpi kā pamatlietā aplūkotā, jāizriet no procedūras, kura izraisījusi šo atkāpju noteikšanu, vai no valsts tiesībām. Tādējādi attiecībā uz pirmo gadījumu, ja saskaņā ar valsts tiesībām normatīvo aktu sagatavošanas darbi, preambulas un anotācijas ir šo aktu neatņemama sastāvdaļa vai tiem ir nozīme to interpretācijā un ja tajos ir ietverts pamatojums atkāpei, kas paturēta spēkā vai pieņemta, īstenojot šīs direktīvas 23. panta 2. punktā paredzēto iespēju, jāuzskata, ka šis pamatojums atbilst šīs tiesību normas prasībām. Turklāt – attiecībā uz otro gadījumu – minētais pamatojums var būt norādīts arī citās valsts tiesību normās, ne tikai tajā, kurā ietverta šī atkāpe, piemēram, valsts konstitūcijas vai normatīvo aktu normās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 8. maijs, Instituto da Segurança Social u.c., C‑20/23, EU:C:2024:389, 37. punkts).

56

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmā jautājuma e) punktu lietā C‑289/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru konkrētā gadījumā ir izslēgta iespēja izmantot parādsaistību dzēšanu, un šādu izslēgšanu valsts likumdevējs nav pienācīgi pamatojis.

57

Ar otrā jautājuma a) punktu lietā C‑289/23 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā iekļautajam konkrēto prasījumu kategoriju sarakstam ir izsmeļošs raksturs, un vai noliedzošas atbildes gadījumā dalībvalstīm ir iespēja no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas prasījumu kategorijas, kas nav uzskaitītas šajā tiesību normā, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.

58

Jākonstatē, ka šis jautājums būtībā ir identisks trešajam jautājumam, kas uzdots lietā, kurā pasludināts 2024. gada 11. aprīļa spriedums Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko tiesību prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas) (C‑687/22, EU:C:2024:287, 25. un 36. punkts).

59

Tādēļ, kā izriet no minētā sprieduma 44. punkta un rezolutīvās daļas 2. punkta, uz otrā jautājuma a) punktu lietā C‑289/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto prasījuma kategoriju sarakstam nav izsmeļoša rakstura un ka dalībvalstīm ir iespēja no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas prasījumu kategorijas, kas nav uzskaitītas šajā tiesību normā, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.

60

Ar otrā jautājuma b) un e) punktu lietā C‑289/23 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā transponējošs valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts no parādsaistību dzēšanas pilnībā izslēgt publisko tiesību prasījumus, pamatojoties uz to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī, izņemot ļoti ierobežotus apstākļus un kvantitatīvus ierobežojumus, neatkarīgi no minēto prasījumu rakstura un apstākļiem, kādos tie radušies, un ar kuru attiecīgi ierobežo šai prasījumu kategorijai piemērojamo valsts tiesību normu par parādsaistību dzēšanu piemērojamību pirms šī tiesiskā regulējuma pieņemšanas.

61

Šajā ziņā pirmkārt, jāatgādina, kā izriet no šī sprieduma 59. punkta, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto prasījumu kategoriju sarakstam nav izsmeļoša rakstura un dalībvalstīm ir iespēja izslēgt no parādsaistību dzēšanas konkrētas prasījumu kategorijas, kas nav uzskaitītas šajā tiesību normā, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.

62

Otrkārt, attiecībā uz jautājumu, vai dalībvalstis, transponējot šo direktīvu savās valsts tiesībās, no parādsaistību dzēšanas var izslēgt tādas prasījumu kategorijas, kuru izslēgšana nebija paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā pirms šīs transponēšanas, jākonstatē, ka ne minētajā direktīvā, ne tās pieņemšanas sagatavošanas darbos nav elementu, kas ļautu uzskatīt, ka Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību, liedzot tām pieņemt tiesību normas, ar kurām no parādsaistību dzēšanas tiek izslēgtas tādas prasījumu kategorijas, kas nebija izslēgtas pirms minētās transponēšanas.

63

Gluži pretēji, Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punktā paredzot, ka dalībvalstis ar atsevišķiem nosacījumiem var “konkrētas parāda kategorijas izslēgt no parādsaistību dzēšanas vai ierobežot parādsaistību dzēšanas iespējas, vai noteikt ilgāku saistību dzēšanas laikposmu”, Savienības likumdevējs dalībvalstīm ir skaidri piešķīris iespēju gadījumā, ja šie nosacījumi ir izpildīti, pieņemt tiesību normas, ar kurām no parādsaistību dzēšanas ir izslēgtas tādas prasījumu kategorijas, kas nebija izslēgtas pirms tam.

64

Ņemot to vērā, Savienības likumdevējs šajā tiesību normā dalībvalstīm piešķirtās iespējas izmantošanu ir skaidri pakārtojis nosacījumam, ka šādai izslēgšanai jābūt pienācīgi pamatotai. No tā izriet, ka tad, ja valsts likumdevējs pieņem tiesību normas, kurās paredzētas šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā atkāpes ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko tiesību prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 42. punkts).

65

Šajā ziņā gan Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 78. apsvērums, kurā ir atsauce uz atkāpēm, kas “ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos”, gan šīs direktīvas 81. apsvērums, kurā minēts “pienācīgi pamatots iemesls valsts tiesību aktos”, ļauj domāt, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka pietiek ar to, ka tiek ievērota dažādajos valstu tiesību aktos šajā ziņā paredzētā kārtība (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko tiesību prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 43. punkts).

66

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai jāizvērtē, vai Likuma 16/2022 preambulā norādītais, ka taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī ir īpaši svarīgi apmierināt publisko tiesību prasījumus, pamato arī šī likuma 489. panta 1. punkta 5. apakšpunktā paredzēto šo prasījumu vispārējo izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, izņemot ļoti ierobežotus apstākļus un kvantitatīvus ierobežojumus, neatkarīgi no minēto prasījumu rakstura un apstākļiem, kādos tie radušies. Veicot šo vērtējumu, iesniedzējtiesai būs jāņem vērā pienākums ievērot samērīguma principu, kā norādīts šī sprieduma 50. punktā.

67

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otrā jautājuma b) un e) punktu lietā C‑289/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā transponējošs valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts no parādsaistību dzēšanas pilnībā izslēgt publisko tiesību prasījumus, pamatojoties uz to, ka šo prasījumu apmierināšana ir īpaši svarīga taisnīgas un solidāras sabiedrības interesēs tiesiskā valstī, izņemot ļoti ierobežotus apstākļus un kvantitatīvus ierobežojumus, neatkarīgi no minēto prasījumu rakstura un apstākļiem, kādos tie radušies, un ar kuru attiecīgi ierobežo šai prasījumu kategorijai piemērojamo valsts tiesību normu par parādsaistību dzēšanu piemērojamību pirms šī tiesiskā regulējuma pieņemšanas, ja vien šī izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.

68

Ar otrā jautājuma c) punktu lietā C‑289/23 iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēts vispārējs noteikums par publisko tiesību prasījumu izslēgšanas no parādsaistību dzēšanas, ciktāl ar to publisko tiesību kreditoriem ir piešķirts privileģēts stāvoklis salīdzinājumā ar pārējiem kreditoriem.

69

Šajā ziņā, pirmkārt, no šī sprieduma 59. un 61. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietvertajam konkrēto prasījumu kategoriju sarakstam nav izsmeļoša rakstura un dalībvalstīm ir iespēja izslēgt no parādsaistību dzēšanas konkrētas prasījumu kategorijas, kas nav uzskaitītas minētajā tiesību normā, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.

70

Otrkārt, ne Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju, ne sagatavošanas darbos tās pieņemšanai nav ietverti elementi, kas varētu apstiprināt tēzi, ka, ņemot vērā šīs direktīvas 23. panta 4. punktā konkrēti minēto parāda kategoriju iekšējo saskaņotību, Savienības likumdevējs būtu vēlējies ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz tādu prasījumu kategoriju izslēgšanu no parādsaistību dzēšanas, kas nepieder pie šajā tiesību normā uzskaitītajām, kā, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu prasījumus. Gluži pretēji, no šiem sagatavošanas darbiem it īpaši izriet, ka šim likumdevējam bija skaidra griba atstāt dalībvalstīm zināmu rīcības brīvību, lai tās, transponējot minēto direktīvu valsts tiesībās, varētu ņemt vērā ekonomisko situāciju un valstu juridiskās struktūras (spriedums, 2024. gada 8. maijs, Instituto da Segurança Social u.c., C‑20/23, EU:C:2024:389, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

71

Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka tādu publisko tiesību prasījumu kā, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu prasījumi, izslēgšana no parādsaistību dzēšanas var būt pienācīgi pamatota. Visiem prasījumiem nav vienāda rakstura, kreditoriem nav vienāda statusa un šo prasījumu atgūšana var atbilst konkrētiem mērķiem. Tādējādi, ņemot vērā nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu prasījumu raksturu, kā arī nodokļu un sociālā nodrošinājuma maksājumu iekasēšanas mērķi, dalībvalstis var leģitīmi uzskatīt, ka publisko iestāžu kreditori no attiecīgo prasījumu atgūšanas viedokļa nav situācijā, kas būtu salīdzināma ar tirdzniecības nozares vai privātā sektora kreditoru situāciju. Šādos apstākļos iespēja no parādsaistību dzēšanas izslēgt nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu prasījumus nenozīmē, ka publisko iestāžu kreditori tiek nepamatoti privileģēti attiecībā pret citiem kreditoriem, kuriem šāda izslēgšana netiek piemērota (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 8. maijs, Instituto da Segurança Social u.c., C‑20/23, EU:C:2024:389 43. punkts).

72

Līdz ar to Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm ir tiesības no parādsaistību dzēšanas izslēgt konkrētas prasījumu kategorijas, piemēram, nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu prasījumus, šādi tiem piešķirot privileģētu statusu, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 8. maijs, Instituto da Segurança Social u.c., C‑20/23, EU:C:2024:389, 45. punkts).

73

Tādēļ uz otrā jautājuma c) punktu lietā C‑289/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru paredzēts vispārējs noteikums par publisko tiesību prasījumu izslēgšanas no parādsaistību dzēšanas, ciktāl ar to publisko tiesību kreditoriem ir piešķirts privileģēts stāvoklis salīdzinājumā ar pārējiem kreditoriem, ja vien šāda izslēgšana ir pienācīgi pamatota valsts tiesību aktos.

74

Ar otrā jautājuma d) punktu lietā C‑289/23 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts parādsaistību dzēšanas ierobežojums konkrētai prasījumu kategorijai, nosakot maksimālo apmēru, kura pārsniegšanas gadījumā šīs parādsaistības netiek dzēstas, un šis maksimālais apmērs netiek noteikts atkarībā no aplūkotā parāda summas.

75

Šajā ziņā jākonstatē, ka atšķirībā no šīs direktīvas 20. panta 2. punkta, kurā dalībvalstīm, kas pilnīgai parādsaistību dzēšanai paredz nosacījumu, ka uzņēmējs veic daļēju parādu atmaksu, ir paredzēts nodrošināt, lai šis ar to saistītais atmaksāšanas pienākums “būtu balstīts uz uzņēmēja konkrēto stāvokli un, jo īpaši, lai tas būtu samērīgs ar uzņēmēja apķīlājamajiem vai rīcībā esošajiem ienākumiem un aktīviem saistību dzēšanas laikposmā, un lai tajā būtu ņemtas vērā kreditoru taisnīgās intereses”, šīs direktīvas 23. panta 4. punktā nav tieši paredzēts, ka dalībvalstīm, paredzot ierobežojumu parādsaistību dzēšanas iespējai, būtu jānosaka maksimālais apmērs atkarībā no attiecīgā parāda faktiskās summas, kā arī tajā nav ietverts neviens elements, kas varētu apstiprināt tēzi, saskaņā ar kuru Savienības likumdevējs ir vēlējies ierobežot dalībvalstu rīcības brīvību, tām paredzot šādus ierobežojumus.

76

Tieši saistībā ar rīcības brīvību, kāda dalībvalstīm ir, piemērojot pēdējo minēto tiesību normu, Tiesa jau ir nospriedusi, ka tā ir jāinterpretē tādējādi, ka tā neierobežo dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz tādu prasījumu kategoriju izvēli, kuras nav uzskaitītas šajā tiesību normā un kuras tās vēlas izslēgt no parādsaistību dzēšanas (spriedums, 2024. gada 11. aprīlis, Agencia Estatal de la Administración Tributaria (Publisko tiesību prasījumu izslēgšana no parādsaistību dzēšanas), C‑687/22, EU:C:2024:287, 41. punkts).

77

Kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 35. punktā, būtu paradoksāli, ja Savienības likumdevējs dalībvalstu rīcības brīvību, tām ierobežojot parādsaistību dzēšanas iespēju, sašaurinātu vēl vairāk par to, kas tām piemīt, no parādsaistību dzēšanas izslēdzot konkrētu prasījumu kategoriju.

78

Starpposmā tāpēc jāsecina, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tas neierobežo dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz parādsaistību dzēšanas iespējas ierobežojumiem, kurus tās vēlas ieviest.

79

Ņemot to vērā, pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 64. punkta, Savienības likumdevējs 23. panta 4. punktā šādi dalībvalstīm piešķirtās iespējas izmantošanu ir skaidri pakārtojis nosacījumam, ka šādai parādsaistību dzēšanas iespējas ierobežošanai jābūt “pienācīgi pamatotai”. No tā izriet, ka tad, ja valsts likumdevējs pieņem tiesību normas, kurās paredzētas šādas atkāpes, šo atkāpju iemesliem jāizriet no valsts tiesībām vai no procedūras, kurā atkāpes ir pieņemtas, un šiem iemesliem jākalpo likumīgām sabiedrības interesēm.

80

Šajā ziņā no šī sprieduma 65. punktā atgādinātās judikatūras izriet, ka gan Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 78. apsvērums, kurā ir atsauce uz atkāpēm, kas “ir pienācīgi pamatotas ar iemesliem, kas paredzēti valstu tiesību aktos”, gan šīs direktīvas 81. apsvērums, kurā minēts “pienācīgi pamatots iemesls valsts tiesību aktos”, ļauj domāt, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka pietiek ar to, ka tiek ievērota dažādajos valstu tiesību aktos šajā ziņā paredzētā kārtība.

81

Otrkārt, kā izriet no šī sprieduma 50. punkta, dalībvalstīm, īstenojot rīcības brīvību attiecībā uz atkāpēm, ko tās var noteikt, piemērojot Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punktu, jāievēro samērīguma princips. Tādējādi to izvēlētie līdzekļi nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemēroti un nepieciešami, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, un tie nedrīkst apdraudēt mērķus, kas izvirzīti ar šo direktīvu, proti, šajā gadījumā mērķi nodrošināt maksātnespējīgiem uzņēmējiem piekļuvi vismaz vienai procedūrai, kurā var tikt dzēstas visas parādsaistības.

82

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otrā jautājuma d) punktu lietā C‑289/23 jāatbild, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 23. panta 4. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts parādsaistību dzēšanas ierobežojums konkrētai prasījumu kategorijai, nosakot maksimālo apmēru, kura pārsniegšanas gadījumā šīs parādsaistības netiek dzēstas, un šis maksimālais apmērs netiek noteikts atkarībā no aplūkotā parāda summas, ja vien šis ierobežojums ir pienācīgi pamatots valsts tiesību aktos.

83

Ar pirmo jautājumu lietā C‑305/23 iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts likumdevējs nolemj izmantot šīs direktīvas 1. panta 4. punktā paredzēto iespēju un paplašina tādu procedūru piemērošanu, kas ļauj maksātnespējīgiem uzņēmējiem dzēst parādsaistības, attiecinot to arī uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji, noteikumiem, kas padarīti piemērojami šīm fiziskajām personām, pamatojoties uz šādu paplašināšanu, jāatbilst minētās direktīvas III sadaļas noteikumiem.

84

Gan Spānijas valdība, gan Eiropas Komisija apstrīd šī jautājuma pieņemamību, jo tam neesot nozīmes. Šīs apstrīdēšanas pamatojumam Komisija norāda, ka esot acīmredzams, ka parādnieks, lai gan viņš attiecīgajā brīdī neveic uzņēmējdarbību, to veica pamattiesvedībā aplūkoto faktu laikā, un tieši tas ir svarīgi Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju piemērošanai. Savukārt Spānijas valdība apgalvo, ka jautājums nav nepieciešams strīda atrisināšanai, jo valsts tiesību normas par parādsaistību dzēšanu parādniekam ir piemērojamas neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs.

85

Šajā ziņā jāatgādina, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, 2024. gada 5. septembris, W. GmbH, C‑67/23, EU:C:2024:680, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

86

Šajā gadījumā nešķiet, ka lūgtā Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1. panta 4. punkta interpretācija acīmredzami nebūtu saistīta ar pamatlietas priekšmetu lietā C‑305/23. Pretēji Komisijas apgalvotajam, pirmais jautājums šajā lietā šķiet atbilstošs, jo, kā izklāstīts šī sprieduma 21. punktā, maksātnespējas un parādsaistību dzēšanas procedūras attiecas uz S.E.I. kā fizisku personu, nevis kā uzņēmēju. Turklāt tas, ka Spānijas tiesībās ir paredzēta parādsaistību dzēšana parādniekam neatkarīgi no tā, vai viņš ir vai nav uzņēmējs, neietekmē šī jautājuma atbilstību, ar kuru iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja valsts noteikumi par parādsaistību dzēšanu ir piemērojami fiziskām personām, šiem noteikumiem ir jāatbilst šīs direktīvas III sadaļas noteikumiem.

87

Attiecībā uz atbildi uz minēto jautājumu jāatgādina, ka Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1. panta 4. punktā noteikts, ka dalībvalstis “var [1. panta] 1. punkta b) apakšpunktā minēto procedūru piemērošanu attiecināt arī uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji”.

88

Jākonstatē, ka minētā 1. panta 4. punkta formulējums ir nepārprotams, ciktāl tajā paredzēta vienīgi šī paša 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā “minēto procedūru” paplašināšana, proti, procedūru, kas ļauj dzēst maksātnespējīgu uzņēmēju parādsaistības, paplašināšana uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji. Šajā formulējumā nav minēta daļēja šo procedūru paplašināšana.

89

Šādu Direktīvas par pārstrukturēšanu un maksātnespēju 1. panta 4. punkta interpretāciju apstiprina šīs direktīvas 21. apsvērums, kurā tostarp norādīts, ka, lai gan minētajā direktīvā nav ietverti saistoši noteikumi par patērētāju pārmērīgām parādsaistībām, dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk būtu arī jāpiemēro patērētājiem šīs pašas direktīvas “noteikumi” par parādsaistību dzēšanu.

90

Jāpiebilst, ka Direktīvā par pārstrukturēšanu un maksātnespēju turklāt nav ietverts neviens elements, kas varētu apstiprināt tēzi, saskaņā ar kuru Savienības likumdevējs ir vēlējies piešķirt dalībvalstīm rīcības brīvību attiecībā uz šīs direktīvas 1. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto procedūru piemērošanas apjomu maksātnespējīgām fiziskām personām, kas nav uzņēmēji. Gluži pretēji – gan minētās direktīvas 21. apsvērumā, gan tās 1. panta 4. punktā ir skaidri norādīts, ka šis likumdevējs vēlējās nepieļaut to, ka dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties šo procedūru “daļēju” paplašināšanu vai paplašināšanu “pēc izvēles” uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kas nav uzņēmēji.

91

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu lietā C‑305/23 jāatbild, ka Direktīva par pārstrukturēšanu un maksātnespēju jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts likumdevējs nolemj izmantot šīs direktīvas 1. panta 4. punktā paredzēto iespēju un paplašina tādu procedūru piemērošanu, kas ļauj maksātnespējīgiem uzņēmējiem dzēst parādsaistības, attiecinot to arī uz maksātnespējīgām fiziskām personām, kuras nav uzņēmēji, noteikumiem, kas padarīti piemērojami šīm fiziskajām personām, pamatojoties uz šādu paplašināšanu, jāatbilst minētās direktīvas III sadaļas noteikumiem.

92

Ciktāl, kā izriet no šī sprieduma 40.–44. punkta, uz ceturto jautājumu lietā C‑305/23 būtībā jāatbild negatīvi, uz piekto jautājumu šajā lietā nav jāatbild.

93

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: