TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)
2026. gada 1. oktobrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 2011/7/ES – Maksājumu kavējumu novēršana komercdarījumos – 1. panta 1. un 2. punkts – Piemērošanas joma – 2. panta 4. punkts – Jēdziens “maksājumu kavējums” – 6. pants – Minimālā fiksētā summa 40 EUR kā kompensācija par radītajām parāda atgūšanas izmaksām – Nosacījumi – Vispārējs Savienības tiesību princips, kas aizliedz tiesību ļaunprātīgu izmantošanu
Lietā C‑209/25
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija) iesniegusi ar 2024. gada 1. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2025. gada 18. martā, tiesvedībā
Premium Food Kebab sp. z o.o.
pret
Cydonia sp. z o.o.,
TIESA (trešā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos], tiesneši O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei], S. Rodins [S. Rodin], N. Pisarra [N. Piçarra] (referents) un N. Fengers [N. Fenger],
ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta]
sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un D. Lutostańska, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – D. Milanowska un M. Owsiany‑Hornung, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokātes uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/EK (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (OV 2011, L 48, 1. lpp.) 6. panta 1. punktu, kā arī vispārējo tiesību principu, saskaņā ar kuru tiesību subjekti nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Premium Food Kebab sp. z o.o. (turpmāk – PFK) un Cydonia sp. z o.o. – divām saskaņā ar Polijas tiesībām dibinātām sabiedrībām – par PFK prasību piespriest Cydonia samaksāt fiksētu summu 40 EUR rēķina novēlotas samaksas dēļ.
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
3 Direktīvas 2011/7 12., 16.–19. un 28. apsvērumā norādīts:
“(12) Maksājuma kavējums ir līguma pārkāpums, kas zemās vai nulles nokavējuma procentu likmes un/vai atlīdzināšanas procedūras ilguma dēļ parādniekiem vairumā dalībvalstu ir kļuvis finansiāli izdevīgs. Lai šo tendenci pavērstu pretējā virzienā un atturētu no maksājumu kavējumiem, ir nepieciešama izlēmīga pāreja uz maksājumu tūlītējas veikšanas kultūru, saskaņā ar kuru par redzami netaisnu līguma noteikumu vai praksi vienmēr būtu jāuzskata tas, ka tiek izslēgtas tiesības pieprasīt procentus. Šādai pārejai būtu jāietver arī īpašu noteikumu ieviešana par maksājumu termiņiem un par kreditoriem radušos izmaksu kompensēšanu, un – inter alia – par to, ka būtu jāprezumē, ka ir redzami netaisni izslēgt tiesības uz atgūšanas izmaksu kompensāciju.
[..]
(16) Ar šo direktīvu nevajadzētu kreditoram uzlikt par pienākumu pieprasīt nokavējuma procentus. Maksājuma kavējuma gadījumā šai direktīvai būtu jāļauj kreditoram pieprasīt nokavējuma procentus bez iepriekšēja brīdinājuma par līguma noteikumu nepildīšanu vai citiem līdzīgiem paziņojumiem, ar kuriem parādniekam atgādina par tā pienākumu samaksāt.
(17) Lai varētu pieprasīt nokavējuma procentus, parādnieka maksājums būtu jāuzskata par nokavētu tad, ja kreditors noteiktajā dienā nav saņēmis tam maksājamo summu, ar nosacījumu, ka kreditors ir izpildījis savus juridiskos un līgumā noteiktos pienākumus.
(18) Rēķini rada pamatu maksājuma pieprasīšanai un ir svarīgi dokumenti preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas darījumu ķēdē, inter alia, maksājuma veikšanas termiņa noteikšanā. [..]
(19) Lai atturētu [no] maksājumu kavējumiem, ir nepieciešama taisnīga kompensācija kreditoriem par atgūšanas izmaksām, kas radušās maksājuma kavējuma dēļ. Atgūšanas izmaksās būtu jāiekļauj arī saistītās administratīvās izmaksas un kompensācija par iekšējām izmaksām, kas radušās maksājuma kavējuma dēļ, un tām šajā direktīvā būtu jāparedz fiksēta minimālā summa, ko var piemērot kopā ar nokavējuma procentiem. Fiksētas summas veidā noteiktas kompensācijas mērķim vajadzētu būt ar atgūšanu saistīto administratīvo un iekšējo izmaksu samazināšanai. Atgūšanas izmaksu kompensācija būtu jānosaka, neskarot valstu noteikumus, saskaņā ar kuriem attiecīgās valsts tiesa var piešķirt kreditoram kompensāciju par jebkādu papildu kaitējumu, kas saistīts ar parādnieka maksājuma kavējumu.
[..]
(28) Ar šo direktīvu būtu jāaizliedz ļaunprātīgi izmantot brīvību slēgt līgumus par ļaunu kreditoram. [..] Šī direktīva nedrīkstētu ietekmēt valstu noteikumus, kas attiecas uz līgumu slēgšanu vai kas reglamentē tādu līgumos paredzētu noteikumu spēkā esamību, kuri ir netaisni attiecībā pret parādnieku.”
4 Šīs direktīvas 1. pants “Priekšmets un piemērošanas joma” noteic:
“1. Šīs direktīvas mērķis [ir] apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādējādi veicinot uzņēmumu un jo īpaši [mazo un vidējo uzņēmumu (MVU)] konkurētspēju.
2. Šo direktīvu piemēro visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos.
[..]”
5 Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1) “komercdarījumi” ir darījumi starp uzņēmumiem vai starp uzņēmumiem un publiskām iestādēm, kuru rezultāts ir preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana par atlīdzību;
[..]
4) “maksājuma kavējums” ir maksājuma neveikšana līgumā vai tiesību aktos noteiktajā termiņā, ja ir izpildīti 3. panta 1. punktā vai 4. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi;
[..].”
6 Šīs pašas direktīvas 3. pants “Darījumi starp uzņēmumiem” izteikts šādā redakcijā:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos starp uzņēmumiem kreditoram bez vajadzības atgādināt ir tiesības uz nokavējuma procentiem, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) kreditors ir izpildījis savas līgumsaistības un juridiskos pienākumus; un
b) kreditors nav laikus saņēmis maksājamo summu, izņemot gadījumus, kad parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu.
[..]
3. Ja ir izpildīti 1. punktā paredzētie nosacījumi, dalībvalstis nodrošina, ka:
a) kreditoram ir tiesības pieprasīt nokavējuma procentus no nākamās dienas pēc līgumā noteiktās maksājuma dienas vai maksājuma termiņa beigu dienas;
[..].
5. Dalībvalstis nodrošina, ka līgumā noteiktais maksājuma termiņš nepārsniedz 60 kalendārās dienas, ja vien līgumā nav īpaši noteikts citādi un ar nosacījumu, ka tas nav redzami netaisni attiecībā pret kreditoru 7. panta nozīmē.”
7 Direktīvas 2011/7 6. pantā “Atgūšanas izmaksu kompensācija” paredzēts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka – ja saskaņā ar 3. vai 4. pantu komercdarījumos kļūst maksājami nokavējuma procenti – kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu EUR 40.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā fiksētā summa ir maksājama bez vajadzības atgādināt un kā kompensācija kreditoram par atgūšanas izmaksām.
3. Papildus 1. punktā minētajai fiksētajai summai kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par jebkādām atgūšanas izmaksām, kas pārsniedz minēto fiksēto summu un kas radušās parādnieka maksājuma kavējuma dēļ. Tās varētu ietvert izdevumus, kas radušies, inter alia, algojot juristu vai parādu piedziņas aģentūru.”
8 Šīs direktīvas 7. panta “Netaisni līguma noteikumi un prakse” 1. punktā noteikts:
“Dalībvalstis paredz, ka līguma noteikums vai prakse attiecībā uz maksājuma dienu vai termiņu, nokavējuma procentu likmi vai atgūšanas izmaksu kompensāciju nav izpildāma vai rada iemeslu prasībai par zaudējumu atlīdzību, ja tā ir redzami netaisna pret kreditoru.
Nosakot, vai līguma noteikums vai prakse ir redzami netaisna pret kreditoru šā punkta pirmās daļas nozīmē, ņem vērā visus lietas apstākļus, tostarp:
[..]
c) to, vai parādniekam ir objektīvs iemesls novirzīties [..] no 6. panta 1. punktā minētās fiksētās summas.
[..]”
Polijas tiesības
9 2013. gada 8. marta ustawa o przeciwdziałaniu nadmiernym opóźnieniom w transakcjach handlowych (Likums par pārmērīgu kavējumu novēršanu komercdarījumos; 2013. gada Dz. U., 403. pozīcija), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (2022. gada Dz. U., 893. pozīcija), ar kuru Polijas tiesību sistēmā transponēta Direktīva 2011/7, 7. panta 1. punktā paredzēts:
“Komercdarījumos – izņemot darījumus, kuros parādnieks ir publiska iestāde, – kreditoram, ja vien puses nav vienojušās par lielākiem procentiem, bez brīdinājuma pienākas likumiskie procenti par kavējumiem komercdarījumos par laikposmu no dienas, kad naudas maksājums kļūst iekasējams, līdz samaksas dienai, ja ir kumulatīvi izpildīti šādi nosacījumi:
1) kreditors ir izpildījis savas saistības;
2) kreditors nav saņēmis samaksu līgumā noteiktajā termiņā.”
10 Šā likuma 10. pantā noteikts:
“1. No dienas, kad kreditors iegūst tiesības uz 7. panta 1. punktā vai 8. panta 1. punktā minētajiem procentiem, viņam ir tiesības bez iepriekšēja brīdinājuma saņemt no parādnieka parāda atgūšanas izmaksu kompensāciju, kas līdzvērtīga šādām summām:
1) 40 EUR – ja maksājuma summa nepārsniedz 5000 PLN;
[..]
2. Papildus 1. punktā minētajai summai kreditoram ir tiesības uz atbilstošu atlīdzību par minēto summu pārsniedzošām izmaksām, kas tam radušās saistībā ar parāda atgūšanu.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 2020. gada augustā Cydonia ēdināšanas pakalpojumu sniegšanas darbībā iegādājās pārtikas produktus no PFK, kas ir viens no tās regulārajiem piegādātājiem. PFK par šo pirkumu bija izrakstījusi rēķinu par 4874,60 PLN (aptuveni 1218,00 EUR), un tas bija jāapmaksā 2020. gada 3. septembrī. Cydonia šo rēķinu apmaksāja 2020. gada 8. septembrī.
12 2023. gada 23. maijā PFK cēla prasību Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā, Polija), kas ir iesniedzējtiesa, lūdzot piespriest Cydonia samaksāt tai fiksētu summu 40 EUR saskaņā ar Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktu. PFK nepieprasīja nokavējuma procentus par parāda summu, kas, pēc tās domām, bija maksājami, sākot ar 2020. gada 4. septembri.
13 Šī tiesa konstatē, ka rēķina izsniegšanas dienā PFK un Cydonia jau četrus gadus bija stabilās darījumu attiecībās, kurās preces tika piegādātas vairākas reizes nedēļā un par kurām dažkārt tika samaksāts ar dažām nokavējuma dienām, taču PFK nepieprasīja no Cydonia nokavējuma procentus. Tā piebilst, ka 2022. gada oktobrī visu PFK kapitāldaļu cesijas Varšavā reģistrētai sabiedrībai Funds Get Support spółka z ograniczoną odpowiedzialnością laikā netika konstatēts neviens nokavēts Cydonia maksājums. Minētā tiesa uzskata, ka šī cesionāre sabiedrība turklāt ir finansiāli neuzticama.
14 Šī pati tiesa uzskata, ka PFK rīkojas negodprātīgi, pieprasot samaksāt minimālo fiksēto summu vairākus gadus pēc tās darījuma attiecību ar Cydonia beigām – pēc tam, kad PFK bija iegādājusies jauna sabiedrība. Tā precizē, ka PFK pret Cydonia ir iesniegusi simtiem citu prasījumu par šādas summas samaksu, neprasot procentus par pamatprasībām, ar vienīgo mērķi gūt papildu peļņu no bijušā līgumpartnera, ar kuru tai nekad nav bijis reālu strīdu maksājumu jomā.
15 Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā par sekām, kas izriet no Tiesas judikatūras par Direktīvas 2011/7 6. pantā paredzētās minimālās fiksētas summas samaksas nosacījumiem. Tā uzskata, ka šī judikatūra var mudināt kreditorus acīmredzami gūt labumu no 6. panta noteikumiem un ka tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka tas liedz valsts tiesai noraidīt pieteikumu par fiksētas summas samaksu tad, ja, lai gan prasītājs ir pierādījis maksājuma kavējumu, apstākļi, kādos šis pieteikums ir iesniegts, liecina, ka tas ir netaisnīgs un pretrunā šīs direktīvas mērķiem. Līdz ar to valsts tiesai šāds pieteikums esot jāizvērtē attiecībā pret subjektīvo tiesību, tostarp Savienības tiesību, ļaunprātīgu izmantošanu.
16 Iesniedzējtiesa turklāt uzskata, ka jebkuram prasījumam par fiksētas summas samaksu būtu jāpievieno prasība samaksāt atbilstošus nokavējuma procentus un ka šīs kompensācijas beznosacījumu piešķiršana, tostarp situācijās, kad maksājuma kavējums ir niecīgs, būtu jāuzskata par ļaunprātīgu stingri iedibinātās darījumu attiecībās.
17 Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla m.st. Warszawy w Warszawie (Galvaspilsētas Varšavas rajona tiesa Varšavā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [Direktīvas 2011/7] 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesa var atteikties piešķirt fiksētu atgūšanas izmaksu kompensācijas summu, ja apstākļi, kādos tiesību subjekts to ir pieprasījis, norāda, ka pieprasītā kompensācija nav taisnīga un prasījuma par atgūšanas izmaksu kompensāciju izvirzīšana ir pretrunā direktīvas mērķiem?”
Par prejudiciālo jautājumu
18 Ar vienīgo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa noraida kreditora pieteikumu par šajā tiesību normā paredzētās minimālās fiksētās summas samaksu apstākļos, kad šis kreditors ar savu rīcību ir pārkāpis vispārējo tiesību principu, saskaņā ar kuru tiesību subjekti nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām.
19 Vispirms jānorāda, pirmkārt, ka iesniedzējtiesa, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, neizslēdz, ka Cydonia nebija maksājumu kavējumu attiecībā pret PFK Direktīvas 2011/7 2. panta 4. punkta izpratnē, un tādējādi pēdējai minētajai nebija tiesību pieprasīt šīs direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētās fiksētās summas 40 EUR samaksu.
20 Otrkārt, iesniedzējtiesa norāda, ka PFK esot piecietusi atsevišķus un nelielus maksājumu kavējumus no Cydonia puses, jo esot uzskatījusi, ka ir izdevīgāk atteikties no nokavējuma procentu pieprasīšanas, lai saglabātu pēdējo minēto kā klientu.
21 Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai ar šo rīcību PFK nav netieši atzinusi, ka Cydonia nebija “maksājuma kavējumu” Direktīvas 2011/7 2. panta 4. punkta izpratnē brīdī, kad tā apmaksāja pamatlietā aplūkoto rēķinu, vai arī ar šo rīcību PFK ir atteikusies no tiesībām, kas tai izriet no šīs direktīvas 6. panta 1. punkta, jo šāda atteikšanās ir saderīga ar minēto direktīvu, ja tā ir brīvprātīga (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. februāris, IOS Finance EFC, C‑555/14, EU:C:2017:121, 33. un 34. punkts).
22 Kad tas ir precizēts, jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/7 1. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 28. apsvērumu, šīs direktīvas mērķis ir apkarot maksājumu kavējumus komercdarījumos. Šī direktīva aizliedz līgumslēgšanas brīvības ļaunprātīgu izmantošanu par labu kreditoram, tomēr “neietekmējot valstu noteikumus, kas attiecas uz līgumu slēgšanu vai kas reglamentē tādu līgumos paredzētu noteikumu spēkā esamību, kuri ir netaisni attiecībā pret parādnieku”.
23 Jēdziens “maksājuma kavējums” minētās direktīvas 2. panta 4. punktā ir definēts kā jebkurš maksājums, kas nav veikts līgumā vai tiesību aktos noteiktajā maksājuma termiņā. Kā izriet no šīs pašas direktīvas 18. apsvēruma, rēķini, kas rada pamatu maksājuma pieprasīšanai un ir svarīgi dokumenti komercdarījumu ķēdē, ir īpaši būtiski maksājuma veikšanas termiņa noteikšanā.
24 Tā kā saskaņā ar Direktīvas 2011/7 1. panta 2. punktu šī direktīva attiecas uz “visiem maksājumiem, ko veic kā atlīdzību komercdarījumos”, kā tie definēti tās 2. panta 1. punktā, jēdziens “maksājuma kavējums” ir piemērojams katram komercdarījumam, aplūkotam individuāli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Skarb Państwa (Niecīgs maksājuma kavējums vai neliela parāda summa), C‑279/23, EU:C:2024:605, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, lasot kopsakarā ar 16. un 17. apsvērumu, paredzēts, ka dalībvalstis nodrošina, ka komercdarījumos starp uzņēmumiem kreditors, kas ir izpildījis savas saistības un nav saņēmis maksājamo summu noteiktajā termiņā, ir tiesīgs saņemt likumiskos nokavējuma procentus bez atgādinājuma, izņemot gadījumus, kad parādnieks nav atbildīgs par nokavējumu. Šie procenti, tāpat kā šī minimālā fiksētā summa, kļūst maksājami automātiski, beidzoties minētās direktīvas 3. panta 3. un 5. punktā paredzētajam maksājuma termiņam, ja vien ir izpildīti 3. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi.
26 Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā, kurā ir atsauce tostarp uz 3. pantu, paredzēts, ka tad, ja komercdarījumos maksājami nokavējuma procenti, kreditoram ir tiesības saņemt no parādnieka vismaz fiksētu summu 40 EUR kā parāda atgūšanas izmaksu kompensāciju. Saskaņā ar 6. panta 2. punktu šī minimālā fiksētā summa ir pieprasāma bez atgādinājuma parādniekam un tās mērķis ir atlīdzināt kreditoram radušās parāda atgūšanas izmaksas. Kā noteikts šīs direktīvas 6. panta 3. punktā, kreditoram ir tiesības papildus iepriekš minētajai fiksētajai summai prasīt no parādnieka saprātīgu kompensāciju par visām citām atgūšanas izmaksām, piemēram, izdevumiem, kas radušies, izmantojot advokātu vai parādu piedziņas sabiedrību.
27 Pirmām kārtām, no minētās direktīvas 6. panta 1. punkta gramatiskās un kontekstuālās interpretācijas izriet, ka minimālā fiksētā summa 40 EUR kreditoram, kurš ir izpildījis savas saistības, pienākas par katru maksājumu, kas nav veikts termiņā kā atlīdzība par komercdarījumu šīs direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, neatkarīgi no tā, kāda ir prasījuma summa, uz kuru attiecas maksājuma kavējums, vai no kavējuma ilguma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Skarb Państwa (Niecīgs maksājuma kavējums vai neliela parāda summa), C‑279/23, EU:C:2024:605, 26. punkts).
28 Otrām kārtām, šādu interpretāciju apstiprina arī Direktīvas 2011/7 mērķis. Proti, no tās 1. panta 1. punkta, lasot to kopsakarā ar 12. un 19. apsvērumu, izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir ne tikai atturēt no maksājumu kavējumiem, – novēršot to, ka tie ir finansiāli izdevīgi parādniekam, jo šādā situācijā maksājamo procentu likme ir zema vai tie vispār nav jāmaksā, – bet arī efektīvi aizsargāt kreditoru no šādiem kavējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 11. jūlijs, Skarb Państwa (Niecīgs maksājuma kavējums vai neliela parāda summa), C‑279/23, EU:C:2024:605, 27. punkts).
29 No šāda viedokļa raugoties, ar maksājuma kavējuma nenozīmīgo raksturu nevar pamatot ne parādnieka, kurš nav termiņā samaksājis savu parādu, atbrīvošana no minimālās fiksētās summas samaksas, ne šīs summas samazinājumu, kas ir jāmaksā kā atgūšanas izmaksu kompensācija par katru maksājuma kavējumu, par kuru ir atbildīgs vienīgi parādnieks. Šis atbrīvojums vai samazinājums atņemtu lietderīgo iedarbību Direktīvas 2011/7 6. pantam, kura mērķis ir ne tikai ar minēto summu atlīdzināt “kreditoram radušās atgūšanas izmaksas”, bet arī atturēt uzņēmumu no šiem maksājumu kavējumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 4. maijs, ALD Automotive, C‑78/22, EU:C:2023:379, 28. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2024. gada 11. jūlijs, Skarb Państwa (Niecīgs maksājuma kavējums vai neliela parāda summa), C‑279/23, EU:C:2024:605, 28. punkts).
30 Turklāt parādnieka atbrīvošana no minimālās fiksētās summas 40 EUR samaksas, kas paredzēta šīs direktīvas 6. panta 1. punktā, būtu līdzvērtīga tam, ka parādniekam tiktu piešķirta atkāpe no šīs tiesību normas, un tas nozīmētu, ka viņš tiktu atbrīvots no finansiālā sloga, kas izriet no pienākuma samaksāt šādu summu par katru noteiktajā termiņā nesamaksāto maksājumu, un šo atkāpi nepamato nekādi “objektīvi iemesli” minētās direktīvas 7. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunkta izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 4. maijs, ALD Automotive, C‑78/22, EU:C:2023:379, 28. punkts, un 2024. gada 11. jūlijs, Skarb Państwa (Niecīgs maksājuma kavējums vai neliela parāda summa), C‑279/23, EU:C:2024:605, 28. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
31 Šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzskata, ka papildus tam, ka pamatlietas puses ir noteikušas maksājuma termiņu un ka ir konstatēta parādnieka saistību neizpilde, tai ir jāizvērtē PFK iesniegtais pieteikums par fiksētās summas 40 EUR samaksu attiecībā pret “subjektīvo tiesību, tostarp Savienības tiesību, ļaunprātīgu izmantošanu”, jo, pēc tās domām, PFK cenšas izmantot Direktīvas 2011/7 normas tikai ar mērķi gūt papildu peļņu no tās parādnieces Cydonia.
32 No vispārīgā Savienības tiesību principa, kas tiesību subjektiem aizliedz krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām, izriet, ka dalībvalstij ir jāatsaka Savienības tiesību normu piemērošana, pat ja nav valsts tiesību normu, kurās paredzēts šāds atteikums, – ja persona uz tām atsaucas nevis tādēļ, lai īstenotu šo normu mērķus, bet gan lai saņemtu priekšrocību, kas šai personai piešķirta Savienības tiesībās, lai arī objektīvie nosacījumi vēlamā Savienības tiesībās paredzētā labuma gūšanai ir izpildīti tikai formāli (spriedums, 2025. gada 30. oktobris, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank, C‑143/23, EU:C:2025:837, 78. un 80. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
33 Lai pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pirmkārt, ir jābūt objektīvu apstākļu kopumam, no kura izriet, ka, lai gan formāli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, šā tiesiskā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, ir jābūt subjektīvam elementam, proti, vēlmei iegūt no Savienības tiesībām izrietošu labumu, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tā iegūšanai (spriedums, 2025. gada 30. oktobris, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank, C‑143/23, EU:C:2025:837, 81. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
34 Lai gan iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tajā izskatāmajās lietās pastāv ļaunprātīga rīcība, ņemot vērā visus lietas faktus un apstākļus, Tiesa tomēr var sniegt šai valsts tiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, lai atvieglotu tās vērtējumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 30. oktobris, Mercedes‑Benz Bank un Volkswagen Bank, C‑143/23, EU:C:2025:837, 82. punkts).
35 Šajā gadījumā jānorāda – tāpat kā rakstveida apsvērumos to dara Komisija –, ka, pirmkārt, tiesību uz fiksētās summas maksājumu atzīšana par labu PFK var veicināt šā sprieduma 28. punktā atgādināto Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā izvirzīto mērķu sasniegšanu, atturot no maksājumu kavējumiem, izvairoties no tā, ka šie kavējumi parādniekam būtu finansiāli interesanti nokavējuma procentu zema līmeņa vai nepieprasīšanas dēļ, un nodrošinot kreditoram pēc iespējas pilnīgāku radušos atgūšanas izmaksu kompensāciju. Otrkārt, šajā tiesību normā paredzēto tiesību izmantošana vien nevar tikt pielīdzināta tādas situācijas mākslīgai radīšanai, kurā tiesību uz kompensāciju īstenošanas nosacījumi ir izpildīti tikai formāli.
36 Turklāt, kā izriet no šīs direktīvas 16. apsvēruma, kreditoram ir tiesības pieprasīt tās 6. panta 1. punktā paredzēto fiksēto summu neatkarīgi no jebkādiem prasījumiem par nokavējuma procentu samaksu.
37 Jāpiebilst – nevienā minētās direktīvas normā šo tiesību izmantošana nav pakļauta noteikta termiņa ievērošanai. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvā 2011/7 nav reglamentēti nosacījumi, ar kādiem prasījumi, kas atbilst tostarp minimālajai fiksētajai summai, attiecīgā gadījumā var izbeigties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2025. gada 18. decembris, E. (Parādu ieskaits), C‑481/24, EU:C:2025:996, 34. punkts).
38 Tādējādi procesuālie noteikumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu tiesību, kas attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, aizsardzību, ir katras dalībvalsts iekšējās tiesiskās kārtības jautājums atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas valsts tiesībās (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai ārkārtīgi sarežģītu Savienības tiesiskajā kārtībā piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2026. gada 16. jūlijs, Bukla, C‑26/25, EU:C:2026:593, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).
39 Jāpiebilst – ņemot vērā šā sprieduma 27.–30. punktā atgādināto judikatūru –, ka ne tas, ka maksājuma kavējums, iespējams, ir nenozīmīgs, ne citu prasījumu iesniegšana par Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punktā paredzētās fiksētās summas samaksu līdzīgos apstākļos, ne tas, ka darījumu attiecības starp PFK un Cydonia ir beigušās pirms vairākiem gadiem, ne arī tas, ka PFK ir pārpircis finansiāli neuzticams uzņēmums, nav pietiekami, lai pamatotu ļaunprātīgas rīcības esību šā sprieduma 32. un 33. punktā atgādinātās judikatūras izpratnē, kas var likt apšaubīt kreditora tiesības par katru maksājuma kavējumu, kurā vainojams parādnieks, saņemt šajā tiesību normā paredzēto minimālo fiksēto summu kā atgūšanas izmaksu kompensāciju.
40 Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos iemeslus, uz iesniedzējtiesas prejudiciālo jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2011/7 6. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa noraida kreditora pieteikumu par šajā tiesību normā paredzētās minimālās fiksētās summas samaksu apstākļos, kad šis kreditors ar savu rīcību ir pārkāpis vispārējo tiesību principu, saskaņā ar kuru tiesību subjekti nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām. Tomēr, lai pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pirmkārt, ir jābūt objektīvu apstākļu kopumam, no kura izriet, ka, lai gan formāli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, šā tiesiskā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, jābūt subjektīvam elementam, proti, vēlmei iegūt no minētā tiesiskā regulējuma izrietošu labumu, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tā iegūšanai.
Par tiesāšanās izdevumiem
41 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/7/ES (2011. gada 16. februāris) par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos 6. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tam nav pretrunā tas, ka dalībvalsts tiesa noraida kreditora pieteikumu par šajā tiesību normā paredzētās minimālās fiksētās summas samaksu apstākļos, kad šis kreditors ar savu rīcību ir pārkāpis vispārējo tiesību principu, saskaņā ar kuru tiesību subjekti nevar krāpnieciski vai ļaunprātīgi atsaukties uz Savienības tiesību normām. Tomēr, lai pierādītu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pirmkārt, ir jābūt objektīvu apstākļu kopumam, no kura izriet, ka, lai gan formāli Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētie nosacījumi ir ievēroti, šā tiesiskā regulējuma mērķis nav sasniegts, un, otrkārt, jābūt subjektīvam elementam, proti, vēlmei iegūt no minētā tiesiskā regulējuma izrietošu labumu, mākslīgi radot apstākļus, kas vajadzīgi tā iegūšanai.
[Paraksti]
* Tiesvedības valoda – poļu.