I.

Ievads

1.

Vai Eiropas Savienība var noslēgt ar Marokas Karalisti partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē, kas attiecas arī uz Rietumsahāras teritorijai piegulošajiem ūdeņiem? Ja tā ir, kādi pienākumi Eiropas Savienībai ir attiecībā uz šajā teritorijā dzīvojošo tautu?

2.

Šie jautājumi rodas saistībā ar apelācijas sūdzībām par 2021. gada 29. septembra spriedumu Front Polisario/Padome (T‑344/19 un T‑356/19, EU:T:2021:640)  ( 2 ), kurā Vispārējā tiesa secināja, ka Eiropas Savienība nav ievērojusi starptautiskās paražu tiesību normas, ko Tiesa spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK bija interpretējusi kā Eiropas Savienībai saistošas  ( 3 ). Attiecīgi Vispārējā tiesa atcēla  ( 4 ) Lēmumu (ES) 2019/441  ( 5 ), ar kuru bija apstiprināts Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums  ( 6 ), tā īstenošanas protokols  ( 7 ) un vēstuļu apmaiņa  ( 8 ). Padome un Komisija tagad minēto spriedumu pārsūdz Tiesā.

3.

Šīs apelācijas sūdzības ir jāskata, ņemot vērā to līdztekus iesniegto apelācijas sūdzību kopumu, ar kurām tiek apšaubīta Padomes lēmuma, ar ko apstiprina grozījumus Asociācijas nolīgumā  ( 9 ), lai paplašinātu tarifa preferenču piemērošanu, tās attiecinot arī uz Rietumsahāras izcelsmes precēm, kā arī ņemot vērā iepriekšēju lūgumu sniegt norādījumus par pareizu izcelsmes valsts marķējumu Rietumsahāras izcelsmes produktiem, spēkā esamība. Šodien sniedzu secinājumus visās minētajās lietās  ( 10 ).

4.

Kā paskaidroju arī savos šodienas secinājumos lietā Komisija un Padome/Front Polisario, Rietumsahāras tautas pastāvīgā cīņa par pašnoteikšanos ir ANO vadītā politiskā procesa nepārprotama neveiksme, attiecībā uz kuru ir ārkārtīgi nepieciešami praktiski risinājumi.

II.

Tiesvedības priekšvēsture

A.

Rietumsahāras jautājuma īsa vēsture

5.

Savu līdztekus sniegto secinājumu lietā Komisija un Padome/Front Polisario 8.–28. punktā sīkāk paskaidroju Rietumsahāras jautājuma vēsturisko kontekstu un grūtības, ar kādām šīs teritorijas iedzīvotāji saskaras, īstenojot savas pašnoteikšanās tiesības.

6.

Šīs tiesvedības vajadzībām būtu jāatkārto vai jāpiebilst turpmāk izklāstītais.

7.

Rietumsahāru 19. gadsimtā kolonizēja Spānijas Karaliste.

8.

Saistībā ar dekolonizācijas procesu Apvienoto Nāciju Organizācija 1963. gadā šo teritoriju iekļāva teritoriju, kurām nav savas pārvaldes  ( 11 ), sarakstā.

9.

ANO Ģenerālā asambleja 1966. gadā apstiprināja Rietumsahāras tautas pašnoteikšanās tiesības un aicināja Spāniju nodrošināt un organizēt šo tiesību īstenošanu  ( 12 ), tāpēc Spānija nolēma rīkot referendumu. Tomēr referendums nekad nav noticis.

10.

ANO Ģenerālā asambleja 1969. gadā pieņēma Rezolūciju 2554 (XXIV)  ( 13 ). Minētajā rezolūcijā “atkārtoti tiek apstiprinātas atkarīgo teritoriju tautu neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarību un uz savu teritoriju dabas resursiem, kā arī to tiesības rīkoties ar šiem resursiem savās interesēs, ņemot vērā Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 1514 (XV) astoto preambulas punktu”, un tajā “tiek prasīts, lai pārvaldītājvaras un attiecīgās valstis, kuru uzņēmumi un pilsoņi ir iesaistīti šādās darbībās, veic tūlītējus pasākumus, lai izbeigtu jebkādu praksi, ar kuru tiek ekspluatētas teritorijas un koloniālā pārvaldībā esošās tautas”.

11.

Starptautiskā Tiesa (“ST”) apstiprināja Rietumsahāras kā teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, statusu un tās tautas pašnoteikšanās tiesības savā konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru  ( 14 ).

12.

Marokas Karaliste uzskata, ka Rietumsahāras teritorija ir tās suverēnās teritorijas daļa, ieskaitot tai piegulošos ūdeņus.

13.

Spānija, Marokas Karaliste un Mauritānijas Islāma Republika 1975. gadā parakstīja principiālu deklarāciju par Rietumsahāras jautājumu (zināma arī kā “Madrides nolīgums”)  ( 15 ), ar kuru Rietumsahāras teritorija tika sadalīta starp divām pēdējām minētajām valstīm  ( 16 ). Drīz pēc tam, 1976. gada janvārī, Rietumsahāras teritorijā ienāca Marokas armija.

14.

Saskaņā ar ASV ministra H. Kissindžera 1975. gada diplomātisko telegrammu, kas nosūtīta Madrides nolīguma sarunu ietvaros, apmaiņā pret Spānijas atkāpšanos no šīs teritorijas bija jānodrošina tai “zvejas tiesības [..] Sahāras ūdeņos un 35 procentu Spānijas līdzdalība fosfātu raktuvēs”  ( 17 ).

15.

Spānija 1976. gada 26. februārī informēja ANO ģenerālsekretāru, ka tā ir izbeigusi savu klātbūtni Rietumsahārā un ir atteikusies no sava pārvaldītājvaras statusa saskaņā ar ANO Statūtu 73. pantu  ( 18 ).

16.

Eiropas Ekonomikas kopiena 1985. gadā apņēmās uzņemties atbildību par spēkā esošajiem zivsaimniecības nolīgumiem, ko Spānija un Portugāle bija noslēgušas ar Marokas Karalisti pēc to pievienošanās (toreizējai) Kopienai  ( 19 ).

17.

Eiropas (Ekonomikas) Kopiena 1988., 1992. un 2006. gadā noslēdza ar Marokas Karalisti pašas savus zivsaimniecības nozares nolīgumus  ( 20 ).

18.

Šo nolīgumu piemērošanas joma attiecās uz “Marokas teritoriju un ūdeņiem, kas atrodas Marokas jurisdikcijā”  ( 21 ), konkrēti neprecizējot aptverto jūras teritoriju robežas.

19.

Visos šajos nolīgumos būtiska sastāvdaļa bija finanšu iemaksas Marokas Karalistei, daļēji apmaiņā pret to, ka tās iestādes izdod licences Savienības zvejas kuģiem  ( 22 ).

20.

Atsevišķos protokolos, kas ir spēkā četrus gadus un kas ir šo nolīgumu neatņemama sastāvdaļa, ir papildus noteiktas ES zvejas kuģiem piešķirtās zvejas iespējas, to ilgums un izmantošanas nosacījumi  ( 23 ).

21.

Pēdējam protokolam, ar kuru tika noteiktas zvejas iespējas un finanšu iemaksas (proti, 2013. gada īstenošanas protokols)  ( 24 ) un kurš bija pievienots 2006. gada zivsaimniecības nolīgumam, spēkā esamības termiņš beidzās 2018. gada 14. jūlijā  ( 25 ).

22.

Ar Tiesas spriedumu Western Sahara Campaign UK tika pārtraukta 2006. gada zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada īstenošanas protokola piemērojamību Rietumsahāras teritorijai piegulošajiem ūdeņiem.

B.

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums

1.

Tiesvedības priekšvēsture

23.

Tiesa 2018. gadā nolēma, ka 2006. gada zivsaimniecības nolīgums neattiecas uz Rietumsahāras teritoriju vai tai piegulošajiem ūdeņiem, jo terminus “Marokas Karalistes teritorija” un “ūdeņi, uz kuriem attiecas tās suverēnās tiesības vai jurisdikcija” nevar attiecināt uz Rietumsahāras teritoriju, kurai nav savas pārvaldes  ( 26 ). Tāpat attiecībā uz 2013. gada īstenošanas protokolu Tiesa secināja, ka termins “Marokas zvejas zona” neietver Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus  ( 27 ).

24.

Šajā ziņā Tiesa saskaņoja minēto terminu interpretāciju ar līdzīgu terminu interpretāciju, kuri tika aplūkoti spriedumā lietā Padome/Front Polisario. Minētajā spriedumā Tiesa secināja, ka jēdzienu “Marokas Karalistes teritorija” nevar interpretēt tādējādi, ka tas attiecas arī uz Rietumsahāras teritoriju  ( 28 ).

25.

Pēc Tiesas sprieduma Western Sahara Campaign UK ar 2018. gada 16. aprīļa lēmumu  ( 29 ) “Padome pilnvaroja Komisiju sākt sarunas ar Marokas Karalisti, lai grozītu nolīgumu un vienotos par jaunu īstenošanas protokolu”  ( 30 ).

26.

Eiropas Savienība un Marokas Karaliste 2019. gada 14. janvārī parakstīja Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu, īstenošanas protokolu un vēstuļu apmaiņu, kas ir minētā nolīguma sastāvdaļa  ( 31 ).

27.

Vēstuļu apmaiņas attiecīgajā daļā ir norādīts, ka Eiropas Savienība un Marokas Karaliste “atkārtoti apstiprina savu atbalstu Apvienoto Nāciju Organizācijas procesam un ģenerālsekretāra centieniem panākt galīgo politisko risinājumu saskaņā ar [ANO Statūtu] principiem un mērķiem un pamatojoties uz Drošības padomes rezolūcijām”.

28.

Vēstuļu apmaiņā ir arī noteikts, ka “Zivsaimniecības nolīgums ir noslēgts, neskarot Pušu attiecīgās nostājas”, kas Eiropas Savienībai nozīmē to, ka “atsauces Zivsaimniecības nolīgumā uz Marokas normatīvajiem aktiem neskar tās nostāju attiecībā uz Rietumsahāras teritorijas, kurai nav savas pārvaldes un kuras piegulošie ūdeņi ir daļa no Zivsaimniecības nolīguma 1. panta h) punktā definētās zvejas zonas, statusu un tās tiesības uz pašnoteikšanos” un Marokas Karalistei nozīmē to, ka “Sahāras reģions ir neatņemama tās valsts teritorijas daļa, pār kuru tā īsteno pilnīgu suverenitāti tāpat kā attiecībā uz pārējo valsts teritoriju”.

29.

Ar apstrīdēto 2019. gada 4. marta lēmumu Padome Eiropas Savienības vārdā apstiprināja Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu, īstenošanas protokolu un vēstuļu apmaiņu. Minētā lēmuma 3., 5. un 7.–11. apsvērumi ir šādi:

2.

Piemērošanas joma

30.

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma piemērošanas joma ir noteikta tā 14. pantā. Minētajā tiesību normā ir noteikts: “Šo nolīgumu piemēro teritorijās, kurās piemēro, no vienas puses, Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību un, no otras puses, šā nolīguma 6. panta 1. punktā minētos normatīvos aktus”.

31.

Savukārt tā paša nolīguma 6. panta 1. punktā ir paskaidrots, ka “Savienības kuģi, kas darbojas zvejas zonā, ievēro Marokas normatīvos aktus, kas reglamentē zvejas darbības minētajā zonā, ja vien šajā nolīgumā nav noteikts citādi”  ( 32 ).

32.

“Zvejas zona” Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma 1. panta h) punktā ir definēta šādi: “Centrālaustrumu Atlantijas ūdeņi, kas atrodas starp 35° 47′ 18″ ziemeļu platuma paralēli un 20° 46′ 13″ ziemeļu platuma paralēli, tostarp piegulošie Rietumsahāras ūdeņi [ ( 33 )], kas aptver visus pārvaldības apgabalus; šī definīcija neskars iespējamās sarunas par zvejas zonai blakus esošo piekrastes valstu jūras apgabalu demarkāciju un vispārīgi trešo valstu tiesības”.

33.

Vispārējā tiesa uzskata, ka robeža starp Rietumsahāru un Marokas Karalisti atrodas uz 27°42′N paralēles (Pointe Stafford)  ( 34 ).

34.

Attiecīgi [citastarp Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma 1. panta h) punktā] minētās ģeogrāfiskās koordinātas ietver gan ūdeņus, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības vai jurisdikcija, gan Rietumsahārai piegulošos ūdeņus”  ( 35 ).

3.

Finansiālā kompensācija

35.

Saskaņā ar Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu Eiropas Savienība piekrīt Marokas Karalistei maksāt finansiālu ieguldījumu.

36.

Šā ieguldījuma kopējā vērtība ir 208 700 000 EUR īstenošanas protokola spēkā esamības laikā  ( 36 ), proti, no 2019. gada 18. jūlija līdz 2023. gada 17. jūlijam  ( 37 ).

37.

Minēto ieguldījumu veido “a) finansiāla kompensācija par Savienības kuģu piekļuvi zvejas zonai; b) nodevas, ko maksā Savienības kuģu īpašnieki; c) Savienības piešķirts nozares atbalsts tādas ilgtspējīgas zivsaimniecības politikas un okeānu pārvaldības īstenošanai, uz kuru attiecas gada un daudzgadu programma”  ( 38 ).

38.

Savukārt Marokas Karaliste norāda, ka uz finansiālo ieguldījumu un kuģu īpašnieku nodevām attiecas “sociālekonomisko ieguvumu taisnīga ģeogrāfiska un sociāla sadale, lai nodrošinātu, ka tā dod labumu attiecīgo teritoriju iedzīvotājiem”  ( 39 ).

39.

Šķiet, ka uz nozares atbalstu, kas tiek saņemts no Eiropas Savienības, neattiecas minētais sadales pienākums, bet tas “veicina nozares politikas izstrādi un īstenošanu atbilstīgi nacionālajai zivsaimniecības nozares attīstības stratēģijai”  ( 40 ).

40.

Šajā nolūkā Marokas Karalistei ir jāpaziņo Apvienotajai komitejai, kura izveidota Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu  ( 41 ) un kuras sastāvā ir Marokas Karalistes un Eiropas Savienības pārstāvji  ( 42 ), “metode, pēc kuras nosaka [šo līdzekļu] [..] ģeogrāfisko un sociālo sadalījumu un piešķirto summu sadales shēmu”  ( 43 ).

41.

Marokas iestādēm maksājamā finansiālā ieguldījuma dažādie komponenti tiek sadalīti Apvienotās komitejas pārraudzībā  ( 44 ).

42.

Visbeidzot, Marokas Karalistei ir noteikts ziņošanas pienākums, un tās iestādēm ir jāiesniedz gada ziņojums, kā arī nobeiguma ziņojums pirms īstenošanas protokola darbības termiņa beigām  ( 45 ).

4.

Zvejas iespējas un to pārvaldība

43.

Zvejas iespējas reglamentē īstenošanas protokols, ko atjauno reizi četros gados.

44.

Kā jau paskaidroju, protokola, kas tika parakstīts, noslēdzot Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu, termiņš beidzās 2023. gada 17. jūlijā  ( 46 ).

45.

Līdz šo secinājumu sagatavošanas dienai starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti nav notikušas sarunas par jaunu protokolu.

46.

Lai veiktu zvejas darbības zonā, uz kuru attiecas Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums, Savienības kuģiem vispirms jāsaņem zvejas atļauja  ( 47 ).

47.

Minētā atļauja tiek saņemta, samaksājot šo secinājumu 37. punktā aprakstītās ikgadējās kuģu īpašnieku nodevas.

48.

Atļaujas izdod Marokas Karalistes Lauksaimniecības, jūras zvejniecības, lauku attīstības, ūdens un mežu ministrijas Jūras zvejniecības departaments  ( 48 ).

49.

Saskaņā ar Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu Savienības kuģi, kas darbojas zvejas zonā, var “iegūt tikai pieļaujamās nozvejas pārpalikumu, kā minēts UNCLOS 62. panta 2. un 3. punktā un kas noteikts [..], pamatojoties uz pieejamiem attiecīgiem zinātniskiem ieteikumiem un attiecīgo informāciju [..] par attiecīgo krājumu kopējo zvejas piepūli visām flotēm, kas darbojas zvejas zonā”  ( 49 ).

50.

Tiesas sēdē Padome un Komisija paskaidroja, ka praksē Marokas Karaliste šo ierobežojumu nosaka pēc tam, kad ir novērtēta vietējo zivju krājumu kopējā zvejas jauda, tās iekšzemes zvejas piepūle un atlikusī daļa, ko ir iespējams zvejot ilgtspējīgi  ( 50 ).

51.

Apvienotās komitejas 2021. gada ziņojumā  ( 51 ) un 2023. gada galīgajā novērtējumā  ( 52 ) ir paskaidrots, ka visi “zvejas zonas” krājumu veidi, izņemot divus, ir pilnībā izmantoti vai pārmērīgi izmantoti  ( 53 ). Par “pilnībā neizmantotiem” tika uzskatīti tikai lielacu zobaiņu (Dentex macrophtalmus) un sardīņu (S. pilchardus) krājumi  ( 54 ).

C.

Pārsūdzētais spriedums

52.

Front Polisario 2019. gada 10. un 12. jūnijā cēla prasības, tostarp lūdzot atcelt apstrīdēto lēmumu.

53.

Vispārējā tiesa 2021. gada 29. septembrī pasludināja pārsūdzēto spriedumu, ar kuru tā atcēla apstrīdēto lēmumu  ( 55 ).

54.

Attiecībā uz prasības pieņemamību Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas un Padomes divus galvenos iebildumus par nepieņemamību, kas attiecas uz Front Polisario procesuālo rīcībspēju un tās locus standi saistībā ar apstrīdēto lēmumu  ( 56 ).

55.

Attiecībā uz prasību pēc būtības Vispārējā tiesa noraidīja Front Polisario pirmo atcelšanas pamatu, kas attiecas uz Padomes iespējamo procesuālās rīcībspējas neesamību, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu  ( 57 ).

56.

Turpretī tā apstiprināja Front Polisario trešo atcelšanas pamatu, kas attiecas uz Padomes pienākumu ievērot prasības, kas izriet no judikatūras attiecībā uz pašnoteikšanās tiesībām un līgumu relatīvās iedarbības principu  ( 58 ). Vispārējā tiesa nav pārbaudījusi pārējos Front Polisario izvirzītos atcelšanas pamatus.

D.

Tiesvedība Tiesā

57.

Ar apelācijas sūdzībām, kas iesniegtas 2021. gada 14. decembrī un 16. decembrī, Komisija un Padome attiecīgi lūdz Tiesu pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu, pašai lemt par izvirzītajiem jautājumiem, noraidīt prasību pirmajā instancē un piespriest Front Polisario atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, šīs iestādes lūdz Tiesu atstāt spēkā apstrīdētā lēmuma sekas uz divpadsmit mēnešiem no sprieduma pasludināšanas dienas.

58.

Šādu nostāju atbalsta Chambre des pêches maritimes de la Méditerranée u.c., kā arī Beļģijas, Spānijas, Francijas, Ungārijas, Portugāles un Slovākijas valdības.

59.

2023. gada 23. un 24. oktobrī notika tiesas sēde, kurā Komisija, Padome, Front Polisario, Chambre des pêches maritimes de la Méditerranée u.c., kā arī Beļģijas, Francijas, Spānijas un Ungārijas valdības sniedza mutvārdu paskaidrojumus.

III.

Juridiskā analīze

A.

Par starptautisko tiesību interpretāciju

60.

Šajās apelācijas sūdzībās tiek apstrīdēta Eiropas Savienības lēmuma noslēgt starptautisku nolīgumu spēkā esamība, ņemot vērā Eiropas Savienībai saistošās starptautisko tiesību normas, precīzāk, ņemot vērā divus starptautisko paražu tiesību principus – pašnoteikšanās tiesības un līgumu relatīvās iedarbības principu  ( 59 ).

61.

Salīdzinājumā ar Savienības tiesību sistēmu vai tās dalībvalstu tiesību sistēmām starptautiskās tiesības ir mazāk kompakta un – attiecībā uz šīs sistēmas normu nozīmes vienveidības noteikšanu – daudz decentralizētāka sistēma.

62.

Lai gan starptautiskajām tiesībām ir sava tiesību avotu sistēma  ( 60 ) un dažas vispārpieņemtas interpretācijas normas  ( 61 ), tām nav viena galīgā interpretētāja, kura interpretācijas būtu saistošas visiem sistēmas dalībniekiem  ( 62 ).

63.

Šajā ziņā, interpretējot to starptautisko paražu tiesību normu saturu, kas ir Savienības tiesību sistēmas daļa, Savienības iestādes, tostarp Savienības tiesas, nav ierobežotas ar to, ka citi starptautisko tiesību subjekti to pašu normu interpretē atšķirīgi  ( 63 ).

64.

Tomēr, interpretējot starptautisko tiesību nozīmi Savienības tiesību sistēmas vajadzībām, Tiesai būtu jānoskaidro, vai starptautisko tiesību līmenī ir panākta zināma vienprātība par konkrētas normas nozīmi. Tas, manuprāt, izriet no Eiropas Savienības apņemšanās veicināt starptautisko tiesību stingru ievērošanu un attīstību, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 5. punktā.

65.

Tāpat kā Savienības iestādēm nav saistoša starptautisko tiesību interpretācija, ko veic citi šīs tiesību sistēmas subjekti, interpretācija, ko Tiesa attiecina uz starptautisko tiesību normu, ir saistoša tikai Savienības tiesību sistēmas ietvaros. Tomēr, piešķirot starptautisko tiesību normai nozīmi, ir svarīgi, lai Tiesa ņemtu vērā, ka tās interpretācija ietekmē starptautisko tiesību jomu un veicina paražu veidošanos un to nozīmes veidošanu  ( 64 ).

66.

Starptautisko tiesību interpretācija Savienības tiesību sistēmā arī rada jautājumu par attiecībām starp Savienības tiesām un Savienības politiskajām iestādēm, kad tiek interpretēts tas, kādas saistības starptautiskās tiesības uzliek Eiropas Savienībai.

67.

Eiropas Savienības ārpolitikā Savienības politiskajām iestādēm ir plaša rīcības brīvība  ( 65 ). Lēmums noslēgt starptautisku nolīgumu ar citu valsti, tostarp lēmums potenciāli attiecināt šā nolīguma piemērošanu uz trešo teritoriju, ir daļa no šīs rīcības brīvības. Tiesa nevar apšaubīt šo izvēli.

68.

Tomēr, ja tiek pieņemts politisks lēmums par sadarbību ar trešo valsti vai teritoriju, Tiesa ne tikai ir pilnvarota pārbaudīt, vai Eiropas Savienības ārējā iesaiste atbilst Savienības un LES līgumos noteiktajām konstitucionālajām prasībām, bet tai tas pat ir jādara  ( 66 ).

69.

Kā Tiesa paskaidroja spriedumā Air Transport America, “no LES 3. panta 5. punkta izriet, ka Savienība atbalsta starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību. Tādējādi, pieņemot tiesību aktu, tai ir jāievēro starptautiskās tiesības kopumā, tostarp Savienības iestādēm saistošās starptautiskās paražu tiesības”  ( 67 ).

70.

Tādējādi Tiesai, pildot tās konstitucionālo uzdevumu nodrošināt tiesiskumu Eiropas Savienībā, ir jāizvērtē, vai, noslēdzot starptautisku nolīgumu, Savienības iestādes nav pārkāpušas tiesības, ko tās subjektiem piešķir starptautisko paražu tiesību normas.

71.

Tādēļ Tiesai ir jāinterpretē attiecīgo paražu tiesību normu saturs. Situācijā, kad pastāv vienots opinio juris par juridiska pienākuma (piemēram, pienākuma atzīt teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, tiesības) esamību, bet ne par tā precīzo saturu, Savienības politisko iestāžu rīcības brīvība ārējās attiecībās nozīmē to, ka Tiesai jābalstās uz šo iestāžu izvēlēto interpretāciju.

72.

Iepriekš minētās starptautisko tiesību iezīmes būs manas juridiskās analīzes pamatā šajās apelācijas sūdzībās.

B.

Pieņemamība

1.

Intereses

73.

Kā paskaidrots šo secinājumu 36. un 44. punktā, īstenošanas protokola, kas reglamentē nosacījumus piekļuvei Rietumsahāras teritorijai piegulošajām zvejas zonām, darbības termiņš beidzās 2023. gada 17. jūlijā  ( 68 ).

74.

Ja nav spēkā esoša protokola, Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums neļauj Savienības kuģiem piekļūt “zvejas zonai”.

75.

To apstiprināja arī Komisija tiesas sēdē.

76.

Vai tas nozīmē, ka Front Polisario ir zaudējusi interesi turpināt šo tiesvedību  ( 69 )?

77.

Manuprāt, nē.

78.

Front Polisario apgalvo, ka Eiropas Savienības rīcība, kas izriet no Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma noslēgšanas ar Marokas Karalisti, ir spēkā neesoša.

79.

Apstrīdot apstrīdēto lēmumu, tās iebilde par prettiesiskumu attiecas uz visu “paketi”, par kuru panākta vienošanās ar Marokas Karalisti, – Zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu, īstenošanas protokolu un vēstuļu apmaiņu –, nevis tikai uz tās praktiskajām sekām.

80.

Tāpēc šīs apelācijas sūdzības var novest pie tā, ka Eiropas Savienībai būs atkārtoti jāapspriež minētās “paketes” atsevišķas daļas, tostarp Savienības zvejas flotes zvejas piekļuves tiesības attiecībā uz ūdeņiem, kas robežojas ar Rietumsahāras teritoriju, kuras daļu kontrolē Front Polisario un apgalvo, ka tā šo daļu pārstāv.

81.

Īstenošanas protokola termiņa izbeigšanās attiecīgi neietekmē Front Polisario pastāvīgās intereses šajā lietā.

82.

Katrā ziņā ir skaidrs, ka no konstitucionālā viedokļa pamatā esošajām tiešajām darbībām ir potenciāls atzīt Eiropas Savienības darbības prettiesiskumu starptautiskā līmenī  ( 70 ) un novērst tās atkārtošanos nākotnē  ( 71 ).

2.

“Locus standi” un iespēja atsaukties uz starptautiskajām paražu tiesībām Savienības tiesās

83.

Kā secināju savos līdztekus sniegtajos secinājumos lietā Komisija un Padome/Front Polisario, kopumā piekrītu Vispārējās tiesas secinājumam, ka Front Polisario ir rīcībspēja un locus standi, lai apstrīdētu apstrīdēto lēmumu  ( 72 ).

84.

To pašu argumentāciju var attiecināt uz šīm apelācijas sūdzībām. Tāpēc atsaucos uz saviem argumentiem, kas izklāstīti minētajos secinājumos, un iesaku Tiesai izskatīt šīs apelācijas sūdzības pēc būtības.

85.

Turklāt tāpat kā savos līdztekus sniegtajos secinājumos uzskatu, ka Front Polisario principā var atsaukties uz starptautisko paražu tiesību normām Savienības tiesās. Tiklīdz ir izpildīti locus standi nosacījumi, prasītāji, kas saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu ceļ prasības par atcelšanu, var atsaukties uz tām starptautisko tiesību normām, kuras ir pietiekami skaidras, lai ļautu Savienības tiesām pārbaudīt Savienības iestāžu aktu spēkā esamību. Tādēļ šajā lietā Tiesai nav liegts īstenot savas pārbaudes pilnvaras attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atbilstību starptautisko paražu tiesību principiem, uz kuriem norādīts, ciktāl tā var pietiekami skaidri interpretēt to saturu.

C.

Lietas būtība

86.

Kā paskaidroju arī savos līdztekus sniegtajos secinājumos lietā Komisija un Padome pret Front Polisario, kas arī tika sniegti šodien  ( 73 ), ir svarīgi sākt šo tiešo prasību analīzi, uzsverot šo apelācijas sūdzību ierobežoto tvērumu.

87.

Iemesls tam ir tas, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir izskatījusi tikai pirmo un trešo Front Polisario izvirzīto pamatu, noraidot pirmo pamatu un atzīstot trešo pamatu par pamatotu.

88.

Tāpēc, pat ja varētu būt citi ar pašnoteikšanās tiesībām saistīti jautājumi, kas var būt būtiski šajā lietā, Tiesas kompetencē ir izskatīt tikai tos jautājumus, par kuriem tika pieņemti spriedumi Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK  ( 74 ).

89.

Šā iemesla dēļ man, pirmkārt, ir jānoskaidro, kādu saturu Tiesa minētajos spriedumos ir piešķīrusi pašnoteikšanās tiesībām un līgumu relatīvās iedarbības principam (C.1. iedaļa). Otrkārt, lai gan pārsūdzētajā spriedumā ietvertā argumentācija pēc būtības ir identiska argumentācijai spriedumā Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P), uzskatu, ka šajās apelācijas sūdzībās piemērojamās starptautisko tiesību normas atšķiras no vienlaicīgi iesniegtajās apelācijas sūdzībās aplūkotajām normām, it īpaši attiecībā uz konkrēto strīdīgo līgumu struktūru (C.2. iedaļa). Treškārt, šā iemesla dēļ secināšu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, atceldama Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumu, pamatojoties uz to pašu argumentāciju, kas ir pamatā apelācijas sūdzībām spriedumā Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P) (C.3. iedaļa). Ceturtkārt, neraugoties uz šo secinājumu, ieteikšu Tiesai atstāt spēkā pārsūdzēto spriedumu un līdz ar to atcelt apstrīdēto lēmumu, lai gan ar citu pamatojumu (C.4. iedaļa). Visbeidzot, paskaidrošu, ka, lai gan tas neietilpst šo apelācijas sūdzību tvērumā, Rietumsahāras teritorijas un tai piegulošo ūdeņu neuzskatīšana par patstāvīgu un no Marokas Karalistes teritorijas atšķirīgu teritoriju ietekmē arī Rietumsahāras tautas tiesības izmantot Rietumsahāras teritorijai piegulošo ūdeņu dabas resursus (C.5. iedaļa).

1.

Spriedumu Padome/“Front Polisario” un “Western Sahara Campaign UK” interpretācija

90.

Savu līdztekus sniegto secinājumu lietā Komisija un Padome/Front Polisario 96.–115. punktā detalizēti analizēju Tiesas spriedumu Padome/Front Polisario.

91.

Mani galvenie konstatējumi, kas izriet no šī novērtējuma, ir šādi.

92.

Spriedums Padome/Front Polisario tika pasludināts saistībā ar tiešu prasību pret Padomes lēmumu, ar kuru tika apstiprināta 2012. gada Tirdzniecības liberalizācijas nolīguma  ( 75 ) – proti, nolīguma, ar kuru tiek piešķirts preferenciāls tarifu režīms “Marokas teritorijas” izcelsmes precēm – noslēgšana.

93.

Minētajā spriedumā Tiesa interpretēja šo nolīgumu kā tādu, kas neattiecas uz Rietumsahāras teritoriju, jo terminu “Marokas teritorija” nevar interpretēt tādējādi, ka tas ietver Rietumsahāras teritoriju.

94.

Šo secinājumu Tiesa izdarīja, interpretējot pašnoteikšanās tiesības un līgumu relatīvās iedarbības principu, ko tā atzina par saistošiem Eiropas Savienībai, kad tā noslēdz darījumus ar Rietumsahāras teritoriju ar Marokas Karalistes starpniecību.

95.

Tiesas interpretācija bija tāda, ka pašnoteikšanās tiesības ietver Eiropas Savienības pienākumu uzskatīt Rietumsahāras teritoriju par “patstāvīgu” un no Marokas Karalistes teritorijas “atšķirīgu” teritoriju. Šī prasība izrietēja no tā, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām Rietumsahāra tiek uzskatīta par teritoriju, kurai nav savas pārvaldes.

96.

Tiesai nebija jāinterpretē un tā arī neinterpretēja nekādus citus iespējamus Eiropas Savienības pienākumus, kas izriet no Rietumsahāras tautas pašnoteikšanās tiesībām  ( 76 ).

97.

Tiesa arī secināja, ka Rietumsahāras teritorijas patstāvīgais un atšķirīgais statuss izraisītu līgumu relatīvās iedarbības principa piemērošanu, ja Eiropas Savienība un Marokas Karaliste mēģinātu savstarpēji noslēgtu nolīgumu piemērot Rietumsahāras teritorijai.

98.

Saskaņā ar Tiesas sniegto līgumu relatīvās iedarbības principa interpretāciju, ja starp divām pusēm noslēgta starptautiska nolīguma piemērošana skar trešo personu, šai trešai personai ir jāpiekrīt minētā nolīguma piemērošanai neatkarīgi no tā, vai piemērošana varētu kaitēt šai trešai personai vai dot tai labumu.

99.

Tiesa, netieši norādot, ka līgumu relatīvās iedarbības princips ir piemērojams arī tad, ja trešā persona ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes, nevis valsts, secināja, ka Rietumsahāras tauta nav piekritusi 2012. gada Tirdzniecības liberalizācijas nolīguma piemērošanas attiecināšanai uz tās teritoriju.

100.

Savu secinājumu lietā Komisija un Padome/Front Polisario 114. punktā ieteicu, ka prasība par piekrišanu, kas izriet no sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta, nebūtu jāsaprot kā norādījums par to, vai un kā nolīgums starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti varētu skart Rietumsahāras teritoriju. Drīzāk minētais apgalvojums būtu jāsaprot tikai kā viens no argumentiem, kādēļ minētajā lietā aplūkotā nolīguma darbības joma nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tā ietver Rietumsahāras teritoriju  ( 77 ).

101.

Spriedums Western Sahara Campaign UK tika pasludināts vairāk nekā gadu pēc sprieduma Padome/Front Polisario. Minētā lieta Tiesā tika iesniegta kā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par 2006. gada zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada īstenošanas protokola interpretāciju un spēkā esamību.

102.

Tiesa spriedumā secināja, ka izteicieni “Marokas teritorija un ūdeņi, kas atrodas Marokas jurisdikcijā”, “Marokas zvejas zona” un “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības vai jurisdikcija”  ( 78 ) nevar tikt interpretēti tādējādi, ka tie ietver arī Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus  ( 79 ).

103.

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, spriedumā Western Sahara Campaign UK Tiesa vadījās no sava agrākā sprieduma Padome/Front Polisario.

104.

Pirmkārt, Tiesa paskaidroja, ka 2006. gada zivsaimniecības nolīgums ir daļa no Eiropas Savienības politikas, kuras mērķis ir veidot ciešākas attiecības ar Marokas Karalisti asociācijas nolīguma ietvaros  ( 80 ). Tāpēc 2006. gada zivsaimniecības nolīgumā jēdziens “Marokas Karalistes teritorija” būtu jāinterpretē tāpat, kā tas tika interpretēts Asociācijas nolīgumā spriedumā Padome/Front Polisario  ( 81 ).

105.

Pēc tam Tiesa atsaucās uz sprieduma Padome/Front Polisario daļu, kurā tā konstatēja, ka, ja Asociācijas nolīgumā ietverto jēdzienu “Marokas Karalistes teritorija” interpretētu kā tādu, kas ietver Rietumsahāras teritoriju, tiktu pārkāpts “pašnoteikšanās princips, kurš ir atgādināts [ANO Statūtu] 1. pantā, un līgumu relatīvās iedarbības princips, kurš ir īpaši izteikts Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 34. pantā”  ( 82 ).

106.

Pamatojoties uz minēto, Tiesa secināja, ka 2006. gada zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada īstenošanas protokols nevar tikt interpretēti kā tādi, kas attiecas uz Rietumsahāras teritoriju.

107.

Pēc tam Tiesa pievērsās jēdziena “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības vai jurisdikcija”, kas ietverts gan 2006. gada zivsaimniecības nolīgumā, gan 2013. gada īstenošanas protokolā, interpretācijai.

108.

Šajā nolūkā Tiesa atsaucās uz UNCLOS, uzskatot, ka šī konvencija “Savienībai ir saistoša un [uz to ir] tieša atsauce [..] [2006. gada zivsaimniecības nolīgumā]”  ( 83 ).

109.

Velkot paralēles UNCLOS lietotā jēdziena “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības vai jurisdikcija” interpretācijai, Tiesa secināja, ka šo jēdzienu nevar interpretēt tādējādi, ka tas ietver Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus, – Marokas Karalistei varētu būt suverēnās tiesības vai jurisdikcija tikai attiecībā uz tās teritorijai piegulošajiem ūdeņiem, un Rietumsahāras teritorija neietilpst jēdzienā “Marokas Karalistes teritorija”  ( 84 ).

110.

Tad Tiesa pārbaudīja, vai būtu iespējams secināt, ka Eiropas Savienības un Marokas Karalistes nodoms bija Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus ietvert 2006. gada zivsaimniecības nolīgumā lietotajos jēdzienos “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības [..]” un “ūdeņi, kas ir Marokas Karalistes [..] jurisdikcijā”.

111.

Tā secināja, ka šādu nodomu nevar izsecināt no Marokas Karalistes iespējamās uzskatīšanas par ““de facto pārvaldītāju varu” vai Rietumsahāras teritorijas okupētājvaru [..], jo Marokas Karaliste ir kategoriski izslēgusi, ka tā būtu Rietumsahāras teritorijas okupētājvara vai pārvaldītāja vara”  ( 85 ). Tādējādi Tiesa nevarēja konstatēt, ka šajā ziņā pastāvēja pušu klusējot izteikts nodoms  ( 86 ).

112.

Visbeidzot, Tiesa argumentēja, ka nav nepieciešams pārbaudīt, vai būtu saderīgi ar Eiropas Savienībai saistošajām starptautisko tiesību normām iekļaut Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus 2006. gada zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada īstenošanas protokola darbības jomā, ja Marokas Karaliste tiktu kvalificēta kā pārvaldītāja vara vai okupētājvara, jo minētais nolīgums un protokols jebkurā gadījumā nevar tikt interpretēti kā tādi, kas attiecas uz Rietumsahāras teritorijai piegulošajiem ūdeņiem  ( 87 ).

113.

Spriedumā Western Sahara Campaign UK Tiesa sīkāk nepārbaudīja un pat nepieminēja Rietumsahāras tautas “piekrišanas” nepieciešamību saskaņā ar līgumu relatīvās iedarbības principu.

2.

Atšķirības starp attiecīgo tiesisko regulējumu, ko piemēro Tirdzniecības preferenču nolīgumam un Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumam

114.

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums būtiskos aspektos atšķiras no nolīguma, par kuru ir strīds līdztekus izskatītajās apelācijas sūdzībās lietās Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P).

115.

Minētajās apelācijas sūdzībās ir aplūkots nolīgums, kas noslēgts starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par to, lai tirdzniecības preferences, kas piešķirtas Marokas Karalistes izcelsmes precēm, tiktu attiecinātas arī uz precēm, kuru izcelsme ir Rietumsahāras teritorijā  ( 88 ).

116.

Tādējādi ar Tirdzniecības preferenču nolīgumu, par ko ir strīds līdztekus izskatītajās apelācijas sūdzībās, nolīguma starp divām pusēm piemērošana nepārprotami tiek attiecināta uz trešo personu – ar to režīms, kas saskaņā ar 2012. gada Tirdzniecības liberalizācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, kurš, kā nosprieda Tiesa, neattiecas uz Rietumsahāras teritoriju, ir skaidri attiecināts arī uz precēm, kuru izcelsme ir Rietumsahāras teritorijā.

117.

Tādējādi apstākļos, kas saistīti ar apelācijas sūdzībām lietā Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P), ir skaidri divi jautājumi.

118.

Pirmkārt, piemērojamais tiesiskais regulējums ir tas, kas reglamentē līgumu relatīvo iedarbību.

119.

Otrkārt, saskaņā ar Tiesas interpretāciju Tirdzniecības preferenču nolīgumā ir skaidri nošķirta Rietumsahāras teritorija un Marokas Karalistes un Eiropas Savienības teritorijas.

120.

Turpretī šie priekšnoteikumi neattiecas uz Partnerattiecību nolīgumu ilgtspējīgas zivsaimniecības nozarē un īstenošanas protokolu.

121.

Pirmkārt, Ilgtspējīgu zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums režīmu, par kuru panākta vienošanās to attiecināt uz Marokas Karalistes teritoriju, nepaplašina, to attiecinot arī uz Rietumsahāras teritoriju.

122.

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums un tā īstenošanas protokols ir izveidoti kā jauns tiesiskais regulējums, kas pilnībā aizstāj 2006. gada zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada īstenošanas protokolu, ar mērķi reglamentēt zvejas tiesības “zvejas zonā”, uz kuru attiecas šis nolīgums.

123.

Šīs atšķirības sekas ir tādas, ka līgumu relatīvās iedarbības princips nav piemērojams Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumam un īstenošanas protokolam.

124.

Otrkārt, Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā un īstenošanas protokolā Rietumsahāras teritorija nav skaidri nošķirta no Marokas Karalistes teritorijas.

125.

Kā paskaidroju šo secinājumu 31.–33. punktā, Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums un īstenošanas protokols attiecas uz “zvejas zonu” – apgabalu, kas definēts pēc tā ģeogrāfiskajām koordinātām un ietver Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus.

126.

Šīs atšķirības sekas ir tādas, ka šajā lietā izskatāmajās apelācijas sūdzībās Savienības tiesām ir jāizvērtē, vai Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā, īstenošanas protokolā un vēstuļu apmaiņā ir ievērota no spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK un no pašnoteikšanās tiesībām izrietošā prasība Rietumsahāras teritoriju uzskatīt par patstāvīgu un no Marokas Karalistes teritorijas atšķirīgu teritoriju.

3.

Tas, kā Vispārējā tiesa piemēro spriedumus Padome/“Front Polisario” un “Western Sahara Campaign UK”

127.

No pārsūdzētā sprieduma ir saprotams, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu, pamatojoties uz sprieduma Padome/Front Polisario 106. punktu  ( 89 ).

128.

Interpretējot šo punktu tādējādi, ka tajā ir noteikts, ka Padomei ir jāsaņem Rietumsahāras tautas “piekrišana”, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā būtībā secināja, ka Padomes un EĀDD veiktās apspriedes nevar uzskatīt par šāda pienākuma izpildi  ( 90 ).

129.

Tāpēc, pamatojoties uz būtībā tādu pašu argumentāciju, kāda izvirzīta pārsūdzētajā spriedumā Komisija un Padome/Front Polisario (C‑779/21 P un C‑799/21 P), Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu.

130.

Manuprāt, Vispārējā tiesa kļūdījās šajā secinājumā.

131.

Prasību par “piekrišanu”, ko Vispārējā tiesa atzina par trūkstošu šajā lietā, Tiesa spriedumā Padome/Front Polisario ekstrapolēja kā izrietošu no līgumu relatīvās iedarbības principa.

132.

Tomēr, kā paskaidroju šo secinājumu 123. punktā, Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma spēkā esamības pārbaude attiecībā pret spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK, nenozīmē to, ka ir jāpiemēro līgumu relatīvās iedarbības princips  ( 91 ).

133.

Ar minēto nolīgumu puses necentās režīmu, par ko vienojušās Eiropas Savienība un Marokas Karaliste, paplašināt, to attiecinot uz trešās puses teritoriju.

134.

Gluži pretēji ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums tika noslēgts, lai tieši noteiktu zvejas režīmu noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā – “zvejas zonā”, kas sniedzas līdz trešās puses, t. i., Rietumsahāras, teritorijai piegulošajiem ūdeņiem.

135.

Tāpēc Padomei nebija jāsaņem Rietumsahāras tautas piekrišana  ( 92 ).

136.

Tādēļ iesaku Tiesai konstatēt, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu sprieduma Padome/Front Polisario 106. punkta interpretācijā un piemērošanā, ņemot vērā to, ka Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma un īstenošanas protokola pārbaudē nebija jāpiemēro līgumu relatīvās iedarbības princips un no tā izrietošā piekrišanas prasība.

4.

Tiesību uzskatīt abas teritorijas par patstāvīgām un atšķirīgām ievērošana

137.

Apstrīdētajā lēmumā  ( 93 ) Padome ir paudusi savu nodomu uzskatīt Marokas Karalisti nevis par Rietumsahāras teritorijas suverēnu varu, bet gan par šīs teritorijas pārvaldītājvaru.

138.

Tas pats izriet no vēstuļu apmaiņas  ( 94 ), kurā Eiropas Savienība atkārto savu nostāju, ka Rietumsahāra ir teritorija, kurai nav savas pārvaldes, un ka šīs teritorijas tautai ir pašnoteikšanās tiesības.

139.

Kā paskaidroju savos secinājumos lietā Komisija un Padome/Front Polisario, Tiesa nevar pārskatīt politisko lēmumu iesaistīties darījumos ar Rietumsahāras teritoriju ar tās pārvaldītājvaras – Marokas Karalistes – starpniecību.

140.

Tomēr, ja Eiropas Savienība izvēlas iesaistīties darījumos ar Rietumsahāras teritoriju šādā veidā, Tiesas konstitucionālās kontroles pienākums paredz, ka tai jākontrolē, vai šī iesaiste notiek, ievērojot šīs teritorijas statusu un tās tautas tiesības.

141.

Attiecībā uz Tiesas kompetenci šajās apelācijas sūdzībās tas nozīmē, ka tai ir jākontrolē, vai veids, kādā Eiropas Savienība ir izvēlējusies sadarboties ar Rietumsahāras teritoriju ar Marokas Karalistes starpniecību, nodrošina Rietumsahāras tautas pašnoteikšanās tiesību ievērošanu, kā tās interpretējusi Tiesa spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK.

142.

Kā paskaidroju šo secinājumu 95. punktā, pamatojoties uz interpretāciju, ko Tiesa sniedza minētajos spriedumos, šo tiesību apjoms ietver pienākumu uzskatīt Rietumsahāras teritoriju par “patstāvīgu” un no Marokas Karalistes teritorijas “atšķirīgu” teritoriju.

143.

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums neatbilst šai prasībai.

144.

Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma piemērošanas jomā ir nepietiekami ievērots Rietumsahāras teritorijas un tai piegulošo ūdeņu “patstāvīgums un atšķirīgums”.

145.

Kā esmu paskaidrojusi šo secinājumu 31.–33. punktā, Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma piemērošanas joma ir noteikta, atsaucoties uz vienotu “zvejas zonu”, kas definēta kā tāda, kas būtībā aptver visus Marokas Karalistei piegulošos ūdeņus un Rietumsahāras teritorijas ūdeņus.

146.

Ne tikai no šīs zonas definīcijas, bet arī no apstrīdētā lēmuma  ( 95 ) un vēstuļu apmaiņas  ( 96 ) skaidri izriet, ka ar to aptvertā teritorija ietver Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus.

147.

Tomēr “zvejas zonas” definīcijā nav nošķirti Marokas Karalistes teritorijai piegulošie ūdeņi un Rietumsahāras teritorijai piegulošie ūdeņi.

148.

Šāda nošķiršana nav obligāti jāveic divos atsevišķos nolīgumos. To varēja panākt, piemēram, nosakot šo teritoriju teritoriālās robežas, atsaucoties uz to attiecīgajām ģeogrāfiskajām koordinātām.

149.

Tomēr no nolīguma, ko Eiropas Savienība noslēgusi ar Marokas Karalisti, vajadzētu būt vismaz skaidram, kura Eiropas Savienības zvejas tiesību daļa attiecas uz Marokas Karalistei piegulošajiem ūdeņiem un kura attiecas uz Rietumsahāras teritorijai piegulošajiem ūdeņiem.

150.

Tikai šādā situācijā ir skaidri konstatējams, ka Eiropas Savienībai ir bijis nolūks uzskatīt Marokas Karalisti par suverēnu attiecībā uz tās teritoriju un par (“de facto”) pārvaldītājvaru attiecībā uz Rietumsahāras teritoriju.

151.

Iepriekš minēto secinājumu neietekmē vēstuļu apmaiņā paustā Savienības politiskā nostāja attiecībā uz attieksmi Rietumsahāras teritorijas jautājumā.

152.

Neizslēdzu, ka noteiktos apstākļos šāda veida paziņojuma ņemšana vērā varētu “ievirzīt” Tiesas secinājumu par labu tāda akta spēkā esamībai, kas saistīts ar Eiropas Savienības sadarbību ar trešo valsti vai teritoriju  ( 97 ).

153.

Tomēr Eiropas Savienības politiskās nostājas paušana pati par sevi nevar “izlabot” to, ka Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā un īstenošanas protokolā Rietumsahāras teritorija nav uzskatīta par patstāvīgu un atšķirīgu no Marokas Karalistes teritorijas.

154.

Tāpēc, apstiprinot Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma un īstenošanas protokola noslēgšanu ar Marokas Karalisti, Padome daļēji neievēroja Rietumsahāras tautas pašnoteikšanās tiesības, kā tās interpretējusi Tiesa spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK.

5.

Tiesību izmantot dabas resursus ievērošana

155.

Tas, ka Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā un īstenošanas protokolā Rietumsahāras teritorijai piegulošos ūdeņus un Marokas Karalistes teritorijai piegulošos ūdeņus neuzskata par patstāvīgiem un atšķirīgiem, ietekmē arī Rietumsahāras tautas tiesības gūt labumu no Rietumsahāras teritorijai piegulošo ūdeņu dabas resursiem.

156.

Pašnoteikšanās tiesības, kas Eiropas Savienībai ir saistošas tās attiecībās ar Marokas Karalisti attiecībā uz Rietumsahāras teritoriju, ietver Rietumsahāras tautas tiesības izmantot Rietumsahāras terotorijas, kurai nav savas pārvaldes, dabas resursus, tostarp tai piegulošos ūdeņus  ( 98 ).

157.

Tomēr spriedumos Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK Tiesa neapsprieda šo pašnoteikšanās tiesību aspektu. Tāpēc tas ir izslēgts no šo apelācijas sūdzību tvēruma.

158.

Tomēr Eiropas Savienības pienākums nodrošināt, ka Rietumsahāras tauta gūst labumu no nolīguma, kas sniedz zvejas iespējas Rietumsahāras terotorijas, kurai nav savas pārvaldes, piegulošajos ūdeņos, izriet neatkarīgi no tās dalības UNCLOS  ( 99 ).

159.

Šajā saistībā atzīmēju, ka 1. panta a) punkts III rezolūcijā, kas ietverta ANO Trešās konferences par jūras tiesībām Nobeiguma akta I pielikumā un tādējādi ir UNCLOS neatņemama sastāvdaļa, ir noteikts, ka “teritorijas, kuras tauta nav ieguvusi pilnīgu neatkarību vai kādu citu Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītu pašpārvaldes statusu, vai teritorijas, kurā pastāv koloniāla kundzība, gadījumā [UNCLOS] paredzētie noteikumi par tiesībām vai interesēm tiek piemēroti šīs teritorijas tautas labā, lai veicinātu tās labklājību un attīstību”.

160.

Tādējādi, ņemot vērā Eiropas Savienības starptautiskās saistības, kas izriet no minētās konvencijas, Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums un īstenošanas protokols, ciktāl šie Savienības tiesību akti nodrošina piekļuvi šiem ūdeņiem, ir jāīsteno Rietumsahāras tautas labā, lai veicinātu tās labklājību un attīstību  ( 100 ).

161.

Šajā gadījumā ir taisnība, ka Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā un īstenošanas protokolā ir paredzēta prasība par to sociālekonomisko ieguvumu “taisnīgu ģeogrāfisko un sociālo sadalījumu”, kuri izriet no finansiālās kompensācijas, ko Eiropas Savienība izmaksā Marokas Karalistei.

162.

Tomēr, kā Vispārējā tiesa pēc būtības paskaidro pārsūdzētā sprieduma 316. punktā (un tās konstatējums būtībā netiek apstrīdēts), no Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīguma, īstenošanas protokola un vēstuļu apmaiņas noteikumiem neizriet, ka “finansiālā ieguldījuma taisnīga ģeogrāfiskā un sociālā sadalījuma princips tiktu atšķirīgi piemērots Rietumsahāras teritorijā un Marokas teritorijā”.

163.

Manuprāt, lai nodrošinātu, ka Rietumsahāras tautai netiek liegtas likumīgās tiesības uz tās dabas resursiem, cita starpā būtu nepieciešams, lai tikai Rietumsahāras teritorijas iedzīvotāji gūtu labumu no ieņēmumiem, ko rada viņu dabas resursu izmantošana.

164.

Neizslēdzu, ka neskaidrību par to, vai Eiropas Savienība ir izpildījusi šo prasību, būtu bijis iespējams kliedēt, ja Savienības iestādes būtu paziņojušas “metodi” un/vai “sadales shēmu”, kas Marokas Karalistei bija jāpaziņo Apvienotajai komitejai, kā to paredz īstenošanas protokols (skat. šo secinājumu 40. punktu).

165.

Tomēr lietas materiālos par to nav nekādas informācijas  ( 101 ).

166.

Tāpat arī, pat ja šādas metodes un sadales shēmas nav, ir iespējams, ka ar pietiekamiem pierādījumiem par Apvienotās komitejas īstenotu stingru uzraudzību (skat. šo secinājumu 41. punktu) attiecībā uz finansiālās kompensācijas, ko Eiropas Savienība maksā par piekļuvi Rietumsahāras teritorijai piegulošajiem ūdeņiem un to izmantošanu, sadalījumu varētu tikt izpildīts Eiropas Savienības pienākums ievērot Rietumsahāras teritorijai piegulošo ūdeņu dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu  ( 102 ).

167.

Tomēr arī šajā gadījumā lietas materiālos nav informācijas par to, vai minētā komiteja veica jebkāda veida uzraudzību un, ja veica, tad kā tā uzraudzīja nepieciešamo finansiālās kompensācijas sadali.

168.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgums un īstenošanas protokols neatbilst prasībai Rietumsahāras teritoriju uzskatīt par “patstāvīgu un atšķirīgu” no Marokas Karalistes teritorijas.

169.

Tā kā šis pienākums izriet no spriedumiem Padome/Front Polisario un Western Sahara Campaign UK, trešais pamats, ko Front Polisario izvirzīja pirmajā instancē, būtu jāpieņem un attiecīgi apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ.

170.

Tāpēc iesaku Tiesai noraidīt Padomes un Komisijas apelācijas sūdzības un atstāt spēkā pārsūdzēto spriedumu, lai gan ar atšķirīgu pamatojumu.

IV.

Sekas

171.

Kā paredzēts LESD 264. panta otrajā daļā, Tiesa, ja tā to uzskata par vajadzīgu, nosaka, kuras no attiecīgā akta sekām ir uzskatāmas par galīgām.

172.

Ņemot vērā to, ka īstenošanas protokola darbības termiņš beidzās 2023. gada jūlijā, Savienības kuģi pašlaik nevar veikt zvejas darbības Rietumsahāras teritorijai piegulošajos ūdeņos. Šis fakts tika apstiprināts arī tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

173.

Tomēr, kā paskaidroja Vispārējā tiesa, “apstrīdētā lēmuma tūlītējai atcelšanai var būt nopietnas sekas attiecībā uz Savienības ārējo darbību, un tas var apdraudēt to starptautisko saistību tiesisko drošību, kurām Savienība ir piekritusi un kuras ir saistošas iestādēm un dalībvalstīm”  ( 103 ).

174.

Turklāt neizslēdzu, ka apstrīdētā lēmuma tūlītēja atcelšana varētu nopietni ietekmēt lielu skaitu labticīgi nodibinātu tiesisko attiecību.

175.

Gadījumā, ja Tiesa izvēlētos rīkoties saskaņā ar maniem secinājumiem, iesaku paturēt spēkā apstrīdētā lēmuma iedarbību uz saprātīgu laiku, kas nevar pārsniegt divus gadus no sprieduma pasludināšanas šajā lietā, lai ar Marokas Karalisti vienotos par nepieciešamajiem grozījumiem Ilgtspējīgas zivsaimniecības partnerattiecību nolīgumā.

V.

Secinājumi

176.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai noraidīt Padomes un Komisijas apelācijas sūdzības.