Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTA DĪNA ŠPĪLMANA [DEAN SPIELMANN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 11. jūnijā (1)
Lieta C-831/24 [Machski] (i)
K.J.
pret
P.
(Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa, Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Patērētāju aizsardzība – Direktīva 2008/48/EK – Patēriņa kredītlīgumi – Pienākums sniegt informāciju – 10. panta 2. punkts – Piemērojamās sankcijas – 23. pants – Pārbaude pēc savas ierosmes
Ievads
1. Prejudiciālais jautājums, kuram pēc Tiesas lūguma šajos secinājumos tiek pievērsta uzmanība, būtībā attiecas uz Direktīvas 2008/48/EK (2) 10. panta 2. punkta interpretāciju. Tiesai jāizvērtē, vai valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai kreditori ir izpildījuši savu pienākumu sniegt noteiktu informāciju saskaņā ar Direktīvu 2008/48, vai arī tai ir jāveic pārbaude tikai attiecībā uz patērētāja apgalvoto pienākumu neizpildi.
2. Lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegusi Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa, Polija) tiesvedībā starp patērētāju K.J. un banku P. (turpmāk – banka) par pienākuma norādīt noteiktu informāciju patēriņa kredītlīgumā neizpildi un par no tā izrietošajām sekām attiecībā uz to summu atmaksu, kas maksājamas kā procenti un izmaksas saskaņā ar šo līgumu.
3. Šī lieta sniedz Tiesai iespēju precizēt savu judikatūru par tiesas pārbaudes apmēru patērētāju aizsardzības jomā attiecībā uz informāciju, kas ir jānorāda kredītlīgumā Direktīvas 2008/48 izpratnē.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
4. Direktīvas 2008/48 31. apsvērumā ir noteikts, ka, “lai patērētājs zinātu savas kredītlīgumā noteiktās tiesības un pienākumus, visa vajadzīgā informācija kredītlīgumā būtu jāizklāsta skaidri un lakoniski”.
5. Šīs direktīvas 10. panta, kas attiecas uz kredītlīgumos iekļaujamo informāciju, 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka šādus līgumus sagatavo papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju. Tā 2. punktā ir uzskaitīti informācijas elementi, kuri ir skaidri un lakoniski jānorāda visos kredītlīgumos. Šajā sarakstā it īpaši iekļauj:
“r) informāciju par tiesībām uz pirmstermiņa atmaksu, par pirmstermiņa atmaksas procedūru, kā arī – attiecīgā gadījumā – informāciju par kreditora tiesībām uz kompensāciju un veidu, kā tādu kompensāciju nosaka”.
6. Minētās direktīvas 23. pantā “Sankcijas” ir noteikts, ka “dalībvalstis pieņem noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par valsts noteikumu, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, pārkāpumiem, un veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu sankciju īstenošanu. Paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.”
Polijas tiesības
7. 2011. gada 12. maija Ustawa o kredycie konsumenckim (Likums par patēriņa kredītu), redakcijā, kas bija spēkā pamatlietā konstatēto faktu laikā, (turpmāk – Likums par patēriņa kredītu) (3) mērķis ir Polijas tiesību sistēmā transponēt Direktīvu 2008/48.
8. Saskaņā ar Likuma par patēriņa kredītu 30. panta 1. punkta 16. apakšpunktu patēriņa kredītlīgumā ir jānorāda “patērētāja tiesības atmaksāt kredītu pirms termiņa un kredīta pirmstermiņa atmaksas procedūra”.
9. Atbilstoši šā likuma 45. panta 1. punktam, “ja kreditors pārkāpj 29. panta 1. punktu, 30. panta 1. punkta 1.–8. apakšpunktu, 10., 11. un 14.–17. apakšpunktu, 31.–33. pantu, 33.a pantu un 36.a–36.c pantu, patērētājs pēc rakstveida paziņojuma iesniegšanas kreditoram atmaksā kredītu bez procentiem un citām ar to saistītām izmaksām, kas pienākas kreditoram, līgumā noteiktajā termiņā un kārtībā”.
Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
10. K.J. 2017. gada 8. februārī ar banku noslēdza patēriņa kredīta līgumu par summu 133 411,29 Polijas zloti (PLN) (aptuveni 31 000 EUR) (4). Kopējā procentu summa bija 54 730,67 PLN (aptuveni 13 000 EUR) (5), un K.J. bija apņēmies atmaksāt kredītu 96 ikmēneša maksājumos.
11. Kredītlīguma 8. panta 1. punktā būtībā bija noteikts, ka aizņēmējam ir tiesības pilnībā vai daļēji atmaksāt aizdevumu pirms pēdējā maksājuma termiņa beigām un ka atmaksa tiek veikta saskaņā ar aizņēmēja rakstveida norādījumiem. Savukārt šīs tiesību normas 2. un 3. punktā bija atsauce uz līguma finansiālajām sekām vai sekām uz līguma darbības ilgumu, kuras varēja izrietēt no tiesību uz pirmstermiņa atmaksu izmantošanas.
12. K.J. 2024. gada 14. martā ar sava advokāta starpniecību nosūtīja bankai vēstuli “Sūdzība, kurai tika pievienots maksājuma pieprasījums un paziņojums saskaņā ar Likuma par patēriņa kredītu 45. panta 1. punktu”, kurā viņš norādīja uz to, ka kreditors ir zaudējis tiesības uz attiecīgā kredīta procentiem un citām izmaksām, proti, uz šajā Likuma par patēriņa kredītu tiesību normā paredzēto tā dēvēto “bezmaksas kredīta” sankciju, pamatojoties uz to, ka banka citastarp nav izpildījusi atsevišķus informēšanas pienākumus, kas noteikti šā paša likuma 30. panta 1. punktā (6).
13. Ar 2024. gada 10. jūlija prasības pieteikumu K.J. vērsās Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa), kas ir iesniedzējtiesa, ar prasību piemērot bezmaksas kredīta sankciju un piespriest bankai samaksāt viņam summu 43 505,96 PLN (aptuveni 10 200 EUR) (7), kas atbilst K.J. samaksātajiem procentiem un izmaksām saistībā ar patēriņa kredītlīguma noslēgšanu, pieskaitot likumiskos nokavējuma procentus un tiesas izdevumus.
14. Vispirms iesniedzējtiesa pauž šaubas par to, kāds ir kontroles apmērs, kas tai jāveic, lai izvērtētu Likuma par patēriņa kredītu 45. pantā, ar kuru tiek īstenots Direktīvas 2008/48 23. pants, paredzētās bezmaksas kredīta sankcijas piemērošanu tādēļ, ka banka nav izpildījusi šajā likumā noteikto informēšanas pienākumu. Konkrētāk, tā šaubās, vai tai ir jāņem vērā dažādo pienākumu neizpilde, uz kuriem patērētājs atsaucas rakstveida paziņojumā, pat ja tā nav pierādīta, vai – gluži pretēji – tai pēc savas ierosmes jāpārbauda citi šā informēšanas pienākuma pārkāpumi, kas varētu izraisīt šīs pašas sankcijas piemērošanu. Proti, šajā lietā K.J. neesot atsaucies uz to, ka nav izpildīts pienākums noteikt pirmstermiņa atmaksas procedūras kārtību. Tomēr iesniedzējtiesas ieskatā šāda pienākuma nepildīšana varētu tikt konstatēta.
15. Turpinājumā iesniedzējtiesa – konstatējusi, ka attiecīgajā kredītlīgumā īpaši nav precizēts nedz tas, kam ir jāveic noteiktas darbības saistībā ar pirmstermiņa atmaksas procedūru, nedz arī ar šādu atmaksu saistīto darbību secība un kārtība, – vēlas noskaidrot, kā jāinterpretē Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta r) apakšpunktā minētais un būtībā Likuma par patēriņa kredītu 30. panta 1. punkta 16. apakšpunktā pārņemtais termins “pirmstermiņa atmaksas procedūra”.
16. Visbeidzot iesniedzējtiesa, ņemot vērā samērīguma principu, jautā par nepieciešamību automātiski piemērot Polijas tiesībās paredzēto sankciju saskaņā ar Direktīvas 2008/48 23. pantu pat tad, ja šīs direktīvas 10. panta 2. punkta r) apakšpunktā paredzētais pienākums daļēji nav izpildīts.
17. Šādos apstākļos Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Direktīvas 2008/48] 23. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai, izskatot lietu, kurā patērētājs atsaucas uz kreditora pienākumu atmaksāt pārmaksāto parādu, kurš izriet no tā, ka patērētājs izmanto valsts tiesībās paredzēto sankciju, kas balstīta uz viņa tiesībām iesniegt kreditoram rakstveida paziņojumu, pamatojoties uz kuru tiek dzēstas patērētāja saistības maksāt kapitāla procentus un segt citas kredīta izmaksas, ir uzlikts pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai kreditors ir pārkāpis valsts tiesību normas, kuras nav tās, uz ko patērētājs ir atsaucies kreditoram iesniegtajā rakstveida paziņojumā, bet kuru pārkāpums tāpat dod patērētājam tiesības izmantot iepriekš minēto sankciju?
2) Vai [Direktīvas 2008/48] 10. panta 2. punkta r) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka prasība skaidri noteikt pirmstermiņa atmaksas procedūru uzliek kreditoram pienākumu sagatavot rīcības aprakstu – tādā veidā, lai patērētājam līguma izpildes gaitā būtu iespēja, nelūdzot kreditoram papildu informāciju (vai papildus nevienojoties ar kreditoru), noteikt punktu pa punktam, kam, kādā veidā un kādā secībā ir jāveic darbības, kas saistītas ar pirmstermiņa atmaksu –, skaidri norādot notikumu, kas veido šīs procedūras pēdējo elementu?
3) Vai [Direktīvas 2008/48] 23. pants jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja netiek izpildīts pienākums skaidri un lakoniski aprakstīt pirmstermiņa atmaksas procedūru šīs direktīvas 10. panta 2. punkta r) apakšpunkta izpratnē, vienmēr ir jāpiemēro sankcija pret kreditoru, vai arī sankcijas piemērošana var būt atkarīga no minētā pienākuma neizpildes pakāpes, it īpaši, vai ir pieļaujams atkāpties no sankcijas piemērošanas tad, ja pirmstermiņa atmaksas procedūra izklāstīta nepilnīgi un tam nav negatīvas ietekmes uz patērētāja tiesībām un pienākumiem izskatāmās lietas apstākļos?”
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza K.J., Eiropas Komisija, Polijas valdība un banka.
Juridiskā analīze
19. Vispirms vēlos norādīt, ka banka būtībā apgalvo, ka pirmais prejudiciālais jautājums, kuram šajos secinājumos tiek pievērsta uzmanība, ir jāatzīst par nepieņemamu tāpēc, ka tas attiecas uz Direktīvas 2008/48 23. pantu, lai gan tam nav saistības ar minētā jautājuma saturu.
20. Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar LESD 267. pantā noteikto procedūru tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir vajadzīgs, lai šī tiesa varētu pieņemt nolēmumu, un cik nozīmīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tādēļ, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu. Atteikums lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (8).
21. Šīs pašas sadarbības ietvaros Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai lietderīga atbilde, kas tai ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo strīdu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai uzdotie jautājumi. Šajā ziņā tai no visas valsts tiesas sniegtās informācijas un tostarp no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu motīviem ir tiesības nošķirt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (9). Turklāt var būt tā, ka Tiesai jāņem vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa uzdotā jautājuma izklāstā nav atsaukusies (10).
22. Šajā gadījumā, lai gan pirmais prejudiciālais jautājums, kā tas ir formulēts, expressis verbis attiecas tikai uz Direktīvas 2008/48 23. pantu, kurā dalībvalstīm ir prasīts noteikt efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, kas piemērojamas saskaņā ar šo direktīvu pieņemto valsts tiesību normu pārkāpuma gadījumā, jākonstatē, ka iesniedzējtiesa savā pamatojumā ir atsaukusies arī uz informācijas sniegšanas pienākumiem, kas iekļauti Likuma par patēriņa kredītu normās, ar kurām valsts tiesībās ir transponēts minētās direktīvas 10. panta 2. punkts.
23. Tādējādi iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai, izskatot strīdu, kurā patērētājs atsaucas uz bezmaksas kredīta sankciju, kura ir paredzēta valsts tiesībās, ar ko īsteno Direktīvas 2008/48 23. pantu, gadījumā, ja tiek pārkāptas valsts tiesību normas, kas pieņemtas saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 2. punktu, tai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai kreditors nav sniedzis citu šajā tiesību normā uzskaitīto informāciju, nevis tikai to, uz kuru tiešā tekstā atsaucas pats patērētājs.
24. Šajā kontekstā iesniedzējtiesas paustās šaubas par veicamo tiesas pārbaudes apmēru, piemērojot sankciju, kura paredzēta Likuma par patēriņa kredītu 45. pantā, ar kuru valsts tiesībās tiek īstenots Direktīvas 2008/48 23. pants, ir jāsaprot kā tās papildus jautājums attiecībā uz kredītlīgumos norādāmās informācijas pārbaudi saskaņā ar šīs pašas direktīvas 10. panta 2. punktu, par kuras pārkāpumu saskaņā ar valsts tiesībām var sodīt, kreditoram zaudējot tiesības uz attiecīgā kredīta procentiem un citām izmaksām.
25. Ņemot vērā šos apsvērumus un šo secinājumu 21. punktā minēto judikatūru, ierosinu konstatēt, ka pirmais prejudiciālais jautājums ir pieņemams, un, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, ierosinu Tiesai to pārformulēt, lai tā izvērtētu, vai Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai, kas izskata strīdu, kurā patērētājs atsaucas uz valsts tiesībās, ar kurām tiek īstenots šīs direktīvas 23. pants, paredzētās sankcijas piemērošanu, ir likts pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir izpildīts pienākums kredītlīgumā šīs direktīvas izpratnē skaidri un lakoniski norādīt citu šīs pašas direktīvas 10. panta 2. punktā uzskaitīto informāciju, nevis tikai to, uz kuras trūkumu patērētājs tiešā tekstā atsaucas.
26. Uzskatu, ka Tiesas judikatūra ļauj sniegt apstiprinošu atbildi uz šo jautājumu.
27. Proti, spriedumā Radlinger un Radlingerová (11) Tiesa nospriedusi, ka Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka ar to valsts tiesai, kura izskata strīdu par prasījumiem, kuri izriet no kredītlīguma šīs direktīvas izpratnē, ir uzlikts pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir izpildīts šajā tiesību normā paredzētais pienākums sniegt informāciju, un piemērot no šā pienākuma pārkāpuma izrietošās sekas saskaņā ar valsts tiesībām, ar nosacījumu, ka sankcijas atbilst minētās direktīvas 23. panta prasībām, ievērojot sacīkstes principu (12).
28. Protams, daži no jautājumiem, ko minētajā lietā izvirzīja iesniedzējtiesa, konkrētāk attiecās uz Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzēto pienākumu informēt patērētāju par “kredīta kopsummu un kredīta izņemšanas noteikumiem” (13), nevis uz tiesībām uz pirmstermiņa atmaksu vai procedūru, kas šajā ziņā ir jāievēro. Patērētāji turklāt bija maksātnespējas procesa subjekti, un saskaņā ar valsts tiesību normām viņu iespējas celt blakusprasību attiecībā uz attiecīgajiem prasījumiem bija ierobežotas, bet šajā lietā, šķiet, tā nav (14).
29. Turklāt Savienības tiesības principā neparedz valsts tiesu pienākumu pēc savas ierosmes izvirzīt pamatu par Savienības tiesību normu pārkāpumu, ja saistībā ar šā pamata izskatīšanu tām būtu jāpārkāpj lietas dalībnieku noteiktās strīda robežas, balstoties uz citiem faktiem un apstākļiem, nevis tiem, ar kuriem savu prasījumu ir pamatojis lietas dalībnieks, kuram ir interese šo tiesību normu piemērošanā. Tiesa uzskata, ka šo valsts tiesas pilnvaru ierobežojumu pamato princips, ka iniciatīva sākt tiesvedību ir lietas dalībnieku kompetencē, un līdz ar to tiesa var rīkoties pēc savas ierosmes tikai ārkārtas gadījumos, kad tās rīcība ir nepieciešama sabiedrības interešu dēļ (15).
30. Tomēr vispirms atgādināšu, ka no Tiesas pastāvīgās judikatūras, uz kuru tā ir atsaukusies spriedumā Radlinger un Radlingerová, izriet, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai ir ievērotas atsevišķas Savienības tiesību normas patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ja, neveicot šādu pārbaudi, nevarētu sasniegt patērētāju efektīvas aizsardzības mērķi, it īpaši ņemot vērā to, ka pastāv ievērojams risks, ka patērētājs nezina savas tiesības vai sastopas ar grūtībām to īstenošanā (16). No tā izriet, ka dažu tādu tiesību efektīva aizsardzība, kas patērētājam izriet no Savienības tiesībām, ir saistīta ar sabiedrības interesēm, kuras prasa valsts tiesas iejaukšanos pēc savas ierosmes (17).
31. Šie apsvērumi pirmo reizi tika praktiski piemēroti Tiesas judikatūrā par tiesas tiesībām (18) un pēc tam – pienākumu (19) pēc savas ierosmes atsaukties uz tiesību normām, kas izriet no Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (20). Ir atzīts, ka tie ir piemērojami arī patēriņa kredīta tiesību jomā, un tāpēc Tiesa ir atzinusi valsts tiesu pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir ievērota Padomes Direktīvas 87/102/EEK (1986. gada 22. decembris) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (21) 11. panta 2. punktā paredzētā patērētāju tiesību aizsardzība, kā arī pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai nav pārkāpts Direktīvas 2008/48 8. pantā paredzētais kreditora pienākums novērtēt patērētāja kredītspēju pirms līguma noslēgšanas (22).
32. Tāpat Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai nav pārkāpts Padomes Direktīvas 85/577/EEK (1985. gada 20. decembris) par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (23), 4. pantā noteiktais pienākums rakstiski informēt patērētājus par viņu tiesībām izbeigt līgumu vismaz septiņu dienu termiņā, kā arī, vai nav pārkāptas patērētāja tiesības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK (1999. gada 25. maijs) par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (24) saņemt atbilstošu pārdošanas cenas samazinājumu, kura noteikta pirkuma līgumā, preces neatbilstības gadījumā.
33. Turpinājumā jānorāda, ka – Tiesas ieskatā – valsts tiesas pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt noteiktu Savienības tiesību normu patērētāju tiesību jomā pārkāpumu ir pamatots ar apsvērumu, ka aizsardzības sistēma balstās uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan uz informētības līmeni; šī situācija viņam liek piekrist pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu (25). Tādējādi šāds pienākums ir piemērojams, lai ar aktīvu valsts tiesas iejaukšanos, kas nav saistīta ar līgumslēdzējām pusēm, izlīdzinātu patērētāja nevienlīdzīgo situāciju salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju (26), ja valsts tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (27).
34. Turklāt Tiesa jau ir atzinusi, ka no Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta kopsakarā ar tās 31. apsvērumu izriet, ka prasība kredītlīgumā, kas sagatavots papīra formā vai uz cita pastāvīga informācijas nesēja, skaidri un lakoniski norādīt šajā tiesību normā minētos elementus ir vajadzīga, lai patērētājs varētu zināt savas tiesības un pienākumus (28). Pirms līguma noslēgšanas informācija par tā noteikumiem un šā līguma parakstīšanas sekām patērētājam ir ļoti svarīga. Tieši uz šādas informācijas pamata patērētājs izlemj, vai viņš vēlas tikt saistīts ar pārdevēja vai piegādātāja iepriekš formulētajiem nosacījumiem (29).
35. Šī prasība norādīt Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā minētos elementus turklāt palīdz sasniegt šīs direktīvas mērķi – tas nozīmē patēriņa kredītu jomā noteiktās pamatnozarēs paredzēt pilnīgu un obligātu saskaņošanu, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai visiem Savienības patērētājiem nodrošinātu augstu un līdzvērtīgu viņu interešu aizsardzības līmeni un sekmētu pareizi funkcionējoša patēriņa kredītu iekšējā tirgus izveidi (30). Ņemot vērā šo mērķi, visiem Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā uzskaitītajiem elementiem ir jābūt neatņemamām kredītlīguma sastāvdaļām (31).
36. Tādējādi spriedumā Radlinger un Radlingerová Tiesa ir atzinusi, ka valsts tiesas pēc savas ierosmes veiktā pārbaude par to prasību izpildi, kuras izriet no šīs direktīvas, ir piemērots pasākums, lai sasniegtu minētās direktīvas 10. panta 2. punktā paredzēto rezultātu un lai veicinātu tās 31. apsvērumā paredzētā mērķa īstenošanu (32). Tā secināja – tā kā valsts tiesai ir jānodrošina Direktīvas 2008/48 normās paredzētās patērētāju aizsardzības lietderīgums, ar Savienības tiesībām attiecīgajā jomā tai piešķirtā loma neaprobežojas vienīgi ar tiesībām lemt par to, vai ir izpildītas minētās prasības, bet arī ietver pienākumu pēc savas ierosmes izskatīt šīs direktīvas 10. panta 2. punktā paredzētā informācijas sniegšanas pienākuma ievērošanu, ja tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums (33).
37. Ņemot vērā Tiesas izklāstītos argumentus minētajā spriedumā (34), uzskatu, ka tās izvēlēto risinājumu var piemērot visiem 22 informācijas elementiem, kas uzskaitīti Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punktā, un to var attiecināt uz izskatāmo lietu. Tas, ka šajā gadījumā tiesvedību pamatlietā ir sācis patērētājs, kuru pārstāv advokāts, nedod pamatu izdarīt atšķirīgu secinājumu, jo vispārīgais jautājums par to, kāds apmērs ir valsts tiesas pienākumam veikt pārbaudi pēc savas ierosmes, ir jāizskata atsevišķi no lietas konkrētajiem apstākļiem (35).
Secinājumi
38. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy w Białymstoku (Bjalistokas rajona tiesa, Polija) pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK 10. panta 2. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
ar to valsts tiesai, kas izskata strīdu, kurā patērētājs atsaucas uz valsts tiesībās, ar kurām tiek īstenots šīs direktīvas 23. pants, paredzētās sankcijas piemērošanu, ir likts pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai ir izpildīts pienākums kredītlīgumā minētās direktīvas izpratnē skaidri un lakoniski norādīt citu šīs pašas direktīvas 10. panta 2. punktā uzskaitīto informāciju, nevis tikai to, uz kuras trūkumu patērētājs tiešā tekstā atsaucas.
1 Oriģinālvaloda – franču.
i Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008 133, 66. lpp.).
3 Dz. U. 2024, 1497. pozīcija.
4 Atbilstoši 2017. gada 8. februāra valūtas maiņas kursam.
5 Atbilstoši 2017. gada 8. februāra valūtas maiņas kursam.
6 Ar šo tiesību normu būtībā tiek īstenots Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkts.
7 Atbilstoši 2024. gada 10. jūlija valūtas maiņas kursam.
8 Skat. spriedumu, 2024. gada 30. aprīlis, M.N. (EncroChat) (C‑670/22, EU:C:2024:372, 64. un 65. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
9 Skat. spriedumu, 2026. gada 22. janvāris, Herchoski (C‑902/24, EU:C:2026:42, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).
10 Skat. spriedumu, 2026. gada 22. janvāris, Secab (C‑423/23, EU:C:2026:32, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
11 Spriedums, 2016. gada 21. aprīlis, Radlinger un Radlingerová (C‑377/14, turpmāk – spriedums Radlinger un Radlingerová, EU:C:2016:283).
12 Spriedums Radlinger un Radlingerová (71. punkts un tajā minētā judikatūra, 74. punkts un rezolutīvā daļa).
13 Skat. ģenerāladvokātes E. Šarpstones [E. Sharpston] secinājumus lietā Radlinger un Radlingerová (C‑377/14, EU:C:2015:769, 49. punkts).
14 Skat. spriedumu Radlinger un Radlingerová (38. punkts).
15 Skat. spriedumu, 2009. gada 17. decembris, Martín Martín (C‑227/08, turpmāk – spriedums Martín Martín), EU:C:2009:792, 19. un 20. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
16 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 4. oktobris, Rampion un Godard (C‑429/05, turpmāk – spriedums Rampion un Godard, EU:C:2007:575, 61., 62. un 65. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra); 2015. gada 4. jūnijs, Faber (C‑497/13, EU:C:2015:357, 42. punkts un tajā minētā judikatūra) un Radlinger un Radlingerová (65. un 66. punkts).
17 Skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Tuk Tuk Travel (C‑83/22, EU:C:2023:664, 45.‑47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu Martín Martín (21.–29. punkts).
18 Skat. spriedumus, 2000. gada 27. jūnijs, Océano Grupo Editorial un Salvat Editores (no C‑240/98 līdz C‑244/98, EU:C:2000:346, 26. un 28. punkts), un 2002. gada 21. novembris, Cofidis (C‑473/00, EU:C:2002:705, 36. punkts).
19 Skat. tostarp spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM (C‑243/08, turpmāk – spriedums Pannon GSM, EU:C:2009:350, 31., 32. un 35. punkts); 2018. gada 13. septembris, Profi Credit Polska (C‑176/17, EU:C:2018:711, 42. punkts), un 2022. gada 17. maijs, Ibercaja Banco (C‑600/19, EU:C:2022:394, 37. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietās Cofidis un OPR-Finance (C‑616/18 un C‑679/18, EU:C:2019:975, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 OV 1993, L 95, 29. lpp.
21 OV 1986, L 42, 48. lpp. Skat. spriedumu Rampion un Godard (60.–63. un 69. punkts). Direktīvas 87/102/EEK (kas tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2008/48) 11. panta 2. punkta mērķis bija piešķirt patērētājam tiesības celt prasību pret kreditoru.
22 Skat. spriedumu, 2020. gada 5. marts, OPR-Finance (C‑679/18, EU:C:2020:167, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
23 OV 1985, L 372, 31. lpp. Skat. spriedumu Martín Martín (29. punkts), uz kuru Tiesa atsaucās spriedumā Radlinger un Radlingerová (62. punkts).
24 OV 1999, L 171, 12. lpp. Skat. spriedumu, 2013. gada 3. oktobris, DuarteHueros (C‑32/12, EU:C:2013:637, 39. un 43. punkts), uz kuru Tiesa atsaucās spriedumā Radlinger un Radlingerová (62. punkts). Piebildīšu, ka Tiesa ir arī secinājusi, ka valsts tiesai ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai līguma, kurš varētu būt Direktīvas 1999/44 piemērošanas jomā, slēdzēja pusei ir patērētāja statuss (skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, Faber (C‑497/13, EU:C:2015:357, 48. punkts). Lai gan Tiesa turklāt ir atzinusi šādu pienākumu attiecībā uz efektīvu aizsardzību tiesībām izbeigt līgumu, kuras patērētājam izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2302 (2015. gada 25. novembris) par kompleksiem ceļojumiem un saistītiem ceļojumu pakalpojumiem, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2006/2004 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES un atceļ Padomes Direktīvu 90/314/EEK (OV 2015, L 326, 1. lpp.), 12. panta 2. punkta, tā šo pārbaudi pēc savas ierosmes ir pakārtojusi atsevišķiem nosacījumiem (skat. spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Tuk Tuk Travel (C‑83/22, EU:C:2023:664, 49.–64. punkts).
25 Skat. tostarp spriedumus Pannon GSM (22. punkts un tajā minētā judikatūra) un 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary (C‑32/14, EU:C:2015:637, 39. punkts un tajā minētā judikatūra), uz kuru Tiesa atsaucas spriedumā Radlinger un Radlingerová (63. punkts).
26 Skat. tostarp spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Pohotovosť (C‑470/12, EU:C:2014:101, 40. punkts un tajā minētā judikatūra), uz kuru Tiesa atsaucas spriedumā Radlinger un Radlingerová (53. un 67. punkts), kā arī 2023. gada 14. decembris, Getin Noble Bank (Restitūcijas prasību noilguma termiņš) (C‑28/22, EU:C:2023:992, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).
27 Šajā nozīmē skat. tostarp spriedumus Pannon GSM (32. un 35. punkts); 2015. gada 1. oktobris, ERSTE Bank Hungary (C‑32/14, EU:C:2015:637, 39.–41. punkts un tajos minētā judikatūra), uz kuru Tiesa atsaucas spriedumā Radlinger un Radlingerová (52. punkts), un 2025. gada 13. marts, APS Beta Bulgaria un Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia (C‑337/23, EU:C:2025:183, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, BMW Bank u.c. (C‑38/21, C‑47/21 un C‑232/21, EU:C:2023:1014, 233. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 Skat. spriedumus Radlinger un Radlingerová (64. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra) un 2025. gada 30. oktobris, Mercedes-Benz Bank un Volkswagen Bank (C‑143/23, EU:C:2025:837, 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesai jau bijusi iespēja konkrētāk precizēt, cik svarīgi ir norādīt kredītlīgumā gada procentu likmi, kura ir minēta Direktīvas 2008/48 10. panta 2. punkta g) apakšpunktā (skat. rīkojumu, 2010. gada 16. novembris, Pohotovosť (C‑76/10, EU:C:2010:685, 77. punkts); spriedumus, 2016. gada 9. novembris, Home Credit Slovakia (C‑42/15, turpmāk – spriedums Home Credit Slovakia, EU:C:2016:842, 68. punkts); 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi) (C‑714/22, EU:C:2024:263, 53. punkts), un 2025. gada 13. marts, APS Beta Bulgaria et Agentsia za kontrol na prosrocheni zadalzhenia (C‑337/23, EU:C:2025:183, 98. punkts)), kā arī veicamo maksājamu skaitu un biežumu saskaņā ar šīs direktīvas 10. panta 2. punkta h) apakšpunktu, un attiecīgā gadījumā – norādi par maksājamo notāra nodevu, vajadzīgajiem galvojumiem un apdrošināšanu, kā paredzēts minētās direktīvas 10. panta 2. punkta n) un o) apakšpunktā (skat. spriedumu Home Credit Slovakia (70. punkts)).
30 Skat. spriedumus Radlinger un Radlingerová (61. punkts); Home Credit Slovakia (31. un 32. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra); 2024. gada 21. marts, Profi Credit Bulgaria (Kredītlīguma papildpakalpojumi) (C‑714/22, EU:C:2024:263, 50. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2025. gada 13. februāris, Lexitor (C‑472/23, EU:C:2025:89, 28. punkts).
31 Skat. šajā nozīmē spriedumu Home Credit Slovakia (33. punkts).
32 Skat. spriedumu Radlinger un Radlingerová (68. punkts).
33 Skat. spriedumu Radlinger un Radlingerová (70. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 74. punkts).
34 Šajā ziņā vēlos atgādināt, ka Tiesa citos apstākļos ir bieži atsaukusies uz spriedumā Radlinger un Radlingerová izdarītajiem secinājumiem (skat. rīkojumu, 2018. gada 28. novembris, PKO Bank Polski (C‑632/17, EU:C:2018:963, 50.–53. punkts); spriedumus, 2019. gada 7. novembris, Profi Credit Polska (C‑419/18 un C‑483/18, EU:C:2019:930, 59. punkts), un 2020. gada 5. marts, OPR-Finance (C‑679/18, EU:C:2020:167, 23. punkts)).
35 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Lintner (C‑511/17, EU:C:2020:188, 40. punkts), kurā ir atsauce uz spriedumu Rampion un Godard (62. un 65. punkts).