Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu, kas parakstīti Sanfrancisko 1945. gada 26. jūnijā, 1. pantā ir paredzēts: “Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķi ir: [..] 2.Attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai; [..].”

Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu XI nodaļā “Deklarācija par teritorijām, kurām nav savas pārvaldes” ir ietverts 73. pants, kurā ir paredzēts: “Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, kuras ir atbildīgas vai uzņemas atbildību par to teritoriju pārvaldi, kuru tautas vēl nav sasniegušas pilnīgu pašpārvaldi, atzīst principu, ka šajās teritorijās dzīvojošo intereses ir primāras, un kā svētu pienākumu uzņemas saistības maksimāli veicināt šo teritoriju iedzīvotāju labklājību starptautiskās miera un drošības sistēmas ietvaros, kas noteikta šajos [s]tatūtos [..] [..].”

Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām, kas noslēgta Vīnē 1969. gada 23. maijā (Apvienoto Nāciju Organizācijas Līgumu krājums, 1155. sēj., 331. lpp.; turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija”), preambulas pēdējās daļas noteikumiem: šīs konvencijas dalībvalstis “apstiprin[a], ka starptautisko paražu tiesību normas arī turpmāk reglamentēs jautājumus, kas nav atrunāti [minētajā] [k]onvencijā”.

Šīs konvencijas 3. pantā “Starptautiskie līgumi ārpus Konvencijas piemērošanas jomas” ir paredzēts: “Fakts, ka [k]onvencija netiek piemērota starptautiskiem līgumiem, kas tiek noslēgti starp valstīm un citiem starptautisko tiesību subjektiem vai šādu citu starptautisko tiesību subjektu starpā, kā arī attiecībā uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav izteikti rakstiski, neietekmē: [..]

b)jebkuru [k]onvencijā izklāstīto noteikumu piemērošanu attiecībā uz tiem, kas neatkarīgi no [k]onvencijas būtu pakļauti starptautisko tiesību normām;

[..].”

Saskaņā ar minētās konvencijas 26. pantu “Pacta sunt servanda”: “Katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un ir pildāms godprātīgi.”

Šīs pašas konvencijas 29. pantā “Līguma darbības aptvertā teritorija” ir paredzēts: “Ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, tad līgums ir saistošs katram dalībniekam visā tā teritorijā.”

Vīnes konvencijas 30. panta “Secīgi noslēgtu līgumu piemērošana, kuri attiecas uz vienu to pašu jautājumu” 2. punktā ir paredzēts: “Ja līgumā paredzēts, ka tas ir saistīts vai nav uzskatāms par nesavienojamu ar citu, iepriekšēju vai sekojošu, līgumu, tad noteicošie ir šī cita līguma noteikumi.”

Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. pantu “Iztulkošanas [interpretācijas] vispārējie noteikumi”: “ 1.Līgums tulkojams [interpretējams] godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim. 2.Līguma iztulkošanas [interpretācijas] nolūkos līdz ar tekstu, ieskaitot preambulu un pielikumu, izmantojama arī:

a)jebkura vienošanās, kas attiecas uz līgumu, kas veikta dalībnieku starpā sakarā ar līguma noslēgšanu;

b)jebkurš dokuments, kuru sastādījuši viens vai vairāki dalībnieki sakarā ar līguma slēgšanu un kuru citi dalībnieki akceptējuši kā ar līgumu saistītu dokumentu.

3.Kopā ar iepriekšminēto jāievēro arī:

a)jebkura vēlāka vienošanās starp dalībniekiem attiecībā uz līguma iztulkošanu vai tā noteikumu piemērošanu;

b)līguma piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā iztulkošanu [interpretāciju];

c)jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībniekiem.

4.Noteikumam tiek piešķirta īpaša nozīme gadījumā, ja ir noteikts, ka dalībniekiem bijis tāds nodoms.”

Minētās konvencijas 34. pantā “Vispārējie noteikumi attiecībā uz trešajām valstīm” ir noteikts: “Līgums nerada saistības un tiesības attiecībā uz trešo valsti bez tās piekrišanas.”

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums par asociācijas izveidi starp Eiropas Kopienām un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, tika parakstīts Briselē 1996. gada 26. februārī (OV 2000, L 70, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas nolīgums”) un Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 2000. gada 24. janvāra Lēmumu 2000/204/EK/EOTK (OV 2000, L 70., 1. lpp.). Saskaņā ar šī nolīguma 96. pantu tas stājās spēkā 2000. gada 1. martā, kā tas izriet no Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētās informācijas (OV 2000, L 70., 228. lpp.).

Asociācijas nolīguma 1. panta 1. punktā ir paredzēts: “Ar šo tiek izveidota asociācija starp Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Maroku, no otras puses.”

Šī nolīguma II sadaļā “Preču brīva aprite” ir ietverts 6.–30. pants.

Minētā nolīguma 16. pantā ir paredzēts: “Kopiena un Maroka pakāpeniski ievieš lielāku savstarpējās lauksaimniecības un zvejniecības produktu tirdzniecības liberalizāciju.”

Šī paša nolīguma 17. panta 1. punktā, tā sākotnējā redakcijā, bija paredzēts: “Marokas izcelsmes lauksaimniecības un zvejniecības produktiem pēc ievešanas Kopienā tiek piemēroti attiecīgi 1. un 2. protokolā ietvertie noteikumi”.

Asociācijas nolīguma VIII sadaļā “Institucionāli, vispārīgi un nobeiguma noteikumi” ir ietverts 94. pants, saskaņā ar kuru: “Šo nolīgumu piemēro, no vienas puses, teritorijās, kurās piemēro Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu, saskaņā ar nosacījumiem, ko paredz minētie Līgumi, un, no otras puses, Marokas Karalistes teritorijā.”

Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nolīgums vēstuļu apmaiņas veidā par savstarpējiem liberalizācijas pasākumiem attiecībā uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, 1., 2. un 3. protokola un šo protokolu pielikumu aizstāšanu un grozījumiem Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgumā, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Marokas Karalisti, no otras puses, tika parakstīts Briselē 2010. gada 13. decembrī (OV 2012, L 241, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Liberalizācijas nolīgums”), pirms tas Savienības vārdā tika apstiprināts ar strīdīgo lēmumu. Saskaņā ar tā noteikumiem tas stājās spēkā 2012. gada 1. oktobrī, kā tas izriet no Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētā atzinuma (OV 2012, L 255, 1. lpp.).

Kā tas izriet no Liberalizācijas nolīguma un strīdīgā lēmuma 1.–3. apsvēruma, šī nolīguma mērķis ir pakāpeniski īstenot savstarpējās tirdzniecības ar lauksaimniecības un zivsaimniecības produktiem liberalizāciju, kas paredzēta Asociācijas nolīguma 16. pantā, grozot dažas šī nolīguma un tam pievienoto protokolu normas.

Šajā ziņā ar Liberalizācijas nolīguma 17. panta 1. punktu konkrēti ir grozīts Asociācijas nolīgums, kurā kopš šī brīža ir paredzēts: “Uz lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksamniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem, kuru izcelsme ir Maroka un kuri uzskaitīti 1. protokolā, importējot Eiropas Savienībā, attiecina minētajā protokolā noteiktos pasākumus. [..]”

Ar Liberalizācijas nolīgumu tika grozīts arī Asociācijas nolīguma 1. protokols, kurā tagad būtībā ir paredzēts, ka Marokas izcelsmes lauksaimniecības produktiem, pārstrādātiem lauksaimniecības produktiem, zivīm un zivsaimniecības produktiem piemērotais procentuālais muitas nodoklis un īpašais muitas nodoklis tiek atcelts vai samazināts līdz noteiktajam apmēram.

Front Polisario norāda, ka apelācijas sūdzība nav pieņemama, būtībā apgalvojot, ka Savienībai neesot vajadzīgās kompetences noslēgt starptautisku nolīgumu, kas būtu juridiski piemērojams Rietumsahārai, un ka Padomei neesot nekādas intereses apstrīdētā sprieduma, ar ko tika vienīgi atcelts strīdīgais lēmums, “ciktāl ar to ir apstiprināta [Liberalizācijas] nolīguma piemērošana Rietumsahārai”, apšaubīšanā.

Padome un Komisija apstrīd šīs iebildes par nepieņemamību pamatotību, galvenokārt norādot, ka tāda Savienības iestāde kā Padome var iesniegt apelācijas sūdzību, nepierādot savu interesi celt prasību. Pakārtoti tās apgalvo, ka šī prasība katrā ziņā šajā lietā esot izpildīta, jo Padome esot ieinteresēta pārsūdzētā sprieduma atcelšanā, ciktāl Vispārējā tiesa ar to daļēji atcēla strīdīgo lēmumu.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta otro daļu apelācijas sūdzību Tiesā var iesniegt personas, kuru prasījumi vai iebildumi Vispārējā tiesā nav apmierināti vai ir apmierināti daļēji.

Turklāt no šo pašu statūtu 56. panta trešās daļas izriet, ka lietās, izņemot tās, kas attiecas uz domstarpībām starp Savienību un tās darbiniekiem, dalībvalstīm un Savienības iestādēm nav jāpierāda, ka tām ir jebkāda interese iesniegt apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu (skat. spriedumus, 2005. gada 22. februāris, Komisija/max.mobil, C‑141/02 P, EU:C:2005:98, 48. punkts, un 2011. gada 21. decembris, Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, C‑27/09 P, EU:C:2011:853, 45. punkts).

Šajā gadījumā no tā izriet, ka Padomei, kuras prasījumi Vispārējā tiesā netika apmierināti, nekādi nav jāpierāda interese iesniegt šo apelācijas sūdzību.

Līdz ar to Front Polisario izvirzītā iebilde par nepieņemamību attiecībā uz šo apelācijas sūdzību ir jānoraida.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 72. un 73. punktā būtībā norādīja, ka, ņemot vērā Front Polisario izvirzītos argumentus, lai pierādītu savu locus standi, locus standi izvērtēšanai vispirms bija nepieciešams noteikt, vai Liberalizācijas nolīgums bija vai nebija piemērojams Rietumsahārai.

Pēc tam Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 74.–88. punktā uzskatīja, ka, ņemot vērā Padomes, Komisijas un Front Polisario šajā ziņā izvirzītos argumentus, šis jautājums pats par sevi bija saistīts ar minētā nolīguma interpretāciju. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 89.–94. un 98. punktā tā atzina, ka šāda interpretācija ir jāveic saskaņā ar vispārējām starptautisko paražu tiesību normām, kas atgādinātas Vīnes konvencijas 31. pantā. Turpretī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 95.–98. punktā būtībā nolēma, ka vispārējam starptautisko tiesību principam par līgumu relatīvo iedarbību, kas ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā, nebija nozīmes Liberalizācijas nolīguma interpretēšanā, ņemot vērā tajā izskatāmās prasības īpašos apstākļus, atšķirībā no tā, ko Tiesa bija nospriedusi 2010. gada 25. februāra spriedumā Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91).

Visbeidzot Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99.–102. punktā veica Liberalizācijas nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas interpretāciju, norādot šādi:

“99Atbilstīgi [Vīnes konvencijas 31. pantam] it īpaši ir jāņem vērā konteksts, kurā iekļaujas tāds starptautisks līgums kā [Liberalizācijas nolīgums]. Visi šā sprieduma 77.–87. punktā minētie fakti ir daļa no šā konteksta un parāda, ka Savienības iestādes apzinājās, ka Marokas iestādes [Asociācijas nolīguma] noteikumus piemēro arī tajā Rietumsahāras daļā, ko kontrolē Marokas Karaliste, un neiebilda pret šo piemērošanu. Gluži pretēji, Komisija zināmā mērā sadarbojās ar Marokas iestādēm saistībā ar šo piemērošanu un atzina tās rezultātus, iekļaujot Rietumsahārā izveidotos uzņēmumus iepriekš 74. punktā minētajā uzņēmumu sarakstā.

100Ir jāatceras arī, ka attiecīgi Savienības un Marokas Karalistes viedokļi atšķiras attiecībā uz Rietumsahāras starptautisko statusu. Lai gan Padome un Komisija pietiekami un korekti ir apkopojušas Savienības viedokli (skat. šā sprieduma 74. un 75. punktu), ir skaidrs, ka Marokas Karalistei ir pilnīgi atšķirīgs uzskats. Tā uzskata, ka Rietumsahāra ir tās teritorijas daļa.

101Tādējādi [Asociācijas nolīguma] 94. pantā atsauci uz Marokas Karalistes teritoriju Marokas iestādes varēja saprast kā teritoriju, kurā ir iekļauta Rietumsahāra vai vismaz tās ievērojamākā daļa, ko kontrolē Marokas Karaliste. Lai gan Savienības iestādes, kā tika norādīts, apzinājās Marokas Karalistes aizstāvēto viedokli, [Asociācijas nolīgumā] nav iekļauta neviena interpretācijas klauzula, ne arī kāds cits noteikums, kura rezultāts būtu Rietumsahāras teritorijas izslēgšana no tā piemērošanas jomas.

102Jāņem vērā arī tas, ka [Liberalizācijas nolīgums] tika noslēgts divpadsmit gadus pēc [Asociācijas nolīguma] apstiprināšanas, pēc tam, kad šis nolīgums ticis īstenots visā šajā laikposmā. Ja Savienības iestādes būtu vēlējušās iebilst pret asociācijas nolīguma – kāds tas grozīts ar [strīdīgo] lēmumu – piemērošanu Rietumsahārā, tās būtu varējušas uzstāt, lai [Liberalizācijas nolīguma] tekstā, kas apstiprināts ar šo lēmumu, tiktu iekļauta klauzula par šādas piemērošanas izslēgšanu. Tas, ka tās nav tā rīkojušās, liecina, ka tās vismaz netieši pieļauj [Asociācijas nolīguma] un [Liberalizācijas nolīguma] interpretāciju, atbilstīgi kurai šie nolīgumi ir piemērojami arī Rietumsahāras daļai, kuru kontrolē Marokas Karaliste.”

Ņemot vērā šo interpretāciju, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā atzina, ka Liberalizācijas nolīgums, to aplūkojot tā kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas “ir piemērojams arī Rietumsahāras teritorijā”.

Padome pārmet Vispārējai tiesai, kā tā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā pieņēma, ka, ja Liberalizācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, strīdīgais lēmums Front Polisario automātiski skar tieši un individuāli. Šāds pieņēmums esot juridiski kļūdains. Kā pati Vispārējā tiesa iepriekš 2007. gada 3. jūlija rīkojumā Commune de Champagne u.c./Padome un Komisija (T‑212/02, EU:T:2007:194, 90.–94. punkts) nosprieda, Padomes lēmumam par starptautiska nolīguma starp Savienību un trešo valsti noslēgšanu neesot nekādas juridiskas iedarbības šī nolīguma līgumslēdzējas puses teritorijā. Līdz ar to šādas teritorijas situāciju regulē vienīgi tiesību normas, ko šī cita līgumslēdzēja puse pieņēmusi, īstenojot savu suvereno varu. Turklāt sekas, ko minētais nolīgums rada šai teritorijai, izriet vienīgi no apstākļa, ka, nolemjot ratificēt minēto nolīgumu, otra minētā līgumslēdzēja puse ir piekritusi uzņemties no šī nolīguma izrietošās saistības un apņēmusies veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu no tā izrietošo pienākumu izpildi. Līdz ar to, atzīstot tādas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību, kas vērsta pret Padomes lēmumu par starptautiska nolīguma noslēgšanu, ciktāl šī prasība attiecas uz starptautiska nolīguma sekām citas minētā nolīguma līgumslēdzējas teritorijā, nozīmētu Savienības tiesai pārsniegt tās kompetenci, ja tā atbilstoši Savienības tiesībām lemtu par tiesībām vai pienākumiem, kas trešajai valstij izriet no nolīguma, kam tā brīvi un izmantojot savu suvereno varu piekritusi. Tieši to Vispārējā tiesa šajā gadījumā esot izdarījusi, nosakot, ka Liberalizācijas nolīguma piemērojamība Rietumsahārai ir priekšnosacījums Front Polisario locus standi. Visbeidzot Padome uzsver, ka apstāklim, ka Rietumsahāra starptautiskajās tiesībās ir “strīdīgā teritorija”, nav nozīmes attiecībā uz Vispārējās tiesas argumentāciju iepriekš minētajā rīkojumā, kam Padome pilnībā piekrīt.

Komisija savukārt apgalvo, ka apstākli, uz kuru norādīts tostarp pārsūdzētā sprieduma 87. punktā, ka Liberalizācijas nolīgums Rietumsahārai noteiktos gadījumos būtu jāpiemēro de facto, nevar uzskatīt ne par konteksta elementu, ne arī par turpmāku piemērošanas praksi Vīnes Konvencijas 31. panta 2. punkta un 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, kas pamatotu tādu Asociācijas nolīguma 94. panta interpretāciju, ka šie divi nolīgumi ir piemērojami minētajai teritorijai, kurai nav savas pārvaldes. Turklāt, lai arī nav iekļauta neviena klauzula, kas Rietumsahāru tieši izslēgtu no to piemērošanas jomas, ņemot vērā domstarpības starp Savienību un Marokas Karalisti par šīs teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, statusu, uz ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, šis apstāklis nepamato uzskatīt, ka šie nolīgumi ir piemērojami minētajai teritorijai, ņemot vērā Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta c) apakšpunktu, šīs konvencijas 34. pantā kodificēto un Tiesas 2010. gada 25. februāra spriedumā Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91) atgādināto līgumu relatīvās iedarbības principu, Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos, ko Savienība vairākkārt atgādinājusi savās nostājās attiecībā uz šo jautājumu, kā arī starptautisko praksi attiecībā uz līgumu teritoriālo piemērojamību.

Atbildot Front Polisario norāda, ka Vispārējā tiesa vērtēja jautājumu par Liberalizācijas nolīguma piemērojamību Rietumsahārai nevis tāpēc, lai no tā izdarītu jebkādu pieņēmumu par prasības pieņemamību, bet gan tāpēc, lai noteiktu faktisko un tiesību kontekstu, kādā ir jāsaprot tās locus standi. Padome un Komisija jau ilgi ir apgalvojušas, ka šis nolīgums nav piemērojams minētajai teritorijai, pirms tās, vēlāk atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumiem tiesas sēdē šajā tiesā, atzina, ka tajā ietvertā tarifu preferenču sistēma faktiski dažos gadījumos bija piemērojama tās izcelsmes precēm. Šis elements būtiski nošķir minēto nolīgumu no diviem citiem salīdzināmiem nolīgumiem, ko Marokas Karaliste noslēgusi ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA).

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 73., 88. un 98.–102. punkta, Vispārējas tiesas secinājums, kas ietverts šī sprieduma 103. punktā un saskaņā ar kuru “Liberalizācijas nolīgums ir piemērojams arī Rietumsahārai”, ir balstīts nevis uz faktu konstatējumu, bet uz šī nolīguma juridisku interpretāciju, ko minētā tiesa veikusi, pamatojoties uz Vīnes konvencijas 31. pantu.

Padomes un Komisijas Tiesā paustā nostāja šajā jautājumā būtībā sakrīt, ciktāl minētais Vispārējās tiesas secinājums izriet no šo divu iestāžu attiecīgās argumentācijas. Komisija norāda, ka Liberalizācijas nolīgumu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ir juridiski piemērojams Rietumsahārai. Padome savukārt apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, lemjot par to tiesību un pienākumu likumību, kas otrai līgumslēdzējai pusei izriet no šī nolīguma, kuram tā brīvi, izmantojot savu suverēno varu, piekritusi. Šīs apgalvotās kļūdas tiesību piemērošanā analīze katrā ziņā nozīmē, ka vispirms ir jāizvērtē Vispārējās tiesas secinājums pārsūdzētā sprieduma 103. punktā par Liberalizācijas nolīguma piemērojamību Rietumsahārai. Ja tas tā nav, tad šī nolīguma otras līgumslēdzējas puses tiesības un pienākumi attiecībā uz šo teritoriju nevar būt ietekmēti.

Līdz ar to ir jāpārbauda, vai ir pamatota Vispārējās tiesas argumentācija, ar kuru tā pēc Liberalizācijas nolīguma noslēgšanas konteksta aprakstīšanas pārsūdzētā sprieduma 99. un 100. punktā secīgi šī sprieduma 101. punktā noteica šī nolīguma piemērošanas jomu, ņemot vērā asociācijas nolīguma noteikumus, un pēc tam pati minētā sprieduma 102. punktā izvērtēja Liberalizācijas nolīgumu, pirms no tā izdarīt secinājumus, kas izteikti šī paša sprieduma 103. punktā.

Šajā ziņā, pirmkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 101. punktu ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa Liberalizācijas nolīguma piemērošanas jomu ir interpretējusi, ņemot vērā Asociācijas nolīguma 94. punktu, saskaņā ar kura noteikumiem šis nolīgums ir piemērojams “Marokas Karalistes teritorijai”. Konkrētāk Vispārējā tiesa norādīja, ka šajā pantā ietverto atsauci uz Marokas Karalisti minētās valsts iestādes varēja saprast tādējādi, ka tajā ir iekļauta Rietumsahāra un ka, lai arī Padome un Komisija apzinājās šādu nostāju, Asociācijas nolīgumā nav iekļauta neviena interpretācijas klauzula, ne arī kāds cits noteikums, kura sekas būtu šīs teritorijas izslēgšana no tā piemērošanas jomas.

Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa, ņemot vērā, pirmkārt, Marokas Karalistes nostāju, ka Rietumsahāra ir tās teritorijas neatņemama sastāvdaļa, otrkārt, apstākli, ka Padome un Komisija par to zināja Asociācijas nolīguma noslēgšanas brīdī, un, treškārt, to, ka nebija tiesību normas, kas Rietumsahāru izslēgtu no šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomas, atzina, ka ir uzskatāms, ka Asociācijas nolīguma līgumslēdzējas puses ir izteikušas piekrišanu klusējot tādai šī nolīguma 94. pantā iekļautajai jēdziena “Marokas Karalistes teritorija” interpretācijai, saskaņā ar kuru šajā pantā ietilpst arī minētā teritorija.

Jānorāda, ka, lai varētu konstatēt pareizas juridiskās sekas, kādas, interpretējot šo nolīgumu, izriet no tiesību normas, kas izslēdz Rietumsahāru no Asociācijas nolīguma piemērošanas jomas, Vispārējai tiesai bija pienākums ievērot ne tikai Vīnes konvencijas 31. panta 1. punktā paredzētos godprātīgas interpretācijas noteikumus, bet arī tos, kuri paredzēti šī panta 3. punkta c) apakšpunktā un saskaņā ar kuriem līgums ir jāinterpretē, ņemot vērā jebkuras atbilstošās starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp šī līguma līgumslēdzējām pusēm (spriedums, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 43. punkts; šajā ziņā arī skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padomes un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 291. punkts un tajā minētā judikatūra).

Lai arī dažādu atbilstošo starptautisko tiesību normu, kas piemērojamas šajā gadījumā, proti, pašnoteikšanās princips, Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētā noteikuma, kā arī līgumu relatīvas ietekmes principa piemērojamība daļēji pārklājas, katrai no šīm tiesību normām ir sava autonomija un līdz ar to tās visas ir jāizvērtē secīgi.

[Ar labojumu, kas izdarīts ar 2017. gada 20. marta rīkojumu] Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka paražu tiesību pašnoteikšanās princips, kas it īpaši ir atgādināts ANO Statūtu 1. pantā, kā to Starptautiskā Tiesa ir noteikusi konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru 54.–56. punktā, ir starptautisko tiesību princips, kas piemērojams visām teritorijām, kurām nav savas pārvaldes, un visām tautām, kas vēl nav ieguvušas neatkarību. Turklāt tās ir erga omnes piemērojamas tiesības, kā arī viens no starptautisko tiesību galvenajiem principiem (spriedums Timor oriental, [Portugāle pret Austrāliju], ST Krājums 1995, 90. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tādējādi šis princips ietilpst starptautisko tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, kas Vispārējai tiesai bija jāņem vērā.

Saskaņā ar minēto principu, kā tas ir precizēts ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā 2625 (XXV), kas minēta šī sprieduma 26. punktā, “kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kurai nav savas pārvaldes, atbilstīgi [Apvienoto Nāciju Organizācijas] Statūtiem ir patstāvīgs un atšķirīgs statuss”.

Konkrētāk, ANO Ģenerālā asambleja savās dažādajās Rietumsahārai veltītajās rezolūcijās vairākkārtēji ir paudusi savas rūpes “ļaut teritorijas pirmiedzīvotājiem brīvi izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos”, kā to Starptautiskā Tiesa to ir norādījusi sava konsultatīvā atzinuma par Rietumsahāru 62., 64. un 68. punktā.

Ņemot vērā Rietumsahāras teritorijas atzīto patstāvīgo un atšķirīgo statusu atbilstoši pašnoteikšanās principam salīdzinājumā ar jebkuru citu valsti, tostarp Marokas Karalisti, Asociācijas nolīguma 94. pantā ietvertais jēdziens “Marokas Karalistes teritorija” nevar tikt interpretēts, kā to norāda Komisija un ģenerāladvokāts būtībā ir atzinis savu secinājumu 71.–75. pantā, tādējādi, ka Rietumsahāra ietilpst šī nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā.

Šajā gadījumā, lai arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 3. punktā konstatēja, ka Rietumsahāra kopš 1963. gada ir iekļauta to teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, sarakstā ANO Statūtu 73. panta izpratnē, šī tiesa tomēr nav ņēmusi vērā, kādas sekas atbilstoši starptautiskajām tiesībām izriet no Rietumsahāras statusa saistībā ar asociācijas nolīguma nepiemērošanu šai teritorijai.

Turklāt ir jānorāda, ka Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētajā paražu tiesību normā ir paredzēts, ka, ja no līguma neizriet un nav noteikts citādi, tad līgums ir saistošs katram dalībniekam visā “tā teritorijā”.

Tādējādi no minētās tiesību normas Asociācijas nolīguma 94. panta interpretācijas kontekstā izriet, ka līgums parasti valsti – ņemot vērā jēdziena “teritorija” un pirms tam lietotā piederības vietniekvārda “tā” parasto nozīmi – saista ar ģeogrāfisko telpu, kurā šī valsts īsteno visas savas pilnvaras, kas starptautiskajās tiesībās atzītas suverenām vienībām, izslēdzot jebkuru citu tādu teritoriju, kura varētu būt vienīgi minētās valsts jurisdikcijā vai starptautiskajā atbildībā.

Šajā ziņā, kā arī to pamatoti norāda Komisija, no starptautiskās prakses izriet, ka, ja līgums ir piemērojams ne tikai valsts teritorijā, bet arī ārpus tās, šajā līguma ir īpaši paredzēts, ka tā ir teritorija, kas ir šīs valsts “jurisdikcijā”, kā tas paredzēts, piemēram, Ņujorkā, 1984. gada 10. decembrī pieņemtās Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem 2. panta 1. punktā, vai teritorija “par kur[as] starptautiskajām attiecībām [minētā valsts] ir atbildīga”, kā tas ir noteikts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 56. panta 1. punktā.

Līdz ar to arī Vīnes konvencijas 29. pantā kodificētajai paražu tiesību normai a apriori būtu pretrunā uzskatīt, ka Rietumsahāra ietilpst Asociācijas nolīguma teritoriālās piemērošanas jomā.

Ņemot to vērā, no minētās paražu tiesību normas arī izriet, ka līgums, atkāpjoties no šī sprieduma 94. punktā minētā vispārējā noteikuma, var saistīt valsti ar citu teritoriju, ja šāds nodoms izriet no šī līguma vai ir paredzēts citur.

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa ir kļūdaini pieņēmusi, ka, tā kā Padome un Komisija zināja par Marokas Karalistes nostāju, saskaņā ar kuru Asociācijas nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai, šīs iestādes šo nostāju klusējot bija pieņēmušas, kā arī tas tika norādīts šī sprieduma 85. punktā.

Visbeidzot ir jānorāda, ka saskaņā ar starptautisko tiesību principu par līgumu relatīvo iedarbību, kurš ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas 34. pantā, līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešajām valstīm (skat. spriedumu, 2010. gada 25. februāris, Brita, C‑386/08, EU:C:2010:91, 44. un 52. punkts).

Šajā ziņā Vispārējā tiesa, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 75. punktā, būtībā pārsūdzētā sprieduma 95.–97. punktā nosprieda, ka minētajam principam nebija nozīmes, lai izvērtētu tajā izskatāmo prasību, pretēji tam, ko Tiesa nosprieda 2010. gada 25. februāra spriedumā Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91), jo šīs prasības apstākļi atšķīrās no tās lietas apstākļiem, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums.

Konkrētāk, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 96.–97. punktā norādīja, ka Savienība nav noslēgusi nevienu citu Asociācijas nolīgumu, kas attiektos uz Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kā vien to, kas to saista ar Marokas Karalisti, lai gan lietā, kurā tika taisīts 2010. gada 25. februāra spriedums Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91), tā bija noslēgusi asociācijas nolīgumu ne tikai ar Izraēlas Valsti, bet arī ar Palestīnas atbrīvošanas organizāciju (PAO), kas darbojas Jordānas Rietumkrasta un Gazas joslas Palestīniešu pašpārvaldes vārdā.

Pretēji tam, ko uzskatīja Vispārējā tiesa, līgumu relatīvās iedarbības princips bija jāņem vērā, veicot šādu interpretāciju, jo starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtā Asociācijas nolīguma piemērošana Rietumsahārai nozīmēja, ka šīs nolīgums skar “trešo valsti”.

Faktiski ir jāatgādina, ka konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru, uz kuru Vispārējā tiesa pati atsaucas pārsūdzētā sprieduma 8. punktā, Starptautiskā tiesa uzskatīja, ka, pirmkārt, Rietumsahāra “nebija bezsaimnieka teritorija (terra nullius), kad to kolonizēja Spānijas Karaliste”, un, otrkārt, ka ne fakti, ne informācija, kas tikuši tai darīti zināmi, “neļauj konstatēt nekādu teritoriālās suverenitātes saikni” starp šo teritoriju un Marokas Karalisti.

Konkrētāk, Starptautiskā tiesa šajā ziņā konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru norādīja, ka šīs tautas iedzīvotajiem saskaņā ar vispārējām starptautiskajām tiesībām ir tiesības uz pašnoteikšanos, kā arī tas tika norādīts šī sprieduma 90. un 91. punktā, ņemot vērā, ka ANO Ģenerālā asambleja Rezolūcijas 34/37 par Rietumsahāras jautājumu, kas minēta šī sprieduma 35. punktā, 7. punktā ieteica, lai Front Polisario, kas “pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā iesaistītos visos taisnīga, ilgstoša un galīga politiska Rietumsahāras jautājuma risinājuma meklējumos”, kā to Vispārējā tiesa norādīja pārsūdzētā sprieduma 14. punktā un Komisija atgādināja Tiesā.

Ņemot vērā visus šos elementus, Rietumsahāras tauta ir jāuzskata par “trešo valsti” līgumu relatīvas iedarbības principa izpratnē, kā būtībā to norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 105. punktā. Kā tādu šo trešo valsti var ietekmēt Asociācijas nolīguma īstenošana gadījumā, ja Rietumsahāras teritorija tiek iekļauta minētā nolīguma piemērošanas jomā, un nav nepieciešams noteikt, vai šāda īstenošana tai kaitētu vai, gluži pretēji, būtu labvēlīga. Faktiski pietiek norādīt, ka abos gadījumos šādai trešajai valstij minētajai īstenošanai ir jāpiekrīt. Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma neizriet, ka Rietumsahāras tauta būtu izrādījusi šādu piekrišanu.

Šādos apstākļos līguma relatīvas iedarbības principam, kas ir piemērojams attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti, būtu pretrunā uzskatīt, ka Rietumsahāras teritorija ietilpst Asociācijas nolīguma piemērošanas jomā.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 101. un 103. punktā atzīstot, ka ir uzskatāms, ka Savienība un Marokas Karaliste klusējot ir piekritušas interpretēt Asociācijas nolīguma 94. pantā ietverto jēdzienu “Marokas Karalistes teritorija” tādējādi, ka tajā ietilpst arī Rietumsahāras teritorija.

Otrkārt, attiecībā uz pārsūdzētā sprieduma 102. punktu ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa tajā uzskatīja, ka, ja Padome un Komisija vēlējās iebilst pret Liberalizācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahāras teritorijai, tām vajadzēja lūgt, lai šajā nolīgumā tiktu iekļauta klauzula par šādas piemērošanas izslēgšanu, pirms piebilst, ka to “nerīkošanās” šajā jautājumā pierādīja, ka tās netieši piekrita uzskatam, ka šis nolīgums tāpat kā Asociācijas nolīgums ir piemērojams minētajai teritorijai.

Šajā ziņā Vīnes konvencijas 30. panta 2. punktā ir kodificēts noteikums, saskaņā ar kuru, ja līgumā ir paredzēts, ka tas ir pakļauts agrākam vai sekojošam līgumam, vai ja nav uzskatāms par nesaderīgu ar šo citu līgumu, tad noteicošie ir šī līguma noteikumi.

Liberalizācijas nolīgums, kā tas izriet no pārsūdzētā sprieduma 18., 20. un 21. punkta, ir nolīgums, kura mērķis ir grozīt agrāku starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgtu nolīgumu, proti, Asociācijas nolīgumu, konkrētāk, šī agrākā nolīguma tiesību normas lauksaimniecības vai zvejsaimniecības produktu tirdzniecības liberalizācijas jomā. Šajā ziņā ar Liberalizācijas nolīgumu, kā tas izriet no šiem pašiem pārsūdzētā sprieduma punktiem, tika grozīti četri no Asociācijas nolīguma 96. pantiem, starp kuriem nav tā 94. pants, un aizstāti trīs no tā pieciem papildinošajiem protokoliem. Šiem grozījumiem ir visaptverošs raksturs, kā to apstiprina Liberalizācijas nolīgums vēstuļu starp Savienību un Marokas Karalisti apmaiņas veidā.

No tā izriet, ka Asociācijas nolīgums un Liberalizācijas nolīgums ir secīgi līgumi, kas noslēgti starp tām pašām pusēm, un ka Liberalizācijas nolīgums kā vēlāks nolīgums, kas attiecas uz precīziem un ierobežotiem aspektiem, kuri jau tikuši plaši regulēti agrākā nolīgumā, ir jāuzskata par pakārtotu Asociācijas nolīgumam.

Ņemot vērā šādu īpašo saikni, kas Tiesā nav apstrīdēta, ir jāuzskata, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 30. panta 2. punktā kodificēto noteikumu Asociācijas nolīguma tiesību normām, kas tieši nav tikušas grozītas Liberalizācijas nolīgumā, ir jāprevalē, interpretējot Liberalizācijas nolīgumu, lai novērstu jebkādu nesaderību starp tiem abiem.

No tā izriet, ka Liberalizācijas nolīgumu tā noslēgšanas brīdi nevarēja izprast tādējādi, ka tā teritoriālajā piemērošanas jomā ietilpst Rietumsahāras teritorija, un nebija vajadzības tajā iekļaut klauzulu, kas tieši izslēgtu šo teritoriju no minētās piemērošanas jomas.

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka bija jāuzskata, ka Padome un Komisija ir piekritušas Asociācijas nolīguma un Liberalizācijas nolīguma piemērošanai Rietumsahāras teritorijai, jo tās otrajā no šiem nolīgumiem nebija iekļāvušas klauzulu, kas izslēdz šādu piemērošanu.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 103. punktā kļūdaini nolēma, ka Liberalizācijas nolīgums bija interpretējams tādējādi, ka tas ir piemērojams Rietumsahāras teritorijai, konkrētāk, tai šīs teritorijas daļai, kuru kontrolēja Marokas Karaliste, jo šādu interpretāciju nevar pamatot ne ar Asociācijas nolīguma, ne ar Liberalizācijas nolīguma formulējumu, ne arī, visbeidzot, ar tādiem šo abu nolīgumu noslēgšanas apstākļiem, kas ir izvirzīti pārsūdzētā sprieduma 101. un 102. punktā.

Šādu vērtējumu nevar apšaubīt ar analīzi, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētā sprieduma 99. punktā, pamatojoties uz šī sprieduma 77.–88. punktā izvirzītajiem faktiem.

No Vispārējās tiesas minētajos punktos izdarītajiem secinājumiem un vērtējumiem vispirms izriet, ka Padome un Komisija Liberalizācijas nolīguma noslēgšanas brīdī zināja, ka Marokas iestādes jau daudzus gadus piemēroja Asociācijas nolīguma tiesību normas Rietumsahārai. Turklāt abas iestādes nevienā brīdī neesot iebildušas pret šādu piemērošanu, un Komisija pat šajā ziņā kaut kādā mērā esot sadarbojusies. Visbeidzot, ar Asociācijas nolīgumu ieviestā un Liberalizācijas nolīgumu grozītā tarifu preferenču sistēma dažos gadījumos Rietumsahāras izcelsmes produktiem tiek piemērota “de facto” kopš otrā minētā nolīguma noslēgšanas, kā Padome un Komisija to atgādināja gan savos rakstveida apsvērumos, gan tiesas sēdē.

Kā turklāt izriet no pārsūdzētā sprieduma 102. punkta, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šī pēc Asociācijas nolīguma esošā prakse pamatoja šī nolīguma un Liberalizācijas nolīguma tādu interpretāciju, ka Rietumsahāras teritorija ietilpst minēto nolīgumu piemērošanas jomā.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunktu, interpretējot līgumu, it īpaši ir jāņem vērā gan tā konteksts, gan šī līguma turpmākā piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā interpretāciju.

Šajā gadījumā, kā izriet no pārsūdzēta sprieduma 77., 83. un 87. punkta, Padome un Komisija tāpat kā Front Polisario norādīja, ka, lai arī Asociācijas nolīgumā un Liberalizācijas nolīgumā paredzētā tarifu preferenču sistēma noteiktos gadījumos tika piemērota Rietumsahāras izcelsmes produktiem, šai piemērošanai bija “de facto” raksturs.

Jākonstatē, ka Vispārējā tiesa necentās noskaidrot, pretēji tam, kas paredzēts Vīnes konvencijas 31. panta 3. punkta b) apakšpunktā, vai šāda piemērošana noteiktos gadījumos nozīmēja, ka starp pusēm pastāv nolīgums, kura mērķis ir grozīt Asociācijas nolīguma 94. panta interpretāciju.

Turklāt apgalvotā Savienības vēlme, ko raksturo turpmākā prakse un saskaņā ar kuru turpmāk tika uzskatīts, ka Asociācijas nolīgums un Liberalizācijas nolīgums ir juridiski piemērojams Rietumsahāras teritorijai, katrā ziņā nozīmētu atzīt to, ka Savienība šos nolīgumus vēlējās izpildīt pretēji pašnoteikšanās un līgumu relatīvas iedarbības principiem, lai gan pēdējā minētajā vairākkārt ir atkārtota nepieciešamība ievērot šos principus, kā to norāda Komisija.

Šāda izpilde noteikti nav saderīga ar līgumu godprātīgas izpildes principu, kas turklāt ir vispārējo starptautisko tiesību obligāts princips, kurš ir piemērojams šo tiesību subjektiem, kuri ir līguma līgumslēdzējas puses (šajā ziņā skat. spriedumus, 1998. gada 16. jūnijs, Racke, C‑162/96, EU:C:1998:293, 49. punkts, kā arī 2014. gada 23. janvāris, Manzi un Compagnia Naviera Orchestra, C‑537/11, EU:C:2014:19, 38. punkts).

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka pārsūdzētā sprieduma 99. un 102. punktā norādītā turpmākā prakse pamatoja minētos nolīgumus interpretēt tādējādi, ka tie ir juridiski piemērojami Rietumsahāras teritorijai.

Tātad, tā kā Vispārējā tiesa kļūdaini nosprieda, ka Liberalizācijas nolīgums ir interpretējams tādējādi, ka tas ir juridiski piemērojams Rietumsahāras teritorijai, pirms šis secinājumus tika ņemts vērā kā sākumpunkts tās analīzei attiecībā uz Front Polisario locus standi, kā tika norādīts šī sprieduma 43., 44. un 74. punktā, apelācijas sūdzība ir jāpieņem, turklāt nepārbaudot citus Padomes un Komisijas pamatus un argumentus.

Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.