<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑104/16 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62016CJ0104</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:973">EU:C:2016:973</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>20</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>20</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P>tmilcje<DATE ISO="20161221">2016. GADA 21. DECEMBRA</DATE> SPRIEDUMS – LIETA C‑104/16 P</P><P>PADOME/<HT TYPE="ITALIC">FRONT POLISARIO</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (virspalāta)</P><P><DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P><P>[Teksts labots ar <DATE ISO="20170320">2017. gada 20. marta</DATE> rīkojumu]</P></TI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Starptautiskās attiecības</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgums par liberalizācijas pasākumiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā</KEYWORD><KEYWORD>Lēmums, ar ko apstiprināta starptautiska nolīguma noslēgšana</KEYWORD><KEYWORD>Prasība atcelt tiesību aktu</KEYWORD><KEYWORD>Pieņemamība</KEYWORD><KEYWORD>Locus standi</KEYWORD><KEYWORD>Nolīguma teritoriālā piemērojamība</KEYWORD><KEYWORD>Nolīguma interpretācija</KEYWORD><KEYWORD>Pašnoteikšanās princips</KEYWORD><KEYWORD>Līgumu relatīvās iedarbības princips</KEYWORD></INDEX><JUDGMENT.INIT><P>Lieta C‑104/16 P</P><P>par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2016. gada 19. februārī iesniedza</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Savienības Padome</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">H. Legal</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. de Elera-San Miguel Hurtado</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">A. Westerhof Löfflerová</HT>, pārstāvji,</P><PARTY.STATUS>apelācijas sūdzības iesniedzēja,</PARTY.STATUS></PLAINTIFS><INTERVENERS><P>ko atbalsta</P><P><HT TYPE="BOLD">Beļģijas Karaliste</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">C. Pochet</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J.‑C. Halleux</HT>, pārstāvji,</P><P><HT TYPE="BOLD">Vācijas Federatīvā Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">T. Henze</HT>, pārstāvis,</P><P><HT TYPE="BOLD">Spānijas Karaliste</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">M. Sampol Pucurull</HT> un <HT TYPE="ITALIC">S. Centeno Huerta</HT>, pārstāvji,</P><P><HT TYPE="BOLD">Francijas Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">F. Alabrune</HT>, <HT TYPE="ITALIC">G. de Bergues</HT>, <HT TYPE="ITALIC">D. Colas</HT>, <HT TYPE="ITALIC">F. Fize</HT> un <HT TYPE="ITALIC">B. Fodda</HT>, pārstāvji,</P><P><HT TYPE="BOLD">Portugāles Republika</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">L. Inez Fernandes</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. Figueiredo</HT>, pārstāvji,</P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Comader</HT>)</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">J. F. Bellis</HT>, <HT TYPE="ITALIC">M. Struys</HT>, <HT TYPE="ITALIC">A. Bailleux</HT>, <HT TYPE="ITALIC">L. Eskenazi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">R. Hicheri</HT>, advokāti,</P><P>personas, kas iestājušās apelācijas tiesvedībā,</P></INTERVENERS><AGAINST>pārējās lietas dalībnieces:</AGAINST><?PAGE NO="2"?><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Front populaire pour la libération de la saguia-el-hamra et du rio de oro</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>)</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">G. Devers</HT>, advokāts,</P><PARTY.STATUS>prasītāja pirmajā instancē,</PARTY.STATUS></DEFENDANTS><INTERVENERS><P><HT TYPE="BOLD">Eiropas Komisija</HT>, ko pārstāv <HT TYPE="ITALIC">F. Castillo de la Torre</HT> un <HT TYPE="ITALIC">E. Paasivirta</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">B. Eggers</HT>, pārstāvji,</P><P>persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē.</P></INTERVENERS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (virspalāta)</P><P>šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [<HT TYPE="ITALIC">K. Lenaerts</HT>], priekšsēdētāja vietnieks A. Ticano [<HT TYPE="ITALIC">A. Tizzano</HT>], palātu priekšsēdētāji R. Silva de Lapuerta [<HT TYPE="ITALIC">R. Silva de Lapuerta</HT>], M. Ilešičs [<HT TYPE="ITALIC">M. Ilešič</HT>] un Ž. L. da Krušs Vilasa [<HT TYPE="ITALIC">J. L. da Cruz Vilaça</HT>], tiesneši J. Malenovskis [<HT TYPE="ITALIC">J. Malenovský</HT>] (referents), E. Levits, Ž. K. Bonišo [<HT TYPE="ITALIC">J. C. Bonichot</HT>], A. Arabadžijevs [<HT TYPE="ITALIC">A. Arabadjiev</HT>], K. Toadere [<HT TYPE="ITALIC">C. Toader</HT>], K. G. Fernlunds [<HT TYPE="ITALIC">C. G. Fernlund</HT>], K. Vajda [<HT TYPE="ITALIC">C. Vajda</HT>], S. Rodins [<HT TYPE="ITALIC">S. Rodin</HT>], F. Biltšens [<HT TYPE="ITALIC">F. Biltgen</HT>] un K. Jirimēe [<HT TYPE="ITALIC">K. Jürimäe</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts M. Vatelē [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Wathelet</HT>],</P><P>sekretāre V. Džakobo-Peironnela [<HT TYPE="ITALIC">V. Giacobbo-Peyronnel</HT>], administratore,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20160719">2016. gada 19. jūlija</DATE> tiesas sēdi,</VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus <DATE ISO="20160913">2016. gada 13. septembra</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Ar apelācijas sūdzību Eiropas Savienības Padome lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20151210">2015. gada 10. decembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>/Padome (T‑512/12, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, <REF.DOC.ECR><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:953">EU:T:2015:953</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), ar ko Vispārējā tiesa apmierināja <HT TYPE="ITALIC">Front populaire pour la libération de la saguia-el-hamra et du rio de oro</HT> [Sakijas el Hamras un Vādī ed Dehabas atbrīvošanas tautas fronte] (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) prasību daļēji atcelt Padomes <DATE ISO="20120308">2012. gada 8. marta</DATE> Lēmumu 2012/497/ES par Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīguma noslēgšanu vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="241" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 241, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>strīdīgais lēmums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Starptautiskās tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, kas parakstīti Sanfrancisko <DATE ISO="19450626">1945. gada 26. jūnijā</DATE>, 1. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķi ir:</P><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai;</ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu XI nodaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Deklarācija par teritorijām, kurām nav savas pārvaldes<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/> ir ietverts 73. pants, kurā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, kuras ir atbildīgas vai uzņemas atbildību par to teritoriju pārvaldi, kuru tautas vēl nav sasniegušas pilnīgu pašpārvaldi, atzīst principu, ka šajās teritorijās dzīvojošo intereses ir primāras, un kā svētu pienākumu uzņemas saistības maksimāli veicināt šo teritoriju iedzīvotāju labklājību starptautiskās miera un drošības sistēmas ietvaros, kas noteikta šajos [s]tatūtos [..]</ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām, kas noslēgta Vīnē <DATE ISO="19690523">1969. gada 23. maijā</DATE> (Apvienoto Nāciju Organizācijas Līgumu krājums, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Vīnes konvencija<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>), preambulas pēdējās daļas noteikumiem: šīs konvencijas dalībvalstis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>apstiprin[a], ka starptautisko paražu tiesību normas arī turpmāk reglamentēs jautājumus, kas nav atrunāti [minētajā] [k]onvencijā<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Šīs konvencijas 3. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Starptautiskie līgumi ārpus Konvencijas piemērošanas jomas<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Fakts, ka [k]onvencija netiek piemērota starptautiskiem līgumiem, kas tiek noslēgti starp valstīm un citiem starptautisko tiesību subjektiem vai šādu citu starptautisko tiesību subjektu starpā, kā arī attiecībā uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav izteikti rakstiski, neietekmē:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>jebkuru [k]onvencijā izklāstīto noteikumu piemērošanu attiecībā uz tiem, kas neatkarīgi no [k]onvencijas būtu pakļauti starptautisko tiesību normām;</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās konvencijas 26. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/><HT TYPE="ITALIC">Pacta sunt servanda</HT><QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un ir pildāms godprātīgi.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Šīs pašas konvencijas 29. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Līguma darbības aptvertā teritorija<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, tad līgums ir saistošs katram dalībniekam visā tā teritorijā.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Vīnes konvencijas 30. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Secīgi noslēgtu līgumu piemērošana, kuri attiecas uz vienu to pašu jautājumu<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> 2. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Ja līgumā paredzēts, ka tas ir saistīts vai nav uzskatāms par nesavienojamu ar citu, iepriekšēju vai sekojošu, līgumu, tad noteicošie ir šī cita līguma noteikumi.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. pantu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Iztulkošanas [interpretācijas] vispārējie noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="031.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/> 1.</NO.PARAG><ALINEA>Līgums tulkojams [interpretējams] godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="031.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Līguma iztulkošanas [interpretācijas] nolūkos līdz ar tekstu, ieskaitot preambulu un pielikumu, izmantojama arī:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>jebkura vienošanās, kas attiecas uz līgumu, kas veikta dalībnieku starpā sakarā ar līguma noslēgšanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>jebkurš dokuments, kuru sastādījuši viens vai vairāki dalībnieki sakarā ar līguma slēgšanu un kuru citi dalībnieki akceptējuši kā ar līgumu saistītu dokumentu.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="031.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Kopā ar iepriekšminēto jāievēro arī:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>jebkura vēlāka vienošanās starp dalībniekiem attiecībā uz līguma iztulkošanu vai tā noteikumu piemērošanu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>līguma piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā iztulkošanu [interpretāciju];</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībniekiem.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="031.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Noteikumam tiek piešķirta īpaša nozīme gadījumā, ja ir noteikts, ka dalībniekiem bijis tāds nodoms.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Minētās konvencijas 34. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Vispārējie noteikumi attiecībā uz trešajām valstīm<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Līgums nerada saistības un tiesības attiecībā uz trešo valsti bez tās piekrišanas.<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Asociācijas nolīgums</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, tika parakstīts Briselē 1996. gada 26. februārī (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="070" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 70, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Asociācijas nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>) un Kopienu vārdā<?PAGE NO="5"?> apstiprināts ar Padomes un Komisijas <DATE ISO="20000124">2000. gada 24. janvāra</DATE> Lēmumu 2000/204/EK/EOTK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="070" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 70., 1. lpp.</REF.DOC.OJ>). Saskaņā ar šī nolīguma 96. pantu tas stājās spēkā <DATE ISO="20000301">2000. gada 1. martā</DATE>, kā tas izriet no <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT> publicētās informācijas (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="070" PAGE.FIRST="228" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 70., 228. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Asociācijas nolīguma 1. panta 1. punktā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>Ar šo tiek izveidota asociācija starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Maroku, no otras puses.<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Šī nolīguma II sadaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Preču brīva aprite<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> ir ietverts 6.–30. pants.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Minētā nolīguma 16. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>Kopiena un Maroka pakāpeniski ievieš lielāku savstarpējās lauksaimniecības un zvejniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju.<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Šī paša nolīguma 17. panta 1. punktā, tā sākotnējā redakcijā, bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Marokas izcelsmes lauksaimniecības un zvejniecības produktiem pēc ievešanas Kopienā tiek piemēroti attiecīgi 1. un 2. protokolā ietvertie noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Asociācijas nolīguma VIII sadaļā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Institucionāli, vispārīgi un nobeiguma noteikumi<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/> ir ietverts 94. pants, saskaņā ar kuru:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Šo nolīgumu piemēro, no vienas puses, teritorijās, kurās piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, saskaņā ar nosacījumiem, ko paredz minētie Līgumi, un, no otras puses, Marokas Karalistes teritorijā.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Liberalizācijas nolīgums</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, tika parakstīts Briselē <DATE ISO="20101213">2010. gada 13. decembrī</DATE> (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="241" PAGE.FIRST="4" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 241, 4. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>Liberalizācijas nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>), pirms tas Savienības vārdā tika apstiprināts ar strīdīgo lēmumu. Saskaņā ar tā noteikumiem tas stājās spēkā <DATE ISO="20121001">2012. gada 1. oktobrī</DATE>, kā tas izriet no <HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī</HT> publicētā atzinuma (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="255" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 255, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Kā tas izriet no Liberalizācijas nolīguma un strīdīgā lēmuma 1.–3. apsvēruma, šī nolīguma mērķis ir pakāpeniski īstenot savstarpējās tirdzniecības ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem liberalizāciju, kas paredzēta Asociācijas nolīguma 16. pantā, grozot dažas šī nolīguma un tam pievienoto protokolu normas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Šajā ziņā ar Liberalizācijas nolīguma 17. panta 1. punktu konkrēti ir grozīts Asociācijas nolīgums, kurā kopš šī brīža ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>Uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksamniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, kuru izcelsme ir Maroka un kuri uzskaitīti 1. protokolā, importējot Eiropas Savienībā, attiecina minētajā protokolā noteiktos pasākumus.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Ar Liberalizācijas nolīgumu tika grozīts arī Asociācijas nolīguma 1. protokols, kurā tagad būtībā ir paredzēts, ka Marokas izcelsmes lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem piemērotais procentuālais muitas nodoklis un īpašais muitas nodoklis tiek atcelts vai samazināts līdz noteiktajam apmēram.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedības priekšvēsture</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> atbilstoši tās statūtiem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>ir nacionālā atbrīvošanas kustība – Rietumsahāras iedzīvotāju ilgas pretošanās dažādajiem ārvalstu okupācijas veidiem rezultāts<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>, kas dibināta <DATE ISO="19730510">1973. gada 10. maijā</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Tās vēsturiskais un starptautiskais konteksts, kā arī Rietumsahāras situācijas turpmāka attīstība, kā tas izriet it īpaši no pārsūdzētā sprieduma 1.–16. punkta, var tikt aprakstīts šādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Rietumsahāra ir teritorija Āfrikas ziemeļrietumos, kuru XIX gadsimta beigās kolonizēja Spānijas Karaliste, un vēlāk tā kļuva par Spānijas provinci, un pēc tam Apvienoto Nāciju organizācija (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>ANO<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>) 1963. gadā to iekļāva teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, sarakstā ANO Statūtu 73. panta izpratnē, kurā tā atrodas arī šobrīd.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>ANO Ģenerālā asambleja <DATE ISO="19601214">1960. gada 14. decembrī</DATE> pieņēma Rezolūciju 1514 (XV) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>Deklarācija par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcija 1514 (XV)<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>), kurā tostarp ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>visām tautām ir tiesības uz brīvu pašnoteikšanos, saskaņā ar kurām tās brīvi nosaka savu politisko statusu<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>aizbildnības teritorijās, teritorijās, kurām nav savas pārvaldes, un visās teritorijās, kas vēl nav kļuvušas neatkarīgas, tiek veikti tūlītēji pasākumi, lai nekavējoties bez jebkādiem nosacījumiem un atrunām nodotu visu varu šo teritoriju tautām atbilstoši to gribai un brīvi izteiktajām vēlmēm<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, un ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>visām valstīm godprātīgi un stingi ir jāievēro ANO Statūtu noteikumi, ņemot vērā visu tautu suverenās tiesības un teritoriālo integritāti<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>ANO Ģenerālā asambleja <DATE ISO="19661220">1966. gada 20. decembrī</DATE> pieņēma Rezolūciju 2229 (XXI) par Ifni un Spānijas Sahāras jautājumu, kurā tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>no jauna apstiprināja Spānijas Sahāras [..] tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> un aicināja Spānijas Karalisti kā pārvaldītāju valsti, cik vien ātri iespējams, izstrādāt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>referenduma organizēšanas kārtību, kuru varētu rīkot ANO paspārnē, lai ļautu teritorijas pirmiedzīvotājiem brīvi izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>ANO Ģenerālā asambleja <DATE ISO="19701024">1970. gada 24. oktobrī</DATE> pieņēma Rezolūciju 2625 (XXV) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>Deklarācija par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm saskaņā ar ANO Statūtiem<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/>, ar kuru tā apstiprināja šo deklarāciju, kuras teksts ir pievienots pielikumā šai rezolūcijai. Minētajā deklarācijā tostarp ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>visām valstīm ir pienākums respektēt tautu pašnoteikšanās tiesības saskaņā ar statūtu noteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> un ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, atbilstīgi ANO Statūtiem ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss no tās valsts teritorijas statusa, kura šo teritoriju pārvalda; šis pastāvīgais un atšķirīgais statuss saskaņā ar minētajiem statūtiem pastāv tik ilgi, kamēr tās kolonijas vai teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, tauta atbilstoši ANO Statūtiem, it īpaši to mērķiem un principiem, neīsteno tiesības uz pašnoteikšanos<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Spānijas Karaliste <DATE ISO="19740820">1974. gada 20. augustā</DATE> informēja ANO par to, ka tā piedāvā ANO paspārnē organizēt referendumu Rietumsahārā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Starptautiskā Tiesa kā galvenā ANO tiesu iestāde un pēc ANO Ģenerālās asamblejas lūguma <DATE ISO="19751016">1975. gada 16. oktobrī</DATE> Rietumsahāras dekolonizācijas pasākumu ietvaros sniedza konsultatīvo atzinumu (Rietumsahāra, konsultatīvais atzinums, ST Krājums 1975, 12. lpp.; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>Konsultatīvais atzinums attiecībā uz Rietumsahāru<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>), kura 162. punktā tā atzina:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>Fakti un informācija, kas darīti zināmi Tiesai, liecina, ka Spānijas kolonizācijas laikā ir pastāvējušas juridiskas lojalitātes saites starp Marokas sultānu un dažām ciltīm, kas apdzīvoja Rietumsahāras teritoriju. Tāpat tie liecina par tiesību pastāvēšanu, tostarp noteiktām tiesībām saistībā ar zemi, kas veidoja juridiskās saites starp Mauritānijas kopienu, kā to saprot Tiesa, un Rietumsahāras teritoriju. Turpretī Tiesa secina, ka ne fakti, ne informācija, kas tikuši tai darīti zināmi, neļauj konstatēt nekādu teritoriālās suverenitātes saikni starp Rietumsahāras teritoriju, no vienas puses, un Marokas Karalisti vai Mauritānijas kopienu, no otras puses. Tādējādi Tiesa nav konstatējusi tādu tiesisku attiecību esamību, kas varētu grozīt [ANO Ģenerālās asamblejas] Rezolūcijas 1514 (XV) piemērošanu attiecībā uz Rietumsahāras dekolonizāciju, it īpaši attiecībā uz pašnoteikšanās principa piemērošanu, pateicoties teritorijas iedzīvotāju brīvas un autentiskas gribas izpausmei. [..]<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Analīzes beigās Starptautiskā Tiesa konsultatīvajā atzinumā uz ANO Ģenerālās asamblejas jautājumiem atbildēja šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>Tiesa uzskata</P><P>[..],</P><P>ka Rietumsahāra (Rio de Oro un Sakiet el Hamra) nebija bezsaimnieka teritorija (<HT TYPE="ITALIC">terra nullius</HT>) tad, kad to kolonizēja Spānijas Karaliste.</P><P>[..],</P><P>ka šai teritorijai ar Marokas Karalisti bija tiesiskas attiecības, kam bija šī atzinuma 162. punktā minētās pazīmes;</P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Marokas karalis savā runā, ko viņš teica minētā konsultatīvā atzinuma publicēšanas dienā, apgalvoja, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>visa pasaule ir atzinusi, ka [Rietum]sahāra pieder Marokas Karalistei<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> un ka neatliek nekas cits kā vien <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>mierīgi pārņemt šo teritoriju<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, aicinot organizēt miera gājienu, kas pulcētu <FT TYPE="NUMBER">350000</FT> cilvēku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>ANO Drošības padome <DATE ISO="19751106">1975. gada 6. novembrī</DATE> pieņēma Rezolūciju 380 (1975) par Rietumsahāru, kurā tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>izteica nožēlu par paziņotā gājiena rīkošanu<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>pieprasīja Marokas Karalistei nekavējoties atsaukt visus minētā gājiena dalībniekus no Rietumsahāras teritorijas<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Spānijas Karaliste 1976. gada 26. februārī informēja ANO ģenerālsekretāru par to, ka no šā datuma tā pārtrauc savu klātbūtni Rietumsahārā un ka tā sevi uzskatīs par atbrīvotu no jebkādas starptautiskas atbildības par šīs teritorijas pārvaldīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Pa to laiku izcēlās bruņots konflikts starp Marokas Karalisti, Mauritānijas Islāma Republiku un <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT><DATE ISO="19790810">1979. gada 10. augustā</DATE> Mauritānijas Islāma Republika noslēdza vienošanos par mieru ar <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>, saskaņā ar kuru tā atteicās no jebkādām teritoriālajām pretenzijām uz Rietumsahāru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>ANO Ģenerālā asambleja <DATE ISO="19791121">1979. gada 21. novembrī</DATE> pieņēma Rezolūciju 34/37 par Rietumsahāras jautājumu, kurā tā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>no jauna apliecināja Rietumsahāras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarību saskaņā ar [ANO] Statūtiem [..] un tās Rezolūcijas1514 (XV) mērķiem<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>pauda dziļu<?PAGE NO="8"?> nožēlu par situācijas pasliktināšanos, kas ir sekas Marokas ilgstošajai Rietumsahāras okupācijai<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>lūdza arī Marokas Karalisti nekavējoties iesaistīties miera procesa attīstībā un pārtraukt Rietumsahāras teritorijas okupāciju<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>šajā ziņā tā ieteica, lai <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>, kas pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā iesaistītos visos taisnīga, ilgstoša un galīga politiska Rietumsahāras jautājuma risinājuma meklējumos saskaņā ar [ANO] rezolūcijām un deklarācijām [..]<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Militārais konflikts starp Marokas Karalisti un <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> turpinājās, līdz <DATE ISO="19880830">1988. gada 30. augustā</DATE> puses principā piekrita noregulējuma priekšlikumiem, kurus tostarp izteica ANO ģenerālsekretārs un kuri it īpaši paredzēja uguns pārtraukšanas pasludināšanu, kā arī pašnoteikšanās referenduma organizēšanu, ko kontrolētu ANO.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Līdz šim brīdim šis referendums vēl nav noticis un lielāko Rietumsahāras teritorijas daļu kontrolē Marokas Karaliste, un Marokas armijas uzceltā un uzraudzītā smilšu siena atdala šo teritoriju no pārējās teritorijas, kas ir <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> kontrolē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20121119">2012. gada 19. novembrī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Savas prasības pamatojumam <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> izvirza vienpadsmit pamatus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Atbildot Padome lūdza noraidīt prasību kā nepieņemamu vai arī kā nepamatotu, kā arī piespriest <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Ar Vispārējās tiesas astotās palātas priekšsēdētāja <DATE ISO="20131106">2013. gada 6. novembra</DATE> rīkojumu Eiropas Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, pirmkārt, izvērtēja Padomes un Komisijas argumentus, saskaņā ar kuriem prasība nebija pieņemama tādēļ, ka <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> nebija pierādījusi ne savu juridiskās personības esamību, ne savu procesuālo rīcībspēju, no vienas puses, un tādēļ, ka apstrīdētais lēmums to neskāra ne tieši, ne individuāli, no otras puses. Tā noraidīja šos abus iebildumus par pieņemamību pārsūdzētā sprieduma attiecīgi 34.–60. punktā un 61.–114. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario locus standi</HT> Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 73.–103. punktā atgādināja, ka strīdīgā lēmuma mērķis bija apstiprināt Liberalizācijas nolīguma noslēgšanu, pirms nolemt, ka šis nolēmums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>attiecās arī<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> uz Rietumsahāru. Pēc tam, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>ņemot vērā šo secinājumu<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/> kā norādīts šī sprieduma 104. punktā, tā attiecīgi minētā sprieduma 105.–110. un 111.–114. punktā atzina, ka ir jāuzskata, ka minētais lēmums <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> skar tieši un individuāli.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Otrkārt, Vispārējā tiesa uzsāka izskatīt vienpadsmit atcelšanas pamatus, kurus bija izvirzījusi <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> savu prasījumu pamatojumam, pārsūdzētā sprieduma 116. un 117. punktā norādot:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>116 Iesākumā ir jākonstatē, ka no <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> visu pamatu pamatošanai izvirzītajiem argumentiem izriet, ka tās prasības mērķis ir panākt [strīdīgā] lēmuma atcelšanu tiktāl, ciktāl ar to ir apstiprināta tajā minētā nolīguma piemērošana Rietumsahārā. Proti, kā izriet no iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, runājot par to, vai [strīdīgais] lēmums skar <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> tieši un individuāli, tieši tā fakta dēļ, ka šis nolīgums ir piemērojams arī Rietumsahārai, [strīdīgais] lēmums skar <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> tieši un individuāli.</P><P>117 Jākonstatē arī, ka <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> izvirza vairākus pamatus, no kuriem divi pirmie pamati attiecas uz [strīdīgā] lēmuma ārējo tiesiskumu, savukārt pārējie attiecas uz tā iekšējo tiesiskumu. Būtībā prasītāja norāda uz apstrīdētā lēmuma prettiesiskumu, pamatojot ar to, ka ar to tiekot pārkāptas gan<?PAGE NO="9"?> Savienības tiesības, gan starptautiskās tiesības. Ar visiem prasības pamatiem patiesībā tiek izvirzīts jautājums par to, vai pastāv absolūts aizliegums Savienības vārdā slēgt starptautisku nolīgumu, kurš varētu būt piemērojams teritorijai, ko faktiski kontrolē trešā valsts, kaut arī Savienība un tās dalībvalstis vai, vispārīgāk, visas citas valstis nav atzinušas šīs trešās valsts suverēnu varu pār šo teritoriju (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>strīdīgā teritorija<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>), kā arī attiecīgā gadījumā jautājumu par to, vai Savienības iestādēm ir rīcības brīvība šajā jautājumā, kādas ir šīs rīcības brīvības robežas un tās īstenošanas nosacījumi.<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Pēc tam Vispārējā tiesa izvērtēja un noraidīja katru no šiem pamatiem, it īpaši uzskatot, ka neviens no tiem neļāva pierādīt, ka Savienībai pastāvētu pilnīgs aizliegums ar trešo valsti slēgt nolīgumu, kas var būt piemērojams <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>strīdīgai teritorijai<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vispārējā tiesa tomēr atturējās spriest par virkni argumentu, kuri, pēc tās domām, attiecās uz pakārtoto jautājumu par to, ar kādiem nosacījumiem Savienības iestādes var apstiprināt šāda nolīguma noslēgšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 223.–247. punktā veica šā jautājuma analīzi. Šajā ziņā tā pēc būtības uzskatīja, ka, lai gan Padomei ir plaša rīcības brīvība tādā jomā kā Savienības ārējo attiecību īstenošana, ja tā ir paredzējusi apstiprināt starptautisku nolīgumu, kas varētu tikt piemērots tādā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>strīdīgajā teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> kā Rietumsahāra un kas ir paredzēts, lai atvieglotu šīs teritorijas izcelsmes produktu eksportu uz Savienību, tai vispirms ir jāizvērtē visi šajā gadījumā būtiskie apstākļi un it īpaši jāpārliecinās, ka šo produktu ražošana nenodara kaitējumu attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem un nav saistīta ar viņu pamattiesību pārkāpumu. Vispārējā tiesa arī atklāja, ka šajā gadījumā Padome nav izpildījusi šo pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Šie apsvērumi lika Vispārējai tiesai pārsūdzētā sprieduma 247. punktā secināt, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>Padome [nebija] izpildījusi savu pienākumu pirms [strīdīgā] lēmuma pieņemšanas izvērtēt visus konkrētā gadījuma apstākļus<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>, un attiecīgi atcelt pēdējo minēto, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>ciktāl ar šo lēmumu ir apstiprināta [liberalizācijas] nolīguma piemērošana Rietumsahārai<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts līdz ar apelācijas sūdzību, Padome lūdz, lai lieta tiktu izskatīta paātrinātā tiesvedībā, kā ir paredzēts Tiesas Reglamenta 133.–136. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20160407">2016. gada 7. aprīļa</DATE> rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja šo lūgumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Tiesas priekšsēdētājs attiecīgi ar 2016. gada 2., 13., 18. un 24. maija lēmumiem atļāva Spānijas Karalistei, Portugāles Republikai, Francijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai un Beļģijas Karalistei iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Tomēr Vācijas Federatīvā Republika vēlāk nepiedalījās nevienā tiesvedības posmā un Beļģijas Karaliste nepiedalījās tiesvedības mutvārdu daļā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētāja <DATE ISO="20160609">2016. gada 9. jūnija</DATE> rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural</HT> [Marokas Lauksaimniecības un lauku attīstības konfederācijai] (<HT TYPE="ITALIC">Comader</HT>) tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Padome lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzēto spriedumu;</P></ITEM><ITEM><P>pieņemt galīgo nolēmumu lietā, noraidot prasību, un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas Padomei ir radušies pirmajā instancē, kā arī apelācijas tiesvedībā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="DASH"><ITEM><P>galvenokārt – noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu;</P></ITEM><ITEM><P>pakārtoti – noraidīt apelācijas sūdzību kā nepamatotu;</P></ITEM><ITEM><P>papildus pakārtoti – ja Tiesa apmierinātu Padomes prasījumus par pārsūdzētā sprieduma atcelšanu, pieņemt galīgo nolēmumu lietā, atceļot strīdīgo lēmumu, pamatojoties uz pirmajā instancē noraidītajiem pamatiem, un</P></ITEM><ITEM><P>piespriest Padomei atlīdzināt <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Komisija lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Beļģijas Karaliste, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Portugāles Republika un <HT TYPE="ITALIC">Comader</HT> arī lūdz Tiesu apmierināt apelācijas sūdzību.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par lūgumiem atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 82. panta 2. punktu tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta pēc ģenerāladvokāta secinājumu nolasīšanas <DATE ISO="20160913">2016. gada 13. septembrī</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20160915">2016. gada 15. septembrī</DATE>, Padome norādīja Tiesai, ka, pēc tās domām, šajos secinājumos esot izskatīts tiesību jautājums, kas netika izvirzīts ne tās apelācijas sūdzībā, ne arī uz to bija norādījis kāds cits lietas dalībnieks, proti, jautājums par Liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahārai. Tā arī ieteica Tiesai izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu gadījumā, ja lieta būtu jāizskata, balstoties uz šo jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Ar atsevišķu dokumentu, kas Tiesas kancelejā iesniegts <DATE ISO="20160922">2016. gada 22. septembrī</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Comader</HT> iesniedza lūgumu atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu, pamatojoties uz iemesliem, kas analogi Padomes izvirzītajiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Šajā ziņā no LESD 252. panta otrās daļas izriet, ka ģenerāladvokāta pienākums ir, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izteikt pamatotus secinājumus lietās, kurās ir vajadzīga ģenerāladvokāta piedalīšanās, ņemot vērā to, ka Tiesai nav saistoši ne šie secinājumi, ne to pamatojums (skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130718">2013. gada 18. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Komisija u.c./<HT TYPE="ITALIC">Kadi</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:518">EU:C:2013:518</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151006">2015. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Andersen</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑303/13 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:647">EU:C:2015:647</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Līdz ar to kāda lietas dalībnieka nepiekrišana minētajiem secinājumiem, neraugoties uz tajos izskatītajiem jautājumiem, nevar pati par sevi būt pamatojums tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotai sākšanai (skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121122">2012. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">E.ON Energie</HT>/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑89/11 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:738">EU:C:2012:738</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150917">2015. gada 17. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mory</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑33/14 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:609">EU:C:2015:609</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, Tiesas Reglamenta 83. pantā Tiesai jebkurā brīdī ir atļauts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu, it īpaši, ja lieta ir izskatāma, pamatojoties uz kādu tiesību argumentu, par kuru lietas dalībnieki vēl nav izteikušies.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Šajā gadījumā tomēr ir jākonstatē, ka tiesību argumentus, uz kuriem atsaucas Padome un <HT TYPE="ITALIC">Comader</HT>, Komisija bija izvirzījusi savā atbildes rakstā, lai pamatotu pamatu, ar kuru Padome un Komisija apstrīd Vispārējās tiesas veikto <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario locus standi</HT> analīzi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Turklāt šie argumenti tika izvirzīti tiesas sēdē un starp visiem lietas dalībniekiem par tiem ir notikušas plašas debates.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Šādos apstākļos Tiesa, uzklausījusi ģenerāladvokātu, uzskata, ka nav pamata izdot rīkojumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par apelācijas sūdzību</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par pieņemamību</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> norāda, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, būtībā apgalvojot, ka Savienībai neesot vajadzīgās kompetences noslēgt starptautisku nolīgumu, kas būtu juridiski piemērojams Rietumsahārai, un ka Padomei neesot nekādas intereses apstrīdētā sprieduma, ar ko tika vienīgi atcelts strīdīgais lēmums, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>ciktāl ar to ir apstiprināta [Liberalizācijas] nolīguma piemērošana Rietumsahārai<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>, apšaubīšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Padome un Komisija apstrīd šīs iebildes par nepieņemamību pamatotību, galvenokārt norādot, ka tāda Savienības iestāde kā Padome var iesniegt apelācijas sūdzību, nepierādot savu interesi celt prasību. Pakārtoti tās apgalvo, ka šī prasība katrā ziņā šajā lietā esot izpildīta, jo Padome esot ieinteresēta pārsūdzētā sprieduma atcelšanā, ciktāl Vispārējā tiesa ar to daļēji atcēla strīdīgo lēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otro daļu apelācijas sūdzību Tiesā var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi Vispārējā tiesā nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Turklāt no šo pašu statūtu 56. panta trešās daļas izriet, ka lietās, izņemot tās, kas attiecas uz domstarpībām starp Savienību un tās darbiniekiem, dalībvalstīm un Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka tām ir jebkāda interese iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu (skat. spriedumus, 2005. gada 22. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">max.mobil</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑141/02 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2005:98">EU:C:2005:98</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Francija/<HT TYPE="ITALIC">People’s Mojahedin Organization of Iran</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑27/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:853">EU:C:2011:853</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0045">45.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Šajā gadījumā no tā izriet, ka Padomei, kuras prasījumi Vispārējā tiesā netika apmierināti, nekādi nav jāpierāda interese iesniegt šo apelācijas sūdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71</NO.P><TXT>Līdz ar to <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> izvirzītā iebilde par nepieņemamību attiecībā uz šo apelācijas sūdzību ir jānoraida.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Par lietas būtību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzības pamatojumam Padome, kuru atbalsta Komisija, izvirza sešus pamatus, no kuriem pirmais un otrais attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa attiecīgi esot pieļāvusi attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> procesuālās rīcībspējas un <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT> analīzi. Trešais pamats izriet no tā, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pārbaudes tiesā attiecībā uz Padomes rīcības brīvību Savienības ārējo<?PAGE NO="12"?> ekonomisko attiecību jomā apjomu. Ceturtais pamats attiecas uz <HT TYPE="ITALIC">ne ultra petita</HT> principa pārkāpumu. Piektais pamats attiecas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kā arī dažu starptautisko tiesību normu kļūdainu interpretāciju un piemērošanu. Visbeidzot sestais pamats izriet no to prasību neievērošanas, kas attiecas uz Savienības tiesību akta daļēju atcelšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73</NO.P><TXT>Vispirms ir jāizvērtē apelācijas sūdzības otrais pamats, ar kuru ir apšaubīta Vispārējās tiesas analīze attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario locus standi</HT>, konkrētāk, šī pamata ietvaros Padomes un Komisijas argumenti attiecībā uz argumentāciju, ko Vispārējā tiesas pārsūdzētā sprieduma 73.–103. punktā ir veltījusi sākotnējam jautājumam par to, vai Liberalizācijas nolīgums ir vai nav piemērojams Rietumsahārai.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Pārsūdzētais spriedums</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā būtībā norādīja, ka, ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> izvirzītos argumentus, lai pierādītu savu <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT>, <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT> izvērtēšanai vispirms bija nepieciešams noteikt, vai Liberalizācijas nolīgums bija vai nebija piemērojams Rietumsahārai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75</NO.P><TXT>Pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74.–88. punktā uzskatīja, ka, ņemot vērā Padomes, Komisijas un <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> šajā ziņā izvirzītos argumentus, šis jautājums pats par sevi bija saistīts ar minētā nolīguma interpretāciju. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 89.–94. un 98. punktā tā atzina, ka šāda interpretācija ir jāveic saskaņā ar vispārējām starptautisko paražu tiesību normām, kas atgādinātas Vīnes konvencijas 31. pantā. Turpretī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95.–98. punktā būtībā nolēma, ka vispārējam starptautisko tiesību principam par līgumu relatīvo iedarbību, kas ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā, nebija nozīmes Liberalizācijas nolīguma interpretēšanā, ņemot vērā tajā izskatāmās prasības īpašos apstākļus, atšķirībā no tā, ko Tiesa bija nospriedusi <DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76</NO.P><TXT>Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99.–102. punktā veica Liberalizācijas nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas interpretāciju, norādot šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>99 Atbilstīgi [Vīnes konvencijas 31. pantam] it īpaši ir jāņem vērā konteksts, kurā iekļaujas tāds starptautisks līgums kā [Liberalizācijas nolīgums]. Visi šā sprieduma 77.–87. punktā minētie fakti ir daļa no šā konteksta un parāda, ka Savienības iestādes apzinājās, ka Marokas iestādes [Asociācijas nolīguma] noteikumus piemēro arī tajā Rietumsahāras daļā, ko kontrolē Marokas Karaliste, un neiebilda pret šo piemērošanu. Gluži pretēji, Komisija zināmā mērā sadarbojās ar Marokas iestādēm saistībā ar šo piemērošanu un atzina tās rezultātus, iekļaujot Rietumsahārā izveidotos uzņēmumus iepriekš 74. punktā minētajā uzņēmumu sarakstā.</P><P>100 Ir jāatceras arī, ka attiecīgi Savienības un Marokas Karalistes viedokļi atšķiras attiecībā uz Rietumsahāras starptautisko statusu. Lai gan Padome un Komisija pietiekami un korekti ir apkopojušas Savienības viedokli (skat. šā sprieduma 74. un 75. punktu), ir skaidrs, ka Marokas Karalistei ir pilnīgi atšķirīgs uzskats. Tā uzskata, ka Rietumsahāra ir tās teritorijas daļa.</P><P>101 Tādējādi [Asociācijas nolīguma] 94. pantā atsauci uz Marokas Karalistes teritoriju Marokas iestādes varēja saprast kā teritoriju, kurā ir iekļauta Rietumsahāra vai vismaz tās ievērojamākā daļa, ko kontrolē Marokas Karaliste. Lai gan Savienības iestādes, kā tika norādīts, apzinājās Marokas Karalistes aizstāvēto viedokli, [Asociācijas nolīgumā] nav iekļauta neviena interpretācijas klauzula, ne arī kāds cits noteikums, kura rezultāts būtu Rietumsahāras teritorijas izslēgšana no tā piemērošanas jomas.</P><P>102 Jāņem vērā arī tas, ka [Liberalizācijas nolīgums] tika noslēgts divpadsmit gadus pēc [Asociācijas nolīguma] apstiprināšanas, pēc tam, kad šis nolīgums ticis īstenots visā šajā laikposmā. Ja Savienības iestādes būtu vēlējušās iebilst pret asociācijas nolīguma – kāds tas grozīts ar [strīdīgo] lēmumu –<?PAGE NO="13"?> piemērošanu Rietumsahārā, tās būtu varējušas uzstāt, lai [Liberalizācijas nolīguma] tekstā, kas apstiprināts ar šo lēmumu, tiktu iekļauta klauzula par šādas piemērošanas izslēgšanu. Tas, ka tās nav tā rīkojušās, liecina, ka tās vismaz netieši pieļauj [Asociācijas nolīguma] un [Liberalizācijas nolīguma] interpretāciju, atbilstīgi kurai šie nolīgumi ir piemērojami arī Rietumsahāras daļai, kuru kontrolē Marokas Karaliste.<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77</NO.P><TXT>Ņemot vērā šo interpretāciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā atzina, ka Liberalizācijas nolīgums, to aplūkojot tā kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>ir piemērojams arī Rietumsahāras teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Lietas dalībnieku argumenti</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78</NO.P><TXT>Padome pārmet Vispārējai tiesai, kā tā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā pieņēma, ka, ja Liberalizācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, strīdīgais lēmums <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> automātiski skar tieši un individuāli. Šāds pieņēmums esot juridiski kļūdains. Kā pati Vispārējā tiesa iepriekš <DATE ISO="20070703">2007. gada 3. jūlija</DATE> rīkojumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Commune de Champagne</HT> u.c./Padome un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑212/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2007:194">EU:T:2007:194</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0090">90.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0094">94.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) nosprieda, Padomes lēmumam par starptautiska nolīguma starp Savienību un trešo valsti noslēgšanu neesot nekādas juridiskas iedarbības šī nolīguma līgumslēdzējas puses teritorijā. Līdz ar to šādas teritorijas situāciju regulē vienīgi tiesību normas, ko šī cita līgumslēdzēja puse pieņēmusi, īstenojot savu suvereno varu. Turklāt sekas, ko minētais nolīgums rada šai teritorijai, izriet vienīgi no apstākļa, ka, nolemjot ratificēt minēto nolīgumu, otra minētā līgumslēdzēja puse ir piekritusi uzņemties no šī nolīguma izrietošās saistības un apņēmusies veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu no tā izrietošo pienākumu izpildi. Līdz ar to, atzīstot tādas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, kas vērsta pret Padomes lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu, ciktāl šī prasība attiecas uz starptautiska nolīguma sekām citas minētā nolīguma līgumslēdzējas teritorijā, nozīmētu Savienības tiesai pārsniegt tās kompetenci, ja tā atbilstoši Savienības tiesībām lemtu par tiesībām vai pienākumiem, kas trešajai valstij izriet no nolīguma, kam tā brīvi un izmantojot savu suvereno varu piekritusi. Tieši to Vispārējā tiesa šajā gadījumā esot izdarījusi, nosakot, ka Liberalizācijas nolīguma piemērojamība Rietumsahārai ir priekšnosacījums <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario locus standi</HT>. Visbeidzot Padome uzsver, ka apstāklim, ka Rietumsahāra starptautiskajās tiesībās ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>strīdīgā teritorija<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>, nav nozīmes attiecībā uz Vispārējās tiesas argumentāciju iepriekš minētajā rīkojumā, kam Padome pilnībā piekrīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79</NO.P><TXT>Komisija savukārt apgalvo, ka apstākli, uz kuru norādīts tostarp pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, ka Liberalizācijas nolīgums Rietumsahārai noteiktos gadījumos būtu jāpiemēro <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT>, nevar uzskatīt ne par konteksta elementu, ne arī par turpmāku piemērošanas praksi Vīnes Konvencijas 31. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kas pamatotu tādu Asociācijas nolīguma 94. panta interpretāciju, ka šie divi nolīgumi ir piemērojami minētajai teritorijai, kurai nav savas pārvaldes. Turklāt, lai arī nav iekļauta neviena klauzula, kas Rietumsahāru tieši izslēgtu no to piemērošanas jomas, ņemot vērā domstarpības starp Savienību un Marokas Karalisti par šīs teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, statusu, uz ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, šis apstāklis nepamato uzskatīt, ka šie nolīgumi ir piemērojami minētajai teritorijai, ņemot vērā Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta c) apakšpunktu, šīs konvencijas 34. pantā kodificēto un Tiesas <DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) atgādināto līgumu relatīvās iedarbības principu, Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos, ko Savienība vairākkārt atgādinājusi savās nostājās attiecībā uz šo jautājumu, kā arī starptautisko praksi attiecībā uz līgumu teritoriālo piemērojamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80</NO.P><TXT>Atbildot <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> norāda, ka Vispārējā tiesa vērtēja jautājumu par Liberalizācijas nolīguma piemērojamību Rietumsahārai nevis tāpēc, lai no tā izdarītu jebkādu pieņēmumu par prasības pieņemamību, bet gan tāpēc, lai noteiktu faktisko un tiesību kontekstu, kādā ir jāsaprot tās <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT>. Padome un Komisija jau ilgi ir apgalvojušas, ka šis nolīgums nav piemērojams minētajai teritorijai, pirms tās, vēlāk atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem tiesas sēdē šajā tiesā,<?PAGE NO="14"?> atzina, ka tajā ietvertā tarifu preferenču sistēma faktiski dažos gadījumos bija piemērojama tās izcelsmes precēm. Šis elements būtiski nošķir minēto nolīgumu no diviem citiem salīdzināmiem nolīgumiem, ko Marokas Karaliste noslēgusi ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><P>Tiesas vērtējums</P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81</NO.P><TXT>Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 73., 88. un 98.–102. punkta, Vispārējas tiesas secinājums, kas ietverts šī sprieduma 103. punktā un saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>Liberalizācijas nolīgums ir piemērojams arī Rietumsahārai<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>, ir balstīts nevis uz faktu konstatējumu, bet uz šī nolīguma juridisku interpretāciju, ko minētā tiesa veikusi, pamatojoties uz Vīnes konvencijas 31. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82</NO.P><TXT>Padomes un Komisijas Tiesā paustā nostāja šajā jautājumā būtībā sakrīt, ciktāl minētais Vispārējās tiesas secinājums izriet no šo divu iestāžu attiecīgās argumentācijas. Komisija norāda, ka Liberalizācijas nolīgumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ir juridiski piemērojams Rietumsahārai. Padome savukārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot par to tiesību un pienākumu likumību, kas otrai līgumslēdzējai pusei izriet no šī nolīguma, kuram tā brīvi, izmantojot savu suverēno varu, piekritusi. Šīs apgalvotās kļūdas tiesību piemērošanā analīze katrā ziņā nozīmē, ka vispirms ir jāizvērtē Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 103. punktā par Liberalizācijas nolīguma piemērojamību Rietumsahārai. Ja tas tā nav, tad šī nolīguma otras līgumslēdzējas puses tiesības un pienākumi attiecībā uz šo teritoriju nevar būt ietekmēti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83</NO.P><TXT>Līdz ar to ir jāpārbauda, vai ir pamatota Vispārējās tiesas argumentācija, ar kuru tā pēc Liberalizācijas nolīguma noslēgšanas konteksta aprakstīšanas pārsūdzētā sprieduma 99. un 100. punktā secīgi šī sprieduma 101. punktā noteica šī nolīguma piemērošanas jomu, ņemot vērā asociācijas nolīguma noteikumus, un pēc tam pati minētā sprieduma 102. punktā izvērtēja Liberalizācijas nolīgumu, pirms no tā izdarīt secinājumus, kas izteikti šī paša sprieduma 103. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84</NO.P><TXT>Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 101. punktu ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa Liberalizācijas nolīguma piemērošanas jomu ir interpretējusi, ņemot vērā Asociācijas nolīguma 94. punktu, saskaņā ar kura noteikumiem šis nolīgums ir piemērojams <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>Marokas Karalistes teritorijai<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>. Konkrētāk Vispārējā tiesa norādīja, ka šajā pantā ietverto atsauci uz Marokas Karalisti minētās valsts iestādes varēja saprast tādējādi, ka tajā ir iekļauta Rietumsahāra un ka, lai arī Padome un Komisija apzinājās šādu nostāju, Asociācijas nolīgumā nav iekļauta neviena interpretācijas klauzula, ne arī kāds cits noteikums, kura sekas būtu šīs teritorijas izslēgšana no tā piemērošanas jomas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85</NO.P><TXT>Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa, ņemot vērā, pirmkārt, Marokas Karalistes nostāju, ka Rietumsahāra ir tās teritorijas neatņemama sastāvdaļa, otrkārt, apstākli, ka Padome un Komisija par to zināja Asociācijas nolīguma noslēgšanas brīdī, un, treškārt, to, ka nebija tiesību normas, kas Rietumsahāru izslēgtu no šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas, atzina, ka ir uzskatāms, ka Asociācijas nolīguma līgumslēdzējas puses ir izteikušas piekrišanu klusējot tādai šī nolīguma 94. pantā iekļautajai jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>Marokas Karalistes teritorija<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/> interpretācijai, saskaņā ar kuru šajā pantā ietilpst arī minētā teritorija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86</NO.P><TXT>Jānorāda, ka, lai varētu konstatēt pareizas juridiskās sekas, kādas, interpretējot šo nolīgumu, izriet no tiesību normas, kas izslēdz Rietumsahāru no Asociācijas nolīguma piemērošanas jomas, Vispārējai tiesai bija pienākums ievērot ne tikai Vīnes konvencijas 31. panta 1. punktā paredzētos godprātīgas interpretācijas noteikumus, bet arī tos, kuri paredzēti šī panta 3. punkta c) apakšpunktā un saskaņā ar kuriem līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā jebkuras atbilstošās starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp šī līguma līgumslēdzējām pusēm (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>; šajā ziņā arī skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080903">2008. gada 3. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kadi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Al Barakaat International Foundation</HT>/Padomes un Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑402/05 P un C‑415/05 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:461">EU:C:2008:461</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0291">291.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87</NO.P><TXT>Lai arī dažādu atbilstošo starptautisko tiesību normu, kas piemērojamas šajā gadījumā, proti, pašnoteikšanās princips, Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētā noteikuma, kā arī līgumu relatīvas ietekmes principa piemērojamība daļēji pārklājas, katrai no šīm tiesību normām ir sava autonomija un līdz ar to tās visas ir jāizvērtē secīgi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88</NO.P><TXT>[Ar labojumu, kas izdarīts ar <DATE ISO="20170320">2017. gada 20. marta</DATE> rīkojumu] Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka paražu tiesību pašnoteikšanās princips, kas it īpaši ir atgādināts ANO Statūtu 1. pantā, kā to Starptautiskā Tiesa ir noteikusi konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru 54.–56. punktā, ir starptautisko tiesību princips, kas piemērojams visām teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, un visām tautām, kas vēl nav ieguvušas neatkarību. Turklāt tās ir <HT TYPE="ITALIC">erga omnes</HT> piemērojamas tiesības, kā arī viens no starptautisko tiesību galvenajiem principiem (spriedums <HT TYPE="ITALIC">Timor oriental</HT>, [Portugāle pret Austrāliju], ST Krājums 1995, 90. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89</NO.P><TXT>Tādējādi šis princips ietilpst starptautisko tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, kas Vispārējai tiesai bija jāņem vērā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90</NO.P><TXT>Saskaņā ar minēto principu, kā tas ir precizēts ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā 2625 (XXV), kas minēta šī sprieduma 26. punktā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, atbilstīgi [Apvienoto Nāciju Organizācijas] Statūtiem ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91</NO.P><TXT>Konkrētāk, ANO Ģenerālā asambleja savās dažādajās Rietumsahārai veltītajās rezolūcijās vairākkārtēji ir paudusi savas rūpes <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>ļaut teritorijas pirmiedzīvotājiem brīvi izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>, kā to Starptautiskā Tiesa to ir norādījusi sava konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru 62., 64. un 68. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92</NO.P><TXT>Ņemot vērā Rietumsahāras teritorijas atzīto patstāvīgo un atšķirīgo statusu atbilstoši pašnoteikšanās principam salīdzinājumā ar jebkuru citu valsti, tostarp Marokas Karalisti, Asociācijas nolīguma 94. pantā ietvertais jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>Marokas Karalistes teritorija<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> nevar tikt interpretēts, kā to norāda Komisija un ģenerāladvokāts būtībā ir atzinis savu secinājumu 71.–75. pantā, tādējādi, ka Rietumsahāra ietilpst šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, lai arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 3. punktā konstatēja, ka Rietumsahāra kopš 1963. gada ir iekļauta to teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, sarakstā ANO Statūtu 73. panta izpratnē, šī tiesa tomēr nav ņēmusi vērā, kādas sekas atbilstoši starptautiskajām tiesībām izriet no Rietumsahāras statusa saistībā ar asociācijas nolīguma nepiemērošanu šai teritorijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94</NO.P><TXT>Turklāt ir jānorāda, ka Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētajā paražu tiesību normā ir paredzēts, ka, ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, tad līgums ir saistošs katram dalībniekam visā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>tā teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95</NO.P><TXT>Tādējādi no minētās tiesību normas Asociācijas nolīguma 94. panta interpretācijas kontekstā izriet, ka līgums parasti valsti – ņemot vērā jēdziena <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>teritorija<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/> un pirms tam lietotā piederības vietniekvārda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>tā<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> parasto nozīmi – saista ar ģeogrāfisko telpu, kurā šī valsts īsteno visas savas pilnvaras, kas starptautiskajās tiesībās atzītas suverenām vienībām, izslēdzot jebkuru citu tādu teritoriju, kura varētu būt vienīgi minētās valsts jurisdikcijā vai starptautiskajā atbildībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96</NO.P><TXT>Šajā ziņā, kā arī to pamatoti norāda Komisija, no starptautiskās prakses izriet, ka, ja līgums ir piemērojams ne tikai valsts teritorijā, bet arī ārpus tās, šajā līguma ir īpaši paredzēts, ka tā ir teritorija, kas ir šīs valsts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>jurisdikcijā<QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>, kā tas paredzēts, piemēram, Ņujorkā, <DATE ISO="19841210">1984. gada 10. decembrī</DATE> pieņemtās Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 2. panta 1. punktā, vai teritorija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>par kur[as] starptautiskajām attiecībām [minētā valsts] ir atbildīga<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE>, 56. panta 1. punktā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97</NO.P><TXT>Līdz ar to arī Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētajai paražu tiesību normai <HT TYPE="ITALIC">a apriori</HT> būtu pretrunā uzskatīt, ka Rietumsahāra ietilpst Asociācijas nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, no minētās paražu tiesību normas arī izriet, ka līgums, atkāpjoties no šī sprieduma 94. punktā minētā vispārējā noteikuma, var saistīt valsti ar citu teritoriju, ja šāds nodoms izriet no šī līguma vai ir paredzēts citur.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99</NO.P><TXT>Šajā gadījumā Vispārējā tiesa ir kļūdaini pieņēmusi, ka, tā kā Padome un Komisija zināja par Marokas Karalistes nostāju, saskaņā ar kuru Asociācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, šīs iestādes šo nostāju klusējot bija pieņēmušas, kā arī tas tika norādīts šī sprieduma 85. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100</NO.P><TXT>Visbeidzot ir jānorāda, ka saskaņā ar starptautisko tiesību principu par līgumu relatīvo iedarbību, kurš ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā, līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešajām valstīm (skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vispārējā tiesa, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 75. punktā, būtībā pārsūdzētā sprieduma 95.–97. punktā nosprieda, ka minētajam principam nebija nozīmes, lai izvērtētu tajā izskatāmo prasību, pretēji tam, ko Tiesa nosprieda <DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāra</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), jo šīs prasības apstākļi atšķīrās no tās lietas apstākļiem, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102</NO.P><TXT>Konkrētāk, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96.–97. punktā norādīja, ka Savienība nav noslēgusi nevienu citu Asociācijas nolīgumu, kas attiektos uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kā vien to, kas to saista ar Marokas Karalisti, lai gan lietā, kurā tika taisīts <DATE ISO="20100225">2010. gada 25. februāra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Brita</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2010:91">EU:C:2010:91</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), tā bija noslēgusi asociācijas nolīgumu ne tikai ar Izraēlas Valsti, bet arī ar Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (PAO), kas darbojas Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldes vārdā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103</NO.P><TXT>Pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, līgumu relatīvās iedarbības princips bija jāņem vērā, veicot šādu interpretāciju, jo starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtā Asociācijas nolīguma piemērošana Rietumsahārai nozīmēja, ka šīs nolīgums skar <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>trešo valsti<QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104</NO.P><TXT>Faktiski ir jāatgādina, ka konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru, uz kuru Vispārējā tiesa pati atsaucas pārsūdzētā sprieduma 8. punktā, Starptautiskā tiesa uzskatīja, ka, pirmkārt, Rietumsahāra <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>nebija bezsaimnieka teritorija (<HT TYPE="ITALIC">terra nullius</HT>), kad to kolonizēja Spānijas Karaliste<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>, un, otrkārt, ka ne fakti, ne informācija, kas tikuši tai darīti zināmi, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>neļauj konstatēt nekādu teritoriālās suverenitātes saikni<QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/> starp šo teritoriju un Marokas Karalisti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105</NO.P><TXT>Konkrētāk, Starptautiskā tiesa šajā ziņā konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru norādīja, ka šīs tautas iedzīvotajiem saskaņā ar vispārējām starptautiskajām tiesībām ir tiesības uz pašnoteikšanos, kā arī tas tika norādīts šī sprieduma 90. un 91. punktā, ņemot vērā, ka ANO Ģenerālā asambleja Rezolūcijas 34/37 par Rietumsahāras jautājumu, kas minēta šī sprieduma 35. punktā, 7. punktā ieteica, lai <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā iesaistītos visos taisnīga, ilgstoša un galīga politiska Rietumsahāras jautājuma risinājuma meklējumos<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>, kā to Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 14. punktā un Komisija atgādināja Tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus šos elementus, Rietumsahāras tauta ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>trešo valsti<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/> līgumu relatīvas iedarbības principa izpratnē, kā būtībā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 105. punktā. Kā tādu šo trešo valsti var ietekmēt Asociācijas nolīguma īstenošana gadījumā, ja Rietumsahāras teritorija tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā, un nav nepieciešams noteikt, vai šāda īstenošana tai kaitētu vai, gluži pretēji, būtu labvēlīga. Faktiski pietiek norādīt, ka abos gadījumos šādai trešajai valstij minētajai īstenošanai ir jāpiekrīt. Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Rietumsahāras tauta būtu izrādījusi šādu piekrišanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107</NO.P><TXT>Šādos apstākļos līguma relatīvas iedarbības principam, kas ir piemērojams attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, būtu pretrunā uzskatīt, ka Rietumsahāras teritorija ietilpst Asociācijas nolīguma piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 101. un 103. punktā atzīstot, ka ir uzskatāms, ka Savienība un Marokas Karaliste klusējot ir piekritušas interpretēt Asociācijas nolīguma 94. pantā ietverto jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>Marokas Karalistes teritorija<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/> tādējādi, ka tajā ietilpst arī Rietumsahāras teritorija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109</NO.P><TXT>Otrkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 102. punktu ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa tajā uzskatīja, ka, ja Padome un Komisija vēlējās iebilst pret Liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahāras teritorijai, tām vajadzēja lūgt, lai šajā nolīgumā tiktu iekļauta klauzula par šādas piemērošanas izslēgšanu, pirms piebilst, ka to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>nerīkošanās<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/> šajā jautājumā pierādīja, ka tās netieši piekrita uzskatam, ka šis nolīgums tāpat kā Asociācijas nolīgums ir piemērojams minētajai teritorijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vīnes konvencijas 30. panta 2. punktā ir kodificēts noteikums, saskaņā ar kuru, ja līgumā ir paredzēts, ka tas ir pakļauts agrākam vai sekojošam līgumam, vai ja nav uzskatāms par nesaderīgu ar šo citu līgumu, tad noteicošie ir šī līguma noteikumi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111</NO.P><TXT>Liberalizācijas nolīgums, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 18., 20. un 21. punkta, ir nolīgums, kura mērķis ir grozīt agrāku starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtu nolīgumu, proti, Asociācijas nolīgumu, konkrētāk, šī agrākā nolīguma tiesību normas lauksaimniecības vai zvejsaimniecības produktu tirdzniecības liberalizācijas jomā. Šajā ziņā ar Liberalizācijas nolīgumu, kā tas izriet no šiem pašiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, tika grozīti četri no Asociācijas nolīguma 96. pantiem, starp kuriem nav tā 94. pants, un aizstāti trīs no tā pieciem papildinošajiem protokoliem. Šiem grozījumiem ir visaptverošs raksturs, kā to apstiprina Liberalizācijas nolīgums vēstuļu starp Savienību un Marokas Karalisti apmaiņas veidā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Asociācijas nolīgums un Liberalizācijas nolīgums ir secīgi līgumi, kas noslēgti starp tām pašām pusēm, un ka Liberalizācijas nolīgums kā vēlāks nolīgums, kas attiecas uz precīziem un ierobežotiem aspektiem, kuri jau tikuši plaši regulēti agrākā nolīgumā, ir jāuzskata par pakārtotu Asociācijas nolīgumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113</NO.P><TXT>Ņemot vērā šādu īpašo saikni, kas Tiesā nav apstrīdēta, ir jāuzskata, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 30. panta 2. punktā kodificēto noteikumu Asociācijas nolīguma tiesību normām, kas tieši nav tikušas grozītas Liberalizācijas nolīgumā, ir jāprevalē, interpretējot Liberalizācijas nolīgumu, lai novērstu jebkādu nesaderību starp tiem abiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Liberalizācijas nolīgumu tā noslēgšanas brīdi nevarēja izprast tādējādi, ka tā teritoriālajā piemērošanas jomā ietilpst Rietumsahāras teritorija, un nebija vajadzības tajā iekļaut klauzulu, kas tieši izslēgtu šo teritoriju no minētās piemērošanas jomas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115</NO.P><TXT>Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka bija jāuzskata, ka Padome un Komisija ir piekritušas Asociācijas nolīguma un Liberalizācijas nolīguma piemērošanai Rietumsahāras teritorijai, jo tās otrajā no šiem nolīgumiem nebija iekļāvušas klauzulu, kas izslēdz šādu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā kļūdaini nolēma, ka Liberalizācijas nolīgums bija interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams Rietumsahāras teritorijai, konkrētāk, tai šīs teritorijas daļai, kuru kontrolēja Marokas Karaliste, jo šādu interpretāciju nevar pamatot ne ar Asociācijas nolīguma, ne ar Liberalizācijas nolīguma formulējumu, ne arī, visbeidzot, ar tādiem šo abu nolīgumu noslēgšanas apstākļiem, kas ir izvirzīti pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117</NO.P><TXT>Šādu vērtējumu nevar apšaubīt ar analīzi, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 99. punktā, pamatojoties uz šī sprieduma 77.–88. punktā izvirzītajiem faktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118</NO.P><TXT>No Vispārējās tiesas minētajos punktos izdarītajiem secinājumiem un vērtējumiem vispirms izriet, ka Padome un Komisija Liberalizācijas nolīguma noslēgšanas brīdī zināja, ka Marokas iestādes jau daudzus gadus piemēroja Asociācijas nolīguma tiesību normas Rietumsahārai. Turklāt abas iestādes nevienā brīdī neesot iebildušas pret šādu piemērošanu, un Komisija pat šajā ziņā kaut kādā mērā esot sadarbojusies. Visbeidzot, ar Asociācijas nolīgumu ieviestā un Liberalizācijas nolīgumu grozītā tarifu preferenču sistēma dažos gadījumos Rietumsahāras izcelsmes produktiem tiek piemērota <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0083" REF.END="QE0083"/><HT TYPE="ITALIC">de facto</HT><QUOT.END REF.START="QS0083" CODE="201D" ID="QE0083"/> kopš otrā minētā nolīguma noslēgšanas, kā Padome un Komisija to atgādināja gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119</NO.P><TXT>Kā turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma 102. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī pēc Asociācijas nolīguma esošā prakse pamatoja šī nolīguma un Liberalizācijas nolīguma tādu interpretāciju, ka Rietumsahāras teritorija ietilpst minēto nolīgumu piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunktu, interpretējot līgumu, it īpaši ir jāņem vērā gan tā konteksts, gan šī līguma turpmākā piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, kā izriet no pārsūdzēta sprieduma 77., 83. un 87. punkta, Padome un Komisija tāpat kā <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> norādīja, ka, lai arī Asociācijas nolīgumā un Liberalizācijas nolīgumā paredzētā tarifu preferenču sistēma noteiktos gadījumos tika piemērota Rietumsahāras izcelsmes produktiem, šai piemērošanai bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0084" REF.END="QE0084"/><HT TYPE="ITALIC">de facto</HT><QUOT.END REF.START="QS0084" CODE="201D" ID="QE0084"/> raksturs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122</NO.P><TXT>Jākonstatē, ka Vispārējā tiesa necentās noskaidrot, pretēji tam, kas paredzēts Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunktā, vai šāda piemērošana noteiktos gadījumos nozīmēja, ka starp pusēm pastāv nolīgums, kura mērķis ir grozīt Asociācijas nolīguma 94. panta interpretāciju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123</NO.P><TXT>Turklāt apgalvotā Savienības vēlme, ko raksturo turpmākā prakse un saskaņā ar kuru turpmāk tika uzskatīts, ka Asociācijas nolīgums un Liberalizācijas nolīgums ir juridiski piemērojams Rietumsahāras teritorijai, katrā ziņā nozīmētu atzīt to, ka Savienība šos nolīgumus vēlējās izpildīt pretēji pašnoteikšanās un līgumu relatīvas iedarbības principiem, lai gan pēdējā minētajā vairākkārt ir atkārtota nepieciešamība ievērot šos principus, kā to norāda Komisija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124</NO.P><TXT>Šāda izpilde noteikti nav saderīga ar līgumu godprātīgas izpildes principu, kas turklāt ir vispārējo starptautisko tiesību obligāts princips, kurš ir piemērojams šo tiesību subjektiem, kuri ir līguma līgumslēdzējas puses (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19980616">1998. gada 16. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Racke</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑162/96</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1998:293">EU:C:1998:293</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140123">2014. gada 23. janvāris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Manzi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Compagnia Naviera Orchestra</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑537/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:19">EU:C:2014:19</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0038">38.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0125"><NO.P>125</NO.P><TXT>No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka pārsūdzētā sprieduma 99. un 102. punktā norādītā turpmākā prakse pamatoja minētos nolīgumus interpretēt tādējādi, ka tie ir juridiski piemērojami Rietumsahāras teritorijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0126"><NO.P>126</NO.P><TXT>Tātad, tā kā Vispārējā tiesa kļūdaini nosprieda, ka Liberalizācijas nolīgums ir interpretējams tādējādi, ka tas ir juridiski piemērojams Rietumsahāras teritorijai, pirms šis secinājumus tika ņemts vērā kā sākumpunkts tās analīzei attiecībā uz <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario locus standi</HT>, kā tika norādīts šī sprieduma 43., 44. un 74. punktā, apelācijas sūdzība ir jāpieņem, turklāt nepārbaudot citus Padomes un Komisijas pamatus un argumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0127"><NO.P>127</NO.P><TXT>Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prasību</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0128"><NO.P>128</NO.P><TXT>Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmo daļu, ja apelācijas sūdzība tiek apmierināta un Tiesa atceļ Vispārējās tiesas spriedumu, tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija, vai nodot lietu atpakaļ sprieduma taisīšanai Vispārējā tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0129"><NO.P>129</NO.P><TXT>Šajā gadījumā Tiesai pašai ir jātaisa galīgais spriedums lietā, jo to ļauj tiesvedības stadija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0130"><NO.P>130</NO.P><TXT>Šajā ziņā LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti divi gadījumi, kuros tiesības celt prasību ir atzītas fiziskai vai juridiskai personai, lai celtu prasību par tiesību aktu, kas nav tai adresēts. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, attiecīgā persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas to skar tieši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0131"><NO.P>131</NO.P><TXT>Šajā gadījumā uzreiz ir jākonstatē, ka <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> argumentācija, lai pierādītu, ka tai ir <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT>, lai atceltu apstrīdēto lēmumu, ir balstīta uz apgalvojumu, ka Liberalizācijas nolīgums, kura noslēgšana tika apstiprināta ar šo lēmumu, praksē dažos gadījumos tiek piemērots Rietumsahārai, lai gan tā neietilpst Marokas Karalistes teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0132"><NO.P>132</NO.P><TXT>Kā izriet no šī sprieduma 83.–125. punktā izklāstītā pamatojuma, Liberalizācijas nolīgums katrā ziņā ir jāinterpretē saskaņā ar atbilstošajiem starptautisko tiesību noteikumiem, kas piemērojami attiecībām starp Savienību un Marokas Karalisti, tādējādi, ka tas nav piemērojams Rietumsahāras teritorijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0133"><NO.P>133</NO.P><TXT>Līdz ar to, nepastāvot nepieciešamībai izvērtēt pārējo argumentāciju, ar ko Padome un Komisija apstrīd prasības pieņemamību, ir jāatzīst, ka nekādā ziņā nevar uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>, ņemot vērā tās izvirzītos argumentus, ir <HT TYPE="ITALIC">locus standi</HT>, lai atceltu apstrīdēto lēmumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0134"><NO.P>134</NO.P><TXT>Līdz ar to prasība ir jānoraida kā nepieņemama.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0135"><NO.P>135</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0136"><NO.P>136</NO.P><TXT>Atbilstoši tā paša Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu ir piemērojams apelācijas tiesvedībai, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0137"><NO.P>137</NO.P><TXT>Šajā gadījumā, tā kā Padome ir prasījusi piespriest <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež <HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT> atlīdzināt šīs iestādes tiesāšanas izdevumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0138"><NO.P>138</NO.P><TXT>Atbilstoši Reglamenta 140. panta 1. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0139"><NO.P>139</NO.P><TXT>Šajā gadījumā Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Portugāles Republika, kā arī Komisija, kuras iestājās lietā pirmajā instancē, atlīdzina savus tiesāšanās izdevumus pašas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0140"><NO.P>140</NO.P><TXT>Visbeidzot atbilstoši Reglamenta 140. panta 3. punktam, kurš saskaņā ar šī reglamenta 184. panta 1. punktu arī ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, Tiesa var nolemt, ka persona, kas iestājusies lietā un kas nav dalībvalsts, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0141"><NO.P>141</NO.P><TXT>Līdz ar to šajā gadījumā ir jānolemj, ka <HT TYPE="ITALIC">Comader</HT> savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas <DATE ISO="20151210">2015. gada 10. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Polisario</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑512/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:953">EU:T:2015:953</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>);</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Front populaire pour la libération de la saguia-el-hamra et du rio de oro</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>) prasību noraidīt kā nepieņemamu;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">3)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Front populaire pour la libération de la saguia-el-hamra et du rio de oro</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Front Polisario</HT>) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">4)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Beļģijas Karaliste, Vācijas Federatīvā Republika, Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Portugāles Republika, Eiropas Komisija un <HT TYPE="ITALIC">Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Comader</HT>) sedz savus tiesāšanās izdevums pašas.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>